Fitness un pāru būšana

Piektdien aizejot uz sporta zāli, izrādījās, ka treneris mūsu nodarbību atcēlis. Tā ka stāsts par to vēl tikai sekos...

Taču tā saucamā „klase” atcelta nebija, un abi ar Jonasu pulksten 14:45 metāmies nezināmajā. Šobrīd piesakāmies uz dažādām dīvainu nosaukumu nodarbībām, lai saprastu, kas mums patīk un kas nē. Pirmajā reizē attapāmies CROSS FIT, kas izrādījās smaga fiziska nāves stunda. Abi bijām vienīgie iesācēji un uz lielo vīru un vienas sievas fona izcēlāmies. Nodarbība ietvēra pumpēšanos, lēkšanu, kaut kādas smagas bumbas vicināšanu, utt. Nākamā dienā nespējām pakustēties. Pirmdienas nodarbība atkal bija pilnīgi cita veida pieredze. Šoreiz Jonas bija vienīgais čalis (ja neskaita nodarbības vadītāju, kas bija pilnīgs zilais). Šī bija deju klase, kuras mērķis ir nodzīt pēc iespējas vairāk kaloriju. Tā izdejojāmies, izkustējāmies, izsmējāmies, ka nemaz nepamanījām, ka stunda jau paskrējusi. Šodien ejam atkal. Tas ir mums! Man ļoti noveicies, ka Jonas ir tāds riktīgs mīļums, kam negrauž pašapziņu nodarbības, kas pēc steriotipiskiem uzskatiem vairāk domātas sievietēm. Piemēram, vakar mēs abi izmēģinājām jogu. Arī šoreiz – vienīgie divi vīrieši, kas piedalījās bija Jonas un viens nu ļoti zils čalītis. Lai nu kā, tagad saucam paši sevi par fitness couple un cik nu vien varam – sekojam savai diētai un atbalstam viens otru treniņos.

1 gada jubilejas vakariņas

Bez treniņiem, pavadījām arī ļoti jauku nedēļas nogali. Svinējām savu gada jubileju. Sestdien pēc darba devāmies uz ļoti jauku viesnīcu, turpat netālu no mūsu mājām. Nakti šai viesnīcā vinnēju konkursā no sava darba. Diemžēl sākums šai dienai nebija pats labākais, jo bijām mazliet ne omā. Nezinu, kas man bija uznācis, taču pati uzpūtos neparko. Mums tāds nejauks kašķis bija pirmo reizi, un tik ļoti nelaikā. Paldies Dievam viss atrisinājās un vakars galu galā izvērtās ļoti jauks. Aizgājām vakariņās glaunā restorānā – 23 stāvā. Arī rīts bija jauks, jo brokastis baudījām luksus lounge terasē, kur tikai special guests varēja brokastot.

Īsais laivas izbrauciens! Baudām!

Pēc tam, kad izrakstījāmies no viesnīcas, devāmies izīrēt motorlaivu, lai pavadītu dienu tieši tā pat kā savu pirmo randiņu vienu gadu atpakaļ. Diemžēl izrādījās, ka esam ieradušies pa vēlu un visas laivas jau ir izķertas. Kad lūdzām sevi pierakstīt gaidīšanas sarakstā, tikām pie daudzsološās 12. vietas rindā. Mazliet sarūgtināti, devāmies tur pat netālu, pie kanālmalas malkot savu šampanieti un baudīt karsto sauli un atveldzinošo ūdeni. Brīnumainā kārtā mūsu rinda pēc stundas jau bija pienākusi. Kad saņēmām zvanu, traucāmies uz laivu. Viss bija lieliski un tā kā bijām gatavi pusdienām, taisnā ceļā devāmies uz to pašu super kolosālo kafejnīcu, kur pagājušā gadā. Kad visu pasūtījām un priecīgi, siekalu pilnām mutēm gribējām maksāt, izrādījās, ka Jonas ir aizmirsis savu kredītkarti. Arī man maks nebija. Ar nolaistām ausīm un sarkaniem vaigiem, devāmies atpakaļ uz laivu novietni. Labi, ka Jonas zināja čali, kas īrē laivas, tā ka beigās tikām cauri neparko nesamaksājuši, lai gan kopumā bijām prom pusotru stundu.

Tā nu devāmies atkal uz mājām pēc kartes un beigās dienu noslēdzām restorānā pēc kura sekoja kino seanss. Lai gan izklausās tā mazliet neveiksmīgi, jāatdzīst, ka gāja mums ļoti labi. Visas ķibeles to dienu tikai padarīja jautrāku.

Citādāk iet man labi. Cik nu manos spēkos, cenšos baudīt brīvdienas un silto laiku, taču tā kā man jāstrādā gandrīz katru dienu un arī sporta zāli cenšamies apmeklēt katru dienu, nekam citam, kā īsai snaudai, mājas uzkopšanai un nakts miegam man laika nav. Tāpēc esmu ļoti priecīga, ka vakar saņēmos un uz divām stundiņām izgāju vakariņās ar sen neredzēto Ilzi. Rīt plānoju paņemt brīvu no fitnesa un pēc darba pa taisno doties ar Telimenu uz pludmali. Galu galā, es dzīvoju 10 minūšu attālumā no vienas no Dānijas labākajām pludmalēm.

Tagad laiks snaudai!

Cheers!

I'm back !!! (1. daļa)

Pārlasot savu pēdējo ierakstu, kas tapis vairāk kā pirms 7 mēnešiem, aptvēru, cik interesanti tas ir – salīdzināt tagadni ar pagātni, kas manā gadījumā ir sagriezusies pa visiem 180 grādiem. Šodien ir pienācis tas perfektais moments, kad varu viena pati apsēsties uz savas lodžijas, ķert saules starus, malkot svaigu kafiju, un paralēli visam tam, gremdēties savās pēdējā pusgada atmiņās.

Laikam jau jāsāk ar lielāko no notikumiem, jebšu to, ka esmu pārcēlusies uz jaunu mājvietu. Istabiņa nekurienē ir palikusi aiz muguras, un kopš pirmā jūnija es dzīvoju gandrīz 100 kvadrātmetru lielā dzīvoklī, ar diviem balkoniem, trīs istabām un kolosālu atrašanās vietu. Esmu nieka 15 minūšu attālumā (ar riteni) no centra, no darba un no pludmales. Jonasa brāļa labs draugs meklēja īrniekus, un pirmie, kam viņš piedāvāja bijām mēs. Īres maksa ir gandrīz tā pati, ko maksāju iepriekš, un bez depozīta. Pirmais līgums ir uz diviem gadiem, bet, cik saprotu, šis draugs ir diezgan labi iekārtojies savā vasaras mājā un atgriezties tuvākajos gados neplāno. Piedāvājums, protams, bija neatvairāms un bailes par pēkšņo kopdzīvi bija jāaizmirst. Jāatzīst, ka baiļošanās būtu galīgi nevietā, jo ar Jonasu katru dienu dzīvojam kā divi iemīlējušies taurenīši. Viss ir lieliski.

Procesā

Sākums gan bija grūts, jo ievākšanās process sakrita ar maniem gala projektiem, eksāmeniem ne tikai skolā, bet arī dāņu valodas kursos. Nācās iemācīties apvienot laiku ar mācīšanos un sienu krāsošanu, mēbeļu iegādi, mājas tīrīšanu un nepārtraukti zūdošo internetu. Brīžiem šķita, ka neizturēšu milzīgo slodzi, taču ar vienu vai diviem sirmiem matiem, tomēr izturēju, un jāsaka, ka ar necerēti labu iznākumu, galveno kārt jau tāpēc, ka mums ļoti noveicās ar daudzajiem draugiem, kas nāca palīgā ar krāsošanu.

Vien-vārd-sakot, beidzot dzīvoju vietā, kur varu pienācīgi uzņemt ciemiņus. Pirmie jau aizvadīti mājās. Madara un Amanda bija pirmās, kas izmēģināja mūsu viesistabu un, šķiet, ka meitenes bija apmierinātas. Biju viņām sagatavojusi lielisku programmu. Jonas sarunāja meitenēm riteņus no mūsu viesnīcas nomas, līdz ar to Kopenhāgena viņām tika parādīta vistiešākajā gaismā. Diemžēl riteņbraukšana izvērtās ļoti stresaina, un kā nu ne, ja divi nepieredzējuši skuķi tiek iesviesti satiksmē, kur jāmežģās cauri ne tikai simtiem citu velosipēdu, bet arī mašīnu un gājēju straumēm. Līdz ar to, cik nu vien iespējams – visur pārvietojāmies kājām. 

Ceļā uz Legolandi

Pirmajā dienā, izrādījām meitenēm pilsētu, pastaigājām pa veikaliem un vakarā gājām peldēties. Nākamo dienu pavadījām Tivoli, un trako karuseļu dienu noslēdzām ar Passenger koncertu. Nākamās divas dienas veltījām Legolandei. Tā kā LEGO ir Dānijas lepnums, un Legolande ir atrakciju parks, kur nokļūt grib jebkurš, ceļojums uz šo tālo Dānijas nostūri bija mana dzimšanas dienas vēlēšanās, kuru mīļais Jonas arī piepildīja. Nolēmu, ar savu dzimšanas dienas dāvanu nogaidīt līdz meiteņu atbraukšanai, lai arī viņām tiek mazliet no šīs piedzīvojuma. Palikām viesnīcā pašā atrakciju parka vidū, ar skatu uz mazo LEGO pilsētiņu. Lai gan noguruši no tālā ceļa, pirmo dienu aizvadījām, trakojot pa karuseļiem. Un labi, ka tā, jo nākamā diena bija galīgi garām, jo bijām apģērbušās pilnīgi nepiemēroti lietainajam, drēgnajam tās dienas laikam. Taču, lai gan salām, un bijām galīgi slapji, nespējām atturēties no diviem, trim trakiem nobraucieniem. Pirmo reizi triecos pa amerikāņu kalniņiem caur lietu un salu. Interesanti. 

Miskastniece gatava
šopingam

Atpakaļ ceļā, apciemojām Jonasa mammu. Saēdušās viņas gardās dārza ērkšķogas, un paēduši viņas gatavotās pusdienas, devāmies mājās. Tā kā Jonasam nācās atstāt mašīnu, kuru viņš aizņēmās no drauga tur, atpakaļceļu mērojām vilcienā. Vēl viena pieredze, kuru normāls tūrists tik bieži nedabū pieredzēt.

Pēdējā ciemošanās diena tika veltīta shoppingam. Diemžēl laikapstākļi nebija uzlabojušies, tāpēc, pirms došanās uz centru, ietinu meitenes miskastes maisos, lai riteņbraukšana viņām neizvērstos galīgi slapja. Jāatzīst, ka tas bija diezgan komisks skats.

Kopumā mums gāja jauki. Amanda pat uztaisīja video:

https://www.youtube.com/watch?v=tjZw8mmwLZ0&feature=youtu.be

Pēc mazāk kā divām nedēļām jau gaidu savu nākamo ciemiņu – Līvu. Ar viņu man paredzēta pavisam cita programma. Pateicoties manam darbam kruīza kompānijā, arī šogad esmu saņēmusi visādus labumus, no kuriem viens ir KOPENHĀGENAS 72h kartes. Šīs kartes mums dos iespēju izbaudīt vairāk nekā 100 atrakcijas pa brīvu. Tajā laikā esam arī uzaicinātas uz mana kolēģa bārbekjū vakariņām, kas nozīmē viena ballīte pēc nākamās. Es apsveru domu, nedēļas nogalē, kad ciemosies Līva, beidzot uztaisīt houswarming party. Tā būtu laba iespēja iepazīstināt Līvu ar maniem un Jonasa tuvākajiem draugiem Dānijā. Ļoti ceru, ka mums ies jautri un tāpat kā meitenes, Līva dosies mājās ar labu pēcgaršu un vēlmi atgriezties.

Šī ir viena no manām īsākajām vasarām, jo ar pēdējo eksāmenu cīnījos tikai 27. jūnijā un mana prakse sākas jau 15. augustā. Līdz ar to, no šīs vasaras man jāķer viss, kas vien iespējams. Šī „ķeršana” iekļauj arī ciemošanos Latvijā. Abi ar Jonasu paņēmām nedēļu brīvu, lai no 7. – 14. augustam varētu zvilnēt Lilastes pludmalē. Šoreiz nekādu ekskursiju, tikai atpūtu, jo Jonas jau daudz dabūja pieredzēt, kad ciemojāmies Latvijā šī gada Lieldienās. Kā mums gāja? Ieskats zemāk:

Lieldienu atvaļinājums Latvijā

Šīs man bija īpaši skaistas Lieldienas un ne jau tikai burvīgā laika dēļ, bet arī tāpēc, ka uz mājām biju atvedusi Jonasu. Jonasa ciemošanās Latvijā mums abiem bija īsts pārdzīvojums, jo beidzot viņš varēja iepazīt ne tikai manu ģimeni, bet arī dzimteni. Iepriekš centos mums saplānot pēc iespējas „raibākas” dienas, bet man kā ne īpaši lielai lietpratējai mūsu zemes labumos, tas īpaši viegli nenācās.

Pirmdiena (14.04)

Interesanti, ka lidmašīnā uz Rīgu satiku divus pazīstamos. Acīmredzot šis ir bijis ļoti populārs laiks doties mājās, jo lidmašīna bija pilna. Atpakaļceļā uz Kopenhāgenu bija ļoti līdzīga situācija. Lai nu kā, lidostā mūs sagaidīja mammas šoferis, kas vispirms mūs aizveda līdz CSDD, kur pusgada laikā jau otro reizi man nācās atjaunot pazaudētās tiesības. Vismaz Jonasam maza, netipiska ekskursija, kuru diez vai kāds cits tūrists kādreiz pieredzējis. Pēc tiesību atjaunošanas, devāmies uz mana brālēna dzīvokli Hospitāļu ielā. Viņš bija tik laipns, ka mūsu viesošanās laikā tikai mums diviem atvēlēja visu savu trīsistabu dzīvokli. Ātri nometuši mantas, devāmies ciemos pie mana vecā tēva, kas dzīvo turpat blakus mājā. Tas nu tad bija arī mans pirmais valodas piedzīvojums, jo ne Juris, ne Jonas diemžēl nerunā valodā, ko otrs saprastu. Tā nu manas smadzenes vārījās kamēr abiem pa vienam visu tulkoju. Taču kopumā pasēdēšana izvērtās ļoti jauka. Juris mūs pacienāja ar zivju plati, kafiju un konfektēm. Parādījām Jonasam visus manus bērnības foto albumus un tā jau laiks arī bija paskrējis.

Tai dienā man bija sarunāta vizīte pie ārsta, taču pirms tās nolēmām apciemot vecomāti teātrī un viņu pārsteigt, dabūjot vēl privātu ekskursiju pa Latvijas Nacionālo teātri. Pēc kārtējās kafijas un kūciņas, laiks bija doties pie ārsta, kuras prakse atrodas blakus Latvenergo, kas nozīmēja kārtējo neierasto ekskursiju pa ieliņām, kur tūristi, esot Rīgā, diez vai dodas.

Vakarā bijām norunājuši doties ģimenes vakariņās, taču pirms tam vēl bija laiks, lai apskatītu Vecrīgu. Smieklīgi, bet, lai gan bijām tur tikai uz īsu brītiņu, uzskrējām virsū gan Kristīnei, gan manai mammai. Vecrīgas apskate beidzās ar iepirkšanos Galerijā Centrs, kur Jonas nespēja vien nopriecāties, redzot tik plašo un tai pašā laikā salīdzinoši lēto veikalu klāstu. Tik ilgi priecājāmies, ka mazliet aizmirsāmies un uz vakariņām ieradāmies pēdējie. Toties manam tūristam vismaz bija piedzīvojums – brauciens ar trolejbusu uz Teiku. Protams, sabiedriskais transports ir pati labākā vieta, kur sabojāt sev garastāvokli, jeb manā gadījumā – aptvērt, cik ļoti man šis viss Kopenhāgenā nepietrūkst.

Vakariņās bijām pasūtījuši suši, un pateicoties jaukajai atmosfērai un pāris kokteiļiem, mēles kaut kā visiem raisījās, un arī Jonas beidzot atrada sarunu biedru – manu onkuli Viktoru. Pēc ēšanas, dzeršanas, pļāpāšanas, beidzot bija laiks rādīt bildes no Kenijas un stāstīt sīkāk, kā tad mums gāja. Kopumā vakars izvērtās jauks, un, šķiet, ka no paša sākuma gaisā virmoja abpusēja patika vienam pret otru – gan ģimene uzreiz iemīlēja Jonasu, gan Jonas iemīlēja viņus.

Otrdiena (15.04)

No rīta devāmies uz Miera ielu, kur dāvanu nolūkos iegriezāmies LAIMAS un Butaljona veikaliņā. Pēc tam devāmies brokastīs uz Neldas ieteikto „Dad Caffee”. Super vieta, noteikti iesaku. Smieklīgi, ka mums blakus sēdēja pāris, kas kaislīgi diskutēja savu šķiršanos, taču neskatoties uz to, kopējā atmosfēra un ēdiens bija baudāms un tiešā laikā. Pēc Miera ielas, devāmies pie manas mammas, lai paņemtu mašīnu un, protams, viņas šoferīša sagādāto GPS. Mīļā mamma bija tik jauka un saprotoša, ka atteicās no savas mašīnas uz veselu nedēļu, lai tikai es un Jonas varētu pēc iespējas ērtāk pavadīt savas brīvdienas. Tā kā āķis uz iepirkšanos bija mums lūpā, vispirms devāmies uz Alfu. Kārtējo reizi laiks paskrēja ātrāk nekā domāts. Otrdienas plānā ietilpa došanās uz Lilasti, kur Juris ar Viju jau bija parūpējušies par visām mums nepieciešamajām ērtībām - māja sasildīta, gulta saklāta, un pankūciņas saceptas. Tā kā ieradāmies ap vakara pusi, viss ko paspējām bija vien pastaiga līdz jūrai un vakara pirts. Ļoti romantisks vakars. Jonas, protams, sajūsmā, it īpaši par pirti. Viņam kā dānim redzot mājas, kurās dzīvo un mašīnas ar kādām brauc mana ģimene, šķiet, ka esam kaut kādi bagātnieki, kas man likās ļoti smieklīgi, jo tā nu galīgi nav taisnība. Protams, Dānijā ļoti augsto nodokļu dēļ, reti kad ģimenē abiem vecākiem ir mašīna un mājas pat biezākajiem ir tikai ar maziem dārziņiem.

Trešdiena (16.04)

Jonasam tā patika pirts, ka viņš no rīta gribēja iet atkal, taču es tā vietā viņu izlēmu izklaidēt ar mazu ekskursiju pa manām bērnības takām. Vēlāk atbrauca Juris ar šautenēm, līdz ar to pabaudījām mazliet citādāka tipa izklaides. Diemžēl ilgāk idillē uzturēties vairs nevarējām, un devāmies ceļā uz Turaidu, kur apskatījām Turaidas pili. Doma bija doties uz Siguldu, taču tikuši līdz pilsētai, sapratām, ka nekā īpaša tur nav un devāmies atpakaļ uz Rīgu. Pa ceļam uz Rīgu apstājāmies restorānā „Pie Brāļa”. Ļoti gardi. Jonas pirmoreiz dabūja nobaudīt vienu no Latvijas ēdieniem – šašlikus. Uz Lido viņu nevedu, jo man pašai tas eļļainais ēdiens riebjas un, kad viņš no ārpuses redzēja, ka tā tāda bufete vien ir, sapratām, ka tas ir kaut kas galīgi ne mums.

Trešdienas vakarā bijām sarunājuši randiņu ar manu mīļo Līvu. No sākuma nolēmām doties uz vīna vakaru Pienā, taču sapratuši, ka visas vietas jau aizņemtas, beigās attapāmies Dad Caffee. (Nelda, paldies, ka ieteici šo vietiņu!) Tur var baudīt ne tikai labas brokastis, bet arī pavadīt jautru vakaru pie vīna glāzes.

Ceturtdiena (17.04)

Ceturtdiena aizritēja ļoti mierīgā garā. Iepirkām visādus labumus mūsu jaunajam dzīvoklim un, protams, arī paši sev. Bijām pat Depo, skatīties, cik salīdzinoši ar Dāniju, mums izmaksātu sienu krāsa. Pēc tam devāmies uz Dominu, kur sēžot Čilli picā izlēmām, ka gribam doties uz kino. Noskatījāmies Noass 3D versijā. Kad seanss beidzās, Rīga bija jau tumsā, līdz ar to maza ekskursija pa naksnīgajām ielām bija tieši laikā. Taču ilgi nestaigājām, jo bijām sarunājuši vēl vienu randiņu Pienā, šoreiz ar Armandu un diviem viņa draugiem. Vakars izvērtās necerēti labs, taču īss, jo nākamā dienā plānojām agri celties, lai laicīgi varētu sākt savu garo ceļu uz Liepāju.

Piektdiena (18.04)

Šo dienu ļoti gaidījām, jo plānā bija doties uz Liepāju, kur mums bija noīrēts prezidenta numuriņš iekš Royal Fountin. Bez jaukās viesnīcas, protams, plānos ietilpa apskatīt Liepāju un tās piedāvātās aktivitātes.

Garais ceļš pagāja ātri – vismaz man, jo šoreiz pie stūres sēdās Jonas. Kamēr viņš brauca, es pēc kārtas gāju cauri visām skaistajām latviešu dziesmām, un, cik nu vien sparīgi varēju, dziedāju līdzi. Nezinu vai Jonasam tas īpaši gāja pie sirds, bet pa brīžam arī viņš centās dziedāt līdi.

Vislabākais tajā, ka mums bija mašīna bija tas, ka jebkurā brīdī varējām piestāt malā un padzert kafiju, vai kaut ko iekost. Brokastīs apstājāmies Lāčos. Ļoti lepnās un gardās brokastīs. Taču ilgi kavēties nevarējām, jo vēlējāmies no Liepājas paņemt visu, ko vien tik īsā brīdī iespējams paņemt.

Smieklīgi, ka pa ceļam noskaidrojās, cik lielā sajūsmā dānis var būt par mūsu mežiem un stārķiem. Nezināju, ka stārķis Dānijā ir tāds retums. Jonas stāstīja, ka vienu reizi, kad viņa drauga dārzā pastaigājās stārķis, pat televīzija atbraukusi.

Tā kā Liepājā ieradāmies krietni agrāk nekā bija plānots un numuriņā iečekoties varējām tikai no 16:00, vispirms devāmies uz kara ostu. Godīgi sakot, viss ko no turienes apskatījām bija cietums. Devāmies ekskursijā, kur mums ļoti nepaveicās, jo grupā bijām mēs divi un krievu pāris. Tā nu nabaga gidei nepārtraukti viss bija jāstāsta divās valodās. Viņas angļu valoda diemžēl bija ļoti sliktā līmenī un Jonas lielāko daļu no viņas stāstītā tā arī nesaprata. Arī, ja viņš vēlējās, ko pajautāt, tad atbilde bija apmēram – „yes, so lets move on...” . Toties jautrākais bija vecais gids, kas ārā krāsoja mašīnu. Jau no paša sākuma savā armijas balsī viņš mūs vilka uz muļķi. Pēc ekskursijas viņš man tāds prasa, no kurienes tad Jonas nāk. Kad teicu, ka no Dānijas, tad no vecā sāka birt jautājumi par to, kā saistās Dānijas un šīs kara ostas vēsture. Pēc katras atbildes sekoja nākamais un nākamais jautājums. Sajutāmies ļoti neērti, jo neviena no atbildēm viņu tā īsti neapmierināja.

Pulksten 14:00, mēģinājām savu laimi un devāmies uz viesnīcu 2 stundas agrāk, kur mums nolaimējās, jo varējām uzreiz čekoties iekšā. Viesnīca bija ļoti īpatnējā stilā. Izrādījās, ka pats īpašnieks ir dānis, taču, godīgi sakot, nezinu nevienu dāni, kam šāds dizains šķistu pieņemams. Dāņi savā būtībā ir minimālisti, līdz ar to Jonas īsti nevarēja saprast, vai tas, ko viņš redz ir stilīgi vai lēti. Mūsu numuriņš bija milzīgs. Liela karaliska gulta un burbuļvanna istabas vidū. Viss jau būtu skaisti, ja bez unikālā stila, viss nebūtu tik nolaists. Vanna bija netīra, un tad, kad Jonas centās to izskalot, izrādījās, ka tā ir arī salauzta un ūdeni nekādi nevar dabūt ārā. Nabags gandrīz nolauza pirkstus, taču beigās kaut kā dabūjām to monstru strādāt. Halātos bija caurumi, uz dvieļiem bija neizmazgājami pleķi, no griestiem nāca apmetums un nemaz nerunāsim par to, ka numuriņā nebija ne ūdens pudele, ne šampūns. Praktiski bez mēbelēm nekā ekstra nebija. Brokastis arī bija briesmīgi garlaicīgas un neapetelīgas. Lai nu kā arī bija, mēs tomēr centāmies uz visu skatīties pozitīvi.

Vispār Liepāja ļoti pārsteidza. Tiešām skaista un sakārtota pilsēta. Pēc diendusas devāmies pastaigā pa pilsētu, un molu. Ļoti mierīgs un romantisks vakars. Pēc pastaigas devāmies uz mammas ieteikto restorānu „Pie Pastnieka”. Noteikti varu ieteikt tālāk. Smieklīgi, ka tad kad uzkodā pasūtījām mazsālītu siļķi, oficiante ļoti nobrīnījās un vēlējās pārliecināties, vai ārzemnieks to tiešām ēdīšot. Bet Jonasam tā nav nekāda jauna lieta. Dānijā tā ir delikatese.

Pēc garās dienas, bijām domājuši, ka dosimies pabalēt uz vietējo klubiņu, kas man arī tika ieteikts. Taču, kā tādi opīši izvēlējāmies iet gulēt, jo garā diena bija mūs nogurdinājusi līdz pilnīgam nespēkam.

Sestdiena (19.04)

Lai gan izčekošanās bija tikai 13:00, nolēmām ceļā doties agrāk. Kā nekā, nākamā pietura bija Kalnciems, kur mana ģimene svinēja Lieldienas. Diemžēl, kārtējo reizi man vajadzēja izgāzties, un ar visu GPS es biju nomaldījusies tik tālu, ka vispirms attapos Jelgavā un pēc tam Dobelē. 3 stundu brauciens bija izvērties vairāk nekā 5 stundās. Sāpīgākais bija tas, ka ārā bija pasakains laiks un dienas labākā daļa tika izniekota, sēžot mašīnā.

Kad beidzot bijām sasnieguši gala mērķi, pulkstenis bija jau pieci, taču, paldies dievam, saulīte vēl turpināja sildīt. Viss bija pāri pārēm, arī alkohols. Pateicoties tam, kārtējās Lieldienas iegāja mūsu ģimenes vēsturē. Šoreiz gan „humora sadaļā”. Jonasam tas noteikti bija īsts teātris. Lai nu kā, mēs dejojām, dziedājām, gājām pirtī, un droši varu teikt – baudījām dienu uz visiem simts. Lai gan tas nebija nekāds pārsteigums, bet tik un tā patīkami bija redzēt, cik labi Jonas saprotas ar manu ģimeni.

BEIGAS!

Šim ierakstam es tagad likšu punktu, lai gan stāstāmā vēl pāri pārēm. Ceru, ka drīz jau atkal saņemšos, lai mazliet uzrakstītu par saviem pēdējo 7 mēnešu lielākajiem notikumiem, kas iekļauj dzīvošanu ar geju, prakses meklējumiem, distortion, manu dzimšanas dienu, Roskildes festivālu, matu pieaudzēšanu, utt.

Tagad es došos uz savu pirmo fitnesa nodarbību, jo vakar es beidzot piepildīju vienu no savām jaungada apņemšanām – sākt sportot. Tā nu 14:00 man ir tikšanās ar treneri, kas man palīdzēs sastādīt treniņa programmu un pēc tam 14:45 ir pirmā nodarbība, kas cik saprotu būs HARD CORE. Gan jau bez komiskiem starpgadījumiem neiztikt. Par tiem tad nākamajā ierakstā!