Kaut šī vasara nekad nebeigtos!!!

Jūlija pēdējā diena. Divas trešdaļas no vasaras jau cauri. Taču kādas vasaras? Lieliskas, piedzīvojumiem bagātas, jautras un tai pat laikā - ļoti praktiskas vasaras. Šobrīd dzīvoju kā sapnī – nevaru sūdzēties par itin neko. Dienas aizrit harmonijā gan darbā, gan izklaidēs ar draugiem, gan attiecībās ar sevi...

Lai gan salīdzinoši nesen es tiku rakstījusi par saviem piedzīvojumiem un ikdienu, jau atkal ir sakrājies daudz stāstāmā. Laiks skrien, taču patīkamā kārtā varu teikt, ka pieblīvēto dienu iespaidā, tas tiek aizvadīts kvalitatīvi. Un, kas gan var sniegt vairāk pozitīvu enerģiju kā kvalitatīvi aizvadītas dienas?

Lai gan gandrīz katru dienu man ir jāstrādā, no darba tieku vaļā jau ap pulksten 12, kas nozīmē to, ka man priekšā vēl visa diena, kuras laikā es JAU esmu paspējusi nopelnīt kādu naudiņu. Runājot par naudu...pēdējā laikā sanāk ļoti tērēties, jo negribas sev neko aizliegt. Dzīvojam mēs vienreiz, un sevi ir jālutina, it īpaši, ja ir tāda iespēja. Esmu pieķērusi sevi skatāmies uz materiālām lietām pilnīgi citādāk, kā to darīju kādreiz. Un man patīk, tas ko redzu. Paldies Dānijai par iespējām, ko tā sniedz šeit dzīvojošajiem un strādājošajiem. Paldies, Dānijai, ka tā ļauj cilvēkam justies kā cilvēkam, nevis vergam un nosodītajam. Jā, šobrīd es baudu dzīvot, baudu visu, ko gribu baudīt un man to neviens nevar aizliegt. Kolosāla sajūta!

Tāpat arī cenšos pēc iespējas mazāk laika pavadīt iekštelpās vai pie datora. Laikapstākļi mūs tiešām lutina, un to nedrīkst nenovērtēt. Tā nu gandrīz katru dienu man ir ieplānota kāda tikšanās, notikums, „ceļojums”. Piemēram, pagājušajā nedēļas nogalē biju aizbraukusi apciemot savu „sen neredzēto” draudziņu Neldu Roskildē. Piektdien uzreiz pēc darba devos pie viņas. Visu vakaru pavadījām uz terases. Sākām nevainīgi ar veselīgiem tunča salātiem, augļu desertiem, sauļošanos un vingrošanu, taču beidzām ar zemeņu daikiri (alkoholiskais kokteilis uz ruma bāzes) un trakām dejām un dziedāšanu. Taču, lai gan tā noslēdzām savu piektdienas vakaru uz terases, piektdienas vakars pats par sevi vēl turpinājās. Izlēmušas doties uz pilsētu, sagriezām trauciņā citrona šķēlītes, paķērām pus pudeli ruma un lecām „zirgiem” mugurā. Par lielu pārsteigumu, pilsēta bija izmirusi un tie indivīdi, kas tomēr uznira, būtu labāk palikuši mājās. Lai nu kā – mums bija jautri. Mums piederēja dance floor. Lai gan drošības nolūkos bijām paņēmušas tikai 50 kronas (~5Ls), spējām nokārtot sev 3 lielus aliņus un vēlāk urodu uzsauktos kokteiļus. Protams, ņemot vērā visu, kas tika izdzerts pirms tikko pieminētajiem dzērieniem, kondīcija bija labu labā. Ap pulksten 4 jautrība tika pabojāta, kad viens lohs man vienkārši ielēja sejā glāzi ar dzērienu. Taču kā izrādās, man vajag tikai 2 minūtes lai nomierinātos un, ja vēl sāk spēlēt laba mūzika un ir brīvs stienis, kur mums ar Neldu paārdīties – lejiet kaut vai mucu man virsū! Nē, bet tas bija nejauki un mēs galu galā izlēmām doties mājās, pa visu ielu kliedzot – NU KĀDS SAKARS!? KĀDS SAKARS!? Nelda laikam bija tik aizvainota par man nodarīto pārestību, ka sajauca pagriezienus, liekot mums galīgi apmaldīties. Maldoties mēs nonācām „parkā”, kur Nelda lielā ātrumā traucās pāri visam, kas gadījās pa ceļam, turpinot kliegt KĀDS SAKARS! Taču es sapratu, ka tas viss nav nekāds parks, bet gan kapi, ko mēs pamatīgi apgānam. Taču man nebija iespējas Neldai to ieskaidrot, jo viņa pilnā tempā traucās uz sev iedomāto mērķi, tā nu man nekas cits neatlika, kā viņai ar aizvērtām acīm un sakostiem zobiem sekot!

Mājās tikām, un nākamo dienu sākām tikai pēc pulksten vieniem. Taču laikapstākļu lutinātas, tā pat tikām izbaudīt vasarīgi saulīti. Aizbraucām līdz Roskildes festivāla teritorijai, kur atklājām vienkārši fantastisku „pludmali” ar dzidru ūdeni un baltām mīkstām smiltiņām. Bauda! Pēc gardajām, pašu gatavotajām pusdienām, izlēmām vakaru noslēgt kādā pilsētas kafejnīcā ar krūzīti karstās šokolādes. Šoreiz ballēties negājām, jo man nākamā rītā jau vajadzēja doties atpakaļ uz Kopenhāgenu. Man bija jāstrādā DMC, kur es iereģistrēju pasažierus uz kruīza kuģa. Tā bija traka darba diena. Pilnīgs bezgaiss. Karstums. Es svīdu tā it kā man kāds uz galvas lietu ūdeni.

Pēdējā laikā man bieži sanāk pavadīt laiku ar Ilzi. Mums daudz klaču, ko pārspriest un abām patīk čillot āras kafejnīcās. Vakar bijām uz kino, tad pasēdējām restorānā, kur beigās viņu pašu sliktā servisa dēļ, savas caffe latte dabūjām par brīvu. Vēl vairāk laika man sanāk aizvadīt ar Jonasu. Tas ir tik jauki, kad ir kāds ar ko var „sabīdīt plānus” pēdējā minūtē, gūstot to pašu gandarījumu, ko, ja plānotu ko lielāku. Vakar, piemēram, pēc tikšanās ar Ilzi, ap pulksten 8 vakarā satikos ar Jonasu. Aizgājām pačilot uz Kristiāniju – kolosāls vakars. Tad atbraucām pie manis, notiesājot 2 dienu vecos lazanjas pārpalikumus, ko biju viņam pagatavojusi iepriekš (jā, man patīk palutināt, pat ja neesmu nekāda izcilā pavāre). Bez gājiena uz Kristiāniju, esam kopā baudījuši arī citus skaistos Kopenhāgenas vakarus. Šī pilsēta siltos vasaras vakaros ir tik skaista. Mmmm...un, ja ir vēl kāds īpašs ar ko tās skaistumu baudīt kopā, tad var tikai priecāties par dzīvi!!!

Kā varat noprast, man viss ir baigi forši un es pa dzīvi šobrīd peldu lēnā tempā, baudot ikkatru momentu. Ik dienas es iepazīstos ar jauniem cilvēkiem, dzirdu komplimentus, uzslavas, gūstu jaunus iespaidus...ehhh, kaut šī vasara nekad nebeigtos!!!

In Love with My Summer

Kad ārā ir tik burvīgs laiks un vasara nepārtraukti piespēlē jaunus un aizraujošus notikumus, bloga rakstīšana ir pēdējais par ko gribas domāt. Taču tā kā ir noticis tik daudz interesanta, šīs atmiņas negribas aizsviest nebūtībā. 

Iepriekšējā nedēļa man bija īsta paraug-nedēļa tam, kā jāpavada vasara. Lai gan sanāca strādāt gandrīz katru dienu, ar darbiņiem biju jau galā pēc 12:00, tāpēc katru dienu pēc strādāšanas, devos kaut ko pasākt. Vienu dienu satiku savu "sen neredzēto" cīņas biedru Neldu, ar ko izbaudījām saulaino dienu Nyhavn (slavenā Kopenhāgenas kanāl mala ar krāsainajām mājiņām). Citā dienā ar skolas biedru Kasperu izvandījāmies pa Tivoli. Tas nekas, ka viņam ir bailes no augstuma - ļaunā Elīna pierunāja viņu uz vistrakākajiem karuseļiem. Bija tiešām jautra un skaista diena. Nākamajā dienā devos ar diviem kolēģīšiem spēlēt basketbolu, no kuriem viens ir kļuvis par manu vasaras sirdsāķīti (bet par to vēlāk). Lai nu kā, vakars izvērtās FANTASTISKI jautrs. Vieta, kur spēlējām man atgādināja skatu no filmas "Step Up", jo tā bija tāda milzīga, stilīga geto stila ēka, kur vidū bija milzīgs basketbola laukums, un gar malām un otrā stāvā dažādas telpas, kur cilvēki varēja ierakstīt mūziku, spēlēt citus sportus, dejot,trenēties grafiti utt. Es, protams, visā basketbola laukumā biju vienīgā meitene, bet lai gan nebiju ilgi spēlējusi, noteikti nebiju sliktākā. Fiziskais gan vispār man vairs nav, un muskuļu sāpēs mani mocīja vēl nākamās 3 dienas. Bet bija forši. Iepazināmies ar jauniem cilvēkiem, uzspēlējām bumbu un pēc kādām 3,5h ar pēdējiem spēkiem izlēmām, doties kaut kur paēst un atslābināt muskuļus Kristiānijā. Sakāpām mašīnā, priecīgi devāmies uz mērķi, kad pēkšņi ne no kurienes uzradās policija un mūs apstādināja par to, ka šoferis nebija piesprādzējies. Tas jau būtu sīkums, bet izrādījās, ka Nassir braukā bez tiesībām un tā kā viņš ir melnais un atgādināja tādu riktīgu gangsteri, policija pat nekautrējās viņam pajautāt, kad tad viņš pēdējo reizi šņaucis, un vēl nezin ko. Labi, ka Jonasam bija līdzi tiesības un pēc 500Ls soda izrakstīšanas, ceļu turpināja viņš. Protams, labā noskaņa bija pagaisusi un Kristiānijas labumi nu bija kļuvuši ne tikai par muskuļu atslābinātājiem, bet arī garīgā uzlabotājiem. Neskatoties uz starpgadījumu ar policiju, vakars bija foršs un mājās es biju tikai pēc 1:00. Protams, nākamais rīts darbā šķita īpaši smags, ne tikai īsā miega, bet arī sāpošo muskuļu dēļ, Pietam, tajā dienā man bija divi darbi. Pēc hoteļa, pa taisno devos uz ostu. Paldies Dievam, tai dienā strādāju ar savu foršo franču draudziņu, kas izlēma, ka 3 stundu vietā, varam strādāt tikai vienu stundu, algu tāpat saņemot par trīs. Neviens to tā pat neuzzinātu un tūristu tai dienā nebija tik daudz, lai sevi nostrādinātu. Tā nu pēc ostas, devos uz savu mīļoto Nyhavn, kur satiku Ilzi un Helin. Abas nebiju redzējusi gandrīz mēnesi, tāpēc mums bija ļoti daudz ko pārrunāt.

Jā, nedēļa pagāja ļoti jauki un interesanti, pietam ar īpašām brīvdienu sajūtām un gaidām. Pirmkārt tāpēc, ka pa ilgiem laikiem man bija pilnīgi brīvs, un, otrām kārtām, jo man bija sarunāts randiņš ar "vasaras sirdsāķīti" Jonasu. Mēs strādājam kopā, un lai gan flirtiņš jau bija no paša sākuma, īpaši satuvinājāmies pēc Roskildes Festivāla, kur kopā aizvadījām pēdējo dienu. 

Tāds randiņš kāds man bija sestdien, man nekad nav bijis. Jonass bija izīrējis motorlaivu, un mēs visu dienu pavadījām uz ūdens. Mums bija gan vīns, gan augļi, gan mūzika. Visas tūristu laivas noskatījās ar lielu greizsirdību, un kā nu ne - tas bija tik mīlīgi. Diena bija kā paradīze. Gandrīz 30 grādi, viegls vējiņš un kolosāla kompānija. Mēs piestājām nopeldēties, izbraukājām visas foršās vietas. Bijām arī Nyhavn. Beigās vēl piestājām pie vienas kafejnīcas, kas man atgādināja deviņdesmito gadu filmu par Kalifornijas jauniešiem, kas čillo pludmales bārā, malkojot kokteiļus, ēdot, peldoties, klausoties mūziku, utt. Mēs mīlīgajā bijām izklājušies pa vienu no pludmales dīvāniem, dzerot mohito, ēdot burgerus un ik pa laikam iemetoties ūdenī. Nav iespējams aprakstīt tās izjūtas. Viss bija 100% perfekti. 

Pēc burvīgās dienas devāmies pie manis uz mājām. Mazliet atpūtāmies un tad jau devāmies uz pilsētu satikt Ilzi un Nassir, jo bijām sarunājuši kopā baballēt. Oi, daudz kokteiļu, daudz deju un mūzikas. Teiksim tā - lielisks dienas noslēgums, taču "randiņš" turpinājās. Ar Jonasu pavadījām kopā arī visu nākamo dienu. Dienas pirmo pusi nespējām iziet no mājas, lai gan laiks bija pasakains, taču otro dienas daļu saņēmāmies aizbraukt līdz ezeram, kur pačilojām, paēdām saldējumus, utt. Tā kā uz staigāšanu nevienam no mums prāts nenesās, visur pārvietojāmies ar manu "melno zirgu". Dāņi noteikti ir dzimuši uz riteņiem, jo viņi māk izdomāt, kā divi pieauguši cilvēki var pārvietoties uz viena velosipēda, un pārvietoties pat diezgan ērti :D 

Jā, kopsavilkumā man bija vienkārši fantastiska nedēļa ar nepārspējamām brīvdienām. No visa pozitīvā, kas man šobrīd apkārt, šķiet, esmu uzlādēta visam turpmākajam gadam. Žēl apzināties, ka vasara jau pusē, un aukstie rudens vakari vairs nav aiz kalniem. Labi gan, ka līdz šim mana vasara bijusi vienkārši burvīga. Pie manis pirms Roskildes festivāla ciemojās, mamma, ome un māsa. Man bija jauks izlaidums, un nesen tiku apstiprināta bakalaura programmas turpinājumam. Bez tā, esmu ieguvusi arī iespēju kļūt par vienu no brīvprātīgajiem iekš ESN Copenhagen, kas ir organizācija, kas strādā ar jaunajiem apmaiņas studentiem, veidojot tiem dažādus pasākumus, ceļojumus, utt. Manuprāt, tā būs lieliska papildus nodarbe un iespēja satikt jaunus cilvēkus. Līdzīgs pasākums man solās būt arī ar mūsu skolas jaunajiem studentiem, jo tā kā Kaspers ir skolas komitejā, kas veido speciālu festivāla nogali jauniņajiem, es esmu tikusi būt par vienu no vadītājām. Vispār, ja tā padomā, tad septembris arī solās būt pilns jautrību, jo zinu, ka man ir vairākas staff ballītes, un šie skolas pasākumi, tā ka forši! Hehe

Roskildes Festivals

Nostaļģija. Tas ir viss, kas palicis pāri no 8 dienu garā, iespaidu bagātā, Eiropas slavenā Roskildes Festivāla. Lai cik ļoti es gribētu dalīties it visā, ko piedzīvoju, tas vienkārši nav iespējams. Taču es centīšos izplūst detaļās, cik nu vien manos spēkos, lai nākamgad, kad atkal uz turieni došos, varu pārlasīt un salīdzināt notikušo. Taču pirms detaļu izklāsta, sākšu ar vispārēju aprakstu, emocijām, iespaidiem, utt.

Tiem, kas nezina, Roskildes festivāls ir gada notikums numur viens Dānijā. Pēdējos gados tas pulcē vairāk kā 80 000 apmeklētāju, 30 000 brīvprātīgo un aptuveni 200 dažādu mākslinieku. Iespaidīgajiem skaitļiem var pievienot arī paša festivāla garumu – 9 dienas! Šogad festivāls notika jau 43.reizi. Pats interesantākais, ka šo tradīciju aizsāka 2 17 gadīgi jaunieši, pulcējot kopā tikai tuvākos draugus, bet jau pēc gada to pārņēma profesionāli pasākumu rīkotāji un kopš tā laika, Roskildes festivāls ir audzis visā savā varenībā. Iespaidīgs ir arī fakts, ka visi ieņēmumi tiek ziedoti labdarībai, un gandrīz jebkura aktivitāte, kas tiek organizēta ir vērsta uz to, lai kaut kādā mērā palīdzētu citiem.

Tik tālu izklausās skaisti, bet tiem, kas kaut mazliet ir dzirdējuši par dāņu izklaidēšanās kultūru, tūlīt pat vajadzētu saprast, ka viss nav tik rožaini kā izklausās. Jau otrajā dienā visa teritorija smirdēja, jo visi čurāja, kur nu vien pagadās. Tas nekas, ka tualetes bija brīvas un godīgi sakot pat tīri normālas, visi – meitenes un džeki nekaunējās novilkt bikses tur pat uz gājēju ceļa, vai koncerta laikā, lai „atvieglotos”. 9 dienu laikā esmu redzējusi PĀRĀK daudz ģenitāliju. Jo cilvēki ne tikai čurāja visur, bet kaili arī dejoja, peldējās, pastaigājās, utt. Dāņi ir ļoti seksuāli cilvēki, kam nav problēmu ar kailumu (varbūt mums latviešiem vajadzētu no viņiem mācīties?). Vēl viena lieta ar ko dāņiem nav problēmu, ir dažādas dīvainas „mīlestības” izpausmes. To, ka Dāņu džeki sasveicinoties/atvadoties apskaujas/sabučojas jau sen zināju, bet to, ka viņiem nav problēmu aiztikt vienam otra mantību vai reāli bučoties gan biju pārsteigta. Protams, tas viss ir alkohola reibumā, bet manai latviešu mentalitātei tas bija par traku. Godīgi sakot, ļoti varēja just, kā cilvēkiem aizbrauc jumts un cik ļoti lielas stulbības viņi sāk darīt, alkohola, narkotiku, bezmiega un citu līdzīgu apstākļu iespaidā. Piemēram, vienam bariņam likās baigi jautri pievemt pilnu bērnu baseiniņu. Tā nu viņi 3-4 cilvēki stāvēja ap šo nabaga baseinu, trieca rīklēs alu un tad vēma iekšā. Tas gan tāds ļoti dramatisks piemērs, bet kaut vai tas, ko daži bija sabūvējuši no tukšajām skārdenēm vai citiem mēsliem atgādināja kaut kādus primitīvos laikus, kad cilvēki aiz neko darīt sāk izgudrot visādus „brīnumus”, izmantojot dažādus mēslus sev apkārt. Un, jā – mēslu bija tonnām. Liela palīdzība teritorijas uzkopšanā, protams, nāca no brīvprātīgo puses, kas centās vismaz uzlasīt bīstamākos priekšmetus (stiklus, asumus, utt.), kā arī taru vācēji, kas kā čaklas bitītes vāca bundžas un pudeles, lai vēlāk tās nodotu. Tiem, kas nezina – Dānijā pērkot dzērienu, cilvēks vienmēr maksā papildus 10 – 30 santīmus, ko vēlāk var atgūt, kad pudeli nodod. Protams, Dāņi uz pudeļu krāšanu neiespringst, dodot citiem lielisku iespēju piepelnīties. Tad nu iedomājieties skatu – simtiem čigānu, kas saliekušies 9 dienas no vietas lasa bundžas. Viņi speciāli pērk biļeti uz festivālu (biļetes cena – 200Ls), tikai, lai vāktu taru. Dzirdēju, ka viņi biļeti atpelnot vienas dienas laikā un kopējie ienākumi katram ir ap 1500Ls. Neslikti.

Jau tagad varat noprast, ka šis festivāls ir kaut kas pilnīgi citādāks kā mūsu Positivus. Nevar gan teikt, ka Roskildes Fests būtu labāks vai sliktāks, bet viennozīmīgi – iespaidīgāks! Kaut vai savu izmēru ziņā. Varētu teikt, ka Roskildes festivāls ir veselas pilsētas lielumā, kur var atrast Dream City, Street City, Game City, Cinema City, Relax City, u.c. Telšu pilsēta nav atdalīta un pirmās četras dienas, lielākās ballītes notiek tieši kempos. Interesanti ir tas, ka visa festivāla garumā, kempi sacenšas dažādās kategorijās. Pirms viss vispār sācies, cilvēki veido diskusijas forumos un aicina citus pievienoties tieši viņu kempam. Tad nu staigājot pa teritoriju var redzēt dažnedažādākās tēmas, piemēram, ārstu kemps, bārbiju kemps, pirāti, hipiji, zoo, utt. Interesanti. Protams, teritorijā var atrast kaudzēm dažādu ēstuvju, veikalu, izklaižu vietu, utt. Pat kino teātri un pirti!

Kopumā festivālā ir 8 skatuves, no kurām 6 tiek atvērtas tikai pēdējās četrās dienās. Orange Stage ir lielākā skatuve, uz kuras uzstājas paši iespaidīgākie mākslinieki. Šogad tie bija Slipknot, Metalica, Rihanna, Kraftwerk un citi. Vēsturiski piedalījušies ir arī tādi mākslinieki kā Bob Marley, Eric Clapton, Bryan Adams, Nirvana, Arosmith, Sex Pistols, Robbie Williams, Marilyn Manson, Pet Shop Boys, Red Hot Chili Peppers, Coldply, Green Day, Guns N’ Roses, Kanye West, Kings of Leon un daudzi - daudzi citi. Iedomājieties, redzēt kādu no šiem māksliniekiem rokas sniedziena attālumā? Tas nav neiespējami, ja vien stāvi rindā uz tā saucamo pit, kas ir speciāls nodalījums pašā skatuves priekšā. Drošības nolūkos tas ir atdalīts un tajā ielaiž tikai noteiktu skaitu cilvēku, kuriem ir piekodināts, ka jābūt gataviem uz lielu grūstīšanos un ārdīšanos. Taču tai pat laikā – tā ir iespējams drošākā vieta, jo to uzrauga īpaši darbinieki, kas gatavi uzreiz palīdzēt, ja kādam paliek slikti. Caur pūli gāja arī vairāki nodalījumi, kur strādāja cilvēki, kas nepārtraukti padod ūdeni. Protams, nepaiet ilgs laiks, kad šis ūdens tiek sviests gaisā un dažam labam pat trāpa pa aci. Man paldies Dievam nekas pa galvu netrāpīja, bet es vairakkārt redzēju, ka kāds no apkārtējiem cieš no dažādiem gaisā mestiem priekšmetiem. Šis, un arī tas, ka pūlī visi smēķē, un, piemēram, uz Rihannas koncertu daudziem rokās bija lietussargi (kas tika atvērti, kad skanēja dziesma: Umbarella) liek justies diezgan nedroši, taču beigu galā par kādu īpaši cietušu apmeklētāju nedzirdēju, lai gan jāatzīst, ka uz festivāla beigām varēja redzēt aizvien vairāk ieģipsētu kāju un roku. Neskatoties uz to, neredzēju nevienu kautiņu un īpaši ievēroju, ka cilvēki tiešām stāv viens par otru. Vairakkārt redzēju, kā parasti apmeklētāji pieiet pie kāda, kas mētājas zemē un pārbauda, vai viņam/viņai viss kārtībā. Vēl viena lieta, ko varam mācīties! Vēl jo vairāk – izrādās, ka festivālā ir bijis speciāls nodalījums invalīdiem, kur strādājuši cilvēki, kas viņiem varēja palīdzēt ar visu nepieciešamo. Godīgi sakot, redzēju ļoti daudz cilvēkus ratiņkrēslos un ļoti varēja just, ka festivāls ir darījis daudz, lai viņi nejustos apdalīti un varētu baudīt pasākumu tādā pat līmenī, kā pārējie.

Runājot par mani pašu – es šo festivālu netiku izbaudīt uz visiem 100%, jo kā dāma dzīvoju luksus apartamentos nevis teltī. Mana draudzene Nelda dzīvo un mācās Roskildē, tāpēc caur galiem dabūja mums iespēju būt brīvprātīgajām iekš Cinema City. Viss, kas mums bija jādara – jātaisa/jāpārdod popkorns un sasmalcinātais ledus dzēriens. Katram brīvprātīgajam ir jānostrādā 32 stundas, tādā veidā iegūstot iespēju apmeklēt festivālu par velti. Mūsu „darbā”, katram sanāca nostrādāt 4 reizes pa 8 stundām.

29.Jūnijs, Sestdiena

Diena, kad festivāla teritorija tika oficiāli atvērta. Protams, tas nozīmēja pilnas stacijas, vilcienus, utt. Nokļūšana līdz Roskildei nebija no tām vieglākajām/patīkamākajām, jo bez kaudzes mantām, man līdzi bija arī ritenis. Taču, lai gan galīgi saspiesta - līdz gala mērķim nokļuvu bez pārpratumiem. Beigās izrādījās, ka Nelda dzīvo ļoti skaistā mājā, kur īpašniece pati ir ļoti reti. Mums bija sava nodalīta guļamistaba un tualete, kā arī terase, kur bieži baudījām brokastis vai pusdienas. Vienīgā sliktā lieta bija tā, ka Neldas māja atradās 6km attālumā no festivāla teritorijas, kas vēl pie tam veda līku loču un pagāja diezgan ilgs laiks, līdz es pati spēju iegaumēt ceļu.

Sākumā iekārtojāmies, pagatavojām vakariņas, uzpīpējām mēriju, iedzērām vinčuku un, kad jutām, ka visi jau būs iekārtojušies - devāmies uz festivālu. Pirmais vakars mums izvērtās ļoti mierīgs. Visu apstaigājām, iepazināmies ar dažiem jauniem cilvēkiem, piemēram, random čalīti, kas mums piedāvāja savu zāli, itāli, 2 norvēģiem un iespējams vēl kādu. Es vairs neatceros.

30.Jūnijs, Svētdiena

Kā normāli cilvēki piecēlāmies, paēdām putru, iedzērām kafiju un devāmies uz savu pirmo maiņu kioskā. Maiņa ilga no 11:00 līdz 19:00. Šoreiz strādājām kopā ar vēl vienu Neldas draudzeni Elīnu no Latvijas un viņas bulgāru puisi Mārtinu, kā arī vēl dažām dāņu sievietēm. Šī maiņa vilkās visilgāk no visām, kas man bija, jo nebija gandrīz neviena cilvēka. Protams, tā kā nebija īsti ko darīt, mēs dabūjām uz maiņām pastaigāt apkārt, pačilot. Protams, ar Neldu šo iespēju nekad nelaidām garām. Hihi. Kad beidzot tas murgs bija beidzies, aši ar riteņiem mināmies uz mājām, paēdām un braucām atpakaļ, pa ceļam kā vienmēr paķerot pa vinčika pudelei. Mūsu mērķis tai vakarā bija pirmais lielais koncerts, kur uzstājās mākslinieks ar vārdu KAKA. Sākumā mūsu vienīgais iemesls viņu redzēt bija šis vārds, bet noklausoties youtube pāris viņa dziesmas, sapratām, ka viņš ir arī ļoti interesants izpildītājs. Beigās, mēs nebijām vienīgās, kas tā domā, jo cilvēku bija tik daudz, ka mēs pat nedabūjām piekļūt tik tuvu, lai redzētu, kā viņš izskatās. Taču bija jauki. Sēdējām zemē, klausījāmies KAKU un dzērām vinčuku. Foršs pikniks.

Pēc KAKAS koncerta atklājām krāsainos kubikus, kur varēja sēdēt un klausīties mūziku no tuvākās skatuves. Tā mums kļuva par mīļu vietu, jo tur iepazināmies ar daudz interesantiem kadriem. Pirmie jau bija tai pat vakarā. Respektīvi, 3 dāņi, no kuriem es satusēju ar vienu, kamēr Nelda ar otriem abiem. Taču izdejoties es paspēju uz nebēdu. Kad pametām tos, devāmies tusēt uz kempiem, kur virpuļojām no vienas ballītes otrā, mājās nokļūstot tikai ap 5:00 no rīta.

1.Jūlijs, Pirmdiena

Īpaši ilgi negulējām, tā vietā braucām apskatīt Roskildes pilsētu, kas par godu festivālam bija īpaši interesanta. Tā kā oranžā ir Roskildes Festivāla oficiālā krāsa, visur varēja redzēt oranžus dīvānus un citus aksesuārus. Visu apstaigājām, safotografējāmies, paēdām saldējumu un devāmies atpakaļ uz mājām pusdienās. Kad sāku just vislielāko nogurumu, bija jau jātaisās uz maiņu kioskā, kas šoreiz man ilga no 19:00 līdz nākamās dienas 03:00. Šī bija arī viena no divām maiņām, kad nestrādājām kopā ar Neldu.

Iepazinos ar jaukām dāņu meitenēm, noskatījos filmas uz lielā ekrāna un dabūju pasvīst taisot popkornu, līdz ar to maiņa paskrēja salīdzinoši ātri. Kad beidzot bijām beigušas, likās, ka atstiepšu kājas no aukstumu. Ātri devos uz tuvāko kafijas tirdziņu, kur pasūtīju gardu ČAI tēju. Kamēr gaidīju, ar mani sāka runāt divi puikas. Viens no Dānijas, otrs no Amerikas. Ļoti smieklīgi forši čalīši ar ko beigās izdomājām iet tusēt. Nodomāju, ai – šis ir festivāls un visām iespējām/piedāvājumiem jāsaka – JĀ! Beigās mājās biju ap 6:00 no rīta, jo mēs ar viņiem paspējām gan iedzert, gan izdejoties, gan visādas citādas muļķības sadarīt. Smieklīgākais, ka viņiem abiem bija 18 gadu un es jutos kā tāda ome. Mēs ar Neldu abas jutāmies diezgan vecas uz lielāko daļu festivāla apmeklētāju fona, ņemot vērā, ka vidējais vecums šķita esam 20 gadi. Protams, 18 gadīgos puikās man nebija nekādas intereses, bet bija smieklīgi, ka viņiem es biju dieva vietā, jo, piemēram, amītis nespēja vien beigt jūsmot par to, ka man ir 21. Vēl jo vairāk – ja satikām, kādu viņiem pazīstamu, es tiku stādīta priekšā nevis kā Elīna, bet gan meitene, kam ir 21!

2.Jūlijs, Otrdiena

Neldas maiņa šai dienā bija no 11:00 – 19:00, taču viņas prombūtni es it nemaz neizjutu, jo nogulēju līdz pat brīdim, kad viņa vakarā atgriezās mājās. Abas atkal lepni paēdām, un mināmies uz festivāla teritoriju. Jā, gan, bija dienas, kad vienā dienā kopā nomināmies ap 20km, bet uz festivāla beigām sapratām, ka varam siltās drēbes paņemt un atstāt vai nu darbinieku teltī, vai riteņa groziņā, un bez lepnā ēdiena var arī iztikt. Hihi.

Abām atkal bija ieslēdzies virpulis, jo no vienas ballītes metāmies nākamajā. Tai naktī Nelda satusēja ar čalīti, kas izskatījās pēc Mario (ko viņa pati atzina tikai, kad satika viņu nākamajā dienā, esot skaidrā), kamēr es ballējos ar ziloni (puiku ziloņa kostīmā) un tad atšujot viņu – ar diviem draugiem, kuri beigās arī tikai pasūtīti. Kad likās, ka esam gana izballējušās, sākām doties uz māju pusi, taču pa ceļam mēs sākām runāt ar vienu dāņu čali, kurš beigās kļuva par mūsu favorīt personu numur viens! Bet par visu pēc kārtas.

Mēs gājām, pļāpājām, smējāmies līdz pēkšņi mūs uzrunāja šis miera mika Mārtins. Sākumā viņš prasīja no kurienes mēs esam, un prikola pēc mēs samuldējām, ka esam no Lisabonas. To izdzirdot sekoja viņa pirmais grāvējteikums: „Ou, es pēc 2 nedēļām braucu uz Spāniju...varbūt apmaināmies ar e-mail adresēm?” Parasti cilvēks teiktu vai nu Facebook vai telefoniem, bet viņš spēja iedomāties tikai par ko tik aizvēsturisku, kā emails. Atgādināšu, ka visu, ko viņš runāja pavadīja šis mierīgais, siltais tonis. Protams, čalis bija sanarkojies un, kad viņš izvilka mazu paciņu un piedāvāja kaut kādu baltu pulverīti mums, es šokā to viņam izsitu no rokas, visu izberot uz zemes. Ar skaidru prātu padomājot, tā nebija gudra rīcība, jo Latvijā man par to iespējams izsistu zobus, bet viņa reakcija bija aptuveni tāda – mierīgs, mazliet skumjš skatiens man sejā, tad uz zemes, tad uz manis. Tad tik pat mierīgs jautājums: „Nu kāpēc Tu tā darīji? Nu nevajadzēja tā!”. Pēc tam viņš mēģināja pulverīti uzlasīt un viņam pat diezgan labi sanāca.

Kopumā saruna bija vārdos neaprakstāmi smieklīga, jo viss ko un kā viņš teica bija vienkārši GRANDIOZI. Piemēram, viņš mums piedāvāja Thai masāžu, ko viņa tēta jaunā sieva, kas ir no Taizemes mums uztaisīs par brīvu. Foršs audžu dēls – liek jaunajai mammai taisīt masāžas tikko iepazītiem cilvēkiem!? Lai nu kā, puisis ātri vien no mums iemantoja iesauku – mīļums. Tā kā negribējās no viņa vēl šķirties, piekritām piedāvājumam iet čilot uz viņa kempu un uzpīpēt mazliet mēriju. Kempā sēdēja vēl 3 līdzīgi miera mikas, bet mīļumu, protams, nepārspēt. Šis vakars iegāja mūsu top pirmajā vietā, jo tā pārsmējušās nebijām vēl nekad. Mīļums bija tāds cukuriņš, jo nepārtraukti bārstīja tīrākās pērles, ko tā vien gribējās ierakstīt, kā arī bučoja mums pieres, jo, redz, tā darījis mīļuma mīļākais no patēviem, kas beigās izrādījies gejs! Nu kāds sakars? Bet kaut kādā veidā tieši tas bezsakars visu padarīja tik jautru. Mums jau arī aizgāja širmis, jo sākām viņiem mācīt nepiedienīgas frāzes latviešu valodā, ko ikkatrs tā ļoti no sirds mācījās! Jā, faktu, ka mēs pēkšņi esam no Latvijas (nevis Lisabonas) mīļums pat nepiefiksēja. Kad beidzot nolēmām doties mājās, mīļums kā uzticīgs sunēns centās mums sekot, bet diemžēl nebija lemts. Tā nu rīts tika sagaidīts un mājās bijām tikai 9:00 no rīta! Eh, tā tik bija naksniņa!

3.Jūlijs, Trešdiena

Diena sākās mierīgi. Izgulējāmies, sataisījāmies un devāmies uz festivāla teritoriju. Netīšām uzskrējām virsū vienam no mīļuma draugiem, un izrādījās, ka esam nokļuvušas tai apkārtnē, kur iepriekšējā naktī tusējām. Kad prasījām, kur tad mīļums – draugs teica, ka viņš kopš vakarnakts vēl guļot (pulkstenis bija jau ap sešiem vakarā).

Kad Nelda sāka savu maiņu pulksten 19:00, es turpināju vazāties apkārt vienītī, paklausījos koncertus un tad satikos ar Almu – Neldas vidusskolas draudzeni. Riktīgi forša, smieklīga meitene. Diemžēl mans vakars beidzās ar pārāk daudz mēriju, un ļoti smagu mājupceļu. Neldai gan nakts nebeidzās 03:00 līdz ar maiņu, bet gan ap pieciem, jo viņa sarunāja satikties ar savu Mario. Protams, kad ar skaidru prātu viņu ieraudzīja, visu atlikušo laiku pavadīja plānojot, kā lai no viņa tiek vaļā. Tā, lūk – ļoti nelāga nakts, taču mums nebija ne jausmas, ka tas ir tikai klusums pirms vētras.

4.Jūlijs, Ceturtdiena

Ceturtdien beidzot tika atklātas pārējās skatuves, un lai gan man bija jāstrādā no 11:00 – 19:00, paspējām apmeklēt vairākus koncertus, piemēram, Disclousure, C2C, u.c. Šoreiz maiņa paskrēja ļoti ātri, jo dabūju strādāt kopā ar fantastiski jaukiem cilvēkiem.

Kad beidzu maiņu, abas ar Neldu aizbraucām vēl mājās. Kad atgriezāmies, nolikām savus riteņus tuvāk vietai, kur plānojām tusēt. Diemžēl ķibeles sākās jau no paša sākuma, jo mūs pēkšņi nelaida iekšā ar riteņiem. Tā nu nācās tos novietot pilnīgi random vietā. Nākamais mēģinājums tikt iekšā, atkal bija neveiksmīgs, jo šoreiz nelaida iekšā ar stikla pudelēm, kas nozīmēja, ka jāiet apkārt visai teritorijai (atgādināšu – tā ir kā pilsēta), un pa ceļam jāpļumpē savs vīns. Kad sākām soļot, pēkšņi sāka līt lietus un šķita, ka viss turpināsies uz tik pat negatīvas nots, taču, kad sākām stopēt, pēkšņi apstājās autobuss un mūs aizveda tieši līdz vietai, kur devāmies. Likās, ka nu visas ķibeles beigušās, bet nekā. Koncertā pēkšņi abas sastrīdējāmies un dusmās pašķīrāmies, taču paldies Dievam tas ātri norima un kaut kādā veidā uzmeklējām viena otru un turpinājām ballīti kempos. Kmpos atkal pašķīrāmies, jo es satusēju ar vienu čalīti, kamēr Nelda ar diviem citiem. Kad atkal uzmeklējām viena otru, Nelda bija pilnīgs pūķis, jo izrādījās, ka viņa pakāsusi telefonu. Tā nu viņa aiznesās mājās, kamēr es paliku ar čalīti, ar kuru no kakliņa dzērām FISK. Kad sapratu, ka nu arī man laiks iet mājās, nekādi nevarēju sazīmēt, kur ir mans ritenis. Kādu stundu meklēju kopā ar to puisi, kas beigās padevās, tad iesaistīju sargus, kas mani sūtīja no vienas vietas uz otru, bet bez rezultātiem. Tad par lielo palīgu man piemetās kaut kāds dānis, kurš bija sadomājies nezin ko, un kad saprata, ka nekas vairāk kā riteņa meklēšana nebūs – sadusmojās un aizgāja. Katrā ziņā, viss šis process ilga vairāk kā 2 stundas, līdz es padevos un sameklēju taksi, kurš mani pa 20Ls aizveda uz Neldas māju. Pēc tam sapratu, ka viņš pamatīgi mani apkāsis, bet tai brīdī biju laimīga, ka esmu tikusi mājās! Traki, traki.

P.S. Turpmākās dienas Nelda gāja uz tādu speciālu telti, kur tiek glabātas atrastās mantas. Tur pat bija katalogs ar telefoniem, un kad Nelda norādīja uz savējam vislīdzīgāko, viņai vienmēr iznesa 3-4 dažādus modeļus. Crazy!

5. Jūlijs, Piektdiena

Uz festivāla teritoriju devāmies jau dienas pirmajā pusē. Šoreiz gan mazliet citādi, jo es braucu ar autobusu. Paldies dievam, ritenis atradās un izrādās, ka esmu meklējusi to pavisam citā pusē. Diena bija jauka un saulaina. Atpūtāmies. Čilojām, Mazliet uzpīpējām mēriju, kas daļu dienas ļāva aizvadīt sava veida jautrībā. Vakarā aizgājām uz Rihannas koncertu. Jā, varu ievilkt ķeksīti, ka esmu viņu redzējusi, bet, lai teiktu, ka esmu sajūsmā, nevaru nekādā veidā. Reāli čikse nokavēja 30 minūtes, dziedāja uz fonogrammas, pamatā tas izskatījās, tā it kā dj (jeb fonogramma) spēlē un viņa krata dirsu. Vienīgais, kā viņa runāja ar publiku, bija pāris reizes nolamājās. Tādai kā viņa, festivāls gan ir perfekta vieta, kur uzstāties, jo visi ir sadzērušies, sapīpējušies un fano par da jeb kādu sūdu, bet normālā pasaulē, kur cilvēks maksā lielu naudu, lai viņu redzētu koncertā, būtu ļoti smagi vīlies.

Pēc tam vēl kaut kur pamaldījāmies apkārt, bet nogurums darīja savu un salīdzinoši drīz vien jau devāmies mājās.

6.Jūlijs, Sestdiena

Viena no produktīvākajām dienām. Pirms došanās uz teritoriju, aizbraucām uz ostu, kur paēdām milzīgus saldējumus. Kad nonācām festivālā, tad izstaigājām visas iespējamās aktivitātes, piemēram, H&M foto busiņu, grafiti zīmēšanu, mūzikas veidošanu, utt. Bijām pat uz jogu, kuru vadīja viens no seksīgākajiem vīriešiem pasaulē. Savā runas veidā viņš pat mazliet atgādināja mīļumu, kas viņu padarīja vienkārši ideālu. Diemžēl mēs nebijām labi apģērbušās priekš jogas, jo man bija pārāk īsi šorti, bet Neldai svārki. Tā nu lai viss neizskatītos pārāk perversi, izskatījāmies vienkārši tizli. Galu galā, tā arī nepabeidzām „nodarbību”, jo bija jādodas uz savu pēdējo maiņu kioskā, kas ilga no 19:00 līdz 03:00 rītā. Šī bija ļoti liela čill reize, jo nebija īpaši daudz cilvēku, tāpēc uz maiņām devāmies uz dažādiem koncertiem. Tā gan bija diena, kad Neldai sākās mežonīgas kakla sāpes un klepus, tāpēc viss, ko viņa varēja dzert bija tēja. Taču beigās izrādījās, ka tēja mūs padara vis trakākās, jo, kad aizgājām uz Metalica koncerta beigām – iztrakojāmies tā, kā nevienā citā reizē. Tas bija jautri, jo es runāju, bet Nelda rādīja zīmju valodu. Hah. Šādā pat „kondīcijā” notusējām arī pēc maiņas, kad patrakojām pa kempiem, kur mums piesitās 3 mazgadīgi draudziņi un viens taru vācējs. Tēja ROCKs!

7.Jūlijs, Svētdiena

Festivāla pēdējā diena. Centāmies ātri iztaisīties no mājām, lai varētu paspēt uz James Blake koncertu 14:00. Koncerta laikā mēs beidzot satikām arī manu kolēģīti Jonasu ar draugiem. Ar šo puisi mēģinājām satikties visa festivāla garumā, bet nekādi nesanāca, tā nu pēdējā dienā, kad izskatījāmies „viss svaigāk”, tikšanās izdevās. Kopā noskatījāmies koncertu, tad pačilojām ēnā, paēdām un tad jau šķīrāmies līdz vakaram. Mēs ar Neldu nezinājām, ko lai īsti pērk dzeramu savam pēdējam vakaram, tāpēc pamatīgi iegrābāmies un nopirkām veselu litru lakricas šņabja šotus. Tas bija briesmīgi, bet šķiet, ka ļoti labi palīdzēja Neldas kaklam.

Tad nu vakarā devāmies uz pēdējo lielo koncertu Kraftwerk, kas tiek uzskatīti par elektro mūzikas tēviem. It kā, ja nebūtu viņu, tad elektro un tehno mūzika nebūtu tāda, kādu viņu zinām mūsdienās. Ne es, ne Nelda neesam šīs mūzikas piekritējas, bet tā kā solītais šovs ar 3D efektiem šķita esam iespaidīgs – devāmies. Satikām arī Jonasu ar draugiem un visu koncertu notusējām kopā. Diemžēl šovs nebija iespaidīgs, bet izdejojos es uz visiem 100. Reāli visi cilvēki kā cilvēki, stāv un bauda mūziku, bet mēs ar Jonasu pilnīgā bezritmā dancājam. Neldabons ar draugiem arī! Hah, tas viennozīmīgi bija labs vakara sākums. Tad puiši aizbrauca mājās, bet mēs turpinājām ballīti pie kaut kāda dīvaina DJ. Izārdījāmies tā no sirds, līdz pašiem pēdējiem spēkiem.

Festivāls nu bija noslēdzies ne tikai mums, bet arī visiem pārējiem. Pašas gan nepieredzējām, bet dzirdējām, ka viena no tradīcijām ir pēdējā rītā dedzināt nost teltis un reāli kā trakiem mērkaķiem ārdīties un visu vandīt. Esot pat īpaši piekodināts, ka pēdējā naktī nedrīkst palikt teltīs, jo tas ir ļoti bīstami. Interesanti.

8.Jūlijs, Pirmdiena

Mājās nesteidzos, jo negribēju atkal spiesties vilcienā. Tā vietā mēs aizbraucām uz pludmali, kur dabūjām labi pasauļoties un atpūsties no trokšņa un nemiera. Pagatavojām arī gardas farvel pusdienas un desertu, atceroties nu jau visu manis uzrakstīto! Es ļoti ceru, ka spēju uzburt bildi, kas kaut mazliet ļauj aptvert to grandiozi skandalozo 9 dienu garo festivālu. Un lai gan gāja visādi, jau šobrīd plānojam to, kā dosimies uz turieni nākamajā vasarā!