Mūsu Zaļie Ziemassvētki

Tā kā lētās biļetes uz Latviju biju nokavējusi, šos Ziemassvētkus nolēmu pavadīt mazliet citādāk. Mana draudzene Elīna, kas dzīvo Māstri

htā, mani jau otro gadu pēc kārtas aicināja ciemos pie sevis. Šogad beidzot uzaicinājumu varēju pieņemt, jo Ziemassvētkos viena Kopenhāgenā nevēlējos palikt, biļetes uz NL atradu ļoti labās cenās, Holandē nekad iepriekš nebiju bijusi un pats galvenais - Elīnu nebiju satikusi jau vairāk kā pusotru gadu.

Tā kā uz Nīderlandi devos tikai ar rokas bagāžu un mana lidmašīna atgāja plkst. 6:50, īpaši sevi no rīta nesteidzināju. Liels bija mans pārsteigums, ieraugot pūļus un rindas Kopenhāgenas lidostā. Labi, ka biju jau sevi iečekojusi un varēju vismaz vienu rindu izlaist. Drošības kontroles rinda stiepās līdz pat izejas durvīm, un šķiet tajā nostāvēju kādas 25 minūtes. Beigās es visur paspēju laicīgi, taču salīdzinoši daudzi tika saukti uz pēdējo iekāpšanas brīdi, uz ko šķiet lielākā kavētāju daļa tā arī nepaspēja. Ak, trakais Ziemassvētku laiks.

Lidoju uz Briseles lidostu no kurienes pēc tam ar vilcienu tikt paredzēts tikt līdz Māstrihtai. Elīnas sagatavoto braukšanas sarakstu, protams, nebiju nekur saglabājusi, un, kad it kā sākumā vienkārši saprotamais plāns bija jārealizē dzīvē, sākās panika. Vispirms jau tāpēc, ka biļešu automāts neņēma pretī manu karti, skaidras naudas man nebija un Elīna necēla telefonu.

Labi, ka beigās atradu biļešu kantori, kur ļoti nelaipns vecis man pārdeva man vajadzīgo biļeti. Paldies Dievam, pie viņa mana karte darbojās. Kad atradu peronu, ļoti laipns puisis paskaidroja manu turpmāko ceļu, taču viņa instrukcijas šķita mazliet citādākas, nekā tās, ko man bija devusi Elīna. Beigās tas izrādījās tāpēc, ka arī šeit cilvēki raksta un izrunā vārdus pilnīgi citādāk. Labi gan ka sastaptie cilvēki bija izpalīdzīgi, jo lai gan kopā man bija jānomaina 3 vilcieni un šeit viņi tādu lietu kā pieturas saukšanu nav ieviesuši, līdz savam gala mērķim tiku veiksmīgi. Vēlāk no Alīnas uzzināju, ka Briselē tajā laikā ir bijuši baigie streiki un man esot ļoti noveicies veiksmīgi no turienes nokļūt līdz Māstrihtai. Viņa zinot cilvēkus, kas šo streiku dēļ ir pat nokavējuši lidmašīnas.

Māstrihtas vilciena stacijā mani sagaidīja smaidošais Elinčiks. Mums ļoti noveicās, ka viņas dzīvokļa biedrene bija devusies mājās pie ģimenes, līdz ar to varēju ieņemt pati savu istabu. Elīnas dzīvoklis atradās ļoti labā vietā, jo līdz centram vienmēr gājām ar kājām. Tā kā mums vienmēr bija daudz par ko runāt, ceļš parasti paskrēja nemanot. Pirmajā dienā devāmies uz centru, kur tiku aizvesta uz vietējo salātu veikaliņu, kur pa ļoti zemu cenu dabūjām milzīgu porciju veselīgu salātu. Ar savu porciju tālāk devāmies uz kafejnīcu pāri ielai, kur vēlāk mums pievienojās Alīna. Mēs visas trīs kādreiz gājām vienā klasē, taču pēc tam, kad aizgāju no 3. vidusskolas, ar Alīnu man vairs kontakta nebija. Toties Elīnai un Alīnai gan tas saglabājās un tagad viņas pat mācās vienā augstskolā. Nu neko, bija forši satikt vecas paziņas. Uz īsu brītiņu mums pievienojās arī Alīnas amerikāņu puisis Brendans.

Ar Elinčiku Māstrihtā

Pirmā diena tika vairāk veltīta pilsētas apskatei. Jāsaka godīgi – Māstrihta ir ļoti skaista. Varbūt pie vainas Ziemassvētku noskaņa un gaismas, kas visu padara tikai skaistāku, taču arī bez visa tā – Māstrihta uz mani atstāja pozitīvu iespaidu. It īpaši visu mazo bodīšu un pozitīvo cilvēku dēļ. Piemēram, pēc tam, kad netīšām iemaldījāmies kādā tādā kā alternatīvas mākslas izstādē, drīz vien mums uzklupa pašas izstādes veidotāji, kas laipni visur mūs izvadāja un par visu pastāstīja (bez maksas).

Tā kā ierados sestdienā, protams, vakarā tiku izvesta ielās. Bijām divos bāros, taču tā ļoti pa mierīgo. Satikām Brendanu, vēlāk Alīnu un viņas draugus un kolēģus. Tai skaitā ļoti īpatnu puisi no Latvijas, kas mani jau no paša sākuma atļāvās uzrunāt uz „maziņā”.

Nākamā diena tika vairāk veltīta tūristu aktivitātēm. Ar kuģīti braucām uz slavenajām St. Pietersberg alām. Ļoti iespaidīgi. Šīs bija alas, kas stiepjas desmitiem kilometru un kas tika gadiem raktas ar kailām rokām. Viss būtu skaisti, ja šinī ekskursijā mūs nevestu lielā grupā ar desmitiem sīku kaitinošu bērnu un ja gida šausmīgi garie stāsti nebūtu tīrā holandiešu valodā. Bet kopumā jauka pieredze. Otrās dienas vakaru nolēmām pavadīt mājās, skatoties filmu par vīrieti, kas iemīlas savā datorā. Īpatna, bet laba filma („Her” (2013) ).

Trešās dienas rītu sākām ļoti agri. Mums bija jāpaspēj uz St. Servatius katedrāli, lai pēc tam varētu mesties izpārdošanās drudzī, kas valdīja Māstrihtas ielās. Vēlējāmies izmantot situāciju, ka ir pirmdiena un līdz ar to ne tik daudz cilvēku. Kļūda! Uz Māstrihtas ielām cilvēku pūļi bija 24/7. Pūļu dēļ iepirkšanās vairs nelikās tik saistoša. Tā vietā apskatījām skaisto katedrāli, Elīna man parādīja savu skolu, un mēs mētājāmies no vienas jaukas kafejnīcas uz nākamo. Ap plkst. 16:00 ar autobusu aizbraucām uz Āheni Vācijā. Maza pilsētiņa tikai stundas braucienā no Māstrihtas. Galvenais iemesls bija Ziemassvētku tirdziņš, kas tur noteikti bija daudz iespaidīgāks kā Māstrihtā. Iedzērām karstvīnu, apstaigājām vecpilsētu, pasēdējām krodziņā un laiks jau bija doties atpakaļ. Ejot uz autobusu, mūs pēkšņi apsauca viens puisis, kas uz ielas pārdeva kaut kādu tur lecamo rotaļlietu. Izrādās šis ir latvietis vārdā Raivis. Raivis aiz sajūsmas, ka pirmo reizi pa 4 gadiem dzird latviešus, uzreiz mums piedāvāja iet uz krodziņu ar viņu iedzert. Smieklīgākais, ka mēs pašas pirms 2 stundām dzirdējām vienu latviešu ģimenīti mums paejot garām, bet Raivis redz nav saticis nevienu. Raivim diemžēl atteicām, lai gan kas zina, varbūt būtu bijis jautri. Pēc viņa akcenta šķita, ka viņš varētu būt no Jēkabpils vai kaut kas uz to pusi. Viņš bija tāds tirliņa paskata, apkāries ar cenu zīmēm. Man šķiet, ja mēs būtu ar viņu aizgājušas, tad mums smieklīgs atmiņu stāsts būtu garantēts. Bet nu neko, diemžēl Raivi atšuvām, jo bija jau vēls, mums bija jāiet uz autobusu, bijām pārgurušas un vēl ar 100 pekelēm.

Tā kā man bija sācis sāpēt kakls un sajūta tāda, ka velk uz slimību, jutos diezgan švaki. Tāpēc trešdien gulējām līdz 11tiem. Bet arī no trešdienas izvilkām jauku un garu tūristam cienīgu dienu. Dienas pirmo daļu pavadījām Māstrihtā, kur apmeklējām modernās mākslas muzeju. Par šo pilsētu man radās iespaids, ka viņi ļoti novērtē un lepojās ar visdažādāko mākslu. It īpaši mākslu, kas sevī ietver reliģiju. Reliģija bija arī galvenā tēma šajā modernās mākslas muzejā. Reliģija un sekss.

Pēc tam gājām uz centrālo staciju un ar vilcienu devāmies uz netālo Valkenburgu. Mūsu galvenais iemesls atkal bija ziemassvētku tirdziņš. Ļoti skaista maza pilsētiņa, skaistas ziemassvētku dekorācijas, utt. Viņi pat bija uzstādījuši vienu ziemassvētku tirdziņu alā. Tas bija tā interesanti, taču, manuprāt, ne 5 eiro vērts. It īpaši tāpēc, ka man bija jāmaksā par to lai es eju iekšā tirgū, kur vienīgais ko vari darīt ir atkal nopirkt kādu krāmu. Šis alas tirgus pat nebija tik daudz ziemassvētku, kā krāmu tirgus. Tur varēja nopirkt pat jogas matračus, džinsa jakas, brilles un tamlīdzīgi. Šķiet, labākais, ko no šīs pieredzes mēs ieguvām bija karstvīns. Trešdien dzērām ļoti daudz karstvīna. Pēc alas devāmies vakariņās, kur galvenā sastāvdaļa arī bija karstvīns. Un pietam ļoti gards un baudāms, līdz ar to, šķiet, izdzērām vismaz 2 kausus! Kad vakarā atgriezāmies Māstrihtā, bijām uz viļņa un tā vietā lai dotos mājās, Elīna mani aizveda uz jauku vīna restorānu, kur karstvīnu nomainījām uz vienkārši glāzi laba sarkanvīna. Uh, tai naktī es gulēju labi.

Šī kūka tika norīta (Ziemaasvēti)

Ziemassvētku diena sākās lēni un mierīgi. To, ka šis izvērtīsies par mūsu trakāko, dīvaināko un noteikti rēcīgāko 24. decembri dzīvē, mēs tiešām nespējām paredzēt, bet par visu pēc kārtas. Šī bija pirmā diena, kad bija slikts laiks. Stiprā vēja un lietus dēļ, mums nācās atcelt plānus doties uz slidotavu. Tā vietā attapāmies omulīgā restorānā, kur diena tika svinīgi sākta ar karstvīnu. Kad bijām saņēmušās, devāmies tālāk, lai iepirktu ēdienu Ziemassvētku vakariņām. Pie salātu onkuļa dabūjām dažāda veida veselīgus un ļoti garšīgus salātus, kā arī šokolādes krēmu. Tā kā bijām viņu pēdējie tās dienas pircēji, visu dabūjām dubultā. Aizgājām arī uz gaļas veikalu, kur nopirkām ļoti svaigu un labu gaļiņu mūsu svinīgajam cepetim. Elīna jau dienu iepriekš bija sākusi mērcēt zirņus, tā ka vakariņas noteikti plānojām grandiozas. Galu galā, mēs savu vakaru nebijām plānojušas pavadīt vienas. Uzaicināts bija arī Alīnas puisis Brendans. Pati Alīna bija Latvijā, līdz ar to mūsu kompānija bija nu bezgala īpatnēja – divas latviešu Elīnas un draudzenes puisis no Amerikas.

Mūsu Ziemassvētku trio

Brendans bija mūsu „kundziņš”, kura dēļ ne tikai šmorējām, bet arī māju tīrījām un mūziku piemeklējām (amerikāņu reps). Tā kā viss bija gatavs jau plkst. 18:00, meitenēm palika garlaicīgi. Izdomājām mazliet uzpīpēt zāli – kā nekā esam Nīderlandē. Ar šo nevainīgo laika notriekšanu panācām savu nokļūšanu pilnīgi citā dimensijā. Visa šī aina, kuru bijām uzbūrušas, izskatījās pēc kaut kāda bomžatņika sižeta no Degpunkta. Divas duračkas cenšas viena „kundziņa no Amerikas” dēļ. Līdz plkst. 20:00 mēs bijām jau paspējušas aizdedzināt pannu (tā ka viss dzīvoklis bija dūmos), mūsu slaveno, ilgi šmorēto cepeti nomest zemē, galīgi nošmulēt jauno papīra galdautu, noskatīties „Sirdsmīļo Moniku”, „Saldais Pārītis”, un nogaudot līdzi vecajam labajam Žoržam Siksnai. Tieši plkst. 20:00 galds bija uzklāts, gaļiņa sakopta un smaržīgi tā vien aicināja sev uzklupt. Bet nē, ēst nevarēja, jo bija jāgaida „kundziņš”. Sākām knakstīties ap salātiem un visu ko tādu, ko nevar redzēt, ka ir ēsts. Plkst. 20:30 mēs vairs nespējām gaidīt un sākām rīt. Viss beidzās ar to, ka tad kad „kundziņš” beidzot ieradās, Elīnas jau gandrīz visu vīnu bija iztempušas un kuņģi piestūmušas. Bet Brendans jau sakarīgs čalis, bija priecīgs par to pašu. Kad mūsu amerikānis bija paēdis, bomžatņika Ziemassvētki varēja turpināties. Brendans arī nebija uz mutes kritis, jo saldajā bez izmīcītās kūkas, bija atnesis 3 dažādas pakas ar zāli. Mums visnotaļ bija ļoti zaļi Ziemassvētki. Katrā ziņā, kas notika pēc tam ir ļoti grūti aprakstīt un kādam vispār saprast. Daudziem noteikti šķiet „Ak, šausmas. Nabaga cilvēki. Tik briesmīgi Ziemassvētki.” Īstenībā, mēs bijām tā pārsmējušies kā nekad. Tieši šīs pilnīgi nejēdzīgās, dīvainās situācijas dēļ. Pārēdāmies arī tā, ka visu nakti nespējām gulēt. Bet jā, vēl vienu reizi savā dzīvē esmu piedzīvojusi ko tik ekstraordināru, ka aizmirst to nespēšu nekad.

Ar šo Ziemassvētku vakaru, latiņu bijām uzstādījušas ļoti augstu, līdz ar to tas bija pilnīgi likumsakarīgi, ka 25. decembrī mēs tālāk devāmies uz Amsterdamu, kur pavadījām savas noslēdzošās 3 dienas.

Lai gan Ziemassvētkos bijām pārēdušies, sadzērušies un sapīpējušies līdz nelabumam, es biju gatava iegriezt arī Amsterdamā. Diemžēl mans kompanjons tam nebija gatavs, līdz ar to pirmo dienu aizvadījām ļoti mierīgi. Daudz staigājām. Vispār vidēji dienā (katru dienu) nostaigājām vismaz 10 km. Rekords šķiet bija 15 km. Lai nu kā, pirmajā dienā aizgājām uz Sarkano Lukturu Ielu. Protams, tā kā bija Ziemassvētku diena, redzējām varbūt maksimums 5 meitenes, no kurām viena bija transvestīts. Taču arī tās dažas meitenes redzot, paliku diezgan pamatīgā šokā. Biju iedomājusies to visu mazliet citādāk. Skaistas, pat tādas nevainīga paskata mečiņas vienkārši stāv skatlogā un gaida, kad kāds nerātnulis atsauksies. Ja atsauksies, tad tur pat tai istabiņā viņš arī tiks ieaicināts, un uz kādu laiciņu tad tas skatlogs arī paliks tukšs. Apmēram kaut kā tā.

Pirmajā dienā bijām arī coffee shop, kur var nopirkt gan zāli, gan „kūciņas”, gan arī, protams, kafiju, ja tā kārojas. Tā kā Elīna uz neko nebija pierunājama, abas kā tādas „ne tur” iemaldījušās, sēdējām un dzērām kafiju. Es gan nenoturējos un nopirku savas dzīves pirmo „space cake”. Nokodos gabaliņu, bet efekts tā arī tai vakarā nekāds man nebija.

Pēc karstās jogas

Otrajos Ziemassvētkos jeb 26. decembrī uzrāvienu bijām atguvušas. Sākām dienu tūristiem netradicionālā veidā, apmeklējot karstās jogas nodarbību. Man tā bija pirmā reize, un vienā brīdī šķita, ka zaudēšu samaņu, taču beigu galā ne tikai izdzīvoju, bet pat iepatikās. Enerģijas pilnas, pēc jogas devāmies atpakaļ uz centru. Taču plāni pēkšņi mainījās, kad ieraudzījām zirgu stalli. Vēlējāmies tikai apskatīt arēnu, taču beigās tikām parautas uz veselu šovu. Kā kundzes sēdējām greznās ložās un skatījāmies parādi. Ļoti skaista pieredze. Beigās vēl dabūjām izjāt ar zirdziņiem.

Pēc tādām skaistām divām pieredzēm nespējām vien nopriecāties par izdevušos dienu. Nolēmām, ka šim tad nu jābūt ir arī vakaram, kad metamies Amsterdamas nakts dzīvē. Pirms vakariņām katra nokodāmies ceturtdaļu manas „kūciņas”. Vakariņu laikā pēc pirmās vīna glāzes sajutāmies iereibušas. Sapratām, ka kūciņa laikam sāk iedarboties. Pa ceļam uz viesnīcu, piestājām Ziemassvētku tirdziņā un iemalkojām vēl pa glāzei karstvīna. Atnākot mājās, sataisījāmies uz ballīti, apēdām atlikušo kūku un lēnā garā izdzērām pudeli vīna. Plāns bija doties uz Elīnai ieteikto naktsklubu, kas it kā skaitoties labākais Amsterdamā. Pēc tam, kad nogājām 2.5 km un nostāvējām rindā 40 minūtes, mūs ļoti nelaipni pie ieejas atšuva un klubā neielaida. Pēc stāvēšanas 40 minūtes rindā un redzot cilvēkus, ko neielaida, mana teorija bija tāda, ka viņiem ir „no-foreigners policy”.

Es, protams, biju dusmīga kā pūķis, taču pateicoties kūciņas efektam, mūsu atlikušais vakars tik un tā bija bezgala jautrs. Atpakaļ gan devāmies ar metro, kur ļoti sasmīdinājām vecu večukiņu, kas šķiet tur strādāja kā nakts apsargs. Nākamā vieta, ko mēģinājām „iekarot” bija bārs blakus mūsu viesnīcai. Taču tas bija 2 minūšu jautājums, lai saprastu, ka publika tur bija uz 40+ un ka te mums nebūs ko darīt. Šķiet, ka ar to arī vakars mums beidzās, ja neskaita pieturu konfekšu veikalā. Galu galā mums vajadzēja apbruņoties ar spēku atturēties no viesnīcas mini bāra. Tik pārpildītu mini bāru ar saldumiem es nebiju redzējusi nekur.

27. decembra rīts bija mazliet smagāks kā gribētos. Otro reizi mūsu atvaļinājumā arī laikapstākļi bija galīgi draņķīgi. Taču to bijām paredzējušas, tāpēc gribējām veltīt dienu Amsterdamas Nacionālajam mākslas muzejam. Liels izbrīns bija ieraugot garās rindas, kuras sapratām, ka nespēsim izstāvēt. Nolēmām atgriezties nākamajā rītā tieši uz atvēršanu. Nu neko, to dienu pavadījām, staigājot pa veikaliem. Vakarā aizgājām uz filmu „Interstellar”, kas ilga gandrīz 3 stundas. Smaga, gara, bet ļoti laba filma.

Vēja spārniem bija pienākusi mūsu pēdējā atvaļinājuma diena. Cēlāmies agri, lai paspētu būt pirmās rindā uz muzeju. Paspējām. Ieradušās bijām 20 minūtes ātrāk un sākumā kā tādas muļķes vienīgās stāvējām pie durvīm. Taču 10 minūtes pirms atvēršanas aiz mums jau stiepās gara rinda. Ierasties ātrāk bija vienkārši ģeniāla ideja, jo mums nebija jāstāv rindās ne uz ieeju, ne uz biļetēm, ne uz garderobēm. Pusstundu pēc mūsu ierašanās cilvēkiem šajās rindās nācās pavadīt gandrīz vai stundu. Lai nu kā, ļoti labs muzejs. Es izbaudīju. Pēc muzeja aizgājām savākt mantas un tālāk devāmies uz nacionālās bibliotēkas terasi. Tur nositām laiku līdz manam vilcienam uz lidostu.

Kopsavilkumā varu teikt, ka ar savu ceļojumu uz kontrastu pilno Nīderlandi esmu apmierināta, galveno kārt jau kompānijas dēļ. Valsts arī ir ļoti skaista un sakārtota. Ļoti draudzīgi cilvēki. Vienīgie nedraudzīgie bija riteņbraucēji, kas kājāmgājējus gandrīz vai trieca nost. Nīderlande pārsteidza arī ar savu „suņiem draudzīgo” kultūru. Savu suņi un kaķi vari ņemt ne tikai kafejnīcās un veikalos, bet, pēc Elīnas teiktā, pat lekcijās skolā. Ļoti noveicies bija mums arī ar viesnīcu, kur personāls bija vārdos neaprakstāmi draudzīgs un izpalīdzīgs, un pats labākais bija viesnīcas atrašanās vieta. Vēl centrālāk vienkārši nevarēja. Nu tā lūk! Domāju, ka pēc pāris gadiem Amsterdamā varētu atgriezties, taču tagad jāsāk plānot mans nākamais ceļojums uz Budapeštu!

Laiks pēc prakses

Mans laiks kopš 15. novembra ir bijis ārkārtīgi aizņemts. Pēc prakses beigšanas ar pilnu jaudu metos sava bakalaura projekta rakstīšanā. Vēlējos ar to tikt galā pirms mana brauciena uz Holandi, taču daudzu pamudinošo pasākumu dēļ, aste diemžēl man palika. Ar to tad cīnīšos atlikušo projekta rakstīšanas laiku, kas būs līdz 7. janvārim.

Krietnu laiku atņēma arī strādāšana hotelī. Nācās ņemt katru piedāvāto maiņu, jo zemās sezonas dēļ, man draudēja nesavākt vajadzīgās stundas. Beigās viss nokārtojās un 15. decembrī aizvadīju savu pēdējo darba dienu. Jā gan, līdz ar skolas beigšanu, beidzu arī savu studentes darbiņu. No februāra es sākušu saņemt materiālu pabalstu, lai varētu atrast darbu jomā, kuru esmu mācījusies. Pieļauju, ka sākumā ar darba meklēšanu īpaši nesteigšos, galu galā vēlos beidzot atpūsties.

Runājot par iepriekš pieminētajiem pasākumiem ... novembris un decembris tiešām ir bijis īsts svinību laiks.

15.11 – Mana pēdējā prakses diena tika atzīmēta itāļu restorānā kopā ar manu mīļo Jonasiņu.

20.11 – Diena tika veltīta atelpai no projekta rakstīšanas, kā arī vēl vienas prakses beigu atzīmēšanas svinībām. Ar klasesbiedrenēm Natāliju un Gidu satikāmies uz šampanieti un lepnu branču. Bija interesanti paklausīties kā ir gājis viņām.

28.11 – Mana kolēģa Flavia uzaicināja mani uz savu dzimšanas dienu. Tā ir tā pati meitene no Mozambikas, kas aprecējusi Kopenhāgenas Universitātes profesoru. Dzimšanas diena līdz ar to bija ļoti šika. Sākās ar lepnām vakariņām un beidzās ar ballīti VIP vienā no Kopenhāgenas šikākajiem klubiem. Neslikti.

29.11 – Drausmīgas pohas, taču man bija sevi jāsaņem rokās un ar Jonasu jādodas uz pasaules čempionātšipu boksā. Kolosāla pieredze, taču debīlo pohu dēļ nespēju to pilnībā izbaudīt.

10.12 – Tā kā hotelis, kurā strādāju uz Ziemassvētku vakariņām aicināja tikai pilna laika darbiniekus, es kārtējo reizi tiku apdalīta. Ziemassvētku vakariņas viņi svinēja ļoti slavenajā Wallmans. Slavena šī vieta ir ar savu konceptu. Viesi sēž tādā kā cirkus arēnā, un kamēr tiem tiek pasniegti ēdieni, mākslinieki uzstājas. Gan dziedātāji, gan akrobāti, gan dejotāji un klauni. Ļoti varens šovs. Lai nu kā, uz to ielūgta nebiju. Taču netīšām uzduroties piedāvājumam biļetes iegādāties par puscenu, nevilcinoties piekritu. Beigās kopā savācāmies 11 meitenes un aizvadījām kolosālu vakaru. Ar Neldu gan mazliet aizrāvāmies un mājās tikšana izvērtās īstā cirkā. Dabūjām ar kājām noiet kādus 5 km, taču jautrības pavadītas, laiks ceļā pagāja diezgan ātri. Nākamā diena gan nebija īpaši jautra, jo galvassāpes un slikta dūša negribēja atkāpties visas dienas garumā.

13.12 – Mana prakses kompānija visus ielūdza Ziemassvētku vakariņās ļoti glaunā restorānā. Tā kā katrs darbinieks līdzi varēja ņemt savu otro pusīti, savācāmies 12 cilvēki. Skaists vakars. Es pamatā gan runāju ar Vaivu (lietuviešu praktikanti), viņas puisi un Jesperu (students, kas palīdz Carsten). Jonas bija pārāk aizņemts joku mētāšanā ar Carsten un Gitte. Viņš ir īsts kompānijas cilvēks un šķiet uz maniem prakses bosiem atstāja ļoti pozitīvu iespaidu.

18.12 – Telimenas dzimšanas diena. Vakaru sākām divatā pie viņas mājās. Vakariņas, vīns, mandarīni, vīns, vīns, vīns...Beigās attapāmies bārā, kur divus gadus atpakaļ arī svinējām viņas dzimšanas dienu. Tur pārgājām uz tekilas šotiem un alu. Ārprāts. Murgs. Telai ap diviem palika slikti, tāpēc nolēmām iet mājās. Ceļā uz metro es pēkšņi attapos, ka Telas vairs nav. Pati esot ne tajā labākajā kondīcijā, nodomāju, ka viņa ir aizgājusi uz vilcienu. Nākamā rītā gan dabūju dzirdēt īsto iemeslu. Nabaga jubilārei ir bijis tik slikti, ka līdz pat astoņiem rītā, viņa ir to vien darījusi, kā vēmusi un ceļojusi pa visu Kopenhāgenu, jo kaut kā nekā viņai nav sanācis tikt pareizajā transportā. Godīgi sakot, to dzirdot jutos ļoti vainīga, jo nebija pareizi viņu neiet meklēt pēc tam, kad biju pazaudējusi. Par sodu nākamajā dienā cīnījos ar ļoti, ļoti smagām paģirām. Tik smagām, ka nespēju pat aizvilkties uz hoteli, kur notika Ziemassvētku bingo ar ļoti vērtīgiem laimestiem.