Tik drīz sekojošam jauna bloga ierakstam par iemeslu viss nav vieglākas
dienas vai mazāk mājasdarbu, bet drīzāk gan iestājušais pofigs. Esmu sapratusi,
ka šis gads ir vienkārši jāizvelk un jācenšas no tā dabūt laukā viss tas
labākais. Un nav jau arī tā, ka man nepatiktu tas ko mācos, taču viegli un ar
lielu sajūsmu tas nenāk. Ir grūti, kad viena gada laikā Tavā galvā grib
iespiest visu iespējamo informāciju, un vēl jo vairāk, ja šī informācija ir tik
visaptveroša, un no tik daudzām nozarēm vienlaicīgi. Līdz ar to esmu nolēmusi
sevi nemocīt un nelasīt uz katru priekšmetu visu uzdoto, jo cilvēciski tas nav
reāli. Tā vietā – slīdēt pa straumi, apmeklēt lekcijas, un censties kaut ko no
tā visa iegūt. Galu galā, man ir palicis tikai pusotrs gads un pēc mācību
beigšanas, es varēšu saņemt „darbu meklējošā” pabalstu, kas ir nauda, ko valsts
man maksās laikā, kad meklēšu darbu nozarē, ko esmu pabeigusi. Pietam,
neaizmirsīsim par stipendiju, ko saņemu laikā, kad mācos. Viss, kas man atliek,
ir spēt noorganizēt lietas tā, lai mēnesī nostrādātu vismaz 40 stundas. Pagaidām
mana stratēģija ir izspiest maksimāli daudz stundu no darba viesnīcā, lai pēc
iespējas mazāk man būtu jāstrādā naktsklubā. Pagaidām viss rit labi.
Starp citu negaidīts pavērsiens, kas mazliet atvieglojis manu ikdienu, ir „pārtraukums”
dāņu valodas kursos. Tā kā esmu pēdējā modulī, kur oficiāli noslēguma testi ir
tikai divas reizes gadā un nākamais būs tikai jūnijā, skolas vadība izlēmusi,
ka modulis mūsu klasei iznāk pārāk garš. Tā nu kā par risinājumu šai problēmai
viņi izlēmuši, ka mūsu klasei jāņem ir pauze, un mācības jāatsāk decembrī. It
kā no vienas puses stulbi, bet no otras puses es priecājos par vairāk brīvā
laika. Taču vai spēšu savu jauniegūto laiku izmanot lietderīgi, es nemāku
atbildēt.
Pirms ķeros klāt šī ieraksta kulminācijai, vēlējos padalīties ar divām
interesantām situācijām, kas nesen ar mani notikušas.
1.
Situācija
– neražas ar velosipēdu
Nezinu, kas tas man par lāstu uzlikts, bet mans nesen pirktais velosipēds
ir sācis „uzvesties” tāpat kā vecais, ko šī konkrētā iemesla dēļ pārdevu. Jā
gan, pēkšņi caura priekšējā riepa. Nu kāds sakars? Tā kā riepu nomainīt nemāku,
un youtube video man nespēja palīdzēt, devos uz tuvāko velosipēdu servisu.
Izrādās, nomainīt kameru ir 2 minūšu jautājums, bet cena par šo pakalpojumu ir
nepielūdzama – 10Ls. Mani apkalpoja apaļīgs, bet ļoti jauks puisis, kas jau no
paša sākuma man ļāva saprast, ka varu spiest uz viņa vārīgajiem punktiem un ar
sievišķo šarmu panākt visu, ko vēlos. Respektīvi, kas notika? Kad puisis noņēma
riepu, atklājās, ka pati riepa ir ļoti sliktā kvalitātē un nepaies ilgs laiks,
kad nāksies no jauna mainīt kameru. To, ka riepa bija pilnīgs sūds, varēja
redzēt pat muļķis un tā kā zinu, cik briesmīgi daudz naudas var izšķiest
cenšoties „ietaupīt”, piekritu, ka jāmaina viss. Diemžēl jauna riepa maksā
35Ls, un tāda cena ir visur. Pateicoties nepārtrauktiem vecā velosipēda remontiem,
biju ļoti labi informēta par visdažādāko pakalpojumu un produktu cenām visos
tuvākajos servisa centros. Lai nu kā, puisis pēkšņi saka, ka dos man pilnīgi
jaunu riepu un visu samontēs un sataisīs par 20Ls. Vēl jo vairāk, viņš man
parādīja kā to darīt, un atdeva par brīvu pilnīgi jaunu komplektu ar
nepieciešamajiem instrumentiem. Tad nu izdomāju, ka mazliet vēl jāpačīkst par
to, ka man nav lampiņu un nevainīgais jautājums par to, kādās cenās viņš tās
pārdod, vainagojās ar jaunām velosipēda gaismiņām manā riteņa groziņā (PAR
BRĪVU)!
2.
Situācija
– nozaudētais maks
Ļoti slikta diena. Garastāvoklis uz nulles. Šķiet, ka sākusies depresija un
nekam vairs nevar saskatīt jēgu. Izlemju nobastot dāņu valodu un tā vietā
satikt Jonasu, lai mazliet no visa atslēgtos. Satikāmies, pasēdējām restorānā,
un drīz vien ar riteņiem devāmies uz manām mājām. Tā kā nebija daudz mašīnu,
braucām viens otram līdzās uz ceļa, kur nebija riteņbraucēja celiņa, līdz
pēkšņi viena no pretim braucošajām mašīnām apstājas ceļa vidū un kaut ko uz
mums kliedz. Priekšā sēdēja arābs un divas lakatainās. Domājām, ka šie
izkūkojuši prātu un kaut ko burkšķ par to, ka braucam līdzās. Nu neko, devāmies
tālāk. Kad pēc kāda laika nogriezāmies uz mazāks ieliņas, ceļu pēkšņi nogrieza
tā pati arābu mašīna, ko redzējām iepriekš. Sākumā nesapratu, kas par lietu un
ko viņi no mums grib, līdz pēkšņi šoferis priekšā novicina manu krokadīlādas
maku, kur iekšā bija visa mana „bagātība”. Abas manas kredītkartes, tikko
atjaunotās tiesības, tikko uztaisītā ID karte, studentu, ESN kartes, mana
sociālās drošības karte, mēnešbiļete, darba caurlaide, utt. Izrādās, šoferis ir
saucis un teicis, ka man izkritis maks, un tā kā es neesmu reaģējusi viņš
apmetās riņķī, savāca manu maku un metās man pakaļ. Es biju šokā. Tāda veiksme
un neveiksme vienlaicīgi. Tā kā diena bija bijusi tik slikta, šo situāciju uzņēmu
kā „Dieva zīmi”, ka viss var būt daudz sliktāk kā mēs iedomājamies, un ka
nevajag pārdzīvot par sūdiem. Godīgi sakot, visas pārējās ķibeles uz atgūtā maka
fona kļuva smieklīgas un bezvērtīgas.
Labi, laiks šī ieraksta kulminācijai...
„Elīn, es Tevi gribu iepazīstināt ar savu mammu!” Šausmas. Nē! Iepazīšanās
ar mammu nozīmē, ka tas viss ir kļuvis nopietni. Bet, es negribu nopietni. Es
gribu viegli un bez steigas.
Vienreiz no šī „aicinājuma” veiksmīgi izvairījos, jo, kad tiku aicināta
braukt pie Jonasa mammas uz lauku mājām, man bija jāstrādā. Taču šoreiz izvairīties
nevarēju. Vēl jo trakāk, tikai vienas mammas vietā – man nācās iepazīties ar
visu ģimeni. Tā kā Jonasa vecākais brālis savā īpašumā iegādājies dzīvokli,
visai lielajai saimei nācās doties to ievērtēt. Tur bija visi - mamma, mammas
māsa, mammas māsas vīrs, brālēns, brālēna draudzene un, protams, brālis.
Godīgi sakot, īpašā sajūsmā par šo satikšanos nebiju, tāpēc, ka zināju, ka
viņi visi savā starpā runās dāniski un es kā tāda muļķe sēdēšu un bolīšu acis. Kādu
gan iespaidu es vispār varu atstāt, ja nevaru iesaistīties nekādās sarunās vai
kaut vai kopīgi pasmieties par kādu no jokiem. Līdz ar to, es sākumā stīvējos pretī
un teicu, ka neiešu, taču Jonasa pierunāta un savas mammas pārliecināta tomēr
aizgāju.
Cik es saprotu, Jonasa brālis ir ļoti bagāts un kārs uz skaistām un dārgām
lietām. Tā nu nav brīnums, ka jauniegādātais dzīvoklis atrodas luksus rajonā,
kur auto stāvvietas vietā, viņam pienākas īpaša vieta laivu piestātnē. Cik es
saprotu, tad brālis šai ģimenē ļoti atšķiras, jo Jonasa mamma, piemēram, ir
pilnīgs hipijs.
Kad ieradāmies, tad visi draudzīgi nāca man paspiest roku un iepazīties,
taču īpašu uzmanību neviens man neizrādīja. Varbūt vienīgi Jonasa mamma, kas metās
man visu izrādīt. Taču lielāko daļu laika es pavadīju pļāpājot ar brālēna
draudzeni Stīni, jo zināju viņu no darba. Taču Stīnes angļu valoda ir briesmīgā
līmenī, tāpēc nekāda aizraujošā sarunu biedrene viņa viss nebija.
Kad dzīvoklis bija apskatīts, visi devās „ekskursijā” pa apkārtni. Viņi
nepārtraukti smējās, mētāja jokus un kopumā atstāja ļoti laimīgas, saticīgas ģimenes
iespaidu. Diemžēl man tas nebija pats jaukākais laiks, jo neko nesapratu. Pēc
pastaigas, un kafijas krūzes, devāmies uz Jonasa tantes mājām, kur kopā paēdām
pusdienas. Tur jutos vissliktāk, jo visi runāja un smējās, kamēr es sēdēju,
neko nesaprotot. Ik pa laikam ar mani sāka runāt Jonasa onkulis, bet viņa angļu
valoda, akcents un balss kopumā veidoja ļoti grūti saprotamus teikumus un līdz
ar to nekāda aizraujošā saruna tā nebija. Bet galu galā tas nevilkās ilgi un
mēs drīz vien devāmies prom. Atlikusī diena bija jauka un galu galā es
priecājos, ka tomēr aizgāju. Taču šī situācija lika man aizdomāties, vai šāda
veida attiecībām, kur katrs runājam citā valodā, ir potenciāls?! Nezinu, vai
kādreiz spēšu brīvi justies ar viņa ģimeni, un par manējo nemaz nerunāsim. Loti
dīvaina situācija.