Vakar bija mans pirmais lielais semestra noslēguma eksāmens, kam ļoti
cītīgi gatavojos veselu nedēļu. Nepārspīlējot, vienīgais, kas mani atrāva no
mācībām bija darbs hotelī nedēļas nogalē, taču pēc tā, skrēju mājās un stundām
ilgi sēdēju pie grāmatām, jo galu galā – viena no manām jaungada apņemšanām
bija šai eksāmenā dabūt ne zemāku atzīmi kā 7. Arī Jonasam pateicu, ka šīs
nedēļas laikā nedrīkstam tikties, jo es taču nevarēju atļauties, ka kaut kas man
atņemtu uzmanību vai enerģiju.
Eksāmens bija briesmīgs. 6 stundu garas mokas. Pirms tam biju sagatavojusi
sev līdzi maizītes, sagriezusi dažādus auglīšus, nopirkusi divus šokolādes
batoniņus, domājot, ka nevar jau sevi mērdēt badā, taču eksāmena laikā, neparko
citu nespēju domāt kā vien – lai tik visu paspētu laikā. Tā kā pirmajā stundā
jau vajadzēja uz tualeti, atteicos arī no ūdens dzeršanas, lai ne minūte nebūtu
izšķērdēta. Es kā robots biju ieurbusies datorā un cik nu vien manos spēkos,
centos atbildēt uz jautājumiem. Brīžiem iestājās panika, jo viss šķita tik
neizprotams, stundas skrēja kā minūtes un es tik vien spēju domāt, cik briesmīgā
situācijā es šobrīd atrodos. Tad atkal centos sevi saņemt rokās un rakstīt kaut
ko. Nav svarīgi pareizi, vai nepareizi – vienkārši rakstīt. Nenormālā spiediena
dēļ, smadzenes bija pilnīgi nobloķējušās, un pat ausīs skanošais Bēthovens manī
nespēja ieviest mieru. Jā, biju izlēmusi eksāmena laikā klausīties klasisko
mūziku, ar cerību nebūt iztraucēta no citu sišanas pa klaviatūru, dīdīšanās,
čāpstināšanas vai sazin ko vēl. Galu galā tas murgs beidzās, un diemžēl
pēcgarša nav no tām labākajām. Cik nu apjautājos apkārt, cilvēkiem ir ap 8 – 12
lappaspusēm, kamēr man ir tikai 6. Protams, tas nav rādītājs, jo galu galā,
galvenais jau ir pareizi noformulēta doma, bet tas manām bažām īpaši nepalīdz.
Ja iepriekš biju apņēmusies dabūt 7, tad tagad ceru, ka būšu vismaz nolikusi. Pēc
eksāmena uzzināju, ka vienam no klasesbiedriem pēc 5 stundu un 9 lapaspušu
uzrakstīšanas pēkšņi izslēdzās dators, un viss izdzēsās. Labi, ka man vismaz ko
tik briesmīgu nenācās pārdzīvot, jo tad gan aiz bēdām būtu izplūdusi asarās.
Tas ir nežēlīgi. Viņam, un citiem, kas nebūs nolikuši gan ir vēl 2 piegājieni
šim eksāmena, bet tas diži neuzlabo omu, jo galu galā, visi taču gribam būt
galā ar šo murgu. Eksāmens tiešām ir smags. 5 priekšmeti, garš lasāmais
materiāls un tikai 6 stundas. Elle!
 |
| Gardumu bufete speciāli 9. stāvam |
Pēc eksāmena ripoju mājās. Centos domāt pozitīvi. Beidzot biju norunājusi
tikšanos ar tik sen neredzēto Jonasu. Drīz vien ieradās arī viņš. Man tika
pagatavotas ļoti lepnas pusdienas ar steiku pamatēdienā. Biju noilgojusies pēc
kaut kādas ēdiena dažādības, jo viss ko pēdējās nedēļas laikā biju ēdusi
sastāvēja vai nu no makaroniem ar sieru, vai foreles ar salātiem. Lai gan
meloju, katru dienu izdzēru gardu augļu kokteili, ko pateicoties savai
lieliskajai ziemassvētku dāvanai, nu varu pavisam viegli un ātri pagatavot. Lai
nu kā – vakars aizritēja patiešām jauki. Paēdām, noskatījāmies filmu un
vienkārši atpūtāmies. Tas bija lieliski.
 |
| Tivoli parkā |
Šorīt gan atkal modos un sapratu, ka laiks nu ir pienācis, lai gatavotos
savam nākamajam eksāmenam. Taču līdz pat šim brīdim nepārtraukti atrodu ko
interesantāku, ko darīt. Rītu sāku ar dažādu, vēl nenokārtotu jautājumu
kārtošanu attiecībā uz Keniju, turpināju ar mājas uzkopšanu un tad izdomāju –
kāpēc gan neuzrakstīt blogu. Galu galā – ir sakrājies daudz stāstāmā. Bet es
saņemšos. Kad pabeigšu šo ierakstu, iešu paēst un ķeršos klāt mācībām. Vismaz
šis eksāmens nav tik visaptverošs un tikai 4 stundu garš. Priekšmets gan ir
pilnīgi debīls un visa gada laikā es tam vispār neesmu gatavojusies, bet gan
jau būs labi. Jaukākais ir tas, ka uzreiz pēc eksāmena dodos uz lidostu, lai
tālāk ceļu turpinātu uz karsto, eksotisko Āfriku.
 |
| Suši vakariņas |
Lai gan izklausās, ka mans gads ir sācies kā tādam nūģim – grāmatu tārpam,
pats sākums bija pilnīgi pretējs. Nu labi, pašas gada beigas un sākums. 30. Janvārī
mums ar Jonasu bija viens no jaukākajiem randiņiem. Vasarā vinnēju iespēju
palikt vienu nakti Tivoli viensnīcā, kas ir pieczvaigžņu viesnīca, pašā
Kopenhāgenas centrā. Tā kā Jonasam ir daudz un dažādi sakari, mūsu nakšņošana
tika pārcelta nākamajā līmenī, un mēs dabūjām vienu no „labajiem” numuriņiem
devītajā stāvā. Šinī stāvā, visu diennakti gaitenī stāvēja liels bufetes galds
ar dažādiem saldumiem, cepumiem, augļiem, sulām, utt. Arī kafijas, un citu
karsto dzērienu automāts bija tur pat līdzās. Interesanti, ka arī no rīta, kad
gājām brokastīs, tikām apsēdināti speciālā, tikai devītajam stāvam rezervētā
telpā, kur mums atsevišķi bija uzklāti galdiņi, sagatavota kolosāla bufete un
karstie ēdieni oficiantu pienesti. Vienkārši burvīgi. Tā kā tā bija arī pēdējā
diena, kad Tivoli parks bija vaļā, nolēmām, ka jāaiziet arī uz turieni,
ievērtēt skaistās Ziemassvētku dekorācijas. Tur arī pavakariņojām, ļoti garšīgā
restorānā, kur pa ilgiem laikiem dabūju nobaudīt suši. Katrā ziņā – izdevies randiņš.
 |
| Jaunais gads. Ejam skatīties salūtu. |
Tad jau bija pienācis 31. Decembris un pēc ilgām pārdomām, beigās piekritu
jauno gadu svinēt Jonasa kompānijā. Nu ne gluži viņa kompānijā, bet kompānijā
no viņa puses. Viņa labākais draugs ar savu meiteni (nu jau līgavu), bija
uzaicināti uz vienu mājas ballīti, un, tā kā Jonas ir viņa labākais draugs,
viņš sarunāja, ka arī mēs varam nākt. Beigās pasākums izvērtās necerēti labs.
Izrādās, ka no 12-15 cilvēkiem, katrs zināja tikai 3 – 4 cilvēkus, līdz ar to
visiem bija ļoti interesanti. Publika arī bija ļoti solīda un forša. Tā kā
vienai no meitenēm, puisis ir itālis, nebiju vienīgā ārzemniece un visas runas
pie galda tika dotas angļu valodā. Vakars tiešām bija kolosāls, jo bija gan
daudz ēdieni, gan dzērieni, gan dejas un jautrības. Diemžēl pašas beigas nebija
tās labākās, jo kad devāmies mājās, nekādi nevarējām sadabūt rokās taksi. Pat
telefona līnija bija aizņemta. Tā nu paņēmām „pirāt-taksi”, kas bija viens no
daudzajiem „privātajiem” takšiem. Diemžēl šī stulbā arāba mašīnā aizmirsu savu
somu, kur iekšā jau atkal bija mana autovadītāja apliecība, kredītkarte,
personas apliecinošā dāņu ID karte, nauda, dārga kosmētika, smaržas un ZELTA
GREDZENS. Pati soma arī bija ļoti vērtīga – īsta pitonādas. Biju tik dusmīga!
Eh, bet ko nu vairs. Kā mana ome vienmēr teikusi – par mantām nevajag
pārdzīvot.
