LAST COUPLE DAYS

Nav sanācis neko uzrakstīt pēdējās pāris dienas, taču nevarētu teikt, ka tas ir laika trūkuma dēļ (vismaz pagaidām), bet gan drīzāk slinkuma un negarastāvokļa dēļ! Ir notikuši daudz interesanti notikumi, par ko esmu arī ieminējusies savā twitterī, bet šeit nu ir tā vieta, kur visu varu pastāstīt plašāk.

Tad nu par visu pēc kārtas un sākšu ar sestdienas dienu...

Sestdien mums bija pirmā pieredze ar veļas mazgāšanu. Šeit sistēma ir tāda, ka mājas pagrabā ir veļas telpa, kur uz skārienjūtīga ekrāna piereģistrējas un rezervē laiku, kad mazgās veļu. Var izmantot 3 veļas mašīnas, pēc tam veļas izgriežamo(tādu, kas izgriež mitrumu no drēbēm) un beigu galā veļas žāvējamo mašīnu. Mums viss gāja ļoti labi, un izgāzties šoreiz par laimi nesanāca. Vaļera bija aizbraucis uz Zviedriju (vismaz mums tā likās) un beidzot varēja mājās justies tā brīvāk - ir tomēr cita sajūta, kad dzīvojamies pa māju vieni paši. Lai nu kā, kad veļa bija izmazgāta un izžāvēta, tad nācās ķerties pie gludināšanas, jo diemžēl žāvējamās mašīnas dēļ,tā tika pamatīgi saburzīta. Ilgi gan sanāca meklēt gludekli, bet Uģis to izraka kaut kur no Vaļeras guļamistabas. Es cik nu vien rūpīgi, nesajaucot secību (ja tur tāda vispār bija) nocēlu Vaļera drēbju kalnu no gludināmā dēļa uz dīvana un jautrība varēja sākties! Pēc pāris minūšu gludināšanas, bija dzirdama durvju slēgšana un Vaļera bija atpakaļ, jo izrādās vilciens jau bija aizgājis. Sajutos mazliet neērti tā gludekļa dēļ, jo sanāk, ka esam gājuši viņa istabā, taču tā kā viņš tiešām ir sakarīgs čalis, viņš neko neteica, pat lika atstāt to drēbju kalnu uz dīvana, kad grasījos to nest atpakaļ uz gludināmo dēli.

Gruzīns (Vaļera) nākamā rītā, kad pamodāmies jau bija aizbraucis un vēl joprojām nav atgriezies, tā ka jau 3 dienas dzīvojamies pa apartamentiem vieni paši. Brīvdienas bija lietainas un drēgnas, tā ka no mājām vispār neizgājām, ja neskaita svētdienas pēcpusdienu, kad sapratām, ka tā nu galīgi nevar. Kā opiši izgājām izmests riņķi pa kvartālu. Izdomājām pameklēt kādu labu lētu vietiņu, kur paēst. Tādu atrast neizdevās, toties atradām Jysk, kur lapni piekrāmēto groziņu pie kases visu izkrāmējām ārā, saprotot, ka varam bez tā visa iztikt, un beigās nopirkām tikai 10 koka pakaramos :D Tā nu ar šiem pakaramajiem, kas bija ielikti tik mazā maisiņā, ka tik pat labi tas varēja arī nebūt, apstaigājām 3 pārtikas veikalus, kur salīdzinājām produktu cenas. Atklājām, kurā no tiem izdevīgāk ir pirkt sieru, kurā desu, kurā pienu, kurā olas, utt. Diemžēl katrs no šiem produktiem ir izdevīgs citā veikalā, un turpmāk to ievērojot mūsu iepirkšanās aptvers tos visus, lai varam ietaupīt. Esam arī nolēmuši, ka svētdienas būs mūsu iepirkšanās dienas, kur sapirksim visu nedēļai par konkrētu naudas summu un tas arī viss. Citādāk ir sanācis tā, ka līdz šim nesekojot īsti līdzi saviem tēriņiem, esam pamatīgi iztērējušies.

Pirmdien bija mūsu pirmā oficiālā skolas diena, bet šodien bija tiešām PIRMĀ SKOLAS DIENA. Protams, sākšu ar pirmdienu. Esam atklājuši, ka mums pie mājas ir pietura, kuras autobuss mūs aizved līdz pieturai, uz kuru līdz šim katru rītu soļojām. Tas ir tālu un rīti ir drēgni, tā ka šim ekstra vienam autobusam ir liels pluss (par viņu nav papildus jāmaksā, jo viņš ir ietverts mūsu zonā, tā ka varam tikai parādīt kartiņu). Diemžēl visi 3 autobusi, kurus lietojam nav perfektā secībā viens pēc otra un sanāk dažreiz ilgi stāvēt pieturā. Tas ir besīgi, jo reāli izšķērdējam laiku, somas ir smagas un būs vēl smagākas, kad sāksim ņemt grāmatas uz skolu, pietam šeit ir sācies rudens un ir reizes, kad nākas pasalt. Lai nu kā, interesantākais un nervu kutinošākais brauciens mums bija ar otro autobusu. Es sēdēju pašā priekšā un tieši tajā brīdī cītīgi centos iegaumēt ceļu, kā mēs braucam, kad pēkšņi ievēroju dīvainu situāciju un man momentā bija skaidrs, kas sekos tālāk...mēs griezāmies krustojumā pa labi, kad gājējiem un riteņbraucējiem iedegās zaļā gaisma. Taču autobuss to neievērojot turpināja kustību, un džeks uz motorolera (šeit viņi izmanto riteņbraucēju celiņus) nepaskatoties ne pa labi, ne kreisi, arī uzsāka kustību...protams, bija sadursme, taču cik spēcīgi čalis tika sasists es neredzēju, jo jau pirms blīkšķa biju pagriezusi galvu (negribēju redzēt līķus, asinis, vai tml skatus). Paldies Dievam, pēc pāris sekundēm, kad tomēr saņēmos paskatīties, skats nebija tik baiss - tikai apdūlis jauns puisis, rāda šoferim, ka viss kārtībā. Mums jau Vaļera bija teicis, ka šitādi negadījumi ar motorolleristiem un riteņbraucējiem nav retums un, ka viņi paši ir pieraduši. Katrā ziņā sanāca pamatīgi uzkavēties uz vietas un gandrīz nokavēt skolu. Taču labākais, ka šoferis mūs abus gribēja pierakstīt kā lieciniekus. Kad beidzot viņam pieleca, ka mēs nerunājam dāniski, viņš tomēr izvēlējās labāk palikt BEZ lieciniekiem nevis ņemt 2 ārzemniekus. Citu nevienu viņš nevarēja lūgt palīdzēt, jo kamēr šis bija izkāpis runāt ar cietušo, visi pasažieri gandrīz jau bija izkāpuši un aizgājuši uz citu busu - izņemot mūs ar Uģi :D

Kad beidzot bijām nonākuši skolā, mums vēl atlika daudz laika, tāpēc gājām uz skolas ēdnīcas mīkstajiem sōfām un sēdējām i-netā. Skolā bija jābūt no 9:00 līdz 14:20. Šajās garājās stundās ar skolotājiem izrunājām visu kas un kā tiek plānots ar mācībām un ārpusstundu aktivitātēm, kā darbojas fronteris(tas ir tas pats, kas e-klase Latvijā), iepazināmies ar saviem klases biedriem, utt. Ir izveidotas 4 Marketing Management klases. 2 dāņu klases un 2 internacionālās. Reāli ir tā, ka no Latvijas mūsu klasē esam tikai mēs ar Uģi. Pārējie latvieši ir otrā internacionālajā klasē, tā ka mums noveicās. Es to uzskatu kā veiksmi, jo tad mājas darbus un citus ar skolu sasitītus darbus varam pildīt kopā, pārbaudīt viens otru un neļaut vienam otram atslābt uz mācībām. Tāpat mums abiem ir vienāds stundu grafiks un brīvās dienas. Izskatās, ka tuvākajās nedēļās mums katra trešdiena būs brīva. Tas nozīmē, ka rīt būs RELAX. Protams, šīs brīvās dienas ir paredzētas, lai mācītos, bet nu pagaidām vēl nav tik daudz ko mācīties, ja neskaita 20lpp, kas jāizlasa uz 4dienu mārketingā.

Protams, neviens nebija pabrīdinājis, ka mums tiks uzsaukts lunch un pēc stundām aliņš bārā. Tas ir jauki un forši, bet, ja būtu to zinājuš, tad nebūtu smērējuši savas olmaizes līdzi un piesmirdinājuši somas ar tām pa velti.

Šajās dienās ar Uģi mums ir radušies jau savi inside jokes. Viens no tiem ir pateicoties ļoti interesantam, mazliet dīvainam čalim no Rumānijas. Haha...viņš ir tik rēcīgs. Tātad, situācija bija tāda, ka mēs katrs par sevi kaut ko pateicām, kā sauc un tml, līdz nonācām pie viena puiša, kas tāds saka: "My name is Ivaylo (izklausījās Īvlo)", kad pēkšņi tas mūsu rumānis tāds "So you are working in HELL?" Sākumā nevienam nepieleca, bet viņš bija domājis, ka to čali sauc EVIL(tulk. VELNS), tātad, ja viņu tā sauc, tad viņš strādā HELL(tulk.elle). Karoč, to ir grūti atstāstīt, bet tas bija tīīīk smieklīgi :D Pat vadītāji aiz smiekliem bija sarkani :D

Vispār klase ir normāla. Mums klasē ir viens čalis, kam ir 49 gadi un viena musulmaņu sieviete satinusies simts paltragos, kurai jau ir 3 bērni. Pārējie gan ir ap 19 - 22 gadīgi. Visvairāk klasēs izceļās ar runāšanu tie daži dāņu studenti, kas mums ir, bet arī viens rižš lietuvietis...par viņu mazliet vēlāk!

Pēc tam, kad oficiālā pirmdienas skolas diena bija beigusies, aliņš izdzerts, devāmies ar vīru uz veikalu pēc grāmatām. Sapratām, ka nav prātīgi ielaist mācību vielu, jo šeit mājas darbus, respektīvi izlasīt vielu vajag pirms lekcijas, jo lekcijas laikā tiek pārunāts, apspriests izlasītais. Reāli, ja citas grāmatas var pagaidīt, tad ne tās, kas ir Marketing Manegement. Tā nu nosoļojot vairāk kā kilometru pa lietu uz veikalu, iegādājāmies 2 grāmatas, kopā par tām samaksājot Ls90. Intersantais, ko varu pastāstīt saistībā ar to veikalu ir tas, ka viņam bija 2 stāvi...mēs nogājām uz pirmo, kur lūdzām palīdzību vienai darbiniecei, bet tā kā tur bija lieli pūļi ar cilvēkiem, kas iepirkās, viņa palīdzēt mums nevarēja un pa speciālu mobīlā tipa telefonu sazvanīja kolēģi otrā stāvā, kas mūs sagaidīja un palīdzēja visu atrast. Labs ne? Starpcitu vēl kas - tai veikalā es pirmo reizi pa šo laiku šeit satiku sievieti, kas teicās nesaprotam angliski. Tas ir fenomenāli, ka jauni, veci, pavisam veci - VISIEM ir perfekta angļu valoda.

Šorīt bija tik pat grūti celties kā vienmēr. Tāpēc esmu priecīga, ka rīt varēšu izgulēties. Uz skolu paspējām tieši laikā un, kā jau iepriekš minēju - pirmā skolas diena varēja sākties. Kā pirmā stunda mums bija ekonomika. Pasniedzējs bija vīrietis ap gadiem 45. Man viņš likās tāds diezgan stingrs, pārāk nopietns un neradīja to "savējā" iespaidu, ko bija radījušas citas skolotājas un skolotāji. Ar saprašanu bija kā bija, bet vairāk vai mazāk tas, ko viņš runāja man nebija nekas pilnīgi svešs. Taču valodas barjiera, kas ir daudzo, sarežģīto ekonomisko termiņu dēļ, lika sajusties neveikli. Tā pat arī tas, ka ir daži cilvēki, kas visu laiku kaut ko gudru piebalso un izceļas ar savām zināšanām, kuras man sāk likties nemaz nav :D Arī rižais lietuvieties visu laiku kaut ko ne pa tēmu man priekšā vārījās - kaitinošs tipiņš. Uģim gan viņš besija jau no paša sākuma pirms vispār muti bija atvēris rižo matu dēļ :D

Nākamās 120min tika veltītas likumdošanai. Tur ar es sajutos kā zābaks, jo tik daudzi atbildēja un zināja visādas lietas, kamēr es tikai boliju acis. Protams, lieki piebilst, ka tur ir tik pat daudz termini, kā ekonomikā. Skolotāja bija ļoti simpātiska, ap 40 gadiem veca sieviete, kam ir advokātes izglītība. Man viņa patika, taču priekšmets gan sūkā.

Pusdienās apēdu savu iepriekšējās dienas olmaizi, bet tā kā pēc stundām aizgājām uz kojām pie Jūlijas papļāpāt, sanāca baigā badā atnākt mājās.

Trešais bloks(jeb mācību stunda) bija - KOMUNIKĀCIJA. Tā gan bija interesanta, jo pildījām visādus pāru darbus un grupu darbus. Ļoti interesanti skolotāja pasniedz šo priekšmetu, kas diemžēl būs tikai šajā gadā. Man gan sanāca saķeršanās ar trako, rižo lietuvieti. Es viņam beigās brutāli arī pajautāju, vai viņš gadienā nav KRIEVS(domājot lv - krievu), jo viņam ir ļoti urliska uzvedība. Uģim viņš esot stāstījis, ka viņu izmeta no futbola komandas, jo viņš esot piekāvis treneri :D Kaut kāds psihais, karoč!

Toties Edijs (tas rumānis) gan ir rēcīgs. Viņš man atgādina tādu tirliņu, kam viss sanāk tik dabiski neveikli :D Reāli viņš visu laiku sēdēja facebook, bet pa brīžam centās izcelties atbildot uz skolotājas jautājumiem ar vikipēdijas palīdzību, beigās pamatīgi izgāžoties, jo uz sekojošiem jautājumiem nespēja vairs atrast atbildi...:D Tā pat arī skolotāja neapzināti izmeta tādu piemēru, kurā kaut kas bija minēts par facebook un Ediju (bet tas bija tikai kā piemērs, viņa pat nezināja, ka viņš to tiešām dara), kad šis pēkšņi satraukts kaut ko centās attaisnoties uz ko visiem atkal bija jāsmejās, jo pats sevi tādā veidā nodeva. Tad šis baigi tāds man pienāk starpbrīdī klāt, redzot, ka jau ēdu savu olmaizi un aicina iet kopā uz ēdnīcu. Pēc mana pieklājīgā ateikuma, sekoja divi ne tik pieklājīgi ateikumi no vēl 2 meitenēm...ai smieklīgi!

Nu tas pamatā viss. Gan jau ka esmu kaut ko atkal aizmirsusi pieminēt, kā parasti ačohnos pēc katra bloga, bet nu es centos...

P.S. man skumjais ir tikai tas, ka man nav fotoaparāta. Manējais nezinkāpēc nestrādā un arī lādētāju viņam aizmirsu LV. Koroč tizli....

Bučas!

Labs rīts jūsmājās! (P.S. mums pulkstens ir pa stundu atpakaļ, tā ka mums vēl ir rīts)

Mūsmājās pašlaik ir tāds neparasts miers. Bija tik daudz plānu šai dienai, bet viss izgāzās slikto laikapstākļu dēļ. Bijām paredzējuši beidzot aizbraukt uz centru, bet nācās visus uzmest dēļ trakā lietus un pērkona negaisa, kas nu vairs nebija tikai naktī, bet arī no rīta. Pietam izgulēties arī īpaši nesanāca, jo kaimiņi stāvu augstāk visu rītu kaut ko urbj un dauza. Lohi!

Pašlaik plāns šai dienai ir tāds: paēst garšīgas, pamatīgas brokastis, jo līdz šim esam apēduši kādus 4 twix katrs un tā nav tā sātīgākā barība organismam; izmazgāt veļu; sakārtot istabu; pamācīties dāņu valodu, un uzaicināt pie mums Taņu, lai viņa atpērk no mums nepareizi nopirktās biļetes(katra maksā Ls28) un atved garšīgā saldējuma kasti, ko viņa var dabūt no darba pa brīvu...

Vakardiena bija nu baigi raiba. Skolā bijām laicīgi. Tur kā parasti pirmās 3 stundas aizvadījām runājot par dāņu kultūru, mācoties valodu un apgūstot skolas kompjūter sistēmu. Sliktā lieta, ko sapratām ir tā, ka katram tomēr būs jāpērk savas grāmatas, jo visi testi,eksāmeni parasti būs ATVĒRTO GRĀMATU VEIDĀ, kas izsaka visu - katram vajadzīga sava grāmata. Tas visu sadārdzina, bet nu skatīsimies lētākos, izdevīgākos variantus. Vispār šīs nedēļas laikā, ko esam te pavadījuši esmu sapratusi, ka nevajag iespringt uz lietām, kas vēl nav notikušas un, ka galu galā viss atrisinās pats no sevis. Arī skola ir neiedomājami izpalīdzīga un pretīmnākoša it visā. Viņi pat neateica palīdzību tiem, kas bija ieradušies no savām valstīm uz Dāniju bez vietas, kur dzīvot, lai gan sākumā bija stingri piekodināts, ka ir AIZLIEGTS ierasties Dānijā, ja nav atrasta dzīves vieta. Katrā ziņā daudz kas tika pārspīlēts, un tas nemaz nav slikti, jo tagad viss šķiet vieglāks. Piemēram par to, ka mēnesī izies vismaz Ls500. Ha! Ja taupa, skatās līdzi ko un kur pērk, ja ir tik izdevīgs dzīvokļa deal kā mums, tad viss ir čikiniekā. Vienīgais, kur aizies tagad lielākā nauda būs grāmatas un katru mēnesi transportā. Ja mums būtu maza, 1litrīga mašīnīte, mēs iztērētu ap 6Ls mēnesī katrs. Nu ok...tad jau redzēs!

Labi, tad nu atgriežoties pie "raibās" vakardienas, varu teikt tā - mūsu šeit būšanas laikā, tā bija labākā un sliktākā diena vienlaikus. Pirmās 3 stundas skolā pagāja interesanti un pat dāņu valodā nenāca miegs. Pēc tam bija īsa lekcija no biblotekāres, kas oriģināli nāk no Čehijas un pati sākumā bijusi šīs skolas studente. Tāda sireāla sajūta pārņem, kad satieku skolā skolotājus vai citus darbiniekus, kas paši kādreiz te ir atbraukuši, kā internacionāli studenti, bet galu galā palikuši pavisam. Njamm...un, kas zin, kas tad notiks ar mums pašiem pēc gadiem, ko pavadīsim Kopenhāgenā. Tieši tā iemesla dēļ es priecājos, ka pēdējie gadi manā dzīvē ir bijuši tik interesanti un neparedzamiem piedzīvojumiem bagāti. Okay, jūtu, ka atakal novirzos no tēmas. Tātad, pēc biblotekāres monologa, gājām uz skolas bāru. Pulkstens bija tikai viens dienā, bet tai pagrabā, kur tiešām bija viss iekārtots kā bārān (galdiņi, ādas dīvāni, bāra lete, "bārmeņi", dažādi dzērieni, skaļa tuc-tuc tipa mūzika, bilijarda galds, galda hokejs, utt.) sajūta bija, ka ir jau vismaz 11 vakarā. Bija jautri, mēs spēlējām pokeru ar skolas biedriem un Uģis visus uzvarēja kā maziņos. Pēc savas uzvaras lepnais spēlmanis gan atteicās vēlreiz spēlēt, jo laikam negribēja pazaudēt savu uzvarētāja statusu :D Taču man gan gāja jautri, jo ar savām švakajām pokera zināšanām turējos diezgan labi !!! Diezgan daudz arī izdzērām, tā ka garīgais bija ļoti pacilāts. Viss gāja labi, līdz brīdim, kad taisījāmies prom un Uģis atklāja, ka viņam pazudusi datorsoma. Somā protams iekšā bija dators, autobusa mēneškartiņa un citi sīkumi. Pēc visiem meklējumiem, bārmeņu izjautāšanas tapa skaidrs, ka soma ir nozagta. Tas mani pat nepārsteidza, jo pāris dienas atpakaļ vienam čalim arī kāds skolā nozaga mantas. Karoč nācās zvanīt policijai. Man protams bija jārunā, bet tas nebija īpaši viegli, jo galvā bija aliņš, blakus stāv Uģis ar stiklainām acīm un brīžos, kad viņa uzdod personīgus jautājumus, kā piemēram, kāds ir datora numurs vai somas izskats, Uģis jau bija aizkrējis uz toleti čurāt. Normāli ne?! :D Kad viss bija it kā izrunāts ar policiju, gājām ārā un satikām lietuviešus ar ko bijām spēlējuši pokeru. Protams, beigās izrādās, ka kļūdas pēc šie paņēmuši to somu un aiznesuši jau atpakaļ uz bāru. Kad Uģis skrēja uz bāru, tas jau bija slēgts, bet beigu beigās pēc lielas ķēpas viņš tomēr dabūja savu somu atpakaļ! Paldies dievam. Tā kā man bija noslēgts klusums telefonam, atnākot mājās man bija kādi 12 neatbildēti zvani no policijas, jo viņiem vajadēja noskaidrot adresi, kur dzīvojam. Lai gan viss jau bija atrisināts, viņiem tā adrese tik un tā bija jānoskaidro, tā ka pirmais, ko ienākot mājās pateicu gruzīnam bija "Paņem telefonu un pasaki policijai šīs mājas adresi" :D Haha...sejas izteiksme viņam bija vienkārši neaprakstāma, bet nu galu galā viss beidzās labi. Beidzās labi tai ziņā, bet ne īsti labi kādā citā ziņā. Karoč tagad viss ir labi arī tajā ziņā, tā ka nav vērts to pat pieminēt.

Kad gājām gulēt Uģis man sāka klāstīt, ko tik gruzīns viņam nebija sastāstījis. Karoč man tie bija trakākie spoku stāsti un visu nakti trīcēju kā apšu lapa. Vispār esmu baigi bailīga un man besij, ka viņš pa spīti man visu atstāsta līdz pēdējiem sīkumiem. Labi...nav svarīgi, ko viņš stāstīja, bet vienīgais ar ko varu padalīties ir labais, respektīvi - viņš domā mums pirkt lielāku gultu, rakstāmgaldu, lampu, un vairākkārt atkārtoja, ka tiešām, lai jūtamies kā mājās, lai ņemam visu, ko gribam un traļivaļi...Viņš arī teica, ka lai droši ģimenes brauc pie mums ciemos, tikai lai laicīgi viņu pabrīdinot, jo tad viņš var sakārtot māju! ... Tagad viņš taisas braukt pāris dienas uz Zviedriju, tā ka būsim pa visu dzīvokli vieni :)

Sveicieni visiem un ceru, ka laiks pie jums ir labāks nekā tas ir šeit!

Crazy busy days...

Čau!

Visu laiku moka tā pārgurusī sajūta...pašai tā riebjas, jo besī, ka atnākot mājās, neko citu kā gulēt negribas. Pat nezinu, kā lai dabū enerģiju, ja katru rītu jāceļas pus septiņos, jāstaigā lieli gabali un arī smadzenes ir pārkarsušas no visa jaunā. Jācer, ka drīz iejutīšos ritmā, jo pretējā gadījumā, ja drīz vel klāt nāks darbs un mācības, tad weekendos būšu mironis!

Esmu pamanījusi, ka spēku dod tādas patīkamas pārmaiņas, vai domas par kaut ko labu, bet pretēji notiek, kad galvā ienāk nepatīkamas domas. Njam, tas jau laikam ir pašsaprotami, bet tik un tā jācer, ka tās labās domas būs daudz vairāk un arī enerģija parādīsies.

Nu tad tā, kas noticis pa šīm divām dienām un kāpēc vakar neko neuzrakstīju? Vakar neko neuzrakstīju, jo tiešām nebija laika. Skolā tika uzdots pirmais lielais mājas darbs, kas paņēma  visu manu laiku un enerģiju. Mums bija jāsadalās grupās un jāuztaisa kopēja prezentācija par kaut ko saistītu ar Dāniju. Es, protams, uzņēmos visu smagāko uz sevis, respektīvi, salikt visus materiālus kopā un uztaisīt vienu skaistu PowerPoint prezentāciju. Man tas izdevās, bet tas nenotika tik ātri kā biju domājusi. Uģis bija gudrāks un savā grupā šo pienākumu neuzņēmās, bet nodeva dāņu puisim Metam. Ļoti foršs čalis, cerams, ka Uģis ar viņu sadraudzēsies ciešāk. Bet vispār par draudzībām runājot, visi ar ko esam kaut cik satuvinājušies, ir citās programmās. Neviens nav Marketing Manegement, kur esam mēs. Žēl!

Vakardiena vispār bija ļoti gara diena, salīdzinot ar šodienu. Vakar mājās bijām ap astoņiem, bet šodien jau vienos. Ir bik atšķirība, ne? Kāpēc tā, par visu pēc kārtas...

Vakar, no rīta mūs pārsteidza autobusā kontrole, bet paldies Dievam viss bija kārtībā. Tajā brīdī tas arī nekas satraucošs nešķita, bet šodien uzzinājām, ka varējām iekulties pamatīgos sūdos. Es te tagad nemēģināšu izskaidrot jums sabiedriskā transporta sistēmu Dānijā, jo pati vēl īsti neesmu to apjēgusi, bet pamatā te ir tā, ka viss ir sadalīts zonās. Cilvēks var izmantot cik transportus grib attiecīgajā zonā, noklikšķinot biļeti tikai vienu reiz pusotras stundas laikā. (Biļetē ir 10 „klikšķi”). Šādu biļeti var nopirkt priekš vienas zonas, divām, trīs, utt. Mēs bijām nopirkuši divzonu biļeti. Līdz ar to turp un atpakaļ iztērējām tikai 2 klikšķus, lai gan kopā izmantojām 4 autobusus. Tad nu šodien, kad pirkām mēneša kartiņu (jo tā ir izdevīgāka), mums pārdevējs izskaidroja, ka mūsu maršrutam ir vajadzīga 3 zonu biļete. Es domāju, ka man nav jēgas mēģināt te skadrot kāpēc tā un blablabla, jo gan jau nevienam īsti nepieleca tas, ko iepriekš skaidroju, bet lieta tāda, ka pārdevējam ir taisnība, un, ja kontrole būtu iekāpusi tajā autobusā, kas ir otrais ar ko braucam, tad būtu bijuši baigie sūdi, jo sods ir 100 līdz 200 lati. Tā ka šeit praktiski neviens nekrāpjas, un tas nav arī īsti iespējams, jo iekāpt var tikai pa šofera durvīm, taču izskatās, ka šoferi nav īpaši uzmanīgi, ja palaiduši garām mūsu braukāšanu ar nepareizu biļeti. Lai nu kā, par mēneša biļeti mēs samaksājām Ls45! Trakums...jāsāk domāt par riteņiem, jo visi šeit brauc ar tiem, tā ir viņu kultūra, tas ir veids, kā pamatā visi te pārvietojas un es uzskatu, ka mums arī tas ir jādara.

Tātad trešdien skolā notika viss, kas parasti, bet pluss mācībai par dāņu kultūru un dāņu valodu bija stunda, kur skolotājs stāstīja par metodiku, kādā tiek pasniegtas mācību stundas Dānijas universitātē un to, kā vislabāk un efektīvāk mācīties. Bija interesanti un skolotājs šķita riktīgi labais, diemžēl viņš mums nepasniegs nevienu stundu...

Pusdienas mēs paēdām virtuvītē, kas ir kopmītnēs skatoties kaut kādu slimo TV šovu, kur cilvēkiem taisa plastiskās operācijas. Tā kā visā šovā pamatā bija redzama cilvēka gaļa, atgriezti vēderi, krūtis un piepampušas, ar flomāsteriem apzīmētas sejas, apetīte nebija tā labākā :D

Pēc dienas skolā, mēs devāmies ekskursijā, ko skola rīkoja. Godīgi sakot, diezgan neizdevusies. Mēs nobraucām milzīgu gabalu uz vienu pusi, kur piestājām pie 3 pilīm, kur mums bija dotas 20 min laika, lai apskatītu tās no ĀRPUSES. Karoč galīgi garām. Vienā vietā arī piestājām iekost. Skola atkal bija saorganizējusi našķus pa brīvu. Bija dzeramie – kolas, fantas, ūdeņi un ēdamais bija tik vien kā cepumi un sāļie salmiņi, bet es tik un tā jutos piebāzta, kā ziemassvētku tītars. Mājās bijām vēlu, un stulbākais, ka man vel bija tā prezentācija jātaisa. Uģis pa to laiku uzcepa daudz garšīgu pankūciņu, lai mūs ar gruzīnu palutinātu :D

Šodien skolā nekas īpašs nenotika, ja neskaita to, ka stunda tika veltīta team-buiding (saliedēšanās). Bija baigi jautri, taču man bija galīgi nepiemērots apģērbs. Mums bija visur jākāpj, jālien, utt., bet stulbākais, ka man bija īsi un balti svārki. Tā, ka manu pakaļu laikam redzēja visi. It īpaši tajā brīdī, kad bija tāds uzdevums, ka starp kokiem bija savilkti krustām šķērsām striķi un visiem kaut kā bija jātiek cauru izveidojušajiem caurumiem otrā pusē. Caurumi bija augstāk, un zemāk, bet caur katru varēja tikt cauri tikai 2 cilvēki, jo, kad 2 ir izmantojuši attiecīgo caurumu, tas tiek „slēgts”. Protams, man vajadzēja būt vienai no pēdējām un tām, kurām pa pašu augstāko caurumu jātiek cauri, kas nozīmē, ka vienā pusē zēni padod mani kā tādu bluķi otrā pusē stāvošajiem zēniem. Tas bija diezgan apkaunojoši, ka man tie svārki, un to es sapratu, kad biju jau augšā, tāpēc kā lose lecu atkal zemē un teicu, lai man viena itāļu meitene iedod savu jauku, ko man apsiet apkārt. Tas, protams, neko daudz nedeva, bet aiii....tā nebūtu es, ja kaut kā neizgāztos!

Pēc tam bija kaut kāds vecis atnācis pārdot riteņus, bet mēs ar Uģi aiztināmies mājās. Tur ātri apēdām atlikušās vakardienas pankūkas un laidāmies uz centru. Dzīvojam te jau gandrīz nedēļu, bet neesam vēl redzējuši slaveno Kopenhāgenas centru un Kristiāniju – hipiju, narkotiku pilsētu. Taču, nokļūstot līdz galapunktam, izslavēto, skaisto centru tā arī neatradām. Labākā gadījumā tas, ko redzējām bija Brīvības ielas variants. Protams, šai variantā visapkārt bija neskaitāmi velosipēdi un visdažādākās rases cilvēki. Pārsteidz cik daudz musulmanietes apkārt klaiņo. Ne tikai tās, kam tikai uz galvas lakats, bet arī tādas, kas visas ietinušās paltrakos. Bija arī daži veči, kas līdzīgi tiem, ko pa TV ziņās rāda, kā teroristus no Irākas :D Īstenībā mazliet neomulīgi! Drīz vien aiztināmies atpakaļ mājās un Uģis aizgāja uz veikalu, kur nopirka sev jaunas nike kedas. Smukas...baigās atlaides esot NIKE veikalā. Pašai ar kaut kad derētu aiziet!

Vispār mums ir nenormāli paveicies ar laikapstākļiem. Nevienu dienu līdz šim nav lijis. Visu laiku ir saulīte un pamatā ļoti skaists laiks. Pa naktīm gan gāž kā ar spaiņiem, bet dienas ir perfektas.

Ko lai vēl jums pastāsta? Man tagad ir iedvesma! :D Skolotāji mums ir devuši mazu ieskatu tajā, kādi ir dāņu jaunieši un vispār cilvēki šeit. Jaunieši esot būtībā ļoti kautrīgi, mazliet pat noslēgti un iniciatīvu draudzībai ar ārzemniekiem neizrādīs. Taču, kad ledus ir lauzts, tad gan viņi esot forši, draudzīgi un tā tālāk. Tā pat skolotāja ieteica ar viņiem runāt pirms viņi ir tikuši pie alus kausa, jo šamējie esot baigie alkaši un mīl ļoti piedzerties. Pietam, kad viņi dzer, viņi tiešām dzer līdz grīdai un paliek galīgi traki :D Karoč tādi paši kā latvieši ... :D

Hmm...kas vēl interesants? Šeit esot ļoti daudz geju. Šajā valstī šķībi neskatoties uz vīriešiem, kas sadevušies rociņās staigā apkārt, tāpat te ir atļauta viendzimuma laulība. Katrā ziņā Dānija ir ļoti demokrātiska valsts un pieņem visus tādus kādi viņi ir! To mums latviešiem vajadzētu mācīties no dāņiem...

22.08.11

Det er mandag morgen. Klokken er kvart over ni, og første time i dansk for udlændinge begynder....yeah, mēs ar Uģi jau runājam dāniski :D Nu labi, līdz tam, kad runāsim vēl ir ļoti tālu. Pat līdz tam, kad izrunāsim vārdus pareizi ir vēl ilgi jāgaida. Bet mēs mācamies un pirmais mājas darbs, ko mums skolā uzdeva ir iemācīties skaitīt līdz 20 un izpildīt 2 darba lapas. Mēs, protams, ar Uģi jau paspējām mājās nākot saplēsties, mācoties skaitļus, jo viens domā, ka izruna tāda, otrs tāda...ai....

Karoč mums skola dod iespēju mjācīties 2x nedēļā dāņu valodu pie profisionālas skolotājas, un decembra beigās būs tests, ko nokārtojot būsim ieguvuši pirmo līmeni dāņu valodā. Kopā ir 6. Nu tas ir piedzīvojums un laba lieta, tāpēc noteikti pieteiksimies, lai gan ar Uģi kopā vairs nemācīsimies :D

No rīta Uģis uztaisīja garšīgas brokastis. Sacepa mūsu vakardienas makaronus kopā ar oliņu un uztaisīja arī tējiņu. Rīt būs mana kārta taisīt brokastis, tāpēc no skolas nākot mājās nopirkām Kellogs pārslas un pienu :D (atradām lētās)

Gājām uz skolu, kur braucām vienā busā ar lietuvieti - IGORU. Uģis skolā baigi sadraudzējās ar šo, lai gan sākumā viņu apsmēja.

Pirmais, ko izdarīju atnākot uz skolu bija - sakopēju visus papīrus priekš dzeltenās kartes, ko iegūsim tikai pēc pāris nedēļām, kas nozīmē, ka darbs arī līdz tam mums nespīd :/

Pamatā diena pagāja līdzīgi vakardienai. Pārsvarā tusēju ar ukrainieti, kas man pusdienu pauzē parādīja kopmītnes. OMG, esmu laimīga, ka tur nedzīvojam. Virtuve izskatās tikko jauna uztaisīta, tehnika uz urrā, liels TV ar ādas dīvāniem, BET viss nodzīvots, netīri trauki visapkārt, kaut kādas kastes mētājās, viss notašķīts, utt. Anyway, turpmāk mēs ar Uģi, savas līdzpaņemtās pusdienas iesim sildīt tur un lūrēsim TV :D Šodien jau arī bijām paņēmuši maizītes, bet apēdām tās tikai autobusā, braucot mājās. Ukrainiete mani pabaroja ar ceptām siera šķēlītēm un paštaisītu ogu tēju. Siers nebija īpaši garšīgs :/

Arī istabiņa nekāda skaistā viņai nebija. Duša vispār briesmīga...man liekas cietumniekiem ir krutāki apstākļi, toletes un dušas ziņā! Viņa nav īpaši apmierināta ar saviem dzīves apstākļiem, jo viņa maksā ļoti lielu naudu par to. Okay, vismaz viņai ir jumts zem galvas un tas tomēr ir galvenais. Tie, kas nedzīvo kopmītnēs, īstenībā dzīvo ļoti tālu no skolas. Mūsu 11km īstenībā pat ir ļoti tuvu!

Skolā stunda tika veltīta lekcijai par darba iespējām šeit Dānijā. Īstenībā noderīgi, bet neko daudz mēs pašlaik darba labā nevaram darīt, jo vispirms jāiegūst dzeltenā karte.

Atbraucām mājās, un tur mūs sagaidīja skaļa arābu mūzika, kas skanēja no lielās istabas. Uģim patika, viņš dejoja līdz un tādā veidā gremdējās atmiņās par Ēģipti :D

Pēc kāda laika pie mūsu durvīm bija klauvējiens, un tas bija gruzīns ar arbūza šķīvi piekš mums. Mīļi, ne?
Pie viņa katru vakaru līdz šim ir palicis viņa mazais četrgadīgais puika, kam vienmēr vajag uz toleti tieši tad, kad es esmu tur. Tad viņš tur čīkst un pīkst, ka tūlīt apčurāsies, ka man aiz uztraukuma viss sāk no rokām krist ārā...gruzīns tik saka, PODAŽĢIĶE, ĶOŠA TUT :D Jā, ķoša ir vienmēr tur, kad kādam no viņiem savajagas uz toleti!!!

Sajūtas baigi dīvainās. Kaut kā nejūtos savā ādā. Pietrūkst ļoti ģimene un draugi, ierastā videm tāpēc arī baigi uzvelk sīkumi. Cerams, ka garīgo uzlabos rītdienas skolas rīkotā ekskursija un brīvdienās paredzētais brauciens uz Kopenhāgenu!

P.S. aizmirsu vakar uzrakstīt to, ka Uģim ir piešķirts jauns uzvārds. DELSONS :D Jā jā...sarakstā, kur uzskaitīti visi internacionālie studenti, Uģa vārdam pretī bija rakstīts Delsons. Tad jau es esmu Delsona kundze, haha...

PIECINIEKS

Jā, mēs ar vīru abi pēc garām pārunām, nolēmām šai dienai likt 5nieku no 10 ballēm :D Kāpēc? Nu tad par visu pēc kārtas...

No rīta bija ļoti grūti pamosties, un reāli es arī nepamodos laikā. Paldies Dievam, Uģis jau bija uztaisījis brokastis un nomazgājis visus traukus. Es te tieku baigi lutināta, un galu galā arī traki izlutinos, jo pašai vairs negribas darīt neko :) Bet vai tā nav apskaužama laime, kad par tevi parūpējas un ceļ debesīs kā princesi!? Haha...Uģim jau drīz tā pat būs zb, tā ka jāsāk meklēt, kur te stāv spainis, lupatas, lai gatavojos drīz mēst grīdas...ok ok - jociņš spociņš!

Uz skolu smuki aizbraucām, vispār bez problēmām.

Sākumā visi sasēdāmies lielajā zālē un lekcija varēja sākties. Katram bija mapītes ar dažādām brošūrām, mūsu plānu šai nedēļai, saraksts ar visu ārzemju studentu vārdiem un valstīm no kurām viņi nāk, utt. Katrā ziņā latviešu ir daudz, lietuviešu vēl vairāk, bet vāciešu, kuri man likās būs pārsvarā gandrīz vispār nav.

Tad vius sadalīja 3 grupās...mūs ar Uģi izšķīra (tāka nebija mums īsti jēga ģērbties vienādās krāsās, ko bijām izdarījuši kā saldie :D ). Tad stundu mēs mācījāmies par dāņu kultūru, pēc tam stundu dāņu valodu, bet trešajā stundā aizpildījām kaudzi dokumentus. Pēc tam ap pulkstens diviem visi gājām uz pludmali, kas bija stundas gājiens (kājas šobrīd nejūtu). Tur mums bija pikniks ar hot dogiem un dzeramajiem. Arī tur visi bija sadalīti grupiņās pa 4, bet ne man, ne Uģim nepaveicās ar savu grupiņu. Tas arī kaut kā visu nosita. Manā grupā bija lietuvietis, bulgārs un rumāniete...bet kkā galīgi nebija ar viņiem par ko runāt, taču Uģa grupā bija 3 slovākietes, kas sarunājās savā valodā un Uģis kā muļķis tur sēdēja un stūma māgā hot dogu, lai kaut kā aizpildītu neveiklo mirkli!

Karoč beigās abi ar Uģi aiztināmies no visiem un pastaigājoties aizgtājām uz centru. Tur iztērēju 10ls par pases tipa bildēm, jo tās, kas man bija paņemtas priekš dokumentiem neder pēc izmēriem. Nais ne?!? ZB! Taču atradām veicī aliņus par 20-30 sant, kas vēl pie tam dikti garšīgi, tā ka bik garīgais uzlabojās.

Nu kopumā tā tuvāk iepazinos ar vienu dāņu meiteni un vienu no Ukrainas, kas jau 6 gadus dzīvo Somijā. Viņai ir 26 - bet man viņa patika. Arī arvienu bulgāru džeku sapazinos tuvāk, bet sākumā bik sanāca nobīties, jo, kad viņš atvēra muti tur bija vienkārši TĀDS režģis...likās, ka starp katru zobu trūkst cits zobs. Pie tam liekas, ka viņš nepazīst zobirsti, taču viņa jaukā personība ļāva man tomēr tēlot, ka neredzu to visu, kas darās šamā mutē...

Pasniedzēji radīja ļoti labu iespaidu. Tiešām šķiet feini cilvēki. Smieklīgi, laba humorizjūta un njam...šeit skolotājus uzrunā vārdā, tā, ka starp skolotāju un studentu valda pilnīga vienlīdzība.

No skolotājiem arī uzzinājām, ka dāņi ir trakākie tusētāji un alus dzērāji Eiropā. Tā viņi esot kautrīgi, bet tāpēc, lai kautrība mazinātos jāiešauj pa aliņam un tad viss notiek. Stāstīja arī to, ka CPH vienkārši ir riteņbraucēju paradīze, tā ka secinājumi par dāņiem - viņi ir alkoholiķi uz velosipēdiem :D

Drīzumā taisamies arī aizbraukt uz CPH centru un uz slaveno Kristiāniju. Tur esot tikai 2 noteikumi-
nefilmēt  un neprasīt stiprākas narkotikas, par tām, ko jau tur uz katra stūra pārdod. Viens čalis kaut kad sen tā izdarījis un tur uz vietas arī tika nošauts.

Okay, tgd eju gulēt. Baigais pārgurums...neko negribas un blogu arī ar grūtībām saņēmos uzrakstīt, tā ka sorry, ka tik virspusēji :/

Jauna dzīve

Nu tad beidzot mums ir sākusies jauna dzīve. Protams, vēl jādabū darbs, mašīna, jāuzsāk mācības, jāiegūst draugi, utt., bet dzīvoklis mums ir. Esam jau ievākušies savā jaunajā dzīves vietā un esam ļoti apmierināti. Taču par visu pēc kārtas...

Vakar nakts izvērtās diezgan komiska. Šai Taņas trīsistabu dzīvoklī dzīvo ne tikai viņa ar vīru un dēls ar ģimeni, bet viesistabā uz dīvāna guļ arī viņas otrs - vecākais dēls Vaļera. Protams, mēs negulējām ar Vaļeru uz viena dīvāna, istabā bija arī otrs, bet nu šis otrs bija izcili vecs un neērts. Tam, protams, nav nozīmes, jo biju pārgurusi. Taču aizmigt tā pat neizdevās, jo, kad beidzot bijām tikuši gultā, istabā nāca visi pēc kārtas un uzdeva kaut kādus jautājumus. Mēs abi ar Uģi tādi maziņi maziņi uz zemes gandrīz vai guļam, un visi no augšas tik liecas pie mums un kaut ko jautā - VISI, pat Taņas pusplikais vīrs rōzajos pantalonos bija izvilcies :D Kad beidzot pēc kāda laika viņiem bija pielecis, ka mums viss kārtībā un neko nevajag, Vaļera sāka skatīties futbolu tieši mums kājgalī. Karoč jautra nakts.

Ap pulkstens pus četriem no rīta nezin kāpēc man uznāca baigā skumja pēc mājām. Vispār vēl grūti teikt kādas sajūtas, jo emocijas mainās ļoti strauji. Vienā brīdī jūtos ideāli, otrā atkal kaut kā ne savā ādā. Un tie iemesli ir smieklīgi, jo pacelt debesīs mani spēj tāds sūds, kā tas, ka mums pa TV rāda MTV, bet galīgi drūmajā iekāpju, kad redzu, ka mans mīļākais brokastu ēdiens - kukurūza maksā 5Ls! Anyway viss mainīsies, kad sāksies skola un dzīve paliks tik aizņemta, ka nebūs nemaz laika domāt bēdīgas domas.

No rīta Taņa mūs pabaroja un kopā ar Krisķinu aizveda uz jaunajām mājām. Iekārtojāmies un ar mājas saimniekum, gruzīna kungu, devāmies ekskursijā. Viņš mums izrādīja apkārtni, ierādīja lētākos veikalus, kur iepirkāmies un parādīja arī pieturu uz kuru mums jāiet, lai tiktu uz skolu. RĪT JAU VISS SĀKSIES :o

Tad atnācām atpakaļ, gruzīns aizgāja savās kaut kādās darīšanās un beidzot bija pienācis brīdis, kad palikām divatā pa šīm dienām. Uģīts saimnieciņš uztaisīja mums pusdienas...makaronus ar tomātu mērci un mēs vienkārši čilojām. Pa skype savām ģimenēm parādījām dzīvokli un citas fīčas...vēlāk izgājām pastaigāties pa apkārtni, secinot, ka te viss ir PĀRĀK mierīgi. Lai gan vienu barčiku ar redzējām. Mums jau gruzīns teica, ka šeit visi kārtīgi notusē līdz kliņķim pa piektdienu un sestdienu, tāpēc svētdienās no mājas nemaz neiziet, jo lāpās. Karoč viss notiek! ;)
Tad kad atnācām mājās, šis jau bija priekšā. Mēs ar Uģi tusējam pa savu istabu, viņš pa lielo...netraucējam viens otram un domāju, ka viņš vispār priecīgs, jo galīgi mūs nejūt! Parunājos skype pēc mežonīgi ilgiem laikiem ar savu krievu draudzeni no US Sabinu un tagad vispār ir tāda produktīvas nedēļas nogales sajūta!
Uģis tagad novilka Due Date, tā ka skatīsimies tūlīt filmu. Internets te ir mežonīgi ātrs, tā, ka filmas varēsim katru vakaru skatīties. Varbūt ir kādi ierosinājumi labai filmai?! :p
Sveicieni!

Veiksmīgie

Tak tak tak....diena ir baigi labi pagājusi. Es nespēju aiziet gulēt, neuzrakstījusi vēl vienu blogu. Tātad pēdējais pie kā paliku iepriekšējā ierakstā bija tas, ka esam mājās un gaidām brīdi, kad brauksim skatīties, ko mums te piedāvā ar dzīvošanu....

Aizbraucām ar Krisķinu līdz Taņas darba vietai. Viņa strādā saldējumu veikalā, tā ka esmu jau atēdusies to gardumu gan te mājās, gan arī pie mūsu jaunā dzīvokļa saimnieka. Tieši tā - mums ir vieta, kur dzīvot. Iedomājieties, cik ātri viss ir nokārtojies?! Kas pa veiksmes eņģeli mums stāvējis, klāt, ja viss ir izvērties tik fakin labi. Laikam Taņa :D Karoč, ja viss būtu iznācis, kā sākumā plānojis, tad būtu galīgā pakaļā! Mēs dzīvotu kaut kādus 30km no skolas, nežēlīgi dārgā sūda istabelē, kur viena gulta un taburete. Pietam 1000ls depozīts...PAR VIENU ISTABU. A tagad vienkārši viss ir perfekti!!!

Aizbraucām pie čaļa. Mierīgs, super jauks rajons (rīt visu apskatīsim tuvāk)...reāli viss ir apkārt! Dzīvoklis ir ar trīs istabām, plašs ar balkonu. Mūsu istaba ir super jauka, ardiviem lieliem skapjiem un vēl visādām fīčām. Puisis ir baigi jauks - gruzīns. Riktīgi tāds nopietns, izpalīdzīgs...varbūt bik nūģīgs, bet galu galā foršs. Būs okay...nē - būs ideāli, jo viņš dzīvojot tā, ka pusgadu uz vietas, pusgadu prom, tā ka būs arī laiki, kad vispār vieni paši pa turieni šiverēsim ... hi hi

Vēl esmu sajūsmā parto, ka man apkārt šodien bijusi tik daudz krievu valodas. Es jūtu, ka galva sākusi strādāt un uzsūkt senās krievu valodas gudrības :D Ai, nu viss ir baigi kļova! :D

P.S. Taņa arī riktīgi labā. Ņemu atpakaļ visu, ko iepriekš teicu. Tas nekas, ka varbūt bik ir tā, ka galvā pa reizei kaijas, bet kopumā foršs bābietis. Vispār viņi visi baigi forši te, jo ir ļoti viesmīlīgi un izpalīdzīgi. Nu riktīgi jūt, ka krievi, jo, kad šeit klāj galdu, tad pārbāzts līdz malām - nekas nav žēl!

 

Taņa tikko piededzināja pannu, jo cepa mums kartupeļus :D

Ai mēs esam superpuperlaimīgi un viss ir čiki briki!!!

BučaS! Rīt mēs 10 no rīta ievācamies pie gruzīna, tā ka ugi bugi varēs iet vaļā. Es jau redzēju viņam uz galdiņa kaut kādas allahu grāmatas :D Ai , būs okay - normāls čalis!!!

Sākums

Ar kādiem vārdiem, lai sāku šo ierakstu? Esmu jau izdzēsusi kādus 6 iespējamos sākumus! Kā, lai apraksta esošās emocijas? Varbūt "Ooo jē, piedzīvojums var sākties" vai "beidzot klāt trakie studiju gadi" ... taču viss ir bik nopietnāk, nekā tikko brīvībā tikuša tīņa emociju uzplūdi. Ir pienācis tas brīdis, kad es izvācos no ģimenes ligzdiņas un teorētiski sāku veidot pati savējo (mammu, tikai neraudi, lasot šito! :p ).
Liela diena, straujš ikdienas pagrieziens, īstenībā pat var teikt - SĀKSIES ABSOLŪTI JAUNA DZĪVE! Emocijas? Jūtos mazliet skumīgi, atvadoties no mīļajiem, bet tai pat laikā nespēju redzēt savu dzīvi citādāku...nu nevaru un arī nemaz negribu palikt Latvijā, jo 100%, ja nebrauktu tagad uz Dāniju, brauktu kaut vai uz Āfriku strādāt par brīvprātīgo kādā trešās pasaules valstī. Pēc gada ASV sapratu, ka man ir pilnīga, galīga un neatgriezeniska diagnoze - pasaules bērns. Gribu ceļot, gribu redzēt pasauli, satikt cilvēkus - sarkanus, melnus, dzeltenus, baltus, iepazīt dažādās kultūras, izjust to īpatnības uz savas ādas, mācīties valodas, ne tikai lasīt par to visu grāmatās. Paldies Dievam, šai ziņā man ir ļoti paveicies ar ģimeni, kas mani it visā atbalsta un ļauj ticēt, ka viss ir iespējams. Tā pat man ir paveicies ar puisi, kas šai lielajā avantūrā metas kopā ar mani. Es esmu tik ļoti laimīga, jo man līdz šim jau ir bijusi tik ļoti kolosāla dzīve un turpmāk tā kļūs tikai vēl foršāka =)
Vienīgais ar ko man likās, ka nav paveicies ir sieviete, kas mūs solījās uzņemt pie sevis. Pašā sākumā, pirms vispār domājām, kurā no Dānijas pilsētām un augstskolām, lai iestājas, izvēlējāmies dārgāko un lielāko no pilsētām - Kopenhāgenu. Kāpēc? Jo, manis iepriekš pieminētā sieviete, kas kādreiz dzīvojusi Latvijā un strādājusi pie Uģa ģimenes radiem par auklīti, izteicās, ka varam tak droši dzīvot pie viņas, viņa mums visu izrādīs, pamācīs, kā izdevīgāk iepirkties un pat darbu palīdzēs atrast. Tad, kad bijām jau tikuši augstskolā Kopenhāgenā, viņa pēkšņi apmeta kažoku uz otru pusi un teica, ka par īri būs jāmaksā 12ls dienā, bet paralēli jāmeklē sev cita dzīvesvieta. Okay, domājām...padzīvosim, mošk beigās pat pierunāsim šo, lai to dzīvokli (kas ir atsevišķi no viņas) viņa mums īrē pavisam. Viss bija patiešām skaisti LĪDZ...pēdējā dienā, respektīvi 19.08 (atgādinu, ka mēs CPH ielidojām 20.08), viņa paziņo, ka sorry, dzīvoklī dzīvot nevarēsiet, jo viņš iet uz remontu. Varēsim padzīvot kādu laiku pie viņas mājās, bet jāatrod pašiem sava dzīves vieta pēc iespējas ātrāk. Nu ko, kad Uģis man šito pateica - garastāvoklis man bija uz nulles, jo vienmēr ir besijuši cilvēki, uz ko nevar paļauties. Kas dzīvo kaut kādā savā iedomu pasaulē un nerēķinās ar citiem. Bet, nu tas mūs nesalauzīs, jo, piemēram, es ticu, ka dzīvē viss notiek tā kā tam jānotiek, un varbūt mums paredzēts kaut kas daudz foršāks un dzīvē liktenīgāks par dzīvošanu pie Taņas (tas sievišķis). Un pašlaik, kad esam jau te - šķiet tas ir noticis!!! :)) Kāpēc? Nu labāk par visu pēc kārtas...
Domāju, ka tagad ir laiks pastāstīt, kur esam, kā esam nonākuši līdz tam...un vispār, kādas ir bijušas pēdējās 24h mūsu dzīvē. (Jēēē...beidzot es varu teikt - MŪSU DZĪVĒ. Tik ļoti ar Uģīti esam šo brīdi gaidījuši)!
Piektdien pēc darba tuvākie no ģimenes (lai gan ne visi, ko būtu gribējies) atbrauca uz Lilasti. Uztaisījām lazanju, siera salātus, skatījāmies vecās fotogrāfijas un vienkārši pabijām kopā. Aizgāju gulēt pēc 11, līdz, protams, mani pamodināja Valtera un Rutas zvans...taču tas mani tikai uzmundrināja, jo forši papļāpājām.
Cēlos jau trijos no rīta, nomazgājos, sataisījos, uzvilku NEPĀRSPĪLĒJOT drēbes 8 kārtās, bikses 3 un devos uz lidostu, pirmstam atvadoties no vecvecākiem. Izbraucot no Lilastes man palika ļoti skumīgi, jo nezinu, kad tad atkal satikšu savus mīļos un būšu mājās...
Lidostā satikām Uģi ar mammu un māsu. Laiks paskrēja ļoti ātri līdz bija jau jāatvadās. Bija baigi skumīgi atvadīties no mīļākajām uz pasaules - mūsu mammītēm. Bet Uģis mani visu laiku centās uzmundrināt, ka tā ir pareizi, ka nu beidzot jāsāk pašiem sava dzīve.
Sēdējām lidmašīnā uz vietas pusotru stundu, jo slikto laika apstākļu dēļ kaut kas bija nojucis galvenajā ēkā un viss lidojuma plāns bija jāpārstrādā. Mums ta kas...bet nabaga Taņa, kas solījās mūs sagaidīt noteikti dabūs pamatīgi aprauties...tā mums likās. Lidojums pagāja ātri, bez ausu aizkrišanām, kaucošiem bērniem, resniem krācošiem onkuļiem blakus, utt.
Kad atlidojām, savācām mantas (paldies Dievam mana soma nebija izmirkusi slapja un viss bija čikiniekā tai ziņā) un tur mūs pa pārsteigumu sagaidīja kāds jauns čalis ar lielu uzrakstu UĢIS! Izrādās tas ir Taņas dēls. Ļoti jauks, izpalīdzīgs puisis, kas paldies Dievam runā perfektā latviešu valodā. Uzreiz izķeksēja man no rokām lielos ratus un visu ceļu, kas bija garšs (man pat beigās likās, ka ejam ar kājām uz viņu mājām :D) varēju iet bez paunām, kas pamatā bija manējās. Paldies Dievam garais ceļš reiz beidzās un galā mūs sagaidīja Romāna (tā puiša) tēvs ar mašīnu. Sastūķējām visu mazajā mašīnītē un kratījāmies uz šo mistisko vietu, kurdzīvo tik pat mistiskā Taņa. Beigu galā tas izrādījās 3istabu dzīvoklis, kur vienā istabā dzīvo Taņa ar vīru, otrā - viņu dēls ar sievu un sīko un trešā ir viesistaba. Godīgisakot, kopš iekāpšanas mašīnā jutos tā savādi. Vienīgais,kas mani kaut cik spēja uzmundrināt bija Uģa smaids, kas vēstija - viss tak būs kārtībā! Visi viņi te runā krieviski, es tik kā dumjā zoja kratu galvu. Lai gan nē - nav tik traki, es arī iesaistos sarunā -latviski gan un pašai vismaz šķiet, ka saprotu kas un kā.
Tā nu ienākot dzīvoklī sapratu - čau Rasma! Ja mums te būs jādzīvo - šai čaurstaigājamajā viesistabā, tad es nošaušos. Tad nāca nākamais trieciens - šī vieta ir 30km no mūsu skolas. WTF - 30km! Tad ar Romāna sievu Kristīni izštukojām kā lai aizkratās uz skolu - kopā ar 3 autobusiem jābrauc...normāli ne!? Garīgais nolaidās līdz nullei...tad vel tas vecais apkārt vazājās rozā spīdīgās pidžambiksēs un pliku spalvainu augšdaļu, to lepni visiem izrādot ... nu ok, man jau po :D
Izgājām ārā, Ramons ar Kristīni mums visu izrādīja, tieši blakus mājai mums ir vienkārši GIGANTISKS, MILZONĪGS iepirkšanās centrs ar daudz visādiem stilīgiem veikaliem, tai skaitā H&M...ooo jeah, tas man uzlaboja garīgo. Ramons parādīja visas īpatnības ēdiena iegādei un īstenībā to zinot - nav nemaz tik traki, kā sākumā domājām. Katrā ziņā - paēduši būsim. Apkārt novēroju ļoti daudz un dažādas rases sajaukumus. It īpaši daudz bija arābu...taču cik no Ramona sapratu - tie te nav iecienīti.
Kristīne kaut kur uz brīdi bija nozudusi, bet, kad uzradās, tad paziņoja kaut ko tādu, ka mums ar Uģi visi mati sacēlās stāvus. Mums esot atrasta istaba pie viena Taņas paziņas pašā CPH centrā. Vīrietis reti, kad esot mājās un viņš ķip esot tāds nopietns, kārtīgs cilvēks. Īre, kur viss iekļauts, pluss viss ir mēbelēts, ir i-nets, veļas mašīna, utt. maksās tikai 350ls mēnesī. Mums pat depozīts nav jāmaksā, un tas ir I D E Ā L I. Ar depozītu te esot tā, ka šausmīgi grūti pēc tam to atgūt, jo mājas saimnieks visas mazās nejaucībiņas noveļ uz īrniekiem un pieprasa naudu remontam...nu katrā ziņā mums tas nedraud. Vīrieties runājot angliski, krieviski un dāniski. Katrā ziņā esmu priecīga, jo iemācīšos krievu valodu...esot jau šeit ar šo Taņas ģimeni jūtu progresu savai krievu valodai. Tā ir patīkama sajūta. Ai vispār esmu debesīs, jo viss tik labi nokārtojas pa savām vietām.
Ar Uģi nopirkām arī sev jaunas atjaunošanas kartes telefoniem. Mans jaunais numurs, ja kas ir - +4581274118 (mammu, gaidu zvanu :) )
Vēlāk aizgājām ar Ramonu un viņa sīko hiperaktīvo dēlu uz jūru pa ceļam pabarojot pīles. Romāns mūs ļoti izglīto visādās lietās, kas ir atšķirīgas no pierastā. Pietam ļoti noderīgas lietas. Piemēram, to, ka visi vilcieni katru mēneša pirmo svētdienu ir pa brīvu. To, ka neviens veikals nestrādā svētku dienās, svētdienās un dažkārt pat sestdienās un citas lietas. Katrā ziņā ļoti viesmīlīga ģimene. Nu pareizāk sakot Romāns ar sievu, jo Taņas vīru īpaši vairs neesmu redzējusi...viņš kaut kur klīst savos rozā pantalonos un Taņa visu dienu ir darbā - no viņas vispār nav ne miņas ne ziņas :D
Katrā ziņā jūtamies labi. Šodien brauksim skatīties dzīvokli un, ja viss būs čikiniekā, tad jau rīt ievāksimies. Iespaidu un stāstāmā īstenībā vēl ir ļoti daudz, bet nu visas emocijas un jauno, ko esam uzzinājuši vienkārši ir nereāli izstāstīt. Bet ir sajūta, ka esam īstajā vietā un, ka mūs vēl gaida daudz jaunu un skaistu piedzīvojumu.
P.S. šodien tiek uzstādīts rekords, jo neesam ar Uģi strīdējušies jau kādas 14 h non-stop esot kopā :D

Bučas un sveicieni visiem!

Ievads

Kad rakstīju blogu par savu apmaiņas gadu ASV, nespēju vien nobrīnīties cik daudz bija tā sekotāju, no kuriem bija arī tādi, kurus es pat nepazīstu. Tas, protams, bija liels pagodinājums un arī atbildība, jo, ja kādu laiciņu biju paslinkojusi, tad jau nāca dusmīgās, neizpratnes pilnās vēstules no mana bloga kvēlākajiem lasītājiem.
Pirms mans piedzīvojums sākas, es gribētu uzrakstīt tam visam tādu mazu priekšvēsturi. Pieļauju arī to, ka tiem, kas mani nepazīst, bet lasīja manu ASV blogu 2 gadus atpakaļ. interesē, kā tad man līdz šim ir gājis un kā atkal esmu nonākusi līdz tam, ka jāpamet dzimtene un jādodas pasaulē tālu prom no mājām - šoreiz apmēram 1161 km!
Kad atgriezos no štatiem tika uzrīkota pamatīga sagaidīšanas ballīte. Šāds ballītes noskaņojums mani nepameta turpmākās nedēļas un tusiņi sekoja cits citam. Paralēli tam visam bija arī raizes par skolu, jo it kā varēju iestāties kādā no Latvijas universitātēm ar savu Amerikā iegūto diplomu, un vidusskolu Latvijā nemaz nepabeigt, bet es tomēr izlēmu, ka pieredze, ko gūšu 12.klasē ir pārāk skaista un katram jaunietim nepieciešama. Savu izvēli nenožēloju ne mirkli. Nenožēloju ne tikai tāpēc, ka tagad varu braukt uz Dāniju, bet arī tāpēc, ka man bija tas gods mācīties ar visforšākajiem klasesbiedriem un arī jaukāko klases audzinātāju pasaulē. Mums bija pasakains žetonvakars, ziemassvētku balle, zeķīšu vakars, aerobikas konkurss, orientēšanās sacensības, pēdējais zvans, izlaidums un citi ārpusstundu pasākumi. Šīs atmiņas un cilvēkus, kuru dēļ tās ir, es nekad neaizmirsīšu. Tātad tas, ka paliku 12.klasē bija viens no likteņa pirkstiem, kurš tika pielikts tam, ka braucu tagad uz Dāniju.
Nākamo pirkstu pielika mana draudzene Gunta, kas pēkšņi, pavisam negaidīti man uz dzimšanas dienu uzdāvināja POSITIVUS biļeti. Tieši šajā festivālā es iepazinos ar Uģi, manu mīļoto puisi. Nebūtu Uģis, es iespējams nemaz neiedomātos par to, ka varētu studēt Dānijā, jo tieši viņam uz skolu atnāca organizācija „studystart”, kas palīdz latviešu jauniešiem doties studēt uz Dāniju. Pārējais viss notika pa visam strauji, aizgājām nokārtojām specializētu angļu valodas eksāmenu, tiekot nākamajā kārtā uz interviju ar skolas pārstāvi, kuru arī veiksmīgi izturējām un drīz vien jau saņēmām savās pastkastītēs pagaidu-apstiprinājuma vēstuli par uzņemšanu. Kāpēc pagaidu? Tāpēc, ka gala vēstuli saņēmām tikai pēc tam, kad bijām aizsūtījuši savus atestātus un eksāmenu rezultātus.
Izlidošana mums ir 20. augustā, sešos no rīta. Šobrīd gan nevarēšu neko sīkāk pastāstīt par mūsu dzīvošanu tur un citām tamlīdzīgām lietām, jo zinu tikai to, ka dzīvosim un mācīsimies Kopenhāgenā, īrējot dzīvokli no Uģa ģimenes paziņas.
Mācības oficiāli sāksies 29. augustā, bet uz vietas tur jābūt jau 22.augustā, tāpēc arī lidojam tik ātri. Mācīsimies mēs „Business Academy Copenhagen North” mārketinga menedžementu.
Uz Dāniju brauc mācīties arī mana labākā draudzene – Una. Uz citu pilsētu gan, bet varu saderēt, ka manā blogā par viņu dzirdēsiet daudz! Visi 3 – es, Una un Uģis uztaisījām kārtīgu atvadu ballīti saviem mīļajiem draugiem, pēc kuriem ļoti skumsim un kurus gaidīsim ciemos pie sevis jaunajās mājās. Ballīte bija kolosāla un vēlreiz lika man pārliecināties par to, cik lieliski cilvēki man līdz šim ir bijuši apkārt. Jūs man pietrūksiet mīļie!!!
Okay, gaidiet jaunumus, jo nākamais ieraksts būs tad, kad būšu jau Kopenhāgenā! Un AK MANS DIEVS, tas jau būs pēc pāris dienām…