AtGrieŠanĀs

Sveicināti!

Jā, jā – tie, kas nezināja, es uz 3 nedēļām, savā Ziemassvētku brīvlaikā, ciemošos tēvzemē. Neko iepriekš nebiju teikusi tikai viena iemesla dēļ – gribēju pārsteigt savu mīļo draudzeni Unu. Domāju, ka viņai patīk Ziemassvētku dziesma – All I want for Christmas is YOU! Un domāju, ka vēl vairāk viņai patīk, ja vārdi piepildās, kas nozīmē, ka šā gada dāvana viņai būšu es...un viņa man!

Mana pēdējā nedēļa Kopenhāgenā vairāk vai mazāk bija jauka. Taču 2 aizvadītās dienas Latvijā bija vairāk kā lieliskas. Domāju, ka tas tā arī turpināsies, jo mēs ar Unu šeit esam kā 2 brīvi putni, kam nav ne skolas, ne universitātes, ne sesijas, vai kas cits, kas bojātu dzīvi.

Tātad par pēdējo nedēļu...biju apņēmusies šonedēļ neizlaist nevienu lekciju. Lai cik garlaicīga, man nesaprotama tā arī nebūtu, gribēju būt priekšzīmīga skolniece un skolu nebastot. Man tas lieliski izdevās līdz otrdienai :D Trešdiena man bija brīva pati par sevi, bet ceturtdien un piektdien skola vēl notika. Ceturtdien no rīta pamostoties biju pazaudējusi jebkādu motivāciju vilkties stundu pa lietu uz skolu, kur tā pat klasē bija labi ja 10 studentu no 33! Piektdienas rīts jau ir cits stāsts :D

Ceturtdien ar meitenēm, kuras mums atdod savu dzīvokli, sarunājām iet pabalēties.  Viņas vairāk kā gadu, gandrīz katras brīvdienas apmeklēja kaut kādu kruto Kopenhāgenas klubu. Un tā kā viņas bija tik regulāras klientes, viņas ieguva VIP kartes, kas ļāva klubā tikt par brīvu viņām abām un vienam + cilvēkam, kā arī iekšā katru no viņām vienmēr gaidīja viena šampanieša pudele. Abu jauko latviešu meiteņu „+ cilvēki” šoreiz bijām es un viena igauņu meitene (viņu roomate). Iesildīšanās sākās pie manis ap 22:00. Visas bijām uzposušās ne pa jokam, kleitās, augstpapēdenēs, utt, jo tas tomēr ir prestižs, glamūrīgs klubs. Vaļera bija sakārtojis savu miskasti lielajā istabā un viss bija pa smuko. Mēs jauki pasēdējām līdz pēdējam autobusam un tad devāmies.

Vieta bija forša. Laba mūzika, normāla publika. Riktīgi izdejojāmies. Jautrā gaisotne, alkohols un dejas, man bija pavisam atņēmušas sāpju izjūtas. Taču ap 4 no rīta, tā sāka reaģēt. Respektīvi, manas pēdas augstpapēžu kurpēs bija novestas tik tālu, ka likās – tās asiņo. Tas bija drausmīgi!

Paldies Dievam, man kaut kā nolaimējās ar nakts autobusu, kas nāca tieši laikā. Nu labi, mazliet ātrāk kā laikā, jo man nācās skriet ar savām 15cm augstajām kurpēm, lai uz to paspētu. Protams, kā jau vienmēr man braucot naktī uz piektdienu, sestdienu vai svētdienu ar kādu no Dānijas sabiedriskajiem transportlīdzekļiem, tas ir pievemts un gandrīz katrs pasažieris smird pēc alkohola. Starpcitu, arī šonakt braucot uz lidostu mana pieredze netika mainīta.

No rīta, kad pamodos, biju viena, un pulkstenis rādīja, ka esmu nokavējusi skolu. Nu neko, gulēju tālāk. Galu galā neko daudz arī tur nenokavēju, vienīgais žēl, ka labāk būtu tad jau trešdien braukusi uz Latviju.

Modinātāju biju uzlikusi uz 3 naktī. Pamodos, sataisījos, uztaisīju sev kafiju un drīz vien jau biju gatava iet, kad pēkšņi dzirdu nenormālo kustību virtuvē. Jā, jā, Vaļera ar savu draudziņu, ar ko visu piektdienas dienu bija dzēruši lielajā istabā, pēkšņi sāka cept, šmorēt, vārīt un sazin ko vēl. Tā nu sanāca, ka vienīgais cilvēks no kā atvadījos aizbraucot bija Vaļera. Sveiciens bija mazliet smieklīgs, jo viņa ačteles bija tik sarkanas, mute pilna un paskats kā mazam bērnam.

Aiztipināt līdz pieturai man prasīja 20 minūtes. Tur abloms! Labi, ka sāku runāties ar vienu no nakts autobusa šoferiem, jo viņš man lika saprast, ka esmu galīgi visu pārpratusi saistībā ar autobusiem uz lidostu. Tai stundā neviens autobuss pa tiešo uz lidostu neiet, un kopā izdomājām plānu, kā man tikt tur kur vajag. Pēc pāris minūtēm nāca cits nakts autobuss (piebildīšu, ka nakts busi nāk tikai ik pa stundai), kas mani aizveda līdz centram, un no turienes pēc 1 minūtes jau braucu metro uz lidostu. Lidostā pavadīju kādas 3h, bet tā kā man bija dators – skatījos filmas.

Lidmašīna, paldies dievam, īpaši nekavējās, un es tā diezgan ātri, mierīgi nokļuvu mājās. Lidostā mani sagaidīja mammīte, māsa un vecmāmiņa. Ehh, ku lutināta un mīlēta es te jūtos. Dievinu savu ģimeni!

Tās dienas vakarā ar māsu aizgājām uz rokoperu Kongresa namā „Sniega Karaliene” un pēc tam devāmies uz Kalnciemu, pie krustvecākiem. Gājām pirtī, ēdām, dzērām līdz kādiem 1 naktī, un kā jau parasti ar savām „māsām” – bijām pārsmējušās līdz asarai un krampjiem vēderā.

Izgulējos tai naktī tā kā nebiju gulējusi mēnešiem. Vienkārši 12h no vietas kā beigta. Tik salds miedziņš. No rīta atkal pārēdos un braucām ar suni uz mežu. Izstaigājāmies, izdzīvojāmies pa svaigu gaisu un tad jau dienas otrā pusē braucu mājās. Beidzot es dabūju braukt. SUPER!

Vakarā beidzot satiku Unu un pārsteidzu viņu ne pa jokam. Aizgājām uz veikalu nopirkt vinčukus un līdz kādiem 12 pasēdējām pie viņas. Tad spontāni izdomājām laist uz Vecrīgu, kur mums ar visādi labie piedzīvojumi. Hi hi.. Unas mammas murgs atkal ir sācies, jo mēs esam atgriezušās :D Tagad atpošos, sakopšos un 7 vakarā eju ar Unu uz izrādi. Jāatgūst tomēr kulturālā dzīve, kas man Dānijā bija pavisam aizmirsusies.

Pats labākais, kas ir citādāks kopš aizbraukšanas – Unai ir mašīna un mēs varam visur aizbraukt kā cilvēki. Šodien ar uz teātri nevajadzēs kratīties kaut kādā smirdīgā sabiedriskajā. Super super super J

Oi, šis tiešām būs sanācis garš ieraksts, bet ņemot vērā, ka 3 nedēļas būšu off no bloga, tas ir piedodams.

Starpcitu, mums tak projekts sācis iet vaļā. Viena pozitīva lieta ar ko vēlējos padalīties ir tas, ka jau otro reizi grupā ir sanācis tā, ka esmu līdere. Tas nav nekur norunāts, vai tml., bet visi par visu atskaitās man. Mans viedoklis tiek ņemts, kā pēdējais un galējais, un praktiski viss iet caur mani. Tas liek sajusties labi, jo iespējams nākotnē būšu, kas daudz iespaidīgāks, kā projekta grupiņas galva J

Priecīgus visiem Ziemassvētkus un Laimīgu Jauno gadu. Tie, kas grib mani satikt – lūdzu, rakstiet draugos! Es gribu satikt arī jūs!!!

Atā!