Kad rakstīju blogu par savu apmaiņas gadu ASV, nespēju vien nobrīnīties cik daudz bija tā sekotāju, no kuriem bija arī tādi, kurus es pat nepazīstu. Tas, protams, bija liels pagodinājums un arī atbildība, jo, ja kādu laiciņu biju paslinkojusi, tad jau nāca dusmīgās, neizpratnes pilnās vēstules no mana bloga kvēlākajiem lasītājiem.
Pirms mans piedzīvojums sākas, es gribētu uzrakstīt tam visam tādu mazu priekšvēsturi. Pieļauju arī to, ka tiem, kas mani nepazīst, bet lasīja manu ASV blogu 2 gadus atpakaļ. interesē, kā tad man līdz šim ir gājis un kā atkal esmu nonākusi līdz tam, ka jāpamet dzimtene un jādodas pasaulē tālu prom no mājām - šoreiz apmēram 1161 km!
Kad atgriezos no štatiem tika uzrīkota pamatīga sagaidīšanas ballīte. Šāds ballītes noskaņojums mani nepameta turpmākās nedēļas un tusiņi sekoja cits citam. Paralēli tam visam bija arī raizes par skolu, jo it kā varēju iestāties kādā no Latvijas universitātēm ar savu Amerikā iegūto diplomu, un vidusskolu Latvijā nemaz nepabeigt, bet es tomēr izlēmu, ka pieredze, ko gūšu 12.klasē ir pārāk skaista un katram jaunietim nepieciešama. Savu izvēli nenožēloju ne mirkli. Nenožēloju ne tikai tāpēc, ka tagad varu braukt uz Dāniju, bet arī tāpēc, ka man bija tas gods mācīties ar visforšākajiem klasesbiedriem un arī jaukāko klases audzinātāju pasaulē. Mums bija pasakains žetonvakars, ziemassvētku balle, zeķīšu vakars, aerobikas konkurss, orientēšanās sacensības, pēdējais zvans, izlaidums un citi ārpusstundu pasākumi. Šīs atmiņas un cilvēkus, kuru dēļ tās ir, es nekad neaizmirsīšu. Tātad tas, ka paliku 12.klasē bija viens no likteņa pirkstiem, kurš tika pielikts tam, ka braucu tagad uz Dāniju.
Nākamo pirkstu pielika mana draudzene Gunta, kas pēkšņi, pavisam negaidīti man uz dzimšanas dienu uzdāvināja POSITIVUS biļeti. Tieši šajā festivālā es iepazinos ar Uģi, manu mīļoto puisi. Nebūtu Uģis, es iespējams nemaz neiedomātos par to, ka varētu studēt Dānijā, jo tieši viņam uz skolu atnāca organizācija „studystart”, kas palīdz latviešu jauniešiem doties studēt uz Dāniju. Pārējais viss notika pa visam strauji, aizgājām nokārtojām specializētu angļu valodas eksāmenu, tiekot nākamajā kārtā uz interviju ar skolas pārstāvi, kuru arī veiksmīgi izturējām un drīz vien jau saņēmām savās pastkastītēs pagaidu-apstiprinājuma vēstuli par uzņemšanu. Kāpēc pagaidu? Tāpēc, ka gala vēstuli saņēmām tikai pēc tam, kad bijām aizsūtījuši savus atestātus un eksāmenu rezultātus.
Izlidošana mums ir 20. augustā, sešos no rīta. Šobrīd gan nevarēšu neko sīkāk pastāstīt par mūsu dzīvošanu tur un citām tamlīdzīgām lietām, jo zinu tikai to, ka dzīvosim un mācīsimies Kopenhāgenā, īrējot dzīvokli no Uģa ģimenes paziņas.
Mācības oficiāli sāksies 29. augustā, bet uz vietas tur jābūt jau 22.augustā, tāpēc arī lidojam tik ātri. Mācīsimies mēs „Business Academy Copenhagen North” mārketinga menedžementu.
Uz Dāniju brauc mācīties arī mana labākā draudzene – Una. Uz citu pilsētu gan, bet varu saderēt, ka manā blogā par viņu dzirdēsiet daudz! Visi 3 – es, Una un Uģis uztaisījām kārtīgu atvadu ballīti saviem mīļajiem draugiem, pēc kuriem ļoti skumsim un kurus gaidīsim ciemos pie sevis jaunajās mājās. Ballīte bija kolosāla un vēlreiz lika man pārliecināties par to, cik lieliski cilvēki man līdz šim ir bijuši apkārt. Jūs man pietrūksiet mīļie!!!
Okay, gaidiet jaunumus, jo nākamais ieraksts būs tad, kad būšu jau Kopenhāgenā! Un AK MANS DIEVS, tas jau būs pēc pāris dienām…
Pirms mans piedzīvojums sākas, es gribētu uzrakstīt tam visam tādu mazu priekšvēsturi. Pieļauju arī to, ka tiem, kas mani nepazīst, bet lasīja manu ASV blogu 2 gadus atpakaļ. interesē, kā tad man līdz šim ir gājis un kā atkal esmu nonākusi līdz tam, ka jāpamet dzimtene un jādodas pasaulē tālu prom no mājām - šoreiz apmēram 1161 km!
Kad atgriezos no štatiem tika uzrīkota pamatīga sagaidīšanas ballīte. Šāds ballītes noskaņojums mani nepameta turpmākās nedēļas un tusiņi sekoja cits citam. Paralēli tam visam bija arī raizes par skolu, jo it kā varēju iestāties kādā no Latvijas universitātēm ar savu Amerikā iegūto diplomu, un vidusskolu Latvijā nemaz nepabeigt, bet es tomēr izlēmu, ka pieredze, ko gūšu 12.klasē ir pārāk skaista un katram jaunietim nepieciešama. Savu izvēli nenožēloju ne mirkli. Nenožēloju ne tikai tāpēc, ka tagad varu braukt uz Dāniju, bet arī tāpēc, ka man bija tas gods mācīties ar visforšākajiem klasesbiedriem un arī jaukāko klases audzinātāju pasaulē. Mums bija pasakains žetonvakars, ziemassvētku balle, zeķīšu vakars, aerobikas konkurss, orientēšanās sacensības, pēdējais zvans, izlaidums un citi ārpusstundu pasākumi. Šīs atmiņas un cilvēkus, kuru dēļ tās ir, es nekad neaizmirsīšu. Tātad tas, ka paliku 12.klasē bija viens no likteņa pirkstiem, kurš tika pielikts tam, ka braucu tagad uz Dāniju.
Nākamo pirkstu pielika mana draudzene Gunta, kas pēkšņi, pavisam negaidīti man uz dzimšanas dienu uzdāvināja POSITIVUS biļeti. Tieši šajā festivālā es iepazinos ar Uģi, manu mīļoto puisi. Nebūtu Uģis, es iespējams nemaz neiedomātos par to, ka varētu studēt Dānijā, jo tieši viņam uz skolu atnāca organizācija „studystart”, kas palīdz latviešu jauniešiem doties studēt uz Dāniju. Pārējais viss notika pa visam strauji, aizgājām nokārtojām specializētu angļu valodas eksāmenu, tiekot nākamajā kārtā uz interviju ar skolas pārstāvi, kuru arī veiksmīgi izturējām un drīz vien jau saņēmām savās pastkastītēs pagaidu-apstiprinājuma vēstuli par uzņemšanu. Kāpēc pagaidu? Tāpēc, ka gala vēstuli saņēmām tikai pēc tam, kad bijām aizsūtījuši savus atestātus un eksāmenu rezultātus.
Izlidošana mums ir 20. augustā, sešos no rīta. Šobrīd gan nevarēšu neko sīkāk pastāstīt par mūsu dzīvošanu tur un citām tamlīdzīgām lietām, jo zinu tikai to, ka dzīvosim un mācīsimies Kopenhāgenā, īrējot dzīvokli no Uģa ģimenes paziņas.
Mācības oficiāli sāksies 29. augustā, bet uz vietas tur jābūt jau 22.augustā, tāpēc arī lidojam tik ātri. Mācīsimies mēs „Business Academy Copenhagen North” mārketinga menedžementu.
Uz Dāniju brauc mācīties arī mana labākā draudzene – Una. Uz citu pilsētu gan, bet varu saderēt, ka manā blogā par viņu dzirdēsiet daudz! Visi 3 – es, Una un Uģis uztaisījām kārtīgu atvadu ballīti saviem mīļajiem draugiem, pēc kuriem ļoti skumsim un kurus gaidīsim ciemos pie sevis jaunajās mājās. Ballīte bija kolosāla un vēlreiz lika man pārliecināties par to, cik lieliski cilvēki man līdz šim ir bijuši apkārt. Jūs man pietrūksiet mīļie!!!
Okay, gaidiet jaunumus, jo nākamais ieraksts būs tad, kad būšu jau Kopenhāgenā! Un AK MANS DIEVS, tas jau būs pēc pāris dienām…
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru