Mans Jaunais Draugs

Waii, ku man smieklīgi pēdējās dienas gājis. Jā, un man tagad ir jauns draugs. Uzminiet kas? VAĻERA! :D Aizvakar visu dienu, atnākot pēc skolas mājās, mācījos nākamās dienas paredzētajai ieskaitei mārketingā. Nācās pārvarēt kaunu un neērtības sajūtu pret Vaļeru, un mācīties virtuvē, kur ir galds. Protams, ik pa laikam šis tur kaut ko ienāca, pašmorēja vai pagatavot, taču būtībā mani netraucēja. Bet tad pēkšņi šis palika baigi runātīgs, un sāka man viss kaut ko stāstīt. Godīgi sakot, man bija viņu ļoti grūti saprast, sliktās izrunas dēļ, taču tas bija kaut kas saistīts ar mācībām un studijām. Pēc tam, jaunais draugs man piedāvāja uztaisīt savu nacionālo Gruzijas kafiju, kas ļoti palīdzot, kad mācās. Pie kafijas man tika pasniegtas šokolādes konfektes, lai neizsīkst enerģija. Es ar prieku visu pieņēmu un kārtīgi panašķojos. Kad galds man vairs nebija tik ļoti nepieciešams, devos uz savu istabu turpināt mācības. Nepagāja ne 5 minūtes, kad pie durvīm jau klauvēja. Es knapi piecēlos, kad gruzīns jau iecilpoja manā istabā ar lielu zupas šķīvi rokās un laipni to piedāvāja. Protams, pateicos un pieņēmu, jo, lai gan Latvijā pieklājīgie vienmēr atsakās, gruzīnam tas noteikti būtu kā apvainojums. Zupa bija vienreizēja, īsta manta, kā saka!

Tad nākamā dienā no drauga vairs nebija ne ziņas ne miņas. Kā viņš iegāja savā istabā, tā arī no tās visu vakaru neiznāca. Bet šodien atkal mums abiem lielā draudzība, jo rīta pusē, abi "rokās sadevušies" devāmies uztaisīt man pierakstu, lai beidzot varētu dabūt savu CPR (tāds kā personas kods Dānijā). Pa ceļam iegājām mēbeļu veikalā, kur apskatīju sev galdu, iegājām viņa sporta klubā, kas man tika izrādīts, viņš man parādīja, kur, kad dabūšu CPR varēšu iet pieteikties uz darbu, utt. Tā pat, izrādās, ka viņam esot ritenis, ko varu ņemt, ja man vajag, man tikai jāpalūdzot Uģim, lai sataisa tam kameru, jo viņš pats nemākot. Katrā ziņā, uzzināju daudz noderīgas informācijas un mēs diezgan jauki parunājāmies. Viņš man uzdeva visādus jautājumus par mammu, piemēram, cik viņai gadu, kur viņa strādā, vai viņa iet uz trenežieru zāli, utt. Šis man tā uzsvērti izteicās, ka viņa izskatoties tik jauna, un, ka viņam licies, ka tā ir mana māsa. Laikam, kādam te iepatikusies mana mammīte :D Bet, nu viņai viņš galīgi nepatika, tā ka nekā!!!

Smieklīgākais, visā mūsu šodienas tripā bija tas, ka visos autobusos, kuros sēdējām, viņš sēdēja pa tādu izteiktu gabalu no manis. Visu laiku tādā noteiktā distancē. Pat tad, kad apsēdās man blakus, arī tikai ar pusi dibenvaiga, otru pusi izkarinot autobusa ejā. Kad braucām mājup, viņš aizbrauca kaut kur tālāk, bet es atnācu mājās. Pēc kādām 30 minūtēm arī pats gruzīns bija mājās un, stāstīja, ka bija aizbraucis uz Jysk, kur noskatījis man rakstām galdu pa 25Ls. Parādīja bildi, ko nofotogrāfēja savā mobīlajā, un, ziniet, tiešām labs. Tā, ka mošk šodien ar Uģi aiziešu un nopirkšu sev, lai man vairs nav jāmācās virtuvē. Diemžēl, mammas nopirktā galda lampiņa mums saplīsa. Viņa netīšām nokrita zemē, un vairs neslēdzas iekšā, lai gan nekādu redzamu bojājumu nav...stulbi, ka izmetām čeku! Nu jā, tas arī viss pagaidām, ko par Vaļeru varu pastāstīt. Viņš ir tāds diezgan dīvains tipiņš, bet, īpaši neiedziļinoties, viņš pat ir diezgan izdarīgs. 

Skolā iet kā pa elli. Pirmdien bija pirmā skolas diena, pēc nedēļu ilgušā brīvlaika, tāpēc piecelties bija ļoti grūti. Pietam, tagad rīti ir tik tumši un drēgni, līdz ar to visu padarot vēl smagāku. Paldies dievam, skolas diena paskrēja ātri, jo pa ilgiem laikiem, beidzām jau 12:00. Protams, tas nemainīja faktu, ka atnākot mājās līdz pat 23:00 mācījos, jo šonedēļ mums ir ieskaite pēc ieskaites, pluss man vēl ir dāņu valoda. Otrdien mums bija ieskaite mārketingā, kur nevarējām izmantot nekādus papildus līdzekļus. Reāli, man pietrūka laika, jo tā bija ļoti ļoti gara ieskaite. Domāju, ka nenoliku, jo tai steigā neko prātīgu nespēju uzrakstīt. Šī gan esot tāda wake up call ieskaite, kas nozīmē, ka pēc tās uzrakstīšanas varēsim izanalizēt, kur kļūdamies, kas mums jāatkārto, kas jāpārmācās, utt. Nezinu, vai pārējās arī būs tādas, bet man reāli bail no ekonomikas ieskaitēm, kas būs rīt. Brrr....visam pāri vēl tas projekts, ko iesākām pirms brīvlaika. Pirmdien vēl sākām mācīties statistiku...protams, mans stulbais kompis ir galīgi nojūdzies un never man vaļā exeli, kas nozīmē, ka nevaru īpaši iesaistīties, bet gan jau Uģis man viņu salabos. 

Otrdiena vispār bija drausmīga diena. Es skolā pavadīju gandrīz 12h! Tajā dienā mums bija tā mārketinga ieskaite, organizācijas klase un jāklausās 2 prezentācijas par mūsu projektiem. Pirmā, kas bija par production company, bija ļoti interesanta, taču otrā, kas bija par service company, jeb par to iestādi, par ko man jāraksta projekts, bija DRAUSMĪGA. No tā veča neko nevarēja dzirdēt, viņš stostījās, pārteicās, ilgi klusēja un vienvārdsakot sniedza nekam nederīgu prezentāciju. Es tā arī aizgāju, nesagaidot prezentācijas beigas. Neredzēju jēgu tērēt savu laiku. Uz mājām gan netiku, jo bija jāiet uz dāņu valodas klasi, kas ilga līdz 18:30. Šoreiz pat bija diezgan interesanti. Mācījāmies pulksteņ laikus un par ģimenēm. Pēc dāņu valodas, man bija sarunāta tikšanās ar 2 meitenēm, ar ko kopā taisām Business Law grupu ieskaiti. Šo ieskaiti taisījām līdz pat 20:15, kas bija gandrīz 4h. Paldies dievam, man noveicās ar visiem 3 autobusiem, kas atnāca tieši, kā nokļuvu pieturā, jo vakaros viņi kursē ik pa 40min - 1h. Laiks ārā arī nebija nekāds labais, tā ka man vismaz noveicās tai ziņā, ka ātri tiku mājās. Hahah....kamēr gaidīju otro autobusu, ievēroju man pie kājām mētājamies 2 tukšas alus bundžas, kuras kā bomzis, protams, laimīga savācu, jo tās nododot, dabūšu 20 santīmus! :) Varbūt skan nožēlojami, bet tāda nu ir studenta dzīve tādā dārgā valstī kā Dānijā.

Starp citu, aizmirsu jums pirms tam pastāstīt par to, ka ar Uģi esam kļuvuši vecāki. Vecāki puķītei. Mēs brīvlaiku spriedelējām par to, ka gribam kaut ko kopīgu, par ko rūpēties. Piemēram, par kucēnu vai kaķēnu, vai jūras cūciņu vai bruņurupucīti, taču tuvākā patvērsme piedāvāja tikai zirga adoptāciju :D Lai nu kā, skaidrais saprāts, ņēma virsroku un mēs nopirkām puķupodiņu. Diemžēl viņš jau mums mazliet apvīta, bet nu tad jau redzēs...

Nu jā, kaut kā tā mums te iet. Tagad jāgaida, kad man atnāks pa pastu tas pieraksta apstiprinājums, lai varu iet uz komūnu uztaisīt sev CPR. Diemžēl, tagad Uģim ir problēma, jo viņu šeit nevar pierakstīt. Izrādās, ka šai dzīvoklī ir pierakstīts jau viņa dēls, kas nozīmē var pierakstīt tikai vienu cilvēku. Karoč dirsā! 




PIELIKUMS:
Pēc tam, kad beidzu šo ierakstu, devos ar Uģi uz Jysk, kur nopirkām to nolādēto galdu. Reāli, Uģis pēc tam aizgāja uz darbu, bet es ar visu galdu vilkos uz mājām ar kājām. Tas bija murgs, jo gāza lietus, man vajadzēja čurāt, bet es vilkos kā gliemezis, jo rokās bija jānes 16kg smaga neparocīga kaste. Es nekādi viņu nevarēju saņemt. Pārmocījos, kā pēdējais suns. Knapi, knapi tiku mājās, un tagad sēžu gultā nespējot pakustināt kaklu. Reāli kaut ko esmu sarāvusi un tā ir briesmīga sajūta, jo man tik ļoti sāp. Stulbais, smirdīgais, nolādētais galds!!!!!!!! :@