Melotu, ja teiktu, ka vispār nav bijis laika piesēsties un beidzot
uzrakstīt, kā tad man iet. Ir bijis laika, un pat daudz laika, taču slinkums
vienmēr ņēmis virsroku. Bet ne šodien. Šodien esmu nolēmusi saņemties un
beidzot padalīties ar saviem mīļajiem, kā tad man ir gājis kopš atgriešanās no
Bali.
Sākums bija pārst
eidzoši smags. Pirms tam it kā gribējās mājās, jo biju
ļoti noilgojusies pēc Jonasa un arī Indonēzijas bezgaiss un karstums jau bija
līdz kaklam, taču, kad ierados pelēkajā, aukstajā Kopenhāgenā, kur pēkšņi tiku
iesviesta savā smagajā rutīnā, depresijas vilnis gāzās pāri visam. Palīdzēt
nespēja nekas. Loģiski domājot viss it kā bija labi, tāpēc nekādi nespēju
izskaidrot to drūmo garastāvokli, kas man sekoja ik uz soļa. Nespējot izdomāt,
kas tam ir par cēloni un kā lai tiek no tā „melnā cauruma” ārā, biju tuvu
izmisumam. Taču populārais teiciens „laiks dziedē visas brūces” ir rezultāts
ļoti laimīgai, ar dzīvi apmierinātai Elīnai, kas esmu šobrīd.
Skola diemžēl atņem lielāko daļu mana laika un enerģijas (kā jau vienmēr),
un to drusciņu, kas paliek pāri veltu darbam un Jonasam. Esmu mazliet dusmīga,
ka nespēju atrast laiku draugiem, kamēr gandrīz katru dienu satiekos ar Jonasu,
taču jāatzīst, ka viņš šīs satikšanās man ļoti atvieglo, jo parasti Jonas ir
tas, kas brauc pie manis uz mājām vai nu pēc sava darba, vai pat vēl vēlāk, kad
beidz spēlēt futbolu. Līdz ar to, man atliek gana laika mājas darbiem un citiem
pienākumiem.
Jāatzīst, ka viens no lielākajiem pienākumiem, ko esmu uzņēmusies ir mana
nākamā ceļojuma plānošana. Īsi pēc atgriešanās no Bali, nolēmām doties kaut kur
kopā ar Jonasu. Sākumā teicu, ka vēlos kaut kur te pat Eiropā, jo tikko
atgriezos no liela brauciena, taču galu galā, šī apņemšanās tika ignorēta un nākamā
gada (2014) 16. Janvārī mēs dodamies uz Keniju. Tā kā man brīvlaiks starp pirmo
un otro semestri būs laika periodā no 16. - 29. Janvārim, 2 nedēļas Kenijā skan
kā ideāls sākums jaunam gadam un semestrim.
Jonasa pusbrāļa tētis ir kenijietis, un viņš šai zemē ir izveidojis bērnunamu.
Tā kā vienmēr esmu gribējusi izmēģināt brīvprātīgo darbu Āfrikā, šī izklausījās
kā perfekta iespēja. Pirms biļešu pirkšanas aizbraucām apciemot Pīteru (Jonasa
pusbrāļa tēti) un viņa ģimeni. Viņi jau desmitiem gadu dzīvo Dānijā. Ļoti
izglītota, jauka un interesanta ģimene. Nopļāpājām vairākas stundas un
sapratām, ka mūs gaida viens vareni liels piedzīvojums. Tikai pēc biļešu
iegādes, sāku skatīties dažādus safari piedāvājumus, un tad arī diemžēl
aptvēru, cik traki esam iegrābušies. Viss ir ļoti dārgs. Tā kā bērnu namā
taisāmies palikt tikai vienu nedēļas nogali, atlikušais ceļojums mums izmaksās
veselu bagātību. Safari vien ir ap 500Ls no cilvēka. Taču atpakaļ ceļa nav, un
cenas ir tādas kādas tās ir. Trakākais gan ir tas, ka atrast pareizās,
izdevīgākās kompānijas, viesnīcas, un citus piedāvājumus prasa ļoti daudz
laika, un Jonas nav īpaši apķērīgs uz plānošanu, kas nozīmē, ka viss smagums
gulstas uz maniem pleciem. Tas mani ļoti sadusmo, taču tai pašā laikā, man
patīk būt pie grožiem, un šaubos, vai spētu uzticēt ceļojuma plānošanu Jonasam.
Bez visa tā, kas notiks Kenijā, ir daudz lietas, kas jāpaveic te pat Eiropā.
Piemēram, vakcīnas. Vakar Jonas saņēma 2 vakcīnas – vienu pret A hepatītu un
otru pret Dzelteno drudzi. Tas vien viņam izmaksāja pie 70Ls. Es savas vakcīnas
saņemšu, kad būšu Latvijā. Redzēs, cik dārgi tas būs tur. Tāpat mums vēl paliek
apdrošināšana, zāles pret malāriju, utt. Darbu un izmaksu ir daudz, taču es
ļoti ceru un ticu, ka beigās tas viss būs bijis tā vērts.
Jonasam došanās uz Keniju ir ļoti liels piedzīvojums, jo viņa mamma un
brālis turp ir devušies vairākkārt. Viņa mamma viena pati 17 gados tur devās uz
vairākiem mēnešiem un pēc tam Kenija kļuva kā viņas otrās mājas, līdz ar to
Jonas ir uzaudzis, klausoties daudzos jo daudzos varenos stāstos par šo
piedzīvojumiem bagāto zemi. Pagājušajā nedēļas nogalē apciemojām Jonasa mammu
viņa bērnības pilsētā Glumsø, līdz ar to arī es dabūju dzirdēt pāris ļoti
interesantus un aizraujošus atmiņu stāstus. Katrā ziņā, esmu ļoti saviļņota un
nevaru vien sagaidīt 16. Janvāra vakaru.
Taču atgriežoties pie pagājušās nedēļas nogales, varu teikt, ka esmu ļoti
patīkami pārsteigta par vietu, no kuras nāk mans puisis un viņa kolosālā mamma.
Nebiju gaidījusi, ka laiks paies tik patīkamā, jautrā un siltā atmosfērā.
Jāatzīst gan, ka viņa mammai ir gadiem ilga bērnu dārza pedagoga pieredze,
garantējot mums ļoti radošu vakaru. Pēc pusdienām, Jonasa uzdevums bija
pārkrāsot vecās ziemassvētku figūriņas, ko viņš bija gatavojis, kad bija
maziņš, bet mans uzdevums bija pagatavot adventes vainadziņu. Tā kā man ļoti
patīk šāda veida aktivitātes, varēju tik vien kā nopriecāties, ka esam uz viena
viļņa.
Adventes vainadziņš |
Pirms došanās pie mammas, uzcepu vienīgo kūku, ko māku, jo kā saka – nevar jau
ciemos doties ar tukšām rokām. Aizvedu viņai arī Latvijas Balzāmiņu, ko visi
piedzērām pie pusdienām. Ar to mūsu „dzeršana” neapstājās, jo vakara gaitā iztukšojām
3 vīna pudeles, kas ļāva sarunām raisīties līmenī, kad vienam ar otru jācīnās,
lai tiktu pie vārda. Ļoti patīkami pārsteidza fakts, ka ne brīdi Jonas ar mammu
nesarunājās dāniski, ko es uztvēru kā lielu respektu. Līdz šim tā mums ir
bijusi problēma, ka tad, kad Jonas ir ar dāņu draugiem, kolēģiem vai ģimenei,
es jūtos mazliet izstumta, jo diemžēl dāņu valoda nav man tajā līmenī, lai
iesaistītos jeb kādās diskusijās. Starp citu, mani dāņu valodas kursi ir
atsākušies un par lielu pārsteigumu, esmu vienā klasē ar Telimenu. Kārtējo
reizi visi ir kaut kādi ģēniji un man jājūtas mazliet neveikli, bet es cenšos,
jo esmu apņēmusies savā pēdējā semestrī izrauties visiem priekšā. Jonas šai
ziņā ir liels atbalsts, jo viņš man ļoti cenšas palīdzēt ar valodas
iemācīšanos. Pirms dažām dienām, viņš man nedeva garšīgās konfektes, kamēr
nebūšu izlasījusi viņam priekšā vismaz vienu avīzes rakstu (dāniski).
Taču turpinot ciemošanās stāstu...pēc aizraujošā vakara, sekoja nākamā
diena, kad man tika izrādīta pilsēta. Ļoti maziņa, taču mīlīga pilsētiņa, kur
viss ir „rokas attālumā”. Diemžēl pilsētiņa ir tik maziņa, ka cilvēkus uz ielas
vispār neredzējām, lai gan tā bija svētdiena. Viss šķita izmiris. Arī laiks
bija drūms un lietains, taču sūdzēties nepavisam nevaru, jo ļoti izbaudīju šo
bezrūpīgo svētdienas dienu.
Nevainīgais sākums ar pāris "glāzēm" vīna |
Kopumā par to nedēļas nogali varu teikt tikai labus vārdus, jo redzot to
kāda ir Jonasa mamma, kāda ir vide, kurā viņš uzauga un kaut vai acīmredzamās
lieliskās attiecības viņu starpā, man ļāva vēlreiz pārliecināties, cik ļoti man
ar viņu ir nolaimējies. Protams, viss jau nav ideāli, un šķiet, ka viņa mammu
diži ilgi nevarētu paciest. Viņa ir ļoti runātīga, atraktīva un tas, protams,
vienā brīdī var piegriezties. Nepatika arī tas, ka viņa ļoti daudz smēķē, un
vēl pietam iekštelpās. Dīvains šķita arī žests, ka sākumā, viņa mums abiem
uzdāvināja ziemassvētku kalendārīti, taču pie manas dāvanas klāt nāca melnas
zeķes un zeķubikses. Diezgan dīvaina dāvana, un es mazliet samulsu. Taču
dīvainākais bija, kad otrā dienā viņa man jautāja, vai man nevajag krūšturus,
ko viņa domā atdot second hand veikalam. Tas bija ļoti mulsinoši, taču
pieklājību nācās mest pie malas un teikt kā ir – nē, nevajag gan!
Mana studiju grupa pilnīgi nost! |
Tā man tāda viena no interesantākajām nedēļas nogalēm kopš atgriešanās no
ceļojuma, jo gandrīz katras „brīvdienas” nākas strādāt. Ir bijušas pat vairākas
tādas, kad vakarā eju uz klubu, nostrādāju 6 stundas un tad no rīta pa taisno
uz hoteli strādāt 5 stundas. Tas ir briesmīgi un ļoti nesaudzīgi pašai sev,
tāpēc centīšos sev ko tādu vairs nelikt pārciest. Šobrīd klubā ir pats
saspringtākais gada moments, un garderobē mums jāstrādā ir pat trīs meitenēm.
Taču, paldies, dievam nestrādāju katras brīvdienas, jo ne man tās stundas vairs
ir tik ļoti vajadzīgas, ne arī man ir tik daudz laika, jo galu galā jāgatavojas
eksāmeniem. Ar to gatavošanos gan ir kā ir. Kā jau iepriekš minēju esmu
palikusi slinka un ja vien ir iespēja kaut kā no mācīšanās atkratīties, to arī
daru. Piemēram, vienā sestdienā ļoti spontāni izlēmu iziet ar meitenēm patusēt.
Vai pagājušo trešdien pievienoties klasesbiedriem uz ziemassvētku pusdienām.
Līdz pēdējam brīdim domāju, ka neiešu, taču beigās aizgāju. Iespējams ne tas
labākais lēmums, jo sanāca mazliet pāršaut pār strīpu un nākamā dienā cīnīties
ar smagu smagajām paģirām. Trakākais, ka bija, jāiet uz skolu klausīties
lekcijā, kur mums tika doti padomi un risinājumi izmēģinājuma eksāmenam. Pirmo
lekciju es pat nebiju spējīga apmeklēt. Taču es nebiju tāda vienīgā. Daudzi
vispār neatvilkās uz skolu. Iemesls nejaukajam nākamajam rītam varētu būt tāds,
ka 2 stundas pirms vakariņām, satikos ar savu grupu uz pāris vīna glāzēm un
pasēdēšanu. Beidzās tas ar vairākām vīna pudelēm, aliņiem un labu kondīciju pirms
galvenais pasākums vispār bija sācies (tas mums visiem tā, ne man vienīgajai).
Paldies dievam, Jonas mani savāca ap pusnakti, un lielu kaunu sev vēl nebiju
nodarījusi. Vismaz ne klases priekšā...taču pa ceļam uz mājām gan. Jau otro
reizi, kad eju ballēt, un satieku Jonasu pēc tam, viņam ir vesels šovs. Viss
sākas ar to, ka man ir jāiedod nauda katram bomzim, turpinās ar to, ka man ir
jāparunā ar katru garāmgājēju, un beidzas ar to, ka tas ir viss, ko es spēju atcerēties.
Tā nu esmu nolēmusi, ka šitā nevar turpināt un man jau kārtējo reizi savā dzīvē
ir jāapsver savs mērs, kad lietoju alkoholu.
Ļoti pa lielam tā man ir gājis pēdējos 2 mēnešus. Nākamnedēļ jānobeidz savs
semestra projekts un ceturtdien jau lidoju uz Latviju. Esmu nolēmusi Latvijā
palikt līdz 27. Decembrim, lai jauno gadu pavadītu Kopenhāgenā. Tā kā mans
mīļais draugs Elinčiks šai laikā nebūs Latvijā, un mans mīļotais puika ir
Kopenhāgenā, šāds solis likās ļoti loģisks. Plāni jaunajam gadam vēl nav, taču
idejas gan. Bet par to jau visdrīzāk rakstīšu savā nākamajā blogā! Atā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru