Atgriešanās (+Taizeme)

Nē, neesmu paliksi slinka un, nē, neesmu pārtraukusi rakstīt, vienkārši pēdējie 2 mēneši ir bijuši ļoti aizņemti un līdz ar to blogs bija pēdējais par ko spēju domāt. Godīgi sakot, šobrīd ir sācies laiks, kad pirmīt pieminētie mēneši būs tikai kā saldas atmiņas, jo klāt nu ir projekti, eksāmeni un daudz, daudz darba! Taču 23. decembris, kad došos mājās, ir kā gaisma tuneļa galā. Pietam - diezgan īsa tuneļa galā, jo tas ir jau pēc mazāk kā 2 mēnešiem.

Pa lielam skolā iet labi. Cenšos būt aktīva studente, lai skolotāji varētu mani ievērot, novērtēt un galu galā, lai viņi būtu tie, kas pieņem lēmumu ļaut man bez problēmām turpināt top-up bakalaura programmu mūsu skolā. Jo sistēma ir pavisam vienkārša: studentam jābūt spējīgam izcelties, sevi pierādīt un, protams, viņam/viņai jābūt labām atzīmēm. Taču tikai ar vienu no pieminētajām "aktivitātēm" neizbrauksi cauri, un es to ļoti labi apzinos. Jau šobrīd jūtu, ka lektori to novērtē, jo ne vienu reizi vien esmu saņēmusi pozitīvus komentārus vērstus manā virzienā. Patīkami! Protams, viss neiet tik gludi kā gribētos un galvassāpes galvenokārt sagādā priekšmeti ekonomikā. Bet te nu es pati esmu vainīga, jo šos priekšmetus esmu atstājusi novārtā jau labu laiciņu. Un jo ilgāk es neko nedaru, jo grūtāk ir sākt kaut ko darīt.

Taču man prieks un lepnums par sevi, ka beidzot esmu tikusi galā ar dāņu valodas 2. moduli. Eksāmens bija grūts un šķita, ka atkal būšu izkritusi, jo ļoti saspringtā ikdiena mani bija nogurdinājusi tik tālu, ka eksāmena laikā vairākkārt pieķēru sevi pie pilnīgi citur aizpeldējušām domām. Bet viss ir labs, kas labi beidzas un tas nu man tiešām šoreiz beidzās labi. It kā jau varētu sākt 3.moduli, bet apzinoties, ka uz doto brīdi man tam absolūti nav laika, es dāņu valodas kursus atsākšu decembrī. Tad būs garām eksāmeni un cerams prakse arī būs jau atrasta.

Diemžēl es nedabūju praksi Egmont kompānijā, kurā tik cītīgi un vairākkārt centos pieteikties. Pat ne pēc 2 intervijām. Taču iemesls bija - viņiem nav pietiekami daudz uzdevumu, ko man dot. Lai nu kā, arī intervijas ir sava veida pieredze, tāpēc šobrīd cenšos no visa paņemt tikai to pozitīvāko. Protams, kad saņēmu otro atteikumu tas bija sāpīgi, it īpaši tāpēc, ka tajā brīdī biju tikko sākusi savu ceļojumu uz Taizemi, kas nozīmēja, ka 2 nedēļas mani prakses meklējumi būs pilnībā paralizēti, līdz ar to pamatīgs zaudējums laika ziņā. 

Uzreiz atgriežoties no Taizemes metos meklējumos. Pareizāk sakot nosūtīju spamu uz kādām 100 kompānijām, ko mūsu skola piedāvāja kā variantu. Pēc apmēram 7 kompāniju pozitīvas atbildes, sāku nožēlot savu rīcību, jo jutos ļoti apjukusi, ņemot vērā, ka dažas no kompānijām vispār nebija manu interešu diapazonā. Lai nu kā dažas šķita ļoti interesantas, kas atkal nav labi, jo ir grūti izvēlēties labāko un atbilstošāko. Šodien biju uz interviju kādā ļoti interesantā kompānijā, kas dizainē rokassprādzes un kaklarotas un pēc tam izplata visā Skandināvijā, Vācijā, Anglijā, Grieķijā un citur. Modes industrija ir aizraujoša un lietas, kas man būtu jādara ir gan atbilstošas manai studiju programmai, gan interesantas manai personībai, tāpēc ļoti jācer kā nākam pirmdien es saņemšu pozitīvu atbildi. Ja nē, tad man ir sarunāta vēl viena intervija nākam ceturtdien, kā arī vairākas kompānijas, kas izrādījušas interesi es vēl neesmu sakontaktējusi atpakaļ, bet, jā, - iespējas ir!

Protams, divu mēnešu laikā ir gājis raibi, un noteikti ir daudz interesantu notikumu, ko diemžēl esmu jau aizmirsusi, bet tad lai tie paliek vēsturei. Tagad labāk pastāstīšu, kā man gāja Taizemē.

Taizeme

Pirmkārt, jau gribas uzsvērt šo paradoksu par milzīgo atšķirību, kas valda starp viduvējo Latvijas un Dānijas studenta dzīves kvalitāti. Vai tas maz ir iespējams, ka students Latvijā var mācīties dienas programmā, strādāt aptuveni 20h nedēļā un spēt nomaksāt visus savus rēķinus, atļauties iet izklaidēties ar draugiem, pusdienot kafejnīcās, sevi lutināt ar dažādām jaukām lietiņām/gardumiem un, piemēram, manā gadījumā - aizbraukt 2 nedēļu garā ceļojumā uz Taizemi? Nedomāju viss. Protams, es nepelnu tā, ka varu katru mēnesi braukt ceļojumos, bet es pelnu tā, ka varu iekrāt un atļauties lielāka mēroga "pirkumus". Tas ir viens no pozitīvākajiem aspektiem esot studentam Dānijā. Protams, viss neiekrīt pats no sevis rokās, bet šeit nekas nav neiespējams.

Bet atgriežoties pie Taizemes...

Biļetes nopirkām jau aprīlī, tāpēc gaidīšanas process bija gandrīz vai 6 mēnešu garumā. Šis arī bija laiks, kad cītīgi liku kronu pie kronas, lai galu galā varētu aizbraukt un atpūsties tur uz 100%. Pozitīvākā lieta par Taizemi ir tā, ka tur viss ir neiedomājami lēts. Kā dažus no piemēriem varu minēt:

• 1h ilga profesionāla Thai masāža visam ķermenim = 3.50Ls
• Lepnas vakariņas 2 personām jūras krastā = 12Ls
• ~10km brauciens ar taksi Bangkokā = 1Ls
• 3 zvaigžņu viesnīca uz 5 dienām, 2 personām Bangkokā =100Ls
• utt.

Tātad viss ceļojums sākās no Kopenhāgenas, kad kopā ar mammu lidojām uz Helsinkiem, lai pēc tam sēstos lidmašīnā un dotos 10 stundu garā ceļā uz Bangkoku. Ierodoties šai Bangkokas milzīgajā lidostā palika mazliet neomulīgi, jo mēs bijām vienīgās, kas iztērpušās īsos šortiņos un kleitiņās. Tas bija pilnīgi sajūtams, kā cilvēki blenza. Pietam, gandrīz stundu mums bija jāstāv rindā pēc vīzas. Šajā rindā bija kādi 50 indiešu vīrieši,  mēs divas un viens vienīgs balts puisis mums aiz muguras. Tas bija drausmīgi neērti, jo visas asins sarkanās acis bija pievērstas mums. Paldies dievam, pēc vīzas saņemšanas mēs drīz vien ieplūdām tūristu pūļos, kur atkailināti ceļi un pleci nav nekāds pasaules brīnums. 

Ilgi lidostā nepalikām, jo drīz vien jau kāpām nākošajā lidmašīnā, kas mūs nogādāja pirmaja uz Koh Samui salas, no kuras ar prāmi devāmies uz Koh Phangan salu. Ārā valdīja elles karstums pie kura sākumā bija ļoti grūti pierast. Lai gan ņemot vērā mūsu svīšanas intensitāti, šķiet, ka pie karstuma mūsu ķermeņi tā arī nespēja pierast. Kamēr gaidījām prāmi uz nākamo salu, es nespēju noturēties un metos savā pirmajā peldē. Šokējoši, bet ūdens bija tieši tādā pašā temperatūrā kā gaiss, kas tajā brīdī nepavisam nešķita forši, jo ļoti gribējās atveldzināties. Galu galā, veidu kā atveldzēties atradām - Chang alus. Šis ir viens vareni labs, bet stiprs Taizemes alus. Kā ap vieniem dienā sākām dzert, tā ap 6 jau atlūzām šūpuļtīklos mūsu pludmales mājas priekšā. Taču pa vidu tam visam notika vairāki pastāstīšanas vērti notikumi. 

Kamēr gaidījām prāmi, mums par lielu draugu piesitās viens ļoti simpātisks angļu čalis vārdā Tonijs. Viņš bija viens no daudzajiem, ko satikām, kas ceļo viens pats. Nezināju, ka šādi ceļot ir tik populāri, bet Taizemē pieredzētais pierādīja kā kā vel ir! Lai nu kā, Tonijs mums uz prāmja tik pirka jaunus un jaunus Chang alus un beigās tik iesēdināja pareizajā taksī uz mūsu viesnīcu. It kā sarunājām palikt uz kontaktiem, bet mūsu stratēģija bija - neviens nav vērts, lai tērētu ar viņu vairāk kā vienu dienu :D

Ierodoties savā pludmales mājā, izrādījās ka visa korpusa īpašniece ir Dace no Latvijas. Pirmo reizi to izdzirdot man šķita ka daudzo Chang alus ietekmē esmu pārklausījusies, bet nē - nebiju. Viņa ar savu vīru, kas ir anglis to vietu pārpirka un nu jau 6 gadus veiksmīgi vada šo biznesu. Katrā ziņā, Dace un bārmenis izrādījās diezgan naski uz ballēšanu, tāpēc sarunājām tai naktī doties tusēt uz vietējo "klubu". Mums pievienojās arī 3 krievietes un vēl viens anglis, kas apmetās šai pašā korpusā. Ņemot vērā, ka tā bija mūsu otrā reize vienas dienas laikā kad tā teikt piedzeramies, nav brīnums ka man tās nakts otra puse ir pilnībā izdzēsusies no atmiņas. Vienīgais, ko varu pastāstīt ir tas, ka iepazināmies ar puisi no Ukrainas ar ko uz šīs salas pēc tam vēl saskrējāmies kādas 3 reizes un ar baru seksīgu austrāliešu. Šeit man nākas arī pielikt punktu.

Nākamais rīts bija vissmagākais mana ceļojuma laikā, lai gan 90% rītu bija smagi, jo 2 nedēļu laikā bija tikai 3 naktis, kad negājām "uzdzīvot". Protams, no gulēšanas nekas daudz netika, jo kā jau kārtīgas tūristes pa dienu braukājām pa pilsētu apskatīt un pieredzēt visu, ko Taizeme mums spēj dot. Vislabākais, ko tā mums deva bija stundu ilga masāža KATRU DIENU. Vienu dienu mēs stundu veldzējām kājas zivtiņu spa. Sajūtas ir neaprakstāmas. Pirmās 10 minūtes bija vienkārši neizturamas, jo kutēja tik ļoti, ka tas pat vairs nešķita smieklīgi. Bet kad pieradu, bija forši! Iesaku!

Nākamās dienas nakts bija veltīta Black Moon Party, kas bija galvenais iemesls, kāpēc mēs vispār uz šo salu devāmies. Šīs salas trakākā ballīte ir tā saucamais Full Moon Party, bet tas jau bija pagājis, tāpēc mums priekšā bija daudz mazākais, bet tā pat varenais pirmīt minētais baļļuks. Gāja karsti! Luminiscējošā gaisma, kas izcēla visas iespējamās krāsas, kādās bija saģērbušies un izkrāsojušies "apmeklētāji", uguns šovi, alkohola pārplūdums, +35 grādi, pludmale, kurā ik pa laikam iemesties pēc atveldzes, kolosāla mūzika, interesanti cilvēki, tas viss un vēl vairāk raksturo labāko nakti visā mana ceļojuma laikā. Pēc tam, kad ballīte bija cauri sākās vēl foršāka "ballīte" starp mums un jauniegūtajiem draugiem, bet tas jau ir cits stāsts :)

Katrā ziņā laiks, ko pavadījām Koh Phangan bija lielisks un noteikti mans mīļākais visa ceļojuma laikā. Mūsu bungalo, lielisks restorāns, bārs - viss pašā pludmales krastā. Ko gan vairāk var vēlēties? 

Pēc 3 dienām šai fantastiskajā paradīzē teicām tai ardievas un devāmies atpakaļ uz Koh Samui. Šī jau bija sala, kur tūristi bija ievērojami vairāk. Nedzīvojām vairs pludmales krastā, bet lai līdz tai nokļūtu aizņēma vien nieka 5 minūtes. Šai salā izvēlējāmies dzīvot tieši uz galvenās bāra ielas. Viss jau būtu jauki, ja tā nebūtu vienīgā sala Taizemē, kur ir pieņemts likums, ka klubi slēdzas tieši 02:00. Mēs gan kaut kā vienmēr iemanījāmies ballīti turpināt pludmalē, kas sāka kļūt mazliet nogurdinoši, jo nākamā rītā mazgāt drēbes un kratīt ārā smiltis no tām nešķita nekāds super darbs!

Bet arī uz šīs salas mūs sagaidīja daudz un dažādi piedzīvojumi. Pirmo nakti mēs notusējām pludmales ballītē, bet visas nākamās lielākajā un apmeklētākajā klubā Mango, kas atradās 2 minūšu gājienā no mājām. Uz šīs salas sāku ievērot, cik tur ir daudz Taizemju prostitūtas. Uz katra stūra! Tas bija dīvaini redzēt šos resnos pretīgos vecos baltos večus ar mazajām taizemju (gribētos teikt) skaistulēm. Šie skati bija redzami ik uz stūra gan dienā, gan naktī, gan uz salām, gan Bangkokā. Bet tas ir veids kā viņas pelna naudu un taizemieši ir iemanījušies pelnīt naudu uz pilnīgi visu. Naktīs apkārt staigā bērni, cenšoties pārdot visādus krāmus, dienās to dara pieaugušie. Nemaz nerunājot par visām ziloņu, tīģeru un citu zvēru atrakcijām. Masāžas uz katra stūra, ēstuves, krāmu bodes, utt. 

Pieminēšanas vērtākais noteikti ir manas vārda dienas baļļuks. Tā kā šai zemē neviens nesaprot, kas tā tāda vārda diena ir, es izdomāju visiem teikt, ka man ir 21. dzimšanas diena, jo kaut kā gribējās noķert to svētku sajūtu. Beigās mēs sasitāmies ar baigi foršu franču džeku kompāniju, kur viens bija tāds aktīvists, ka pēc kluba slēgšanas mēs visi gājām uz pludmali, kur pa ceļam viņš visus pēc kārtas aicināja uz manas dzimšanas dienas svinībām. Kopā savācās ap 20 pilnīgi dažādu, savā starpā pilnīgi nesaistītu cilvēku, kas man kā koris dziedāja Happy Birthday. Smieklīgākais, ka mana mamma bija kora priekšgalā un dziedāja tik ļoti no sirds, ka man tiešām šķita, ka man ir dzimšanas diena :D Tā noteikti bija jautrākā, foršākā nakts uz tās salas.

Tad mums par baigo draugu jau no paša sākuma bija piesities viens čalis no Holandes, kas dzīvoja mūsu viesnīcā. Viņš arī ceļoja pilnīgi viens, tāpēc kaut kā baigi mums pieķērās. Pēc kārtīgas izballēšanas pirmajā naktī, sākām no viņa izvairīties, bet visur kur iespējams, protams, uzskrējām viņam virsū. 

Ko vēl varētu pastāstīt par šo salu? Vispār satiksme uz salām bija ļoti citādāka, kā pilsētā. Ja te mēs atļāvāmies izīrēt mašīnu, tad kaut ko tādu darīt Bangkokā būtu īsta pašnāvība. Takši uz salām ļoti atšķīrās no tiem, kas bija pilsētās. Uz salām tie bija smieklīgi primitīvi un es pat dabūju pieredzēt braukt uz viena skūtera 3 cilvēki! Protams, taizemiešiem tā nav nekāda problēma. 5 cilvēku ģimene uz maza skūterīša ir pilnīgi normāls skats. Biedējoši, bet šķiet, ka viņiem tas nesagādā nekādas grūtības.

Salas pamest bija ļoti grūti, un kad ieradāmies Bangkokā sākām apsvērt domu pirkt biļetes atpakaļ uz paradīzi. Bet saņēmāmies un kaut kā noticējām, ka arī šai pilsētai ir kaut kas ko mums piedāvāt. Bija, bet ne 5 dienas, tāpēc, ja vēlreiz plānotu šo ceļojumu, laiks Bangkokā neilgtu vairāk kā 2 dienas. Netīra, skaļa, smirdīga, vienveidīga pilsēta. Tāds palika mans iespaids!

Man gan pirmā nakts bija jautra, jo satikos ar to pašu draugu kompāniju ar ko satusējām Black Moon Party. Arī otrā nakts bija jautra, jo izgājām uz vienu no slavenākajām tusiņu/iepirkšanās ielām, bet pēc tam beidzot ballītēm pielikām punktu, jo sapratām, ka pārāk daudz naudas aiziet nevajadzīgai veselības un skaistuma bojāšanai :D hah...

Pirmo reizi mūžā mums ar mammu sanāca tāda izgāšanās, ka kaut kā abas bijām pārēķinājušās datumos un līdz ar to bijām gatavas Taizemi pamest dienu ātrāk kā paredzēts. Somas sakrāmētas, pēdējās vakariņas ieturētas, skumju asara nobirdināta un noskaņojums nostādīts teikt ardievas vasarai. Taču tad pirms došanās pie miera, es telefonā pēkšņi pamanu datumu un saprotu, ka kaut kas nav tā kā vajadzētu. Galu galā izrādās, ka mums ir uzdāvināta vēl viena diena, ko mēs uz pilnu programmu arī izbaudījām! Jauki!

Mājupceļš paskrēja nemanot un skumjas par atgriešanos arī ir norītas, jo par tām vienkārši nav laika domāt. Esmu 100% ierauta dažādos darbos, tāpēc arī blogs ir tapis tik vēlu. Ļoti daudz ir palicis aizkadrā, bet tā kā esmu pārgurusi un ir jau ļoti vēls, vēlējos dalīties pašā svarīgākajā un interesantākajā! 

Godīgi sakot, likās, ka vairs nekad nesaņemšos šeit kaut ko uzrakstīt. Laiks iet uz priekšu un jauni notikumi tikai nāk klāt, bet jo vairāk tie nāk, jo lielāks slinkums ķerties pie rakstīšanas. Bet tā kā vēlos, lai  man ir vecumdienās ko atcerēties, esmu uzticīga savam blogam un rakstu!

Uzreiz ierakstu sadalīšu 4 tēmās - skola, darbs, izklaide un "mājas", jo ņemot vērā, ka ir pagājis gandrīz mēnesis kopš pēdējās reizes, kad rakstīju, man ir grūti veidot hronoloģisku stāstījumu par savu dzīvi. 

Skola

Skola atsākās 27. augustā un mana pirmā diena sākās kā katastrofa. Biju plānojusi piecelties 2h agrāk, ieiet dušā, smuki sataisīties, mierīgi doties ceļā un būt jau labu laiciņu iepriekš. Taču kaut kāda mistiska iemesla dēļ man nenozvanīja modinātājs un es piecēlos 45 minūtes pirms visa pasākuma sākšanās. Protams, beigās arī izskatījos tāda kā tikko piecēlusies un visu ceļu noskrēju kājām, jo nepaspēju uz autobusu. Galu galā nokavēju tikai 15 minūtes un tās pašas bija veltītas mielošanai ar skolas uzsauktajām brokastīm. Kāpēc es nebraucu ar riteni? Jo manam ritenim pēkšņi izrādījās caura riepa un pēc pusceļa nobraukšanas sapratu, ka tā ir briesmīga sajūta braukt ar tādu grabažu un apkārtējo uzmanība par izraisīto skaņu arī neizpalika. Bet problēmas ar riteni ir pavisam cits stāsts, kurš šoreiz nav tik būtisks, lai iedziļinātos. Kā jau teicu, diena iesākās kā katastrofa un ne ar ko diži labāku viņa nebeidzās, ņemot vērā, ka jaunās kurpes man bija noberzušas visas kājas. 

Taču ne tik labais sākums nav bijis par iemeslu sliktam turpinājumam. Pagaidām skola nav sagādājusi lielas galvassāpes, ja nu vienīgi ne tik veiksmīgā grupa, kurā tiku iedalītā sakarā ar vienu projektu. Protams, no otras puses uz neko izcilu tā pat nevarēju cerēt, jo esam palikuši tik maz, pēc tam kad visi ERASMUS devās mājās. Vietā gan ir nākuši pāris jauniņie, bet nekas ievērības aprakstāms. 

Izskatās, ka šis semestris būs diezgan viegls, jo pirmie projekti sākās tikai novembrī un eksāmeni decembrī. Pēc tam sekos 3 mēnešu prakse, gala projekts un esmu ieguvusi profesionālo grādu mārketinga menedžmentā. Skan gludi, bet jāatzīst, ka šai visā pagaidām ir viens dziļš robs. Šis robs ir pirmīt pieminētā prakse. Katram studentam pašam ir jāatrod firma, kurā viņš 3 mēnešus var stažēties un praksē pielietot iepriekš apgūtās mārketinga menedžera zināšanas. Valstij, kurā firma darbojas un kurā līdz ar to students 3 mēnešus dzīvos, nav nozīmes, taču es pat nepieļauju domu, ka mana prakses vieta nebūtu Kopenhāgena. Ir ļoti grūti šeit atrast internacionālu firmu, kas gribētu ņemt dāniski nerunājošu studentu, bet es nepadošos. Diemžēl esmu ieguvusi jau 2 noraidījumus, bet tas nedrīkst mani salauzt, jo lektori teica, ka viduvēji students izsūta 80 pieteikumus un tikai tad atrod prakses vietu. Es, protams, ceru uz daudz mazāku skaitli, jo esmu ieinteresēta strādāt labā kompānijā, nevis ka tikai kaut kur, taču jāatzīst - ir grūti. Dažreiz nervi uzsit un emocijas sprāgst, jo apziņa, ka neiegūstot praksi Kopenhāgenā, es zaudēju visus savus darbus, iespējams dzīvesvietu, utt...šī apziņa ir nepanesama. Bet kā jau teicu, es nevēlos trīs mēnešus kādam pienest kafiju vai būt izsūtāmais objekts. Es gribu strādāt un iemācīties, un kas zina, varbūt pat iegūt savu pirmo darba vietu pēc studiju beigšanas.

Arī dāņu valoda ir atsākusies. Tā kā iepriekš nenoliku otro moduli, man bija divas iespējas - vai nu likt testu atkārtoti, vai ņemt visu moduli no jauna. Izvēlējos otro variantu, jo sapratu, ka man tā pat nekur nav jāsteidzas! Šobrīd esmu ļoti priecīga par savu izvēli, jo darba un slimošanas dēļ man nācies kavēt daudz lekcijas, bet tas, ka neesmu klasē uz vietas, mani īpaši neietekmē, jo esmu jau to visu mācījusies. Protams, atkal esmu jaunā kolektīvā, kura sastāvā ir vēl 2 latvieši - jauns pāris, kas atbraucis uz Dāniju strādāt lauku saimniecībā, lai spētu nomaksāt visus savus kredītus, kas palikuši Latvijā.

Darbs

Kopš atbraukšanas, šī ir pirmā piektdiena, kad nestrādāju naktsklubā. Tā ka jā - 6 nedēļas nogales man ir aizvadītas smagā nakts darbā. Pirmās 2 nedēļas nogales bija briesmīgi garlaicīgas, jo siltā laika dēļ, cilvēki nenāca uz klubu ar virsdrēbēm, bet tagad jau viss ir mainījies un rīt ir pirmā sestdiena, kad nepieciešams, lai garderobē strādātu 2 meitenes. Ar kolēģiem man šobrīd ir lieliskas attiecības. Mans bulgāru draudziņš, kas sākumā baigi sita kanti nu ir nomierinājies un var teikt, kļuvis man par vislabāko kolēģ-draugu uzreiz aiz Veronikas. Pēc maiņas viņš mani baro ar savām sviestmaizītēm, reizi pa reizei atved mājās un vienmēr pažēlo, ja boss kaut ko uzrūc. Tad man ir viens cits draudziņš no Ungārijas, ar ko parasti kopā braucam mājās, jo viņš dzīvo tai pašā miestā, kur es. Vismaz ir kompānija. Pēdējās reizes vispār bieži sanāca palikt uz tādu vienkārši pasēdēšanu pēc darba ar kolēģiem. Paldies Dievam, esmu pieradusi pie sava perversā bosa un man tā vairs nav problēma, lai gan brīžam gan iet pa traku, bet tādās reizēs es to arī pasaku. Godīgi sakot, strādāšana šai klubā, būs man bijusi viena varen liela dzīves skola.


Tīrīšanas darbi man ir kļuvuši ļoti neregulāri. Marija pāris reizes uzzvanīja, bet tagad jau kādas 2 nedēļas nav bijušas ne skaņas. Seržio bieži ceļo, tāpēc dažreiz nedēļas ar viņu arī izkrīt. Taču, labi, ka piekritu un pārņēmu darbu no savas latviešu draudzenes Anitas, kam Kopenhāgenā bija prakse un kas nu jau ir atpakaļ Latvijā. Viņa auklēja vienu latviešu puisīti, kuru nu auklēju es. Tomasam ir 4 gadiņi un viņa mamma šeit dzīvo jau 10 gadus. Ieva ir kopā ar vienu spāņu čali, kam arī ir četrgadīga meitiņa, bet viņu es vēl neesmu redzējusi. Ļoti jauka ģimene un izskatās diezgan turīga, jo nu pat pārvācās uz 4 istabu dzīvokli, pilnīgi jaunā mājā un var teikt gandrīz centrā. Alga man arī ir lieliska - 10Ls stundā. Ieva ir tiešām baigi forša un saprotoša, jo ir gājusi cauri visam tam pašam, kam tagad cauri eju es. Tomass ir ļoti interesants puika. Viņš atgādina to puiku no multenes par Mazo Stjuartu. Īsts dabas pētnieks, un mājupceļš mums vienmēr paiet meklējot gliemežus un pētot katru sīkumu uz zemes. Brīžiem gan viņš čīkst par daudz un neklausa, bet es neesmu žēlīga un nolieku viņu pie vietas. Protams ne skarbi, jo negribu pazaudēt šo darbu, bet tā ar psiholoģisku noti! Pamatā man viņš jāsavāc no bērnu dārza, jāatved mājās un tur vēl stundiņa ar viņu jāpaspēlējas. Kopā tas aizņem 2h no manas dienas un 2 dienas no nedēļas. Taču oktobris mums vispār izkrīt, jo sākumā viņi brauc uz Latviju un tad es uz Taizemi, bet tad es ceru uz biežākiem tīrīšanas darbiem.

Izklaide

Ja es iedziļinātos un sāktu stāstīt par visām savām ballītēm, šis paragrāfs aizņemtu vairāk nekā visi 4 kopā. Taču tā kā nekas daudz par ko īpaši lepoties man nav, neiedziļināšos. Varu tikai pateikt, ka šī ir pirmā nedēļa, kad esmu izlēmusi nekur neiet. Iedomājieties - šodien ir slēgšanas ballīte manam Karel klubam, uz ko tik uzticīgi biju gājusi gandrīz gadu. Es pat neeju uz šo ballīti. Taču es īpaši nepārdzīvoju, jo esmu nolēmusi ieturēt pauzīti. Vismaz līdz braukšanai uz Taizemi, jo pēdējā ballīte man beidzās ar pamatīgu saaukstēšanos un nedēļu slimošanu. 

Esmu nolēmusi sevi izklaidēt kulturālāk. Piemēram, ar saldējuma baļļuku pie sava skolas biedra no dāņu klases. Nu labi, nav nekāds baļļuks - viņš vienkārši esot ģēnijs saldējuma taisīšanā un tā kā mēs abi dievinām šo gardumu, viņš mani uzaicināja pie sevis nobaudīt viņa māster darbu. Diemžēl šonedēļ nācās atcelt, bet es ceru uz nākamo trešdienu. Tad piektdien esmu uzaicināta arī uz viņa dzimšanas dienu, un ņemot vērā, ka viņš ir tāds kulturāls čalis, pasākumam arī vajadzētu būt foršam. 

Bez Kaspera man ir vēl viens jauns draugs ar kuru pavadījām lielisku dienu kopā. Viņš ir pirmais tiešām sakarīgais čalis, ko esmu satikusi pa ilgu laiku un līdz šim viņš ir pierādījis, ka ir pa tiešām foršs cilvēks un draugs. Piemēram, kad biju slima, viņš palīdzēja sazvanīt manu ārstu, jo tur priekšā bija dāniski runājošs automātiskais atbildētājs. Tas man šķita ļoti jauki no viņa puses. Es negribu iedziļināties detaļās, bet jā - ir forši. Rīt iesim iedzert kopā kafiju :)

"Mājas"

Nezinu, vai šis ir atbilstošākais nosaukums daļai, kur vienkārši vēlējos pastāstīt par sevi, savām pēdējā laika izjūtām un notikumiem, kas skāruši tikai mani. Kā jau iepriekš vairākkārt pieminēju, biju slima. Vēl jo projām esmu mazliet puņķaina, bet trakākais noteikti ir aiz muguras. Viens vakars bija tik traks, ka man nācās zvanīt ātrajai palīdzībai, jo nezināju, kas notiek - nenormālas sāpes galvā, reiboņi, smagi elpot, utt. Kungs pretējā klausulē teica, lai braucu uz slimnīcu ar taksi vai sabiedrisko transportu. Sapratu, ka nav jēgas, labāk gaidīšu nākamo rītu un zvanīšu ģimenes ārstei. Tā, protams, izrādījās tāda pati dura, bet nu viņa vismaz bija 5 min attālumā ar riteni. Aizbraucu uz viņas praksi, kur pēc diezgan paviršas izmeklēšanas viņa man konstatēja vīrusu, kas pāriešot pats no sevis. Sapratu, ka vienīgā, kas var man palīdzēt esmu es pati, tā nu dienā izdzēru miljoniem ingver tējas ar medu, ēdu veselus ķiplokus, citronus, dzēru pienu ar medu, utt. Pat pagatavoju sīrupu no sīpoliem un medus. Ticu, ka šis nenormālais vitamīnu lādiņš bija tas, kas ļāva atgūt dzīvību. Dzīvoju pilnīgā gultas režīmā, bet paldies dievam, ka man nebija nekādu darbu un skolā arī nekas īpaši svarīgs nenotika.

Taču šis laiks man bija emocionāli smags, jo biju viena un bezdarbībā. Sajutos ļoti vientuļi un galvā nāca tikai domas par manām problēmām ar prakses atrašanu, veselību, stulbo riteni, naudu, utt. Nu ar naudu mana lielākā problēma ir tā, ka nespēju taupīt. Riju kā cūka un vēl tās ballītes...bet esmu saņēmusies un par šo laiku pat negribu vairs domāt. Kopumā varu teikt, ka man iet labi un esmu laimīga meitene. Man ir ļoti noveicies ar dzīvokļa biedreni, kas ir īsta mīlulīte - izpalīdzīga, interesanta, jauka, utt. Mēs bieži vien nosēžam virtuvē un nopļāpājam vairākas stundas no vietas. Mums tiešām ir ideālas attiecības.

Atā!

AtpakaĻ

Nu ko, esmu atpakaļ uz trases un līdz ar to arī mani dienasgrāmatas ieraksti. Ir pagājis labs laiciņš kopš pēdējās „atskaites” par manu dzīvi, kas pēdējā laikā bijusi pārmaiņu un dažādu notikumu piesātināta.

Dīvainā kārtā man šķita, ka aizbraucot uz Latviju, visu mēnesi pavadīšu tikai ballējoties, bet sanāca otrādi. Gan pirms, gan pēc „atvaļinājuma” dzimtenē trakoju uz nebēdu, bet laiks, kamēr biju Latvijā tika aizvadīts salīdzinoši zolīti. Vispār mans mazais ceļojums aizritēja citādāk kā biju domājusi, jo nesatiku ne pusi cilvēku, ko labprāt būtu satikusi. Diemžēl man nācās secināt, ka Latvijā man pa lielam ir palikuši tikai paziņas, jo cik zinu no pašas pieredzes, laiku, lai satiktos var atrast vienmēr...vajag tikai gribēt. Taču šī situācija man ļāva ieraudzīt un apzināties arī to, kuri ir tie cilvēki uz ko varēšu paļauties vienmēr. Piemēram, bez manas mīļās vārda māsa un cīņu biedrenes Elīnas Mucenieces, šī vasara Latvijā būtu pilnīgi garām, bet pateicoties viņai – tieši otrādi, gāja leģendāri! Viss tas, ko mēs piedzīvojām nav vārdos aprakstāms un, godīgi sakot, labāk nemaz nevajag, jo brīžam gāja pārāk traki. Dažas situācijas ir uzlikušas zīmogu uz visu dzīvi, piemēram, iesaukas - Jūras Lauva un Smilšu Eņģelis. Ņemiet un saprotiet kā gribiet! :D Ar savu eņģeli pavadījām kopā katras brīvdienas. Galvenie ballīšu punkti bija Katrīnbāde, Koklītes, Vecrīga un, protams, POSITIVUS un Prāta Vētra Jelgavā. Pārējās nedēļas dienas es vai nu laiskojos pa Lilasti, vai skraidīju pa Rīgu no viena punkta uz otru, jo vienmēr, kad piespiedos braukt uz pilsētu, izlēmu, ka viss jāizdara pie reizes, lai nav kādu laiciņu atkal jābrauc. Tad nu parasti izskraidīju visus ārstus, veikalus, kosmetologus, bankas, satiku dažus draugus, utt. Protams, brīžam noilgojoties pēc sava eņģeļa, gāju ar viņu pusdienās. Elīnai tieši bija prakse Citadeles bankā, takā viņai nekāda lielā atpūta no studijām Nīderlandē nebija, jo kā nekā bija jāstrādā 7 dienas nedēļā! 5 bankā un 2 dzīvē :D

Godīgi sakot, mēnesis bija tiešām pietiekošs, lai atpūstos no darbiem un padzīvotos tādā pilnīgā bezrūpībā. Varbūt pat mazliet pārāk ilgs bija šis laiks, jo esmu sapratusi, ka šeit Dānijā jūtos daudz labāk un vairāk kā mājās. Šeit ir mana skaistā, lielā istaba, mans darbs, mana skola un draugi. Šeit ir vieta, kur dzīve iet uz priekšu tā, ka dienas skrien kā minūtes un man tas ļoti patīk. Vienīgais, kas man tiešām pietrūkst no mājām ir mana mīļā ģimene, harmoniskā Lilaste, ik-vakara gājiens uz jūru un Elinčiks, jo viss pārējais pa lielam man šeit ir.

Iepriekš aprakstīto vēl spilgtāk apstiprina fakts, ka kopš atbraukšanas šis ir pirmais brīdis, kad varu piesēsties pie datora un nesteidzīgi uzrakstīt, kā tad man iet. Un kā tad man iet?

Kopenhāgenā ielidoju pagājušās ceturtdienas vakarā. Man bija lieli kreņķi par smagajām somām, jo ja man viņas neliks lidostā izkrāmēt, tad vēlāk būs jādomā, kā lai ar tām tiek mājās. Izkrāmēt nelika, jo puisis, kas čekoja iekšā, izrādījās mans radinieks Miķelis. Tā nu mēs sarunājām, ka viņš pievērs acis uz tiem pāris liekajiem kilogramiem. Taču elle sākās, kad saņēmu somas galā. Viena svēra 25kg, bet otra 10kg, un nevienai no viņām nebija ritentiņi. Ar lidostas ratiņiem aizripoju līdz pašām metro durvīm (metro ienāk lidostā iekšā) un tad ielauztu mugurkaulu devos pārcēlos no metro uz vilcienu. Vilciena stacijā mani sagaidīja jaunā dzīvokļa biedrene Tela un kopīgiem spēkiem kaut kā aiznesām somas. Tas prasīja vismaz 30min.

Atbraucot nepavisam nebiju nogurusi un noskaņojums bija vērsts uz kārtīgu ballīti. Tā nu abas ar Telu sapucējāmies, iedzērām un devāmies uz manu mīļo Karel. Protams, šī nakts atkal izvērtās graujoša un Tela parādīja, ka nemaz nav tik mīļa un pūkaina :D Bet nepārprotiet, man viņa ļoti patīk un līdz šim mums nav bijušas nekādas problēmas. Tiešām super skuķis, ar ko var normāli parunāt, kārtīgi iztusēt un pārsmieties līdz asaru lēkmēm. Mēs esam ļoti sadraudzējušās un kopā pavadām daudz laika. Lai nu kā, pēc trakās ceturtdienas naksniņas, man sākās darba maratons. Klubā nostrādāju visu piektdienas/sestdienas nakti un, protams, vēl tīrīšanas darbs pie Seržio. Toties svētdien, kad bija ļoti skaists laiks (vispār Dānijā super laikapstākļi), abas ar Telu aizmināmies uz pludmali, kas izrādās ir tikai 8km attālumā. Taču lielākais piedzīvojums mums sekoja pirmdien, kad izlēmām stopēt uz Aarhusu. Viņa caur coach-serfing atrada kādu puisi pie kā mēs varēsim palikt un vienīgais, kas mums atlika bija tikt uz turieni. No mājas izgājām jau 7:00 no rīta un ar visu nokļūšanu līdz stopēšanas punktam un stopēšanu, pirmo mašīnu noķērām ap 9:00. Dāņu vīrietis, ap gadiem 40. Ļoti nesimpātisks un ar sliktu angļu valodu, bet, paldies Dievam, ar viņu ilgi nebraucām. Nākamā mašīna bija kaut kas līdzīgs fūrei. Sākumā negribējām kāpt iekšā, bet tad sapratām, ka večuks izskatās tīri miermīlīgs un ilgi jau ir stāvēts, takā riskēsim. Večuks tiešām bija miermīlīgs, taču runāja tikai vāciski. Tas, ka mēs nerunājām, neatturēja viņu ar mums daudz un dikti runāties. Viss jau būtu jauki, ja viņš nebrauktu ar 90km/h 110km/h atļautajā automaģistrālē. Ar viņu aizgāja kādas 2h. Pēc tam, kad bija palicis vairs pavisam maz, sāka zust cerība, jo ilgi nestājās neviena mašīna. Taču tad beidzot apstājās kāds kungs (ļoti līdzīgs pirmajam) un aizveda mūs līdz pat tā puiša durvju slieksnim. Gala mērķī bijām tieši 14:00.

Dzīvoklis atradās perfektā vietā, jo viss, ko gribējām apskatīt bija ne vairāk kā 2 km rādiusā. Pats Aarhusas centrs bija 1,5 km attālumā. Arī pati vieta bija jauna, stilīga...nu viss pa šiko. Čalītim bija 22 gadi un viņš šai divistabu dzīvoklī dzīvoja viens. Uzreiz varēja saprast, ka viņš ir izlutināts dānis, jo, piemēram, elektrība viņam dega visu nakti, arī trauku mazgājamā mašīna tika darbināta ik pēc dažām stundām, lai gan iekšā bija 3 šķīvji un dažas dakšiņas. Visa tā uztvere par naudu un dzīvi bija pārāk vienkāršota! Lai nu kā – dzīvoklis bija perfekts, tāpēc sūdzēties būtu pagalam stulbi. Es mums visiem pagatavoju pusdienas un tad ar Telu devāmies apskatīt pilsētu (starp citu, jā – es tagad baigi esmu sākusi gatavot). Taču nogurums ņēma virsroku un ap pulksten 23:00 mēs jau devāmies gulēt. Nākamā diena arī bija jauka. Bertio (tas puisis) mums pievienojās un mēs aizvadījām vienu kārtīgu tūristu dienu. Bija jauki. Un labi, ka tā, jo Telai bija iespēja vairāk sadraudzēties ar šo puisi, ar ko viņai vienai vakarā vajadzēja palikt, jo man pašai bija sarunāts randiņš ar senu brūtgānu, kas dzīvo Aarhusā. Viss noritēja gludi un trešdien ap 12:00 jau bijām gatavas doties atpakaļ. Šķiet, ka mašīnas neķērās tik ātri kā braucot šurp, bet tā pat – ātri. Smieklīgi, ka stāvot ārā tai karstumā, Telai saku, cik forši būtu, ja apstātos kabriolets un pēc 2 min, apstājās tieši sarkans kabriolets. Pie stūres sēdēja arābveidīgs tipiņš un sākumā mums negribējās kāpt iekšā, bet beigās noriskējām. Godīgi sakot, vienu brīdi man likās, ka ir cauri, bet lai gan viņš mūs pa taisno neaizveda, kur vajadzēja – viss beidzās labi. Nākamā mašīna bija kāds 55 gadus vecs dānis – biznesmenis. Pa ilgiem laikiem cilvēks ar PERFEKTU angļu valodu. Mazliet gan ar kaitinošu humoriņu, bet vismaz aizveda līdz mērķim. Pēdējā mašīna apstājās 3 minūšu laikā, un iekšā atkal sēdēja tāds dāņu biznesmenis, bet jaunāks. Ļoti runātīgs un interesants cilvēks, kurši izlaida mūs pie stacijas, no kuras paņēmām savu vilcienu un nokļuvām mājās.

Mājās bijām pēc 18:00, bet, lai gan nogurums lika par sevi manīt, nespēju atteikt savai latviešu kompānijai, kas rīkoja sālsmaizi. Elīna un Jānis beidzot dabūja paši savu dzīvoklīti netālu no centra. Kolosāla vieta. Atnākusi bija arī Ilze un Helīna. Mēs biki pasēdējām un tad ar Elīnu izdomājām divatā laist uz centru. Visu savu jautro vakaru pavadījām tekilas bārā. Ap 03:00 Elīna teica, ka vairs nevar un ies mājās, bet es nezin kāpēc izdomāju vēl palikt. Beigās sanāca tā, ka paliku līdz pat 05:00 un mājās biju tikai pēc 06:00.

Ceturtdiena jau pagāja mierīgāk un beidzot man bija laiks, lai izkrāmētu čemodānus un sakārtotu savu istabu. Tas aizņēma ļoti daudz laika un enerģijas, bet es to paveicu. Pēc tam vakarā, beidzot sarunājām satikties ar Uģi. Tas bija ļoti jauki un man liels prieks, ka mums ir saglabājušās labas attiecības. Prieks arī bija dzirdēt, cik viņam labi iet.

Tā nu šodien ir jau sestdiena un man priekšā 3 darba reizes. 2 naktis klubā un viena diena pie Seržio. Diemžēl Marija pārdod savu māju, un tā kā visu laiku nāk kāds skatītājs, īsti nav laika, lai sarunātu, kad es varētu tīrīt. Bet labā ziņa, ka viņi pirks māju Gentoftē un, ka labprāt turpinātu sadarbību ar mani. Pietam, Gentofte ir tuvāk kā vieta, kur viņi tagad dzīvo. Taču tas man ir pamatīgs robs budžetā, kurš būtu diezgan jāplāno, ņemot vērā, ka braucu oktobrī uz Taizemi. Tā taupīšana gan pēdējā laikā diži nesanāk, bet gan jau drīz nomierināšos. Nākam otrdien jau atsākās dāņu valodas kursi un tad vēl nedēļu pēc tam – skola.

Nu ko...man prieks, ka saņēmos šo visu uzrakstīt! Tad jau tagad atkal kādu laiciņu būs klusums no manis. Atā!

Labie Laiki ir Atpakaļ !!!

Lai gan vēl joprojām ieturu savu standarta 2 nedēļu pauzīti starp bloga ierakstiem, šoreiz laiks ir pagājis daudz citādāk un visnotaļ interesantāk. Beidzot esmu sākusi izbaudīt savu jauno - brīvās meitenes - statusu, un, ziniet - biju jau aizmirsusi cik superīgi tas var būt! Var teikt, ka lielā šķiršanās sāpe ir jau aiz muguras un abi ar Uģi saprotamies labāk kā jelkad. Abi beidzot izbaudām jaunību, kas mums dota tikai vienu reizi, nevis nošķēržam to nevienam nevajadzīgā, nervu bojājošā drāmā.

Esmu bijusi vārdos neaprakstāmi aizņemta, jo cik nu vien varēju - nekam neatteicu un visur iesaistījos! Man jau vairāk kā nedēļu nav bijis ne laika māju sakārtot, ne uz veikalu aiziet, nemaz nerunājot par kārtīgu miegu. Bet es noteikti nesūdzos, jo to visu varēšu darīt kad būšu veca!

Nu ko tad es esmu sadarījusi kopš pēdējā ieraksta? Viss šis laiks sākās ļoti nevainīgi, ar draudzenēm ejot uz kino. Bijām aizčāpojušas uz filmu "The Lucky One". Cenas, protams, daudz dārgākas nekā Aarhusā, bet noteikti nenožēloju, jo galvenās lomas atveidotājs bija ļoti baudāms mūsu ačtelēm un galu galā - vakars ar meitenēm ir daudz jaukāks kā vienam pašam mājās. 

Kino apmeklējums bija kā mazs prieciņš pirms ļoti garas un smagas nedēļas. Jā, smieklīgi sanāca, ka vienu no pēdējām nedēļām varu raksturot kā īstu elli, kamēr nākamā izvērtās kā nebeidzamu un neaizmirstamu piedzīvojumu garš atmiņustāsts! 

Kas tad to vienu nedēļu man padarīja tik nejauku? Nu sākās tā ar 2 dienu mokām eksāmenu sakarā. Pirmdien no pulksten 9:00 līdz pat nākamās dienas 01:00 rītā es nosēdēju lūrot datora ekrānā un rakstot 24h case exam. Tas bija briesmīgi, taču tā vērts, jo nākamajā dienā, kad skolā bija 4h eksāmens - viss mans iepriekšējās dienas darbs bija izmantojams. Rezultātus gan vēl joprojām nezinu, bet liekot roku uz sirds - es izdarīju maksimāli, cik labi vien spēju! Otrdien vakarā man sekoja nākamais eksāmens - dāņu valodā. Tātad, kā redziet - nedēļas sākums bija īsts ugunskurs manām smadzenēm! Ceturtdien diena bija pasakaini skaista, lai gan man tā tika aizvadīta atvadās no vienas no kursa biedrenēm, kas šeit bija tikai vienu gadu erasmusā. Mēs tiešām bijām sadraudzējušās, bet nu savas dzīves laikā esmu jau iemācījusies, ka cilvēki nāk un iet! Diemžēl! Abas bijām gan pie jūras, gan karuseļu parkā, kur dažus arī izmēģinājām. Tajā parkā atrodas pasaulē vecākais karuselis, bet diemžēl man to meiteni nekādi nesanāca pierunāt to izbraukt! Nu nekas, jāsagaida kādu trakāku ciemiņu :) Tās pašas dienas vakarā izgāju ar Anitu (to latviešu meiteni, kam šeit ir vasaras prakse) pa klubiņiem. Mums nekas nopietns nebija padomā, jo abām nākamā dienā bija jāstrādā. Aizgājām uz Karel, kur izmalkojām savu pudeli Martini Asti un ap vieniem jau beidzām nakti. Labi, ka autobusā satiku skolas biedru ar draugu, jo garais ceļš uzreiz šķita daudz īsāks. 

Tad no piektdienas līdz pat svētdienai man sākās visu 4 darbu maratons! Abi tīrīšanas darbi un divas maiņas garderobē. Līdz ar to arī izpalika Jāņošana, bet ņemot vērā ka ballīte bija vērtējama uz 50/50 izdevušos, izlēmu labāk strādāt. Nenožēloju! Labi nopelnīju un varēju iekrāt savam sausajam laikam, kad veselu mēnesi nestrādāšu vispār.

Nu un tagad par manu tā teikt - ideālo kompensācijas nedēļu iepriekš aprakstītajai.

Pirmdien man bija randiņš ar puisi, ko biju jau 2 reiz satikusies klubiņā, kur parasti tusēju. Tā kā man viņš ārēji simpatizēja, neatteicu. Viss bija jauki un forši, bet galu galā sapratu, ka viņš tomēr galīgi nav mans tips un kopš tā laika kā ļaunā ļuda viņu ignorēju :D

Otrdiena bija super jauka, jo visu dienas pirmo pusi pavadīju šoppingā, kur sevi lutināju kā vēl nekad, tad braucu mājās un mielojos ar gardām dāņu zemenītēm, bet vakarā ar savām meitenēm izgājām ielās. Visu šo nedēļu bāri Kopenhāgenā bija pilni, jo tā bija izlaidumu nedēļa. Man vakars izvērtās ideāls un es ļoti labi pavadīju laiku! 

Trešdiena gan bija tāda pasmagāka, jo jau 11:00 bija jābūt skolā, kur biju pieteikusies strādāt skolas izlaiduma cerimonijā. Mums par to maksāja tos pašus 11Ls stundā un, ziniet, man tā bija izkaida nevis darbs. Katrā ziņā jutos pagodināta, ka biju izvēlēta kā viena no sešiem strādnieciņiem, jo esot pieteikušies ļoti daudzi.  Pirmajā dienā strādājām 3 - es, Tonija un Kaspers. Ļoti jauka kopmānija. Galu galā mana diena beidzās mega dārzā kopā ar Kasperu, viņa draugiem un Anitu, kur cilvēki sēdēja un skatījās futbolu uz lielā ekrāna. Bija jauki.

Ceturtdien atkal strādājām. Diena bija daudz grūtrāka nekā iepriekšējā, bet mēs abas ar Toniju tik pļūmpējām šampi, tā ka mums gāja jautri. Pēc tam visi pasūtījām picas un turpinājām mazu staff after-ballīti. Taču es ilgi uz to nepaliku, jo man bija sarunāts ar savām meitenēm, kas tieši tai dienā arī izlaidās iet svinēt uz centru. Reāli visu nakti notusējām Karel klubā, taču ar to mana ballīte nebeidzās. Es tai naktī riktīgi satusēju ar diviem foršiem dāņu čalīšiem ar ko izlēmām turpināt tusiņu viesnīcā. Lai cik "dīvaini" tas neizklausītos, tas bija tikai un vienīgi pa čomam. Tā bija viena no jautrākajām&bezrūpīgākajām naktīm mūžā, jo sajūta bija kā tādā Amerikāņu jauniešu filmā. Nākamā rītā tā istabiņa izskatījās ekspoldēta! :D Iedomājieties, čalīts samaksāja 150Ls par to istabeli. Katrā ziņā, ceturtdien esmu uzaicināta uz viņa dzimšanas dienu un soloties būt GRANDIOZA BALLĪTE. Es arī nešaubos, jo viņi bija gan biezi gan traki jautri :D

Piektdienu nogulēju nenormālākajās galvassāpēs. Knapi sevi aizvilku līdz vietējajai picērijai, lai kaut kā nomierinātu rūgstošo vēderu un tik pat ātri devos atpakaļ gulēt. Ārā laiks bija vārdos neaprakstāmi šausmīgs. Lietus gāza kā ar spaiņiem - cauri nebija iespējams redzēt. Viss bija tumšs jau ap 9iem vakarā un man sāka palikt bail, ka mājā iespers kaut kāds zibens. Bet neskatoties uz to visu, mana draudzene Anita mani piespieda tai vakarā iet ar viņu ballēt, jo viņai ciemos bija atbraucis draugs no Francijas un es redz biju apsolījusi. Līdz pēdējām brīdim gribēju viņu uzmest, bet beigās tomēr aizgāju. Un atkal nenožēloju un ļoti par to priecājos. Karels bija diezgan pustukšs, tāpēc pēc šampja devāmies uz bāru Billy Boose, kur tusēja mani draugi. Nakts bija jautra, bet tā izvērtās pavisam forša, kad satiku savu jauni iegūto draudziņu&brūtgānu no otrdienas. Viņš dienē armijā vai kaut kur tamlīdzīgi, tāpēc es dabūju redzēt kā nakts sardze, kas apsargā karalienes pili mainās un viss kaut ko citu interesantu. Katrā ziņā ļoti romantiski.

Sestdien atkal visu dienu nogulēju, aizgāju uz savu picēriju un vakarā uz darbu klubā. Nu un pēc tā arī dienas vairs nav bijušas tik jautras. Visu laiku strādāju un visu šodienu esmu pavadījusi mēžot savu māju. Esmu pārvākusies uz savu jauno istabu un gatava piektdien sagaidīt poļu meiteni. Ahhh, nespēju noticēt, ka tieši pēc nedēļas jau būšu mājās :)

Skrienu, skrienu vēl!

Turpinu strādāt garderobē jau sesto nedēļas nogali pēc kārtas. Brīvas piektdienas man solās būt tikai nākamnedēļ un tā pirms prombraukšanas uz Latviju, bet es nesūdzos, jo papildus nauda nekad nenāk par ļaunu. Kā jau iepriekš rakstīju, kad esmu kopā ar Veroniku, tad tā ir tīrākā izklaide. Katru reizi dabūjam izsmieties līdz asarām un dažreiz pat arī patusēt. Piemēram, iepriekšējā nedēļas nogale bija gar zemi. Sestdien, kad beidzām darbu, palikām uz staff party, kas, protams, bija slimi un normāliem cilvēkiem nesaprotami...a mēs neko, ierēcām par visiem un pēc pāris stundām ar ričukiem un jautru prātu izlēmām doties. Doties kaut kur, bet ne mājās. Tā nu aizbraucām līdz pludmalei uz mola, kur atkal nācās vienkārši vārtīties gar zemi aiz smiekliem, visu to situāciju un cilvēku dēļ, ko sastapām pa ceļam. Lai nu kā...jautrībai tikai uzlikts trekns punkts, kad es pamanīju, ka mans ritenis ir nogāzies un visas manas mantas iegāzušās jūrā un peld pa straumi prom! Es, protams, beivoč solī skrēju un glābu, kas glābjams, bet saturs somā bija pilnībā izmircis. Visa naudiņa bija izgriežama, mēnešbiļete tā pat...un vecais telefons jau sen ir citos medību laukos. Taču viss trakākais moments, kad man gandrīz sirds apstājās, bija, kad nevarēju atrast savu tikko nopirkto JAUNO telefonu, taču par laimi man stāvēja klāt kaut kāds Galaxy Eņģelis, jo mistiskā kārtā mans telefons bija pie Veronikas. Tā nu atkal prāts bija jautrs un mēs varējām čillot tālāk. Ehh...tas vakars bija kolosāls, neskatoties uz visām tām muļķībām, ko sastrādājām, jo galu galā - tas viss pienākas pie jaunības!


Taču, kad Veronika nav, es tiešām labprāt tai vietai pielaistu uguni, jo tie cilvēki ir tik briesmīgi. Es tiešām ienīstu savu slimo bosu, jo tādu necieņu, prastumu no vīrieša nekad neesmu pieredzējusi. Un es, protams, esmu sliktā, jo nesmejos par viņa debīlajiem jokiem un neļaujos tām perversībām, kam ļaujas visi pārējie - vienalga, puiši vai meitenes - visi lien viņam pakaļā. Tas ir tik nožēlojami un pretīgi. Paimeitiņa Elena (tā ķip galvenā garderobes skuķene) ir tieši tāda pati. Vienkārši pretīgs, nožēlojams un vājš cilvēks! Taču, es zinu, ka esmu labāka  un es zinu, ka sasniegšu daudz vairāk savā dzīvē nekā viņi visi kopā. Pašlaik man nav izvēles un tas viss jāpiecieš, tāpēc arī esmu tik priecīga, ka man ir Veronika!

Tagad par labo. Šķiet, ka beidzot esmu atradusi kaut kādu vidusceļu jeb balanci starp darbu, skolu un ballītēm, jo pagājušā ceturtdiena beidzot tika pavadīta pilsētā pa klubiņiem. Ar Neldu sākām Karel, kur izsūcām savu Asti un pēc pāris stundām nolēmām, ka laiks doties kaut kur citur! Aizgājām beigās uz latviešu bāru, kur nemaz nebija tik slikti .... pat mazliet interesanti :D 

Lai nu kā, mājās biju 6:00 no rīta un, kad modinātājs 8:00 zvanīja, lai atgādinātu, ka man jāiet tīrīt Marijai māja, šķita ka pienākusi pēdējā stundiņa, jo kaut kā no iepriekšējās nakts tomēr biju noķērusi smagu jo smagu pohu. Paldies Dievam, Marijai nebija iebilstams, ja nāku sestdien no rīta, pretējā gadījumā es tiešām būtu nosprāgusi! Protams, sestdien nebija lielas atšķirības, jo biju tikusi mājās no darba tikai pēc 05:00, tā ka tas, ka dabūju pagulēt 4h, man īpaši vieglu to tīrīšanu nepadarīja!

Starp citu, kā tad man gāja eksāmenā?! Biju ļoti satraukusies pirms sava orālā/ individuālā Experience Economy projekta, jo neviens no maniem grupas biedriem nebija dabūjis augstāku atzīmi par 4, kas, manuprāt, ir ļoti slikti. Vispār paklausoties apkārt arī no citām grupām...atzīmes bija šokējoši zemas! Tas man lika tikai vēl vairāk un cītīgāk gatavoties savai 30 minūšu moku pirtij. Un tas atmaksājās, jo pēc ilgas tincināšanas un prašņāšanas es tomēr dabūju 7. Pietam atkal lielumlielos komplimentus par savām izcilajām prezentētājas spējām. Skolotājs teica, ka man esot dabas dots talants un es būtu lieliska sales-woman, jo noteikti spētu pārdot gan saldējumu Antarktīdā, gan malkas pagales Džungļos! :D Patīkami bija dzirdēt ko tādu, tāpēc arī šeit tagad mazliet palielos..hihi! Un ja jau esmu sākusi lielīšanos, tad varu vēl piebilst, ka savā pirmajā eksāmenā esmu dabūjusi atzīmi 12, kas ir augstākā iespējamā (tā kā mums 10). Abās internacionālajās klasēs, no ~60 cilvēkiem tikai 5 dabūja 12 :)


Pa dāņu valodu vēl peldu, bet nākamnedēļ jau pārcelšanas eksāmens. Nezinu, kad lai gatavojos, jo ja arī atrodas kāds brīvāks brītiņš, labāk izvēlos diendusu. Vispār pēdējā laikā nepārtraukti atrodu kā sevi nodarbināt un izklaidēt. Piemēram, otrdien pēc dāņu valodas abas ar igaunieti braucām pie viņas uz mājām. Viņa dzīvo kopā ar tām latviešu meitenēm - Elīnu un Ilzi. Tā nu mēs četratā čillojām uz viņu lielās terases, līdz pievienojās vēl 2 igauņu čalīši. Mājās biju ap vieniem vakarā. A kas man? 


Nākamā dienā aizgāju pēcpusdienā iztīrīt Seržio māju un tad satikos ar Anitu ar kuru kopā devāmies pasēdēt Kopenhāgenas Universitātes bārā. Lai gan bija trešdiena, ielas bija salīdzinoši pilnas ar futbola faniem (tai dienā bija lielā spēle starp Dāniju un Portugāli). Vispār nevainīgi sāktais vakars izvērtās pilnīgi citādāk kā cerēts. Sākumā bijām aizstaigājušas līdz "latviešu bāram", kur tik pretīgi nācās atkratīties no kaut kādiem 2 poļiem un viena franča. Man tiešām likās, ka es vemšu pēc tā, kas tur notika. Nu un tad devāmies uz to Kopenhāgenas bāru, kur atkal piesējās šoreiz cits polis. Bet tas tāds jaukais - gribēja tikai uzspēlēt fūzbolu. Vēlāk iepazināmies ar 2 ļoti kautrīgiem franču puikām, bet Anitai baigais klikšķis uz frančiem, tā ka viss okay :D Tā kā viņai jau 8:00 nākamā rītā bija jābūt darbā un galu galā tā bija trešdiena - izlēmām doties mājās. Es iečekoju internetā, ka mans nakts autobuss ir tieši 01:30 un izlēmu doties ar to, jo negribēju ar vilcienu, no kura man pēc tam jābrauc 1 km ar riteni. Labāk, lai buss mani pieved gandrīz pie mājām, pat ja tas aizņem 25 min ilgāk, kā ja brauktu ar vilcienu.


Iekāpu autobusā 96N un gaidīju, kad būs mana pietura. Taču kā nebija tā nebija, un tad, kad ieraudzīju zīmi - 20 km no Kopenhāgenas, sapratu BĀC! Izrādās es pārskatījos, jo man bija jākāpj autobusā 94N. Paldies Dievam, man ļoti paveicās ar šoferi, kas bija viens no superīgākajiem onkām, ko līdz šim Dānijā esmu sastapusi. Tik mīļš un izpalīdzīgs. Abi sastādījām plānu, kurā vietā es varētu pārķert to 94N. Izlēmām, ka palikšu ar viņu autobusā un braukšu atpakaļ un tad kaut kur tur pa vidu autobusu 96N un 94N ceļi krustojas, kāpšu ārā. Smieklīgākais, ka es nebiju vienīgā nelaimīgā, jo autobusa beigās gulēja viens pārdzēries jauns fans ar kovboja cepuri, futbola kreklu un visu seju apzīmētu Dānijas krāsās. Nabags bija tik apjucis un apmaldījies, ka man pat viņu palika žēl :D Pa ceļam atpakaļ ar mani sāka runāties viens ļoti jauks simpātisks puisis no Aarhusas, kam stāsts bija vēl trakāks kā man. Viņš nabadziņš bija atbraucis visu garo ceļu no mājām pie sava drauga, kas tā arī nebija atrodams/sazvanāms, kad viņš jau bija te. Tā nu puisis pa velti atbrauca 300 km uz Kopeni, lai pēc tam dotos visu ceļu atpakaļ. Bet runājoties ar viņu, vēlreiz pārliecinājos, ka puiši Aarhusā ir 100x foršāki par tiem, kas te Kopenhāgenā. 


Kad man biedzot bija jākāpj ārā, nemaz vairs negribējās, jo saruna bija tiešām ļoti interesanta. Lai nu kā - atvadījos no visiem, arī no šofera, kura pēdējie vārdi bija "It was a pleasure to have you on the board!". Nu īsts kapteinis. 


Kad biju jau kādu gabaliņu pagājusies, ievēroju, ka autobuss vēl stāv. Tad pēkšņi pamanīju, ka no busa izkrita kovbojs. Cik mīļi - šoferīts speciāli viņu pamodināja. Bet es sāku smieties, jo skats bija gar zemi - čalis tāds apjucis griežas ap savu asi, neko nesaprot un tad lēnā garā klumpačo man no pakaļas. 


Tad abi sākām gaidīt 20 min pareizo autobusu. Kad tas beidzot pienāca, tas bija pārpildīts. Kovbojs iespiests pie priekšējā stikla kaut ko centās turēt acis vaļā. Tad vienu brīdi viņam pūlī izkrita telefons, un tas bija tik smieklīgi kā viņš mēģināja viņu dabūt. Ehh..Kad beidzot kāpu ārā, biju jau apsēdusies un ievēroju ka kovbojs atkal aizmugurē guļ, kas nozīmē, ka viņu atkal modinās centrā. Haha..


Izkāpu es pie stacijas, taču ne pie tās, kur man ritenis, kas nozīmēja, ka viss viens kilometrs man bija jāveic ar kājām. Galu galā - mājās biju tieši 05:00! :D Man sevis tiešām bija ļoti žēl, jo sapratu, ka savu topogrāfisko idiotismu nekad dzīvē neizārstēšu!


Bet noteikti daudziem radās jautājums, kas tā par Anitu! Ar Anitu iepazinos internetā, kad viņa meklēja dzīvesvietu Dānijā, kamēr pa vasaru viņai prakse. Beigās meitene atrada vietu, kur dzīvot tieši pie sava darba, bet neskatoties uz to, turpinājām uzturēt kontaktus, jo viņai nabadzītei pa dienu tā pat nav ko darīt, un kad man arī nav - tad satiekamies un pavadam jauki kopā laiku. Piemēram, vienu dienu vienkārši NON-STOP 6 stundas izstaigājāmies pa Kopenhāgenu. Man jau no staigāšanas vien sāpēja kājas un gūžas un dibens, bet nākamā rītā jutos reāli kā vecs tantuks, kas knapi var paiet. 


Tad atkal nākamā reize bija viena svētdiena, kad apciemoju viņu viņas rezidencē. Viņa man palūdza nokrāsot matu saknes, un man, ziniet, man izdevās tā tīri neko, ja neņem vērā, ka viņai pus-galva bija tādā zilganā tonī...bet nu tā jau vairs nebija mana vaina :D


Pēc savas trakās ceļošanas ar autobusiem, nākamā dienā satikos ar vienu no kursa biedrenēm - tā teikt uz atvadām, jo viņa ir erasmus studente, kas pēc eksāmeniem brauks atpakaļ uz Čehiju. Abas izlēmām aizbraukt un izstaigāt Norebro (arābu, ķip bīstamo rajonu). Pie reizes izstaigājām 2 kapus, kas šeit tiek uztverti kā parki, kur cilvēki skrien un pikniko :D


Nu un vakarā sākās mans nākamais piedzīvojums. Ar savu garderobes māsu Veroniku un vēl 4 meitenēm no skolas - devāmies uz Karel. Un ziniet - šī nakts bija vienkārši kolosāla! Tik daudz pielūdzēju un komplimentu, pluss Veronika ar man tāds traks skuķis mēdz būt. Kad visus jau meta ārā, kaut ko abas devāmies uz pieturu, bet pa ceļam sanāca vienai no otras pazust. Tā nu izlēmu okay - mēģināšu atrast savu autobusu. Bet kaut kā netīšām sākās saruna ar vienu puisi, kas devās ēst picu un aicināja mani līdz. Tā kā man nekur nebija 4:00 no rīta jāsteidzas un es biju nenormāli izsalkusi - devos ar! Tā nu es no viņa vairs nevarēju atkratīties, un viņš man atbrauca līdzi pat uz mājām...es domāju, ka tikai ar Taksi viņš izmet mani, bet nē - šis ar lec laukā. Pagāja labs laiciņš līdz man viņu izdevās iesēdināt nākamajā taksī! Dažreiz tiešām besī dāņu džeku domāšana, jo šķiet, ka ja Tu ar vienu draudzīgi parunā - tad tas nozīmē, ka vsjo - braucam pie viena vai otra!!! No no no no no!


Nu un, protams, nākamo dienu visu nogulēju, lai vakarā būtu spēks strādāt. Sestdien arī strādāju klubā, bet pluss tam vēl pa dienu man bija jātīra Marijas māja! Bet es nesūdzos! Man noteikti ir 100x labāka situācija kā daudziem internacionālajiem studentiem šeit Dānijā!


Tagad jāsāk sava NON-STOP zubrīšanās, jo pirmdien/otrdien skolā pēdējais eksāmens un tai pat otrdienā, kā arī pēc tam ceturtdienā - eksāmens dāņu valodā. Tā nu visdrīzāk jūs no manis atkal kādu laiciņu neko nedzirdēsiet! Bet es cīnos, cik varu, jo brīžam ir ļoti grūti tieši emocionālajā ziņā, kad tik ļoti gribi mājās un šķiet, ka nekas jau vairs nav palicis, bet tai pat laikā - vēl tik tālu tas 9. jūlijs! 


Bučas!

Darbaholiķe

Bloga ieraksts manā darāmo lietu sarakstā jau stāvēja labu laiciņu, bet nu beidzot esmu saņēmusies tam pieķerties un ar jums padalīties, kā tad man gājis pēdējās 2 nedēļas, kas vairāk vai mazāk visas bija ap un par skolu.

Skola tik daudz laika gan fiziski gan morāli aizņem tieši tāpēc, ka ir sācies tā saucamais sesiju laiks. Grūti bija sevi piespiest mācībām, bet kaut kā es katru otro dienu sevi pa bišķiņam - pa bišķiņam pierunāju gatavoties 1. jūnija eksāmenam, kas manā uztverē bija viens no stresainākajiem. Priekšā gan ir vēl lielāki un grūtāki eksāmeni, bet šis šķita tāds visvairāk vielas aptverošais ar vismazāk doto izpildes laiku. Tagad tas ir jau aiz muguras, un varu tikai pasist sev uz pleca, ka tiešām gatavojos, jo tas noteikti man atmaksāsies. Atzīmi gan uzzināšu tikai kaut kad jūnija beigās, bet pa lielam - sirds man ir mierīga. Vienīgais, kas man nepatika bija tas, ka sistēmā bija kaut kāda kļūda un pagāja laiks, kamēr mēs varējām ielogoties datu bāzē, kurā bija eksāmens. Paldies Dievam, manā klasē bija datoru ģēnijs Andrius, kas kļūdu atkoda 5 minūtēs un visiem datoros savadīja citus DNS (vai kā viņš tur to sauc), līdz ar to mēs sākām testu tikai ar 5 min nokavēšanos, kamēr bija klases, kas sāka ar pat 1 stundas kavēšanos, jo skolas vecie buki IT speciālisti acīmredzot nav tik attapīgi. Tas, ka viņi sāka vēlāk neietekmēja to, ka viņiem no sākšanas brīža tā pat ir 2h, vienkārši fakts, ka tas tā mazliet stresaini tomēr, ja eksāmens neiet. 

Nākamie datumi, kad turiet par mani īkšķus ir 7.06 un 19.06. Pēdējais eksāmens ir tas, kur mums iepriekšējā dienā iedod informāciju par kompāniju un balstoties uz to, mums 24h laikā ir jāsagatavo dažādas analīzes, modeļi, utt., kurus varēsim izmantot nākamās dienas 4h rakstiskajā eksāmenā. Nu pat uzzinājām izmēģinājuma eksāmenu atzīmes un izrādās 50% no visām 4 klasēm ir izkrituši. Augstākā atzīme - 10 - esot bijusi vienai meitenei no dāņu klases un tikai dažiem bijis 7. Un man par lielu pārsteigumu es biju tā retā ar septiņnieku. Super sajūta, bet zinot savas kļūdas, nākamreiz būšu sagatavojusies daudz labāk.

Darbs pēdējā laikā man aizņem ļoti daudz laika, bet nevarētu teikt, ka tas baigi traucētu skolai. Drīzāk tas traucē manai sociālajai dzīvei, jo tā kā pamatā strādāju katru piektdienu, sestdienu - ballītes visu laiku jāatliek. Taču, tā kā vasara pa lielam ir sākusies, plānoju tusēties katru ceturtdienu savā mīļajā Karel bārā. Manas meitenes arī savu gala projekt nu ir aizstāvējušas, tā ka kompanjoni man būs. Neldai jau arī nav problēmas atbraukt no Roskildes un kopā ar mani mesties trakulībās, kas man ļoti vajadzīgas, citādāk jūtu kā zaudēju jaunību visu laiku sēžot mājās. Bez tam, sēžot mājās jūtos vientuļi, līdz ar to skumīgi un tas viss sāk veidot mini depresiju, kas nu galīgi man tagad nav vajadzīga. 

Lai nu kā, darbos it kā viss pa vecam. Marijai mani vajag regulāri katru nedēļu, Seržio arī atgriezies un Kysten garderobē esmu dabūjusi strādāt jau 4 nedēļas pēc kārtas katrā nedēļas nogalē. Piektdienas man ir garlaicīgas un garas, bet sestdienas nav tik trakas, jo tad esam 2 meitenes. Es jau par sevi smejos, ka piektdienās kā tāda vista sēžu uz sava augstā krēsla un visus novēroju no lakts. Dažbrīd tiešām par tiem viesiem var pārsmieties. Mēģināšu pastāstīt par dažiem no tiem.

Viena no regulārām "viešņām" ir kāda aptuveni 35 gadus veca dāma. No malas izskatās, ka tā ir mana bosa vienas nakts "izklaidīte", kas tagad katru reizi nāk, cenšoties pievērst viņa uzmanību.Ja nesanāk sagaidīt bosa darba dienas beigas, tad parasti šī jau atradusi kādu citu veci. Visbiežāk viņa patusē ar kādiem 3-4 čaļiem vienā vakarā un tad ar to vienu laimīgo dodas mājās. Pēc skata viņa tāda diezgan prasta, nu un pēc uzvedības vispār - no comment. Piemēram, vienu piektdienu viņa bija ieradusies jau pati pirmā. Kad pa laiciņam ieklīda kāds 2 draudzeņu pāris, šī uzreiz metās klāt kā trešā, cerībā, ka viņa tiks paņemta kompānijā. Reāli no malas tas izskatījās drausmīgi, jo viņa tā centās iefiltrēties kādos 5 bariņos. Smieklīgākais, ka viņa visu laiku uzsauca visiem, jeb precīzāk sakot visām. Pati beigās pilnīgā pālī dejoja ar citu sievieti, ko bija piedzirdijusi. Ik pa laikam centās nomedīt šefu, bet tas tik  laidās prom. Visu šo burvīgo skatu papildināja viņas nemitīgā svilpšana. Es nesaprotu, kā sieviete spēj tā svilpt. Tā skaņa ir tāda, kā hokejā kāds pūstu tauri, pārsitot visus citus trokšņus. Kad viņa svilpj, es knapi DJ dzirdu :D Nu bet kas zin, varbūt tā ir viņas odziņa!

Sheldon no Big Bang Theory

Nākamais objekts, ko novēroju un tā teikt "sevi izklaidēju", bija viens pārītis. Sieviete uz gadiem 40, un vīrelis aptuveni 50. Sieviete vēl neko, bet vecis kā no "Big Bang Theory" galvenais varonis Sheldon vecumdienu versijā. Tieši tā pati šaurā seja ar plato pieri no kuras mazliet atkāpušies mati, sirsnīgas lielas acis un perfekta āda, un zobi kā no reklāmas - balti kā pērles un tik taisni un lieli, ka muti grūti aizvērt. Taču smaids ļoti patīkams un silts! Bet tas viss vēl nekas uz kopējā fona, kas ir tieviņš izstīdzējis večukiņš ar līku muguru, rūtainu kreklu un biksēm uzvilktām virs nabas. Abi ar savu dāmu visu vakaru nodejoja, taču smieklīgākais, ka katras dziesmas sākumā abiem bija jāsmejas, ka nezin kas tā par dziesmu. Tai vakarā skanēja visas tagadējo topu dziesmas, tāpēc vecajiem tik nācās bolīt acis. Taču neko - šie tik dancāja tālāk. Īstenībā diezgan mīlīgs skats uz SVILPASTES fona, kas visu nakti planējot pa bāru, nemaz abus netraucēja.

Īstenībā bija vēl pāris aprakstīšanas vērti eksemplāri, bet bildi cerams es jums uzbūru - garlaicīgi nav arī tad, ja  strādāju viena. It īpaši, ja man visu laiku pienes pa kādam kokteilītim, tad jau prāts tik aiz vien jestrāks un jestrāks. Starpcitu aizmirsu vēl pieminēt, ka tagad man katru reizi kāda ekstra stundiņa nāk klāt, jo man ir jāsagatavo galdi nākamās dienas restorānam. Tas ir diezgan sarežģīti, jo visam ir jābūt perfektās līnijās, kombinācijās, utt., taču es to uztveru kā labu iespēju iemācīties klāt īstu svinību galdu saviem nākotnes viesiem manā savrupmājā :)

Viena no karstajām dienām.
Atpūta Kristiānijā.

Lai nu kā - uz visu mācību un strādāšanas fona, esmu arī sevi mazliet palutinājusi. Mums te vienu brīdi bija ļoti karstas 2 nedēļas. Tiešām riktīga vasara, ko neizniekoju, bet pavadīju pludmalē. Lai gan sanāca tā īsti aiziet un visu dienu nogulēt tikai 3 reizes, esmu jau salīdzinoši brūna. Pirmo reizi biju ar Gunu un Helēnu, bet nākamās divas reizes tikai ar Helēnu. Kad bijām ar Gunu, tad vienu brītiņu aizgājām uzspēlēt volējbolu un nepagāja ne 2 minūtes, kad mums lūdza pievienoties puišu bariņš. Puišiem nebija ne vainas, bet tā kā viņi nepārtraukti lamājās viens uz otru, viss pievilcīgums manās acīs zuda. Bet ko gan var gaidīt no lietuviešiem. Protams, puiši pēc spēles gribēja uzaicināt mūs uz aliņu un tā, bet kā jau teicu - prasti rupekļi man tiešām neinteresē un garšīgās končas ar ko tikām uzcienātas, šo situāciju viņiem neglāba. Es īstenībā ļoti labprāt iepazītos ar kādu dāni, jo abi ar Uģi nospriedām, ka tie te gan visi tik simpātiski, stilīgi, šķiet arī tādi cēli un audzināti. Nu laiks rādīs...haha...

Lai nu kā, neizskatās ka man tuvākās nedēļās spīdētu pludmale, jo laiks šeit no paradīzes ir pārvērties ellē. Vējš nebeidz rimties, lietus gāzes ik pa pusstundai, viss pelēks un drūms. Tiešām ceru, ka viss tik pat ātri mainīsies atpakaļ, jo es gribu vienreiz pa visām reizēm nolikt to savu ziemas jaku skapī.

Nu pa lielam tā man iet. Vēl palicis mazliet vairāk kā mēnesis, un es jau būšu Latvijā. Nespēju vien sagaidīt, jo gribu atpūsties uz visiem 100!

Bučas!

Laika Varā

Čau, mīļie!

Esmu atkopusies no savas dzimšanas dienas nedēļas un visā visumā man iet labi. Protams, ticības, ka man ir jau 20 gadi vēl nav, bet gan jau ar laiku pieradīšu. Vispār esmu šokā, kā tas laiks skrien. Nav jau tā, ka es to nezinātu, bet pēdējā laikā aiz vien vairāk to izjūtu uz savas ādas...kaut vai padomājot, ka IR JAU MAIJA VIDUS un eksāmenu laiks praktiski jau klāt. Es gan šonedēļ mazliet nomierinājos, kad uzzināju, ka paredzēto 8 eksāmenu vietā būs tikai 4, jo tie 8 būtu bijuši katrā priekšmetā kā orālie eksāmeni, bet tā kā šogad ir ieviesta jauna sistēma, tad mums būs viens digitālais eksāmens visos priekšmetos vienlaicīgi (jau 1.jūnijā), viens kā individuālā prezentācija Experience Economy klasē, un pēdējais būs līdzīgs, kā tas izmēģinājuma eksāmens pirms pāris nedēļām, kad mums ir dotas 24h, lai sagatavotu informāciju par doto kompāniju un tad nākamā dienā 4h rakstiskais. Protams, nevar jau aizmirst, ka 14.jūnijā man būs arī noslēguma eksāmens 2. modulim dāņu valodā. Vairākas dienas cenšos sevi piespiest sākt mācīties, it īpaši tāpēc, ka pašlaik ir salīdzinoši daudz brīvu dienu no skolas. Maijā dāņiem ir ļoti daudz svētku dienas, bet kaut kā nesanāk. Esmu gan lepna, ka vakar atteicos no ballītes, zinot, ka tādā veidā tikai pazaudēju 2 dienas veselā saprāta. Tam man būs visa vasara, tāpēc tagad labāk saņemties!

Vispār šis mēnesis attiecībā uz algu man nav tas pats veiksmīgākais, jo diezgan pamaz dienas sanāca strādāt garderobē (mums algas aprēķina no 16. - 15. datumam), Seržio uz trīs nedēļām ir aizbraucis ceļojumā pa Itāliju un Marijai arī mani nevajag katru nedēļu. Ceru, ka jūnijā gan dabūšu norukāt, jo kā nekā gribu uz Latviju aizbraukt kā biezais, lai nebūtu ne par ko jāsaraucas. Manos plānos ir kārtīga atpūta ar draugiem un ģimeni. Noteikti plānu augšgalā ir Positivus Festivāls un Prāta Vētras koncerts. Tagad jau arī - vienīgā mūzika ko klausos ir jaunais Prāta Vētras albums, par kuru es neko citu kā tikai atzinīgus vārdus nevaru teikt. 

Tagad izskatās, ka būs daudz darba klubā, jo sestdienas ir pārpildītas, tāpēc viņiem vajadzīgas abas meitenes. Veronika vēl pie tam uz 2 nedēļām aizbraukusi uz Slovākiju, tā ka man darbs garantēts. Sestdienās viņas vietā nāk viena mūsu klasesbiedrene no Čehijas. Man viņa mazliet kaitina, jo šķiet tāda flegmīga un smejas par katru lietu, kas ap viņu notiek, bet pa lielam, man vismaz nav garlaicīgi. Pagājušo sestdien bija tik daudz cilvēki, ka dzeramnaudās vien katrs dabūjām 35Ls. Piektdiena gan bija ļoti tukša, pat neskatoties, ka notika koncerts. Starpcitu, koncerts bija tiešām foršs un dziedātās dziesmas bija man pazīstamas (es jau pārzinu slavenākās dāņu melodijas). 

Smaidīga pēc projekta nolikšanas!

Noteikti lieta par ko ir vērts pastāstīt ir mūsu pēdējais šī semestra projekts. Par grupu esmu jau rakstījusi krustu šķērsu, un tie, kas seko man vai Uģim twitterī, noteikti zina, cik ļoti mēs šos biedrus "mīlējām", taču galu galā viss beidzās labāk nekā cerēts. Prezentāciju atstājām uz priekšpēdējo dienu un tā bija kļūda, jo pašās beigās sākās domstarpības un gandrīz vai strīdi, taču kaut kā tie tika atrisināti. Aizstāvēšanas dienā devu mums tikai 50% iespēju nolikt, jo tieši mūsu grupai bija trāpījušies paši "riebīgākie" lektori un grupas, kas bija pirms mums - visas bija izkritušas. Bet galu galā, tā izvērtās, kā mana vislabākā aizstāvēšana un tik daudz uzslavas līdz šim nebiju dzirdējusi. Īpaši priecīga biju, kad speciāli tika izcelta daļa, ko biju rakstījusi tieši es. Tas mani ļoti glaimoja un ļāva sajusties mazliet lepnai. Hi hi. Prieks, ka esmu nolikusi visus 4 projektus ar pirmo reizi un vienīgais, kas šinī semestrī vēl ir palicis ir viena Case Day. Ja arī to nolikšu, tad esmu veiksmīgi tikusi pie eksāmeniem. Par šo Case Day gan mazliet uztraucos, jo tā būs mikss ar Mārketingu un Biznesa Likumu, bet gan jau kaut kā izbraukšu cauri. Turiet īkšķus nākam ceturtdien.

Dāņu valodā iet normāli. Esmu mazliet jau nogurusi no tās braukāšanas, bet kas gan man vairāk atlicis? Pēdējā reizē bija mazs pārsteigums, kad biju piemirsusi, ka mums paredzēts pārbaudes darbs, taču beigās nebija tik traki un arī izbraucu veiksmīgi cauri (vismaz tā šķiet).

Šodienas plānā ir darbiņš pie Marijas, dāņu valodas mājas darbi un gatavošanās Case Day. Vispār man ļoti noveicies ar Mariju, jo viņa ir ļoti saprotoša un ļauj mums visu laiku mainīt tīrīšanas dienas, kas ir nepieciešams manas skolas dēļ.

Sveicieni visiem! Centīšos drīz atkal kaut ko uzrakstīt!

Dzimšanas dienas nedēļa

Kaut kā grūti gūt iedvesmu šim ierakstam, jo stāstāmā man ir sakrājies nu ļoti daudz. Pēdējā laikā esmu metusies piedzīvojumos ar pilnu krūti, kas, protams līdzi sev nes pamatīgu bagāžu ar krāsainām un jautrām atmiņām. Īpaši neaizmirstamu vēlējos padarīt laiku, kad man aprit apaļais divdesmitnieks. Un kurš gan būtu labāks partneris tā ieskandināšanā, ja ne tieši tāds pats gaviļnieks - Nelda. 

Tātad...mūsu kopīgais piedzīvojums sākās ceturtdien, kad satiku viņu uzreiz pēc savas dāņu valodas nodarbības. Tā kā mājās bijām mazliet pirms 10 vakarā, mums nācās pamatīgi pasteigties, ja gribējām paspēt līdz vieniem tikt  manā favorīt klubā Karel. Iztriecām vienu šampi un pa ceļam paņēmām vienu vinčiku. Šī kombinācija, pluss pudele Asti, ko katru reizi saņemu tai klubā, mums garantēja jautrību visas nakts garumā. Mūsu "ceļojuma" sākumā jau sapratām, ka nebūs labi, jo abas esam topogrāfiski nespējīgās, kaut vai tā iemesla dēļ, ka ilgi maldījāmies līdz atradām Karel. Kad beidzot atradām, priekšā gara rinda, kas mūs pamatīgi izbiedēja, jo ieeja pēc tam maksā 8Ls + 1Ls garderobe + dzērieni, bet vēlreiz atgādināšu, ka tā kā man ir VIP žetons, ASTI pudele un ieeja līdz vieniem man un pluss vienam draugam ir par brīvu. Īstenībā garastāvoklis bija tik jautrs, ka pilnīgi bijām nolēmušas maksāt par ieeju, ja būtu nepieciešams, bet paldies Karmai, un mēs tikām iekšā arī pēc vieniem ar visām savām ekstrām. Galu galā, vakars izvērtās ideāli un mēs kārtīgi dabūjām izbalēties līdz pat kluba slēgšanai, un ballīte tiešām bija labu labā, pat ja brīžiem cilvēku skaits jau bija sasniedzis tādu punktu, ka knapi varēja apgriezties. Jautrība neizsīka pat tad, kad 45 minūtes nācās gaidīt vilcienu, jo stacijā satikām savus draugus no Karel. Arī vilcienā bija jautri, jo tur atkal satikām citus džekus, kas atgādināja spāņu urlas (viņi bija no Spānijas). Gan viņi, gan mēs bijām izklājušies pa vilciena beņķi kā karaļi, kas vēl viens otru fočē. Dažas bildes no mūsu fotoaparāta šī trīsdienieka laikā tiešām spēj sasmīdināt līdz asarām pat skatoties uz tām 56 reizi. Smiekli gan īpaši nenāca, kad ar kājām bija jāmēro kilometru garais ceļš mājās no stacijas, bet Neldas omlete un siltā gulta bija moku vērti. Gulēt sanāca aiziet ap astoņiem rītā, un Nelda jau mani cēla augšā 12:00. Bet tā kā es neko nebiju sagatavojusi, no mājām izčamājāmies tikai pēc trijiem, kas, protams, bija kļūda, ņemot vērā, ka uz Aalborgu (410 km no Kopenhāgenas) gribējām stopēt.

Ilgi maldījāmies un meklējām to labāko vietu, kur sākt savu stopēšanu. Pa vidu, protams, bija totālākie apņēmības zušanas brīži, bet mēs tomēr nepadevāmies. Sākumā bijām izpucējušās vienos mazos svārciņos un krekliņos, bet drīz vien burtiski stacijas vidū nācās pārvilkt bikses, jo vējš no mums neatstājās ne uz brīdi. Kad beidzot bijām atradušas punktu, kur stopēt - neviens nestājās. Pēc kāda laika apstājās aizdomīga mašīna, kur iekšā sēdēja 2 melni tēviņi. Pēkšņi viens no viņiem izleca ārā un sāka nākt uz mūsu pusi. Tajā brīdī īpaši labi varējām novērtēt viņa neuzticību raisošo ārieni, jo melnis acīmredzami bija gangsteris. Bikses pusmastā, ķēde ap kaklu, acs tāda tā kā nesen būtu kāvies un valoda arī kā no getto. Abām jau galvā izskrēja scenāriji, kā mūs pārdos verdzībā, piekaus, izmetīs mežā, utt. Tā nu klausot intuīcijai un veselajam saprātam, no viņiem veiksmīgi atkratījāmies. Nākamais sekoja maza auguma itāļveidīgs ķipars, kas bija apmetis pilnīgi mašīnu otrādi no pretējās joslas, lai tikai pateiktu, ka no sirds mūs vēlētos aizvest, bet neesot laika. Tā vietā, viņš labprāt dabūtu mūsu telefona numuru, lai varētu kādreiz iet padejot. Trešā un mūsu mēram pēdējā mašīna bija pat vēl neomulīgāka kā pirmā, jo tur iekšā sēdēja tādi veci, resni arābi. No šiem zeļļiem vienkārši atkaratījāmies pasakot, ka mēs tā pat te tikai stāvam. Tik smieklīgi, jo vieta, kur mēs stāvējām bija aiz zīmes, kur rakstīts, ka cilvēki nedrīkst iet. Visa mūsu lielā stopēšana ar to arī beidzās un nākamajā momentā mēs jau atradāmies autoostā, lai ar autobusu brauktu uz Aalborgu vai Aarhusu. Nācās ļoti izsvērt visus plusus un mīnusus, tāpēc pamatīgi sasmīdinājām šoferus, kad jautājām cik ilgi, cik maksā, utt, jo pulkstenis jau bija 18:20, un katra no tā m vietām ir vismaz 300 km no Kopenhāgenas. Beigās nolēmām par labu Aalborgai, kur dzīvo mans vecais klasesbiedrs, kas mums laipni atvēlēja savus apartamentus. Ceļš bija ļoti smags, jo kopumā nobraucām 6h. Bērni apkārt kauca, prāmis kavējās un iepriekš negulēta vēl nakts...tas viss neliecināja uz neko labu. Galā bijām pus vienos naktī, bet guess what, jau trijos mēs bijām ielās. Sākumā mazliet pabalējām tai dzīvoklī, kur bija kādi vēl 10 latvieši un tad devāmies uz klubu ielu. Mēs ar Neldu izsirojām pa visiem un iespaids bija tikai viens - PĀĶI. Gandrīz katrs čalis bija izpucējies treniņbiksēs, T-kreklā, kepkā un dažs labs pat laķenes pievilcis tam visam klāt. Sievietes nebija diži labākas, bet nu arī tā vienīgā, kas papēžus bija uzvilkusi, man tā uzlēca uz kājas, ka man vēl tagad tā ir sapampusi un sāp. Bet neskatoties uz to visu, mums gāja nenormāli jauti, jo mēs sapratām, ka varam izārdīties uz visiem 100 un neviens mūs šeit vairs kādu laiku neredzēs. Tā nu arī darījām, jo praktiski visu nakti nodejojām uz galdiem un bāra letēm ar saviem urļukiem pie sāniem. Bildes no tā vakara vienkārši spridzina, jo, piemēram, Neldai izrādās bijis viens ļoti mīļš draudziņš visa vakara garumā, jo viņiem kopā tapušas kādas 6 bildes. Čalis ne pa jokam smuks - izbalējušas pelēkas trenuškas, botas, melns T-krekls, kepka un baltas biezas uzacis. Vienkārši atradums :D Katrā ziņā palikām līdz slēgšanai. Kad gājām mājās, satikām savus latviešus un turpinājām ceļu dziedādami pilnā rīklē pa Aalborgas ieliņām. Mūs pat izmeta no McDonalda :D Kad pārnācām mājās, Nelda kā prātīgs cilvēks aizgāja gulēt, bet es turpināju ballīti ar latviešiem. Galu galā vienā brīdī bilde jau pazuda un nākamajā jau mani atkal modināja. 

Pēc visiem aprēķiniem es varētu būt gulējusi 2h. Nu neko, ja jāceļas tad jāceļas. Izstaigājām ātri Aalborgas ieliņas, safočējāmies ar garāmgājējiem un nesāmies atpakaļ, lai vāktu mantas un brauktu uz Aarhusu, kas ir 115 km no Aalborgas. Tajā brīdī sākās mega problēmas, jo kad bijām jau nogājušas 20 min uz savu stopēšanas punktu, es atcerējos, ka esmu aizmirsusi šalli. Tā kā tā man ir ļoti mīļa šalle, mēs soļojām visu ceļu atpakaļ. Vēlāk izrādījās, ka aizmirsu arī savu telefona lādētāju, bet to es atcerējos tikai ceļā uz Kopenhāgenu. Atgriežoties pie stopēšanas vietas meklējumiem, varu teikt tā - nekad nedrīkst prasīt Aalborgiešiem, kurš ceļš ved uz Aarhusu, jo vai nu viņi vienkārši sāks rēkt par Tevi, vai arī sūtīs katrs uz savu debess pusi. Nu un mēs dabūjām pabaudīt šurpu turpu pastaigu ne pa jokam. Mūs pat speciāli pārdzina pāri kilometru garam tiltam, uz kura bija tāds vējš, ka likās, ka matus aizpūtīs no galvas. Kad tikām pāri, nākamais mūs sūta jau atpakaļ, uz ko es pateicu NĒ, jo man jau tiešām bija apnicis. Kaut kā galu galā atradām ceļa zīmes uz Aarhusu, un sākām stopēt. Nepagāja ne 10 min, kad jau viens dāņu čalīts mūs paķēra. Mašīnā bija arī viņa suņuks, kas bija tik hiperaktīvs, ka mana roka no viņa mutes neizgāja gandrīz ne uz brīdi. Puisis bija tiešām jauks un visa ceļa garumā mēs smējāmies un runājāmies. Viņš vispār varēja būt mūsu taisnā biļete uz Kopenhāgenu, bet mēs izvēlējāmies palikt Aarhusā, kur beigās viņš pat mūs izmeta tieši pie Unas mājas. Smieklīgākais, ka Una pa visu šo laiku atradās Kopenhāgenā, kur tai naktī tieši palika manā mājā. Mūs ielaida viņas jaukais mājas biedrs Jespers. Tā kā pulkstenis bija jau astoņi vakarā, mēs žigli aizskrējām uz veikalu, lai varētu kaut ko ieēst, nomazgājāmies, un sākām jau taisīties uz nakti Aarhusā. Taču man bija uznācis NENORMĀLS pārgurums, jo neko citu kā tusējusi un negulējusi pēdējās dienās nebiju darījusi. Visam pāri man sāka ļoti sāpēt vēders un bija sajūta, ka es totāli esmu noķērusi kaut kādu vēdera vīrusu, jo nespēju atiet no poda. Bet guess what...mēs tā pat aizlaidām uz centru. Manā vēderā bija samestas 10 oglītes, coca-cola un vīns, un izrādās tās ir labas zāles, jo nakts vidū viss bija pārgājis un es biju super garastāvoklī. Tā kā Nelda īpaši nebija, mēs uz kādu laiku pašķīrāmies. Viņa dzīvojās pa kluba augšu, bet es pa apakšu runājos ar dāņiem DĀNISKI. Es biju tik nenormāli lepna, ka spēju jau runāt, ka spēju saprast...ehhh...bet visa runāšanas drosme līdz ar alkoholu jau atkal pazudusi. Tas žēl. Katrā ziņā, to vakaru nevarētu nosaukt par pašu veiksmīgāko un jautrāko, tāpēc izlēmām ātri doties mājās. Tā kā vilcieni vairs nekursēja, pierunājām vienu nu ļoti piedzērušos puisi paņemt taksi, jo viņš raitā solī jau bija ieņēmis gaitu uz to pašu vietu, kur mēs. Godīgi sakot, es brutāli nostopēju taksi un iesēdināju viņu priekšā. Kad bijām klāt, laimīga izlecu ārā un devos uz mājām, bet beigās izrādījās, ka čalim nemaz nebija nauda. Man arī nebija, bet Neldai bija tikai 5Ls no 15Ls, ko vajadzēja maksāt. Šī tad nu nelaimīgi atdeva taksistam visu, kas viņai bija un devās prom. Tā mēs arī nezinām, kā tam čalītim viss beidzās. 

Nākamā jeb pēdējā diena mums aizritēja ļoti operatīvi. Laicīgi pamodāmies, sataisījāmies un arī atradām vietu, kur stopēt. Pēc 8 min apstājās super kruta mašīna, ar diviem stilīgiem dāņu puišiem, kas tieši brauca no kaut kāda Aarhusas festivālā mājās uz Kopenhāgenu. Pēc nepilnām 4h jau biju savā gultiņā. Puiši strādājot mūzikas industrijā un riktīgi varēja redzēt, ka nauda pa pakaļu nāk ārā. Bet nu - mums viņi bija divi Dievi, jo bez viņiem, kas zina ar kādiem melnajiem vai arābiem mums atkal būtu jānoņemas. Mēs jau smējāmies, ka šie tādi galanti, stilīgi, bet mēs 2 noplukuši truši ar pamatīgu pohu peregāru un lielām somām. Šiem visa aizmugure piemētāta ar kaut kādām dārgajām ūdens pudelītēm, kamēr es lepni ūdeni smēlos no savas vecās kolas pudeles. Haha...smieklīgi.

Kad tiku mājās, sākās morālā poha, jo sapratu, ka atkal esmu nonākusi savā diezgan drūmajā ikdienā. Grūti bija aizmigt, lai gan ķermenis vienkārši kliedza pēc miega. Nākamā dienā garu ģīmi aizvilkos uz skolu, kur atsēdēju 3 blokus. Pēc skolas gan garastāvoklis uzlabojās, jo varēju papļāpāt un pastaigāties ar Gunu un vakarā vēl arī mamma mani uzmundrināja. Pretējā gadījumā tā būtu bijusi tiešām briesmīga diena, ņemot vērā ka tā bija mana pēdējā 19 gadnieces diena. 

Nākamā rītā cēlos jau kā 20 gadniece, taču līdz sešiem vakarā neko citu nedarīju, kā tikai tīrīju māju, mazgāju veļu, gāju uz veiklu, gatavoju svētku vakariņas, utt. Paldies Uģim, kas man palīdzēja ar ēst taisīšanu. Pirmais ciemiņš Guna mani pārsteidza mazliet ātrāk ar puķēm, baloniem, kūku un citiem foršim knariņiem. Nākamie bija Elīna ar Jāni, un pēc tam Ilze. Uģis ieradās tikai pēc kādas 1,5h, bet nu tā pa lepno ar skaistām 20 rozītēm. Visi kārtīgi pierijās un palika pat ļoti daudz pāri. Nu un pēc tam jau sākās trakulības, kas noveda pie vēdera krampjiem lielo smieklu dēļ. Tā tiešām tiešām beigās izvērtās, kā super dzimšanas diena, par ko man ir liels prieciņš. Smieklīgākais, ka mēs visi bijām labi iedzēruši un pat nepamanījām, ka Jens bija pāradies mājās. Nabagam guļamistaba bija tieši zem mums, kur mēs kliedzām, dziedājām pilnās rīklēs. Haha...tagad kādu laiku negribu Jensam uzskriet virsū, lai gan viņš jau zināja, ka man ies vaļā jubilejas svinības, jo es palūdzu, vai nevaru izmantot viņa cepeškrāsni, kur sacept kartupelīšus un vistas stilbiņus. Mmmm....vistas stilbiņi apelsīnu marmalādē :)

Rīts bija smags, jo agri nācās celties uz darbu pie Marijas uz tīrīšanu. Viss šķita tik smagi un grūti un nebeidzami, bet te nu es esmu, rakstot savu blogu. Tas arī īsumā par manām jubilejas dienām viss, un varu apsolīt, ka kaut kad drīzumā šis stāsts parādīsies vizuālajā formātā gan draugiem.lv gan arī facebook.

Paldies par uzmanību!

Nākamā rītā gan vairs nebija forši

Maijs

Sveicu visus pirmajā maijā un ceru, ka ikvienu, kas lasa šo blogu lutina saulīte! Beidzot arī pie mums Kopenhāgenā ir jūtama vasaras garša un seja jau man vienos vasaras-raibumos. Super!

Izmantošu savu brīvo brītiņu, lai pastāstītu, kā tad man pēdējā laikā klājies, jo turpmākās dienas man solās būt ļoti aizņemtas. Rīt sāksies izmēģinājuma eksāmeni, kas ilgs 2 dienas. Ceturtdien vakarā plānoju aiziet uz dāņu valodu un pēc tam sagaidīt ciemos savu veco draugu Neldu. Iesim patusēt uz centru un tad nākamā rītā stopēsim uz Aalborgu, kur plānojam palikt pie mana vecā klases biedra līdz pat svētdienai. Pirmdien skola, un otrdien es svinēšu savu savu dzimšanas dienu, bet trešdien ar klasesbiedrenēm brauksim uz Legolandu, kas gan iznāks diezgan dārgs, bet noteikti tā vērts piedzīvojums. 

2 mauciņas ar savu suteneru

Aiz pagājušās brīvdienas man izvērtās diezgan interesantas, jo svētdien darbā notika darbiniekiem paredzēta ballīte. Stulbi gan ka tā bija svētdiena, bet nu tas mani neaturēja palikt līdz pat rīta gaismai. Kopā bija sanākuši ap 50-60 cilvēkiem no 3 dažādiem klubiem, kuriem ir viens kopīgs īpašnieks. Dress code mūsu klubam tika paziņots - palaistuves un suteneri, taču izrādās pārējiem 2 klubiem dress code vienkārši bija UNIFORMAS. Jauki! Beigās mēs bijām 4 maukas, daudz suteneri un ļoti daudz visādi futbolisti, Hitleri, policisti, utt. Katrā ziņā mēs noteikti izcēlāmies. Viss pasākums sākās 17:00. Protams, bārs bija atvērts un mēs varējām dzert ko un cik vien vēlamies. Ņemot vērā, kas man bija mugurā, sapratu, ka nedrīkst pāršaut pār strīpu, tāpēc turējos pie viena dzēriena - Smirnoff kokteiļa. Arī galds bija uzklāts ar dažnedažādiem gardumiem. Es dabūju atēsties svaigu zivtiņu...mmmm....

Nu un vakara gaitā jau mierīgo pasēdēšanu nomainīja trakas dejas uz galdiem un socializēšanās ar visiem pēc kārtas. Godīgi sakot gāja nenormāli jautri. Mans pakistāņu boss gan galīgi pārdzēra jēgu un cik es vēlāk uzzināju - lietoja arī narkotikas, bet es no viņa vienkārši turējos pa gabalu un man vakars pagāja labi. Ja neskaita, ka es gandrīz izvēmos, kad ieraudzīju bosu laižam ar vienu veci deju plača viducī. Njamm...viņš mums ir tāds ļoti interesants un daudzpusīgs cilvēks. Protams, pats viņš neatceras neko...arī ne to, ka vienā apakšveļā beigās sēdēja uz letes, bet tas tā... :D Man gāja superjautri un es biju izdejojusies slapju muguru. 

Mans 1.maija rīts
(nekādi nevarēju sagriezt bildi gareniski)

Mājās braucu ar vilcienu un pēc tam ar riteni. Mana sirds dauzījās ārprātīgā ātrumā, tāpēc aizmigšana sagādāja pamatīgas grūtības. No gulēšanas gan nekas daudz nesanāca, jo mājās biju pēc 7, bet skolā jau bija jābūt 11, taču, kad pamodos - brīnumainā kārtā jutos lieliski un neviens nemaz nevarēja pateikt, ka iepriekšējā naktī būtu tusējusi.

Vispār visa nedēļa bija veltīta tikai projektam, un lekcijas nemaz nenotika. Projektu praktiski uzrakstījām mēs 3 latvieši un dāņi vienkārši kasīja olas. Es nevaru izturēt šo slinko nāciju, tāpēc ceru, ka nekad vairs nenāksies ar viņiem sastrādāties. Beidzot projekts ir nodots, un es ceru, ka aizstāvēšanas eksāmens tiks nolikts. 

Pārējais viss pa vecam, tā ka gaidiet manu nākamo ierakstu par trakajām brīvdienām, kuras ar Neldu "svinēsim" savu abu dzimšanas dienu ietvaros! =)