10 dienu ceļojums uz Romu

Romā, kur iepriekš nebijām bijuši, izlēmām pavadīt 10 dienas. Tā kā mums bija tik daudz laika, dienas aizritēja bez steigas.

Romā ieradāmies 8. maijā – manā dzimšanas dienā. Uz mūsu dzīves vietu izlēmām doties pašu spēkiem un tādā veidā ietaupījām 30 eiro. Viss gāja gludi līdz pēdējajai pieturai no kuras mums vajadzēja iet kājām aptuveni 10 minūtes. Ceļš bija pa ļoti šaurām un nelīdzenām ietvēm tieši blakus lielceļam. Kad beidzot atradām savu Airbnb, mūs sagaidīja jauns itāļu pāris. Biju mazliet sarūgtināta, jo dzīvoklis dzīvē neizskatījās tik labi kā bildēs. Viss šķita tāds nekārtīgs, un lai gan balkons bija ļoti liels, uz tā nebija ne galdiņa, ne krēsli. Solītais skats uz Vatikānu arī nebija nekas īpašs, jo knapi vien varēja saskatīt mazu tornīti rēgojamies caur kokiem. Iela zem logiem bija ļoti trokšņaina un dažviet dzīvoklī atradām skudras. Wifi arī nebija, lai gan to mums izdevās noķert uz balkona no kaimiņiem. Vienvārdsakot, dzīvoklis bija nekas īpašs.

Šāda paskata sargi bija visur

Vakarā Jonas mani pārsteidza, jo bija mums rezervējis galdiņu kādā īpašā restorānā, ko viņam bija ieteikši draugi. Vakariņas tiešām bija gardas un pārsteigums izdevies. Pirmo reizi dzīvē ēdu oktapusu. Pirmajā vakarā mums bija pāris problēmas ar transporta biļešu iegādi, jo automāti pieņēma naudu ne lielāku par 5 eiro, bet mums uz rokas bija tikai simtnieki. Beigās visa stacija tika iesaistīta un naudu mums izmainīja viens no daudzajiem sargiem ar milzīgu automātu un smieklīgu cepurīti galvā. Vēl viens tā vakara piedzīvojums bija neskaitāmie tirgoņi, kas neatlaidīgi centās iemānīt kādu no saviem sūdiem. Vakaros tās pamatā bija rozes, ko viņi man burtiski meta virsū kā dāvanu. Dāvanu par samaksu. Tāds, redz, viņiem princips.

Nākamā rītā devāmies uz lielveikalu iepirkties. Ļoti daudz naudas aizgāja pusdienojot restorānos, tāpēc vismaz brokastis nolēmām ieturēt mājās. Savu balkonu kaut cik iekārtojām, lai varētu vismaz brokastis baudīt ar ‘’miglaino’’ skatu uz Vatikānu. Pēc brokastīm devāmies pastaigā uz Vatikānu. Pa ceļam ievēroju ļoti daudz svēto – gan mācītājus, gan mūķenes. Vēlāk pie šī skata jau pieradu, taču sākumā tas šķita mazliet dīvaini un nierasti. Man ļoti patika klaiņot pa mazajām Itālijas ieliņām. Pirmās dienas vēl pie tam bija ļoti siltas un saulainas, ka tā vien gribējās dzīvoties pa āru. Tad izlēmām iegādāties Hop on Hop off busa biļetes ar audio gidu. Mazliet iegrābāmies ar kompāniju, jo tieši šai kompānijai autobusi bija tādi veci, pieturas retas un audio gids dažās sēdvietās nemaz nestrādāja. Satiksme Romā bija briesmīga. Ievērojām ka nepārtraukti kauc ātrās palīdzības mašīnas, kas iespējams varētu būt šīs briesmīgās satiksmes rezultātā. Mašīnas ļoti negribīgi stājās uz gājēju pārejām un skūteristi drāzās ārā no katra stūra.

Itāļu saldējums bija vienkārši lielisks

Lai gan bijām diezgan patālu no Romas centra, klaiņojot pa mūsu pašu ieliņām atradām vairākus autentiskus itāļu restorānus, kur pat ēdienkarte nebija angļu valodā. Tā, protams, bija laba zīme. Picērija, bija pilna cilvēku un bija interesanti redzēt, ka itāļi vakariņas ēd sākot no 20:00 vakarā. Tā nu mēs 10 dienas dzīvojām kā itāļi, kas ēd vēlu un katru ēdienreizi nobeidz ar esspreso. Ēdām arī daudz saldējumu, kas, protams, kā paredzēts bija vienkārši ekselents.

Kad beidzot pienāca mūsu ekskursiju diena, man pēkšņi sāka sāpēt vēders. Sāpes bija diezgan nepatīkamas, tāpēc izlēmu painteresēties vai tuvumā nav kāds ārsts, kas man varētu palīdzēt. Viss beidzās ar to, ka viena no vietējajām mūķenēm piedāvājās mani aizvest uz slimnīcu, kur rindā nosēdēju 8 stundas. Tā kā sāpes bija nepanesamas, veinkārši iet prom nevarēju. Jāatzīst, ka biju ļoti nepatīkami pārsteigta par itāļu ārstu atieksmi pret pacientiem. Viņi bija ļoti neiecietīgi, jo lai gan daži no gaidītājiem sēdēja mokošās sāpēs, šie mediķi, kas strādāja uzgaidāmajā telpā savā starpā tikai par kaut ko smējās. Viens vīrietis visas tās 8 stundas gulēja tur pat uzgaidāmajā telpā, ik pa laikam vēma, bet neviens pie viņa pat nepiegāja, ne ūdeni iedot, ne pārliecināties, vai viņam viss ir kārtībā. Protams, angliski arī neveins tur nerunāja. Kad beidzot biju izstāvējusi vienu rindu un tiku pie pirmā ārsta, man tika iedurta dibenā šprice ar pretsāpju līdzekli un tad man atkal bija jāgaida. Ļoti neapmierināta un kliba medmāsa man nepārtraukti kaut ko itāliski teica un prasīja. Beigās sapratu, ka man esot jādzer ļoti daudz ūdens, jo man tiks veikta sonogrāfija. Tā nu dzēru, dzēru, līdz man sāka vajadzēt uz tualeti. Kad medmāsai to mēģināju ieskaidrot, tiku aizvesta uz nākamo stāvu, kur man atkal bija jāstāv rindā. Man tika piekodināts, ka uz tualeti iet nedrīkstu. Tā nu 30 minūtes sēdēju nenorāmlās mokās, jo ļoti vajadzēja uz tualeti. Beigās pateicu nākamajai dusmīgajai medmāsai, kas ne vārda nerunāja angliski, ka es vairs nevaru izturēt. Tad viņa man atļāva iet uz tualeti. Kad beidzot atnāca ārsts, viņš ar to nebija apmierināts, bet nu ko nu vairs. Pēc sonogrāfijas noskaidrojās, ka man ir mazi nierakmeņi. Man izrakstīja zāles un piekodināja, ka ir jādzer ļoti daudz ūdens. Biju tik ļoti izsalkusi, ka uzreiz pēc slimnīcas devāmies kārtējajās vēlajās vakariņās

Kolizejs

Tikai maza daļiņa no
Vatikānas dārziem

Laimīgā kārtā mums izdevās visas ekskursijas pārcelt uz nākamo dienu. Mūsu galvenais apskates objekts tajā dienā bija Kolizejs. Biju sajūsmā par šo ekskursiju, jo bijām ar ļoti zinošu gidi, kas interesanti mums pastāstīja par Romas vēsturi un Kolizeja lomu tajā. Diemžēl tā bija pēdējā saulainā diena Romā, jo sākot ar nākamo dienu pamatīgi lija. Saulīte uzspīdēja tikai tad, kad mums to ļoti vajadzēja. Piemēram, dienā, kad devāmies ekskursijā pa Vatikānas dārziem. Tā bija privāta ekskursija, kas bija katra iztērētā eiro vērta. Tik neaptverami skaists dārzs un fonā interesanti stāsti par Vatikānas vēsturi un mūsdienu ikdienas dzīvi tajā. Bez šaubām mana mīļākā ekskursija mūsu ceļojuma laikā. Arī futbola mačs uz, ko Jonas mani uzaicināja ir neaizmirstams šī ceļojuma piedzīvojums. Bijām Romas Olimpiskajā stadionā, kurš varot uzņemt līdz pat 70 000 skatītājus. Protams, stadions nebija pilns cilvēku, taču itāļu fani bija pietiekamā skaitā, lai radītu lielisku atmosfēru. 

Romas Olipiskajā Stadionā

Pēdējajā dienā ar vilcienu devāmies uz Tivoli, kas ir pilsēta aptuveni 70 km no Romas. Ļoti kalnaina, skaista vieta. Uzkāpām pašā augstākajā kalnā, izstaigājām to apkārtni, kas bija pilna ar villām un dārgām mašīnām. Bija skaisti.

Kopumā ceļojums mums ir izdevies. Visādos veidos piedzīvojām īstu itāļu sadzīvi, tai skaitā eirovīzijas fināla skatīšanos ar itāļu komenētājiem pa virsu. 10 dienas noteikti ir daudz par daudz vienā Eiropas pilsētā, it īpaši tad, ja mājās gaida vesels kalns darbu, bet lai šis tad kalpo mums par mācību. 

Viss ir vislabākajā kārtībā

Šodien ir mana 24. dzimšanas diena un esmu ceļā uz Romu. Vai šo blogu vispār var sākt ar labāku teikumu? Diemžēl, manu apņemšanos rakstīt katru mēnesi ir grūti noturēt. Bet tas nav tāpēc, ka nebūtu par ko stāstīt. Stāstīt ir ko, un beidzot man ir brītiņš, kad varu un gribu atskatīties uz pēdējos mēnešos notikušo.

Šķiet, ka viens no lielākajiem notikumiem, kas manu dzīvi varētu pamatīgi mainīt ir apstiprinājums Google University programmai. Vienreiz skolas mājas lapā pamanīju sludinājumu un pieteicos. Šoreiz garlaicīgās motivācijas vēstules vietā bija jāizpilda online tests. Arī savu CV uzfrišināju. Tā kā galvenā programmas tēma ir AdWords, internetā atradu CV template, kas izskatās tieši tā kā Google meklētāj lapa. Šajā brīnumā ieguldīju $ 20, taču jutu, ka tas ir to vērts. Aprīļa sākumā uzzināju, ka esmu tikusi nākamajā kārtā, kas šajā gadījumā bija telefona intervija. Aiz priekiem nezināju kur likties, jo to, ka tikt kaut vai nākamajā kārtā ir liels gods zināju uzreiz. Šī programma ir paredzēta tikai 40 cilvēkiem, un pieteikumi tika izvērtēti no visas pasaules. E-pastā, kurā man paziņoja, ka esmu tikusi nākamajā kārtā bija arī daudz dažādu sagatavošanās materiālu. Lai gan mana intervija bija pēc vienas nedēļas, sāku tai gatavoties uzreiz. Tā kā to uzstādīju par savu prioritāti, mācības uz šo laiku palika otrajā plānā. Mana intervija notika 15. aprīlī plksten. 15:30. Līdz pat pēdējām brīdim biju ļoti satraukusies. Kad telefons beidzot zvanīja, pacēlu un otrā galā dzirdēju ļoti draudzīgu un patīkamu puiša balsi. Sākumā man tika uzdoti vienkārši pamata jautājumi, piemēram, vai varu apstiprināt, ka esmu gatava piedalīties attiecīgajos datumos, utt. Tad vēl bija divi vai trīs jautājumi par manu pieredzi, taču jāatzīst, ka pēc tam, kad beidzu runāt, sapratu, ka biju pilnīgi citā pasaulē un no intervijas neko daudz neatceros. Tā paskrēja nemanot, un es nespēju aptvērt, vai gāja labi vai slikti. Taču tā kā puisis solīja, ka atbildi dzirdēšu tikai maija vidū, centos atslābt. Taču tieši pēc vienas nedēļas pamanīju, ka man ir neatbildēts zvans no Google. Centos uzreiz atzvanīt, bet man neviens necēla. Tā nu mana nedēļas nogale sākās stresā, jo nespēju saprast, kāda iemesla dēļ viņi man būtu zvanījuši. Paldies dievam, pirmdien, Google man zvanīja atkla, un šoreiz es šoreiz es telefonu pacēlu. Zvanītāja man uzreiz pateica, ka zvana ar labām ziņām, jo esmu programmā uzņemta. Tā nu man tagad uz paplātes ir pasniegta mega milzīga iespēja, jo šajā 3 dienu garajā programmā, kas norisināsies jūlijā Īrijā, es un vēl 39 jaunieši tiksim iepazīstināti ar iespēju strādāt Google Global Customer Experience departamentā. Un 3. dienā mums katram būs intervija, kur man būs iespēja tikt praksē. Ideālais variants man būs tāds, ja tikšu 6 mēnešus ilgā praksē (Dublinā) uzreiz pēc atgriešanās no Pēterburgas, kas attiecīgi būs no jūlija līdz decembrim, 2017. gadā. Tas būs laiks, kad man būs jāraksta maģistra darbs un esmu gandrīz 100% pārliecināta, ka šāda kombinācija no manas skolas puses tiks apstiprināta. Galu galā es mācos E-biznesu un savu maģistra darbu varu saistīt ar kādu Google projektu.

Nevar gan teikt, ka šī iespēja man tika pasniegta uz paplātes. Lai šajā programmā tiktu, ieguldīju daudz laika  un enerģijas. Šī iemesla dēļ, mazliet cieta manas mācības un pēdējā nedēļa programmēšanas projekta rakstīšanā bija īpaši stresaina. Mēs ar Vaivu pamatīgi cīnījāmies, lai šo projektu uzrakstītu labā līmenī. Tas bija it īpaši grūti, jo ne tikai mums nebija nekādas iepriekšējas zināšanas par programmēšanu, mēs tam visam pa virsu bijām iestrēgušas grupā ar Pernillu. 49 gadus vecu un vēl pie tam kurlu sievieti. Ātri vien sapratām, ka sarunas ar viņu ir lieka laika izšķiešana un izlēmām visu smago darbu ņemt uz mūsu pašu pleciem. Paldies dievam, Christos, Vaivas labs draugs mums ļoti daudz palīdzēja. Pie viņa pavadījām neskaitāmumus vakarus. Pēdējajā, nodošanas dienā, rakstīt pabeidzām tikai pēc plksten. 03:00 naktī. Christos, mums arī piedāvāja palīdzēt sagatavoties mutiskajam eksāmenam, kas būs jau 6. jūnijā. Mums ar Vaivu jāizdomā, kas foršs kā pateicība par viņa atbalstu. Taču uzreiz, kā beidzās mocības ar programmēšanas eksāmena rakstīšanu, ir sākušās jaunas mocības ar likumdošanas projekta darbu. Jeb pareizāk sakot – diviem darbiem. Viens ir mans individuālais darbs, un otrs ir grupas darbs. Šoreiz grupā esam ar Vaivu un Ewu. Individuālais darbs ir jānodod 23. maijā un grupas darbs jau 27. maijā. Īsti neesmu sākusi nevienu, bet esmu ceļā uz Romu un atpakaļ būšu tikai 18. maijā. Nu ko lai saka – ‘’challenge accepted’’.

Vēl jo projām strādāju Ramboll un vēl jo projām neesmu īsti ar šo darbu apmierināta. Zinu, ka man ir potenciāls uz daudz ko vairāk kā Excel tabulu taisīšana. Taču no otras puses, Ramboll darbu ir ļoti vienkārši apvienot ar mācībām, kas aizņem ļoti daudz mana laika. Esmu vairākkārt mēģinājusi meklēt ko citu, bet beigu galā es saprotu, ka šis pašlaik ir mans ideālais variants, jo kontrakts man tiks pagarināts tieši līdz brīdim, kad braukšu uz Pēterburgu un, ja visas zvaigznes būs man par labu, tad pēc Pēterburgas man jau būs nodrošināta prakse Google. Nezinu gan kā viss mainīsies no jūlija, jo Silvija man paziņoja, ka viņa pārvācas no Dānijas atpakaļ uz Šveici pie sava vīra, kas no šī gada janvāra uzsāka tur darbu. Silvijas plāns gan esot palikt ar Ramboll un strādāt no atāluma kā neatkarīgs konsultants, bet tad jau redzēs. Es tikai ceru, ka līdz ar Silvijas aiziešanu, nebūs tā, ka nebūšu nevienam vajadzīga. Bet es arī ceru, ka nebūs tā, ka man tiks uzgrūzti visi Silvijas darbi, jo šobrīd vismaz izskatās, ka monthly reporting man būs jāpārņem pilnībā uz saviem pleciem.

Lai gan skola un darbs aizņem lielāko daļu mana laika, es cenšos piespiesties iet uz krievu valodas kursiem, taču jāatzīst, ka neredzu tam diži lielu jēgu. Man vispār nav laika pildīt mājas darbus, tāpēc uz katru lekciju eju nesagatavojusies. Un arī pašās lekcijās, sarunas pamatā notiek dāņu valdoā un no krievu valodu es diez ko daudz nedabūju praktizēt. Bet ar lepnumu varu teikt, ka kopš pirmā maija ar Jonasu beidzot esam atsākuši iet uz sporta zāli. Tagad gan atkal būs 10 dienu pauze un noteikti daudz Itāļu picas, pastas un saldējumi, taču ehh...atvaļinājums ir atvaļinājums.

Kopš pirmā maija mūsu dzīvē ir vēl viena liela pārmaiņa. Kad Telimena izvācās, sāku meklēt jaunu īrnieku. Tad ieraudzīju, ka viens no maniem paziņām meklē dzīves vietu savam brālim. Tā nu sāku sarakstīties ar Morganu, franču čali ar ko mēdzu kopā strādāt un, kas kādreiz Jonasam pasniedza privātsundas franču valodā. Kāda es biju muļķe, ka tikai pēc tam, kad bijām par visu vienojušies, pajautāju, lai Morgans pastāsta vairāk par savu brāli. Izrādās šim ir 35 gadi un viņš knapi runā angliski. Trakākais, ka vienojāmies, ka viņš pie mums dzīvos 5 mēnešus. Nu neko darīt. Aprīli izbaudījām divvientulībā, bet jau no pirmā maija sākām dzīvot ar Damien. Pirmo reizi, kad viņu ieraudzīju biju šokā, cik vecs viņš izskatās. Izrādās viņš arī smēķē, kas, protams, ir nejauks mīnuss. Visā visumā viņš ir ļoti jauks un mierīgs un pa lielam mājās daudz laika nepavada, bet jāatzīst, ka neesmu vēl pie viņa pieradusi. Vismaz viņa angļu valoda nav tik zemā līmenī, kā biju gaidījusi un pateicoties viņam, mums Romai ir ļoti jauka kabatas nauda.

Vēl viens traks stāsts man ir saistīts ar baznīcu, jeb kā beigās izrādījās kultu uz ko mani aizvilka Nelda. Viņai kolēģe šo vietu bija ieteikusi, kā interesantu pasākumu, kur smuki dziedot un, kur ir tāda kā debate ar reliģisku tematiku. Kad ieradāmies, mums jau pie durvīm sveicināja un teica ‘’Welcome to the church’’. Kad iegājām galvenajā zālē (šis svētdienas pasākums tika vadīts Brēmenes teātrī, pašā Kopenhāgenas centrā), tur bija tāda mūzija, tāds lāzer šovs, ka nu tikai. Jāatzīst, ka pirmajā reizē, lai gan bijām pārsteigtas par to, kā šī Hillsong baznīcas priesteris uzvedās un vadīja visu pasākumu, emocijas bija pozitīvas un izlēmām nākt atkal. Nākamajā reizē bija mazliet dīvaināk, jo uz skatuves stāvēja liela baļļa, kurā pēc ‘’dievkalpojuma’’ vairākus jauniešus iesvētīja. Jā, viņus svētīja iemērcot visu augumu tajā baļļas ūdenī. Pēc tam, kad beidzot, biju par šo situāciju pastāstījusi mammai, viņa atvēra manas acis un lika saprast, ka tā ir sekta. Galu galā tas nav normāli, ka publikā bija tikai jaunieši, kas nepārtraukti sauc kaut kādus saukļus laikā kad preisteris runā. Un pats priesteris pēc priestera vispāt neizskatījās. Stilīgs, jauns austrāļu čalis, kas visu laiku mētā jokus. Un tam visam pa virsu, cilvēki visu laiku pret viņu cēla un vērsa rokas. Pēc sarunas ar mammu, sāku pētīt, kas tā Hillsong baznīca īsti ir. Un jā, izrādās, ka tas ir kults pasaules mērogā. Tā kā ar visu šo dalījos arī ar Telimenu, aizgāju uz turieni vēl pēdējo reizi, lai tikai parādītu viņai dzīvajā kas tas viss ir. Pēdējā reize bija viss neomulīgākā, jo viss par ko tas priesteris spēja vien runāt bija tas, ka mums par savu galveno mērķi ir jāuzstāda jaunu cilvēku savervēšana un ieguldījums baznīcā (10% no mūsu ienākumiem). Drausmas. Trakākais, ka šī tā sauktā baznīca ir pilna ar janiem cilvēkiem, kas šķiet ir pilnībā nohipnotizēti.

Nobeigt vēlos uz pozitīvas nots. Kopumā man iet ļoti labi. Martā pie manis bija ciemos Katrīna – mana sena draudzene no basketbola laikiem. Ar Jonasu vēlreiz bijām uz Latvišu kino filmu ‘’Sonata’’. Kā man patīk šie vakari. Atkal bijām uz stand up comedy. Šoreiz sapulcējām visus slēpotājus ar ko bijām Zakopanē. Aprīlī tiku uzaicināta uz Ewas dzimšanas dienu. Labākā mājas ballīte, ko biju pieredzējusi pa ļoti ilgiem laikiem. Tad vēl liels notikums bija mana tikšanās ar tēti un Norču. Pēc viņu uzaicinājuma tikties Kopenhāgenā, nolēmu, kāpēc gan nē, un jāatzīst, ka tikšanās bija izdevusies. Bet laikam pats smiekīgākais un stulbākais bija mana cīņa, lai savā īpašumā iegūtu Kylie Jenner lip kit. Pēc vairākiem komiskiem atgadījumiem divas Kylie lūpukrāsas ir nokļuvušas manā īpašumā.

Labi, mans lidojums tuvojas beigām un šķiet esmu atskaitījusies par visu svarīgāko. Nākamais ieraksts būs par manu skaisto 10 dienu ilgo Romas ceļojumu.

Cheers!