18 augusts, 2012

AtpakaĻ


Nu ko, esmu atpakaļ uz trases un līdz ar to arī mani dienasgrāmatas ieraksti. Ir pagājis labs laiciņš kopš pēdējās „atskaites” par manu dzīvi, kas pēdējā laikā bijusi pārmaiņu un dažādu notikumu piesātināta.

Dīvainā kārtā man šķita, ka aizbraucot uz Latviju, visu mēnesi pavadīšu tikai ballējoties, bet sanāca otrādi. Gan pirms, gan pēc „atvaļinājuma” dzimtenē trakoju uz nebēdu, bet laiks, kamēr biju Latvijā tika aizvadīts salīdzinoši zolīti. Vispār mans mazais ceļojums aizritēja citādāk kā biju domājusi, jo nesatiku ne pusi cilvēku, ko labprāt būtu satikusi. Diemžēl man nācās secināt, ka Latvijā man pa lielam ir palikuši tikai paziņas, jo cik zinu no pašas pieredzes, laiku, lai satiktos var atrast vienmēr...vajag tikai gribēt. Taču šī situācija man ļāva ieraudzīt un apzināties arī to, kuri ir tie cilvēki uz ko varēšu paļauties vienmēr. Piemēram, bez manas mīļās vārda māsa un cīņu biedrenes Elīnas Mucenieces, šī vasara Latvijā būtu pilnīgi garām, bet pateicoties viņai – tieši otrādi, gāja leģendāri! Viss tas, ko mēs piedzīvojām nav vārdos aprakstāms un, godīgi sakot, labāk nemaz nevajag, jo brīžam gāja pārāk traki. Dažas situācijas ir uzlikušas zīmogu uz visu dzīvi, piemēram, iesaukas - Jūras Lauva un Smilšu Eņģelis. Ņemiet un saprotiet kā gribiet! :D Ar savu eņģeli pavadījām kopā katras brīvdienas. Galvenie ballīšu punkti bija Katrīnbāde, Koklītes, Vecrīga un, protams, POSITIVUS un Prāta Vētra Jelgavā. Pārējās nedēļas dienas es vai nu laiskojos pa Lilasti, vai skraidīju pa Rīgu no viena punkta uz otru, jo vienmēr, kad piespiedos braukt uz pilsētu, izlēmu, ka viss jāizdara pie reizes, lai nav kādu laiciņu atkal jābrauc. Tad nu parasti izskraidīju visus ārstus, veikalus, kosmetologus, bankas, satiku dažus draugus, utt. Protams, brīžam noilgojoties pēc sava eņģeļa, gāju ar viņu pusdienās. Elīnai tieši bija prakse Citadeles bankā, takā viņai nekāda lielā atpūta no studijām Nīderlandē nebija, jo kā nekā bija jāstrādā 7 dienas nedēļā! 5 bankā un 2 dzīvē :D

Godīgi sakot, mēnesis bija tiešām pietiekošs, lai atpūstos no darbiem un padzīvotos tādā pilnīgā bezrūpībā. Varbūt pat mazliet pārāk ilgs bija šis laiks, jo esmu sapratusi, ka šeit Dānijā jūtos daudz labāk un vairāk kā mājās. Šeit ir mana skaistā, lielā istaba, mans darbs, mana skola un draugi. Šeit ir vieta, kur dzīve iet uz priekšu tā, ka dienas skrien kā minūtes un man tas ļoti patīk. Vienīgais, kas man tiešām pietrūkst no mājām ir mana mīļā ģimene, harmoniskā Lilaste, ik-vakara gājiens uz jūru un Elinčiks, jo viss pārējais pa lielam man šeit ir.

Iepriekš aprakstīto vēl spilgtāk apstiprina fakts, ka kopš atbraukšanas šis ir pirmais brīdis, kad varu piesēsties pie datora un nesteidzīgi uzrakstīt, kā tad man iet. Un kā tad man iet?

Kopenhāgenā ielidoju pagājušās ceturtdienas vakarā. Man bija lieli kreņķi par smagajām somām, jo ja man viņas neliks lidostā izkrāmēt, tad vēlāk būs jādomā, kā lai ar tām tiek mājās. Izkrāmēt nelika, jo puisis, kas čekoja iekšā, izrādījās mans radinieks Miķelis. Tā nu mēs sarunājām, ka viņš pievērs acis uz tiem pāris liekajiem kilogramiem. Taču elle sākās, kad saņēmu somas galā. Viena svēra 25kg, bet otra 10kg, un nevienai no viņām nebija ritentiņi. Ar lidostas ratiņiem aizripoju līdz pašām metro durvīm (metro ienāk lidostā iekšā) un tad ielauztu mugurkaulu devos pārcēlos no metro uz vilcienu. Vilciena stacijā mani sagaidīja jaunā dzīvokļa biedrene Tela un kopīgiem spēkiem kaut kā aiznesām somas. Tas prasīja vismaz 30min.

Atbraucot nepavisam nebiju nogurusi un noskaņojums bija vērsts uz kārtīgu ballīti. Tā nu abas ar Telu sapucējāmies, iedzērām un devāmies uz manu mīļo Karel. Protams, šī nakts atkal izvērtās graujoša un Tela parādīja, ka nemaz nav tik mīļa un pūkaina :D Bet nepārprotiet, man viņa ļoti patīk un līdz šim mums nav bijušas nekādas problēmas. Tiešām super skuķis, ar ko var normāli parunāt, kārtīgi iztusēt un pārsmieties līdz asaru lēkmēm. Mēs esam ļoti sadraudzējušās un kopā pavadām daudz laika. Lai nu kā, pēc trakās ceturtdienas naksniņas, man sākās darba maratons. Klubā nostrādāju visu piektdienas/sestdienas nakti un, protams, vēl tīrīšanas darbs pie Seržio. Toties svētdien, kad bija ļoti skaists laiks (vispār Dānijā super laikapstākļi), abas ar Telu aizmināmies uz pludmali, kas izrādās ir tikai 8km attālumā. Taču lielākais piedzīvojums mums sekoja pirmdien, kad izlēmām stopēt uz Aarhusu. Viņa caur coach-serfing atrada kādu puisi pie kā mēs varēsim palikt un vienīgais, kas mums atlika bija tikt uz turieni. No mājas izgājām jau 7:00 no rīta un ar visu nokļūšanu līdz stopēšanas punktam un stopēšanu, pirmo mašīnu noķērām ap 9:00. Dāņu vīrietis, ap gadiem 40. Ļoti nesimpātisks un ar sliktu angļu valodu, bet, paldies Dievam, ar viņu ilgi nebraucām. Nākamā mašīna bija kaut kas līdzīgs fūrei. Sākumā negribējām kāpt iekšā, bet tad sapratām, ka večuks izskatās tīri miermīlīgs un ilgi jau ir stāvēts, takā riskēsim. Večuks tiešām bija miermīlīgs, taču runāja tikai vāciski. Tas, ka mēs nerunājām, neatturēja viņu ar mums daudz un dikti runāties. Viss jau būtu jauki, ja viņš nebrauktu ar 90km/h 110km/h atļautajā automaģistrālē. Ar viņu aizgāja kādas 2h. Pēc tam, kad bija palicis vairs pavisam maz, sāka zust cerība, jo ilgi nestājās neviena mašīna. Taču tad beidzot apstājās kāds kungs (ļoti līdzīgs pirmajam) un aizveda mūs līdz pat tā puiša durvju slieksnim. Gala mērķī bijām tieši 14:00.

Dzīvoklis atradās perfektā vietā, jo viss, ko gribējām apskatīt bija ne vairāk kā 2 km rādiusā. Pats Aarhusas centrs bija 1,5 km attālumā. Arī pati vieta bija jauna, stilīga...nu viss pa šiko. Čalītim bija 22 gadi un viņš šai divistabu dzīvoklī dzīvoja viens. Uzreiz varēja saprast, ka viņš ir izlutināts dānis, jo, piemēram, elektrība viņam dega visu nakti, arī trauku mazgājamā mašīna tika darbināta ik pēc dažām stundām, lai gan iekšā bija 3 šķīvji un dažas dakšiņas. Visa tā uztvere par naudu un dzīvi bija pārāk vienkāršota! Lai nu kā – dzīvoklis bija perfekts, tāpēc sūdzēties būtu pagalam stulbi. Es mums visiem pagatavoju pusdienas un tad ar Telu devāmies apskatīt pilsētu (starp citu, jā – es tagad baigi esmu sākusi gatavot). Taču nogurums ņēma virsroku un ap pulksten 23:00 mēs jau devāmies gulēt. Nākamā diena arī bija jauka. Bertio (tas puisis) mums pievienojās un mēs aizvadījām vienu kārtīgu tūristu dienu. Bija jauki. Un labi, ka tā, jo Telai bija iespēja vairāk sadraudzēties ar šo puisi, ar ko viņai vienai vakarā vajadzēja palikt, jo man pašai bija sarunāts randiņš ar senu brūtgānu, kas dzīvo Aarhusā. Viss noritēja gludi un trešdien ap 12:00 jau bijām gatavas doties atpakaļ. Šķiet, ka mašīnas neķērās tik ātri kā braucot šurp, bet tā pat – ātri. Smieklīgi, ka stāvot ārā tai karstumā, Telai saku, cik forši būtu, ja apstātos kabriolets un pēc 2 min, apstājās tieši sarkans kabriolets. Pie stūres sēdēja arābveidīgs tipiņš un sākumā mums negribējās kāpt iekšā, bet beigās noriskējām. Godīgi sakot, vienu brīdi man likās, ka ir cauri, bet lai gan viņš mūs pa taisno neaizveda, kur vajadzēja – viss beidzās labi. Nākamā mašīna bija kāds 55 gadus vecs dānis – biznesmenis. Pa ilgiem laikiem cilvēks ar PERFEKTU angļu valodu. Mazliet gan ar kaitinošu humoriņu, bet vismaz aizveda līdz mērķim. Pēdējā mašīna apstājās 3 minūšu laikā, un iekšā atkal sēdēja tāds dāņu biznesmenis, bet jaunāks. Ļoti runātīgs un interesants cilvēks, kurši izlaida mūs pie stacijas, no kuras paņēmām savu vilcienu un nokļuvām mājās.

Mājās bijām pēc 18:00, bet, lai gan nogurums lika par sevi manīt, nespēju atteikt savai latviešu kompānijai, kas rīkoja sālsmaizi. Elīna un Jānis beidzot dabūja paši savu dzīvoklīti netālu no centra. Kolosāla vieta. Atnākusi bija arī Ilze un Helīna. Mēs biki pasēdējām un tad ar Elīnu izdomājām divatā laist uz centru. Visu savu jautro vakaru pavadījām tekilas bārā. Ap 03:00 Elīna teica, ka vairs nevar un ies mājās, bet es nezin kāpēc izdomāju vēl palikt. Beigās sanāca tā, ka paliku līdz pat 05:00 un mājās biju tikai pēc 06:00.

Ceturtdiena jau pagāja mierīgāk un beidzot man bija laiks, lai izkrāmētu čemodānus un sakārtotu savu istabu. Tas aizņēma ļoti daudz laika un enerģijas, bet es to paveicu. Pēc tam vakarā, beidzot sarunājām satikties ar Uģi. Tas bija ļoti jauki un man liels prieks, ka mums ir saglabājušās labas attiecības. Prieks arī bija dzirdēt, cik viņam labi iet.

Tā nu šodien ir jau sestdiena un man priekšā 3 darba reizes. 2 naktis klubā un viena diena pie Seržio. Diemžēl Marija pārdod savu māju, un tā kā visu laiku nāk kāds skatītājs, īsti nav laika, lai sarunātu, kad es varētu tīrīt. Bet labā ziņa, ka viņi pirks māju Gentoftē un, ka labprāt turpinātu sadarbību ar mani. Pietam, Gentofte ir tuvāk kā vieta, kur viņi tagad dzīvo. Taču tas man ir pamatīgs robs budžetā, kurš būtu diezgan jāplāno, ņemot vērā, ka braucu oktobrī uz Taizemi. Tā taupīšana gan pēdējā laikā diži nesanāk, bet gan jau drīz nomierināšos. Nākam otrdien jau atsākās dāņu valodas kursi un tad vēl nedēļu pēc tam – skola.

Nu ko...man prieks, ka saņēmos šo visu uzrakstīt! Tad jau tagad atkal kādu laiciņu būs klusums no manis. Atā!