Šogad esmu apņēmusies rakstīt biežāk. Vismaz reizi mēnesī. Galu galā man
sāksies pa visam jauna un rakstīšanas vērta dzīve. Tad nu lūk, atskats uz 2016.
gada janvāri ir šāds:
 |
| Vakariņu galds |
Viss sākās ar jaunā gada ballīti. Tā kā uz pulksten septiņiem bijām
uzaicinājuši pāris draugus svētku vakariņās, gatavošanās darbi bija sākušies
jau dienu iepriekš. Pie manis speciāli palika Nelda un Elīna Ozoliņa. Ar
meitenēm un Jonasu dekorējām māju, gatavojām ēdienu, cepām kūku, utt. Gada
noslēgums mums noteikti nebija no tiem vieglākajiem, taču ne arī
garlaicīgākajiem. Uz vakariņām bijām 11 cilvēki, un visi kā viens ļoti
novērtēja mūsu pūliņus.
 |
| Jaunais gads ar Jonasu |
Jau no paša sākuma centos sevi savaldīt un īpaši daudz nedzert, taču tā kā
pūļi ar cilvēkiem uz pusnakts ballīti sāka ierasties jau ap desmitiem, ap to
laiku jau bija jāsāk ar katru saukt tostus. Ap pulkstens vienpadsmitiem es jau
planēju savā ierastajā manierē. Biju visur un nekur. Alkohols lija, cilvēki
dejoja, čaloja, labi pavadīja laiku. Ballīte bija izdevusies. Diemžēl ap
trijiem ieraudzījām sms no kaimiņiem, ka esam pa skaļu. Jāatzīst, ka SMS
ieraudzījām tikai divas stundas vēlāk nekā tas bija atsūtīts, tāpēc man manā
alkohola reibumā pēkšņi vajadzēja visus izmest ārā. Tā arī izdarīju.
Nākamajā rītā pamostoties paliku šokā. Māja bija kā uzspridzināta. Grīda
bija ar vismaz centimetru biezu netīrumu kārtu, sienas bija ar šampaniet,
pudeles visur, kur skaties. Tas bija vājprātā traks murgs to visu savest
kārtībā, taču ar kopīgiem spēkiem mums tas izdevās. Domāju, ka kādu laiku
izvairīšos no šāda mēroga pasākumu rīkošanas.
3. janvātī smagais rīts jau bija aizmirsts, jo kopā ar vēl 7 cilvēkiem
devos, manis rīkotajā slēpošanas braucienā uz Zakopani, Polijā. Es, Jonas,
Mads, Ilze, Nelda un Niccolo lidojām no Kopenhāgenas uz Krakovu un ar autobusu
no Krakovas uz Zakopani, kamēr mamma ar Daci brauca ar mašīnu no Rīgas uz
Zakopani.
 |
| Mūsu kotedžas virtuvītē |
Krakovā izlēmām pavadīt pāris stundas pastaigājoties, taču milzīgā sala dēļ
tas bija gandrīz neiespējami. Šķiet tajā dienā bija gandrīz mīnuss 15. Protams,
kas šobrīd notiek Latvijā ir vispār vārdos neaprakstāms. Vēl jo projām turās ap
mīnuss 20. Lai nu kā, pēc pastaigas pa Krakovu devāmies uz centrālo staciju,
kur pēc lielas panikas un burzmas tomēr atrodot savu autobusu, devāmies ceļā uz
Zakopani. Šis brauciens ilga aptuveni 2,5 stundas, taču par kapeikām. Galā mūs
sagaidīja Michal, kotedžas īpašnieks. Kad ieradāmies, nespējām noticēt, cik
viss ir skaisti. Tā bija īsta sapņu māja. Paldies dievam, viegli un godīgi
starp visiem sadalījām istabas. Visi
tiešām laimīgā kārtā bija apmierināti. Mamma un Dace ieradās krietnu laiku pēc
mums, jo baigi apmaldījās. Labi, ka Michal bija tik laipns un ar mani kopā
devās viņas meklēt. Kad meitenes ieradās, bijām pilns komplekts un atvaļinājums
varēja sākties pa īstam.
 |
| Bugelī ar Ilzi un mammu |
Slēpošana bija baigi labā. Nu ne Neldai, kas atteicās kāpt uz kalna pēc
pirmās neveiksmīgās dienas un varbūt arī ne Niccolo, jo pirmajā dienā viņam
bija jānoņemas ar Neldu, bet otrā un trešā dienā viņš palika mājās slims. Bet
mums visiem pārējiem bija baigi labi, ja neskaita to, ka kalns bija pilns ar
krieviem. Sadzīviskā ziņā mums negāja tik labi, jo trešajā vakarā visi
piedzērāmies (it īpaši es un Nelda) un, protams, atkal es ar savu uzvedību
izvedu no pacietības Jonasu. Es jau neko tādu neizdarīju, vienkārši viņš vēl
nav pieradis pie A-Eiropas apgriezieniem. Lai nu kā, nākošajā rītā sākās
lielais mājas strīds, kurā tika iepīti visi. No tā brīža līdz pat šai baltai
dienai es nespēju ciest Mads un šķiet, ka viņš mani arī nē. Tā kā tas ir viens jauns
pavērsiens manā dzīvē – es līdz baltkvēlei ienīstu sava drauga labāko draugu.Katrā
ziņā šīs visas lielās drāmas dēļ, man ceļojums bija vairāk vai mazāk sabojāts.
Taču pozitīvais bija tas, ka biju kopā ar savām meitenēm un slēpošana bija izdevusies (neskatoties uz to, ka Polijā
ar sniegu bija pašvaki). Vēl pieminēšanas vērts ir Ilzes un Mads romāns. Tas
bija smieklīgi, ka viņi jau otrajā dienā viens pie otra ievācās un tā kopā
nodzīvoja līdz pat ceļojuma beigām, kad ar to arī viss paldies Dievam beidzās.
Atgriežoties no Polijas, bija jāatgriežas arī realitātē, kas ne pavisam
nebija viegli pēc tik ilgām brīvdienām. Ramboll mani sagaidīja nepatīkams
pārsteigums, jo mans studenta galds, ko izmantoju bija aizvākts. Tagad man nav
kur sēdēt, un katru reizi, kad nāku uz darbu, nāku ar cerību, ka kāds
neieradīsies darbā. Šī sajūta ir nenormāli stulba. Arī Silvija vēljoprojām māk krist
uz nerviem. Šajā ziņā nekas nav mainījies. Ilgu laiku čakarējāmies ar manu darba
kontraktu, ko man vajadzēja, lai pieteiktos uz SU stipendiju. Pie vainas šeit
bija Silvijas aizmāršība, bet es no šādām situācijām cenšos mācīties, jo, kad
esi atkarīgs no citiem cilvēkiem, tad jābūt gatavam ciest šo cilvēku
aizmāršības dēļ. Galu galā, pēc ilgas ņemšanās, savu kontraktu beidzot saņēmu
un cerams nebūšu nokavējusi pieteikšanos uz stipendiju.
Pirms skola sākusies, man nepārtraukti jātur ausis un acis vaļā, lai tikai
nenokavētu kaut kādas pieteikšanās. Piemēram pieteikšanās uz apmaiņas
programmu. Nezinu, kas tur beigās iznāks, taču šobrīd ceru, ka tikšu apmaiņā uz
Pēterburgu, Krievijā. Mans plāns par Hong Kongu nesanāca, jo tā skola, kur
gribēju, pieprasa, lai kandidāts būtu strādājis vismaz 2 gadus darbu uz pilnu
slodzi. Šādas un citādas stulbas prasības mani atturēja pieteikties vēl uz
pāris interesantām skolām, bet nu jācer, ka šeit nostrādās teiciens ‘’viss
notiek tā kā tam lemts’’. To, vai un kur būšu tikusi uzzināšu salīdzinoši drīz,
tāpēc tagad jātur īkšķi.
 |
| Ar AIESEC meitenēm |
 |
| Mūsu luksus brunch ar Ilzi un Elīnu Z, |
Kamēr skola vēl nav sākusies, cenšos satikties ar draugiem. Vienu rītu biju
jaukā brančā ar Ilzi un Elīnu Z., vienu dienu beidzot aizgājām pusdienās ar
Natāliju un Gydu un vienu vakaru pie sevis biju uzaicinājusi meitenes no savas
AIESEC komandas. Mums bija tik kolosāls vakars. Ēdām suši, dzērām vīnu, čalojām
un smējāmies. Jāatzīst gan, ka mana darbība AIESC ir mazliet pierimusi. Neesmu
vairs tādā sajūsmā kā biju iepriekš, taču cerams, ka ar jaunajām pārmaiņām šīs
organizācijas struktūrā, atgriezīsies mana motivācija. Esmu apņēmusies
pieteikties uz projekta vadītājas amatu. Redzēs, kā tas iznāks. Bet jā, arī ar
Jonasu pa lielam viss kārtībā. Vakar viņš mani uzaicināja uz filmu, kas īsti
nebija manā gaumē, bet tā kā man ļoti patīk Leonardo DiCaprio, neiebildu. Pēc
filmas saņēmām nepatīkamas ziņas par Jonasa vecmāmiņas nāvi. Vakars līdz ar to izvērtās
skumjš, bet ‘that’s a circle of life’.
