Viss, kas nu pat vēl bija priekšā, pagājis. Pagājusi gan izstāde Dānijā,
gan kongress Tartu, Igaunijā, kārtējo reizi ļaujot pārliecināties, cik ļoti
ātri skrien laiks. Atskatoties uz šīm divām prakses pieredzēm, kā jau
paredzēju, Igaunijas kongress bija daudz saistošāks un interesantāks. Izstāde
Dānijā bija ļoti garlaicīgs pasākums. Varbūt, ja spētu runāt
pētnieku/zinātnieku valodā, pieredze būtu citādāka. Kompānijas vienīgā jēga no
mums bija tad, kad palīdzējām sagatavot izstādes stendu un pēc tam to nojaukt.
Tā nu pēc pirmās, ļoti garās dienas, vienojāmies, ka labāk šo laiku pavadīsim
mājās, rakstot savu bakalaura darbu. Uz izstādes rīkotajām vakariņām tomēr
tikām uzaicinātas, un lai gan ēdiens bija lielisks, īsti ar ko runāt, kā pašiem
ar sevi nebija. Vēlreiz nāca prātā doma, ja vien es būtu citā kompānijā ar man
saistošāku specifiku, šī būtu lieliska iespēja iegūt vairāk kontaktus un veidot
karjeru. Taču pēc vairākām vīna glāzēm sarunas pašiem ar sevi raisījās ļoti
interesantas, un galu galā nopļāpājām diezgan ilgi. Nākamā dienā ierados vēlā
pēcpusdienā, palīdzēt nojaukt stendu. Palīdzēt atnāca arī Jonas. Viss beidzās
ar to, ka abi tikām uzaicināti uz kompānijas Ziemassvētku vakariņām kaut kad
decembrī.
Pēc nedēļas devāmies uz Igauniju, kur tika rīkots otrais Baltijas
mikrobiologu kongress. Tallinas lidostā noīrējām mašīnu un devāmies vairāku
stundu ilgā ceļā uz Tartu. Tartu palikām ļoti labā, 4- zvaigžņu viesnīcā, kas
atradās uz pašas gājēju ielas. Man un Vaivai, katrai bija savs numuriņš. Ļoti
profesionāli. Tā kā viesnīca bija pilna, es no sava standarta numuriņa biju
paaugstināta uz luksus sweet, taču pārpratuma pēc to samainīju ar Gitti un
Carsten, dabūjot viņu delux numuriņu. Beigās gan par to ļoti nopriecājos, jo šī
bija daudz mājīgāka un komfortablāka istaba. Viesnīca tiešām bija ļoti jauka.
Fantastiskas brokastis. Un tā sajūta, dzīvojot šādā viesnīcā, vienai pašai
lielā delux numurā, ir ļoti laba. Vajadzētu atkārtot!
Kongresa pirmajā dienā notika reģistrēšanās un „iesildīšanās runa”. Jau no
pirmās runas, ar Vaivu sapratām, ka šī nav vieta mums. It kā šķietami
interesantu pētījumu stāsti mūsu ausīm tika sabojāti, kad katra trešā vārda
galā tika lietota tikai zinātniekiem saprotama terminoloģija. Pirmā diena bija
īsa. Vakarā Carsten mūs uzaicināja „uz aliņu”. Tur pat netālu no viesnīcas
atradām ļoti omulīgu bāru, kur dīvainā kārtā bija daudz cilvēku. Diezgan ilgi
tur nosēdējām, un pēc diviem lieliem alus kausiem pēkšņi jutos iereibusi. Labi,
ka pa taisno gājām uz hoteli, jo biju nogurusi un vēlējos iet gulēt. Taču, kad
šķita, ka gulta jau sasniegta, man nolūza atslēga. Viena daļa palika durvīs,
otra rokās. Šķita, ka esmu palikusi bez istabas, taču šāda atslēgu lūšana
viņiem nav retums, un metodes šādu situāciju novēršanai ir jau zināmas. Istabu,
un jaunu atslēgu atguvu aptuveni pēc 15 minūtēm. Alus apreibināta gulēju ļoti
labi.
Otrā un trešā diena bija gara un garlaicīga. Tikai ik pa brītiņam dabūjām
parunāt ar kādu latvieti vai lietuvieti, un arī tad, šķita, ka šie cilvēki
(pētnieki) nāk no citas pasaules. Tādi dīvaiņi. It īpaši viens, kas kļuva par
manu stalkeri. Puisis uz 25, garu blondu asti un „pedofila” acu skatienu. Katrā
pārtraukumā viņš kaut kā pieslīdēja pie mūsu galdiņa un atrada jaunus un jaunus
topikus par ko ar mani runāt. Beigās jau es no viņa laidos.
Lai gan pēc otrās dienas visi bijām pārguruši, devāmies ļoti smalkās
vakariņās tur pat uz gājēju ielas. Arī trešās dienas vakars bija interesants,
jo tikām uzaicināti uz kongresa noslēguma vakariņām Tartu Universitātes muzejā.
Diemžēl ne man, ne Vaivai lielas jautrības šeit nebija, taču pētnieciņi,
iedzerot pāris vīna glāzes, pēc vakariņām metās trakās dejās. Mēs ar Vaivu
izvēlējāmies doties mājās, jo kā jau minēju, bija grūti atrast kopīgu valodu ar
šiem „super-didžiem”.
Praksē atlicis strādāt mazāk nekā mēnesis, un Carsten ar Gitti jau
vairākkārt ir izspļāvuši domu, ka mēs ar Vaivu varētu palikt kompānijā un
turpināt iesākto. Protams, ne kā pilna laika darbinieki. Šobrīd grūti teikt vai
tas ir kas tāds, ko vēlos, tāpēc domāšu par to, kad pienāks laiks.
Personiskajā dzīvē viss ir lieliski. Pēc manas atgriešanās no Latvijas bija
diezgan grūti atsākt doties uz sporta zāli, un pagāja gandrīz nedēļa pēc manas
atgriešanās, kad beidzot apmeklēju klasi. Nespēju noticēt, cik ļoti sliktā
formā atkal biju. Diemžēl „super atgriešanās” sporta zālē man nesanāca, jo drīz
vien jau bija jādodas uz Igauniju. Ceru, ka šoreiz atgriežoties motivācija atgūšu
ātrāk nekā pēc tam, kad atgriezos no Latvijas.
Oktobra mēnesis tuvojas noslēgumam, un tā kā 31. Oktobrī ir Halloween,
nolēmām šo notikumu izmantot kā iemeslu jaunas ballītes organizēšanai mūsu
dzīvoklī. Pašlaik izskatās, ka tā būs mega balle, jo ciemiņu skaits, kas,
apstiprinājuši savu ierašanos, sasniedzis jau 32. Domāju, ka ballīte pārsitīs
iepriekšējo, kaut vai tikai tāpēc, ka jautrību nodrošinās kostīmi, kas ir
galvenais ballītes nosacījums.
Kā jau iepriekš rakstīju, ļoti spontāni tika iegādātas biļetes uz Parīzi
martā un tikpat spontāni es nesen iegādājos biļetes uz Holandi. Tā kā brauciens
uz Rīgu ziemassvētkos iznāk astronomisko dārgi, nolēmu izmantot iespēju un tā
vietā apciemot Elīnu, kas dzīvo Māstriktā, NL. Plānā, protams, ietilpst arī
ciemošanās Amsterdamā. Būs jautri.
Tas īsumā arī viss par to, kā man pēdējā laikā gājis. Atā!