20 oktobris, 2014

bizness, bizness...

Viss, kas nu pat vēl bija priekšā, pagājis. Pagājusi gan izstāde Dānijā, gan kongress Tartu, Igaunijā, kārtējo reizi ļaujot pārliecināties, cik ļoti ātri skrien laiks. Atskatoties uz šīm divām prakses pieredzēm, kā jau paredzēju, Igaunijas kongress bija daudz saistošāks un interesantāks. Izstāde Dānijā bija ļoti garlaicīgs pasākums. Varbūt, ja spētu runāt pētnieku/zinātnieku valodā, pieredze būtu citādāka. Kompānijas vienīgā jēga no mums bija tad, kad palīdzējām sagatavot izstādes stendu un pēc tam to nojaukt. Tā nu pēc pirmās, ļoti garās dienas, vienojāmies, ka labāk šo laiku pavadīsim mājās, rakstot savu bakalaura darbu. Uz izstādes rīkotajām vakariņām tomēr tikām uzaicinātas, un lai gan ēdiens bija lielisks, īsti ar ko runāt, kā pašiem ar sevi nebija. Vēlreiz nāca prātā doma, ja vien es būtu citā kompānijā ar man saistošāku specifiku, šī būtu lieliska iespēja iegūt vairāk kontaktus un veidot karjeru. Taču pēc vairākām vīna glāzēm sarunas pašiem ar sevi raisījās ļoti interesantas, un galu galā nopļāpājām diezgan ilgi. Nākamā dienā ierados vēlā pēcpusdienā, palīdzēt nojaukt stendu. Palīdzēt atnāca arī Jonas. Viss beidzās ar to, ka abi tikām uzaicināti uz kompānijas Ziemassvētku vakariņām kaut kad decembrī.

Pēc nedēļas devāmies uz Igauniju, kur tika rīkots otrais Baltijas mikrobiologu kongress. Tallinas lidostā noīrējām mašīnu un devāmies vairāku stundu ilgā ceļā uz Tartu. Tartu palikām ļoti labā, 4- zvaigžņu viesnīcā, kas atradās uz pašas gājēju ielas. Man un Vaivai, katrai bija savs numuriņš. Ļoti profesionāli. Tā kā viesnīca bija pilna, es no sava standarta numuriņa biju paaugstināta uz luksus sweet, taču pārpratuma pēc to samainīju ar Gitti un Carsten, dabūjot viņu delux numuriņu. Beigās gan par to ļoti nopriecājos, jo šī bija daudz mājīgāka un komfortablāka istaba. Viesnīca tiešām bija ļoti jauka. Fantastiskas brokastis. Un tā sajūta, dzīvojot šādā viesnīcā, vienai pašai lielā delux numurā, ir ļoti laba. Vajadzētu atkārtot!

Kongresa pirmajā dienā notika reģistrēšanās un „iesildīšanās runa”. Jau no pirmās runas, ar Vaivu sapratām, ka šī nav vieta mums. It kā šķietami interesantu pētījumu stāsti mūsu ausīm tika sabojāti, kad katra trešā vārda galā tika lietota tikai zinātniekiem saprotama terminoloģija. Pirmā diena bija īsa. Vakarā Carsten mūs uzaicināja „uz aliņu”. Tur pat netālu no viesnīcas atradām ļoti omulīgu bāru, kur dīvainā kārtā bija daudz cilvēku. Diezgan ilgi tur nosēdējām, un pēc diviem lieliem alus kausiem pēkšņi jutos iereibusi. Labi, ka pa taisno gājām uz hoteli, jo biju nogurusi un vēlējos iet gulēt. Taču, kad šķita, ka gulta jau sasniegta, man nolūza atslēga. Viena daļa palika durvīs, otra rokās. Šķita, ka esmu palikusi bez istabas, taču šāda atslēgu lūšana viņiem nav retums, un metodes šādu situāciju novēršanai ir jau zināmas. Istabu, un jaunu atslēgu atguvu aptuveni pēc 15 minūtēm. Alus apreibināta gulēju ļoti labi.

Otrā un trešā diena bija gara un garlaicīga. Tikai ik pa brītiņam dabūjām parunāt ar kādu latvieti vai lietuvieti, un arī tad, šķita, ka šie cilvēki (pētnieki) nāk no citas pasaules. Tādi dīvaiņi. It īpaši viens, kas kļuva par manu stalkeri. Puisis uz 25, garu blondu asti un „pedofila” acu skatienu. Katrā pārtraukumā viņš kaut kā pieslīdēja pie mūsu galdiņa un atrada jaunus un jaunus topikus par ko ar mani runāt. Beigās jau es no viņa laidos.

Lai gan pēc otrās dienas visi bijām pārguruši, devāmies ļoti smalkās vakariņās tur pat uz gājēju ielas. Arī trešās dienas vakars bija interesants, jo tikām uzaicināti uz kongresa noslēguma vakariņām Tartu Universitātes muzejā. Diemžēl ne man, ne Vaivai lielas jautrības šeit nebija, taču pētnieciņi, iedzerot pāris vīna glāzes, pēc vakariņām metās trakās dejās. Mēs ar Vaivu izvēlējāmies doties mājās, jo kā jau minēju, bija grūti atrast kopīgu valodu ar šiem „super-didžiem”.

Praksē atlicis strādāt mazāk nekā mēnesis, un Carsten ar Gitti jau vairākkārt ir izspļāvuši domu, ka mēs ar Vaivu varētu palikt kompānijā un turpināt iesākto. Protams, ne kā pilna laika darbinieki. Šobrīd grūti teikt vai tas ir kas tāds, ko vēlos, tāpēc domāšu par to, kad pienāks laiks.

Personiskajā dzīvē viss ir lieliski. Pēc manas atgriešanās no Latvijas bija diezgan grūti atsākt doties uz sporta zāli, un pagāja gandrīz nedēļa pēc manas atgriešanās, kad beidzot apmeklēju klasi. Nespēju noticēt, cik ļoti sliktā formā atkal biju. Diemžēl „super atgriešanās” sporta zālē man nesanāca, jo drīz vien jau bija jādodas uz Igauniju. Ceru, ka šoreiz atgriežoties motivācija atgūšu ātrāk nekā pēc tam, kad atgriezos no Latvijas.

Oktobra mēnesis tuvojas noslēgumam, un tā kā 31. Oktobrī ir Halloween, nolēmām šo notikumu izmantot kā iemeslu jaunas ballītes organizēšanai mūsu dzīvoklī. Pašlaik izskatās, ka tā būs mega balle, jo ciemiņu skaits, kas, apstiprinājuši savu ierašanos, sasniedzis jau 32. Domāju, ka ballīte pārsitīs iepriekšējo, kaut vai tikai tāpēc, ka jautrību nodrošinās kostīmi, kas ir galvenais ballītes nosacījums.
Kā jau iepriekš rakstīju, ļoti spontāni tika iegādātas biļetes uz Parīzi martā un tikpat spontāni es nesen iegādājos biļetes uz Holandi. Tā kā brauciens uz Rīgu ziemassvētkos iznāk astronomisko dārgi, nolēmu izmantot iespēju un tā vietā apciemot Elīnu, kas dzīvo Māstriktā, NL. Plānā, protams, ietilpst arī ciemošanās Amsterdamā. Būs jautri.

Tas īsumā arī viss par to, kā man pēdējā laikā gājis. Atā!


06 oktobris, 2014

Pirmais komandējums

Tik piesātinātu, notikumiem bagātu un skaistu nedēļu nebiju gaidījusi. Pirmkārt, jau paldies skaistajiem laika apstākļiem. Saulīte lutināja katru dienu. Otrkārt, paldies mammai, kas bija parūpējusies, lai ik dienas būtu kaut kas, ko darīt. Tā kā mammas priekšniece bija tik laipna un atļāva divas dienas paņemt brīvas, darīt visu ieplānoto varējām kopā. Šoreiz ļoti daudz sapirkāmies dažādas mājas preces manam Kopenhāgenas dzīvoklītim. Izbraukājām 3 bāzes, kurās par labām cenām dabūju pannas, katlus, šampanieša glāzes, kafijas servīzi, utt. Bijām arī uz divām izrādēm: „Aristokrātu Anekdotes” Rīgas Jaunajā Teātrī un „Blakts” Nacionālajā teātrī. Pirmā mums ne sevišķi, taču otro varu ieteikt tiem, kam patīk neparasti un mazliet „šīzīgi” iestudējumi. Acīmredzot visai Prāta Vētras komandai tādi patīk, jo visi četri bija ieradušies uz „Blakti”. Viena no smieklīgākajām izdarībām bija mūsu „pāru masāža”. Uz masāžu skrējām un, kad beidzot vietu bijām sasniegušas, muguras jau bija slapjas un savilktas. Lai nu kā – masāža bija pilnīgi garām. Mammu masēja dīvains čalis, kas viņai šķiet bija galīgi nokodies. Mani – kaut kāda meitenīte. Bet nu abi divi masēja, jeb glaudīja kā pusmiruši, līdz ar to laiks un nauda iztriekta bezjēgā. Toties mums smieklīgi.

Vienā dienā paguvām arī apciemot Juri Lilastē un citā atkal Viju Hospitāļu ielā. Diemžēl vairāk arī viņus nedabūju satikt. Pārāk īsa tā nedēļa. Arī Dace ar Viktoru tieši šinī nedēļā bija devusies ceļojumā uz Vīni, līdz ar to satiku viņus tikai uz īsu momentu sestdienā, kad savācām tos no lidostas. Pēc tam vēl apciemojām Daci un Amandu tai pašā sestdienas vakarā, kur cītīgi sekojām līdzi balsošanas rezultātiem. Man tāda interesanta sagadīšanās, ka tieši ierados uz vēlēšanu laiku. Žēl gan, ka tas nav no tiem priecīgākajiem notikumiem, vismaz ne mūsu valstī. Protams, savu pilsoņa pienākumu izpildīju un, sekojot savai sirdsapziņai, balsoju par vienu no mazajām partijiņām. Diemžēl mana balss vien bija par maz. Visi vecie ķēmi atpakaļ savās vietās. Žēl man to mūsu valsti un cilvēkus. Priecājos, ka vismaz pati dzīvoju un veidoju savu nākotni valstī, kur viss ir sakārtots un drošs. Lai nu kā, līdzjušanas vakarā paspēju nokrāsot arī matus. Tagad man ir blondi matu gali. Ietekmējos no Madaras sajūsmu plūdiem par šo it kā tik stilīgo frizūru. Jāsaka gan, ka ar iznākumu esmu apmierināta. Vismaz, kas jauns. Vēl viena lieta, ko paspēju un ļoti spontāni paveicu, nopirku biļetes uz Parīzi. Abi ar Jonasu izlēmām pievienoties mammai un Madarai marta ceļojumā uz Franciju. Būs jautri un tagad vismaz ir ko gaidīt.

Taču visas manis nu jau pieminētās aktivitātes nebija iemesls, kāpēc vienu nedēļu ciemojos Latvijā. Iemesls, protams, bija darbs. Ceturtdien un Piektdien uz Latviju bija atbraucis mans boss Carsten. Biju mums sarunājusi šoferi, kas diemžēl vispār nerunāja latviešu valodā un saprašanās bija diezgan sarežģīta. Neskatoties uz to - visur tikām aizvesti un par ne ko nevaru sūdzēties. 9:30 sagaidīju Carsten lidostā un pirmā mūsu tikšanās bija ar Stradiņu Universitātes Onkoloģijas direktoru Edvīnu Miklaševiču un NMS vadītāju Artu Balodi. Šie divi bija ļoti cieti rieksti. Jau no paša sākuma abi mūs uzņēma ļoti aizdomīgi un pat mazliet nelaipni. Balode bija ļoti augstprātīga, jo gandrīz vai apvainojās, kad sākumā piedāvāju pastāstīt par mums latviski. Viņai neko tulkot nevajagot, viņa nav nekāda muļķe. Bet Carsten bija ļoti pacietīgs un uz visiem jautājumiem spēja atbildēt profesionāli. Jāsaka, ka beigās abi atmaiga un palika kā cilvēki. Šķiet, ka ar Edvīnu beigās mums pat varētu sanākt kāds darījums. Balode arī beigās jau atmaiga un pat iedeva telefonu Tuberkulozes centra vadītājam ar ko sarunājām tikšanos nākamajā dienā. Nākamā vieta, kur devāmies bija Biomedicīnas Izpētes un Zinātņu centrs, kur sniedzām prezentāciju aptuveni 10 interesentiem. Tur arī mazliet dabūju uzstāties. Jāsaka, ka pūlis bija ļoti smags, taču šķiet, ka arī tur varētu būt pāris potenciālu klientu. Dienu nobeidzām ar tikšanos Centrālajā Laboratorijā, kur diemžēl cilvēks, ar ko vēlējāmies tikties par tikšanos, bija aizmirsis. Tā nu beigās runājām ar vienu no valdes loceklēm un divām kautrīgām laboratantēm. Šeit gan man nācās daudz runāt, jo valdes loceklei bija ļoti slikta angļu valoda. Šī šķiet nebija tik veiksmīga tikšanās. Ar to arī diena beidzās.

Vakarā satikos ar Līvu. Manu „must see” personu. Ļoti jauki pasēdējām, izpļāpājāmies pa dzīvi. Taču nogurums lika par sevi manīt. Uztraukuma dēļ biju ļoti slikti gulējusi, un tikšanās mani bija galīgi nomocījušas.

Arī nākamo dienā sākām agri. Vispirms devāmies uz Tuberkulozes centru Stropiņu pagastā. Satikām ļoti simpātisku un pieklājīgu cilvēku. Man mazliet nepatika, ka Carsten oda pēc alkohola. Tas šķita tā ne īpaši profesionāli. Lai nu kā, nezinu vai šim cilvēkam mūsu piedāvātie produkti bija aktuāli.

Pēc tam satikāmies ar A. Kirhenšteina Institūta vadītāju. Tā nu gan bija jautra tikšanās. Vispirms viņa sasauca visus savus laboratantus, tā nu atkal dabūjām sniegt prezentāciju gandrīz 10 cilvēkiem. Pēc prezentācijas vadītāja mūs uzaicināja uz savu kabinetu dzert kafiju. Viņa izrādījās tāda pļāpa, ka nosēdējām tur vairāk nekā stundu. Tikām sabaroti ar kūkām, cepumiem un čipšiem no Japānas. Ar viņu varēja pārsmieties. Tāda klača, ka vaļā nevarēja tikt. Bet tas nekas, vismaz bija ko darīt līdz pēdējai tās dienas tikšanai. Pēdējā tikšanās notika iekš SIA Roche, kur viss bija ļoti profesionāli. Pirmo reizi tikšanās notika jaunmodīgā, modernā un acīm redzot privātā uzņēmumā. Līdz šim bijām staigājuši pa ļoti nolaistām, Padomju stilā iekārtotām iestādēm. Diemžēl, pēdējā tikšanās bija izgāšanās, jo laikam jau no paša sākuma tiku pārprasta. Šī kompānija sniedza cita veida pakalpojumus un mūsu produkti viņiem īsti nevarēja palīdzēt. Bet nu vismaz papļāpājām un mazliet vairāk uzzinājām par šo industriju un tirgu Latvijā.

Kopumā šī bija ļoti laba pieredze. Man patika šī „svarīguma” sajūta. Noteikti daudz iemācījos un dabūju mazliet noskaidrot galvu. Tagad atgriežoties īsti atvilkt elpu gan nesanāks, jo jau rīt sāksim nedēļu ilgi izstādi un pēc tam jau būs ceļojums uz Igauniju. Patīk šī aizņemtība, taču mazliet uztrauc laika trūkums priekš pašas bakalaura darba rakstīšanas.

Tas nu tā īsumā. Par manu pirmo „komandējumu”. Prieks, ka šoreiz nav tās skumjās sajūtas, braucot prom no Latvijas. Taču tas laikam, jo Kopenhāgenā mani gaida Jonass, pēc kā esmu tik ļoti noilgojusies.