Visu laiku moka tā pārgurusī sajūta...pašai tā riebjas, jo besī, ka atnākot mājās, neko citu kā gulēt negribas. Pat nezinu, kā lai dabū enerģiju, ja katru rītu jāceļas pus septiņos, jāstaigā lieli gabali un arī smadzenes ir pārkarsušas no visa jaunā. Jācer, ka drīz iejutīšos ritmā, jo pretējā gadījumā, ja drīz vel klāt nāks darbs un mācības, tad weekendos būšu mironis!
Esmu pamanījusi, ka spēku dod tādas patīkamas pārmaiņas, vai domas par kaut ko labu, bet pretēji notiek, kad galvā ienāk nepatīkamas domas. Njam, tas jau laikam ir pašsaprotami, bet tik un tā jācer, ka tās labās domas būs daudz vairāk un arī enerģija parādīsies.
Nu tad tā, kas noticis pa šīm divām dienām un kāpēc vakar neko neuzrakstīju? Vakar neko neuzrakstīju, jo tiešām nebija laika. Skolā tika uzdots pirmais lielais mājas darbs, kas paņēma visu manu laiku un enerģiju. Mums bija jāsadalās grupās un jāuztaisa kopēja prezentācija par kaut ko saistītu ar Dāniju. Es, protams, uzņēmos visu smagāko uz sevis, respektīvi, salikt visus materiālus kopā un uztaisīt vienu skaistu PowerPoint prezentāciju. Man tas izdevās, bet tas nenotika tik ātri kā biju domājusi. Uģis bija gudrāks un savā grupā šo pienākumu neuzņēmās, bet nodeva dāņu puisim Metam. Ļoti foršs čalis, cerams, ka Uģis ar viņu sadraudzēsies ciešāk. Bet vispār par draudzībām runājot, visi ar ko esam kaut cik satuvinājušies, ir citās programmās. Neviens nav Marketing Manegement, kur esam mēs. Žēl!
Vakardiena vispār bija ļoti gara diena, salīdzinot ar šodienu. Vakar mājās bijām ap astoņiem, bet šodien jau vienos. Ir bik atšķirība, ne? Kāpēc tā, par visu pēc kārtas...
Vakar, no rīta mūs pārsteidza autobusā kontrole, bet paldies Dievam viss bija kārtībā. Tajā brīdī tas arī nekas satraucošs nešķita, bet šodien uzzinājām, ka varējām iekulties pamatīgos sūdos. Es te tagad nemēģināšu izskaidrot jums sabiedriskā transporta sistēmu Dānijā, jo pati vēl īsti neesmu to apjēgusi, bet pamatā te ir tā, ka viss ir sadalīts zonās. Cilvēks var izmantot cik transportus grib attiecīgajā zonā, noklikšķinot biļeti tikai vienu reiz pusotras stundas laikā. (Biļetē ir 10 „klikšķi”). Šādu biļeti var nopirkt priekš vienas zonas, divām, trīs, utt. Mēs bijām nopirkuši divzonu biļeti. Līdz ar to turp un atpakaļ iztērējām tikai 2 klikšķus, lai gan kopā izmantojām 4 autobusus. Tad nu šodien, kad pirkām mēneša kartiņu (jo tā ir izdevīgāka), mums pārdevējs izskaidroja, ka mūsu maršrutam ir vajadzīga 3 zonu biļete. Es domāju, ka man nav jēgas mēģināt te skadrot kāpēc tā un blablabla, jo gan jau nevienam īsti nepieleca tas, ko iepriekš skaidroju, bet lieta tāda, ka pārdevējam ir taisnība, un, ja kontrole būtu iekāpusi tajā autobusā, kas ir otrais ar ko braucam, tad būtu bijuši baigie sūdi, jo sods ir 100 līdz 200 lati. Tā ka šeit praktiski neviens nekrāpjas, un tas nav arī īsti iespējams, jo iekāpt var tikai pa šofera durvīm, taču izskatās, ka šoferi nav īpaši uzmanīgi, ja palaiduši garām mūsu braukāšanu ar nepareizu biļeti. Lai nu kā, par mēneša biļeti mēs samaksājām Ls45! Trakums...jāsāk domāt par riteņiem, jo visi šeit brauc ar tiem, tā ir viņu kultūra, tas ir veids, kā pamatā visi te pārvietojas un es uzskatu, ka mums arī tas ir jādara.
Tātad trešdien skolā notika viss, kas parasti, bet pluss mācībai par dāņu kultūru un dāņu valodu bija stunda, kur skolotājs stāstīja par metodiku, kādā tiek pasniegtas mācību stundas Dānijas universitātē un to, kā vislabāk un efektīvāk mācīties. Bija interesanti un skolotājs šķita riktīgi labais, diemžēl viņš mums nepasniegs nevienu stundu...
Pusdienas mēs paēdām virtuvītē, kas ir kopmītnēs skatoties kaut kādu slimo TV šovu, kur cilvēkiem taisa plastiskās operācijas. Tā kā visā šovā pamatā bija redzama cilvēka gaļa, atgriezti vēderi, krūtis un piepampušas, ar flomāsteriem apzīmētas sejas, apetīte nebija tā labākā :D
Pēc dienas skolā, mēs devāmies ekskursijā, ko skola rīkoja. Godīgi sakot, diezgan neizdevusies. Mēs nobraucām milzīgu gabalu uz vienu pusi, kur piestājām pie 3 pilīm, kur mums bija dotas 20 min laika, lai apskatītu tās no ĀRPUSES. Karoč galīgi garām. Vienā vietā arī piestājām iekost. Skola atkal bija saorganizējusi našķus pa brīvu. Bija dzeramie – kolas, fantas, ūdeņi un ēdamais bija tik vien kā cepumi un sāļie salmiņi, bet es tik un tā jutos piebāzta, kā ziemassvētku tītars. Mājās bijām vēlu, un stulbākais, ka man vel bija tā prezentācija jātaisa. Uģis pa to laiku uzcepa daudz garšīgu pankūciņu, lai mūs ar gruzīnu palutinātu :D
Šodien skolā nekas īpašs nenotika, ja neskaita to, ka stunda tika veltīta team-buiding (saliedēšanās). Bija baigi jautri, taču man bija galīgi nepiemērots apģērbs. Mums bija visur jākāpj, jālien, utt., bet stulbākais, ka man bija īsi un balti svārki. Tā, ka manu pakaļu laikam redzēja visi. It īpaši tajā brīdī, kad bija tāds uzdevums, ka starp kokiem bija savilkti krustām šķērsām striķi un visiem kaut kā bija jātiek cauru izveidojušajiem caurumiem otrā pusē. Caurumi bija augstāk, un zemāk, bet caur katru varēja tikt cauri tikai 2 cilvēki, jo, kad 2 ir izmantojuši attiecīgo caurumu, tas tiek „slēgts”. Protams, man vajadzēja būt vienai no pēdējām un tām, kurām pa pašu augstāko caurumu jātiek cauri, kas nozīmē, ka vienā pusē zēni padod mani kā tādu bluķi otrā pusē stāvošajiem zēniem. Tas bija diezgan apkaunojoši, ka man tie svārki, un to es sapratu, kad biju jau augšā, tāpēc kā lose lecu atkal zemē un teicu, lai man viena itāļu meitene iedod savu jauku, ko man apsiet apkārt. Tas, protams, neko daudz nedeva, bet aiii....tā nebūtu es, ja kaut kā neizgāztos!
Pēc tam bija kaut kāds vecis atnācis pārdot riteņus, bet mēs ar Uģi aiztināmies mājās. Tur ātri apēdām atlikušās vakardienas pankūkas un laidāmies uz centru. Dzīvojam te jau gandrīz nedēļu, bet neesam vēl redzējuši slaveno Kopenhāgenas centru un Kristiāniju – hipiju, narkotiku pilsētu. Taču, nokļūstot līdz galapunktam, izslavēto, skaisto centru tā arī neatradām. Labākā gadījumā tas, ko redzējām bija Brīvības ielas variants. Protams, šai variantā visapkārt bija neskaitāmi velosipēdi un visdažādākās rases cilvēki. Pārsteidz cik daudz musulmanietes apkārt klaiņo. Ne tikai tās, kam tikai uz galvas lakats, bet arī tādas, kas visas ietinušās paltrakos. Bija arī daži veči, kas līdzīgi tiem, ko pa TV ziņās rāda, kā teroristus no Irākas :D Īstenībā mazliet neomulīgi! Drīz vien aiztināmies atpakaļ mājās un Uģis aizgāja uz veikalu, kur nopirka sev jaunas nike kedas. Smukas...baigās atlaides esot NIKE veikalā. Pašai ar kaut kad derētu aiziet!
Vispār mums ir nenormāli paveicies ar laikapstākļiem. Nevienu dienu līdz šim nav lijis. Visu laiku ir saulīte un pamatā ļoti skaists laiks. Pa naktīm gan gāž kā ar spaiņiem, bet dienas ir perfektas.
Ko lai vēl jums pastāsta? Man tagad ir iedvesma! :D Skolotāji mums ir devuši mazu ieskatu tajā, kādi ir dāņu jaunieši un vispār cilvēki šeit. Jaunieši esot būtībā ļoti kautrīgi, mazliet pat noslēgti un iniciatīvu draudzībai ar ārzemniekiem neizrādīs. Taču, kad ledus ir lauzts, tad gan viņi esot forši, draudzīgi un tā tālāk. Tā pat skolotāja ieteica ar viņiem runāt pirms viņi ir tikuši pie alus kausa, jo šamējie esot baigie alkaši un mīl ļoti piedzerties. Pietam, kad viņi dzer, viņi tiešām dzer līdz grīdai un paliek galīgi traki :D Karoč tādi paši kā latvieši ... :D
Hmm...kas vēl interesants? Šeit esot ļoti daudz geju. Šajā valstī šķībi neskatoties uz vīriešiem, kas sadevušies rociņās staigā apkārt, tāpat te ir atļauta viendzimuma laulība. Katrā ziņā Dānija ir ļoti demokrātiska valsts un pieņem visus tādus kādi viņi ir! To mums latviešiem vajadzētu mācīties no dāņiem...
Cik tur bendža maksā? :D
AtbildētDzēst