19 decembris, 2011

AtGrieŠanĀs

Sveicināti!

Jā, jā – tie, kas nezināja, es uz 3 nedēļām, savā Ziemassvētku brīvlaikā, ciemošos tēvzemē. Neko iepriekš nebiju teikusi tikai viena iemesla dēļ – gribēju pārsteigt savu mīļo draudzeni Unu. Domāju, ka viņai patīk Ziemassvētku dziesma – All I want for Christmas is YOU! Un domāju, ka vēl vairāk viņai patīk, ja vārdi piepildās, kas nozīmē, ka šā gada dāvana viņai būšu es...un viņa man!

Mana pēdējā nedēļa Kopenhāgenā vairāk vai mazāk bija jauka. Taču 2 aizvadītās dienas Latvijā bija vairāk kā lieliskas. Domāju, ka tas tā arī turpināsies, jo mēs ar Unu šeit esam kā 2 brīvi putni, kam nav ne skolas, ne universitātes, ne sesijas, vai kas cits, kas bojātu dzīvi.

Tātad par pēdējo nedēļu...biju apņēmusies šonedēļ neizlaist nevienu lekciju. Lai cik garlaicīga, man nesaprotama tā arī nebūtu, gribēju būt priekšzīmīga skolniece un skolu nebastot. Man tas lieliski izdevās līdz otrdienai :D Trešdiena man bija brīva pati par sevi, bet ceturtdien un piektdien skola vēl notika. Ceturtdien no rīta pamostoties biju pazaudējusi jebkādu motivāciju vilkties stundu pa lietu uz skolu, kur tā pat klasē bija labi ja 10 studentu no 33! Piektdienas rīts jau ir cits stāsts :D

Ceturtdien ar meitenēm, kuras mums atdod savu dzīvokli, sarunājām iet pabalēties.  Viņas vairāk kā gadu, gandrīz katras brīvdienas apmeklēja kaut kādu kruto Kopenhāgenas klubu. Un tā kā viņas bija tik regulāras klientes, viņas ieguva VIP kartes, kas ļāva klubā tikt par brīvu viņām abām un vienam + cilvēkam, kā arī iekšā katru no viņām vienmēr gaidīja viena šampanieša pudele. Abu jauko latviešu meiteņu „+ cilvēki” šoreiz bijām es un viena igauņu meitene (viņu roomate). Iesildīšanās sākās pie manis ap 22:00. Visas bijām uzposušās ne pa jokam, kleitās, augstpapēdenēs, utt, jo tas tomēr ir prestižs, glamūrīgs klubs. Vaļera bija sakārtojis savu miskasti lielajā istabā un viss bija pa smuko. Mēs jauki pasēdējām līdz pēdējam autobusam un tad devāmies.

Vieta bija forša. Laba mūzika, normāla publika. Riktīgi izdejojāmies. Jautrā gaisotne, alkohols un dejas, man bija pavisam atņēmušas sāpju izjūtas. Taču ap 4 no rīta, tā sāka reaģēt. Respektīvi, manas pēdas augstpapēžu kurpēs bija novestas tik tālu, ka likās – tās asiņo. Tas bija drausmīgi!

Paldies Dievam, man kaut kā nolaimējās ar nakts autobusu, kas nāca tieši laikā. Nu labi, mazliet ātrāk kā laikā, jo man nācās skriet ar savām 15cm augstajām kurpēm, lai uz to paspētu. Protams, kā jau vienmēr man braucot naktī uz piektdienu, sestdienu vai svētdienu ar kādu no Dānijas sabiedriskajiem transportlīdzekļiem, tas ir pievemts un gandrīz katrs pasažieris smird pēc alkohola. Starpcitu, arī šonakt braucot uz lidostu mana pieredze netika mainīta.

No rīta, kad pamodos, biju viena, un pulkstenis rādīja, ka esmu nokavējusi skolu. Nu neko, gulēju tālāk. Galu galā neko daudz arī tur nenokavēju, vienīgais žēl, ka labāk būtu tad jau trešdien braukusi uz Latviju.

Modinātāju biju uzlikusi uz 3 naktī. Pamodos, sataisījos, uztaisīju sev kafiju un drīz vien jau biju gatava iet, kad pēkšņi dzirdu nenormālo kustību virtuvē. Jā, jā, Vaļera ar savu draudziņu, ar ko visu piektdienas dienu bija dzēruši lielajā istabā, pēkšņi sāka cept, šmorēt, vārīt un sazin ko vēl. Tā nu sanāca, ka vienīgais cilvēks no kā atvadījos aizbraucot bija Vaļera. Sveiciens bija mazliet smieklīgs, jo viņa ačteles bija tik sarkanas, mute pilna un paskats kā mazam bērnam.

Aiztipināt līdz pieturai man prasīja 20 minūtes. Tur abloms! Labi, ka sāku runāties ar vienu no nakts autobusa šoferiem, jo viņš man lika saprast, ka esmu galīgi visu pārpratusi saistībā ar autobusiem uz lidostu. Tai stundā neviens autobuss pa tiešo uz lidostu neiet, un kopā izdomājām plānu, kā man tikt tur kur vajag. Pēc pāris minūtēm nāca cits nakts autobuss (piebildīšu, ka nakts busi nāk tikai ik pa stundai), kas mani aizveda līdz centram, un no turienes pēc 1 minūtes jau braucu metro uz lidostu. Lidostā pavadīju kādas 3h, bet tā kā man bija dators – skatījos filmas.

Lidmašīna, paldies dievam, īpaši nekavējās, un es tā diezgan ātri, mierīgi nokļuvu mājās. Lidostā mani sagaidīja mammīte, māsa un vecmāmiņa. Ehh, ku lutināta un mīlēta es te jūtos. Dievinu savu ģimeni!

Tās dienas vakarā ar māsu aizgājām uz rokoperu Kongresa namā „Sniega Karaliene” un pēc tam devāmies uz Kalnciemu, pie krustvecākiem. Gājām pirtī, ēdām, dzērām līdz kādiem 1 naktī, un kā jau parasti ar savām „māsām” – bijām pārsmējušās līdz asarai un krampjiem vēderā.

Izgulējos tai naktī tā kā nebiju gulējusi mēnešiem. Vienkārši 12h no vietas kā beigta. Tik salds miedziņš. No rīta atkal pārēdos un braucām ar suni uz mežu. Izstaigājāmies, izdzīvojāmies pa svaigu gaisu un tad jau dienas otrā pusē braucu mājās. Beidzot es dabūju braukt. SUPER!

Vakarā beidzot satiku Unu un pārsteidzu viņu ne pa jokam. Aizgājām uz veikalu nopirkt vinčukus un līdz kādiem 12 pasēdējām pie viņas. Tad spontāni izdomājām laist uz Vecrīgu, kur mums ar visādi labie piedzīvojumi. Hi hi.. Unas mammas murgs atkal ir sācies, jo mēs esam atgriezušās :D Tagad atpošos, sakopšos un 7 vakarā eju ar Unu uz izrādi. Jāatgūst tomēr kulturālā dzīve, kas man Dānijā bija pavisam aizmirsusies.

Pats labākais, kas ir citādāks kopš aizbraukšanas – Unai ir mašīna un mēs varam visur aizbraukt kā cilvēki. Šodien ar uz teātri nevajadzēs kratīties kaut kādā smirdīgā sabiedriskajā. Super super super J

Oi, šis tiešām būs sanācis garš ieraksts, bet ņemot vērā, ka 3 nedēļas būšu off no bloga, tas ir piedodams.

Starpcitu, mums tak projekts sācis iet vaļā. Viena pozitīva lieta ar ko vēlējos padalīties ir tas, ka jau otro reizi grupā ir sanācis tā, ka esmu līdere. Tas nav nekur norunāts, vai tml., bet visi par visu atskaitās man. Mans viedoklis tiek ņemts, kā pēdējais un galējais, un praktiski viss iet caur mani. Tas liek sajusties labi, jo iespējams nākotnē būšu, kas daudz iespaidīgāks, kā projekta grupiņas galva J

Priecīgus visiem Ziemassvētkus un Laimīgu Jauno gadu. Tie, kas grib mani satikt – lūdzu, rakstiet draugos! Es gribu satikt arī jūs!!!

Atā!

12 decembris, 2011

Ho Ho Ho

Svētdien bijām uz mūsu klases "Ziemassvētku ballīti". Taču tā mani vairāk sarūgtināja nekā iepriecināja. Protams, labāk jau par mājās sēdēšanu tas bija, bet biju gaidījusi kaut ko pavisam citu. It īpaši jau tāpēc, ka no cilvēka bija jāsamaksā 10Ls.

Tā, kā no klases pieteicās tikai nedaudz cilvēki un no tiem pašiem ieradās tik 8, nekas daudz no klases ballītes tur nesanāca. Lai būtu vairāk cilvēku, daži bija paņēmuši līdzi draugus. Nu jā - diezgan nožēlojami mums tur viss izvērtās :D Pasākums bija uztaisīts pie vienas no filipīniešu meitenes dzīvoklī. Nezinu, kā viņai izdevies, bet viņa kaut kā ir dabūjusi, lielu plašu vienistabas dzīvokli ar balkonu un lielu toleti, kas atrodas mājā, kas domāta veciem cilvēkiem. Mūzika mums skanēja līdz kādiem 24:00 uz visskaļāko, tā, ka es nezinu, cik tai vakarā daudz sirdstrieku tika piedzīti, bet nu labi. Vislabākais šai visā bija ēdiens. Es pārēdos, kā cūka un man likās, ka vemšu. Vienkārši stūmām iekšā cik varējām, jo tik labu mantu ilgi nebijām baudījuši. Mmmm....tik gardi viss bija sataisīts. Nesaprotu, gan kāpēc bija sapirkti TIK daudz ali. Tur bija 6 kastes ar 24 bundžām katrā, un mēs bijām tikai kādi 6 cilvēki, kas dzer alu. Būtu labāk to naudu iztērējuši mandarīnos...bet nu okay! 

Svētdien no 15:00 līdz kādiem 18:00 biju skolā ar savu projekta grupu. Gatavojām savu jauno hipotēzi un pirmo čapteri projektam numur 2! Nez cik daudz no brīvlaika mums iznāks, ņemot vērā, ka uzreiz pēc tā ir projekta aizstāvēšana, bet nu mums vismaz nav eksāmeni, kā visos gados pirms tam. 

Šodien atnācu mājās un man milzīgs šoks, jo no mūsu istabas pazudis lielais 20 tulkstošus vērtais paklājs :D Es pat mazliet uzmetu lūpu, bet pēc tam, kad Uģis atnāca mājās un teica, ka viņš bija zvanījis un prasījis atļauju - es nomierinājos. Man tas paklājs tā pat nepatika. Tāds krievisks, bez nekādas gaumes. Haha...kad gāju uz toleti redzēju, kur tad viņš ir nonācis. Vaļeram jauns dizains istabā top. Milzīgās gultas vietā, tagad stāv jauna divstāvu gulta priekš viņa un sīkā brēkuļa. Labs!

10 decembris, 2011

3 dienas

Jāsaņemas uzrakstīt kārtīgs blogs. Iepriekšējais ieraksts sanāca baigi švaks, ņemot vērā, ka par tiem notikumiem varēja izplūst detaļu detaļās.

Trešdiena bija brīva no skolas, un Uģim arī no darba. Es gan nekādu baigo brīvību neizjutu, jo mācījos savam dāņu valodas eksāmenam. Īstenībā pieķerties klāt mācībām bija ļoti grūti. Visu laiku centos atrast ko citu, ko darīt, lai tik nav jāmācās. Izmazgāju veļu, sakārtoju/izsūcu istabu, noskatījos pāris sērijas Gossip Girl, sarakstījos ar seniem draugiem, utt. 
Uģis jau no paša rīta bija devies misijā, sakārtot dokumentus. Manuprāt, viņam liels progress tai visā sanāca. Neatceros, vai iepriekšējā ierakstā minēju, bet tas dāņu ārsts, pie kā dzīvosim - ir gatavs Uģi jau tagad pierakstīt pie sevis mājās. Redzēs, kā tur viss iznāks.

Ceturtdien ļoti negribējās iet uz skolu, jo priekšā gaidīja 2 statistikas un viens Supply Chain Management. Neviens no šiem priekšmetiem mani nav spējis ieinteresēt. Nu labi - varbūt statistika mazliet, bet tas nemaina faktu, ka uzmanību tajos nokoncentrēt ir ļoti grūti. Saņēmos tikai tā iemesla dēļ, ka man 9:00 bija paredzētas pārunas ar vienu no pasniedzējiem. Tās ir pārunas uz kurām aicina katru studentu atsevišķi. Tur runā par pavadīto laiku Dānijā, par mācībām kā tādām, par mērķiem, tehnikām, kā pareizi gatavoties lekcijām, kādi ir sasniegumi līdz šim, utt. Šīs pārunas ir obligātas, tāpēc man nebija izvēles. 
Atnākot uz skolu, pirmais ko uzzinu - tās ir atceltas. Bik dusma parāva, bet nu okay - nosēdēju abas statistikas, taču no supply chain gan aizgāju. Aizgāju atvadīties no ukraiņu meitenes ar kuru iepazinos pirmajās nedēļās šeit Dānijā. Ja atceraties, es vēl rakstīju, ka vienreiz biju ar viņu šoppingā pa Kopenhāgenas centru. Nu man viņa nekāda tuvā draudzene nebija, un nav arī tā, ka man viņa baigi patiktu, taču man patika viņas orhideja, kuru viņa man apsolīja atdot, jo pati brauc atpakaļ uz mājām. Viņas semestris ir beidzies un viņa šeit bija tikai uz vienu semestri, apmaiņas programmā. Savu orhideju dabūju, taču ja jūs zinātu ar kādām mocībām man viņu nācās nest mājās. Mēs to puķi satinām avīžu avīzēs, lai nenosalst, un zieda galvā uzmaucām lielu celefāna maisu. Diemžēl nezinu, kā lai to skatu apraksta, bet tas noteikti bija diezgan smieklīgs + apkaunojošs. Tādu objektu nesot mājās, pievērsu ikviena garāmgājēja skatienu. Izbesījos, jo bija nenormāls vējš un man bija tonnu smaga soma vēl jānes. Ai...bet nu vismaz tagad manu istabu rotā skaistā lillā orhideja. Cerams, ka viņa līdz ievākšanai jaunajā mājvietā izdzīvos!

Mājās paēdu 3 vārītas olas, jo nekas cits mums vairāk nebija un devos atpakaļ uz skolu likt eksāmenu 1. modulī dāņu valodā. Pārstresojos sēžot sastrēgumā, jo likās, ka nokavēšu, bet viss bija labi. Aizbraucu, papļāpāju ar "kolēģiem" un tad jau bija pienākusi mana kārta. Eksāmena norise bija tāda - 6 biļetes, kur ir rakstīti 3 grāmatu nosaukumi un 2 tēmas - MANA NEDĒĻA un VESELĪBA&DZĪVES STILS. 6 biļetē bija tukša, kas nozīmēja, ka varu izvēlēties tēmu par ko runāt. Kad norunāju tēmu, tad skolotāja man uzdod jautājumus. Eksāmena otrā daļa ir bildes. Es izvelku vienu bildi un uzdodu skolotājai par to dažādus jautājumus. Reāli viss eksāmens ir runāšana.

Iegāju iekšā, izvilku biļeti - tukšā. Nenormāli nopriecājos, jo biju ļoti stipra vienā no grāmatām, taču izrādās, ka ja izvelku tukšo tad atmetas grāmatas un man jālozē biļete pa jaunam 2 tēmās. Neviena no tēmām man nepatika. Pagāja gan laiks kamēr ar pasniedzēju "izstrīdējos" par to, ka domāju, ka varu izvēlēties vienalga kuru tēmu, kamēr viņa lika tikai no tām divām. Laiks pagāja, jo viņa ar mani runāja tikai dāniski :D
Labi - izvilku biļeti ar nosaukum MANA NEDĒĻA. Norunāju kādu pusotru minūti, pēc tam atbildēju uz kādiem 8 jautājumiem un pati vien nespēju nobrīnīties, cik labi visu saprotu un spēju atbildēt. Es tiešām runāju dāniski. Baigi lepnā sajutos. Tad pienāca bilžu kārta. Izvilku vienu ar sievieti. Uzdevu kādus 10 jautājumus, bet redzēju, ka viņa gaida vēl. Nezināju, kā iziet no situācijas, kad pēkšņi man virs galvas iemirdzējās atklāsmes spuldzīte. Kad viņai prasīju, cik tai sievietei ir bērnu - viņa atbildēja 5! Tā nu mans atklāsmes jautājums bija - kā sauc katru no tiem bērniem? cik katram no viņiem gadu?...bet viņa tik sāka smieties un teica, ļoti labi - esi nolikusi! Viņa mani paslavēja un es pati arī sajutos ļoti labi.

Piektdiena bija viena no manām garākajām dienām šeit Dānijā. No paša rīta devos uz savu tīrīšanas darbu. Tā, kā man bija jāpaspēj uz skolu, visu izdarīju divās stundās triju vietā. Man pat bija atstāta lielāka nauda, kā parasti. Ja jūs zinātu, kā man riebjas tur mazgāt grīdas. Tas nav tā - ka tu vienkārši ielej spainī ziepjūdeni un izmazgā. Process ir pavisam citāds - garš un mokošs. Es vispirms to izsūcu, tad uztaisu tādu baltu masu, izleju pa visu grīdu, vienmērīgi izpludinu, atstāju uz 7 min, tad ar birsti pārberžu visam pāri dabūjot nost netīrumus un tad savācu visus plūdus. Pēdējais solis ir visgrūtākais :( Riebjas tā padarīšana.

Tad aizgāju uz skolu, noklausīties Project 2 Kick. Manas brīvdienas būs stresa pilnas, jo šis projekts ir uz pusi apjomīgāks kā iepriekšējais, pietam šim ir dots daudz mazāk laika. Ā, un vel tāds sīkums kā atzīme. Iepriekšējais bija tikai par pass vai fail, bet šeit jau ir daudz nopietnāk. Nu labi, dzīvosim redzēsim!

Un tagad uzrakstīšu par manas piektdienas noslēdzošo un sestdienas iesākošo daļu. Mana klasesbiedrene Veronika ir atradusi darbu visbiezākajā Kopenhāgenas rajona restorānā/klubā. Tā vieta ir atvērta visu nedēļu kā ekskluzīvs restorāns, bet piektdienās un sestdienās no plkst. 23:00 tas pārtop par klubu, kur ieeja ir no 30 gadiem. Tur pulcējas visbiezākie no biezākajiem. Veronika strādā gardrobē, kas ir atvērta tikai piektdienās un sestdienās. Viņa pelna 10,50 Ls stundā un papildus dabū arī dzeramnaudas, ko visi - bārmeņi, oficianti, pavāri, gardribisti dala. Un bieži vien pa nedēļas nogali viens cilvēks dzeramnaudā dabū 100Ls. Iedomājieties? Visu laiku dīcu, lai Veronika pajautā par mani. Tā nu sanāca, ka viņa sarunāja, lai piektdien aizeju viņas vietā, jo pati tai vakarā netiek. Sākumā satraucos, jo uzzināju, ka šefs ir pakistānis un Veronikai pašai vēl nav līguma tur. Taču noriskēju un aizgāju, jo nodomāju, ka tādā vietā ir maza iespēja, ka piekrāps, bez tam tur strādā ļoti daudzi jaunieši no mūsu skolas. Kādi 7 lietuvieši :o

Aizbraucu, un mans darbs sākās plkst. 17:00. Menedžeris (pakistānis) ir iecēlis vienu meiteni par galveno, kas apmāca jauniņos, utt. Tā ir lietuviešu meitene, kas mācās manā skolā. Viņa tur strādā jau gadu. It kā jauka, mīļa, bet kaut kas viņā ir neīsts. Viņa mani visu laiku sauc par sweety, bet tas man liek justies, kā idiotei! Viņa arī baigi nolika Veroniku, sakot, ka viņa ir pilnīga idiote un neko nesaprot, ko viņai stāsta, taču mani viņa paslavēja, jo es tiešām visu sapratu ātri. Viņa pat pateica par mani tam bosam un viņš man jautāja, vai nevaru rīt nākt. Tā kā man ir paredzēts pasākums ar klasesbiedriem es atteicos, bet teicu, ka pēc tam gan varu sākt. Viņš izskatījās priecīgs un teica, ka sazināsimies. No tās lietuviešu meitenes tagad izklausās, ka esmu Veronikai nocēlusi vietu, jo viņai viņa nepatīk. Es šo darbu darot 100x labāk. Cerams, ka mēs abas ar Veroniku varēsim tur strādāt, jo es negribu katru piektdienas, sestdienas nakti tur rukāt. Gribu tikai vienreiz nedēļā. Jo piemēram, vakardien strādāju no 17:00 līdz 5:00 rītā. 12h kājās! Šorīt viss ķermenis sāp, jo dēļ smago mēteļu stiepšanas esmu iedarbinājusi sen nelietotus muskuļus. Visvairāk man sāp dibens. Nezinu kāpēc? Laikam no nepārtrauktās tupšanās pēc somām, utt. Otra vieta ir roku muskuļi un pirksti, kas nonstopā locījās liekot numuriņus, liekot mēteļus virsū un nost no pakaramajiem, utt.
Labi, tas tāds vispārinājums par to "pieredzi", taču ja sīkāk, kā man gāja, tad....

Es atnācu, mani uzreiz uzsūtīja uz otrā stāva garderobi, kur man vienai jāstāv. Otrā stāva gardrobe ir restorānam, bet pirmā - klubam. Visi numuriņi ir no papīra, kur man viena daļa jāiedod viesim, bet otra jāuzliek uz pakaramā. Sākumā visu darīju lēnām, nesteidzoties, bet tad pēkšņi uzradās, kādi 40 cilvēki un visi stiepj nodot savus mēteļus un somas. Somu ņemšanai ir sava sistēma, savi numuri...tas bija murgs. Man likās, ka ar mani ir cauri, bet tad man uzsteidzās palīgā viens lietuviešu čalis un mēs kopā no tā bara tikām vaļā. Pēc kāda laika uzradās jauns pūlis, bet to jau es spēju daudz labāk nokontrolēt. Tad iestājās 2h pilnīga garlaicība, protams, ja neskaita dažus sadzērušo viesu "apciemojumus". Man bija diezgan auksti, jo stāvēju mazā maiciņā tuvu pie durvīm, tāpēc viens vecis ik pa pusstundai nāca man piedāvāt paņemt viņa mēteli. Iedomājieties skatu, kad gardribiste stāv vienā no krutajiem D&G vīriešu mēteļiem :D Jā, visi mēteļi bija no krutākajām firmām, kad viesi pa saviem makiem meklēja numuriņus es redzēju TĀDUS žūkšņus ar banknotēm. Vēlāk vakarā, kad viņi jau bija pavisam apdzērušies, tad bija gadījumi, kad pa kabatām rakņājoties, meklējot savu numuriņu, viņiem rokās stāvēja ne tikai saburzītais numuriņš, bet arī milzīgās naudas banknotes :o Visi viesi bija uzcirtušies skaistos vakar tusiņa tērpos...it īpaši dāmas. Gandrīz visi vīrieši bija uzvalkos, vai vismaz uzvalkveidīgos tērpos.
Es stāvēju tādā vietā, kur gar mani visu laiku gāja oficianti ar milzīgām paplātēm garšīgu ēdienu. Es miru badā, jo pa visu dienu biju ēdusi tikai brokastis. Tas bija liels pārdzīvojums manam puncītim. Biju bik šokā, ka arī oficianti nāk koķetēt. Viens no vecākajiem un pretīgākajiem man tāds pienāca ļoti tuvu klāt un saka: Would you like some tea, coffee, coca cola...kiss, hug?! Es tāda COCA - COLA please! Viņš tāds: are you sure? Un bāž pretīgo purunu tik tuvāk - es tāda YES, absolutely!

Pēc tam, kad visu biju sakārtojusi perfektā secībā, mani atnāca nomainīt kaut kāds jauniņais. Es tā vietā gāju lejā uz klubu. Īstenībā par to priecājos, jo tur, kad atvērās diskotēka, laiks paskrēja nemanot. Mūzika bija super, cilvēki bija tonnām, bet es sistēmu uzķēru zibenīgi un viss gāja raiti. Taču iedomājieties - kādas 3,5h vienkārši nonstopā skriet pēc mēteļiem, skriet nolikt mēteļus, mēģināt atrast pazudušās mantas, utt. Trakums! Pietam viņi visi bija nežēlīgākajā pārpālī, līdz ar to visu padarot vēl grūtāku. Uz beigām, gandrīz katram otrajam kaut kas bija pazudis. Tad gan sākās sviesti, taču pateicoties manam jaunajam telefonam, ko nopirku Fotex veikalā (tas pats, kas mums Maxima) es biju gardrobes kings, jo manā telefonā ir iebūvēts lukturis :D Ja nebūtu tas, es tai tumsā vispār neko nevarētu atrast.

Ai, nu grūti jau atstāstīt visu, bet gāja interesanti. Jauna pieredzīte. Mani mazliet nokaitināja tā lietuviešu čikse ar ko kopā strādājām, jo viņa mēdza pazust viss trakākajos momentos, atstājot mani vienu. Es viņu pat pieķēru vienbrīd sūcamies ar kaut kādu bārmeni. Nu cammon!? Viņa tāda baigi dīvainā...

Kad viss četros slēdzās, mums vel vajadzēja satīrīt trako bardaku.

Tad ar to lietuvieti gājām kilometru uz vilciena staciju. Ārā bija nenormāls aukstums...man pat zobi drebēja. Kad vēl biju darbā, mani pārsteidza pēkšņā krusa, kas sitās pa logu, bet nu jā...aukstumiņš ne pa jokam. Ar vilcienu aizbraucu līdz centram un tad ar autobusu mājās. Nebija tik traki!

Nu tagad tikai jācer, ka mani pieņems darbā un, ka Veroniku neatlaidīs. Viņa īstenībā nemaz nav tur pieņemta, tā ka cerams viss sakārotsies.

Labi, es tagad eju taisīties uz savu vakara baļļuku. Tad jau gaidiet nākamo ierakstu :)

06 decembris, 2011

Brīvdienas nosēdējām mājās, jo ārā visu laiku lija. Varētu pat teikt - nonstopā plosījās vētra. Uģis gan svētdien aizgāja uz darbu, bet es vai nu vāļājos pa gultu, vai skatījos Gossip Girl sērijas vai mazliet pamācījos. Galīgs nogurums, tāpēc uz mācībām prāts vispār nenesās. Miša tā arī nepiezvanīja, tāpēc neko nenopelnīju.

Pirmdiena bija gara, jo visi 3 mācību bloki, kur katrs ir 1,30 h garš, mums bija mārketings. Mums bija jāanalizē viens case. Kad pārvilkos mājās, zubrijos savam dāņu valodas eksāmenam. Ja mācos, tad pamatā tikai to...

Otrdien, jeb šodien bija interesanta diena. Pēc stundām aizgāju ciemos pie ukraiņu meitenes, ar ko iepazinos sākumā papļāpāt, un nosist laiku līdz dāņu valodai. Sarunāju, ka viņa man atdod savu smuko orhideju, jo pēc 2 dienām viņa atgriežas mājās. Viņa te bija tikai vienu semestri.

Tad aizgāju uz dāņu valodu. Un pēc tam tikos ar Uģi, lai kopā brauktu apskatīt vienu dzīvokli. Es draugos, domu biedru grupā uzgāju vienu piedāvājumu. Latviešu meitenes pārvācas un piedāvā šo dzīves vietu citiem. Viņas mācās manā skolā un tā vieta ir 20 min attālumā no skolas. Viss baigi smuks, jauks. Meitenes nenormāli rēcīgas un mēs jau sarunājām ballītes nākotnei kopā. Viņas man abas kopā atgādināja tik ļoti manas un Unas attiecības. Cerams, ka sadraudzēsimies un forši pavadīsim laiku.

Smieklīgākais šodien. Kad braucām uz to vietu, iekāpjot autobusā - šoferis pieķēra, ka man nav pareizā klipkarte. Es, lai ietaupītu naudu, biju nopirkusi bērnu karti nevis pieaugušo. Pirmo reizi pieķēra. Es notēloju lielo šoku par šo kļūdu un ar visām aktrises dotībām nospēlēju nabadzīti, kam nebija ne jausmas. Tad kaut ko ar Uģi latviski runājot, centāmies sakasīt naudu biļetei, bet mums nesanāca, kad pēkšņi dusmīgais šoferis - eu, jūs no Latvijas. Izrādās viņš ar no Latvijas, bet, protams, kārtējais krievs, kas tik krieviski māk. Lai nu kā - mēs dabūjām aizbraukt pa brīvu līdz savai pieturai :D Labi, ka neapdirsām viņu sākumā! Vispār, te nekad nevar zināt, kur kāds Latvietis stāv!

02 decembris, 2011

Šā un Tā

Nebiju pamanījusi, ka jau gandrīz nedēļa ir pagājusi kopš mana pēdējā ieraksta. Laiks skrien neaptveramā ātrumā, un, godīgi sakot, nekas ievērojams un stāstīt vērts tā pat manā dzīvē nenotiek. Garastāvoklis līdzīgi kā laik apstākļi turpina būt draņķīgs. Bet, tā kā mamma sūdzas, ka neko nezina par manu dzīvi, kaut kas jau jāuzraksta. 

Pirmdien ar Melāniju nosūdzējām Patriku institūtam, kas atbildīgs par nodokļiem. Patīkamā kārtā, viņi tika ļoti ieinteresēti un apsolīja, ka visu tur ies un nokontrolēs. Tā kā es izvēlējos palikt būt anonīma, es neuzzināšu, kā viņiem tur viss beigu galā iznāks, bet sirds vismaz ir mierīga, ka viņi nepalika vienaldzīgi. Viņi pat teica, ka tas, ka viņš ķipa tur visu ir labi noslēpis, viņus neapmuļķos, jo viņiem ir pietiekoši liela pieredze šādu "bandītu" atmaskošanā. Vienīgais, kas mani mazliet sabiedēja, bija tas, ka viņi izteica man brīdinājumu, ka ja viņš man kaut ko zvana vai tamlīdzīgi, lai nekavējoties eju uz policiju. Dieviņš dod, lai tas viss tik netīri neaiziet un man par to cilvēku nekad dzīvē vairs nav jādzird!

Skola kā skola...nekas īpašs tur nenotiek. Tagad lielākais notikums ir izvēlēties nākamajam semestrim papildus priekšmetu. Izvēle ir starp statistiku, personiskā un līdera spēju attīstība, ekonomika. Sākumā domāju, ka noteikti ņemšu otro, bet tad pārdomāju par labu statistikai, bet ceturtdien, kad bija visu priekšmetu prezentācijas sliecos uz ekonomiku. Esmu nolēmusi, ka prioritāšu lapā kā pirmo rakstīšu ekonomiku, bet otro personisko, līdera spēju attīstību. 

Ceturtdien man pēc stundām bija dāņu valoda. Ļoti grūti bija piespiesties iet, taču piespiedos. Man jau nākam ceturtdien ir eksāmens pirmajā modulī, tā ka jābeidz slinkot. Stunda bija tik garlaicīga, ka domāju, ka starpbrīdī laidīšos mājās, taču beigās attapos bārā ar divām klasesbiedrenēm. Mēs nopirkām pa aliņam un devāmies uz otro dāņu valodas klasi. Jā, šeit klasē dzert aliņu nav nekāds lielais WOW! Mums ar meitenēm gāja nenormāli jautri un pēc stundām ar vēl pus klasi devāmies atpakaļ uz bāru. Tur satikām vēl 2 pazīstamos un tā arī notusējām pāris stundas. 
Tikai 3 cilvēki no visa bara, kas bija bārā nedzīvoja kopmītnēs - mani ieskaitot. Tā nu mājupecļš bija ļoti smags. Pa ceļam no viena rumāņa nopirku riteni :D Nu mēs gan abi bijām diezgan labā kondīcijā, bet es vienojos, ka viņš man pārdos pa 50Ls vienu no saviem trīs nozagtajiem riteņiem. 
Kad rumāņu čigāns pazuda, palikām ar igauni-krievu divatā. Oi, kas mums izvērtās par diskusiju attiecībā uz krieviem. Man pat tagad kauns rādīties viņam acīs, bet cik es atceros, viņš man beigās visam piekrita :D Un es biju skarba, jo man besī tie murgi, kas jāklausās par situāciju Latvijā. Nebūs nekādas otrās valodas!!!! Sviests!

Atnācu mājās ļoti labā garastāvoklī, bet Uģa nošļukusī seja mani pārsteidza nesagatavotu. Viņam 800Ls vietā, darbā izmaksāja tikai 400Ls. Tas tāpēc, redz, ka viņam vēl visi dokumenti nav nokārtoti. Aiii...nu mūs te abus baigi abižo, bet tas mūsu plānus par jaukiem Ziemassvētkiem Tivoli un Ziemassvētku vakariņām nemainīs. Kaut ko mēs saštukosim. Protams, besī, ka jādzīvo kā pēdējiem nabagiem, dažreiz ar tukšiem vēdariem, bet tas vēl vairāk liek gribēt kāpt dzīvē augstu. Un mēs kāpsim!

Šodien uz skolu nespējām piecelties. Nezinu, kā sanāca tā, ka abi ap pieciem no rīta pamodāmies, kaut ko pusstundu pļāpājām, nolemjot, ka šodien paņemsi brīvu...un aizgājām gulēt tālāk. Kad pamodāmies, paēdām un aizbraucām uz centru, kur es aizgāju pieteikties vienā darbā. Cerība nav lielas, bet nu - tā tomēr mirst pēdējā!

Smieklīgākais šīs dienas notikums - mēs ar Uģi taisot no rīta brokastis, pamanījām, ka viena Vaļera puķe šausmīgi novītusi. Viņam pirms kādām 2 nedēļām to kāds uzdāvināja, un es vēl nodomāju - oii, ku skaista! Šodien pastos - vienkārši nokaltusi, un praktiski mirusi. Pat nav izņemta no celefāna maisa. Es šo apleju, uzlieku uz šķīvīša pie loga, lai mošk atdzīvojas...kas zin!? Atnāku pēc pāris stundām mājās....skatos, kur tad puķe?! Un uzminiet, kur es to atrodu?! IZMESTU MISKASTĒ! :(


27 novembris, 2011

VĒTRA

Fū, ku šodien nesmuka diena. Visu laiku nomācies, vējains, lietains...Labprāt ārā vispār nelīstu, bet šodien bija otrā diena, kad man jāstrādā pie Mišas. Gan turpceļā, gan atpakaļceļā sirds dauzījās kā negudra, jo visu laiku bija bail, ka vai nu mani aizpūtīs pa gaisu, vai arī man uzgāzīsies kāds koks. Brrr....tiešām nepatīkama sajūta!

Vakar man bija taisnība, ka Miša ar Vaļeru dropēja. Mūsu gruzīns mājās pārvilkās tikai naktī un pēc Uģa stāstītā atkal vēmis, gāzies, utt. Es, paldies Dievam, gulēju un neko nedzirdēju, taču no rīta to nevarēja nepamanīt. Koridors smakoja pēc alkohola un virtuvei atkal pāri bija gājis viesulis. 

Lēnām pamodos, piekārtoju savu istabu, paskatījos, kas internetā jauns un drīz jau pienāca brīdis, kad jāiet pie Miša. Tieši pirms vēru vaļā vārtiņus, man zvanīja Vaļera. Nodomāju, ka šis man teiks, ka šodien neesot jāiet, bet izrādās Miša šim zvanījis un prasījis, vai būšu. 
Kad iegāju pa vārtiņiem, pa vienu no logiem redzēju Mišu guļam uz dīvāna, kā tādu vecu plaušu. Iegāju iekšā cik vien skaļi varēju. Šis sadzirdēja un izskrēja samiegojies pretī. Nogāju uz savu "kabinetu", un pēc mirkļa man tika atnesti cepumi un lielā pudele coca-cola.

Likās, ka ātri visu nobeigšu, bet beigās man tā izvērtās 6h gara darba diena. 100 reizes vajadzēja pārkārtot, sakārtot, atkārtot...un, ai, karoč murgs. Likās, ka nekad tam visam nebūs gala. Taču, kad beidzot gals pienāca, Miša man iedeva tikai 20Ls. Šis tāds saka - tu vakar nostrādāji 7h un šodien 7h, kopā par to tev 70Ls. Nodomāju, ai, labi....ko es īpaši varu iebilst. Labi vismaz, ka viņam sūdīgi ar skaitļiem, jo īstenībā es nostrādāju 11h nevis 14h, bet nu labi. Vismaz kaut kāds ienākums un es varēšu samaksāt par īri. 

Vienkārši vēlreiz pārliecinos, ka nav ko lielīties, jo re kā man beigās ar to naudu iznāca :D Bet par pašu Mišu es nevaru sūdzēties. Tiešām - neviena slikta vārda! Vienīgais, kas man besī  ir viņa diben līnija. Viņam tās trenuškas visu laiku noslīdējušas tik zemu, ka man paveras viens no pretīgākajiem skatiem ever! Viņam tas dibens ir šausmīgs!!! Fūūūūū.... :D :D

Labi, čau! :)

26 novembris, 2011

DEŽAVŪ ?

Okay, atkal varu teikt - man šodien bija PIRMĀ DARBA DIENA! Tikai atšķirībā no iepriekšējās, es SAŅĒMU algu. Un pietam algu, kas ir minimums Dānijā, lai gan arī šis ir "melnais darbs", kur es nemaksāju nodokļus. 

No rīta piecēlos, pamatīgi pierijos, izpildīju 2 mājas darbus, sataisījos un 13:45 tikos ar Vaļeru. Kopā aizgājām uz to māju, kur dzīvo viņa draugs. Es, protams, aizgāju garām mūsu satikšanās vietai kādus 300m, bet nu beigās mēs viens otru atradām. 

Durvis atvēra Mišas sieva. Ļoti skaista, jauna sieviete, taču, kad atvēra muti - šķita tāda diezgan prasta. Nemācēšu izskaidrot, kāpēc, bet tāds man palika pirmais iespaids. Tad no alas izlīda Miša. Ak, mans Dievs! Reti neglīts krupis. Tāds īss, resns, spalvains ar mizlīgu krieva akcentu. Viņa balss bija tāda aizsmakusi, smaga kā kuilim. Ai, nu es nemāku aprakstīt - bet pēc skata diezgan pabriesmīgs, taču ļoti bagāts. Tas iespējams arī ir iemesls, kāpēc tik skaista, jauna meitene ir kopā ar šādu vīrieti. Es nekad nespētu ar kādu būt kopā tikai naudas dēļ, jo dzīve ir pārāk īsa, lai to tādā veidā izniekotu. 

Uzreiz nogājām pagrabstāvā, kur ir viņa kabinets. Viņš man izskaidroja, kas man jādara un es uzreiz ķēros pie darba. Man tika atnesta kola, ieslēgts TV un dota atļauja praktiski darīt ko gribu. Visa darba laikā, Miša ik pa reizei noskrēja un nonesa man kolu, augļus un cepumus. No pusdienām atteicos, jo nebiju izsalkusi un gribēju pabeigt darbu. Viss, kas man bija jādara bija sakārtot čekus pa mēnešiem. Visu līdz septembrim smuki salīmēt kladē, un no septembra salikt tādā mapē. Un tad vēl bija tāda kaste ar papīriem, aploksnēm, kur man katrs no tiem jāsaliek kabatiņās un jāuztaisa mape. Tas viss audita dēļ. Man nepamanot paskrēja gandrīz 5h to darot. Rīt pabeigšu nepabeigto. 

Kad biju beigusi, Miša izgāja visam cauri un nespēja vien beigt mani slavēt. Vaļera arī visu to laiku dzīvojās pie viņa un arī izteica komplimentu - ka darbs izskatās ļoti profesionāls. Mums gan aizgāja maza diskusija ar Mišu par latviešiem, jo viņš mūsu tautu mazliet apdirsa, bet Vaļera man palīdzēja aizstāvēties. Vispār tas Miša šķiet tāds baigi aukstasinīgs. Viņš tā arī pateica - viņam eksistē tikai nauda, un, viņa prat, viss grozās tikai ap to. 

Kad taisījos uz promiešanu, Miša man piesteidzās klāt un atņēma jaku, lai paturētu to, kamēr es ievelku rokas. Tad viņš man sāka skaidrot, kā tikt mājās, lai gan Vaļera jau to bija paspējis izdarīt 3 reizes. Viņš man vienu un to pašu skaidroja otras 3 reizes. Kad biju ārā pa durvīm, abi izbāzuši galvas man kliedza nopakaļ vēl 7. reizi, kā tikt mājās. Kad biju tiksi līdz vārtiņiem, Vaļera tāds - Elīn, ..... Jā, viņš man atkal izstāstīja ceļu mājās. Pēc tā kā viņi runāja, šķita, ka abi ir pamatīgi sametušies :D 

Pozitīvais - darbs nav grūts, 10 minūšu gājienā no manis, brīvdienās, es pati varu plānot savu laiku un naudu saņemu uzreiz tai pat dienā. Šodien pa nepilnām 5h saņēmu 50Ls =))
Izklausījās, ka Vaļera cenšas savervēt Mišu, lai ņem mani arī pa auklīti vai tīrītāju un maksā dubultā :D

Vispār Vaļera par mums baigi rūpējās. Viņš pēdējā laikā ir ļoti jauks pret mums. Viņš cenšas nokārtot, lai atkal varam maksāt 350Ls mēnesī, 400Ls vietā, viņš mūs baro, visu laiku apvaicājas par Uģi, utt. Man viņš sāk iepatikties!

25 novembris, 2011

IR

Sveicināti! Elīna tagad ir ļoti labā garastāvoklī, par spīti pēdējā laika notikumiem. Tikai vēlreiz pārliecinos, ka laiks un neatlaidība nepadoties visu agrāk vai vēlāk saliek pa plauktiņiem. Cenšos uz lietām skatīties gaišāk un pozitīvāk, un ziniet, ko?! Lietas tādas arī paliek.

Tātad, kā man gājis pēdējās 2 dienas un kas mani tā iepriecinājis? Pirmkārt, kā jau teicu, cenšos lietās meklēt pozitīvo un līdz šim pat nebiju apjēgusi, cik laimīga esmu. Es mācos skolā, kas man ļoti patīk, kur es iemācos daudz interesantu lietu, man ir kolosāla, draudzīga klase, skolotāji visi kā viens ir lieliski, jo spēj ieinteresēt, iemācīt un vienkārši visu procesu padarīt jautru. Man ir mīloša, atbalstoša ģimene, superīgs puisis, vienreizēji draugi, forša, liela istaba, laba veselība, un pats galvenais - visa dzīve vēl priekšā! 

Tātad, viss iepriekšminētais ir tikai tāda gaišāka domāšana un pozitīvāks skats uz dzīvi, bet runājot par lietām, kas sāk salikties plauktiņos...tas ir cits stāsts :)

Vakar piezvanījām ar Melāniju pāris iestādēm, sakarā ar Patrika lietu. Diemžēl, tā kā man nav kontrakta un šīm iestādēm ir lielākas lietas, ko darīt,īpaši neko neizdevās panākt. Pirmdien vēl piezvanīsim nodokļu sekotājiem, bet lai cik skumji tas arī nebūtu, visticamāk arī tas neko nepalīdzēs. Par to gan esmu nelielā šokā, bet nu tāda laikam ir dzīve - netaisnīga.

Lai nu kā...mans lielais pārdzīvojums un teiksim - izgāšanās, ir ļoti aktuāls temats manā klasē. Par to zina gandrīz visi. Pateicoties tam, esmu uzzinājusi pāris svarīgu lietu. Piemēram, šeit Dānijā ir tāda kā strādājošo savienība, kurā iesaistoties tu iegūsti daudz visādu labumu. Viņi vienmēr aizsargā savu biedru tiesības, panāk, ka netaisnība pret strādājošajiem tiek apkarota, utt. Piemēram, ja es būtu tādā biedrībā, tad viņi spētu panākt, ka Patriks man samaksā visu līdz pēdējajam, pat ja man nav līguma. Šai biedrībai esot neiedomājama vara! Protams, lai būtu biedrs ir jāmaksā katru mēnesi biedrības maksa, kas ir aptuveni 20 Ls. Taču esot šai savienībā, tu pat iegūsti kaut ko līdzīgu darbinieku apdrošināšanai. Katrā ziņā, kad dabūšu darbu un pelnīšu pietiekoši - noteikti iesaistīšos.
Vēl kas. Vakar viena meitene padzirdot manu bēdu stāstu, jautāja vai meklēju darbu. Viņa var man palīdzēt. Viņa pati ir strādājusi tādā iestādē, kur tu strādā, kad pats gribi. Tu uzraksti laikus, kad vari strādāt un tevi izsauc, kad vajag. Darbi var būt visvisādi - tīrīšana, paku kārtošana, utt. Labākais, ka darbi mainās, ka tev maksā vismaz 11Ls stundā, tie ir viegli un tu strādā savā brīvajā laikā. Visdrīzāk otrdien aiziesim pieteikties un viņa mani ieteiks, jo viņa tur strādājot ieguvusi lielu cieņu!

Vakar atkal noslinkoju un neaizgāju uz dāņu valodu. Zinu, zinu...bet man tiešām nebija ne gribēšanas, ne enerģijas....
Vaļera tik visu laiku cilpo pa māju un iepriecina tad ar kāpostu zupu, tad ar picu, tad atkal zivju zupiņu...mmm...Taču pats foršākais, ko viņš šodien izdarīja bija - atrada man darbu. Rīt iesim runāt, bet izskatās, ka būs labi. Protams, tas atkal būs melnais darbs, bet pavisam citādāks, kā tas, ko darīju pirmstam. Tas būs kaut kas līdzīgs sekretārei sestdienās, svētdienās pie viena azarbaidžāna. Viņš ir precējies ar "latvieti". Pēdiņās, jo tā ir kārtējā "latviete", kas nezin latviešu valodu. Zina tikai krievu. Karoč, tas ir kaut kāds foršs vecis, kam pilna dirsa naudas. Viņam vajag kādu, kas vienkārši sakārto dokumentus un citus sīkumus. Nu rīt - visu izrunāsim! Pašlaik skan lieliski! :)

Labiņi. Es tik tā ātri atskaitos par to, kā man gājis, lai vēlāk nav jāraksta ūber garie raksti ;)

23 novembris, 2011

MANS ROMĀNS

Pāris dienas atpakaļ viena man mīļa draudzene, un bijusī komandas biedrene ietvītoja:

 Ruta Pētersone 

lasīt  blogu ir pat interesantāk nekā labu romānu. neesmu izlaidusi nevienu ierakstu. veiksmi mācībās, darbiņā! :)


Tad nu teikšu tā - jā, mana dzīve tiešām šķiet kā romāns, kur galvenais varonis tiek sists pret sienām, mīdīts zemē, bet tik un tā spējīgs atkal piecelties, noslaucīt dubļus, sadziedēt brūces un iet tālāk. Vakardiena bija viena no pazemojošākajām dienām manā dzīvē. Varētu teikt, ka manā "romānā" vakar tika sasniegta kulminācija. Šī noteikti nebūs vienīgā, taču iespējams nepatīkamākā noteikti. 

Runa ir par manu "lielisko darbu" indiešu restorānā. Negribu vairs par to ne runāt, ne rakstīt, tāpēc šī būs pēdējā reize, kad šo visu pieminēšu. Un centīšos to darīt īsi.

Pirmdien pēc stundām man bija jāgaida skolā, līdz darba sākšanai. Pa to laiku patērzēju ar saviem skolas biedriem. Sāku runāties ar Melāniju (dāniete, 35 gadi, mācās manā kursā). Pastāstīju viņai situāciju par manu darbu un viņa bija šokā. Teica, lai nekavējoties tinos prom no tās vietas, jo man var sanākt sūdi, ja uzraus, ka strādāju pa melno algu. Pietam, Patriks mani izmanto, viņš izmanto visus, kas tur strādā, maksājot viņiem zemāku algu nekā likumā noteikts. Viņš iebāž kabatā naudu, kas pienākas viņa darbiniekiem. Tas viss mani uzkurināja un es sapratu, ka man tā vieta jāpamet pēc iespējas ātrāk, jo vairs negribu ļaut tam kretīnam uz mana rēķina uzdzīvot. Taču tā kā biju atstājusi tur savas mantas, vēl pirmdienu nostrādāju. Tai dienā nostrādāju 3h, paēdu un tinos prom pat īsti neatvadoties. Nākamā dienā aizsūtīju viņam sms, ka esmu atradusi labāk atmaksātu darbu un atgādināju par savām nostrādātajām stundām. Tā kā stundu viņš neko neatbildēja, aizsūtīju meilu ar savu konta numuru un piebildi, ka labāk, lai viņš maksā, jo es zinu savas tiesības. Pēc neilga brīža sekoja zvans no viņa. Nepacēlu. Taču sapratu, ka tas ir pārāk bērnišķīgi, tāpēc atzvanīju. Klausulē man atskanēja tādi teksti, kā YOU ARE FUCKED UP, YOU ARE NOTHING, BELOW ZERRO, utt. Viņš pateica, ka es neesmu pie viņa strādājusi nevienu stundu un nedabūšu nevienu kronu, lai gan biju nopelnījusi 65Ls. Reāli sadusmojos un pateicu viņam visu ko par viņu domāju, ka viņš ir lēts vecis, ka viņš ir bērna prātā, bez manierēm, stila, ja atļaujas ar sievieti tā runāt un beigās nometu klausuli, piebilstot, ka es viņam vēl parādīšu, ko nozīmē pret mani tā attiekties.
Es plānoju iet uz nodokļu ofisu, vai kādu citu iestādi, kas palīdzēs aizsargāt manas tiesības un pārbaudīt sodīt viņu par nelikumībām, ko viņš dara. Melānija man palīdzēšot. Pietam, man ir viens spēcīgs pierādījums tam, ka mēs bijām sākuši darba attiecības. Es šo cilvēku ienīstu, ienīstu visus šos vīriešus, kas pret sievietēm izturas, kā pret sūdiem. Pakistāņi, afganistāņi ir briesmoņi, kam vispār nevajadzētu atļaut izbraukt no saviem miestiem.
Trakākais, ka tā Zane nostājas viņa pusē. Man pat bija jālasa kaut kādas sviestainās vēstules draugiem.lv. Vienkārši tāda muļķe, jo redzot kā viņš izturas pret cilvēkiem sev apkārt, maksā viņai algu, kas pat tuvu nav likumā noteiktajai....reāli meitenei galvā kaut kas nav riktīgi un man nospļauties, ka sūdi sanāks arī viņai, ja kaut kas tiks pasākts attiecībā pret to pakistāņu pimpi. Godīgi sakot, mani pat vairs neinteresē tā alga, vienkārši taisnība, jo, ja šis viss netiks apturēts, pēc manis būs vēl citas tādas studentītes, kurām būs jāiet tādai pašai ellei cauri, kā man. Manā gadījumā es nostrādāju tikai 4 dienas, kas nav mēnesis vai vairāk. Es apdedzinājos, bet turpmāk zināšu, ka ar šādiem cilvēkiem nevar iepīties un, ka vienmēr uzreiz vajag prasīt līgumu. No kļūdām mācās, un ar to arī šo stāstu beigsim!


Īstenībā vakardienas pirmā puse pat bija diezgan forša. Mums bija case day 3, kas solījās būt drausmīgākā no visām, kas bijušas, jo tā bija par business law un financial analysis, taču beigās tā izvērtās, kā vieglākā case day pasaulē. Bija jautri, jo vispār nebija ne stresa, ne uztraukuma. Es daudz iemācījos, iepazinos ar jauniem cilvēkiem (jo bijām samaisīti kopā ar otru klasi) un visā visumā pavadīju forši laiku. Lieki piebilst, ka case nolikām :) Pēc tam uzreiz man bija jāiet uz dāņu valodu. Es migu ciet, nespēju koncentrēties, jo galvā visu laiku bija tā situācija ar Patriku. Sapratu, ka nav ilgāk jēgas sevi mocīt, tāpēc starpbrīdī vienkārši aizgāju mājās. Uģis bija mājās, jo viņam bija brīvdiena. Šonedēļ viņš vispār neies uz darbiņu, jo ir saslimis. Nabadziņš. Bet nu pats vainīgs, ka visu laiku starpbrīžos skrien pliks ārā. Tagad zinās!


Šodiena mums bija brīva no skolas. No rīta aizgāju iztīrīt to māju, un pēc tam skrēju mājās pie sava slimnieka. Vakar vakarā man sanāca maza sarakstīte ar tās mājas saimnieci un man viņa likās tik jauka. Viņa sākumā prasīja, vai varēšu piektdien iztīrīt, bet, kad pateicu, ka labāk tīrītu trešdien, jo tad man nav jākavē skola - viņa uzreiz piekrita, ka skolu kavēt nedrīkst un, ja vēlos varu tīrīt trešdien. Ceru, ka drīz atradīšu vēl kādu līdzīgu ģimeni, kam tīrīt māju un, kas arī maksās 11Ls stundā, jo tad varēšu gan normāli samaksāt par visu, gan arī normāli mācīties. 


Nu tā man iet. Kā trakā romančikā, bet dzīve vismaz ir interesantāka, kad notiek kaut kas neordenārs. Nu labi, es, protams, labrātāk iztiktu bez tās drāmas ar Patriku, jo nervi tā visa iemesla dēļ tika mazliet pabojāti, acis saraudātas un prāts piedrazots ar smirdīgajām domām par to visu. Taču esmu tikusi tam pāri diezgan ātri, jo man ir mīļa un uzmundrināt spējīga mammīte un draugi.


Bučas!

21 novembris, 2011

GARĀM

Es pilnībā ņemu atpakaļ visu ko rakstīju iepriekšējā ierakstā. Es pat to labprāt izdzēstu! Esmu nikna kā pūķis, jo vakardiena bija pilnīgi garām. Zane man pastāstīja daudz "interesantu" lietu, kas man ļāva atvērt acis. Brīnums, ka pati ir tāda muļķīte, ka nav sapratusi, ka viņu tikai čakarē. Izrādās, ka viņas alga pa šiem 7 mēnešiem ir pacelta tik bik bik. Un tā tik un tā ir tālu prom no minimuma noteiktā Dānijā. Tātad es varu te nemaz necerēt uz neko augstu. Visu vēl vairāk apstiprināja indieši no Uģa darba, kas uzzinot, ka strādāju šai restorānā - uzreiz pateica, ka tā vieta ir "slavena" ar savu skopumu un zemajām algām.

Vakar 2x gandrīz saplēsos ar Patriku. Viņš man skaidri lika noprast, ka man darbā jābūt tieši 17:00, un vakar kad tā arī biju un durvis bija aizslēgtas, jo pat viņš vēl nebija - es esot NOKAVĒJUSI. Apmeklētāji stāvēja aiz durvīm, nekas nebija sagatavots, utt...un tā esot mana vaina! Ha! Es tur strādāju tikai 3. dienu un man jau būtu jāatbild par kasi, par visa sagatavošanu un durvju atvēršanu. Sviests! Viņam gan neizdevās uz mani sakliegt, jo laicīgi viņu noliku pie vietas. Esmu pārsteigta par sevi, ka tik droši varu pateikt, ko domāju šim pakistāņu vecim! 

Otrā lieta, kad viņš mani uzvilka un es acīmredzot uzvilku viņu bija dienas beigās, kad redzēju, ka man par vakardienu ierakstītas tikai 5h, 6h vietā. Viņš man kaut ko sāka dirst virsū, ka vai tad viņam tagad būtu jāskaita stundas, kad ēdu, utt. Nu vecīt, es esmu pārliecināta, ka sākām ēst vēlāk kā desmitos, pietam man neviens pat nepateica, ka beidzam. Tā arī viņam pateicu, taču saprotot, ka tā Zane ir kā paklausīgs kucēns un stāv Patrika pusē, metu mieru un sapratu, ka nākamreiz vienkārši jāpaskatās pulkstenis, pašai jāieraksta stundas un brīdī kā paēdu - jātinas prom! 

Kāpēc es saku nākamreiz? Pēc idejas vienkārši vajadzētu tīt makšķeri no turienes, jo nejūtos ne omulīgi ne  citādi pozitīvi tai sabiedrībā. Taču esmu nolēmusi galu galā piečakarēt viņu, tā vietā, lai viņš to izdarītu ar mani. Es nostrādāšu līdz mēneša beigām, saņemot savu algu + dzeramnaudas un beigās vienkārši aizsūtīšu sms, ka vairs nenākšu. Ja aizietu tagad, tad pastāvētu iespēja, ka viņš man neizmaksās algu, pietam būšu tikai ieguvēja paliekot, jo kā jau biju iepriekš rakstījusi - Uģis pirmajā nedēļā vispār nesaņēma neko, kamēr es varēšu samaksāt par dzīvokli, kartiņu, utt. Protams, ja jutīšu, ka tikai nervi tiek sabojāti - vienkārši pacelšu cepuri un iziešu pa durvīm. Algu kaut kā dabūšu, ja nepieciešams - piedraudēšu ar nodokļu iestādēm, kuras varu uzsūtīt, lai pārbauda, kas tad viņiem tur notiekas.

Karoč, šis nav nekāds pozitīvais ieraksts, bet man bija kaut kur jāizliek dusmas. Un vēl arī gribēju vienkārši paņemt savus labos vārdus atpakaļ, ko rakstīju iepriekšējā rakstā.

Atā!

20 novembris, 2011

Otrā Darba Diena

Pagaidām katra diena, kas aizvadīta jaunajā darbā, šķiet interesanta un tā teikt citādāka nekā visas līdz šim, kas jau iegājušas rutīnā. Neteikšu, ka esmu trakākajā sajūsmā par šo visu, taču kaut kas tomēr tur ir. Ar to es domāju, ka man liekas, ka iepazīstot šos cilvēkus un viņu kultūru, es iegūstu kaut ko savai nākotnei. Man liekas, ka šī pieredze vēlāk nospēlēs būtisku lomu manā dzīvē. Man tiešām ir tāda sajūta, jo, pirmkārt, ticu, ka viss notiek kāda iemesla dēļ un otrkārt, es apzinos, ka varu paņemt daudz nozīmīgu zināšanu no šiem cilvēkiem kā arī iepazīt pati sevi mazliet no citas puses.

Kā tad man vakar gāja? Es izrēķināju, ka man tas prasa 40min aizbraukt līdz darbam. Bet tā kā to nezināju, galā biju 20 min ātrāk. Negribēju tik agri būt tur, jo Dānijā ir tā, ka tavs darba laiks ir precīzi no tikiem līdz tikiem. Tāpēc, pastaigājos mazliet apkārt, kamēr nonācu līdz restorānam. Ievēroju, ka visi logi ir tumši, taču, kad pavēru durvis - tās bija vaļā. Iegāju virtuvē, taču arī tur neviena nebija, lai gan gaismas un sajūta, ka tā tiek "apdzīvota" ir. Tā nu es atradu mūsu pavārus pīpējam. Izrādās Patriks pats nemaz vēl nav atnācis. Nu okay - aizgāju pārģērbties (darīju to ļoti lēnām), bet iznākot - viņa vēl joprojām nebija. Tad no virtuves izlīda viens pakistānis un centās kaut ko baigi runāties. Viņi ir diezgan uzmācīgi un Zane teica, lai no šiem uzmanoties. Kad viņš aiztinās, domāju - ko nu varu padarīt. Atcerējos par svecēm, sāku tās iedegt un tad jau Patriks beidzot bija klāt. Viņš man izstāstīja, kas man pa solīšiem jādara, ja atnāku pirmā. Tajā iekļauts bija kases sagatavošana, kas nozīmē - viņš man jau uztic pat tādas lietas. Tas lika sajusties diezgan labi. Protams, visa izskaidrošana atkal bija diezgan lecīgā tonī, bet tāds viņš laikam vienkārši ir, kad runa iet par darbu. 


Strādājām, strādājām, līdz atnāca Zane. Viņa ir ļoti laba šai jomā, un varu no viņas daudz mācīties, taču tai pat laikā - jūtu, ka viņa lietas vairāk tomēr dara pa savam. Viņa ir diezgan skaļa un Patrikam nācās vairāk kārt aizrādīt, lai viņa runā klusāk. 


Pēc vēl pusstundas atnāca Džordžs un mēs diezgan maisījāmies viens otram pa kājām. Tik daudz cilvēki noteikti nav vajadzīgi vienlaikus, bet cik es saprotu tas ir tāpēc, ka man ir vajadzīgas stundas, lai mācītos, bet Zane un Džordžs vienkārši vienmēr nāca šajās dienās un Patriks laikam negrib viņiem atņemt viņu darba stundas. Bet var just, ka ne Patriks ne arī Zane nav apmierināti ar Džordža darbu. Viņš ir tāds diezgan flegmīgs un pats neredz lietas, kas jādara. Viņš visu laiku gaida, kad viss tiks pateikts priekšā. Viņš gan izdara visu, ko saka, bet tas laikam šai biznesā ir par maz.
Es vakar biju pat ļoti aktīva, un jutu sev pamatīgu progresu. Garīgais man tika uzlabots Zanes klātbūtnes dēļ, jo jutos mazliet drošāk par visu, kā arī fakts, ka tagad saprotu labāk to, ko no manis gaida.


Joprojām mokos ar muguras sāpēm no tik daudzajām stundām, kurās jāstāv kājās, tāpēc ļoti ceru, ka ķermenis drīzāk pie tā visa pieradīs. 


Dienas beigās visi paēdām, padzērām alu un mana darba diena atkal ievilkās līdz 12:00. Šoreiz gan pateicu - viss es eju mājās, jo gribēju izgulēties. Jūtu mazliet tādu spiedienu no Patrika puses, ka viņš grib visu laiku pasēdēt dienas beigās un papļāpāt. Es to īpaši negribu, jo man tomēr bez šī darba ir arī citas lietas, kas jādara, tāpēc gribu atpūsties, kamēr viņu mājās neviens negaida un gan jau, ka arī izgulēties viņš var, cik ilgi grib.


Uztaisot mazu kopsavilkumu varu teikt tā...Esmu priecīga, ka man ir šis darbs, jo reti, kuram izdodas atrast darbu ātrāk kā pa 6-7 mēnešiem. Tā pat arī, šeit mani māca, ļauj justies ērti starp kolēģiem, utt., bet tai pat laikā mani mazliet nomāc fakts, ka jūtu tādu vīrišķo spiedienu no tiem pakistāņiem. Man tas liek justies neērti un pat nepatīkami. Protams, es visu kontrolēju un ja kas - man nav problēmas aiziet jebkurā laikā. Tai pat laikā, man ir arī tāda uzmācīga sajūta no Patrika puses, viņa dīvaino, netiešo jautājumu dēļ. Piemēram, vakar viņš man tā pēkšņi jautāja, vai nevaru viņu paņemt līdzi uz Rīgu, kad braukšu. Gandrīz aizrijos. Reāli viņš jau vienreiz Zanei aiznesās līdzi uz Latviju, kad viņa brauca. Es nezini, kā viņa viņu pacieta, jo man viņš būtu gandrīz kā tāda nasta...man liekas...Un otrā lieta, kas mani emocionāli nomāc ir vienkārši fakts, ka man jāstrādā zem kāda cita. Ka kāds cits mani regulē, komandē un liek darīt to un šito. Zinu, ka tā ir dzīves realitāte un tas ir normāli, bet es ātrāk gribu brīdi, kad strādāšu augstā amatā no plkst.09:00-16:00 par vismaz 30Ls stundā un dzīvošu ar pilnu krūti, izbaudot katru sekundi!!!


P.S. Labi, man tagad jāiet taisīties uz darbu. Pēc nepilnām 2 stundām jau jābūt "ierindā". Uģis  tikko aizgāja uz savu darbu, tā ka esam laimīgi par faktu, ka varam strādāt un nedzīvot uz kādu citu rēķina. 


Bučiņas! (tas ir vienīgais vārds, ko Patriks latviski zinot :D )

19 novembris, 2011

Pirmā Darba Diena

Vakar jums jau aprakstīju savu pašreizējo situāciju. Un jā - šis ieraksts būs par manu pirmo darba dienu indiešu restorānā Maharaja. 

Darbā ierados 10 minūtes pirms 17:00. Patriks JAU izskatījās nervozs un kaut ko ņēmās pa kasi. Es aizgāju sasveicināties ar virtuves cilvēkiem un devos pārģērbties. Man teica, ka ar virtuvi jābūt draugos, jo savādāk es nedabūšu ēst, vai arī ja dabūšu - tad pārsālītu, pārpiparotu, utt. Es, protams, esmu smaidīga, draudzīga un pieklājīga, tā ka mums pagaidām nav nekādu problēmu.

Pirms sāka ierasties apmeklētāji Patriks mani izveda cauri visām pamatlietām. Viņš visu stāstīja tik nervozi, ka arī es paliku mazliet uz nerviem. Galvenais vēlāk viņš pats pārkāpa sevis paša stāstīto un es paliku tikai vēl lielākā neizpratnē. Stulbākais visā bija tas, ka tas, ko biju iemācījusies strādājot iepriekš, šeit tika apgriezts uz otru pusi. Un lieta, kas mani kaitināja viss vairāk bija tā, ka viņš visu laiku runā par klasi, par eleganci, taču tai pat laikā pie galdiņa, kas stāv pie bāra visu laiku mētājas viņa jaka...ai, nu tādi visādi sīkumi.

Ap sešiem atnāca Džordžs (bulgāru čalis). Viņš ir bārmenis, kuram jānāk tikai piektdienās, sestdienās un pirmdienās. Izrādās Džordžs mācās manā skolā, servisa menedžmentu otrajā kursā. Tāds jauks, vienkāršs, bet mazliet kluss puisis. 

Man jau vakar bija jāstrādā ar kasi, kur Patriks man neļāva neko pierakstīt, liekot visu atstāt galvā. Viņš gan vairāk kārt atkārtoja, ka no manis neko tai dienā negaida, lai es uz visu skatos kā filmu un paņemu no tā, ko redzu ko varu. Viss nākšot ar laiku. Bet tad atkal tai pat laikā, likās, ka viņš mazliet izbesās, ja kaut ko pārprasu/pārjautāju. Un tas murgs ar salvešu locīšanu vienkārši briesmīgs, taču to es vakar jau labi uzķēru. Es pat atbildēju uz telefona zvaniem un apkalpoju dažus galdiņus. 

Protams, es neapsēdos ne mirkli un mugura par sevi lika manīt diezgan ātri, taču es domāju, ka pie tā vienkārši ir jāpierod. 

Kad aizgāja pēdējie klienti, Patriks mūs abus ar Džordžu nosēdināja uz sarunu. Ā, pirms tās sarunas mēs vēl abi garšīgi paēdām. Lai nu kā...saruna bija diezgan dīvaina. Sākumā likās, ka viņš prasa Džordžam, ko viņš domā par manu darbu šodien, bet beigās Patrika monologs izvērtās par paša Džordža nolikšanu. Man pat viņu palika žēl.

Kad Džordžs aizgāja, mēs palikām divatā, ķip izrunāt visu par algu un citām lietām. Šī saruna beidzās plkst. 12:30, jo mēs runājām par visu ko, izņemot algu. Viņš ir tik interesants cilvēks, ar tādu dzīves pieredzi un vispār skatu uz pasauli. Man bija ļoti interesanti. Un patīkami bija dzirdēt, ka es esmu tikai otrā meitene aiz Zanes, kurā viņš redz to potenciālu, ko viņš grib redzēt. Viņš teica, ka viņš grib sev tādu meiteni, kam ir stiprs raksturs un, kas var būt tik stipra, ka varētu viņam pašam kādreiz pateikt - Vecīt, ej tak tu dirst! Jā, es saku, viņa metodes ir neticami atšķirīgas no visa, ko esmu pieredzējusi.

Alga...nu, diemžēl nekas dižs no sākuma, bet viņš teica, ka algas viņš visu laiku regulē un, lai es neuztraucoties - arī mana alga tiks pakāpeniski palielināta. Viņš pat vakar man ieskaitīja 3h, un šodien es jau 17:00 atkal būšu tur. Arī dzeramnaudu vakar man iedalīja - dabūju 7Ls. Ja es viņam patikšu, man būs vairāk stundas un līdz ar to vairāk naudas. Piemēram, Zane strādā katru dienu, izņemot pirmdienās, kamēr Džordžs tikai 3 dienas. Šodien Zane nāks 18:00, Džordžs 18:30, bet es jau 17:00. 

Viss būs labi. Kā viņš man teica - man jāpaņem no šīs pieredzes viss, ko vien varu, jo man vēl visa pasaule pie kājām. 

Atnākot mājās (plkst. 01:00), mani neviens nesagaidīja. Uģis pārnāca tikai 9:00 no rīta, jo bija aizgājis tusēt ar darba kolēģiem. Lai nu kā, biju pārgurusi, taču pamodos ar smaidu sejā. Man ir sajūta, ka lietas sāk iet pareizajā virzienā un viss būs čikiniekā.

Bučas!

18 novembris, 2011

180 grādi

Cik pēkšņi viss var mainīties! Vēl otrdien es biju depresijas nomākta bezdarbniece, kam gaisma tuneļa galā, sakarā ar darba atrašanu, sāka apdzist. Taču jau ceturtdien viss bija mainījies pa 180 grādiem. Līdz šim nebiju neko rakstījusi par savu darba meklēšanas procesu, jo vienkārši negribēju lietas, kas vēl nav notikušas izrunāt skaļi. Pareizi darīju, jo bija notikušas arī dažas sāpīgas „piezemēšanās”. Toties tagad varu par tām pastāstīt bez nekāda rūgtuma sirdī, jo tas vairs nešķiet nekas traks jeb morāli pazemojošs kā sākumā.

Darba meklēšanā biju iesaistījusies pa visiem 100%. Kā jau iepriekš rakstīju – es gāju uz krogiem dalīt savu CV, līmēju lapiņas par tīrītājas/auklītes pakalpojumiem pieturās, bērnu dārzos, veikalos, utt. Mana draudzene Nelda bija mana asistente vienā no interneta portāliem, kur ģimenes meklē aukles. Vienkārši viņai bija samaksāta dalības maksa uz mēnesi, bet tā kā viņa darbu jau ir atradusi, savu pieeju atdeva man. Es kā tāda uzmācīga uts pieminēju to, ka meklēju darbu gandrīz visās sarunās, kurās bija iespēja runāt ar jauniem cilvēkiem. draugiem.lv domubiedru grupās publicēju sludinājumus, utt. To visu darot, galvā visu laiku skanēja Neldas vārdi: „Kas meklē, tas atrod!” Godīgi sakot, tas bija tas, kas neļāva tai cerību liesmiņai apdzist.

Protams, bija pāris cilvēki, kas atsaucās, bet beigās vienmēr notika kas tāds, kas lika viņiem mainīt savas domas. Piemēram, viena sieviete man uzrakstīja sms, ka gribētu, lai esmu auklīte viņas 2 bērniem. Viņa dzīvo netālu no manis, un man būtu jāstrādā tieši tajās dienās, kad man ir brīvs no skolas. Darba laiks būtu no 9:00-16:00, un alga 50Ls pa reizi. Viņas dēļ es iztērēju visu savu naudu par telefona kredītu, lai varētu sarakstīties un visu norunāt. Rakstījāmies, rakstījāmies – viss jau norunāts, kad pēkšņi viņa pazūd. Vienkārši ignorē manas īsziņas un izliekas par mirušu. Es, protams, kā muļķīte sacerējos un ļoti pārdzīvoju, ka nekas nesanāca. Biju jau izkalkulējusi, ka šī darba dēļ es varētu nomaksāt ikmēneša īres maksu, pietam man būtu visas pārējās dienas brīvas un es varētu vēl kādu darbu darīt.
No sludinājumiem, ko salīmēju visos stūros arī atrakstīja/piezvanīja pāris cilvēku, bet manas dāņu valodas nezināšanas un smieklīgās samaksas dēļ, ko tie piedāvāja, viss izgāzās. Protams, kaut kāds lohs, maniaks arī uzzvanīja, ar arābiska akcenta rūgtu balsi, sakot, ka grib nevis, lai strādāju pie viņa, bet gan, ka viņš grib mani. Ai, nu pretīgi.

Labi, aizmirstot slikto un sākot ar labo. Atceraties, es rakstīju iepriekš par tādu Agnesi. Tā ir tā latviešu meitene, kas aprēcējās ar Maksimu (Vaļera draugu)? Nu, lūk, un viņai ir radušās kaut kādas veselības problēmas, kuru dēļ viņa nedrīkst darīt neko, kas iesaista fizisku piepūli. Agnesei visu laiku bija viens tīrīšanas darbs, kuru tagad viņa atdeva man. Protams, tas nav uz visiem laikiem, bet tikai tik ilgi, kamēr viņai paliks labāk. Taču ar šiem tīrīšanas darbiem ir tā, ka ja Tu tiec vienā mājā un labi sevi parādi, tad saimnieki tevi sāk ieteikt vienam, otram, trešajam draugam/kaimiņam un tā tas aiziet pa ķēdi...
Katrā ziņā, tagad turpmākajās trešdienas no rītiem iešu un tīrīšu šo māju. Šonedēļ gan kā izņēmums, tā bija ceturtdiena. Kādi tad ir mani iespaidi, pieredze par šo dienu...?

Tātad. Ceturtdien man nācās kavēt skolu, bet, paldies dievam, man nebija nekādas svarīgās stundas. Biju izdomājusi, ka paspēju aiziet uz pirmo stundu, taču no rīta plkst. 6:40 tā vairs nešķita tik laba doma, tāpēc izdomāju paņemt brīvu.
Mājas saimnieki ir prom no plkst.10:00 līdz 15:00, tāpēc līdz 15:00 visam jābūt izdarītam. Reāli visu pa mierīgo varot izdarīt 3h. Samaksa par vienu reizi ir 33Ls. Normāli, ne? Latvijā varbūt labākā gadījumā 10Ls iedotu.
Lai nu kā...norunājām ar Agnesi tikties 12:00, kaut kādā man nezināmā stacijā, jo viņa man sākumā visu izrādītu, izstāstītu, utt. Mazliet gan nepatika fakts, ka tiekamies tik vēlu, ņemot vērā, ka visam jābūt iztīrītam līdz 15:00 un man steigā parasti nekas nesanāk, bet nu labi...ā, un vispār viņa vēl kādas 10min nokavēja.

Māja no ārpuses izskatījās nekāda, taču no iekšas...AK MANS DIEVS – tik stilīga, mājīga, eleganta! Mmmm.... Pietam, viss izskatījās tik tīrs, ka es pat nesapratu, ko viņiem vajag no manis, bet tad kad sāku tīrīt, tad puteklīši sāka palikt aizvien pamanāmāki. Agnese man visu izrādīja un tai dienā arī palīdzēja iztīrīt, lai mēs paspētu laikā. Lielākais sviests bija grīdas balināšanas process. Jā, es nepārakstījos – balināšana. Tas ir tik sviestaini, bet gandrīz visiem dāņiem ir tādas dēļu grīdas, kas vienu reizi nedēļā jābalina, lai viņas izskatītos baltas. Mēs jau smējāmies, jo nu vai tad tiešām tad nevar vienkārši viņas nokrāsot baltas? Bet nu labi. Agnese mani pameta 13:30, taču pēc stundas gāju arī es. Jā, māja tiešām bija pasakaini skaista. Man ļoti patika. Es pilnīgi varu iztēloties sevi tur dzīvojam. Mājas saimnieki ir viens dāņu pāris, kur sieva esot kaut kāda bioloģe, bet vīrs biznesmenis. Pagājušajā gadā viņi adoptēja meitenīti no Āfrikas. Viņai tagad ir 2 gadiņi. Ehhh...ja man būtu fotoaparāts, es labprāt jums safočētu to vietu, lai jūs saprastu, par ko runāju.
Kad visu izdarīju, savācu savu 30nieku un braucu uz dāņu valodas klasi.

Taču mana diena ar to nebeidzās, jo ir kas tāds par ko neesmu vēl izstāstījusi....ehh....diezgan garš stāsts, bet nu labi!

Atceraties, es sākumā minēju, ka visur kur vien varēju, rakstīju, ka meklēju darbu. Un man atbildēja no tādas vietas, kur tiešām gaidīju vismazāk – no domubiedru grupas draugiem.lv. Reāli neticēju, ka kāds tur arī piedāvā darbus, man likās, ka visi 645707 komentāri ir no darbu meklējošajiem.
Lai nu kā, man atnāca vēstule no meitenes vārdā Zane, jautājot, vai man ir kāda pieredze ar restorāniem. Teicu, ka maza ir, jo esmu strādājusi „MADRIDE”. Tad viņa man iedeva savas darba vietas mājas lapas adresi un sava bosa e-mail. Tas ir indiešu restorāns par ko runāju. Uzreiz aizsūtīju Patrikam (šefa vārds) savu CV un mazu aprakstu par sevi. Pēc pāris stundām dzirdu – zvana telefons. Patriks. Diezgan grūti pa telefonu bija vienam otru saprast, bet galu galā norunājām tikties ceturtdien plkst.20:00, pēc manas dāņu valodas klases.
Bik atsalu viņus meklējot, bet galu galā atradu. Vispār nezināju ko gaidīt no tās vietas, no tā Patrika, no pašas Zanes, bet pirmais iespaids man palika diezgan labs.
Es atnācu, atpazinu meitenes seju aiz letes un sāku runāties. Uzreiz uznira arī Patriks, kas mani uzaicināja apsēsties pie galdiņa uzcienājot ar indiešu tēju. Gaidīt pašu Patriku man nācās pusstundu, taču laiku man pakavēja Zane. Ļoti jauka meitene. Viņa Dānijā dzīvo jau 8 mēnešus. Arī viņa ir mācījusies manā skolā, tieši tai pašā programmā, bet, kad vienā brīdī sapratusi, ka tas nav tas, ko viņa grib – mācības pametusi. Tagad viņa strādā šai indiešu restorānā un naktīs tīra bērnu dārzu. Viņa gan domā mācības nākamgad atsākt, bet nekur nesteidzoties. Oriģināli viņa nāk no Liepājas, uz kurieni paspējusi aizvest jau arī Patriku. Vispār noskatījos, ka viņiem ir ļoti labas attiecības un liels respekts vienam pret otru. Kaut kā tai Zanei ir viņu izdevies nolikt pie vietas, lai gan viņa ir tikai 22 gadus jauna meitene, bet Patriks – 45 gadus vecs pakistānis.
Pēc pusstundas beidzot atnāca Patriks. Sākām runāties. Viņš man izstāstīja visu savu dzīves stāstu, kāds viņš ir, kā nonācis līdz šim restorānam, kādas ir viņa prasības, utt. Mēģināšu jums atstāstīt interesantāko no mūsu sarunas.

Viņš Dānijā dzīvo jau 25 gadus. Zina 5 valodas. Viņam ar biznesa partneri pieder 3 indiešu kafejnīcas. Viņš pāris gadus ir dzīvojis Sietlā, USA. Dzīvē ļoti daudz redzēji un pieredzējis. Viņa kolēģi viņam ir vissvarīgākais un vienmēr pirmajā vietā. Klientus viņš ciena, bet nekad nenostāsies viņu pusē. Viņa galvenās prasības ir godīgums un uzticība, viss pārējais nāks ar laiku. Ja cilvēks kļūdas, tas ir normāli – galvenais ir prasīt, ja kaut ko nesaprot. Viņam ir tāda politika, ka, ja tu kā viesmīlis nomet zemē trakus vai ēdienu, tu vienkārši ej tālāk un turpini iesākto, it kā nekas nebūtu bijis. To, kas nokritis, saplīsis savāks cits viesmīlis. Šai restorānā visiem jābūt lepniem, ar paceltu galvu, lai apmeklētājiem nemaz nebūtu iespējas viņus pazemot. Darbinieki nekad nedrīkst lietot vārdu „I’m sorry”, jo tas liek sev likties mazam un niecīgam...tā vietā var teikt „My apologgies”. Darbā mēs visi runājam angļu valodā, arī ar klientiem – un ja viņiem, kas nepatīk – lai iet prom. Pats Patriks gan zina dāņu valodu, un, ja rodas tāda nepieciešamība, viņš vienkārši pieņem pasūtījumu, taču pamatā problēmu nav. Kā apmeklētājs ienāk restorānā, oficiante uzreiz to uzrunā angliski, liekot noprast valodu, kādā tur visi runā.
Man kā oficiantei jābūt smaidīgai, patīkamai, un vienmēr svārkos. Viņš negrib, ka skaistas meitenes, kam ir ko rādīt kaut ko slēpj. Tā pat uz šo restorānu nedrīkst nākt darbinieku otrās pusītes, jo tas viņaprāt traucējot darbu un darba atmosfēru.
Tagad nāks pats labākais – reāli viņš oficiantiem un vispār visiem darbiniekiem dod pilnīgu izvēles brīvību. Ja tu redzi, ka kāds viesis nav apmierināts ar ēdienu, tu ej un piedāvā viņam ko citu, vai kaut vai ja gribi – uzsauc kokteili. Un ja tu gribi, tu pats arī vari dzert pilnīgi visu, ko redzi bārā. Galvenais jāseko līdzi mēram, lai tu nestaigā apkārt grīļojoties, kā vienreiz viņam gadījies ar kādu dāņu meiteni.
Lieta, kas man nepatika bija teikums, ka šis darbs ir tā teikt black/white. Kas nozīmē, ka uz papīra man būs vienas stundas (alga) uz rokas cita. Bet nu okay, šodien man ir izmēģinājuma diena, kas nozīmē, ja viss ies gludi, tad mēs arī runāsim pa algām. Labā lieta ir – dzeramnaudas!

Mūsu sarunas laikā, ievēroju, ka viņš ir tāds diezgan nervozs un vēlāk no Zanes uzzināju, ka viņš tiešām tāds ir. Ka viņš spēj sapsihoties pa mazākajiem sīkumiem, taču tik pat ātri norimstot. Viņš pat apmeklējot psihoterapeitu šī iemesla dēļ. Lielākie trakumi sākoties tieši, kad viss ir zem stresa un tādas parasti ir piektdienas, sestdienas – tā, ka good luck to me tonight!

Kad viņš man visu izrādīja ar visiem iepazīstināja, papļāpāju ar Zani. Reāli izsmējāmies par maniem piedzīvojumiem ar Vaļeru. Tad mums pievienojās Patriks, visi paēdām un turpinājām sarunas, kas aizgāja jau līdz hašam, zālei, alkoholam, utt. Smieklīgi gāja. Kamēr runājām, viens no virtuves čaļiem man uztaisīja indiešu kafiju, sakot, ka tas kompliments...nu okay!

Prom tiku tikai pirms 23:00, taču vismaz dabūju pa ceļam vēl papļāpāt ar Zani. Atvadoties gan no Patrika, gan no Zanes – apskāvāmies. Manuprāt, tā ir laba zīme.

Darba laiki šai vietai ir no 17:00 – 23:00 katru dienu. Darbs ir tāds – kad tev piezvana, pasaka, tad jānāk. Jo tu vairāk šefam patīc, jo tu vairāk stundas dabū strādāt. Reāli nav tā, ka man būtu jāsēž no 17:00 – 23:00. Dažreiz viņš palaiž ātrāk. Zane vispār nākot vienmēr tik uz 18:00, jo parasti Patriks visu laiku ir uz vietas.
Nu labi, tagad beigšu – man drīz jau jābrauc uz darbu. Kaut nu man patiktu un viss izdotos. Gaidiet nākamo ierakstu, un cerams ne par tēmu – Patrika psihošana :D

15 novembris, 2011

PROJEKTS PROJEKTS PROJEKTS

Visa pēdējā nedēļa ir pavadīta vienā skriešanā. Smadzenes šīs dienas ir darbojušās uz pinu jaudu, bez nekādas atpūtas. Tas arī ir attaisnojums tam, kāpēc tik ilgi neesmu rakstījusi. Arī tagad to daru ar gariem zobiem, bet saprotu, ka šādi ir ērtāk - VISIEM interesentiem vienlaikus pastāstīt kā man iet, nekā censties atbildēt katram atsevišķi. Laika trūkuma dēļ, mans atbildes var šķist nelaipnas, kā, piemēram, mana mamma šodien, īso atbilžu dēļ, domāja, ka esmu dusmīga...Vēlreiz - neesmu dusmīga, vienkārši pārgurusi.

Skatos, ka mans pēdējais ieraksts ir veikts pagājušajā otrdienā, un šodien aprit tieši nedēļa, kopš neesmu neko stāstījusi. Tagad, protams, galvā vairs neatsaukšu visu, kas noticis, bet svarīgāko tik un tā centīšos pieminēt.

Trešdiena (09.11) teorētiski mums bija brīva, bet tā, tā pat kā citas pēdējās, stulbā projekta dēļ nemaz tik brīvas ar nebija. Visu dienu sēdēju mājās pie datora un turpināju veidot projektu. 

Ceturtdien stundas sākās tikai 12:45, bet skolā ar projekta grupu tikāmies jau 9:00. Forši, ka šīs tikšanās ierosinātājs ieradās tikai 12:40 un ka šim meetingam, tā arī nekādas jēgas beigās nebija. Pēc lekcijām man bija jāpaliek 2,5h dāņu valodas kursos, kur mums uzdeva līdz nākamajai reizei izlasīt veselu grāmatu. Pa kuru laiku, lai es vēl lasu grāmatas, bet nu kaut kā beigās es to izdarīju. Līdz eksāmenam mums vēl jāizlasa 2 tāda tipa grāmatas, jo viens no uzdevumiem tajā, būs atstāstīt lasīto. Trakākais, ka nākamajā dienā bija paredzēta ieskaite SUPPLY CHAIN MANAGEMENT. Es biju mēģinājusi sevi piespiest mācīties jau 2 nedēļas atpakaļ, bet galu galā sanāca tā, ka man bija palicis tikai viens vakars, lai sagatavotos. Labi, ka spēju atteikt muļķei Norai, lai ietu uz bāru iedzert "vienu aliņu", jo zināju kā tas var izvērsties. Beigās izrādās, šī notusējusi tai vakarā līdz pat 03:00 rītā. 
Pieturā uz mājām satiku Maksimu (to krievu puisi, kas apcerējis latviešu meiteni - Agnesi). Vismaz bija kā nosist 20 min, ko nācās gaidīt. Pārnākot mājās ķēros pie mācībām, kas ievilkās līdz pat pus vieniem naktī, kad sapratu - VISS, nav jēgas vairs sevī mēģināt ko iestumt iekšā, jo galva ir jau atteikusies strādāt un prāts domāt. Pa kādām 4h biju izstudējusi 2 nodaļas no 5 vajadzīgajām, bet es jutos diezgan labi, jo tās bija svarīgākās no visām + es visu sapratu un pat varētu teikt, ka man bija interesanti.


Nākamā rītā izdomāju, ka uz pirmo stundu neiešu un tās vietā labāk izgulēšos, lai nemocītu tik ļoti ķermeni. Pareiza izvēle. Kad pienāca brīdis rakstīt testu, viss noritēja ideāli, jo biju par sevi pārliecināta un, manuprāt, uzrakstīju to ļoti labi. 


Pēc skolas kopā ar Ediju aizbraucām līdz galam ar mūsu kopējo autobusu. Izrādās viņš no mums dzīvo tikai dažu minūšu attālumā. Pa ceļam uz mājām iegājām veikalā un nopirkām saldējumu. Es nebiju ēdusi saldējumu veselu mūžību. Tad Uģis par godu 11.Novembrim uztaisīja ļoti bagātīgas un garšīgas pusdienas, pēc kurām desertā mielojāmies ar garšīgo šokolādes-cepumu saldējumu. 


Sestdien, bija ļoti skaista diena, bet diemžēl mēs to neizbaudījām. Visu dienu nosēdējām istabā, aiz aizvērtiem aizkariem ar deguniem datoros, lai gatavotos otrdien paredzētajai projektu aizstāvēšanai. Taču vakarā izdomājām, ka kaut kā jāizvēdina galva, tāpēc nolēmām iet pie Edija skatīties filmu. Tā bija diezgan liela izgāšanās, jo viņš dzīvo dzīvoklī ar vēl 5 cilvēkiem. 4 no viņiem ir kaut kādi opji, bet piektais ir vēlviens rumāņu čalis ar ko viņš dala istabu. Tā nu četratā skatījāmies diezgan pastūlbu filmu UZ DATORA! Kad beidzot gājām mājās, notika "traģēdija". Kad izgājām koridorā, bija melna piķa tumsa, tāpēc izvilku savu mobilo telefonu, lai paspīdinātu gaismu, taču kaut kā nezin kā - viņš izslīdēja man no rokām un nolidoja caur kāpnēm 3 stāvus. Protams - beigts. Par lietām, protams, nevajadzētu pārdzīvot, bet es tik un tā jūtos diezgan stulbi par to. It īpaši tāpēc, ka man vajadzīgs telefons, ja nu gadījumā man zvana kaut kas par darbu! 


Svētdien 10:00 jau atkal biju skolā un nosēdēju ar savu projekta grupu līdz pat 17:00. Iedomājieties? Tak pilnīgs sviests. Taču šodien - prezentācijas dienā tas attaisnojās. Runājot vēl par svētdienu...mums tai dienā bija paredzēta veļas mazgāšana, tāpēc norāvām visu gultas veļu, salikām drēbes, utt., lai nestu lejā, bet noejot lejā, sapratām, ka mazgāšanas diena ir trešdien (rīt). Tā nu kopš svētdienas mūsu gulta izskatās diezgan bomzīgi, jo bija slinkums ievilkt atkal visu veļu pa jaunam. 
Svētdienas vakarā Uģim notika "traģēdija" ar datoru, jo tā lādētājs saplīsa un nu nabagam vairs nekā nav. Cerams, ka kaut kā izdosies nokārtot šo problēmu.


Pirmdien pēc lekcijām atkal palikām ar savu grupu trenēties nākamās dienas prezentācijai. Pašai nemaz neticas, cik daudz stundu ieguldīts tai visā. Toties šodien, kad prezentējām, biju tik laimīga par smagi ieguldīto darbu, jo spēju atbildēt uz visiem jautājumiem droši un pārliecināti.
Vispār projekta aizstāvēšana te notiek diezgan interesantā veidā. Mēs kā grupa uzstājamies 2x. Viena reize ir kā opponent group, kad mūsu uzdevums ir vadīt prezentāciju kādai citai grupai. Mēs izdalām visiem plānu, sasveicinoties un iepazīstinot visus ar to; tad dodam vārdu prezentējošajai grupai, kas ir 8 minūtes; tad 20 minūšu laikā dodam viņiem feedback un uzdodam dažādus jautājumus. Pēc tam vārds tiek dots uz 15min skolotājiem.  Kad grupa ir izdrāzta, iekšā nāk nākamās divas. Mana grupa bija pirmā opponent grupa un tad ar vienu citu grupu pāri starpā, atkal gājām iekšā kā prezentējošā grupa. Es biju tik drausmīgi uztraukusies, ka vienā brīdī likās - paģīpšu. Sirds sitās tik strauji, ka rokas drebēja, bet paldies dievam brīdī, kad sākām prezentāciju nomierinājos un visu norunāju no galvas, pat nesatrūkstoties no skolotāju stingrajiem skatieniem. Biju apmierināta un laimīga, kad beidzām, taču pēc stundas, kad saņēmām galējo rezultātu, vairs tik laimīga nebiju. Viņi piekasījās tādiem sūdiem! Beigās gan visi šo eksāmena projektu nolikām. Tikai 2 no 8 grupām nenolika. Šīm grupām tiek dota otra iespēja līdz nākamās nedēļas ceturtdienai.


Pēc projekta atbraucām mājās, paēdām, pačilojām un tad es atkal skrēju atpakaļ uz skolu - uz dāņu valodu. Nezinu, kā man izdevās sevi piespiest - bet izdevās!


P.S. man par pēdējā laika apmātību ir kļuvis GRAFOMĀNS. Visu laiku klausos viņa dziesmas. Īpaši vienu, ko varu klausīties kaut vai 10x pēc kārtas, jo tā mani kaut kā emocionāli paceļ. Liek uz dzīvi paskatīties vieglāk un gaišāk :) http://www.youtube.com/watch?v=nvlpSBKQXh4