Turpinājums

Šis ieraksts var teikt būs turpinājums manai vakardienai pēc tam, kad biju uzrakstījusi savu iepriekšējo ierakstu par Kristiāniju un skolas ballīti.

Jā, es dabūju rokās Ediju, kā biju gribējusi. Nu ne gluži rokās, bet facebook čatā. Tur mēs norunājām, ka satiksimies centrā pulkstens 21:00. Viņš tur bija sarunājis satikties ar vienu meiču no mūsu klases, kas tai vakarā gāja pa kafenēm, bāriem, lai meklētu papildus darbu. Tā nu viņš man piedāvāja, vai arī negribu pamēģināt. Teicu, ka man nav izprintēti CV un viņš piedāvāja man variantu, ka viņš viens pats aizkratās gaisa gabalu uz skolu, lai izprintētu manus CV un tad mēs varam satikties. Protams piekritu!

Tā nu pirms došanās ceļā, aizsūtīju kādus 20 meilus uz tīrīšanas kompānijām ar savu CV, sataisījos, cik nu vien smuka varu, lai atstātu iespaidu uz iespējamajiem nākotnes bosiem un devos nakts melnumā uz pieturu. Vakars paldies dievam bija silts. Diemžēl man kādas 15 min bija jānīkst pieturā, bet galu galā - es biju tieši laikā. Edijs vēl nekur nebija redzams, taču bariņš no manas paralēlklases gan. Tā nu piesoļoju pie viņiem un sākām pļāpāt. Šie izrādās uz Kristiāniju taisoties. Pulkstens bija 5 minūtes pāri 21:00, bet Edijs vel nekur nebija manāms. Šie mani centās sakūdīt, lai eju ar viņiem, lai gan tas nenācās grūti, jo kā jau jūs nopratāt no iepriekšējā ieraksta - es dievinu Kristiāniju. Beigu galā - aizgāju ar viņiem, jo negribēju aprauties, ka Edijs neatnāk (viņš ir tāda tipa cilvēks), bet es palaižu iespēju patusēt ar foršiem cilvēkiem Kristiānijā. Vienīgais mīnuss bija tas, ka man bija augstpapēžu zābaki, kas bija riktīgi stulbi, jo Kristiānijā nav īpaši kruti ceļi. Godīgi runājot, tur ir vai nu zeme, vai šķībi greizs bruģis, taču tā kā man plānā bija iegādāties kādu "labumu", augstpapēžu zābaki mani tik traki neuztrauca.

Vampīrs uzņēmās lielo gādību par mani, jo es viņam uzreiz pateicu, ka nezinu ceļu mājās un viņš nedrīkst mani pazaudēt. Beigās ieguvu divus sargus un labas kompānijas uzturētājus - vampīru un vienu lietuviešu puisi. Ļoti jauks, interesants un vienkārši foršs cilvēks. Pietam džentelmenis. Īstenībā visi puiši šeit ir kā tādi bruņinieki, kas izpalīdz kā nu vien var un ir ļoti uzmanīgi pret meitenēm. Es neiztērēju ne kapeiku tur, lai gan efekts no "labuma" man nebija nekāds. Šoreiz dalījām uz 3 cilvēkiem, un es nerāvos ņemt lielākās daļas, jo blakus man nebija mamma - Uģis, kas uzmana :D

Tā nu patusējām tur mazliet visi, līdz es, vampīrs un lietuvietis nošķīrāmies. Manas kājas bija beigtas, un biju ļoti sarūgtināta, ka nav tādas pašas emocijas, kā iepriekšējā reizē.

Tā kā negribēju nokavēt pēdējo autobusu uz mājām, puiši bija tik mīļi un kopā ar mani devās atpakaļ uz centru. Vampīrs aizbrauca mājās, lietuvietis pakavēja kompāniju līdz atnāca mans buss un tā nu es atkal kratījos atpakaļ.

Ārā bija piķa melna tumsa, nākamā pieturā iekāpa kādi 15 indieši. Vecenēm tie punkti starp acīm, večiem tās garās kleitas, utt. Izskatījās, ka viņiem bijuši kaut kādi svētki, un tagad visi brauc mājās. Man bija diezgan pohuij. Pēc kāda laika braukšanas, šoferis pēkšņi apstājās kaut kādā nekurienē, kur iekāpa cits džeks un pārņēma vadību - viņi vienkārši nomainījās ceļa vidū :D Arī tas man bija pohuij, jo mani uztrauca kaut kas daudz lielāks - kā pie velna, lai aizklibo mājās. Manas kājas bija beigtas no tiem papēžiem, jo nebiju plānojusi, ka uz tiem būs jāpavada tik garas stundas staigājot pa šķību, greizu bruģi. Pietam, pēdējā laikā esmu pārvietojusies tikai kedās, un mana kāja bija atradusi no papēžiem. Nu kaut kā jau tiku, bet ar lielām grūtībām. No malas noteikti atgādināju klibu, sašautu vistu...

Pulkstens bija gandrīz jau viens, kad atnācu mājās. Uģis vēl negulēja. Tā nu pacienājos ar viņa sushi un devos pie miera. No rīta brokastīs, protams, atkal bija SUSHI...bet nu pagaidām man vēl nav apnicis, tā, ka, lai tik nes mājās.

Šodien Uģim atkal jāstrādā. Man ir diezgan vientuļi vienai pa māju dzīvoties, jo viņš iziet ap trijiem, bet atpakaļ ir tikai pēc vienpadsmitiem. Un tā būs visu laiku...šodien esmu izmazgājusi veļu, sakārtojusi visas drēbes, izmācījusies, pat uzrakstījusi pēc ilgiem laikiem vēstuli savai amerikāņu ģimenei...vēl man plānā ir aiziet uz veikalu iepirkt kaut kādu pārtiku, jo ledusskapis mums ir PILNĪGI tukšs. Kaut kad vēlāk vēl ir jānāk vienam Vaļeras paziņam salabot man aizskaru štangu, kas saplīsa pirms kādām 2 nedēļām. Viņam bija jau sen jābūt, bet laikam bija kaut kur aizdzēries. Vispār man te tagad mājās visādi Vaļera draugi nāk. Vakar ar...pēkšņi pie durvīm klauvē, izrādās Vaļera gribēja Uģi ar vienu savu paziņu no Rīgas iepazīstināt. Tā kā Uģis nebija, man sanāca ar viņu runāt. Norunājām kādu pusstundu...bet angliski, jo viņš ir krievs un latviski nemāk :D Beigās es pat tiku uzaicināta uz kaut kādu baznīcu, kur viņi katru sestdienu tusējot :D

Kas zin, varbūt šādi piedāvājumi būs jāsāk apstiprināt, jo kamēr man nav darba, tas ir drausmīgi, ja jānīkst mājās. Man ceturdien sākas dāņu valodas kursi, kas turpmāk būs katru otrdienu un ceturdienu, vēl es sarunāju ar bulgāru, ka jāiet spēlēt basīts. Vēl man plančiks, ka 5dienās pēc skolas iešu uz baseinu, jo mēs varam pa brīvu izmantot skolas baseinu otrdienās un piektdienās, bet diemžēl otrdienās viņš ir vaļā tik ap kādiem deviņiem vakarā, bet piektdienās no vieniem pa dienu.

Nu jā...kaut kas jau būs jāsadomā, lai nenomirtu aiz garlaicības.

P.S. Pievienotā bilde ir no manām brokastīm, kur mielojos ar sushi. Tāda aizpampusi esmu jo tas ir RĪTS pēc skolas ballītes :D