Singapūra
Tā kā uz Bali lidojām caur Singapūru, nolēmām, ka būtu vērts pāris dienas
palikt šai unikālajā pilsētvalstī, kas ar savu neparastumu spilgti izceļas uz
citu Āzijas valstu fona.
Tā kā dzīvoju Kopenhāgenā, sākām savu ceļojumu no šīs aukstās un lietainās
valsts. Lidojām ar Finair, caur Helsinkiem, lai tālāk turpinātu garu un mokošu
lidojumu uz Singapūru. Tikām apsēdinātas ļoti neērtās vietās, starp diviem
svešiniekiem. Sēdējām pašā lidmašīnas vidū – tā, ka ne kājas var izstiept, ne
uz tualeti, kādu nemodinot, aiziet.
Singapūrā ielidojām 14. Oktobrī, ap pulksten pieciem vakarā. Lai gan lēnām
jau sāka satumst, karstais gaiss turpināja sutināt. Pamatā, visa ceļojuma
laikā, temperatūras stabiņš nenoslīdēja zem 28 grādiem (pat naktī ne). Skan jau
labi, taču kā cilvēkam no aukstās zemes, šis bezgaiss pēc nedēļas jau bija līdz
kaklam.
Singapūra ir ļoti internacionāla, varētu teikt globālais Āzijas biznesa
centrs, līdz ar to nav nekāds brīnums, ka angļu valoda ir šīs valsts otrā
valoda. Visi uzraksti, paziņojumi bija lasāmi un dzirdami vairākās valodās, no
kurām viena, protams, bija angļu. Jau pašā sākumā pārsteidza vietējo laipnība
un izpalīdzība. Mums pašām neprasot, vairākkārt kāds pienāca klāt, jautājot,
vai nevar kā palīdzēt. Vispirms tā bija kāda indiešu sieviete, kas aizveda mūs
līdz autobusa pieturai. (Izlēmām ietaupīt naudu taksim, un tā vietā izbaudīt
vietējo ikdienu.) Autobusā, cenšoties izzīlēt, kurā pieturā mums jākāpj ārā,
sākām runāt ar britu vīrieti, kas ne tikai izskaidroja mūsu turpmāko ceļu, bet
padalījās ar tūristam ļoti noderīgiem padomiem. Kad vīrietis izkāpa, viņa
„vietu” ieņēma jauns puisis no Vācijas, kas ne tikai turpināja dot padomus, bet
aizveda mūs līdz pat pašam galam, pa ceļam nomainot vilcienus, iegādājoties
braukšanas talonus (līdzīgi kā mums e-talons), stiepjot mūsu koferus, utt.
Visiem, kas pieteicās stiept mūsu koferi, tas izvērtās īstās mocībās, jo
netīšām bijām saplēsušas kofera rokturi un viens ritenītis bija uz lūšanas
robežas.
Pirmās divas dienas palikām hostelī, taču ļoti jaukā, tīrā un visnotaļ
ieteicamā. Istabiņas bija pa divi, tāpēc divām dienām nebija itin nekādas
vainas. Hostelī mūs sagaidīja ļoti jauks, izpalīdzīgs jauns homoseksuāls
puisis, kas mums izrādīja visu apkārtni. Izrādās tur ir ļoti skaista terase, ar
pasakainu skatu uz naksnīgo biznesa centru un mūsu trešās dienas viesnīcu –
Marina Bay Sands. Katrā ziņā terase bija lieliska vieta brokastīm, kas mums par
pārsteigumu bija iekļautas cenā. Brokastis gan nebija diži labas, varētu pat
teikt – neēdamas, jo maize garšoja pēc papīra, un ābols pēc ziepēm.
Tā kā pirmajā dienā neko daudz nevarējām vairs paspēt, nolēmām izbaudīt
krāšņo vakaru ar naksnīgu pastaigu. Šķiet, ka pastaigas laikā neaizvēru muti.
Augstie debesskrāpji ne tikai cēlās gaisā, bet pat vārda tiešākajā nozīmē - vijās.
Jutos kā arhitektūras brīnumu ielenkta. Un neaizmirsīsim gaismas, kas melnajā
tumsā pilsētu izdaiļoja visā tās krāšņumā. Viennozīmīgi, Singapūra ir
visskaistākā un acīm baudāmākā, tieši naktī.
Tā kā šai pilsētā bija plānots palikt tikai 3 dienas un viena jau bija
pagājusi, izlēmām sekot ļoti saspringtam plānam, lai visu svarīgāko varētu
apskatīt un izbaudīt. Tā nu uzlikām ļoti agru modinātāju, ko, protams,
nogulējām pa kādām 4 stundām. Taču - liktenīgi, jo tieši kā cēlāmies, beidzās
smagais, vairāku stundu ilgstošais lietus. Un kas tad tā būtu par baudu, ja jāstaigā
apkārt pilnībā izmirkušām.
Izlēmām, ka vispirms jāapciemo China Town, Little India un tā saucamais
arābu kvartāls, ko mums ieteica puisis no Vācijas. Godīgi sakot, pilnīgi zemē
nosists laiks. Citi gan saka, ka viņiem ļoti patikuši šie „kulturālie”
kvartāli, taču man tas viss izskatījās tieši tāpat kā Bangkokā, Sanfrancisko un
kur nu vēl tās China Town ir. Netīrs, smirdīgs, pilns ar cilvēkiem, un nu
tiešām – nekas baudāms. Varbūt iekš Little India tā saucamā arhitektūra bija
ļoti interesanta, jo nekur citur nebiju redzējusi tik daudz mazu, krāsainu
mājiņu un dekoratīvo elementu. Bet tai pat laikā - Little India man no visām šīm vietām šķita
visneomulīgākā, jo uz ielām praktiski var redzēt tikai vietējos vīriešus, kas
uz Tevi skatās caururbjošām un neķītrām
acīm, brīžiem cenšoties uzrunāt un piedāvāt sazin ko. Dīvaini šķita, ka tik
ļoti daudzi indiešu vīrieši staigāja, rociņās sadevušies. Likās esam ielenktas
kaut kādā praida burzmā. Diemžēl neuzzināju iemeslu šim interesantajam žestam,
taču kaut kā negribētos ticēt, ka viņi visi būtu homoseksuāļi.
Lai nu kā, visa diena tika izniekota šo kvartālu apskatei, briesmīga ēdiena
ēšanai (varbūt vienkārši nenoveicās ar vietu), un nevajadzīgu mēslu iegādei.
Kulminācija visam bija – nakts safari. Vācietis mums ieteica vienu tūrisma
punktu, kur visas atrakcijas var iegādāties pa daudz lētāku cenu nekā, ja
pirktu biļetes uz vietas. Nolēmām izmēģināt nakts safari un nākamajā dienā –
izbraucienu ar kuģīti. Nakts safari bija salīdzinoši dārgs prieks, taču
domājām, ka būs tā vērts. Pirmkārt, gandrīz nokavējām tikšanos, jo liktenīgi
mans pulkstenis bija apstājies tieši pusstundu pirms tikšanās liekot domāt, ka
mums vēl daudz laika. Kad to apjēdzām, laika vairs nebija, tāpēc skrējām kā
pierē sistas uz vietu, ko tāpat līdz galam īsti nezinājām. Slapjām mugurām,
vairākas minūtes pēc noteiktā laika, ļoti brīnumainā kārtā uzskrējām virsū
ekskursijas vadītājam, kas gaidīja kavējošos busu. Kas par laimi!?
Ceļš līdz nakts safari ilga gandrīz stundu. Tas, ko šai vietā piedzīvojām,
ir vārdos neaprakstāms cirks. Pilnīgs nesakars. Tu brauc ar vagoniņu pa šo
parodijai līdzīgo safari, skaties uz zvēriem, ko gandrīz knapi vari redzēt, un
jau pēc 10 minūtēm esi galā. Tad stāvi rindā uz dzīvnieku šovu, kas bija
pilnīgā bērnudārza līmenī. Un tas ir viss – safari slēdzas ciet, un mums jau
jādodas uz autobusi. Līdz ar to, šo aktivitāti tiešām neiesaku!
Kad beidzot bijām tikusās mājās, gājām gulēt, lai nākamo dienu varētu sākt
ar jaunu jaudu. Trešā diena bija ļoti satraucoša, jo beidzot bija pienākusi
kārta Marina Bay Sands. Tā ir viena no populārākajām pieczvaigžņu viesnīcām
pasaulē, sava infinitive pool dēļ. Lai gan viena nakts kā minimums maksā 200Ls,
tas ir tā vērts, ja maciņš atļauj. Ļoti iespaidīga pieredze.
Lai nu kā, tā kā mums vēl bija diezgan daudz laiks līdz čekošanai iekšā,
nolēmām doties uz Orchard Road, kas ir viens no slavenākajiem iepirkšanās
„kvartāliem” pilsētā. Garā, skaistā iela ir nosēta ar augstākās modes zīmoli -
Prada, Guchi, Luis Vouitton, Dior, Ermenegildo Zegna un daudziem, daudziem
citiem. Un tie ir veikali piecos stāvos, nevis maza stūra bodīte uz Brīvības
ielas. Lai nu kā, iespaidīgā skata dēļ vien ir iesakāms. Bez iepirkšanās
centriem, ielas vienā galā var uzmest aci un notecināt siekalu uz iespaidīgajām
pieczvaigžņu viesnīcām. Tiešām iesaku „apciemot” šo ielu, jo tieši šeit var
sajust to Singapūru, ko apbrīno un cildina mēdijos un ceļojumu žurnālos. Tieši
biznesa centrā un šeit, es sajutos kā pirmajā apgabalā no grāmatas „Bada
spēles”. Visur kameras un uzraksti ar neprātīgiem sodiem par, piemēram,
neatļautu smēķēšanu un tīšprātu piesārņošanu. Zinājāt, ka Singapūrā ir
aizliegts ievest košļenes? Tā pat arī tās nav iespējams nekur nopirkt. Iemesls
tam ir pavisam vienkāršs – ar šo aizliegumu atbildīgās autoritātes novērš
iespējamību, ka kāds ar savu gumiju varētu aizlīmēt kameru.
Kad beidzām savu ekskursiju, devāmies uz mūsu jauno „mājvietu”. Kad atvēru
durvis uz mūsu numuriņu, kas atradās 37. stāvā, man aizrāvās elpa. Viss bija
tik elegants un iespaidīgs. Visa galējā siena bija no stikla, un skats vērās uz
Bay dārziem, kur vakaros var vērot lāzeršovu (kas gan nešķita īpaši
iespaidīgs). Bet skats pats par sevi bija elpu aizraujošs. Viss bija lielisks.
Taču ilgi par numuriņu nejūsmojām, jo galvenais bija ātrāk tikt uz baseinu. Kad
nonācām uz jumta terases ar pasaules slaveno peldbaseinu acu priekšā, biju
vienkārši ekstāzē. Tik kolosāla pieredze. Mums arī ļoti noveicās ar
laikapstākļiem, jo biezo mākoņu vietā, pirmo reizi diena bija pilnībā saulaina.
Protams, līdz pat tumsai nodzīvojāmies pa jumta terasi.
Vakarā devāmies izbraucienā ar kuģīti. Šo aktivitāti rekomendēju, jo
naksnīgā Singapūra nekad nevar būt pa daudz. Kuģītī varēja klausīties stāstos
par galvenajiem objektiem, kam braucām garām un vēsturiskos faktos par pilsētu
kopumā.
Kad atgriezāmies viesnīcā, nolēmām doties uz terases ballīti, kas diemžēl
izvērtās smagā vilšanās. Sky Bar bija piebāzts ar jauniešiem, kas šķita
nepilngadīgi. Iespējams, citā publikā un lielākā kompānijā šī ballīte būtu
baudāmāka. Jāuzsver arī fakts, ka dzērienu cenas bija astronomiskas. Šķiet
viens kokteilis maksāja pie 20Ls.
Nākamo rītu, protams, sākām agri un ar peldi dievišķīgajā baseinā.
Atpūtāmies uz visiem 100%, ik pa laikam baudot, kādu atveldzinošu kokteili.
Kolosāls un bezrūpīgi aizvadīts rīts. Kad izrakstījāmies no numuriņa, mums vēl
bija palikušas pāris stundas līdz lidostai, tāpēc nolēmām apskatīt slaveno
Marina Bay dārzu. Noteikti iesaku. Ļoti skaista un iespaidīga vieta.
Tā nu mūsu 3 dienas Singapūrā bija paskrējušas, un šķiet, ka neskatoties uz
īso laiku, mums izdevās redzētu un izbaudīt ļoti daudz. Pilsēta nav īpaši lēta,
un ir jārēķinās ar augstām cenām, taču pēc mūsu pieredzes, ja iegulda laiku,
informācijas un teiksim viesnīcu piedāvājumu meklēšanā, tad iztērētās summas ir
pat ļoti saprātīgas.
Lai nu kā, mūsu ceļojums ar Singapūru viss nebeidzās, drīzāk tikai sākās,
jo tai pašā dienā, lai gan ar pamatīgu nokavēšanos, ieradāmies Indonēzijā,
jebšu Bali.
Bali
17. oktobris
Ierašanās Bali nebija no tām tīkamajām pieredzēm. Pirmkārt, tā jau
nokavējušās lidmašīnas dēļ un, otrkārt, bezgalīgi garās rindas uz vīzu dēļ. Jāatzīst
gan, ka vairāk kā stundu ilgo stāvēšanu mazliet jautrāku padarīja skatīšanās uz
vietējiem sargiem, kur viens bija uzņēmies lielā rindas kārtotāja amatu, kamēr
otrs izskatījās pēc sabijušos jauniņā, kas kamēr „boss” neskatās, sāk kaut ko
kārtot uz savu galvu. Godīgi sakot, nevienam no viņiem nekas jēdzīgs nesanāca,
jo ja vienā brīdī stāvējām pirms vieniem cilvēkiem, tad nākamajā jau tikām
noliktas viņiem priekšā, un tā visu laiku uz riņķi.
Lai gan viesnīcā ieradāmies pēc pusnakts, nolēmām apskatīt apkārtni. Mēs
dzīvojām Kuta Beach, kas ir iesakāma tiem, kuri tuvumā vēlās kombināciju ar
pludmali, veikaliem un ballīti. Jāatzīst gan, ka šis ir arī viens no tūristu
piesātinātākajiem Bali reģioniem. Taču mums bija ļoti noveicies ar hoteli
(Grand Istana Rama), kurā palikām. Dzīvojām kā princeses, jo hotelis atradās
pie paša okeāna. Ļoti viesmīlīgs stafs. Viss tīrs un kārtīgs. Katru dienu mēs
varējām piedalīties dažādās aktivitātēs, kā, piemēram, pamērīt viņu
tradicionālos kostīmus, veidot tradicionālos puķu rotājumus, piedalīties
kulinārijas klasē vai vietējo deju nodarbībā. Katru vakaru restorānā spēlēja
kāda no vietējām grupām. Pirmajā vakarā tā bija īsta rock grupa, kur mūziķi
spēlēja pasaules slavenos roka hitus. Baigi labi! Kad piebeidzām savas
naksniņas un noskatījāmies koncertu, ap vieniem ieradāmies masāžas salonā.
Sākumā gan minstinājāmies ar iešanu iekšā, jo lai gan bija ļoti vēls, šis
salons bija pilns. Pilns ar vīriešiem. Visi masieri puiši, visi masējamie –
lieli, resni, spalvaini veči. Taču pēdu masāžu ļoti gribējās, tāpēc nolēmām
tomēr par labu šai vietai. Man par laimi trāpījās nu ļoti simpātisks un jauks
puisēns. Kad uz viņa jautājumu par manu vārdu, atbildēju ar pretjautājumu,
sākās lielā jautrība, jo visi apkārtējie sāka ūjināt. Sākām runāties, un ik pa
laikam tikai kāds iejaucas ar kādu dzēlīgu piezīmi. Katrā ziņā beigās sarunā
bija iesaistīts viss masāžas salons. Viens puisis pat bija tik iekarsis, ka,
kamēr runāja, uz pāris minūtēm bija atstājis veco onku bez masiera. Bijām
izsmējušās līdz asarām un bez visa tā vēl samācījušās runāt indonēziski. Pieredze
bija jautra, taču šai salonā vairs nekad neatgriezāmies, jo lielās
žestikulēšanas dēļ, neko daudz no masāžas nedabūjām.
18. oktobris
Nākamo dienu pavadījām, laiskojoties pie baseina. Ievērojām, ka lielākā
daļa tūristu sastāv no austrāļiem un krieviem. Lai kur mēs ietu, pat muti
neatvērušas, mūs sveicina ar „dobriģeņ”. Ļoti kaitinoši, taču sen jau ne -
pārsteidzoši. Arī mūsu viesnīcā lielākā daļa bija šo tautību pārstāvji. Taču
jāsaka atklāti, ka mūsu „kaimiņi” bija ļoti krāsaina grupa. Gan veci pārīši,
gan jaunu draudzeņu vai džeku bariņš, ģimenes, utt., līdz ar to, mums vesels
teātris.
Tai pašā dienā, apskatot apkārtni gaismā atradām jaunu masāžas salonu (tuvu
mūsu viesnīcai), kur ātri vien sapratām, ka būsim patstāvīgās klientes. Ļoti
tīrs, un kārtīgs saloniņš ar fantastiskām masierītēm. Uz tās pašas ieliņas
kļuvām par patstāvīgajām klientēm vēl vienā vietā. Vakarā pēc masāžas nolēmām
iegriezties sulu bodītē, kur tante vārdā Ruta, spieda sulas no svaigiem
eksotiskiem augļiem. Lai gan bodīte bija ļoti maziņa, un ne īpaši pievilcīga,
sulas bija fantastiskas. Un tantuks – uh, mūsu labākā draudzene! Tik runātīga,
atraktīva, draudzīga un dāsna. Sulu tante noteikti kļuva par mūsu draudzenīti
numur viens. Liktenīgā kārtā, viņas sulu bodītē, tai pašā dienā satikām John,
kas kļuva par mūsu draudziņu numur 1. Tā kā ļoti gribējām izmēģināt sērfošanu
un visas privātās kompānijas prasīja nenormālas summas, ļoti nopriecājāmies par
viņa piedāvājumu mūs mācīt sērfot par nieka 10Ls/2h. John atstāja iespaidu kā
ļoti labs, nosvērts un zinošs skolotājs, tāpēc piekritām nākamajā dienā doties
uz „nodarbību”.
Lai gan piekritām nākamā dienā doties lielajos viļņos, izlēmām, ka nu ir
pienācis laiks ievērtēt slaveno ballīšu ielu. Nolēmām neņemt ne taksi, ne
mokiku un tā vietā doties kājām pa mūsu jau „iestaigāto” taciņu – garām
masierēm, garām sulu tantei un tik uz priekšu. Iepriekš piemiru piebilst, ka šī
ieliņa ir ļoti bīstama, jo tā ir ļoti šaura, ļoti tumša un bez gājēju ietves.
Protams, lai gan ietves nav, gājēji tā pat drasē, un ne tikai gājēji. Arī
mokiki, takši, mašīnas, utt. Pa dienu jau spalvas ceļas stāvus, tad naktī tas
viss ir vēl „jautrāk”.
Kad nonācām uz ballīšu ielas, mūzika skanēja no visām malām, iekšā saucēji
strādāja uz pilnu jaudu un ielas bija pilnas ar ballēties gribošiem tūristiem,
pārsvarā seksīgiem, uzkačātiem čaļiem.
Kad nonācām vienā no klubiem, sākām draudzīgu sarunu ar apsargu. Viņš mums
bija tā pieķēries, ka sāka vadāt „ekskursijā” pa milzīgo kluba teritoriju,
atklājot vietas, ko pašas nekad nebūtu atradušas. Sākumā viņš mūs uzveda stāvu
augstāk, kur piedāvāja ballīti turpināt putās. Tā kā tas mūs neinteresēja, viņš
mūs uzveda vēl augstāk, kur mute vienkārši atkrita. Nebija nemaz vēl tik vēls,
bet šī mistiskā kluba pēdējā stāvā bija tik daudz cilvēku, tik laba mūzika, ka
tā kļuva par mūsu numur 3 apmeklētāko vietu Bali (pēc masāžas un sulu tantes).
19. oktobris
Protams, rīts bija ļoti smags, taču sērfot tā pat aizgājām. Kārtējo reizi
mums ļoti noveicās, jo John sērfošanas „nometne” atradās tieši vietā, kur mēs
ienākam pludmalē no mūsu viesnīcas. Visiem sērfot gribētājiem, kas grib
ietaupīt, iesaku izmantot šo vietējo puiku apmācīšanu. Viņu darba devējiem tā
pat ir licenzēs, dēļi, kostīmi, utt. Ja normāli viņi prasa ap 10Ls pa 2h, tad
kompānijas prasa pie 40Ls. Pluss, otrais variants parasti ir lielās grupās.
Teikšu tā, sērfot nemaz nav tik viegli, taču tā kā esmu sportiska meitene,
reizes, kad man izdevās piecelties bija vērtas visu to smago kritienu. Diemžēl
Kutas pludmalē ir daudz par daudz cilvēku, visu šo pasākumu padarot mazliet
bīstamu un nervu kutinošu. Viļņi arī tik lieli un smagi, ka brīžam šķita –
viss, pēdējā stundiņa ir klāt. Kad ķepurojos zem ūdens, ar smago dēli pie
kājas, sajūtas bija kā tādā filmā par cunami. Iespaidīgi.
Lai nu kā, viss pieredzētais bija interesants sarunu temats ar sulu tanti.
Vispār tur vesala melodrāma, jo sulu tantei ļoti patīk John, un John it kā
patīk sulu tante, taču izrādās, ka indonēzieši ļoti tiecas satikt kādu no
Eiropas, lai kādu dienu varētu izrauties no lielās nabadzības. Oi, un nabadzība
tur tiešām ir liela. Iedomājieties, tie masieri strādā no agra rīta, līdz vēlam
vakaram – 6 dienas nedēļā, un pelna 1$ pa klientu. Tā kā strādājošie tur
nemaksā nekādus nodokļus, pensiju viņiem nav. Tā iemesla dēļ, viņiem ir tik
daudz bērnu, jo tas ir vienīgais veids kā izdzīvot vecumdienās. Nedod Dievs,
cilvēkam ir jādodas uz slimnīcu, jo ārstēšanās slimnīcā esot ļoti dārga. Cik es
sapratu, Indonēzijā ir ļoti augsts korupcijas līmenis un parastie iedzīvotāji
tur jūtas kā mazi, niecīgi, nevienam nevajadzīgi putekļi.
20. oktobris
Šī diena sākās ar lielām sāpēm un jaunatklātiem zilumiem visās vietās. Taču
neskatoties uz to izlēmām doties viesnīcas piedāvātajā (par brīvu) izbraucienā
ar banāna laivu. Liela, liela kļūda. Tā bija briesmīga pieredze, jo, protams,
mūsu banāns tika apgāzts 3 reizes, Baibai tā izmežģot celi, ka vēl pēc 2
mēnešiem ir jādzīvo ar šo problēmu un jāstaigā pie dakteriem. Nemaz nerunājot
par to briesmīgo baiļu sajūtu, kad esi ūdenī un visapkārt redzi motorlaivas,
ūdens močus un citus mošķus drāžamies uz visām pusēm. Nekad vairs uz ko tādu
neparakstītos. Taču izmežģītais celis un sāpošās maliņas mūs neatturēja no sērfošanas
klases. Esot ūdenī jau, neko nejūt, trakākais ir, kad tiec ārā. Sākums kā jau
vienmēr ļoti grūts, jo paiet laiks, līdz pierodi pie briesmīgi sāļā ūdens, kas
nepārtraukti sit tavu ķermeni, liekot apsvērt domu, vai gadījumā mums nav kaut
kādas mazohisma novirzes.
21. oktobris
Šoreiz nolēmām paņemt pārtraukumu sportiskajās aktivitātēs un tā vietā
pabraukāt apkārt pa salu. Galu galā, Baiba bija puskliba un knapi vilkās uz
priekšu. Izrādās, John var piestrādāt arī kā „ekskursiju vadītājs”, jebšu precīzāk
– līdzbraucējs. Viņš sarunāja vienu savu draugu, kas mūs visu dienu vadāja, kur
nu mēs vien gribam (samaksājām aptuveni 25Ls).
Sākumā atmosfēra bija mazliet neērta, jo mēs bijām divas un viņi bija divi,
un kad jaunais draudziņš sāka jautāt vai neesam ieinteresētas vakarā doties uz
kaut kādu tur restorānu okeāna krastā, kas ir nu ļoti romantisks un apskates
vērts, nācās domāt kā nu izlocīties, lai neaizskartu viņu jūtas un jau pašā
sākumā nesabojātu atmosfēru pilnībā. Jāatzīst, ka man īpaši nepatika tas, ka
viņi visur mums vilkās līdzi, bet atkal no otras puses – mums bija personīgie
fotogrāfi. Un brīžiem mašīnā mums pavērsās ļoti interesantas sarunas par
vietējo ikdienu. Piemēram, to, ka lai gan narkotikas Bali ir aizliegtas,
„maģiskās sēnes” ir legālas. Gandrīz jau piekritām kādu dienu izmēģināt tās ar
John, bet kaut kā beigās nesanāca. Baigi dārgi viens „kokteilis” maksāja. Kaut
kur pie 20Ls.
Ekskursiju sākām ar vietējā teātra apmeklējumu, jebšu Bali tradicionālajām
dejām. Ļoti jauka un iesakāma pieredze. Nākamā pietura bija sudraba darītava,
kas mums šķita ļoti garlaicīga vieta. Tā nu tur mēs tik ātri izskrējām cauri un
devāmies uz nākamo vietu – rīsu audzētavu, kur mums pavērās pasakaina ainava. Kad
bijām izstaigājušas rīsu laukus, devāmies pusdienās, kur mums pavērās burvīgs
skats ar vulkānu. Jutos kā septītajās debesīs. Pēc pusdienām turpinājām ceļu,
un nākamā pietura bija kafijas audzētava, kur sastapām slaveno luvaku, kas ir
dzīvnieciņš, no kura fekālijām brūvē Bali tradicionālo kafiju. Sapirkāmies
daudz dažādu tradicionālo labumu, atstājot ļoti daudz naudas. Vēlāk to diezgan
nožēlojām, jo tos pašus labumus varējām atrast uz savas tirdzniecības ielas.
Pārguruši, un garās dienas nomocīti, sākām ceļu mājās, piestājot vēl pie it
kā slavenā lielā tirgus. Puiši bija pilnīgi nost, taču viņiem nekas cits
neatlika, kā vien doties, kur „princeses” grib. Šoreiz gan ieraugot tirgu un
saprotot, ka tā ir kārtējā mēslu paradīze, ātri vien piekritām turpināt ceļu
mājup.
Mājās nonācām vakarā, taču ierastā rutīna – sulu tante un masāža
neizpalika. Šoreiz izlēmām izmēģināt akmens masāžu, taču man nepatika. Daudz
labāk es izvēlos 1.5h garu, relaksējošu masāžu. Smieklīgi, ka pie sulu tantes
satikām John, līdz ar to mums vakars izvērtās lielā runāšanā. Ceļš mājup sabojāja
visu vakara noskaņu, jo ievērojām, ka uz mūsu „iemīļotās” ielas skraida žurkas.
Atliek tik vien kā nokoncentrēt skatu uz ielas malām, un redzēsi vienu žurku
pēc otras. Fui, kā man riebjas žurkas!
22. oktobris
Rītu sākām ar sērfošanu, taču ierasto pozitīvo emociju vietā, bijām pilnīgi
nokautas. Lieki piebilst, ka šī bija pēdējā reize, kad sērfojām. Visas maliņas
bija sāpēs, zilumi bija ne tikai uz kājām, bet man pat uz pieres, āda noberzta,
un Baibai pilnībā saules nodedzis dibens. Kaut kā galīgi neizklausās pēc
atvaļinājuma!
Atlikušo dienu nolēmām pavadīt pludmalē (pārmaiņas pēc). Pludmalē
piedzīvojām ļoti īpatnēju lietu. Pēkšņi ap pulkstenis trijiem tā bija pilna ar
vietējiem musulmaņu bērniem (skolniekiem), kas viens pēc otra, skolas nolūkos,
baltajiem tūristiem lūdza vai nevar nofotografēties. Man pat tika jautātas
intervijas, kur atbildes nešķita, ka kādam interesētu. Lai nu kā, jutos ļoti
neērti esot savā mini bikini blakus šīm mazajām, lakatos satītajām meitenēm.
Smieklīgi, ka puiši nekad nenāca bildēs – viņi bija fotogrāfi.
23. oktobris
Šoreiz visu dienu pavadījām pie baseina, kur ūdens bija vismaz pa pāris
grādiem dzestrāks nekā okeānā. Taču godīgi sakot, karstums brīžiem galināja
nost, un vienīgais veids, kā atvēsināties, bija istabiņā pie kondicioniera.
Dienu nobeidzu ar jaunu mazohisma metodi. Nolēmu, ka gribu, sapīt bizītes.
Tā kā mūsu masāžas saloniņš piedāvā arī šādu iespēju, piekritu to darīt tur.
Meitenes solīja, ka tas neaizņems vairāk kā 2 stundas, taču pēc 2 stundām man
pat pusgalva nebija gatava. Beigās tas izvērtās 5 stundu garā, mokošā sēdēšanā
ne tikai man, bet arī divām meitenēm, kas pina bizes un citām darbiniecēm, kas
bija iesprūdušas darbā uz vēl vienu ekstra stundu. Lai nu kā, rezultāts bija tā
vērts un nākamā reizē es tomēr paņemtu kādu lasāmvielu vai citu izklaidējošu
materiālu.
24. oktobris
Tūristu diena numur 2. Izlēmām, ka jābrauc vēl vienā ekskursijā. Šoreiz gan
John gribēja nesmuki izdarīt, un piesaistīt mūsu mazajai „grupiņai” vēl divas
sievietes. Protams, teicām kategorisku nē, jo galu galā, vienīgais iemesls,
kāpēc braucam ar viņiem, bija tāds, ka negribējām uz nevienu nekur gaidīt. Taču,
John savu rīcību ātri vien laboja, un otras divas sievietes atšuva!
Taču karma mums drīz vien atspēlējās, jo beigās
izrādījās, ka 24. oktobris ir hindu nacionālā svētku diena, tāpēc ielas bija
pilnas cilvēku, mašīnu, mokiku, utt. John dabūja vēl vienu mīnusu mūsu acīs, jo
viņš jau nu varēja iedomāties, kāda būs situācija uz ceļiem. Mēs stundām
dabūjām sēdēt sastrēgumos, beigās pa visu dienu redzot tikai 2 tempļus.
Atļaušos piebilst, garlaicīgus, ne ar ko īpaši piesaistošus. Vieta izskatījās
pēc Dreiliņiem. Vienīgais interesantais, mazliet šokējošais un savā veidā perversais
kulturālais atklājums – zīmes pie tempļiem, kas stingri aizliedz ieeju
sievietēm, kurām tajā brīdī ir mēnešreizes.
Diena noslēdzās restorānā, kur mums vajadzēja
redzēt skaisto saulrietu, taču mēs, protams, tikām nosēdinātas vietā, kur
saulrietu var redzēt tikai priekšējo ķīniešu i-pados. Restorāns bija diezgan
lēta paskata, taču pirmo reizi manā dzīvē pie mūsu galdiņa pienāca muzikanti,
kas spēlēja tikai mums. Sajutāmies mazliet kā tāds lesbiešu pāris. Protams, tā
viņi gāja pie katra galdiņa, cerot uz pāris kapeikām. Būtu jau iedevušas, taču
sapratām, cik šausmīgi daudz naudas visu laiku atstājam dzeramnaudās visām
masierēm, viesmīļiem, frizieriem, utt., jo katram vienmēr atradās kāds sirdi
plosošs dzīvesstāsts, ka tā vien šķita, ka tā būtu īstākā necilvēcība neiedot
to naudu.
Savu neizdevušos dienu aizgājām „nosvinēt” klubiņā.
Mums tik labi gāja, ka arī nākamo vakaru nobalējām. Viens par otru labāks un
trakāks. Ballītes Kutas Beach noteikti ir vērts ievērtēt, it īpaši tiem, kam
patīk mazliet atlaist.
Savas pēdējās dienas pavadījām zvilnējot pie
baseina un baudot sauli. Vienu vakaru mums ļoti noveicās, jo tieši mūsu
pludmalē tika rīkots milzīgs sponsoru pasākums vietējiem. Spēlēja grupas, un
visdažādākie Indonēzijas sporta brendi pārdeva savas preces (ļoti kvalitatīvas)
ar milzīgām atlaidēm. Arī mēs sapirkāmies pāris pat ļoti stilīgas lietiņas par
vārda tiešākajā nozīmē – kapeikām. Taču pieredze pati par sevi nebija no tām
patīkamākajām, jo lai gan bija vakars, ārā bija ap 30 grādiem, un milzīgo masu un
prožektoru dēļ – vispār nebija gaisa. Tā nu es svīdu tik traki, kā nekad dzīvē
nebiju svīdusi (pat pirtī ne). Vietējiem, protams, skats šķita ļoti
uzjautrinošs, jo es izskatījos tā kā gatava uz miršanu.
27. oktobris
Tā kā lidmašīna atgāja tikai vakarā, visu dienu
pavadījām pēdējās naudas tērēšanā. Šī ceļojuma laikā sapratām, ka nav vērts to
izsviest lētos ķīniešu sūdos, tāpēc izmantojām iespēju par saprātīgām un pat
ļoti draudzīgām cenām iepirkties labos zīmola veikalos, kas tajā apkārtnē bija
pat ļoti daudz.
Jā, kopumā ceļojums bija fantastisks, taču īpaši
nebēdāju par braukšanu mājās, jo lai gan mīlu vasaru un siltu laiku, tas
karstums un bezgaiss man bija jau līdz kaklam. 2 nedēļas ir vairāk nekā
pietiekoši.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru