Eiropas Savienības projekts Stanbulā

Tagad varu priecāties, ka vēl viena no manām 2015. gada apņemšanām ir piepildīta – esmu piedalījusies Eiropas Savienības projektā. Projekts saucās ‘’Re-start Freedoms’’ un tā pamatideja bija runāt par cilvēktiesībām, rasismu, naidu un visām citām iespējamajām diskreminācijām, ar ko mūsdienu cilvēkam nākas saskārties.

Projektā piedalījās 24 dalībnieki - 2 pārstāvji no 11 valstīm. No Latvijas biju es un Lūcija. Lai gan viena otru iepriekš nezinājām, sarakstoties un kopīgi gatavojoties projektam, jutu, ka esam uz viena viļņa. Laimīgā kārtā tā arī bija, un kopš pirmās reizes, kad satikāmies lidostā un šķīrāmies pēc 7 dienām, nebijām pārstājušas tarkšķēt.

Došanās uz Turciju nebija viegla. Abas iepriekšējā vakarā bijām skatījušās Eirovīziju līdz agram rītam, un tā kā man no Kopenhāgenas vēl bija jātiek uz Rīgu, es personīgi biju gulējusi tikai 3 stundas. Uz visa tā pa virsu man lidmašīnā bija jāsēž starp diviem večiem. Tas man bija pārsteigums, jo iepriekšējā vakarā biju palūgusi Jonasam iečekoties manā vietā, un man prātā nebūtu ienācis, ka viņš mani varētu apsēdināt tik debīlā vietā.

Kad beidzot nosēdāmies, centāmies beidzot saprast, kā tad lai tiek līdz mūsu viesnīcai. Lai gan Stanbula bija nosaukta, kā šī projekta oficiālā atrašanās vieta, mēs dzīvojām nekurienē. Kaut kur dziļi, dziļi Āzijas pusē. Diemžēl projekta rīkotāji nebija īpaši pretīmnākoši, jo, kad Lūcija rakstīja un jautāja, kā lai mēs tiekam līdz viesnīcai, neviens viņai neatbildēja. Laimīgā kārtā Lūcijai ir turku draudzene, kura šobrīd ir apmaiņas gadā Latvijā. Viņa bija mums sarakstījusi, kā tikt līdz vienam punktam, kur mūs sagaidīs viņas mamma un tālāk pavadīs līdz viesnīcai.

Lai gan lielākā daļa vietējo runāja ļoti sliktā angļu valodā, kaut kādā zīmju valodā tomēr sapratāmies un pēc vairākām stundām un 3 metro bijām sasniegušas punktu, kur satikties ar turku meitenes mammu. Bija jau tumšs un mums ne prātā nenāca, ka mums vēl priekšā 1.5 stundas garš ceļš. Kad likās, ka šis murgs ir beidzot cauri, meitenes mamma mums paziņo, ka mums vēl ir jāņem autobuss. Apskatoties apkārt es spēju vien redzēt haousu un pārbāztus autobusus, tāpēc to dzirdot man gandrīz saļima pamats zem kājām. Beigās pēc kārtējās skriešanas tomēr savā autobusā tikām un lai gan sākumā neskaidru, galapunktu sasniedzām. Nu ne gluži galapunktu, jo mums vēl bija jāņem taksis. Viesnīcu biegās sasniedzām pēc vairāk kā 4.5 stundām. Nākamais šoka vilnis sekoja pēc tam, kad viesnīcas reception mums sašutumā jautāja, kāpēc mēs neesot pasūtījušas transfer busu? Tā mēs būtu savāktas no lidostas un pa taisno stundas laikā atvestas uz viesnīcu. Lai gan tajā brīdī mēs gribējām organizātoru ar kailām rokām nosist, tagad jāatzīst, ka esam priecīgas, ka ir ko atcerēties, jo tā zviegušas līdz asarām nebijām ilgi.

No rīta devāmies uz Universitāti, kur sākās projekta programma. Iepazināmies ar visiem dalībniekiem, un palikām šokā redzot, ka bija tādi, kas angliski nezināja ne vārda. NE VĀRDA. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tos, kas angliski runāja labi. Jau pašā sākumā sapratām, ka šitas projekts būs pilnīgs fufelis, jo organizātoriksā puse, manuprāt, bija neiedomājami zemā līmenī. Šis viedoklis diemžēl netika mainīts, taču jāatzīst, ka jūtu, ka esmu ieguvusi daudz tikuntā. Mums bija iespēja pavadīt laiku ar turku jauniešiem, tai skaitā lakatainajām, kas ļāva mums uzdot visus interesējošos jautājumus  par viņu kultūru. Man tika dota iespēja paskatīties uz šo kultūru un ticību no pavisam citas perspektīvas un par to es esmu ļoti pateicīga. Vēl viena neatsverama lieta ir kontakti, ko ieguvu projekta laikā un kā galveno man ir jāmin Lūciju. Ar Lūciju jau no paša sākuma sākām plānot pašas savu projektu un nedēļu beidzām ar spēcīgu pārliecību un apņemšanos iesniegt savu projektu nākamajā nodošanas termiņā, kas ir oktobrī. Lūcijai projektu rakstīšanā ir veiksmīga pieredze, līdz ar to mums ceļā nestāv nekas.

Lai gan no visa skaitsā dzīvojām ļoti tālu, vairākkārt mērojām garus pārbraucienus uz tuvākām un tālākām pilsētām. Tā kā bieži grupās staigāju ar vietējiem, jāsaka, ka bija ļoti interesanti. Varu saderēt, ja atbrauktu kā tūrists, tās vietas, kur bijām es nekad nebūtu apmeklējusi.

Vispār centāmies uzturēt pozitīvu attieksmi uz situāciju kādā dzīvojām un tas nebija grūti, jo ar Lūciju mācējām par visām ķibelēm saldi pasmieties. Vienu vakaru nolēmām, ka jāiet lejā uz viesnīcas bāru iedzert koktēli. Tur sākām pļāpāt ar bārmeni, kas bija ļoti jauks, taču mute (zobi) viņam ne tikai izskatījās, bet arī smirdēja pēc kakām. Bet mums vismaz bija jauns draugs.

Nākamā dienā pēc workshopiem gribējām iet ekskursijā pa apkārtni. Saprotot, ka jau pēc pirmā soļa ārā no viesnīcas teritorijas mums visi pīpina un karās pa logu ārā, skrējām atpakaļ un atradām vienu azarbaidžāni, kas bija ar mieru nākt ekskursijā ar mums. Drošībai. Mīnuss tam visam gan bija tāds, ka viņš bija viens no tiem, kas nerunāja angliski ne vārda. Taču tas jau mums netraucēja, jo kā vien varējām sarunājāmies krieviski. Tad mums ar Lūciju pēkšņi savajadzējās baklavas (turku gardums). Azarbaidžanis mūs aizveda uz vietējo konditoreju. Tur, protams, neviens ne vārda nerunā angliski, tāpēc, lai nebūtu jāskaidrojas, mums viss tika dots nogaršot. Smieklīgākais, ka pirms iešanas iekšā konditorejā ieraudzījām savu bārmeni tur pusdienojot. Kā veci paziņas sasveicinājāmies un tālāk devāmies savās darīšanās. Taču pēc neveiksmīgiem sazināšanās mēģinājumiem ar konditorejas puišiem, nabaga bārmenis tika norauts no pusdienošanas un pasaukts par tulku. Lai gan pēc visas tās degustēšanas, mums vairs neko tā pat nekārojās, beigās izlēmām par labu divām baklavām, kuras beigās pieklājīgais bārmenis pieskaitīja pie sava rēķina.

Vispār nepārtraukti saskārāmies ar šāda veida turku viesmīlību. Vēlāk man tika paskaidrots, ka viņu ticība viņiem māca, ka pret saviem ciemiņiem viņiem ir jāizturas tā pat, kā viņi izturētos pret Alāhu. Tas gan ir mazliet ironiski, dēļ patreizējās Sīrijas bēgļu situācijas viņu valstī. Pēc tam, kad apciemojām vieno no viņu žurnālistikas redakcijām, mums tika pastāstīts, ka valdība ir nolēmusi tos nu jau 2 miljonus Sīrijas bēgļu saukt par ‘’ciemiņie’’ nevis bēgļiem, jo tad viņiem nav nekādu financiālu un citādu līdzīgu atbildību. Tas ir briesmīgi, jo šie dēvētie „ciemiņi” ar zīdaiņiem uz rokām, Stanbulā bija satiekami uz katra stūra. Man uz to bija ļoti grūti skatīties, jo, nepameta apziņa, ka šiem cilvēkiem kādreiz ir bijusi laba vai vismaz normāla dzīve. Viņi ubago nevis aiz slinkuma strādāt, bet gan jo tā ir viņu vienīgā iespēja izdzīvot valstī, kur neviens viņus īsti neatzīst. Tik daudz zīdaiņu un mazu bērnu. Tik daudz ģimenes. Kam tikai viņi nav izgājuši cauri, lai vispār būtu uz Turcijas ielām? Cik daudz no viņiem ir pazaudējuši Sīrijā visu, kas viņiem kādreiz bijis, tai skaitā ģimenes locekļus un draugus. Noteikti manas un visu pārējo projektu dalībnieku skumjākās, šausmīgākās un traumatizējošākās pieredzes Stanbulā.

Turpinot par traumatizējošām pieredzēm, es nevaru nepieminēt mūsu pēdējo vakaru. Pēc pēdējiem workshopiem un diplomu izsniegšanas, nolēmām doties uz centru. Sadalījāmies grupās un es un Lūcija beigās palikām ar abām spānietēm un horvātu meiteni, kas par Stanbulu zināja visu. Jau pašā sākumā viņa mūs uzveda tādā vietā, kur ne tikai varēja baudīt lielisku kafiju, bet arī apbrīnojamu skatu pār pilsētu. Pēc tam mēs tikām aizvestas uz zivju tirgošanās punktu, kur ‘’restorānos’’ pie ūdens varēja baudīt svaigus zivju ēdienus. Ewa (horvātu meitene) zināja īpaši labu vietu, un kārtējo reizi, viņas gaume mums nelika vilties. Līdz tam brīdim vakars nevarēja būt labāks. Romantika un idille. Taču, kad sākām soļot sava autobusa virzienā pa galveno ielu sākās nenormāla spridzināšana. Tā kā man ir paranojiskas bailes no salūtu šāvējiem (tiem, kas man var trāpīt sejā), es jau sāku justies neomulīgi. Ātri vien attālā spridzināšana kļuva pavisam klātesoša un to papildināja cilvēku burzmas, kliegšana un dūmu laišana. Pēkšņi mēs tikām iekļautas tādā dūmu midzenī, ka neko vairs nevarēja redzēt. Arī paelpot nebija iespējams. Viss ko cilvēks tajā brīdī varēja redzēt/just bija bieza dūmu migla, nepārtraukta spridzināšana un grūstīšanās. Es sāku krist panikā, jo viss par ko spēju domāt bija raķete kādam sejā. Es savā panikā skrēju iekšā pirmajā veikalā ko ieradzīju, taču pēc minūtes viņi sāka to veikalu vērt ciet un man mežōnīgā ātrumā bija jānolemj vai nu palikt ‘’drošībā’’ un gaisā ar pāris turku večiem aiz aizslēgtām durvīm, vai skriet ārā pēdējā mirklī tajā elles haosā un palikt kopā ar meitenēm. Protams, pieņēmu otro lēmumu. Kaut kā visas savācāmies, atradāmies un Ewa jau bija atradusi kaut kādu vietējo turku, kas mums piedāvāja parādīt ceļu ārā no tās elles.

Beigās atapāmies bārā. Smirdīgie dūmi, protams, mūs vēl vajāja, taču dzīvā mūzika un sajūta, ka esam idzīvojušas karu (vismaz man) ļāva atslēgt visas domas un izbaudīt atlikušo vakaru. Beigās viesnīcā bijām pēc diviem. Iespējams, ja spānietēm nebūtu bijiusi agrā lidmašīna būtu palikušas vēl ilgāk.

Lūcijai līdzīgi kā visiem citiem lidmašīna bija kaut kad no rīta. Es biju vienīgā, kas mājās lidoja vakarā. Iepriekš biju priecājusies, ka lidosta no kuras braucu mājās ir tikai 7 km no viesnīcas un savu pēdējo dienu varēšu pavadīt tur pat apkārtnē, taču tā kā dzīvojām nekurienē, man nebija vairs par ko priecāties. Sapratu, ka būs jākratās vienai uz centru un vakarā  atpakaļ.

No rīta kopā ar Austrijas puišiem paēdu brokastis un kopā devos uz tuvējo lidostu. Tā kā viens no šiem puišiem īstenībā ir turks, viņš man vēl pasvieda pēdējos norādījumus/padomus par Istanbulu. Viens no tiem bija lai zinot, ka, ja turkiem jautā pēc ceļa norādījumiem, tie vienmēr atbildēs, pat ja īsto atbildi nezinās. To nebija īpaši jauki dzirdēt, taču ko nu vairs. Atbraucot uz lidostu, savu koferi atstāju glabāšanā un pēdējā mirklī paspēju uz autobusu uz centru.

Iepriekšējā dienā, kad ar autobusu braucām mājās, centos atcerēties ceļu uz centru no pieturas, taču dēļ protestiem daži ceļi bija slēgti un mani no busa izmeta pilnīgi citā vietā. Laimīgā kārtā pēc mazas maldīšanās īsto ceļu tomēr atradu.

Ar tramvaju un savu pēdējo žetonu devos uz Aya Sofia katedrāli. Izstāvēju rindu, parunājos ar apkārtējiem un beidzot sāku savu pirmo ekskursiju. Viena pati staigāju, skatījos un centos baudīt. Visas dienas laikā neuztaisīju nevienu bildi, jo vienkārši vēlējos no visa atslēgties. Diemžēl tas nebija tik veinkārši, jo katedrāle bija tūristu pārbāzta un visur žvīkstija fotoaparātu fleši.

Pēc katedrāles apmeklējuma, devos tālāk uz kuģīti. Atkal braucu ar tramvaju, taču no turkiem biju samācījusies, ka ja Tev nav sava e-talona, varu kādām, kam ir pajautāt, lai nopīkstina par mani un iedot skaidru naudu. Tas bija daudz lētāks un ātrāks variants nekā pirkt biļeti. Kamēr redzēju  kā citi tūristi nesaprot, ko darīt, es kā vietējā devos klāt pirmajam turkam, kas vispār stāvēja ārā no tramvaja pieturas teritorijas un jautāju, lai man palīdz. Puisis, protams, palīdzēja un naudu no manis nemaz neņēma.

Kad sasniedzu kuģīša piestātni, tieši biju nokavējusi iepriekšējo laivu, līdz ar to man nācās veselu stundu sēdēt laivā un gaidīt atiešanas brīdi. Tā kā tajā brīdī man nekur nebija jāsteidzās, atradu labāko vietu un sauļojos. Tā kā biju viena meitene, uzmanības man netrūka. No brīža, kad kuģis sāka braukt ar mani sāka runāt viens smieklīgs vīriņš, taču krieviski. Viņš izrādās bija no Mongolijas un Istanbulā bija triatlona sacensību dēļ. Tā es vismaz sapratu. Tā kā es vienkārši vēlējos baudīt skatu, mani mazliet traucēja viņa nemitīgā bikstīšana un cenšanās ar mani par kaut ko runāt. Pēc kāda brīža viņš man jautāja, vai varu ar viņu nofotogrāfēties. Kad piekritu, viņš izvilka savu Mongolijas karogu un uztaisot pāris bildes, beidzot lika mani mierā. Tad es redzēju, ka viņš piesējās nākamajam, un kad pēc kāda laika bija dabūjis bildi arī no tā, viņš kaut kur aiztinās.

Taču nepagāja ilgs laiks, kad man jau bija uzklupis nākamais. Tas pats iepriekšējā vīrieša upuris. Šitas bija no Alžīrijas un visu laiku uzdeva man kaut kādus jautājumus. Riktīgi varēju just, ka viņš man cenšās cirst kanti, jo pat pēc tam, kad biju jau atbildējusi, ka jā man ir draugs, ka jā mēs esam nopietnās attiecībās, ka jā viņš ir izskatīgs, utt, alžīris man tik un tā nelika mieru. Tad viņš man jautāja vai man esot māsas un brāļi, un dzirdot, ka man ir māsa viņš atbildēja, ka man tagad esot arī brālis. Viņš esot mans brālis no Alžīrijas. Pēc tam viņš sāka man savā telefonā rādīt kaut kādu video, kur viņš breakdance, taču jau pēc 3 skeundēm teicu viņam, ka video vietā labrātāk vēroju skaisto skatu. Pēc kāda laika arī viņš man jautāja vai varu ar viņu kopā nofotogrāfēties un, kad beidzot to izdarīju uz kādu laiku man bija miers.

Kad kuģītis piestāja, kā bulta izmetos no tā ārā, atpakaļ neskatīdamās. Biju izsalkusi, tāpēc devos uz iepriekšējā dienā apmeklēto zivju ‘restorānu’. Pasūtīju savu zivs sendviču un jautāju, kur varu aiziet uz tualeti. Man tika atrasts kaut kāds puika, kas mani līdz tai tualetei aizveda. Gājām vismaz 5 minūtes, ne tikai tāpēc, ka tā tualete bija ļoti tālu, bet arī tāpēc, ka tas puika bija ļoti resns un klibs, tāpēc vilkās šausmīgi lēni. Kad bijām sasnieguši savu mērķi, man bija vēl jāgaida, līdz tualetes īpašnieks pats pačurās un tad par vienu liru es varēju apmeklēt tumšu ūķi ar caurumu grīdā. Pēc savu darīšanu nokārtošanas, klibo zēnu atstāju aiz muguras un gāju ātri atpakaļ ēst savu zivs sendviču.

Tā kā nezināju, vai spēšu atrast savu autobusa pieturu, lēnā garā sāku uz to jau soļot. Gāju pa viņu garāko un lielāko shopping ielu, taču beigās tā pat neko nenopirku. Kā jau biju paredzējusi tiku sūtīta uz visām pusēm, taču autobusu beigās atradu. Bez nekādām problēmām, lidostā biju jau 18:00, kas nozīmēja, ka man nācās gaidīt vēl 5 stundas līdz manam lidojumam. Beigas nebija tās labākās, jo ne tikai manu lidmašīnu atcēla uz vēl vienu stundu, visa ceļa garumā vairāki bērni bez pārstājas kauca. Kaut kādā brīdī tomēr spēju iemigt, jo pie trokšņa biju jau pieradusi. Galu galā mums katru dienu 5 no rīta pie viesnīcas loga baurēja tuvējās mošejas mikrafoni un aicināja ticīgos uz lūgšanām.