Jāsaņemas uzrakstīt kārtīgs blogs. Iepriekšējais ieraksts sanāca baigi švaks, ņemot vērā, ka par tiem notikumiem varēja izplūst detaļu detaļās.
Trešdiena bija brīva no skolas, un Uģim arī no darba. Es gan nekādu baigo brīvību neizjutu, jo mācījos savam dāņu valodas eksāmenam. Īstenībā pieķerties klāt mācībām bija ļoti grūti. Visu laiku centos atrast ko citu, ko darīt, lai tik nav jāmācās. Izmazgāju veļu, sakārtoju/izsūcu istabu, noskatījos pāris sērijas Gossip Girl, sarakstījos ar seniem draugiem, utt.
Uģis jau no paša rīta bija devies misijā, sakārtot dokumentus. Manuprāt, viņam liels progress tai visā sanāca. Neatceros, vai iepriekšējā ierakstā minēju, bet tas dāņu ārsts, pie kā dzīvosim - ir gatavs Uģi jau tagad pierakstīt pie sevis mājās. Redzēs, kā tur viss iznāks.
Ceturtdien ļoti negribējās iet uz skolu, jo priekšā gaidīja 2 statistikas un viens Supply Chain Management. Neviens no šiem priekšmetiem mani nav spējis ieinteresēt. Nu labi - varbūt statistika mazliet, bet tas nemaina faktu, ka uzmanību tajos nokoncentrēt ir ļoti grūti. Saņēmos tikai tā iemesla dēļ, ka man 9:00 bija paredzētas pārunas ar vienu no pasniedzējiem. Tās ir pārunas uz kurām aicina katru studentu atsevišķi. Tur runā par pavadīto laiku Dānijā, par mācībām kā tādām, par mērķiem, tehnikām, kā pareizi gatavoties lekcijām, kādi ir sasniegumi līdz šim, utt. Šīs pārunas ir obligātas, tāpēc man nebija izvēles.
Atnākot uz skolu, pirmais ko uzzinu - tās ir atceltas. Bik dusma parāva, bet nu okay - nosēdēju abas statistikas, taču no supply chain gan aizgāju. Aizgāju atvadīties no ukraiņu meitenes ar kuru iepazinos pirmajās nedēļās šeit Dānijā. Ja atceraties, es vēl rakstīju, ka vienreiz biju ar viņu šoppingā pa Kopenhāgenas centru. Nu man viņa nekāda tuvā draudzene nebija, un nav arī tā, ka man viņa baigi patiktu, taču man patika viņas orhideja, kuru viņa man apsolīja atdot, jo pati brauc atpakaļ uz mājām. Viņas semestris ir beidzies un viņa šeit bija tikai uz vienu semestri, apmaiņas programmā. Savu orhideju dabūju, taču ja jūs zinātu ar kādām mocībām man viņu nācās nest mājās. Mēs to puķi satinām avīžu avīzēs, lai nenosalst, un zieda galvā uzmaucām lielu celefāna maisu. Diemžēl nezinu, kā lai to skatu apraksta, bet tas noteikti bija diezgan smieklīgs + apkaunojošs. Tādu objektu nesot mājās, pievērsu ikviena garāmgājēja skatienu. Izbesījos, jo bija nenormāls vējš un man bija tonnu smaga soma vēl jānes. Ai...bet nu vismaz tagad manu istabu rotā skaistā lillā orhideja. Cerams, ka viņa līdz ievākšanai jaunajā mājvietā izdzīvos!
Mājās paēdu 3 vārītas olas, jo nekas cits mums vairāk nebija un devos atpakaļ uz skolu likt eksāmenu 1. modulī dāņu valodā. Pārstresojos sēžot sastrēgumā, jo likās, ka nokavēšu, bet viss bija labi. Aizbraucu, papļāpāju ar "kolēģiem" un tad jau bija pienākusi mana kārta. Eksāmena norise bija tāda - 6 biļetes, kur ir rakstīti 3 grāmatu nosaukumi un 2 tēmas - MANA NEDĒĻA un VESELĪBA&DZĪVES STILS. 6 biļetē bija tukša, kas nozīmēja, ka varu izvēlēties tēmu par ko runāt. Kad norunāju tēmu, tad skolotāja man uzdod jautājumus. Eksāmena otrā daļa ir bildes. Es izvelku vienu bildi un uzdodu skolotājai par to dažādus jautājumus. Reāli viss eksāmens ir runāšana.
Iegāju iekšā, izvilku biļeti - tukšā. Nenormāli nopriecājos, jo biju ļoti stipra vienā no grāmatām, taču izrādās, ka ja izvelku tukšo tad atmetas grāmatas un man jālozē biļete pa jaunam 2 tēmās. Neviena no tēmām man nepatika. Pagāja gan laiks kamēr ar pasniedzēju "izstrīdējos" par to, ka domāju, ka varu izvēlēties vienalga kuru tēmu, kamēr viņa lika tikai no tām divām. Laiks pagāja, jo viņa ar mani runāja tikai dāniski :D
Labi - izvilku biļeti ar nosaukum MANA NEDĒĻA. Norunāju kādu pusotru minūti, pēc tam atbildēju uz kādiem 8 jautājumiem un pati vien nespēju nobrīnīties, cik labi visu saprotu un spēju atbildēt. Es tiešām runāju dāniski. Baigi lepnā sajutos. Tad pienāca bilžu kārta. Izvilku vienu ar sievieti. Uzdevu kādus 10 jautājumus, bet redzēju, ka viņa gaida vēl. Nezināju, kā iziet no situācijas, kad pēkšņi man virs galvas iemirdzējās atklāsmes spuldzīte. Kad viņai prasīju, cik tai sievietei ir bērnu - viņa atbildēja 5! Tā nu mans atklāsmes jautājums bija - kā sauc katru no tiem bērniem? cik katram no viņiem gadu?...bet viņa tik sāka smieties un teica, ļoti labi - esi nolikusi! Viņa mani paslavēja un es pati arī sajutos ļoti labi.
Piektdiena bija viena no manām garākajām dienām šeit Dānijā. No paša rīta devos uz savu tīrīšanas darbu. Tā, kā man bija jāpaspēj uz skolu, visu izdarīju divās stundās triju vietā. Man pat bija atstāta lielāka nauda, kā parasti. Ja jūs zinātu, kā man riebjas tur mazgāt grīdas. Tas nav tā - ka tu vienkārši ielej spainī ziepjūdeni un izmazgā. Process ir pavisam citāds - garš un mokošs. Es vispirms to izsūcu, tad uztaisu tādu baltu masu, izleju pa visu grīdu, vienmērīgi izpludinu, atstāju uz 7 min, tad ar birsti pārberžu visam pāri dabūjot nost netīrumus un tad savācu visus plūdus. Pēdējais solis ir visgrūtākais :( Riebjas tā padarīšana.
Tad aizgāju uz skolu, noklausīties Project 2 Kick. Manas brīvdienas būs stresa pilnas, jo šis projekts ir uz pusi apjomīgāks kā iepriekšējais, pietam šim ir dots daudz mazāk laika. Ā, un vel tāds sīkums kā atzīme. Iepriekšējais bija tikai par pass vai fail, bet šeit jau ir daudz nopietnāk. Nu labi, dzīvosim redzēsim!
Un tagad uzrakstīšu par manas piektdienas noslēdzošo un sestdienas iesākošo daļu. Mana klasesbiedrene Veronika ir atradusi darbu visbiezākajā Kopenhāgenas rajona restorānā/klubā. Tā vieta ir atvērta visu nedēļu kā ekskluzīvs restorāns, bet piektdienās un sestdienās no plkst. 23:00 tas pārtop par klubu, kur ieeja ir no 30 gadiem. Tur pulcējas visbiezākie no biezākajiem. Veronika strādā gardrobē, kas ir atvērta tikai piektdienās un sestdienās. Viņa pelna 10,50 Ls stundā un papildus dabū arī dzeramnaudas, ko visi - bārmeņi, oficianti, pavāri, gardribisti dala. Un bieži vien pa nedēļas nogali viens cilvēks dzeramnaudā dabū 100Ls. Iedomājieties? Visu laiku dīcu, lai Veronika pajautā par mani. Tā nu sanāca, ka viņa sarunāja, lai piektdien aizeju viņas vietā, jo pati tai vakarā netiek. Sākumā satraucos, jo uzzināju, ka šefs ir pakistānis un Veronikai pašai vēl nav līguma tur. Taču noriskēju un aizgāju, jo nodomāju, ka tādā vietā ir maza iespēja, ka piekrāps, bez tam tur strādā ļoti daudzi jaunieši no mūsu skolas. Kādi 7 lietuvieši :o
Aizbraucu, un mans darbs sākās plkst. 17:00. Menedžeris (pakistānis) ir iecēlis vienu meiteni par galveno, kas apmāca jauniņos, utt. Tā ir lietuviešu meitene, kas mācās manā skolā. Viņa tur strādā jau gadu. It kā jauka, mīļa, bet kaut kas viņā ir neīsts. Viņa mani visu laiku sauc par sweety, bet tas man liek justies, kā idiotei! Viņa arī baigi nolika Veroniku, sakot, ka viņa ir pilnīga idiote un neko nesaprot, ko viņai stāsta, taču mani viņa paslavēja, jo es tiešām visu sapratu ātri. Viņa pat pateica par mani tam bosam un viņš man jautāja, vai nevaru rīt nākt. Tā kā man ir paredzēts pasākums ar klasesbiedriem es atteicos, bet teicu, ka pēc tam gan varu sākt. Viņš izskatījās priecīgs un teica, ka sazināsimies. No tās lietuviešu meitenes tagad izklausās, ka esmu Veronikai nocēlusi vietu, jo viņai viņa nepatīk. Es šo darbu darot 100x labāk. Cerams, ka mēs abas ar Veroniku varēsim tur strādāt, jo es negribu katru piektdienas, sestdienas nakti tur rukāt. Gribu tikai vienreiz nedēļā. Jo piemēram, vakardien strādāju no 17:00 līdz 5:00 rītā. 12h kājās! Šorīt viss ķermenis sāp, jo dēļ smago mēteļu stiepšanas esmu iedarbinājusi sen nelietotus muskuļus. Visvairāk man sāp dibens. Nezinu kāpēc? Laikam no nepārtrauktās tupšanās pēc somām, utt. Otra vieta ir roku muskuļi un pirksti, kas nonstopā locījās liekot numuriņus, liekot mēteļus virsū un nost no pakaramajiem, utt.
Labi, tas tāds vispārinājums par to "pieredzi", taču ja sīkāk, kā man gāja, tad....
Es atnācu, mani uzreiz uzsūtīja uz otrā stāva garderobi, kur man vienai jāstāv. Otrā stāva gardrobe ir restorānam, bet pirmā - klubam. Visi numuriņi ir no papīra, kur man viena daļa jāiedod viesim, bet otra jāuzliek uz pakaramā. Sākumā visu darīju lēnām, nesteidzoties, bet tad pēkšņi uzradās, kādi 40 cilvēki un visi stiepj nodot savus mēteļus un somas. Somu ņemšanai ir sava sistēma, savi numuri...tas bija murgs. Man likās, ka ar mani ir cauri, bet tad man uzsteidzās palīgā viens lietuviešu čalis un mēs kopā no tā bara tikām vaļā. Pēc kāda laika uzradās jauns pūlis, bet to jau es spēju daudz labāk nokontrolēt. Tad iestājās 2h pilnīga garlaicība, protams, ja neskaita dažus sadzērušo viesu "apciemojumus". Man bija diezgan auksti, jo stāvēju mazā maiciņā tuvu pie durvīm, tāpēc viens vecis ik pa pusstundai nāca man piedāvāt paņemt viņa mēteli. Iedomājieties skatu, kad gardribiste stāv vienā no krutajiem D&G vīriešu mēteļiem :D Jā, visi mēteļi bija no krutākajām firmām, kad viesi pa saviem makiem meklēja numuriņus es redzēju TĀDUS žūkšņus ar banknotēm. Vēlāk vakarā, kad viņi jau bija pavisam apdzērušies, tad bija gadījumi, kad pa kabatām rakņājoties, meklējot savu numuriņu, viņiem rokās stāvēja ne tikai saburzītais numuriņš, bet arī milzīgās naudas banknotes :o Visi viesi bija uzcirtušies skaistos vakar tusiņa tērpos...it īpaši dāmas. Gandrīz visi vīrieši bija uzvalkos, vai vismaz uzvalkveidīgos tērpos.
Es stāvēju tādā vietā, kur gar mani visu laiku gāja oficianti ar milzīgām paplātēm garšīgu ēdienu. Es miru badā, jo pa visu dienu biju ēdusi tikai brokastis. Tas bija liels pārdzīvojums manam puncītim. Biju bik šokā, ka arī oficianti nāk koķetēt. Viens no vecākajiem un pretīgākajiem man tāds pienāca ļoti tuvu klāt un saka: Would you like some tea, coffee, coca cola...kiss, hug?! Es tāda COCA - COLA please! Viņš tāds: are you sure? Un bāž pretīgo purunu tik tuvāk - es tāda YES, absolutely!
Pēc tam, kad visu biju sakārtojusi perfektā secībā, mani atnāca nomainīt kaut kāds jauniņais. Es tā vietā gāju lejā uz klubu. Īstenībā par to priecājos, jo tur, kad atvērās diskotēka, laiks paskrēja nemanot. Mūzika bija super, cilvēki bija tonnām, bet es sistēmu uzķēru zibenīgi un viss gāja raiti. Taču iedomājieties - kādas 3,5h vienkārši nonstopā skriet pēc mēteļiem, skriet nolikt mēteļus, mēģināt atrast pazudušās mantas, utt. Trakums! Pietam viņi visi bija nežēlīgākajā pārpālī, līdz ar to visu padarot vēl grūtāku. Uz beigām, gandrīz katram otrajam kaut kas bija pazudis. Tad gan sākās sviesti, taču pateicoties manam jaunajam telefonam, ko nopirku Fotex veikalā (tas pats, kas mums Maxima) es biju gardrobes kings, jo manā telefonā ir iebūvēts lukturis :D Ja nebūtu tas, es tai tumsā vispār neko nevarētu atrast.
Ai, nu grūti jau atstāstīt visu, bet gāja interesanti. Jauna pieredzīte. Mani mazliet nokaitināja tā lietuviešu čikse ar ko kopā strādājām, jo viņa mēdza pazust viss trakākajos momentos, atstājot mani vienu. Es viņu pat pieķēru vienbrīd sūcamies ar kaut kādu bārmeni. Nu cammon!? Viņa tāda baigi dīvainā...
Kad viss četros slēdzās, mums vel vajadzēja satīrīt trako bardaku.
Tad ar to lietuvieti gājām kilometru uz vilciena staciju. Ārā bija nenormāls aukstums...man pat zobi drebēja. Kad vēl biju darbā, mani pārsteidza pēkšņā krusa, kas sitās pa logu, bet nu jā...aukstumiņš ne pa jokam. Ar vilcienu aizbraucu līdz centram un tad ar autobusu mājās. Nebija tik traki!
Nu tagad tikai jācer, ka mani pieņems darbā un, ka Veroniku neatlaidīs. Viņa īstenībā nemaz nav tur pieņemta, tā ka cerams viss sakārotsies.
Labi, es tagad eju taisīties uz savu vakara baļļuku. Tad jau gaidiet nākamo ierakstu :)
Tad aizgāju uz skolu, noklausīties Project 2 Kick. Manas brīvdienas būs stresa pilnas, jo šis projekts ir uz pusi apjomīgāks kā iepriekšējais, pietam šim ir dots daudz mazāk laika. Ā, un vel tāds sīkums kā atzīme. Iepriekšējais bija tikai par pass vai fail, bet šeit jau ir daudz nopietnāk. Nu labi, dzīvosim redzēsim!
Un tagad uzrakstīšu par manas piektdienas noslēdzošo un sestdienas iesākošo daļu. Mana klasesbiedrene Veronika ir atradusi darbu visbiezākajā Kopenhāgenas rajona restorānā/klubā. Tā vieta ir atvērta visu nedēļu kā ekskluzīvs restorāns, bet piektdienās un sestdienās no plkst. 23:00 tas pārtop par klubu, kur ieeja ir no 30 gadiem. Tur pulcējas visbiezākie no biezākajiem. Veronika strādā gardrobē, kas ir atvērta tikai piektdienās un sestdienās. Viņa pelna 10,50 Ls stundā un papildus dabū arī dzeramnaudas, ko visi - bārmeņi, oficianti, pavāri, gardribisti dala. Un bieži vien pa nedēļas nogali viens cilvēks dzeramnaudā dabū 100Ls. Iedomājieties? Visu laiku dīcu, lai Veronika pajautā par mani. Tā nu sanāca, ka viņa sarunāja, lai piektdien aizeju viņas vietā, jo pati tai vakarā netiek. Sākumā satraucos, jo uzzināju, ka šefs ir pakistānis un Veronikai pašai vēl nav līguma tur. Taču noriskēju un aizgāju, jo nodomāju, ka tādā vietā ir maza iespēja, ka piekrāps, bez tam tur strādā ļoti daudzi jaunieši no mūsu skolas. Kādi 7 lietuvieši :o
Aizbraucu, un mans darbs sākās plkst. 17:00. Menedžeris (pakistānis) ir iecēlis vienu meiteni par galveno, kas apmāca jauniņos, utt. Tā ir lietuviešu meitene, kas mācās manā skolā. Viņa tur strādā jau gadu. It kā jauka, mīļa, bet kaut kas viņā ir neīsts. Viņa mani visu laiku sauc par sweety, bet tas man liek justies, kā idiotei! Viņa arī baigi nolika Veroniku, sakot, ka viņa ir pilnīga idiote un neko nesaprot, ko viņai stāsta, taču mani viņa paslavēja, jo es tiešām visu sapratu ātri. Viņa pat pateica par mani tam bosam un viņš man jautāja, vai nevaru rīt nākt. Tā kā man ir paredzēts pasākums ar klasesbiedriem es atteicos, bet teicu, ka pēc tam gan varu sākt. Viņš izskatījās priecīgs un teica, ka sazināsimies. No tās lietuviešu meitenes tagad izklausās, ka esmu Veronikai nocēlusi vietu, jo viņai viņa nepatīk. Es šo darbu darot 100x labāk. Cerams, ka mēs abas ar Veroniku varēsim tur strādāt, jo es negribu katru piektdienas, sestdienas nakti tur rukāt. Gribu tikai vienreiz nedēļā. Jo piemēram, vakardien strādāju no 17:00 līdz 5:00 rītā. 12h kājās! Šorīt viss ķermenis sāp, jo dēļ smago mēteļu stiepšanas esmu iedarbinājusi sen nelietotus muskuļus. Visvairāk man sāp dibens. Nezinu kāpēc? Laikam no nepārtrauktās tupšanās pēc somām, utt. Otra vieta ir roku muskuļi un pirksti, kas nonstopā locījās liekot numuriņus, liekot mēteļus virsū un nost no pakaramajiem, utt.
Labi, tas tāds vispārinājums par to "pieredzi", taču ja sīkāk, kā man gāja, tad....
Es atnācu, mani uzreiz uzsūtīja uz otrā stāva garderobi, kur man vienai jāstāv. Otrā stāva gardrobe ir restorānam, bet pirmā - klubam. Visi numuriņi ir no papīra, kur man viena daļa jāiedod viesim, bet otra jāuzliek uz pakaramā. Sākumā visu darīju lēnām, nesteidzoties, bet tad pēkšņi uzradās, kādi 40 cilvēki un visi stiepj nodot savus mēteļus un somas. Somu ņemšanai ir sava sistēma, savi numuri...tas bija murgs. Man likās, ka ar mani ir cauri, bet tad man uzsteidzās palīgā viens lietuviešu čalis un mēs kopā no tā bara tikām vaļā. Pēc kāda laika uzradās jauns pūlis, bet to jau es spēju daudz labāk nokontrolēt. Tad iestājās 2h pilnīga garlaicība, protams, ja neskaita dažus sadzērušo viesu "apciemojumus". Man bija diezgan auksti, jo stāvēju mazā maiciņā tuvu pie durvīm, tāpēc viens vecis ik pa pusstundai nāca man piedāvāt paņemt viņa mēteli. Iedomājieties skatu, kad gardribiste stāv vienā no krutajiem D&G vīriešu mēteļiem :D Jā, visi mēteļi bija no krutākajām firmām, kad viesi pa saviem makiem meklēja numuriņus es redzēju TĀDUS žūkšņus ar banknotēm. Vēlāk vakarā, kad viņi jau bija pavisam apdzērušies, tad bija gadījumi, kad pa kabatām rakņājoties, meklējot savu numuriņu, viņiem rokās stāvēja ne tikai saburzītais numuriņš, bet arī milzīgās naudas banknotes :o Visi viesi bija uzcirtušies skaistos vakar tusiņa tērpos...it īpaši dāmas. Gandrīz visi vīrieši bija uzvalkos, vai vismaz uzvalkveidīgos tērpos.
Es stāvēju tādā vietā, kur gar mani visu laiku gāja oficianti ar milzīgām paplātēm garšīgu ēdienu. Es miru badā, jo pa visu dienu biju ēdusi tikai brokastis. Tas bija liels pārdzīvojums manam puncītim. Biju bik šokā, ka arī oficianti nāk koķetēt. Viens no vecākajiem un pretīgākajiem man tāds pienāca ļoti tuvu klāt un saka: Would you like some tea, coffee, coca cola...kiss, hug?! Es tāda COCA - COLA please! Viņš tāds: are you sure? Un bāž pretīgo purunu tik tuvāk - es tāda YES, absolutely!
Pēc tam, kad visu biju sakārtojusi perfektā secībā, mani atnāca nomainīt kaut kāds jauniņais. Es tā vietā gāju lejā uz klubu. Īstenībā par to priecājos, jo tur, kad atvērās diskotēka, laiks paskrēja nemanot. Mūzika bija super, cilvēki bija tonnām, bet es sistēmu uzķēru zibenīgi un viss gāja raiti. Taču iedomājieties - kādas 3,5h vienkārši nonstopā skriet pēc mēteļiem, skriet nolikt mēteļus, mēģināt atrast pazudušās mantas, utt. Trakums! Pietam viņi visi bija nežēlīgākajā pārpālī, līdz ar to visu padarot vēl grūtāku. Uz beigām, gandrīz katram otrajam kaut kas bija pazudis. Tad gan sākās sviesti, taču pateicoties manam jaunajam telefonam, ko nopirku Fotex veikalā (tas pats, kas mums Maxima) es biju gardrobes kings, jo manā telefonā ir iebūvēts lukturis :D Ja nebūtu tas, es tai tumsā vispār neko nevarētu atrast.
Ai, nu grūti jau atstāstīt visu, bet gāja interesanti. Jauna pieredzīte. Mani mazliet nokaitināja tā lietuviešu čikse ar ko kopā strādājām, jo viņa mēdza pazust viss trakākajos momentos, atstājot mani vienu. Es viņu pat pieķēru vienbrīd sūcamies ar kaut kādu bārmeni. Nu cammon!? Viņa tāda baigi dīvainā...
Kad viss četros slēdzās, mums vel vajadzēja satīrīt trako bardaku.
Tad ar to lietuvieti gājām kilometru uz vilciena staciju. Ārā bija nenormāls aukstums...man pat zobi drebēja. Kad vēl biju darbā, mani pārsteidza pēkšņā krusa, kas sitās pa logu, bet nu jā...aukstumiņš ne pa jokam. Ar vilcienu aizbraucu līdz centram un tad ar autobusu mājās. Nebija tik traki!
Nu tagad tikai jācer, ka mani pieņems darbā un, ka Veroniku neatlaidīs. Viņa īstenībā nemaz nav tur pieņemta, tā ka cerams viss sakārotsies.
Labi, es tagad eju taisīties uz savu vakara baļļuku. Tad jau gaidiet nākamo ierakstu :)
kas tas par dāņu ārstu,pie kura dzīvosiet? :o
AtbildētDzēstvai tad jūs ne pie tām meitenēm otrajā stāvā?