Pirmdiena

Kopumā diena bija ļoti „interesanta”. Uz tās beigām man sāka īpaši „veikties” it visā, kam tā teikt ķeros klāt. Okay, jau pirmajos divos teikumos ir smags sarkasms, tā ka sākšu par visu pēc kārtas.

Pašas lekcijas par sevi nebija tik trakas. Likās paskrienam ļoti ātri, jo var teikt visos trīs priekšmetos mēs pildījām dažādus grupas darbus. Tas bija interesanti, tāpēc nemaz nepamanīju, kad skola jau bija cauri. Pa vidam, gan mani satrieca kāds fakts...bet tiešām, vārda tiešākajā nozīmē - satrieca, jo pagāja laiks kamēr atkal spēju koncentrēties stundai. Fakts bija tāds, ka katram Dānijas pilsonim, kas mācās, valsts piešķir 500Ls mēnesī. Tur gan ir dažādi noteikumi, piemēram, ja vēl dzīvo ar ģimeni, tad tie ir 200Ls, ko dabū. Nav arī tā, ka vari šo summu saņemt visu mūžu. Uz pabalstu vari pieteikties uzreiz, kā tev paliek 18 gadi un kopumā tās ir 80nedēļas no dzīves, kad saņem šo naudu. Tas nozīmē, ka pats vari izvēlēties, kurā savā mācīšanās periodā vēlies to saņemt. Tas var būt arī laiks vidusskolā, ja esi jau sasniedzis 18 gadu vecumu. Nu kaut kā tā. Mēs jau ar meitenēm smējāmies, ka jāaprec kāds dāņu puisis, lai iegūtu pilsonību, bet mūsu priekus apslāpēja klasesbiedrs, kas pavēstīja, ka šeit tāda tipa pilsonību varot iegūt meitene, kam ir vismaz 24 gadi. Nu okay, tad jāpaliek stāvoklī no šāda puiša, lai pēc izšķiršanās dabūtu alimentus, valsts grandiozos bērnu pabalstus un ja noveicas ar pilsonības dabūšanu – tad vēl 500Ls mēnesī par mācīšanos! :D Joki, joki...

Skolā mums pusdienu starpbrīdis ir 40 minūtes. Mēs ar Uģi nekad neēdam ēdnīcā, parasti ņemam maizes uz skolu, lai gan godīgi sakot – man jau slikti no viņām. Tiešām, vēmiens nāk iedomājoties. Bet ko darīt...ēdnīca viss ir astronomiski dārgs, kā jau Dānijā! Bet kāpēc pieķēros pie šī temata? Tāpēc, ka mans 40 min ēšanas laiks pirmdien tika samazināts līdz 10 min dēļ filmēšanās kādam policijas video materiālam. Skolā bija ieradusies policija un filmēja mazas filmiņas saviem nākotnes policistiem. Mēs tikām uzaicināti piedalīties...tā nu ar pilnām mutēm, kafiju rokās devāmies uz „filmēšanas laukumu”. Mūsu uzdevums bija skriet ārā no skolas bļaujot kā trakiem brīdī, kad piebrauc policijas mašīna un 2 „žiperi” no tās izlec ar pistolēm rokās, lai skrietu skolā apturēt potenciālo ļaundari. Šāda skriešana bija jāatkārto 5 reizes, un godīgi sakot, es pat iesvīdu :D

Kaut kā interesanti, taču nejauši bija sakritusi tai dienā vēl viena filmēšana. Tā bija skolas videoklipam, ko ievietot mājas lapā. Mūs dažus klasesbiedrus pārķēra pie durvīm „filmēšanas grupa”, lai tā teikt savervētu uz palīdzēšanu izveidot labu, dzīvīgu studentu fonu. Es negribēju iet, līdz brīdim, kad tika piesolīts ēdiens un dzērieni pa brīvu. Aizgājām, paēdu čipsus, izdzēru 3 coca-colas un, nesagaidījusi filmēšanas sākumu, aizgāju ar Henrieti un Noru prom. Tās ir divas ungāru meitenes ar, ko satuvinājāmies intro-tripā. Kad soļojām pāri zaļajai teritorijai, divi puiši no kopmītnēm sēdēja ārā, pīpēja zāli (ja nemaldos) un aicināja pievienoties. Tā kā nekur nesteidzāmies – pievienojāmies ar. Tur tā čilojot, uzzināju dažus ne īpaši jaukus faktus. Reāli, skolas kopmītnēs dzīvo daži „interesanti” eksemplāri. Viens no tiem ir tas latviešu puisis par, ko sen atpakaļ biju ieminējusies savā blogā – tas slinkais no manas klases, kas vispār nesekoja stundām līdzi, tikai sēdēja internetā un darīja visu citu tikai ne to ko vajag. Nu, lūk...viņš, protams, tika atskaitīts jau pirmajā nedēļā. Taču šodien redzu šo soļojam pār teritoriju. Izrādās, ka viņš vairs nemācās šai skolā, bet ir atradis labu darbu, un reāli kopmītnes ir tikai kā dzīves vieta priekš viņa. Otrs eksemplārs bija tas pats puisis, kas mūs pieaicināja, jo viņš, piemēram, ir sen jau pabeidzis šo skolu, bet tagad te tikai dzīvo. Nu camoon, cik daudziem esošajiem studentiem nav, kur dzīvot, kamēr šitie slaisti vienkārši aizņem telpas. Okay, es saprotu, ka varbūt viņiem ir līgums, bet var tak līgumā iekļaut punktu, ka tas ir spēkā tikai, kamēr esi students. Stulbums!

Tā nu pasēžot tur kādu stundiņu, tādā foršā čiliņā, devāmies ar meitenēm uz pieturu. Pa ceļam uz savu autobusu, iegāju veikalā nopirkt pienu un sieru. Nopirku arī telefona atjaunošanas karti, taču bez nojausmas, kā to ievadīt. Protams, pajautāju, lai puisis, kas pārdeva tās kartes man izskaidro, taču vēlāk ačohnījos, ka viņš man smagi bija sadirsis. Viņa izskaidrojums nedarbojās, kad centos to īstenot. Tā nu pieturā jau kādu labu laiku sēžot, pajautāju sievietei man blakus, vai viņa nezin? Protams, tieši viņai vajadzēja būt ne vietējai, respektīvi, tādai pašai duračkai kā man.

Mājās parasti braucu ar autobusu 200S, taču, lai man nebūtu tik tālu jāiet ar kājām, es pārkāpju vienā no pieturām 166. autobusā, kas mani pieved gandrīz pie durvīm. Gaidu, gaidu – nenāk, nenāk. Tieši pirms atskrēju līdz pieturai, 200S man aizgāja gar degunu, bet nu laiks, ko biju jau nogaidījusi bija pamatīgi pa ilgu. Beigās kā zibens spēriens man nāca apskaidrība, ka tā kā ar 200S nebraucu līdz galam, bet tikai līdz pieturai, kur pārkāpju 166., es varu braukt arī ar autobusu 300S. Tā nu es muļķīte pa to pusstundu, ko nosēdēju pieturā biju palaidusi garām kādus 5 (nepārspīlējot) autobusus ar numuru - 300S. Sestajā iekāpjot, ļoti uzmanīgi sekoju pieturām, lai izkāptu pareizajā...UN es izkāpu nepareizajā! Protams! Es izkāpu vienu pieturu par ātru. Tad man bija jāstāv un atkal jāgaida nākamais 300S. Kad tas sāka braukt, likās, ka braucu nepareizā virzienā un man jau sākās panika, līdz brīdim, kas sāku redzēt pazīstamus skatus. Izkāpjot, viens 166. tieši bija jau aizgājis un man nācās gaidīt savas 20 minūtes. Karoč, izbesījusies, dusmīga uz sevi atvilkos mājās kādu stundu vēlāk, nekā tas būtu bijis, ja viss būtu gājis gludi.

Atnākot mājās, uztaisīju sev pāris maizes (ATKAL) un devos pagulēt pusdienas laiku. Nezin kāpēc biju tik dikti pārgurusi. Nogulēju apmēram 3h, līdz sapratu, ka jāceļas un jāpilda mājas darbi. Taču kopš iepriekšējās dienas vakara, kad dzirdēju urbja skaņas no Vaļera istabas, man neiet internets. Tā nu nekāda lielā mācīšanās nesanāca. Arī ”Div ar pus vīrus” nevarēju skatīties, jo fleš bija palicis pie Uģa.

Kā varat redzēt - „veiksme ” mani nepameta ne mirkli. Pietam nezin no kā man tik dikti visu dienu sāp mugura. Laikam kaut kas noticis ar manu karmu, ka sāku pievilt visas pret sevi vērstās nejaucības.

Šobrīd, kad rakstu ir jau otrdiena. Sēžu skolā, kur IR internets un kur VARU dalīties ar jums sevis piedzīvotajā! Šī diena solas būt tiešām traki gara, jo šodien stundas ir līdz 16:05 un uzreiz pēc tam, man ir pirmā dāņu valodas klase, kas ilgs līdz 18:35. Pietam, šodien sāksies kaut kāds milzīgais projekts, kas atņems daudz mana turpmākā laika un rītdiena nebūs brīva kā parasti. Jēēēē! Mani vismaz iepriecina fakts, ka brīvlaiks vairs nav aiz kalniem un drīz varēšu satikt savu mīļo mammucīti un māsiņu. Nevaru sagaidīt!

Labi, bye bye – bučas!