Pēdējie divi
mēnēši ir bijis viens vienīgs ‘’maratons’’. Uzreiz pēc Romas atvaļinājuma, man
bija atlikušas tikai 2 nedēļas, lai uzrakstītu un iesniegtu divus referātus
likumdošanā. Paralēli tam, man bija ļoti daudz darba Ramboll, bija neskaitāmi
daktera apmeklējumi un tikšanās ar manu studiju grupu.
Kad pēdējie
referāti bija nodoti, sākās cītīga gatavošanās maniem četriem mutiskajiem eksāmeniem.
Pa vidu tam vēl paspēju uz pāris dienām aizbraukt mājās, Madarai uz izlaidumu.
Ļoti gaidīju šo mazo atvaļinājumu, jo domāju, beidzot arī man būs iespēja pabaudīt
šo karsto vasaru, kas bija plosījusies un visus lutinājusi, kamēr es sēdēju
četrās sienās un mācījos. Bet nē, kad ierados Latvijā dienas ar 30 grādiem bija
beigušās, un es varēju tikai priecāties par tiem dažiem mirkļiem, kad nelija
lietus.
Madaras izlaidums |
Sliktie
laiapstākļi man garastāvokli diži nebojāja, jo biju patiesi laimīga būt kopā ar
ģimeni. Katru reizi, kad satieku mazās meitenes – Amandu un Madaru, nespēju
noticēt, cik viņas jau lielas un saprātīgas. Cik viņām jau spilgras personības.
Man, protams, ir liels prieks un lepnums. Madara, piemēram, saņēma visvairāk
apbalvojumus gan mākslas, gan skolas pasākumu sfērās. Arī Armands, mans
brālēns, ir kļuvis par interesantu sarunu biedru. Patīkami redzēt, ka arī viņš
lēnām pa lēnītēm atrod savu ceļu, pa kuru vēlas iet.
Neko daudz
Latvijā nepaspēju sadarīt. Biju tikai uz nepilnām 6 dienām. Mēģināju pavadīt
maksimāli daudz laika ar ģimeni, un lai gan daudz sanāca arī mācīties
eksāmeniem, sevi palutināt arī paguvu. Biju gan uz sejas procedūru, uz muguras masāžu
un pie manikīres uzliku gelish nadziņus. Ak, kā man patika. Tādai mazai
niansītei ir pamatīgs spēks pašapziņas celšanā.
Pēc atgriežšanās
no Latvijas turpināju savu maratonu. Viens eksāmens jau bija aiz muguras.
Programēšanā. Man gāja ļoti labi, dabūju 10. Vaiva un Pernille dabūja 7. Vaiva,
protams, ļoti pārdzīvoja, jo viņas un Pernilles zināšanas vispār nevarēja
salīdzināt, bet nu šie eksāmeni diemžēl ir un vienmēr ir bijuši ļoti
subjektīvi. Arī turpmākajos eksāmenos man gāja ļoti labi. Likumdošanas
individuālajā eksāmenā dabūju 12, biznesa eksāmenā 10 un projektā arī dabūju
10. Pirmo semestri pabeidzu kā izcilniece un godīgi sakot, pati sevi pamatīgi
pārsteidzu.
Tiko ieradušās Roskildes Festivālā. Vaiva, Ewa un es. |
Uzreiz pēc pēdējā
eksāmena, nākamajā dienā jau devos uz Roskildes festivālu. Līdz pat pēdējajam
brīdim negribēju braukt, taču Ewa man un Vaivai piedāvāja uz turieni doties, kā
VOLT team leader brīvprātīgajiem. Šis amats izklausījās interesants, ar iespēju
uzlabot savas team leader prasmes. Darbs arī bija atalgots, dzīvot varējām
darbinieku kempā, kur viss ir tīrs un ir pieejamas siltas dušas.
Diemžēl
laikapstākļi bija vienkārši drausmīgi. Katru dienu lija, bija auksts un pelēks.
Maniem brīvprārīgajiem bija nulle motivācija un nekāda dižā interese ar mani
sarunāties. Bija daži normāli brīvprātīgie, taču man kaut kā lielākoties
trāpījās sīči ap 15 gadiem, kas savā starpā visu laiku ņēmās un bez prasīšanas
gāja pārtraukumos smēķēt. Katrā ziņā, starp mums bija mazs karš un tas nerada
nekādu lielo prieku strādāt.
Mums uz 3
meitenēm bija trīsvietīga telts, kas, protams, bija daudz par mazu. Ewas
divvietīgais un Vaivas vienvietīgais matracis aizņēma visu vietu. Mums ļoti
noveicās ar ‘’kaimiņiem’’, kas par mums apžēlojās un paši piedāvāja atstāt
mantas viņu nojumē. Trakākais gan bija tas, ka Ews matracis bija caurs, līdz ar
to 9 dienas man nācās gulēt uz cietas, aukstas zemes. Drīz vien jau biju
iesnās. Laimīgā kārtā Roskilde nav diez ko tālu no Kopenhāgenas, tāpēc divas
dienas nakšņoju mājās. Koncerti šogad arī nebija nekādi dižie, vai arī es
nebiju tajā pašā labākajā omā, taču divus koncertus gan es izbaudīju uz visiem
100 - Red Hot Chilli Peppers un Macklemore. Šo divu konceru dēļ viss pasākums
ieguva citu vērtību, tāpēc, lai kā arī mums negāja – tas bija to vērts. Bet
nākamgad gan es vairs nebraukšu. Ja man vispār nākamvasar būs laiks, tad es
daudz labprātāk izmēģinātu citus Eiropas festivālus.
Uzreiz pēc
festivāla beigām, man bija atlikušas tikai divas dienas, lai savestu sevi
kārtībā un sagatavotos vienam no manas dzīves lielākajiem piedzīvojumiem –
Google Bold Immersion programmai.
Beidzot bija
pienācis laiks šim mega lielajam notikumam. Jau Kopenhāgenas lidostā atpazinu
puisi no Zviedrijas, kas mācās manā skolā, līdz ar to man bija ceļa biedrs
(blakus gan nesēdējām). Mathias pirmo nakti palika pie sava brāļa Dublinā,
tāpēc uz viesnīcu devos viena. Taču pa ceļam satiku meiteni no Dānijas, ko arī
atpazinu no mūsu online aktivitātēm. Kad ierados, istabiņā mani jau gaidīja
Elena – meitene no Vācijas. Viņa bija ļoti jauka. Mums bija daudz par ko runāt
un šķiet tajā vakarā aizgājām gulēt pēc pusnakts. Google mums bija sagatavojusi
mazu pārsteiguma Welcome zīmīti un konfektes. Šis, kombinācijā ar luksus
viesnīcu jau liecināja par augsto līmeni šajā pasākumā.
Pirmajā dienā,
ierodoties Google ofisā, kurā strādā ap 5000 darbinieku biju patīkami
pārsteigta. Viss bija tik krāsains un pozitīvs. Visur kur skaties, smaidīgi
jauni cilvēki. Jutos kā nonākusi kādā koledžā, jo cilvēki bija ģērbušies ļoti
neformāli un kā jau teicu, viss bija krāsains, ik uz soļa vai nu bilijarda
galds, vai pinkponga galds, vai galda futbols, utt. Vēlāk redzēju arī lielu
sporta zāli, baseinu, zobārsta kabinetu, spa, utt. Un šajā mājā esot 7 dažādi
restorāni. Viss manis minētais, protams, darbiniekiem ir bez maksas.
Viena pēc otras
sekoja lieliskas prezentācijas un aktivitātes. Viss bija tik iespaidīgs. Otrajā
dienā mums bija grupu projekts, kurā katrai grupai bija savs NGO pārstāvis un
mums viņam vajadzēja palīdzēt nākt klajā ar mārketinga ideju, kā savākt
ziedojumus viņu idejai. Uzvarētāj komanda, par ko paši balsojām, katrs saņēma
jaunu Nexus telefonu. Tas visiem bija liels pārsteigums. Otrās dienas vakarā
mums bija arī jauka aktivitāte. Mūs sadalīja divās lielās grupās. Viena grupa
taisīja sushi un otra, mana grupa picu. Tas bija jautri.
Mans atmiņu dēlis no 3 dienām Dublinā! #Google |
Mana mīļākā no
visām aktivitātēm bija ēnošana. Es dabūju ēnot Google Baltijas komandu. Bija
tik superīgi visus satikt. Visi bija jauni, smaidīgi, stilīgi, draudzīgi. Eh,
kā man gribētos tur strādāt. Nākamajā dienā, mums visiem bija oficiālas
intervijas prakses darbam nākamajā vasarā. Man bija divas intervijas, katra 45
minūtes. Man ir ļoti grūti kaut ko prognozēt, jo zinu, ka viņi meklē pašus
labākos un nekad nekompromizē uz kvalitāti. Nezinu, vai man izdevās sevi
pasniegt vislabākajā gaismā, bet es katru dienu cenšos Universam sūtīt labas
domas un cerēt, ka pēc 6 – 8 nedēļām pie manis atnāks labas ziņas.
Lai kā arī
nebūtu, esmu ieguvusi baigo pieredzi un tagad zinu, uz ko vēlos iet un ko vēlos
darīt. Arī pēdējās aktivitātes, jeb atvadu pasākums bija noorganizēts kolosāli.
Vislabāk man palicis atmiņā, kungs, kas sēdēja un gleznoja interesentu
portretus. Viņš bija ļoti talantīgs, un visi uzzīmētie tiešām līdzīnājās savam
atēlam. Izņemot mani. Es galīgi neizskatos pēc sevis, bet nu varbūt cilvēks
bija jau saguris, kad beidzot bija pienākusi mana kārta.
Atpakaļ uz Kopenhāgenu
devos jau tajā pašā vakarā, uzreiz pēc atvadu pasākuma. Kopš atgriežšanās viss
pa lielam rit mierīgi. Varu just, ka maratons tagad uz kādu laiciņu ir aiz
muguras un es varu baudīt mierīgas dienas. Arī darbā visi ir atvaļinājumā, un
ofisā līdz ar to ir tāds nesteidzīgs miers. Šis miers man ir nepierasts, taču
es cenšos baudīt. Mēģinu pavadīt maksimāli daudz laika ar Jonasu, jo biju to
nabadziņu atstājusi galīgā novārtā. Cenšos satikties ar draugiem un pēc divām
dienām jau gaidu ciemos Madaru. Jūlija beigās man ir ieplānots road trip uz
Horvātiju ar Madaru, mammu un Jonasu, bet par to tad nākamajā ierakstā.