Sākums

Ar kādiem vārdiem, lai sāku šo ierakstu? Esmu jau izdzēsusi kādus 6 iespējamos sākumus! Kā, lai apraksta esošās emocijas? Varbūt "Ooo jē, piedzīvojums var sākties" vai "beidzot klāt trakie studiju gadi" ... taču viss ir bik nopietnāk, nekā tikko brīvībā tikuša tīņa emociju uzplūdi. Ir pienācis tas brīdis, kad es izvācos no ģimenes ligzdiņas un teorētiski sāku veidot pati savējo (mammu, tikai neraudi, lasot šito! :p ).
Liela diena, straujš ikdienas pagrieziens, īstenībā pat var teikt - SĀKSIES ABSOLŪTI JAUNA DZĪVE! Emocijas? Jūtos mazliet skumīgi, atvadoties no mīļajiem, bet tai pat laikā nespēju redzēt savu dzīvi citādāku...nu nevaru un arī nemaz negribu palikt Latvijā, jo 100%, ja nebrauktu tagad uz Dāniju, brauktu kaut vai uz Āfriku strādāt par brīvprātīgo kādā trešās pasaules valstī. Pēc gada ASV sapratu, ka man ir pilnīga, galīga un neatgriezeniska diagnoze - pasaules bērns. Gribu ceļot, gribu redzēt pasauli, satikt cilvēkus - sarkanus, melnus, dzeltenus, baltus, iepazīt dažādās kultūras, izjust to īpatnības uz savas ādas, mācīties valodas, ne tikai lasīt par to visu grāmatās. Paldies Dievam, šai ziņā man ir ļoti paveicies ar ģimeni, kas mani it visā atbalsta un ļauj ticēt, ka viss ir iespējams. Tā pat man ir paveicies ar puisi, kas šai lielajā avantūrā metas kopā ar mani. Es esmu tik ļoti laimīga, jo man līdz šim jau ir bijusi tik ļoti kolosāla dzīve un turpmāk tā kļūs tikai vēl foršāka =)
Vienīgais ar ko man likās, ka nav paveicies ir sieviete, kas mūs solījās uzņemt pie sevis. Pašā sākumā, pirms vispār domājām, kurā no Dānijas pilsētām un augstskolām, lai iestājas, izvēlējāmies dārgāko un lielāko no pilsētām - Kopenhāgenu. Kāpēc? Jo, manis iepriekš pieminētā sieviete, kas kādreiz dzīvojusi Latvijā un strādājusi pie Uģa ģimenes radiem par auklīti, izteicās, ka varam tak droši dzīvot pie viņas, viņa mums visu izrādīs, pamācīs, kā izdevīgāk iepirkties un pat darbu palīdzēs atrast. Tad, kad bijām jau tikuši augstskolā Kopenhāgenā, viņa pēkšņi apmeta kažoku uz otru pusi un teica, ka par īri būs jāmaksā 12ls dienā, bet paralēli jāmeklē sev cita dzīvesvieta. Okay, domājām...padzīvosim, mošk beigās pat pierunāsim šo, lai to dzīvokli (kas ir atsevišķi no viņas) viņa mums īrē pavisam. Viss bija patiešām skaisti LĪDZ...pēdējā dienā, respektīvi 19.08 (atgādinu, ka mēs CPH ielidojām 20.08), viņa paziņo, ka sorry, dzīvoklī dzīvot nevarēsiet, jo viņš iet uz remontu. Varēsim padzīvot kādu laiku pie viņas mājās, bet jāatrod pašiem sava dzīves vieta pēc iespējas ātrāk. Nu ko, kad Uģis man šito pateica - garastāvoklis man bija uz nulles, jo vienmēr ir besijuši cilvēki, uz ko nevar paļauties. Kas dzīvo kaut kādā savā iedomu pasaulē un nerēķinās ar citiem. Bet, nu tas mūs nesalauzīs, jo, piemēram, es ticu, ka dzīvē viss notiek tā kā tam jānotiek, un varbūt mums paredzēts kaut kas daudz foršāks un dzīvē liktenīgāks par dzīvošanu pie Taņas (tas sievišķis). Un pašlaik, kad esam jau te - šķiet tas ir noticis!!! :)) Kāpēc? Nu labāk par visu pēc kārtas...
Domāju, ka tagad ir laiks pastāstīt, kur esam, kā esam nonākuši līdz tam...un vispār, kādas ir bijušas pēdējās 24h mūsu dzīvē. (Jēēē...beidzot es varu teikt - MŪSU DZĪVĒ. Tik ļoti ar Uģīti esam šo brīdi gaidījuši)!
Piektdien pēc darba tuvākie no ģimenes (lai gan ne visi, ko būtu gribējies) atbrauca uz Lilasti. Uztaisījām lazanju, siera salātus, skatījāmies vecās fotogrāfijas un vienkārši pabijām kopā. Aizgāju gulēt pēc 11, līdz, protams, mani pamodināja Valtera un Rutas zvans...taču tas mani tikai uzmundrināja, jo forši papļāpājām.
Cēlos jau trijos no rīta, nomazgājos, sataisījos, uzvilku NEPĀRSPĪLĒJOT drēbes 8 kārtās, bikses 3 un devos uz lidostu, pirmstam atvadoties no vecvecākiem. Izbraucot no Lilastes man palika ļoti skumīgi, jo nezinu, kad tad atkal satikšu savus mīļos un būšu mājās...
Lidostā satikām Uģi ar mammu un māsu. Laiks paskrēja ļoti ātri līdz bija jau jāatvadās. Bija baigi skumīgi atvadīties no mīļākajām uz pasaules - mūsu mammītēm. Bet Uģis mani visu laiku centās uzmundrināt, ka tā ir pareizi, ka nu beidzot jāsāk pašiem sava dzīve.
Sēdējām lidmašīnā uz vietas pusotru stundu, jo slikto laika apstākļu dēļ kaut kas bija nojucis galvenajā ēkā un viss lidojuma plāns bija jāpārstrādā. Mums ta kas...bet nabaga Taņa, kas solījās mūs sagaidīt noteikti dabūs pamatīgi aprauties...tā mums likās. Lidojums pagāja ātri, bez ausu aizkrišanām, kaucošiem bērniem, resniem krācošiem onkuļiem blakus, utt.
Kad atlidojām, savācām mantas (paldies Dievam mana soma nebija izmirkusi slapja un viss bija čikiniekā tai ziņā) un tur mūs pa pārsteigumu sagaidīja kāds jauns čalis ar lielu uzrakstu UĢIS! Izrādās tas ir Taņas dēls. Ļoti jauks, izpalīdzīgs puisis, kas paldies Dievam runā perfektā latviešu valodā. Uzreiz izķeksēja man no rokām lielos ratus un visu ceļu, kas bija garšs (man pat beigās likās, ka ejam ar kājām uz viņu mājām :D) varēju iet bez paunām, kas pamatā bija manējās. Paldies Dievam garais ceļš reiz beidzās un galā mūs sagaidīja Romāna (tā puiša) tēvs ar mašīnu. Sastūķējām visu mazajā mašīnītē un kratījāmies uz šo mistisko vietu, kurdzīvo tik pat mistiskā Taņa. Beigu galā tas izrādījās 3istabu dzīvoklis, kur vienā istabā dzīvo Taņa ar vīru, otrā - viņu dēls ar sievu un sīko un trešā ir viesistaba. Godīgisakot, kopš iekāpšanas mašīnā jutos tā savādi. Vienīgais,kas mani kaut cik spēja uzmundrināt bija Uģa smaids, kas vēstija - viss tak būs kārtībā! Visi viņi te runā krieviski, es tik kā dumjā zoja kratu galvu. Lai gan nē - nav tik traki, es arī iesaistos sarunā -latviski gan un pašai vismaz šķiet, ka saprotu kas un kā.
Tā nu ienākot dzīvoklī sapratu - čau Rasma! Ja mums te būs jādzīvo - šai čaurstaigājamajā viesistabā, tad es nošaušos. Tad nāca nākamais trieciens - šī vieta ir 30km no mūsu skolas. WTF - 30km! Tad ar Romāna sievu Kristīni izštukojām kā lai aizkratās uz skolu - kopā ar 3 autobusiem jābrauc...normāli ne!? Garīgais nolaidās līdz nullei...tad vel tas vecais apkārt vazājās rozā spīdīgās pidžambiksēs un pliku spalvainu augšdaļu, to lepni visiem izrādot ... nu ok, man jau po :D
Izgājām ārā, Ramons ar Kristīni mums visu izrādīja, tieši blakus mājai mums ir vienkārši GIGANTISKS, MILZONĪGS iepirkšanās centrs ar daudz visādiem stilīgiem veikaliem, tai skaitā H&M...ooo jeah, tas man uzlaboja garīgo. Ramons parādīja visas īpatnības ēdiena iegādei un īstenībā to zinot - nav nemaz tik traki, kā sākumā domājām. Katrā ziņā - paēduši būsim. Apkārt novēroju ļoti daudz un dažādas rases sajaukumus. It īpaši daudz bija arābu...taču cik no Ramona sapratu - tie te nav iecienīti.
Kristīne kaut kur uz brīdi bija nozudusi, bet, kad uzradās, tad paziņoja kaut ko tādu, ka mums ar Uģi visi mati sacēlās stāvus. Mums esot atrasta istaba pie viena Taņas paziņas pašā CPH centrā. Vīrietis reti, kad esot mājās un viņš ķip esot tāds nopietns, kārtīgs cilvēks. Īre, kur viss iekļauts, pluss viss ir mēbelēts, ir i-nets, veļas mašīna, utt. maksās tikai 350ls mēnesī. Mums pat depozīts nav jāmaksā, un tas ir I D E Ā L I. Ar depozītu te esot tā, ka šausmīgi grūti pēc tam to atgūt, jo mājas saimnieks visas mazās nejaucībiņas noveļ uz īrniekiem un pieprasa naudu remontam...nu katrā ziņā mums tas nedraud. Vīrieties runājot angliski, krieviski un dāniski. Katrā ziņā esmu priecīga, jo iemācīšos krievu valodu...esot jau šeit ar šo Taņas ģimeni jūtu progresu savai krievu valodai. Tā ir patīkama sajūta. Ai vispār esmu debesīs, jo viss tik labi nokārtojas pa savām vietām.
Ar Uģi nopirkām arī sev jaunas atjaunošanas kartes telefoniem. Mans jaunais numurs, ja kas ir - +4581274118 (mammu, gaidu zvanu :) )
Vēlāk aizgājām ar Ramonu un viņa sīko hiperaktīvo dēlu uz jūru pa ceļam pabarojot pīles. Romāns mūs ļoti izglīto visādās lietās, kas ir atšķirīgas no pierastā. Pietam ļoti noderīgas lietas. Piemēram, to, ka visi vilcieni katru mēneša pirmo svētdienu ir pa brīvu. To, ka neviens veikals nestrādā svētku dienās, svētdienās un dažkārt pat sestdienās un citas lietas. Katrā ziņā ļoti viesmīlīga ģimene. Nu pareizāk sakot Romāns ar sievu, jo Taņas vīru īpaši vairs neesmu redzējusi...viņš kaut kur klīst savos rozā pantalonos un Taņa visu dienu ir darbā - no viņas vispār nav ne miņas ne ziņas :D
Katrā ziņā jūtamies labi. Šodien brauksim skatīties dzīvokli un, ja viss būs čikiniekā, tad jau rīt ievāksimies. Iespaidu un stāstāmā īstenībā vēl ir ļoti daudz, bet nu visas emocijas un jauno, ko esam uzzinājuši vienkārši ir nereāli izstāstīt. Bet ir sajūta, ka esam īstajā vietā un, ka mūs vēl gaida daudz jaunu un skaistu piedzīvojumu.
P.S. šodien tiek uzstādīts rekords, jo neesam ar Uģi strīdējušies jau kādas 14 h non-stop esot kopā :D

Bučas un sveicieni visiem!