Uz redzi

Tieši šobrīd, kad rakstu, sēžu lidmašīnā uz Pēterburgu. Mēnesis ir paskrējis nemanot un laiks manām lielajām pārmaiņām ir klāt. Grūti aprakstīt manas emocijas. Godīgi sakot, man ir emociju deficīts. Laikam vēl nav tā pa īstam pielecis, uz ko šajos nākamajos piecos mēnešos esmu parakstījusies.

Šajā ierakstā, vēlos pastāstīt par to, kā aizvadīju savu pēdējo mēnesi Kopenhāgenā. Jāsaka, ka pirmās divas nedēļas bija ļoti mierīgas. Satikos ar draugiem, atpūtos, lēnā garā gatavojos apmaiņas semestrim. Otrās divas nedēļas bija pilnīgs pretstats, jo vienlaicīgi sākās trakais eksāmenu laiks un mani pienākumi darbā, kas šoreiz iekļāva arī jaunās asistentes apmācīšanu. Bet par visu pēc kārtas.

Jaunais gads sākās vētraini, jo 2. februārī bija pēdējais projekta nodošanas termiņš. Un, protams, mūsu grupai neizdevās visu pabeigt pirms jaunā gada vakara, kas nozīmēja, ka vecā gada nepaveiktais darbs, nu bija jāņem līdzi jaunajā gadā. Ļoti centāmies visu pabeigt vēl 31. decembrī pa dienu, bet tas tikai saasināja spriedzi. Vakars bija saplānots sekojoši – es, Ilze, Vaiva, un divas Ilzes dzīvokļa biedrenes vakariņosim kopā un tad uzreiz pēc tam, dosimies uz ballīti pie Jonasa drauga Mads. Diemžēl, viena no Ilzes draudzenēm Valērija izrādījās īsta ragana, jo jau no paša rīta taisīja skandālu par sīkumiem. Viss sākās ar to, ka Vaiva palūdza, vai nevar uzaicīnāt vienu savu draudzeni, kam Ilze, protams, neiebilda. Bet Valērijai acīmredzot vajadzēja visiem bojāt dienu. Tā nu man nācās tērēt savu tik dārgo projekta rakstīšanas laiku šīs drāmas risināšanai. Kad šis tika atrisināts, Valērijai sākās nākamā „lēkme”, jo Jonas atveda ne to ēdienu. Katrā ziņā, beigās visu atrisinājām, bet pēcgarša nebija laba. Ļoti dīvaina meitene.

Tātad, neskatoties uz to visu, vakarā pie manis atbrauca Vaiva. Mēs sataisījāmies un kopā devāmies uz Ilzes jauno dzīvokli vakariņās. Kopenhāgena mani ļoti pārsteidza, jo nebiju gaidījusi TĀDU uguņošanu. Jau no paša rīta no visām malām varēja dzirdēt petardes. Mēs pat vakarā no mājas netikām ārā, jo kaimiņi spridzināja tieši pie izejas durvīm. Laimīgā kārtā ir tāds Uber, kas mūs visur smuki pieveda.

Vakariņas bija izdevušās un neskatoties uz tās dienas domstarpībām, viss bija izdevies lieliski. Ap pulkstens 23:30 nokļuvām ballītē, tāpēc jaunā gada sagaidīšanas brīdis bija ļoti sasteigts. Ballīte un vakars bija izdevies, taču to īsto svētku sajūtu man tā arī neizdevās noķert.

Diemžēl nākamajā dienā nevarēju atslābt un attiet no iepriekšējās nakts uzdzīves. Ap pulkstens 19:00 saņēmu sevi rokās un turpināju rakstīt projektu. Rakstījām līdz vēlai naktij, taču pabeigt arī tad neizdevās. Tā nu cēlos nākamajā rītā ap 8:00, lai 11:30 beidzot visu varētu nodot. Kad projektu beidzot nodevām, sajūta bija sireāla, jo nezinu, kāds neredzamais spēks mani dzina uz priekšu, jo uzreiz pēc nodošanas man palika tik sūdīgi. Pēkšņi vairs acis nevarēju noturēt vaļā un uzmācās paģiras. Aizgāju uzreiz gulēt, un šķiet nogulēju kā beigta līdz kādiem 17:00 vakarā.

Turpmākās divas nedēļas, kā jau minēju bija mierīgas. Skola vienīgi saistījās ar manām un Vaivas tikšanām sakarā ar maģistra darbu. Pētījām, diskutējām, tikāmies...visu ko, tikai lai maģistra darba tēma un ideālā gadījumā darba vadītājs būtu atrasti pirms mūsu aizbraukšanas apmaiņā. Šķiet, ka šis mērķis tika piepildīts 50% apmērā, jo gan tēmu, gan vadītāju IT KĀ atradām, taču nekas vēl nav oficiāli noformēts. Tad jau redzēs.

Viena ļoti interesanta lieta, kas ar mani notika ir saistīta ar praksi Google. Man piezvanīja un jautāja, vai neesmu ieinteresēta praktizēties nevis Latvijas / Baltijas tirgū, bet Īrijas/ UK tirgū. Viņiem esot daudz lielāka komanda, un man būtu labākas iespējas sevi pierādīt. Kā arī ar mani kopā būšot vēl 2-3 praktikanti. Baltijas komandā es būtu vienīgā un tas nebūtu tik pieredzes bagāti. Jutos ļoti pagodināta, un, protams, piedāvājumu pieņēmu.

Pirmajās divās nedēļās centos pavadīt cik vien daudz laika varu ar Jonasu un draudzenēm. Satiku pat ļoti sen neredzēto Natāliju. Bet, protams, galvenais bija mums ar Jonasu pavadīt kopā cik vien daudz kvalitatīvu laiku varam, tāpēc visu laiku gājām vakariņās, vai brunch, kā arī bijām pat uz divām filmām. Parasti mēs uz filmām gandrīz vispār negājām. Biju arī uz Ilzes sālsmaizi, kas izvērtās kā ļoti jautra balīte, kas beidzās Kopenhāgenas klubiņos, kur nebiju bijusi ļoti ilgu laiku. Protams, atkal paspēju tajā naktī pazaudēt mobīlo telefonu. Kāpēc es vienmēr pazaudēju savas mantas? Tiešām nezinu. Laimīgā kārtā mans telefons bija izkritis Uber, un lai gan sākumā neveiksmīgi, beigās dabūju rokās šoferi, kas par simbolisku samaksu man telefonu atveda līdz pašām durvīm.

Viena interesanta pieredze mums ar Jonasu janvāra mēnesī bija Sauna Gus. Tas ir tāds pirts pasākums, kur  vadītājs ik pa laikam lej uz krāsns dažādas smaržīgas eļļiņas un vicinās ar dvieļiem. Mūsu vadītājs uzdevās būt Sauna Gus čempions. Kopā tās bija trīs 12 minūšu sesijas ar 6 minūšu pauzēm. Sesiju laikā spēlēja ļoti skaistu, relaksējošu mūziku un pauzēs mūs lutināja ar augļiem. Šis pasākums tika rīkots kā jaunums mūsu fitnesa klubā, taču diemžēl mums izdevās tajā piedalīties tikai vienu reizi.

Nu un tad sākās divas trakas, nogurdinošas, spriedzes pilnas nedēļas. Man bija jāgatavojas diviem mutiskajiem eksāmeniem, paralēli jāpēta topiki maģistra darbam, kā arī jānobeidz visi darbi Ramboll. Ramboll šo mēness bija ļoti daudz darbu, it īpaši tāpēc, ka man bija jāapmāca jaunā meitene. Lai gan viņa šķita ļoti apķērīga un kvalificēta, maniem darbiem pēkšņi vajadzēja atvēlēt dubultu laika posmu. Tas diemžēl nebija pats labākais laiks, jo uz eksāmeniem devos ar sarkanām acīm, pārgurušu prātu un, protams, rezultātā mana eksāmenu pieredze nebija tā pati labākā. Beigās gan viss beidzās ar ļoti augstām atzīmēm, kas lai gan brīžiem bija pārsteigums, taču tai pat laikā – noteikti pelnīti.

Starp eksāmeniem man iznāca arī uzrīkot mazu atvadas pasākumu manām tuvākajām draudzenēm. Jonas man ļoti palīdzēja ar ēdienu gatavošanu un beigās mums iznāca pat ļoti sirsnīgs vakars. Pēdējās meitenes mājās devās ap pulkstens 3:00 no rīta.

Kad visi eksāmeni bija beigušies, man palika tikai 3 dienas, lai no visiem atvadītos, sakārtotu pēdējās mantas, un lai oficiāli pabeigtu darbu Ramboll. Brīnumainā kārtā man gandrīz visu izdevās izdarīt kā plānots. Pat pēdējā brīdī satikt Jonasa mammu, ar kuru, diemžēl mēneša garumā vairākkārt nācās attcelt tikšanos. Pēc laikiem iznāca tā, ka varu uz stundiņu pieskriet Jonasa brāļa jaunajā dzīvoklī, kur viņa viņam palīdzēja ievākties.

Priekšpēdējo dienu pavadīju kopā ar Telimenu un Jonasu staigājot pa Kopenhāgenu, ēdot restorānos un vienkārši forši, pilnībā bez stresa pavadot laiku. Nākamajā, manā pēdējā dienā, atkal sākās stress, jo visa diena paskrēja kārtojot dzīvokli un manas mantas aizbraukšanai. Jonas pārvācās uz mazo (offisa) istabiņu, un mūsu guļamistabu viņš atvēlēja nākamajam īrniekam – Kristiānam. Kristiāns ir Jonasa viens no labākajiem draugiem, ar kuru viņš jau reiz ir dzīvojis kopā. Līdz ar to, man sirds ir mierīga.

Starp citu, Jonas dabūja darbā paaugstinājumu, ko viņš jau sen gribēja. Līdz ar to, no 1. marta arī Jonasam būs lielas un interesantas pārmaiņas. Neskatoties uz to, ka viņam būs jauns darbs,  jaunais boss viņam ir jau devis atļauju pie manis divas reizes braukt ciemos. Šīs ciemošanās nozīmē, ka vienā rāvienā netiksimies tikai 1,5 mēnesi. Lai gan man bija ļoti grūti no viņa atvadīties, zinu, ka šis laiks paskries ļoti ātri.

Ar to arī savu mēneša aprakstu beigšu. Priekšā tik daudz jaunu iespaidu un pieredzes. Visdrīzāk šajā blogā turpmākos 8 mēnešus neko nerakstīšu. Krievijai un Dublinai atvēlēšu savus individuālos blogus, kurus rakstīšu angliski.

To my future me: Elīn, Tu savā dzīves grāmatā tieši šajā brīdī pāršķir jaunu baltu lapu. Tev nav ne mazākās nojausmas, kādas nākamās lapas piepildīsies, taču izbaudi ik katru „krāsu”, „burtu”, „līniju”. Esi atvērta katrai jaunai pieredzei un Tev būs atmiņas uz visu dzīvi! Es zinu, ka šis ir liels un drosmīgs, mazliet bailīgs taču noteikti tā visa vērts solis! J