Godīgi sakot, likās, ka vairs nekad nesaņemšos šeit kaut ko uzrakstīt. Laiks iet uz priekšu un jauni notikumi tikai nāk klāt, bet jo vairāk tie nāk, jo lielāks slinkums ķerties pie rakstīšanas. Bet tā kā vēlos, lai man ir vecumdienās ko atcerēties, esmu uzticīga savam blogam un rakstu!
Uzreiz ierakstu sadalīšu 4 tēmās - skola, darbs, izklaide un "mājas", jo ņemot vērā, ka ir pagājis gandrīz mēnesis kopš pēdējās reizes, kad rakstīju, man ir grūti veidot hronoloģisku stāstījumu par savu dzīvi.
Skola
Skola atsākās 27. augustā un mana pirmā diena sākās kā katastrofa. Biju plānojusi piecelties 2h agrāk, ieiet dušā, smuki sataisīties, mierīgi doties ceļā un būt jau labu laiciņu iepriekš. Taču kaut kāda mistiska iemesla dēļ man nenozvanīja modinātājs un es piecēlos 45 minūtes pirms visa pasākuma sākšanās. Protams, beigās arī izskatījos tāda kā tikko piecēlusies un visu ceļu noskrēju kājām, jo nepaspēju uz autobusu. Galu galā nokavēju tikai 15 minūtes un tās pašas bija veltītas mielošanai ar skolas uzsauktajām brokastīm. Kāpēc es nebraucu ar riteni? Jo manam ritenim pēkšņi izrādījās caura riepa un pēc pusceļa nobraukšanas sapratu, ka tā ir briesmīga sajūta braukt ar tādu grabažu un apkārtējo uzmanība par izraisīto skaņu arī neizpalika. Bet problēmas ar riteni ir pavisam cits stāsts, kurš šoreiz nav tik būtisks, lai iedziļinātos. Kā jau teicu, diena iesākās kā katastrofa un ne ar ko diži labāku viņa nebeidzās, ņemot vērā, ka jaunās kurpes man bija noberzušas visas kājas.
Taču ne tik labais sākums nav bijis par iemeslu sliktam turpinājumam. Pagaidām skola nav sagādājusi lielas galvassāpes, ja nu vienīgi ne tik veiksmīgā grupa, kurā tiku iedalītā sakarā ar vienu projektu. Protams, no otras puses uz neko izcilu tā pat nevarēju cerēt, jo esam palikuši tik maz, pēc tam kad visi ERASMUS devās mājās. Vietā gan ir nākuši pāris jauniņie, bet nekas ievērības aprakstāms.
Izskatās, ka šis semestris būs diezgan viegls, jo pirmie projekti sākās tikai novembrī un eksāmeni decembrī. Pēc tam sekos 3 mēnešu prakse, gala projekts un esmu ieguvusi profesionālo grādu mārketinga menedžmentā. Skan gludi, bet jāatzīst, ka šai visā pagaidām ir viens dziļš robs. Šis robs ir pirmīt pieminētā prakse. Katram studentam pašam ir jāatrod firma, kurā viņš 3 mēnešus var stažēties un praksē pielietot iepriekš apgūtās mārketinga menedžera zināšanas. Valstij, kurā firma darbojas un kurā līdz ar to students 3 mēnešus dzīvos, nav nozīmes, taču es pat nepieļauju domu, ka mana prakses vieta nebūtu Kopenhāgena. Ir ļoti grūti šeit atrast internacionālu firmu, kas gribētu ņemt dāniski nerunājošu studentu, bet es nepadošos. Diemžēl esmu ieguvusi jau 2 noraidījumus, bet tas nedrīkst mani salauzt, jo lektori teica, ka viduvēji students izsūta 80 pieteikumus un tikai tad atrod prakses vietu. Es, protams, ceru uz daudz mazāku skaitli, jo esmu ieinteresēta strādāt labā kompānijā, nevis ka tikai kaut kur, taču jāatzīst - ir grūti. Dažreiz nervi uzsit un emocijas sprāgst, jo apziņa, ka neiegūstot praksi Kopenhāgenā, es zaudēju visus savus darbus, iespējams dzīvesvietu, utt...šī apziņa ir nepanesama. Bet kā jau teicu, es nevēlos trīs mēnešus kādam pienest kafiju vai būt izsūtāmais objekts. Es gribu strādāt un iemācīties, un kas zina, varbūt pat iegūt savu pirmo darba vietu pēc studiju beigšanas.
Arī dāņu valoda ir atsākusies. Tā kā iepriekš nenoliku otro moduli, man bija divas iespējas - vai nu likt testu atkārtoti, vai ņemt visu moduli no jauna. Izvēlējos otro variantu, jo sapratu, ka man tā pat nekur nav jāsteidzas! Šobrīd esmu ļoti priecīga par savu izvēli, jo darba un slimošanas dēļ man nācies kavēt daudz lekcijas, bet tas, ka neesmu klasē uz vietas, mani īpaši neietekmē, jo esmu jau to visu mācījusies. Protams, atkal esmu jaunā kolektīvā, kura sastāvā ir vēl 2 latvieši - jauns pāris, kas atbraucis uz Dāniju strādāt lauku saimniecībā, lai spētu nomaksāt visus savus kredītus, kas palikuši Latvijā.
Darbs
Kopš atbraukšanas, šī ir pirmā piektdiena, kad nestrādāju naktsklubā. Tā ka jā - 6 nedēļas nogales man ir aizvadītas smagā nakts darbā. Pirmās 2 nedēļas nogales bija briesmīgi garlaicīgas, jo siltā laika dēļ, cilvēki nenāca uz klubu ar virsdrēbēm, bet tagad jau viss ir mainījies un rīt ir pirmā sestdiena, kad nepieciešams, lai garderobē strādātu 2 meitenes. Ar kolēģiem man šobrīd ir lieliskas attiecības. Mans bulgāru draudziņš, kas sākumā baigi sita kanti nu ir nomierinājies un var teikt, kļuvis man par vislabāko kolēģ-draugu uzreiz aiz Veronikas. Pēc maiņas viņš mani baro ar savām sviestmaizītēm, reizi pa reizei atved mājās un vienmēr pažēlo, ja boss kaut ko uzrūc. Tad man ir viens cits draudziņš no Ungārijas, ar ko parasti kopā braucam mājās, jo viņš dzīvo tai pašā miestā, kur es. Vismaz ir kompānija. Pēdējās reizes vispār bieži sanāca palikt uz tādu vienkārši pasēdēšanu pēc darba ar kolēģiem. Paldies Dievam, esmu pieradusi pie sava perversā bosa un man tā vairs nav problēma, lai gan brīžam gan iet pa traku, bet tādās reizēs es to arī pasaku. Godīgi sakot, strādāšana šai klubā, būs man bijusi viena varen liela dzīves skola.
Tīrīšanas darbi man ir kļuvuši ļoti neregulāri. Marija pāris reizes uzzvanīja, bet tagad jau kādas 2 nedēļas nav bijušas ne skaņas. Seržio bieži ceļo, tāpēc dažreiz nedēļas ar viņu arī izkrīt. Taču, labi, ka piekritu un pārņēmu darbu no savas latviešu draudzenes Anitas, kam Kopenhāgenā bija prakse un kas nu jau ir atpakaļ Latvijā. Viņa auklēja vienu latviešu puisīti, kuru nu auklēju es. Tomasam ir 4 gadiņi un viņa mamma šeit dzīvo jau 10 gadus. Ieva ir kopā ar vienu spāņu čali, kam arī ir četrgadīga meitiņa, bet viņu es vēl neesmu redzējusi. Ļoti jauka ģimene un izskatās diezgan turīga, jo nu pat pārvācās uz 4 istabu dzīvokli, pilnīgi jaunā mājā un var teikt gandrīz centrā. Alga man arī ir lieliska - 10Ls stundā. Ieva ir tiešām baigi forša un saprotoša, jo ir gājusi cauri visam tam pašam, kam tagad cauri eju es. Tomass ir ļoti interesants puika. Viņš atgādina to puiku no multenes par Mazo Stjuartu. Īsts dabas pētnieks, un mājupceļš mums vienmēr paiet meklējot gliemežus un pētot katru sīkumu uz zemes. Brīžiem gan viņš čīkst par daudz un neklausa, bet es neesmu žēlīga un nolieku viņu pie vietas. Protams ne skarbi, jo negribu pazaudēt šo darbu, bet tā ar psiholoģisku noti! Pamatā man viņš jāsavāc no bērnu dārza, jāatved mājās un tur vēl stundiņa ar viņu jāpaspēlējas. Kopā tas aizņem 2h no manas dienas un 2 dienas no nedēļas. Taču oktobris mums vispār izkrīt, jo sākumā viņi brauc uz Latviju un tad es uz Taizemi, bet tad es ceru uz biežākiem tīrīšanas darbiem.
Izklaide
Izskatās, ka šis semestris būs diezgan viegls, jo pirmie projekti sākās tikai novembrī un eksāmeni decembrī. Pēc tam sekos 3 mēnešu prakse, gala projekts un esmu ieguvusi profesionālo grādu mārketinga menedžmentā. Skan gludi, bet jāatzīst, ka šai visā pagaidām ir viens dziļš robs. Šis robs ir pirmīt pieminētā prakse. Katram studentam pašam ir jāatrod firma, kurā viņš 3 mēnešus var stažēties un praksē pielietot iepriekš apgūtās mārketinga menedžera zināšanas. Valstij, kurā firma darbojas un kurā līdz ar to students 3 mēnešus dzīvos, nav nozīmes, taču es pat nepieļauju domu, ka mana prakses vieta nebūtu Kopenhāgena. Ir ļoti grūti šeit atrast internacionālu firmu, kas gribētu ņemt dāniski nerunājošu studentu, bet es nepadošos. Diemžēl esmu ieguvusi jau 2 noraidījumus, bet tas nedrīkst mani salauzt, jo lektori teica, ka viduvēji students izsūta 80 pieteikumus un tikai tad atrod prakses vietu. Es, protams, ceru uz daudz mazāku skaitli, jo esmu ieinteresēta strādāt labā kompānijā, nevis ka tikai kaut kur, taču jāatzīst - ir grūti. Dažreiz nervi uzsit un emocijas sprāgst, jo apziņa, ka neiegūstot praksi Kopenhāgenā, es zaudēju visus savus darbus, iespējams dzīvesvietu, utt...šī apziņa ir nepanesama. Bet kā jau teicu, es nevēlos trīs mēnešus kādam pienest kafiju vai būt izsūtāmais objekts. Es gribu strādāt un iemācīties, un kas zina, varbūt pat iegūt savu pirmo darba vietu pēc studiju beigšanas.
Arī dāņu valoda ir atsākusies. Tā kā iepriekš nenoliku otro moduli, man bija divas iespējas - vai nu likt testu atkārtoti, vai ņemt visu moduli no jauna. Izvēlējos otro variantu, jo sapratu, ka man tā pat nekur nav jāsteidzas! Šobrīd esmu ļoti priecīga par savu izvēli, jo darba un slimošanas dēļ man nācies kavēt daudz lekcijas, bet tas, ka neesmu klasē uz vietas, mani īpaši neietekmē, jo esmu jau to visu mācījusies. Protams, atkal esmu jaunā kolektīvā, kura sastāvā ir vēl 2 latvieši - jauns pāris, kas atbraucis uz Dāniju strādāt lauku saimniecībā, lai spētu nomaksāt visus savus kredītus, kas palikuši Latvijā.
Darbs
Kopš atbraukšanas, šī ir pirmā piektdiena, kad nestrādāju naktsklubā. Tā ka jā - 6 nedēļas nogales man ir aizvadītas smagā nakts darbā. Pirmās 2 nedēļas nogales bija briesmīgi garlaicīgas, jo siltā laika dēļ, cilvēki nenāca uz klubu ar virsdrēbēm, bet tagad jau viss ir mainījies un rīt ir pirmā sestdiena, kad nepieciešams, lai garderobē strādātu 2 meitenes. Ar kolēģiem man šobrīd ir lieliskas attiecības. Mans bulgāru draudziņš, kas sākumā baigi sita kanti nu ir nomierinājies un var teikt, kļuvis man par vislabāko kolēģ-draugu uzreiz aiz Veronikas. Pēc maiņas viņš mani baro ar savām sviestmaizītēm, reizi pa reizei atved mājās un vienmēr pažēlo, ja boss kaut ko uzrūc. Tad man ir viens cits draudziņš no Ungārijas, ar ko parasti kopā braucam mājās, jo viņš dzīvo tai pašā miestā, kur es. Vismaz ir kompānija. Pēdējās reizes vispār bieži sanāca palikt uz tādu vienkārši pasēdēšanu pēc darba ar kolēģiem. Paldies Dievam, esmu pieradusi pie sava perversā bosa un man tā vairs nav problēma, lai gan brīžam gan iet pa traku, bet tādās reizēs es to arī pasaku. Godīgi sakot, strādāšana šai klubā, būs man bijusi viena varen liela dzīves skola.
Tīrīšanas darbi man ir kļuvuši ļoti neregulāri. Marija pāris reizes uzzvanīja, bet tagad jau kādas 2 nedēļas nav bijušas ne skaņas. Seržio bieži ceļo, tāpēc dažreiz nedēļas ar viņu arī izkrīt. Taču, labi, ka piekritu un pārņēmu darbu no savas latviešu draudzenes Anitas, kam Kopenhāgenā bija prakse un kas nu jau ir atpakaļ Latvijā. Viņa auklēja vienu latviešu puisīti, kuru nu auklēju es. Tomasam ir 4 gadiņi un viņa mamma šeit dzīvo jau 10 gadus. Ieva ir kopā ar vienu spāņu čali, kam arī ir četrgadīga meitiņa, bet viņu es vēl neesmu redzējusi. Ļoti jauka ģimene un izskatās diezgan turīga, jo nu pat pārvācās uz 4 istabu dzīvokli, pilnīgi jaunā mājā un var teikt gandrīz centrā. Alga man arī ir lieliska - 10Ls stundā. Ieva ir tiešām baigi forša un saprotoša, jo ir gājusi cauri visam tam pašam, kam tagad cauri eju es. Tomass ir ļoti interesants puika. Viņš atgādina to puiku no multenes par Mazo Stjuartu. Īsts dabas pētnieks, un mājupceļš mums vienmēr paiet meklējot gliemežus un pētot katru sīkumu uz zemes. Brīžiem gan viņš čīkst par daudz un neklausa, bet es neesmu žēlīga un nolieku viņu pie vietas. Protams ne skarbi, jo negribu pazaudēt šo darbu, bet tā ar psiholoģisku noti! Pamatā man viņš jāsavāc no bērnu dārza, jāatved mājās un tur vēl stundiņa ar viņu jāpaspēlējas. Kopā tas aizņem 2h no manas dienas un 2 dienas no nedēļas. Taču oktobris mums vispār izkrīt, jo sākumā viņi brauc uz Latviju un tad es uz Taizemi, bet tad es ceru uz biežākiem tīrīšanas darbiem.
Izklaide
Ja es iedziļinātos un sāktu stāstīt par visām savām ballītēm, šis paragrāfs aizņemtu vairāk nekā visi 4 kopā. Taču tā kā nekas daudz par ko īpaši lepoties man nav, neiedziļināšos. Varu tikai pateikt, ka šī ir pirmā nedēļa, kad esmu izlēmusi nekur neiet. Iedomājieties - šodien ir slēgšanas ballīte manam Karel klubam, uz ko tik uzticīgi biju gājusi gandrīz gadu. Es pat neeju uz šo ballīti. Taču es īpaši nepārdzīvoju, jo esmu nolēmusi ieturēt pauzīti. Vismaz līdz braukšanai uz Taizemi, jo pēdējā ballīte man beidzās ar pamatīgu saaukstēšanos un nedēļu slimošanu.
Esmu nolēmusi sevi izklaidēt kulturālāk. Piemēram, ar saldējuma baļļuku pie sava skolas biedra no dāņu klases. Nu labi, nav nekāds baļļuks - viņš vienkārši esot ģēnijs saldējuma taisīšanā un tā kā mēs abi dievinām šo gardumu, viņš mani uzaicināja pie sevis nobaudīt viņa māster darbu. Diemžēl šonedēļ nācās atcelt, bet es ceru uz nākamo trešdienu. Tad piektdien esmu uzaicināta arī uz viņa dzimšanas dienu, un ņemot vērā, ka viņš ir tāds kulturāls čalis, pasākumam arī vajadzētu būt foršam.
Bez Kaspera man ir vēl viens jauns draugs ar kuru pavadījām lielisku dienu kopā. Viņš ir pirmais tiešām sakarīgais čalis, ko esmu satikusi pa ilgu laiku un līdz šim viņš ir pierādījis, ka ir pa tiešām foršs cilvēks un draugs. Piemēram, kad biju slima, viņš palīdzēja sazvanīt manu ārstu, jo tur priekšā bija dāniski runājošs automātiskais atbildētājs. Tas man šķita ļoti jauki no viņa puses. Es negribu iedziļināties detaļās, bet jā - ir forši. Rīt iesim iedzert kopā kafiju :)
"Mājas"
Nezinu, vai šis ir atbilstošākais nosaukums daļai, kur vienkārši vēlējos pastāstīt par sevi, savām pēdējā laika izjūtām un notikumiem, kas skāruši tikai mani. Kā jau iepriekš vairākkārt pieminēju, biju slima. Vēl jo projām esmu mazliet puņķaina, bet trakākais noteikti ir aiz muguras. Viens vakars bija tik traks, ka man nācās zvanīt ātrajai palīdzībai, jo nezināju, kas notiek - nenormālas sāpes galvā, reiboņi, smagi elpot, utt. Kungs pretējā klausulē teica, lai braucu uz slimnīcu ar taksi vai sabiedrisko transportu. Sapratu, ka nav jēgas, labāk gaidīšu nākamo rītu un zvanīšu ģimenes ārstei. Tā, protams, izrādījās tāda pati dura, bet nu viņa vismaz bija 5 min attālumā ar riteni. Aizbraucu uz viņas praksi, kur pēc diezgan paviršas izmeklēšanas viņa man konstatēja vīrusu, kas pāriešot pats no sevis. Sapratu, ka vienīgā, kas var man palīdzēt esmu es pati, tā nu dienā izdzēru miljoniem ingver tējas ar medu, ēdu veselus ķiplokus, citronus, dzēru pienu ar medu, utt. Pat pagatavoju sīrupu no sīpoliem un medus. Ticu, ka šis nenormālais vitamīnu lādiņš bija tas, kas ļāva atgūt dzīvību. Dzīvoju pilnīgā gultas režīmā, bet paldies dievam, ka man nebija nekādu darbu un skolā arī nekas īpaši svarīgs nenotika.Taču šis laiks man bija emocionāli smags, jo biju viena un bezdarbībā. Sajutos ļoti vientuļi un galvā nāca tikai domas par manām problēmām ar prakses atrašanu, veselību, stulbo riteni, naudu, utt. Nu ar naudu mana lielākā problēma ir tā, ka nespēju taupīt. Riju kā cūka un vēl tās ballītes...bet esmu saņēmusies un par šo laiku pat negribu vairs domāt. Kopumā varu teikt, ka man iet labi un esmu laimīga meitene. Man ir ļoti noveicies ar dzīvokļa biedreni, kas ir īsta mīlulīte - izpalīdzīga, interesanta, jauka, utt. Mēs bieži vien nosēžam virtuvē un nopļāpājam vairākas stundas no vietas. Mums tiešām ir ideālas attiecības.
Atā!
