Ilgi nav sanācis rakstīt, bet tas ir tikai tāpēc, ka pēdējās dienas mani ir pavadījuši ļoti aizraujoši notikumi. Šīs ir bijušas visinteresantākās dienas manā šeit būšanas laikā. Godīgi sakot, esmu pat ieguvusi fenomenālu, unikālu pieredzi pateicoties vienam kolosālam vakaram Kristiānijā.
Nezinu, vai visiem šī bloga lasītājiem zināms, kas ir Kristiānija, tāpēc pirms sākšu stāstīt par saviem piedzīvojumiem tajā, sniegšu mazu ieskatu par to, kas tad tā īsti ir par vietu.
Kopenhāgenā, precīzāk tajā pilsētas daļā, kas atrodas uz Amo salas, atrodas unikāla apmetne. Tā ir pilsēta pilsētā un valsts valstī. Leģendām apaugusi vieta un eksotika tūristiem, kur legāli var nopirkt marihuānu, hašišu un „cepumiņus”, ir zināma visā pasaulē.
Tā ir vieta ar saviem paradumiem, likumiem un savu īpašo auru. Protams, Dānijas valdība cenšas iejaukties šai „idillē” un pārvēst Kristiāniju Dānijas likumiem atbilstošāku, jo šīs vietas iedzīvotāji nemaksā nodokļus, legāli attiecas pret vieglajām narkotikām, attīstās pēc saviem likumiem, utt. Tā ir pilnīgi kā cita pasaule, kā vieta, kur visi ir laimīgi, norobežojušies no mūsdienu urbanizācijas un milzīgās steigas, tā ir vieta, kur nekad neguļ, kur visu laiku pulsē dzīvība.
Daudzi, kas sākuši šo alternatīvas dzīvesvietas izveidi, protams, vairs nav dzīvi. Tomēr hipiju gars un sapnis par brīvu dzīvi, kas iemiesojies šajā pilsētā, turpina pastāvēt. Mūsdienās Kristiānija ir otrā turistu apmeklētākā vieta Dānijā, uzreiz aiz Hansa Kristiana Andersena mazās nāriņas. Tā ka varat noprast, ka šīs vietas iedzīvotāji ir ļoti pozitīvi noskaņoti pret tūristiem, jo tie viņu „pilsētā” ienes naudu. Tur ir izveidotas vairākas kafejnīcas, notiek koncerti, tiek piedāvāti suvenīri, vietējo iedzīvotāju „gida” pakalpojumi un, protams, vieglās narkotikas.
Taču ir 3 noteikumi, kas cilvēkiem stingri jāievēro, atrodoties Kristiānijā. Teritorijā nedrīkst skriet, fotogrāfēt/filmēt un nedrīkst prasīt stiprākas narkotikas. Šīs lietas neievērojot var sanākt pamatīgi sūdi, tāpēc visapkārt ir acis, kas vēro, lai noteikumi netiktu pārkāpti. Ir arī citi noteikumi, bet šie 3 ir vissvarīgākie. Apkārt uz stabiem, māju sienām var redzēt pašdarinātas aizlieguma zīmes, kas vēsta par to, kas nav atļauts, tā ka visi ir brīdināti.
Mana pirmā reize šai fantastiskajā, fenomenālajā vietā bija ceturtdien. Man noveicās, ka pirmā pieredze bija tik pozitīva, jo šajā nedēļā, leģendārā Kopenhāgenas hipiju "brīvvalsts" Kristiānija, kurā dzīvo aptuveni 1000 cilvēku, ar krāšņām ballītēm pavada 7 dienu ilgas svinības par godu teritorijas 40. gadu jubilejai.
Viss īstenībā notika ļoti spontāni, jo skolā dzirdēju kursa biedrus apspriežam plānu vakara tūrītei uz Kristiāniju. Es, protams, uzreiz pieteicos līdzi. Vakarā pierunāju arī Uģi un 21:00 jau bijām centrā, lai tiktos ar pārējiem. Labi, ka Uģis pēdējā brīdī bija sarunājis vienu bulgāru čali, ko saucam par vampīru, lai brauc ar mums, jo kursa biedri kavējās pusstundu, bet tā kā vampīrs zināja ceļu uz turieni, mēs devāmies, šos nesagaidot. Mums tiešām noveicās ar vampīru, jo viņš zināja pastāstīt tik daudz, ko interesantu par to vietu, kā arī mācēja visu izrādīt.
Ieejot teritorijā, momentāli degunā iesitās spēcīgais zāles aromāts. Likās, ka virs „pilsētas” ir sastājies tāds vieglo narkotiku dūmu mākonis. Visi pretimnākošie sakaifojušies baudīja gaismas, mūziku, kas par godu svētkiem visus priecēja, pa teritoriju apkārt klīda apdulluši suņi, taču ne jau parasti kranči, bet krutāko cīņas suņu sugu pārstāvji, ar acīmredzami dārgām ķēdēm ap kakliem. Viņi nebija agresīvi, drīzāk mīlīgi. Likās, ka arī viņi ir sapīpējušies. Karoč neaprakstāms skats. Cilvēki tur bija visdažādākā vecuma, no visdažādākajiem sociālajiem slāņiem. Harmonija, miers, idille – visi kā viena liela ģimene.
Žēl, ka tur nedrīkst fotografēt, jo teritorija bija izrotāta, izgaismota ļoti skaisti un baudāmi. Noteikti jāaiziet tur dienas laikā, kad varēs apskatīt grafiti, jo tie tur arī esot ļoti skaisti. Protams, ir cilvēki, kam izdevies nemanītiem noķert kādu kadru, bet tas ir lieks risks. Redzēju vienu čali izvelkam fočuku, bet nepagāja ne pāris sekundes, kad viņš jau tika ielenkts vairāku melnu buļļu barā. Nezinu, kas ar viņu notika...aizgājām tālāk.
Protams, kā jau pie lietas pienākas, arī mēs nobaudījām Kristiānijas sniegtos „labumus”. Tas bija kaut kas superduperjuper ideāls. Tās sajūtas bija vienreizējas, kvalitāte vienkārši neaprakstāma. Pietam, tai vakarā bija ļoti foršs koncerts, kas kaifu tikai pastiprināja. Atceros, ka tur esot bija ļoti dīvaini vērot publiku, jo visi bija sapīpējušies, kaut ko murgoja pie sevis, smaidīja, dejoja, runāja, dziedāja....visi kā tādi zombiji ar aizplīvurotiem acu skatieniem. Katrā ziņā, lai kā arī es mēģinātu, tur esošu auru nav iespējams aprakstīt. Tā ir jāizbauda pašam uz savas ādas.
Pēc Kristiānijas devāmies atpakaļ uz centru, un vampīra piedāvājumam iet uz „A bar” atteicām, jo negribējām maksāt par taksi. Kad pārradāmies, apēdām visu Vaļeras saldējumu. Tas bija TĪK garšīgs, un ap vieniem jau saldi čučējām.
Modinātājs, protams, zvanīja jau pēc pāris stundām. Galva vēl bija diezgan dulla, bet es negribēju kavēt nevienu lekciju, tāpēc piespiedu sevi celties un taisīties uz skolu. Brokastis neviens no mums nebija spējīgs pagatavot, tāpēc stacijā nopirkām bulačkas un skolā paēdām pusdienas ēdnīcā.
Katrā ziņā lekcijas vilkās, galva nestrādāja un gribējās gulēt. Saprotami! Taču, kad viss beidzās, skolā plānojās ballīte, pirms, kuras bija paredzētas pusdienas. Uz māju nebija jēga braukt, jo atbraucot uzreiz būtu jābrauc atpakaļ. Tā nu divītī ar Edvīnu (lietuviešu čali) nositām laiku. Sākumā aizgājām uz bāru, kur paņēmām pāris aliņus un devāmies uz kopmītņu „aktu zāli”. Tur kādu stundu pasēdējām, papļāpājām, viņš man pamācīja spēlēt klavieres un tad, kad aliņi bija izdzerti, devāmies atpakaļ uz bāru. Bārā notusējām 2h, spēlējot biljardu. Edvīns tik visu laiku uzsauca pa aliņam, tā ka uz pusdienām jau bijām diezgan labi. Pusdienās satikām ļoti daudzus no savas un paralēl klases. Kā jau Dānijā pienākas, pusdienās kā dzērieni bija milzīga kaste ar alus bundžām...tā nu pa bišķiņam pa bišķiņam, līdz visi jau bija gatavi vakara ballītei. Arī Elīna tai skaitā, pat ja viņai nebija biļetes :D Kaut kā, nezin kā es tiku iekšā. Tur bik patusējām, bet tā kā man nenormāli vajadzēja uz toleti, man nācās aiziet, jo iekšā ienākt vairs nebija iespējams...apsargs visus pārbaudīja!
Tā nu abi ar Ediju (tas smieklīgais čalis no intro trip) devāmies mājās. Pa ceļam vēl saspēros alus bundžas priekš sava Uģīša, lai viņam ar kāds prieciņš, un laimīga varēju pamest ballīti. Edijs pabrauca ar manu autobusu cik vien tālu varēja, tā ka man bija kompānija gandrīz līdz pašām mājām. Kad izkāpu, lai gaidītu nākamo busu, kas mani pieved gandrīz līdz pašām mājām, ievēroju nepieslēgtu riteni. Domāju – opā, jāņem ciet, taču kondīcija neļāva sēsties pie „stūres” :D Man noveicās, ka autiņš nāca pēc pāris minūtēm, jo tai nakts stundā viņi nāk ļoti reti. Taču še ku re ku, Elīnai vajadzēja izkāpt 3 pieturas ātrāk nekā vajag, līdz ar to apmaldoties. Man jau sākās histērija, kas ir saprotami, esot topogrāfiskajam idiotam nakts melnumā, nezināmā vietā un vēl ar tonnu smagu somu. Kaut kā riņķojot apkārt, lūdzot Dievu, pēc stundas atradu pavedienus, kas mani aizveda līdz mājām.
Noteikti daudziem rodas jautājums, kur tad visu šo laiku bija Uģis? Nu Uģis tagad ir kļuvis par pavāru, kādā suši restorānā. Viņam ir superideāls darbs, kas viņam patīk, padodas un ļauj arī labi nopelnīt. Diemžēl tas prasa savu laiku, tāpēc šis skolas pasākums viņam izpalika. Toties man no rīta brokastīs bija suši. Mmmmmm .... riktīgi pa lepno, jo mēs abi parēķinājām, tā porcija, ko viņš atnesa, restorānā maksājot 30Ls :D
Tā nu, lūk, man īsumā gājis pēdējās dienās. Uģis pus trijos devās uz darbu un mājās būs tikai ap 23:00. Sanāk tagad mazliet garlaikoties. Šodien pusi dienu pavadīju pie mārketinga grāmatām, diezgan daudz laika arī pie šī bloga ieraksta, un tagad cenšos dabūt rokās Ediju, lai aizbrauktu uz centru, bet viņš, protams, nav sasniedzams! Cerams, ka atradīšu, ko darīt, jo negribu šo dienu izniekot!
Ir piektdienas vakars, bet es sēžu mājās, jo esmu nikna kā pūķis. Ienīstu publisko transportu. Alkstu pēc savas mašīnas, motorolera vai kaut vai riteņa. Šīs dienas "ceļojums" uz mājām bija kronis visam, jo tas man aizņēma tieši fakinas divas stundas, 45 minūšu vietā. Vakar tā bija pusotra stunda. Vai nu es esmu neārstējama topogrāfiskā idiote, vai arī kaut kas nav kārtībā ar manu karmu.
Starpcitu, kāpēc stulbā Nora? Tāpēc, ka viņa ir stulba. Uģis vispār nobesijies, jo sēž ar tām abām losēm no Ungārijas pie viena galda, kur viņas neko citu nedara, kā tikai tarkšķ. Bet man vienkārši viņa besij pa dzīvi. Piemēram, dāņu valodā, kad skolotāja kaut ko skaita, lai mēs pēc tam atkārtotu, viņa kā tāda dura skaita ar viņu reizē nevis pēc tam, kā visi. Tad viņa iedomājas, ka visu saprot, jo, ja kāds jautā ko kaut kas nozīmē, viņa vienmēr iekliedzas pa priekšu, un nereti nepareizi. Reāli cenšos no viņas izvairīties, jo viņai galvā kaut kas nav riktīgi.
Skolā no Helēnas dabūju kaut kādu smēri, kas mazina sāpes. Liekas, ka palīdz, bet viņa smird pēc vella. Tā smēre, nevis Helēna. Helēna ir mana kursa biedrene, kas sēž man blakus klasē un ar ko es taisīju kopā Business Law darbu. Gan jau drīz sāpes pāries pa visam un atkal varēšu justies kā cilvēks.
