Dzīve turpinās! Viss ir lieliski!

Mana vasara pa īstam sākās tikai jūlija vidū, pēc atgriešanās no Dublinas. Taču, mans Google piedzīvojums (par laimi) ar to vēl nebija beidzies, jo ar nepacietību varēju sākt gaidīt savas intervijas rezultātus. Atbilde tika solīta pēc 6 līdz 8 nedēļām. 7. nedēļas sākumā, vairāki dalībnieki no Googles vasaras programmas, mūsu WhatsUp grupā sāka dalīties ar saviem jaunumiem. Daļa teica, ka ir saņēmuši epastu ar lūgumu nosūtīt Googlei savas skolas diplomu un pases kopijas, daļa teica, ka esot saņēmuši uzaicinājumu uz vēl vienu interviju, taču bija arī daļa, pie kā piederēju es, kas vispār nesaņēma nekādu ziņu. Dienas gāja, un nekā. Kopš pēdējās dienas Dublinā, nepārtraukti domās atgriezos pie intervijā uzdotajiem jautājumiem, un nezinu, kāpēc, bet šaubas par manām izredzēm tikt praksē tikai auga. Tas, ka bija pienākusi 8. nedēļa un es vēl joprojām neko nebiju no Googles dzirējusi, lika man domāt, ka tas neko labu neliecina. Katru dienu centos Universam sūtīt labas domas, taču cerību noturēt nebija viegli.

Beidzot, 8.nedēļas sākumā arī es saņēmu meilu, kurā bija teikts, ka mana lieta turpina iet uz priekšu un tāpēc arī man ir jānosūta Googlei savas skolas diplomu un pases kopijas. Gala atbilde tika solīta nākamās nedēļas laikā, taču arī tad vēl nekas nebija skaidrs, jo lai gan saņēmu zvanu, tas vēstīja, ka mans profils vēl joprojām tiek apsvērts. Lieki teikt, ka vēl neviens kandidāts nebija saņēmis oficiālu apstiprinājumu. Gaidīšanas laiks bija satraukumu pilns, jo nespēju noticēt, ka man tiešām vēl ir iespēja tikt praksē vienā no pasaules labākajām kompānijām. Zvanu saņēmu brīdī, kad to vismazāk gaidīju. Nezinu kāpēc, bet bija sajūta, ka tās ir labas ziņas. Pēc īsām pieklājības frāzēm, beidzot man tika paziņoti lieliskie jaunumi. Man tika piedāvāta 3 mēnešu prakse Dublinā, kas sāksies uzreiz pēc mana apmaiņas semestra Pēterburgā. Aiz laimes un lepnuma nezināju, kur likties. Es vēl joprojām nezinu, kur likties. Tas ir tik neticams un varens manas dzīves pagrieziens, jeb pareizāk sakot vareni augsts pakāpiens pa karjeras kāpnēm. Man sev tiešām bija jāiekniebj, lai pārliecinātos, ka šis nav tikai sapnis. Jo jāsaka godīgi, pēdējās 10 nedēļas, biju sapņojusi par šo zvanu neskaitāmas reizes. Interesanti ir tas, ka mani sapņi vienmēr bija ar laimīgām beigām. Lai nu kā, pagaidām esam tikai daži, kas ir saņēmuši oficiālu piedāvājumu un parakstījuši kontraktu. Tai skaitā mana istabas biedrene, Elena. Par viņu esmu bezgala priecīga. No Elenas dzirdēju, ka divi vācieši saņēma noraidījumu un no sarakstes mūsu WhatsUp grupā, varu spriezt, ka vēl ir daudzi tādi, kas gaida atbildes, un pat intervijas. Laimīgā kārtā es neesmu viena no viņiem un varu ar nepacietību sākt gaidīt manu nākamo, piedzīvojumiem bagāto gadu.

Tagad lēnām sāku gatavoties savam apmaiņas semestrim. Sāku veidot budžeta plānus, pieteikties dažādām sponsoru stipendijām, vīzai, meklēt man vispiemērotāko apdrošināšanu, utt. Lai gan dzīve Krievijā solās būt lēta, papildus sponsori nekad nenāktu par ļaunu. Dānijā iespējas ir ļoti daudz. Protams, man ir jāatrod savai apmaiņai vispiemērotākā, un tiešām jāuzraksta labs pieteikums, kas diemžēl prasa ļoti daudz laika. Bet kā jau esmu savā dzīvē neskaitāmas reizes pārliecinājusies, kas ilgi nāk, tas labi nāk.

Cenšos arī sevi gatavot krievu valodai. Esmu likusi lielas cerības uz šo semestri. Tā iemesla dēļ pieteicos savā Universitātē par draudziņu apmaiņas studentiem. Man tika piešķirta krievu meitene un portugāļu puisis. Krievu meitene Liza nāk no Pēterburgas, bet jau vairākus gadus viņa dzīvo un mācās Berlīnē. Viņa mani noveda pie liela šoka, kad teica, ka Pēterburga laikapstākļu ziņā esot kā lietainā un pelēkā Dublina, un pat vēl trakāk. Lai nu kā, man tagad ir cilvēks, kam varu prasīt pēc padoma jebkurā jautājumā.

Vispār abi mani apmaiņas studenti ir ļoti jauki un es viņiem ar visu cenšos palīdzēt, cik nu manos spēkos. Vienu skaistu sestdienas dienu mēs pavadījām 3 stundu garā ekskursijā pa Kopenhāgenu. Mēs piedalījāmies tā sauktajā ”Free Walking Tour”, kur gids pelna tikai uz dzeramnaudu. Šī ekskursija bija vienkārši lieliska, un es gribu uz to aizvest arī Jonasu. Lai nu kā, aktivitātes ar apmaiņas studentiem nu ir pierimušas un labi ka tā, jo man ir atsākusies skola.

Šogad man ir divi priekšmeti un viens 16 nedēļu garš projekts. Salīdzinot ar pagājušo semestri, šis semestris šķiet smieklīgi viegls. Bet man ir bail, ka šādas domas mani ne pie kā laba nenovedīs un man ir sevi jāsaņem rokās un jāsāk pie mācībām pieķerties nopietnāk.

Darbā Ramboll viss pa vecam. Pamatā uz darbu eju kad gribu. Lielākoties man tur fiziski nav jābūt, varu strādāt arī no mājām. Taču līdz septembra sākumam, kad darbā nebija pieņemts jaunais praktikants, man uz ofisu patika iet. Mani viemēr gaidīja Silvijas vecā vieta un garšīgas biznesa pusdienas. Kad atgriezos no atvaļinājuma, ievēroju jaunu studentu asistenti Mārketinga departamantā, un mēs ar viņu iepazīstoties uzreiz sadraudzējāmies. Tagad man ir draudzenīte ar ko iet pusdienās. Īstenībā, kad draudzenīte nevar, tad tagad man ir arī draudziņš – jaunais praktikants. Viņš ir Granta praktikants, kas raksta savu maģistra darbu par Projekta Ekselences departamentu.

Man Silvija nemaz nepietrūkst. Viņai bija pārāk negatīva enerģija. Viņa gan vēl joprojām ir tā, kas man dod lielāko daļu darba, taču arī Grants ik pa laikam atrod kaut ko priekš manis. Vispār ar Grantu ir ”interesanti”. Viņš man vienu reizi pajautāja, vai negribu papildus nopelnīt un pieskatīt viņa trīs mazās meitenes. Protams, piekritu, jo papildus nopelnīt man šobrī tiešām vajag. Dienā, kad meitenes pieskatīju, man piezvanīja Google ar labajiem jaunumiem. Līdz ar to, manu atlikušo dienu nekas nevarēja sabojāt un mēs ar meitenēm lieliski pavadījām laiku. Meitenes tiešām bija labi audzinātas un mazākā, sešgadīgā man no sirds lika smieties. Taču, viņu tēvs gan ir dīvains tipiņš. Man viņu ir ļoti grūti atkost, jo vienu dienu man pret viņu nav nekādu iebildumu, man viņš pat sāk patikt, taču nākamajā es viņu jau vairs nevaru ciest. Laimīgā kārtā, man par viņu drīz vairs nebūs jāuztraucas.

Mana skola sākās tikai 8. septembrī, līdz ar to man bija diezgan daudz brīva laika. Cik vien varēju, centos to pavadīt ar draugiem un Jonasu. Šovasar man nācās atvadīties no Pjotreka. Viņš dabūja stjuarta darbu Arab Emirates, un tagad viņam ir jāpārceļas uz Dublinu. Man par viņu, protams, ir liels prieks, taču ir dīvaini, ka viņš tagad būs tik tālu prom. Laimīgā kārtā, Telai ir jauns dzīvokļa biedrs, kas mums tik ļoti atgādina Pjotreku. Īstenībā pēc viena sleepover pie Telas, kur līdz vēlai naktij smējāmies ar jaunu dzīvokļa biedru, nospriedām, ka viņš savā ziņā ir labāks par Pjotreku (tas gan skan ļauni). Vēl, sakarā ar pārmaiņām manu draugu / paziņu dzīvēs, varu pieminēt, ka Gyda ir stāvoklī, Natalia un Elīna Z ir saderinājušās un Vaiva ir atkal kopā ar savu bijušo. 

Lai nu kā, atpakaļ pie mansi. Cik vien varēju, centos ierasties uz visiem pasākumiem, uz kuriem tiku aicināta. Biju pat uz Jonasa brāļa 40 gadu jubileju. Beigu beigās pasākums izdevās uz urrā un man gāja vareni jautri. Jonasa māsīca bija paņēmusi līdzi savu jaundzimušo meitiņu, ko atļāva man paturēt klēpī. Es biju tādā sajūsmā. Viņa bija tāda mīlulīte. Tik maziņa, tik viegliņa un smaidīga. Jā, tāda man viņa ļoti patika, un es par viņu tādos brīžos tad varu arī papriecāties. Bet lai tagad pati uzņemtos rūpes par mazu bērnu. Nē, paldies! Lai nu kā, kā jau teicu, ballīte gāja uz urrā, kokteiļi nekad nebeidzās, un es biju sajūsmā. Līdz brīdim, kad atapos mājās un sapratu, ka esmu pazaudējusi somu ar atslēgām un manu Iphone. Manu darba Iphone. Nākamā rītā, pateicoties aplikācijai FindMyPhone visu atradu. Ak, kāds tas bija kauns.

Bez maniem nesenajiem piedzīvojumiem, jāpiemin arī mazliet senākie. Jūlija sākumā pie manis uz pāris dienām ciemojās Madara. Viņa bija tiko beigusi savu Eiropas projektu, kas notika Dānijā. Tā vietā, lai pa taisno dotos atpakaļ uz Latviju, viņa palika pie manis mazliet ilgāk. Mūsu galvenais piedzīvojums bija BonBon-Land, atrakciju parks. Šķiet, mēs pa karuseļiem ārdījāmies pilnas septiņas stundas. Nespēju noticēt, bet gan man, gan Jonasam beigās bija tik sūdīgi, ka pāris reizes nācās izlaist. Vai mēs tiešām paliekam jau tik veci? Šausmas. 

Neilgi pēc Madaras aizbraukšanas, mēs ar Jonasu jau devāmies uz Latviju. Pēc pāris dienām Latvijā, mēs visi (es, Jonas, mamma, Madara) devāmies 3 nedēļu garā road tripā. Pirmā pietura bija Vīnē, Austrijā, kur mūs sagaidīja mans paziņa Mustafa. Mustafa ir puisis, ar ko iepazinos Eiropas projektā Stambulā. Viņš mums piecu stundu laikā lieliski visu izrādīja un pastāstīja. Tālāk turpinājām ceļu uz Zagrebu, Horvātijā. Tur man bija paredzēts tikties ar Ewu, meiteni ar ko es iepazinos tajā pašā Eiropas projektā. Diemžēl viņai pašā pēdējajā brīdī nācās tikšanos atcelt. Beigās mazo, jauko vecpilsētu apskatījām paši. Nākamā pietura bija Plitvicas ezeri, Horvātijā. Skaista vieta, taču laika trūkuma dēļ, mums visu vajadzēja ļoti ātri izskriet. Tad pienāca Splitas kārta. Tur pavadījā 4 dienas. Pamatā dzīvojāmies pa pludmali un centāmies atgūt spēkus no garā ceļa. Pēc 4 dienām Splitā, devāmies tālāk uz vietu, kur gribējām traukties ar trosēm pāri milzīgajām klinīm. Slikto laikapstākļu dēļ, šo piedzīvojumu nācās atcelt, un mēs devāmies tālāk uz Dubrovņiku. Ar vienu dienu pietika, lai iepazītu šo skaisto, taču mazo vietu. Nākamais, mazliet ilgākais punkts bija Kotora, Melnkalnē. Dzīvojām pasakaini skaistā vietā un dienas aizvadījām pastaigās ar vissbrīnišķīgākajiem skatiem. Pēc Kotoras, nākamā pietura bija Budva, kas mums nepavisam nepatika. Pēc Budvas devāmies uz Sveti Stefan, kas bija daudz dārgāka Budvas versija. Kad piedzīvojumi šeit bija beigušies, devāmies Taras upes raftingā. Gāja jautri, taču šķiet visu gaidījām ko daudz iespaidīgāku. Mūsu ceļojuma pēdējās dienas pavadījām Budapeštā, Ungārijā un Bratislavā, Slovākijā, kur mūs sagaidīja un visu izrādīja manas senās draudzenes Veronika un Nina.

Ceļojums bija ļoti garš un brīžiem nogurdinošs. Taču mēs redzējām tik daudz skaistu vietu un piedzīvojām tik daudz skaistu momentu, ka jāsaka paldies Madarai, kas visu cik vien nu varēja iemūžināja savā kamerā.

Lūk tā, tāda ir bijusi mana skaistā, bezrūpīgā vasara. Nu, ir laiks atgriezties realitātē. Man priekšā tagad ir darba komandējums uz Zviedriju, mazs ceļojums ar Telu uz Dublinu, cerams brālēna Armanda apciemojums un kas zina, kas vēl.