StrĀdāšAna

Izskatās, ka turpmāk mana regulārā nedēļa būs apmēram tāda pati kā šī. Nedēļas pirmā puse okay, nedēļas otrā puse HARD WORK! Esmu totāli izpumpējusies, tāpēc nemaz nevaru iedomāties, kas būs, kad skola sāksies. Paldies Dievam, tas nebūs vēl rīt. Pirmā skolas diena būs tikai trešdien.

Es pat nezinu, kur man tagad ir spēks blogot, bet es labāk izstāstu visu tagad, nekā atkal krāju stāstāmo nedēļas garumā. 

Darbs garderobē man šoreiz bija piektdien un sestdien. Emocijas pēc tā - gan pozitīvas, gan negatīvas. Tad nu sākšu ar savu piektdienas nakti...Strādāju viena, jo piektdienās cilvēku nav īpaši daudz, tāpēc garderobē pietiek ar vienu meiteni. Sākumā man pat bija tik garlaicīgi, ka man iedeva slaucīt galda piederumus. Reāli, man nebija nekas pretī, ņemot vērā, ka tiešām miru nost aiz garlaicības. Pēc 00:00 jau sāka rasties cilvēki un beidzot bija ko darīt. Piektdienās ir tā besīgā lieta, ka man jāņem 4Ls par mēteli. Stulbie biezie lohi bieži vien cenšas kaut ko nožilīt, tāpēc man arī tam vēl jāseko līdzi. Kad vakars iet uz beigām, tad sākās tādas problēmas, kā numuriņu pazušana. Šoreiz ar apsargu mums bija lielā misija atrast viena čaļa mēteli, lai gan es sākumā pateicu, ka nemeklēšu, jo tā nav mūsu problēma, ka viņi pazaudē numuriņu. Tādā situācijā cilvēkiem ir 2 iespējas - gaidīt līdz slēgšanai, vai zvanīt rīt uz klubu. Protams, dzērušiem cilvēkiem uz to nospļauties un viņi neatstājoties cīnīsies, lai dabūtu savu mēteli. Sviests! Vēl bieži vien strādāt man traucē sadzērušies pārīši, kas sūcas tieši man pie garderobes, traucējot rindu un vienkārši liekot man vemt! 

Pamatā piektdienas vakars bija okay. Man gan besī tas stafs, kas tur strādā, bet piektdien nekas netraucēja, toties sestdien gan. Elena (galvenā garderobēs...tagad uzkundzējusies par bārmeni) ir nenormālā mīlulīte bosam. Viņi visu laiku tusē kopā, utt. Īstenībā, esmu novērojusi, ka darbā viņi visi tur tā kā tāda ģimene, bet tai pat laikā...man īsti neviens tur nepatīk. Tā Elena ir sīka maita, kas nepārtraukti visus apdirš aiz muguras. Viņa šķiet tik riebīga, lai gan savu iedomīgumu/egoismu viņa slēpj aiz pārspīlēta, neīsta smaida. Par viņu esmu dzirdējusi daudz slikta no meitenēm, no kurām pārņemam dzīvokli (viņas ir kursa biedrenes), no Veronikas un citiem, kas viņu zina. Līdz šim viņa mani netraucēja, bet sestdien gan nokaitināja. Par to vēlāk...

Boss, kas ir pakistānis arī man ne īpaši. Viņš ir diezgan līdzīgs Elenai. Tāds neīsts. Godīgi sakot, var redzēt viņā mazu līdzību ar Patriku, jo viņam arī patīk pēc darba sēdēt, klausīties mūziku, runāties...bet, paldies dievam, viņa upuris ir Elena. Protams, skuķenei jāsēž, ja grib saglabāt savu mīlulītes statusu, lai gan bieži vien var redzēt, ka viņa labprātāk ietu mājās. 

Tad tur ir vēl viens kadrs, kas man totāli besī. Tāds lietuvietis/krievs, kas angliski praktiski nerunā. Viņš gan saprot dāņu valodu, bet nu angļu nē. Piektdien viņš pie manis nāca kaut ko runāties un čut ne brauca augumā, kā es nezinot krievu valodu, ja nāku no Latvijas. Bet nu tad, tik kaut ko pasmējāmies un tā. Viņa īstie krieveļa gājieni nāca ārā sestdien, līdz ar to viņš kļuva oficiāli otrais pretīgākais kolēģis manā sarakstā. 

Kad beidzām strādāt, man nācās nīkt stundu vēl, līdz pirmajam vilcienam. Kamēr lietuvieši savā starpā kaut ko tusēja, es kā nūģe šķirstīju kāzu žurnālus (nezinu, kāpēc viņiem tie tur vairumā). Dzeramnauda arī kaut kāda smieklīgā - tikai 4Ls. Kad beidzot bija pienācis laiks iet, Elena ar mani nenāca. Tas bija nenormāli bailīgi vienai pa to mežu iet. Man visādi sviesti atkal rādījās. Protams, paspēju arī atsalt, jo vilcienu nācās vēl gaidīt.

Kad pārkāpu autobusā, mani atkal gaidīja "piedzīvojums". Apsēdos blakus vienai blondīnei. Pēc mirkļa, skatoties spogulītī, tā sāk kaut ko vaimanāt angliski, cik viņa pārgurusi. Es kaut kā automātiski viņai atbildēju, ka es arī. Un tā sākās mūsu saruna! Uzreiz pēc pirmajiem viņas vārdiem nopratu, ka viņa ir ļoti vīrišķīga. Pēc pirmā acu uzmetiena sapratu, ka viņa ir viņš. TRANSVESTĪTS. Izrādās šis lēdijs ir no Anglijas. Viņš Kopenhāgenā dzīvo kopš jūlija un šeit piestrādā modeļu biznesā. Es pat dabūju apskatīt dažas ļoti "interesantas" bildes. Izrādās, viņa vadīšot fashion week, kas būs nākamnedēļ Kopenhāgenā. Labs ne!? Lai nu kā, es brīžam gandrīz nenoturējos smejoties, jo vienmēr, kad uz viņu paskatījos, viņš savilka lūpiņas tūtiņā. Tas jau nekas, ka virs tām spiedās cauri mazi vīrieša rugāji. Kad prasīju, kur tad viņa tusēja tai vakarā, viņa nosauca kaut kādu kluba nosaukumu, kas esot populārs lezbiešu bārs. Pēc tam viņa teica, ka man arī vajadzētu noteikti uz to aiziet...:D 

Kad viņa/š izkāpa, es turpināju ceļu, cerībā ātrāk nokļūt gultiņa. Taču to ieildzināja trīs melnie, kas sāka strīdēties ar šoferi, jo negribēja maksāt par biļeti. Likās, ka tas nekad nebeigsies. 

Nākamā rītā pamodos ap 15:00 dienā. Un drīz vien jau nācās atkal taisīties uz darbu. Šoreiz gan nestrādāju viena, bet kopā ar Veroniku - savu klases biedreni. Tas to vakaru kaut mazliet padarīja labāku, jo mēs abas vismaz varam kratīt sirdi viena otrai. Arī viņai besī visas tās pašas lietas, kas man...un pat vēl vairāk. No viņas uzzināju visādas negatīvas lietas, kas manu garīgo uz to darbu nosita vēl vairāk. 

Sestdien bija nenormāli daudz cilvēku. Strādājām gandrīz tā pat kā Ziemassvētku laikā, kad brīžam pat pakaramie trūka. Protams, atkal bija visādas problēmas ar pazudušiem numuriņiem, utt. Neskatoties uz to visu, manuprāt, mēs izdarījām labu darbu. Dzeramnauda arī vismaz bija normāla - 10Ls. 

Kad visi bija izslaucīti ārā, mēs sākām visu vākt. Kad beidzu tīrīšanu, gāju ierakstīt savas stundas. Pēkšņi ieraugu, ka manas piektdienas stundas bija izlabotas. Es iepriekšējā dienā biju strādājusi līdz 04:00, bet Elena bija ierakstījusi man līdz 04:45. Nodomāju - ai, pofig, vismaz vairāk stundas. Taču sestdien tas bija izlabots uz 03:45, tātad man tika noņemts laiks. Es atkal atlaboju atpakaļ. Pēc tam pamanīju, ka Elena kaut ko skatās tai grāmatā un sāk runāt ar to krieveli. Tas kaut ko sāka lamāties. Tad viņš pienāca pie manis un kaut ko nomurmulēja. Es nesapratu ko, bet Elena tāda - viņš teica, ka tu esi smuka. Es tāda - jā, kā tad! Pēc tam viņš tā pat izdarīja Veronikai un Elena šai pateica to pašu. Es tāda - es nesapratu, ko viņš teica, bet to gan viņš neteica. Tad Elena kaut ko sapinķerējās un reāli izgāzās. Veronika man teica, ka viņa pēc tam kad aizgāju, kaut ko teikusi par mani. Reāli sīkā muļķe sejā smaida un aiz muguras apdirš. Veronika zina visu, ko tā Elena man dirsusi par viņu. Tā, ka mums abām viņa reāli besī!

Tieši šāds ir tas modelis,
ko atradu!

Arī tai vakarā man sanāca vienai iet uz vilcienu. Tikai šoreiz viss negāja tik gludi, jo kad gāju uz autobusu...tas bija aizgājis tieši pirms 2min un nākamais tuvākais transports, kas mani var aizvest mājās nāca tikai pēc 1h. Es biju tik izmisusi. Likās, ka tūlīt sāksies nervu sabrukums...taču es saņēmos un izdomāju, ka to vienu stundu iešu lēnām pa pieturām uz priekšu, paralēli meklējot kādu nepieslēgtu riteni :D Riteni man neizdevās atrast, toties SEIKO pulksteni gan. Uz riteņbraucēju celiņa viens pats gulēja skaists vīriešu pulkstenis. Perfektā stāvoklī, ūdens izturīgs, darbojošs 200Ls vērts pulkstenis. Vienīgais, kas viņam jāsalabo, ir ķēde, jo tā bija atrūkusi, bet nu tas ir sīkums - viena skrūvīte un viss okay! Manam Uģim tagad būs smuks aksesuāriņš!

Tieši šādi tā krūze izskatās.
Viņai ir divi uzgaļi!

Foršais atradums gan vakaru īpaši neuzlaboja, jo atkal biju atsalusi un nogruzijusies. Mājās biju tieši 07:00 no rīta un 15:00 man jau bija jābūt pie Seržio, tīrīt viņa māju. Šoreiz man tas aizņēma 2,5h. Kad atvadījāmies, viņš man atdeva kafijas/termosa krūzi. Viņam kaut kas uzdāvinājis, bet viņš nelietojot. Es biju tik priecīga, jo visu laiku gribēju sev to nopirkt, bet man bija žēl 15ls. Jēē, tagad varēšu būt biznes-studente ar savu kafijas krūzīti rokās. 

Pastāstījusi, pažēlojusies par savām pēdējām dienām nu esmu, tāpēc tagad taisīšos uz gulētiešanu. Gribu beidzot atpūsties. Veiksmīgu visiem nākamo nedēļu! 

Iet Labi!

Lai gūtu kaut kādu dzinuli šī ieraksta sākšanai, pārlasīju savus pirmos trīs ierakstus uzreiz pēc atbraukšanas uz Dāniju. Neticami, cik ļoti viss ir mainījies. Kas tik nav noticis pa šiem 5 mēnešiem. No nekā mēs esam izveidojuši tīri pieņemamu dzīvīti šeit. Īstenībā esmu lepna par mums.

Neesmu rakstījusi kopš pagājušās sestdienas. Visu laiku centos sevi piespiest, bet nu slinkums/nogurums ņēma virsroku. Tad nu šoreiz gatavojieties garam ierakstam! Nespēju noticēt, ka jau nedēļa paskrējusi, kopš pagājušās reizes, kad rakstīju. Kāpēc laiks tik ātri nesas uz priekšu?! Vai tā šķiet tikai man? Lai nu kā - visu pēc kārtas...

Svētdiena [22.1]

Tā bija diena, kad gāju pie Seržio tīrīt māju. Lai līdz viņam nokļūtu man jābrauc ar autobusu līdz centram un tad ar metro līdz vēl dziļākam centram. Lai to izdarītu man jālieto divzonu klipkarte, jo izmantoju ceļā otro un pirmo zonu. Taču, kad iekāpu un noklikšķināju, man uz klipkartes iezīmējās 31. zona, kas nebija nomainīta no iepriekšējās pieturas. Šokā, gāju pie šofera un teicu, kas par lietu, jo nupat dzirdēju stāstu ar tieši tādu pašu situāciju. Šai stāstā, gan meitene kļūdu nebija pamanījusi un, kad iekāpa kontrole, viņai bez žēlastības uzlika 75Ls sodu. Pieprasīju šoferim labot savu kļūdu, ko viņš arī izdarīja, man iedodot kaut kādu ekstra klipu. Grūti aprakstīt situāciju tiem, kas nav pazīstami ar Dānijas transportsistēmu, bet galu galā - viss nokārtojās labi. 

Man sanāca mazliet kavēt un pie Seržio durvīm biju tieši 15:00, nevis kā gribēju 14:50. Taču dīvainā kārtā durvis man neviens vaļā nevēra. Taču pēc pāris sekundēm ieraudzīju, ka pats brazīlis tikai nāk mājās. Paldies dievam ka tā, jo man negribējās kavēt. Ejot iekšā, es jau paspēju noskaust visu viņa stāstīto. Iepriekšējā dienā viņš bijis uz lielisku operu, šodien atklājis kādu kolosālu restorānu, utt. Viņš katru dienu uz darbu brauc ar laiviņu...vai nav super? Mana sapņu dzīve! Lai gan gluži tādu kā viņam es gan negribētu, jo man viņš šķiet vientuļš.

Māju iztīrīju tieši 2h. Ievēroju, ka viņam ir kādas 10 dažādas smaržu pudelītes. Visas, protams, krutāko firmu!  Kad biju pabeigusi un gatava iet, viņš man piedāvāja iedzert tēju. Piekritu, jo nekur nebija jāsteidzas. Mēs nopļāpājām 3h. Viņš ir tik interesants cilvēks. Patīkamais, ko uzzināju - viņš ir ļoti apmierināts ar manu darbu, jo tas, ka man patīk viņa māja, esot ļoti svarīgi. Iepriekšējā meitene esot bijusi ļoti pavirša un neiejūtīga pret visiem viņa sīkumiem, tāpēc viņš nav juties ar viņu apmierināts. Ar mani esot pavisam citādāk. 

Pirmdiena [23.1]

Nācās celties ļoti agri, jo man bija norunāts skolā satikties ar vienu kursa biedreni, lai ietu uzzināt, vai mums ir kādas iespējas dabūt valsts pabalstus. Paldies Dievam, man tai dienā uz skolu vajadzēja braukt ne tikai šī iemesla dēļ. Man vajadzēja arī nodot bibliotēkā grāmatas un nokopēt vienu papīru. Meitene tā arī neieradās un es neko nezināju, kur iet, ar ko runāt, utt. Tā iemesla dēļ devos mājās, bet kā jau teicu - galīgi veltīgs šis ceļš nebija. Tā pat no rītiem mēs nevaram izgulēties Vaļera sīkā puikas dēļ!

Ar to mana pirmdiena nebeidzās. Iepriekšējā dienā saņēmu sms no Marijas (tās sievietes, kuras māju tīriju, kamēr Agnese bija slima). Viņa jautāja, vai nevēlos pārņemt tīrīšanu pavisam, jo Agnese vairs nevarot sava otra darba dēļ. Protams, piekritu un pirmdien norunājām tikšanos. Nebijām līdz šim vēl īsti iepazinušās. 

Precīzi norunātajā laikā biju klāt. Viņa un viņas no Āfrikas adoptētā meitiņa Lia mani jau gaidīja. Abas bija apslimušas. Marija šķita ļoti jauka un simpātiska sieviete. Apmēram uz gadiem 33. Viņa man vēlreiz visu izrādīja un izstāstīja, kā vēlētos, lai to daru. Atkal piekritu aicinājumam iedzert tēju, pie kuras izrunājām arī citas lietas. Izrādās viņa ir pacēlusi algu no 1.janvāra. Tagad par reizi saņemšu 35Ls. Super! Kad gāju prom, viņa teica, ka ceturtdien, kad nākšu tīrīt, viņa man atstās 40Ls, jo pieliks ekstra naudiņu par to, ka tērēju savu laiku, nākot ciemos. Sajutos mazliet neērti, bet neatteicu.

Otrdiena [24.1]

Paralēli visam šim, Vaļera arī mājās gatavoja pārsteigumus. Protams, otrdienas rītā. Viņš pēkšņi bija izdomājis urbt un dauzīt. Ko?! Nesapratām. Uzzinājām tikai pēc pirmā tualetes apmeklējuma. Pirmkārt jau, durvīs beidzot bija sataisīta atslēga. Un otra ekstra ir tāda - kad ieslēdz tualetē gaismu, automātiski sāk skanēt mūzika no tāda liela melna, apputējuša radio. Bet skan diezgan laba mūzika - 90.gadu hiti. 

Tā kā Uģim visa šī nedēļa darbā tika iedota brīva, mēs katru vakaru izdomājām ko "jautru" pasākt. Piemēram, otrdienas vakarā, pulksten 21:00, braukt uz skolas baseinu, kas ir vaļā tikai līdz 22:00. Pirtis tur bija galīgi garām - meitenēm un puišiem atsevišķi, un baseina ūdens ar tāds nekāds likās. Vismaz kompānija bija laba - brāļi/māsas latvieši.

Nakts bija pavisam smieklīga, jo Vaļera atkal bija ierāvis. Viņš 23:00 naktī bija uzlicis mūziku uz visskaļāko un gaudoja līdzi. Viņam uz riņķi gāja tikai 2 dziesmas. Viena bija  "Mammama mama Marija maā..." un otra "Feličita...."! Tik smieklīgi, jo viņš riktīgi dziedāja līdz un pa vidam kaut ko sīko puiku sūtīja gulēt. Interesanti zināt, kā lai viņš aizmieg, ja tēvs blakus uz skaļāko gaudo līdz dziesmām?! :D 

Trešdiena [25.1]

Diemžēl Vaļeras priekšnesuma dēļ, sīkais puika nākamā rītā netika aizvests uz bērnu dārzu, tāpēc izgulēšanās bija norakstīta pavisam. Pietam, pats Vaļera kaut ko visu rītu sūca mums tieši pie durvīm. 

Vakarā gājām ciemos pie Agneses un Maksima. Man vajadzēja dabūt Marijas mājas atslēgas no viņas, tāpēc pie reizes tikām uzaicināti vakariņās. Atkal dabūjām ar kājām iet milzīgu gabalu, tāpēc nosalām ne pa jokam. Ārā tagad ir nenormālais aukstums. 

Agnese mani sākumā mazliet sarūgtināja, jo kaut ko teica, ka Marija viņai prasījusi, vai viņa nezinot kādu pieredzējušāku, blablabla...Tagad sāk likties, ka Agnese man kaut ko vienkārši gribēja iegriezt, ņemot vērā, ka es nekad neesmu saņēmusi no Marijas kādus aizrādījumus, kā viņa. Vakariņas pašas par sevi arī bija pašvakas, toties mēs no Maksima uzzinājām daudz noderīgas informācijas. Es arī dabūju beidzot kādu, kas iztulko manu kaudzi ar vēstulēm dāņu valodā. Sapratu, ka esmu neizdarījusi ļoti daudzas lietas norādītajos termiņos. Piemēram - es neesmu aktivizējusi savu NORDEA bankas karti. Lai nu kā - viss ir labojams!

Ceturtdiena [26.1]

Šī bija ļoti, ļoti smaga diena. No pulksten. 10:00 - 14:00 es berzu Marijas māju. Tā grīdu balināšana ir mans lielākais murgs. Man vienu brīdi likās, ka es nekad netikšu no turienes prom. Marija teica, ka nākam reiz man atstāšot ekstra naudiņu par to lieko stundu, bet šoreiz gan es viņai atbildēju, ka viņa būs jau labi. Negribu, lai viņa domā, ka esmu kaut kāda mantkāre, jo kā ekstra naudiņu jau uztveršu tos 5Ls par pirmdienu. Uzsitu viņai sms, lai viņa man saka, ja kaut kas nav tā kā vajag, un viņa atbildēja, kas viss esot ļoti labi. Tā ka - YEah! :D Starp citu, skaidrībai - viņa bija slima tai dienā, tāpēc, lai man netraucētu tīrīt - viņa bija aizgājusi pie draudzenes tur pat blakus. Tāpēc mūsu saziņa bija caur sms. 

Pēc tam, tikāmies ar Uģi pie savas jaunās pašvaldības, lai noskaidrotu, vai ir iespējams mums dabūt kaut kādu pabalstu no valsts. Tikām sūtīti no viena galdiņa pie nākamā un tad atkal nākamā. Galu galā uzzinājām, ka mums šādu pabalstu nav iespējams iegūt, jo mums ir studentu uzturēšanās atļauja, kas nozīmē, ka tā apstiprina mūsu uzturēšanos Dānijā tikai tādā gadījumā, ja varam sevi uzturēt. Taču viena palīdzības iespēja mums ir. Mēs varam pieprasīt palīdzību atmaksāt daļu no mūsu īres. Taču, lai to dabūtu, mums ir jāstrādā un jāpelna noteikta summa kopā. Tātad šo pabalstu būs iespējams dabūt tikai tad, kad man būs legāls kontrakts, kurā būs vismaz 500Ls mēnesī. Tā kā garderobē uztaisot šādu kontraktu, man tā pat tā summa nesalasās, tad izdevīgāk man ir strādāt melnajā!

Pie reizes arī aizgāju uz banku nokārtot tās lietas, kas nebija nokārtotas. Tai dienā mums visur gadījās kaut kādas nelaipnās vecenes. Riktīgi nobesīja. Lai nu kā - visu ko vajadzēja noskaidrojām un izdarījām. 

Tad, pašā vakarā mums bija jāaizbrauc līdz Jensam - jaunās mājvietas īpašnieks. Viņam mums vajadzēja iedot atslēgas un mēs pie reizes jau aizvestu pāris lietas. Atslēgas viņš mums atdeva jau šajā dienā, jo pats piektdien brauc nedēļu garā ceļojumā uz Austriju. 

Mūsu pāris mantas izvērtās 70kg! Tas bija murgs, jo kopā mums bija 3 somas + koferis, un ceļš bija jāmēro ar2 transportiem un daudz iešanu ar kājām. Tas bija SMAGI! Galā mūs gaidīja laba un slikta ziņa. Labā- tur visam ir uztaisīts mega remonts. Gan istabām, gan tualetei, gan arī virtuvītei. Sliktā - remonts vēl nav līdz galam pabeigts. Visdrīzāk, kad trešdien vāksimies iekšā, istabas būs pabeigtas, bet virtuve un tualete vēl ne, kas nozīmē pāris dienas nāksies dzīvot kopā ar meistariem :D Bet nu - kopš tā brīža man ir tāds pacilāts garastāvoklis, jo neticas, cik ļoti visa sadzīve mums tagad mainīsies. No vienas istabeles uz veselu dzīvokli - pie tam brand new! 

Piektdiena [27.1]

Tagad skatoties mūsu istabā, nešķiet, ka tik daudz mantas būtu aizvestas, jo vieta īpaši manāmi nav atbrīvojusies. 

Šodien rīts atkal tika sabojāts sīkā kaukuļa dēļ, un Uģis neizturot iekliedzās pa visu māju ZB, paralēli izdauzot sienā gandrīz vai caurumu. Pēc šī, sīkais apklusa un abi ar Vaļeru minūtes laikā jau bija ārā no dzīvokļa :D

Tagad mans plāns ir atpūsties, lai vakarā būtu spēks strādāt. Man šodien garderobīte :)

Bučas!

.

Mana piektdiena bija ļoti, ļoti, ļoti gara. Tā sākās ap 11:00, bet beidzās jau sestdienā ap pulksten 8:00 no rīta. Tātad rupji rēķinot 21 negulēta un ļoti aktīva stunda. Toties šīs garās stundas tika pavadītas ļoti lietderīgi, ļaujot manai dzīvei mazliet noskaidroties. Tā kā līdz šim, kad visiem te atklāju lietas par savām darba iespējām, tās nav piepildījušās, es par šo un to šoreiz paklusēšu. Tagad varu arī pateikt, ka, piemēram, tas vīrietis, kas man kaut ko zvanīja & rakstīja par to tīrīšanas darbu, tā arī pazuda un vairs nav devis nekādu ziņu. No tās latviešu čāčas atnāca vēl viena vēstule, kurā es tiku nolikta par tādu bezkaunību, kā "darba intervijas" pārcelšanu, un blablabla...bet pats labākais šai visā - MAN VIENALGA. Es esmu priecīga, ka šīs abas iespējas man atkrita, jo galu galā man šie cilvēki tā pat visdrīzāk būtu jāuzmet, jo man sāk spīdēt daudz gaišāka nākotne - studenta darba pieredzes ziņā.

Par savu dienas pirmo pusi tātad paklusēšu. Pagaidām! Taču jā - tas ir saistīts ar kādu darbu. Ar darbu, ko vienkārši nenormāli gribu, jo tas būtu kaut kas TĪK kruts! Bet nu okay...tagad kušš!

Kad atgriezos mājās, pulkstenis bija aptuveni 16:00. Es piektdien biju uzaicināta atkal strādāt garderobē. Darbā man bija jābūt tikai 22:00. Caur vienu labu publiskā transporta satiksmes mājas lapu, izfigurēju, kā ātrāk un tuvāk nokļūt no mājām līdz turienei. Galu galā izrādījās, ka 2 autobusi, mani aizved tieši no mājas sliekšņa, līdz darba vietas slieksnim 40 minūšu laikā. Pirms tam mazlietiņ pagulēju, bet nekāds dižais miegs man nesanāca. 

Protams, paēdu cik nu vien varēju un sāku taisīties. Kad biju tualetē, no kaut kurienes nāca šausmu filmas cienīgas skaņas. Taču viņas bija tik skaļas un reālas, ka man šķita, ka Vaļeru un citus kaimiņus plosa kaut kādi  zombij briesmoņi. Man palika tik neomulīgi, jo galvā jau biju izdomājusi visas ainas. Vienu brīdi palika tik bail, ka likās, ka pēdējā stundiņa ir klāt. Cik nu vien ātri varēju, sataisījos un skrēju ārā. Taču ārā viss bija vēl ļaunāks. Tāda tumsa, smaga, bieza migla, auksts, kodīgs gaiss...kaut kur tālumā skan nenoteikta rakstura trokšņi. Es trīcēju pie visām miesām. Paldies Dievam, autobuss nekavējās. Braucu, braucu...līdz vienā pieturā iekāpa Agnese ar Maksimu. Kādu laiku braucām kopā, tērzējām, Agnese uzaicināja šodien uz savu vārda dienu un tā. Uz vārda dienu gan neejam, jo Uģim šodien darbā stafa vakariņas un es viena iet negribu. 

Kad sapratu, ka man drīz jau jākāpj ārā, sāku ļoti uzmanīgi sekot līdzi ceļam. Taču, zinot, ka man vēl viena pietura jābrauc, šoferis tāds uz mani lūr un saka, ka braukšot kaut kur tur, nezin kur. Es sabijos, jo domāju, mošk kaut ko nepareizi esmu sarēķinājusi, bet izrādās viss kārtībā. Tā nu pēdējo pieturu nopļāpājām ar melno mērkaķēnu. Viņš teica, ka pirmo reizi dzīvē satiek kādu no Latvijas un uz manu joku, ka tie divi sākumā (Agnese un Maksims) arī bija latvieši, viņš īpaši nenoreaģēja. 

Izlecu savā pieturā ārā un pēc aprēķiniem, nākamam busam jānāk pēc 4 minūtēm. Taču skatoties pieturā 14. autobusa maršrutu, sapratu, ka tas nav tas, ko man vajag. Tā nu steidzos jautāt vienīgajai dāņu večiņai, kas tumšajā nekurienē bija atrodama. Tā izvilka savu lukturi un kaut ko ilgi ilgi pētīja. Beigās sapratu, ka man jāiet otrā pusē. Okay - labi! Bet večiņa tik pēta, pēta manu lapu, kas pilna sazīmēta ar ceļiem, autobusiem, to laikiem, utt. Es saprotu, ka man laika vairs nav, tāpēc cenšos no viņas atkratīties un raut to lapu ārā, bet tā kā tāda skabarga pakaļā. Taču neskatoties uz to - uz oru pieturu paspēju laikā. Tā man likās, bet autobuss nenāca un nenāca. Piebrauca toties tas autiņš, ar, kuru biju braukusi turp un šoferis atvēris durvis smejoties jautā, vai tad jau atpakaļ?! Lai nu kā...turpināju gaidīt 14. Pēkšņi skatos, vecais tantuks no otra gala ar kaut kādu karti rokās skrien, un man kaut ko dāniski kliedz! Ā, jā...viņa man atbildēja tikai dāniski. Bet tad pēkšņi viņa ieraudzīja, ka viņas autobuss nāk, tā nu viņa metās atkal atpakaļ un skrēja uz to busu. Bet še tavu skādi - viņa nokavēja. Sajutos slikti, tāpēc man par laimi tieši nāca mans buss, un es paspēju viņā ielekt pirms atkal nāktos saskarties ar veco. 

Kad atnācu, viss bija diezgan patukš. Šoreiz daudz kas bija mainījies, jo pirmkārt man bija jāstrādā vienai pašai turlejā, un otrkārt, šoreiz man no katra bija jāsaņem 4Ls par mēteli. Norēķināties varēja gan skaidrā, gan ar karti...bet ziniet - es visu apķēru ļoti ātri. Man vispār neradās tai ziņā neviena problēma. Cilvēki gan nebija daudz un rindas neveidojās, bet ballīte tā pat iegriezās diezgan liela. Tie 30 + ir vēl trakāki kā jaunieši. 

Kas vēl bija interesanti?! Tur tieši pie manis stāvēja tāds seksīgais apsargs, kas visu laiku ar mani koķetēja. Kaut ko skatījās, smaidīja...pienāca ik pa laikam pateikt kaut ko. Bet tad tur bija viena čāča. Nu briesmīga paskata. Tāda figūra, kā no šausmu filmām, jo viņai bija tāds kupris, izgāzts vēders, nokarājusies pakaļa...tam visam pāri topiņš ar nokarājušos jaku, kas to kupro izcēla vēl vairāk. Viņas garie mati bija tā sakasīti, ka likās, ka viņa no miskastes tikko izlīdusi. Lai nu kā - viņa jutās seksīga un visu laiku skatījās un veltīja katru savu manam apsargam. Beigās viņa pie viņa piedejoja un centās raut sev līdzi, bet viņš protams, kā džentelmenis attaisnojās, jo strādā. Kad viņa nozuda atkal deju placī, viņš man veltīja tādu riktīgi WHAT A FUCK? skatienu :D :D Vispār visi tie veči, kas tur strādā riktīgi ierēc par tām sadzērušajām bābām, jo viņas tiešām lielākā daļa ir briesmīgas. It kā biezās, bet izpucējušās kā putnu biedēkļi. 

Tā kā sievietes tur pamatā ir 30 +, daudzi veči tur nāk kaut ko koķetēt ar mums - jaunajām, kas strādā bārā un garderobē, jo man garderobe praktiski ir pie paša dance floor. Es saņēmu tik daudz komplimentus, bet 2 interesantākie bija - ĀRPRĀC, TU IZSKATIES KĀ TIK JAKA PERSONA. :D 

Kad slēdzāmies ciet, visu sakārtoju savā darba vietā, saskaitīju naudu, blablabla...bet man tā pat nācās nīkt tur līdz 04:40, jo pirmais vilciens bija tikai 05:00. Tātad 40 min vienkārši padirsu savu laiku. Beidzot, kad bija pienācis laiks, ar Elēnu (to ķip galvano meiteni) devāmies uz vilcienu. Pēc tam abas ņēmām vienu autobusu. Viņa izkāpa krietni ātrāk un es atlikušo ceļu it kā paliku viena. Bet nepagāja ne viena minūte, kad ar mani sāka runāt tāds simpātisks, bet nu galīgi sadzēries čalis. Bet tā kā man nebija ko darīt, runājos pretī. Izrādās tas kaut kāds pavārs krutā restorānā, kas šodien svinēja lielu notikumu - viņu restorāns iekļuvis NewYork Times. Viņš man visu laiku atvainojās, ka ir tik daudz iedzēris, jo nevar izstāstīt teoriju, ko šodien apņēmies visiem izstāstīt. Tā teorija bija kaut kas par gaiļu un vistu nogalināšanu. Ka viņi cīnoties par to, ka tas neesot godīgi, ka vistas nogalinot 50% vairāk nekā gaiļus. Nu karoč sviests :D

Kad pārnācu mājās pulkstenis bija 6:00. Jutos diezgan moža, tāpēc paēdu, nomazgājos un devos gulēt. Bet tā kā Uģis bija pamodies...mēs vienkārši līdz kādiem 08:00 rītā nopļāpājām par viss kaut ko. Īstenībā forši izsmējāmies. 

Gulējusi es īpaši neesmu, jo ap 11:00 jau atkal bija jāceļas, jo šodien bija veļas diena. Tā ka...es laikam taisos iet tagad gulēt, jo man šodien vakars vienai. Kā jau iepriekš rakstīju, Uģim šodien pasākums ar darba biedriem.

P.S. Aizmirsu pateikt pašu svarīgāko. Es runāju ar bosu, un viņš teica, ka lai šomēnes nostrādāju vēl nākamo piektdienu, bet ar nākamo mēnesi sākot es strādāšu katru sestdienu un katru otro piektdienu. Yēēē! Cerams, ka tagad to pasakot skaļi - nekas nemainīsies :D

Bye!

Projekts NOLIKTS

Hello!

Varat mani apsveikt ar lielisku otrā projekta nobeiguma nedēļu, kā arī ar 10 dienu gara brīvlaika sākšanos. Tagad gribu atpūsties no skolas pa visiem 100%, lai gan tā pat ir ieplānots atkārtot dāņu valodu. Bet pirms es to daru, vēl uzrakstīšu mazu atskatu savās mokās :D

Otrdien bija prezentāciju diena, kur visām grupām bija jāprezentē savs projekts. Pirms viss vēl bija sācies, zālē smaidīgs iesoļoja mūsu lielais nodevējs Lars. Šis gatavojas rakstīt jaunu projektu viens pats, tāpēc bija atnācis noskatīties, kas ir citiem, lai ar savu darbu neatkārtotos. Oi, vecīt - veiksmi! 

Mēs uzstājāmies kā ceturtā grupa. Doma bija tāda, ka tad, kad grupa noprezentējusi, tās oponent-grupa izsaka savu viedokli par prezentācijas saturu. Pēc tam komentē lektori. Pirmās 2 grupas no lektoru puses tika noliktas līdz ar zemi. Trešā grupa noprezentēja ideāli, jo viņi savu prezentāciju bija uztaisījuši kā teātri. Pēc tik lieliska priekšnesuma bija grūti uzstāties, bet galu galā mēs saņēmām ļoti labu feedback. Taču pats labākais - es tiku īpaši izcelta par savām lieliskajām prezentētājas spējām. Abas lektores mani uzslavēja. Pietam - no 30  kursa biedriem, nevienu citu speciāli neizcēla, TIKAI mani! Es biju tik lielā sajūsmā, jo varu saderēt, ka liela daļa aiz skaudības nezināja kur likties. Uģis teica, ka viņam arī riktīgi noskauda! Bet ne tikai par mani, bet arī par mūsu grupu kopumā teica, ka mēs esam vienīgā grupa, kurai ir tāda īpaša enerģija, jo var redzēt, ka ļoti atbalstām viena otru.

Prezentācijas beidzās ap 12:00, tāpēc nolēmu palikt skolā, gatavojoties ceturtdienai, kad ir projekta aizstāvēšana. Kā jau iepriekš rakstīju, šai dienā sistēma ir tāda, ka mums ir 2 "eksāmeni". Pirmais, kā aizstāvošajai grupai, kur mums tiek dots feedback + jautājumi no otras grupas 20 minūšu garumā, un tad jautājumi 15 minūšu garumā no skolotājas. Otrs "eksāmens" ir tāds pats, tikai mēs tagad esam grupa, kas komentē citu darbu + uzdod viņiem jautājumus. Sarežģīti aprakstīt, bet cerams pamatdomu sapratāt! 

Viss noritēja lieliski, lai gan man liekas, ka grupa, ko oponējām ir mazliet apvainojusies par tik grūtiem jautājumiem. Nu sorry, meičas! Es nejūtos vainīga, jo tāds bija mūsu uzdevums! Oponēšana arī tiek vērtēta! 

Kad viss bija beidzies, katra grupa pa vienai gāja iekšā pie lektoriem uzzināt viņu viedokli un mūsu atzīmi. Pirmais jautājums, ko no galvenās lektores saņēmu bija - Elina, how are you today!? Man tāds - Emmm - iIam okay! Bišk apmūlsu, bet tad viņa man pateica, ka es esot bijusi ļoti agresīva aizstāvot mūsu projektu. Man vajagot atcerēties, ka tas esot mācīšanās process. Ha! Izrādās viens čalis no citas grupas esot saņēmis tādu pašu komentāru. Godīgi sakot - es esmu lepna, jo man savs "izlolotais bērns" jāaizstāv, un tas čalis, kas saņēma tādu pašu viedokli...viņš ir ļoti liels malacis mācībās un ļoti izteikts līderis. Manirupo glaimo fakts, ka skolotāji mūs redz līdzīgās pozīcijās. 

Galu galā dabūjām 7. Dānijā atzīmju sistēma ir tāda -> -3; 0; 2; 4; 7; 10; 12. Tā ka 7 ir ļoti laba atzīme. Es esmu vairāk kā apmierināta, jo no grupām, ko zinu - viena nenolika, viena dabūja 2, viena dabūja 4, tad viena dabūja 7 un tā, kur ir tas čalis (viņš arī bija tai grupā, kam prezentācija bija kā teātris) - viņi dabūja 10. Es esmu tik apmierināta, jo man vismaz ir kur vēl augt. Piemēram, salīdzinot ar pirmo projekt...haha - tas bija pilnīgs sūds!

Ruksija un Helēna (manas grupas biedrenes) pa šo brīvlaiku aizbrauca mājās. Man palika skumīgi, jo aizdomājos, cik tas bija jauki būt mājās. Lai gan zinu arī, ka nebraucot mājās, es sev aiztaupu "atgriešanās depresiju". 

Vēl varu pastāstīt to, ka pēdējās dienas mums te ir briesmīgi laikapstākļi. Visu laiku līst un ir liels vējš. Piemēram trešdien, kad braucu mājās no savas grupas tikšanās, saskrējos ar Gunu. Guna ir viena latviešu meitene no cita kursa. Sākām pļāpāt, kratīt sirdi viena otrai, utt., līdz sapratām, ka esam aizpļāpājušās kādu pusotru stundu un pilnībā atsalušas (runājāmies pieturā zem jumtiņa). Bija sācis gāzt kā ar spaiņiem, tāpēc, kad beidzot biju tikusi līdz mājām - slapjums bija ticis līdz kaulam un pēdas bija pilnībā atsalušas.

Un šorīt, kad ļoti sapucējos un sataisīju matus...protams, Uģis bija aizgājis uz skolu ar lietussargu un lietus sāka gāzt pusceļā. Es biju atkal izmirkusi, izpūrusi un vienkārši jutos briesmīgi. Bet nu neskatoties uz to, tāpat saņēmu komplimentu :)

Kad viss bija cauri, braucu mājās. Paēdu, aizgāju uz veikalu, sakārtoju māju...uzrakstu tagad blogu, un gatavojos rītdienai. Kas būs rītdien - nestāstīšu, jo vienmēr, kad pastāstu kaut ko pirms laika - tas galu galā nepiepildās. Tā, ka čau pagaidām! 

īsi

Šodien pēdējā diena pirms projekta prezentācijas. Prezentācija ilgs 10 minūtes. Taču ceturtdien mums priekšā vēl viens murgs. Tā ir projekta aizstāvēšana un cita projekta nolikšana. Doma tāda, ka katrs no mums iedod savu projektu citai grupai, kuras uzdevums ir mūs oponēt. Tātad pirmā daļa būs - aizstāvēšanās, bet otrā - "uzbrukšana" kādam citam. Ja galu galā visu noliksim, tad priekšā mums būs nedēļu garš brīvlaiks, bet ja ne...tad, kamēr citi atpūtīsies, mēs visu pārakstīsim. Oi, tādu domu vispār nedrīkst pieļaut!!!

Šodien ar meitenēm norunājām satikties plkst.15:00, jo man no rīta bija paredzēts iet uz banku un pašvaldību nomainīt adresi. Uģis aizgāja jau no paša rīta, bet es vēl izdomāju pagulēt. Brīnumainā kārtā sīkais puika bija kluss un pirmo reizi acis atvēru, kad pulkstenis bija jau 12:30. Es varētu gulēt vēl, bet norunātā tikšanās mani piespieda celties. 

Šodien gribējās uzpucēties, tāpēc visu dienu esmu pavadījusi uz papēžzābakiem. Foršākais, ka uz visiem autobusiem, kurus šodien lietoju, man nācās skriet. Veicas! Bet nu es par to tik pasmējos, jo kāda jēga gruzīties!?

Mans pirmais mērķis bija banka. Uzreiz nokļuvu pie lodziņa, un atkal pie tā paša puiša, pie kā pagājušajā reizē. Viņš mani atcerējās un mazliet pakoķetējot pajautāja, vai šoreiz neaizmirsu telefonu. Mums viss izgāja ātri, tāpēc steidzos uz pašvaldību. Brīnumainā kārtā - arī tur tiku ar 10 minūtēm cauri, skolā nokļūstot 15 minūtes ātrāk. 

Labi, ka izdomāju, ka gribu samaksāt depozītu esot skolā, jo bez vienas meitenes palīdzības man tas nebūtu izdevies. Vismaz no tā tagad ir miers!

Skolā ar meitenēm kopā aizvadījām kādas 2,5h. Domāju, ka esam sagatavojušās prezentācijai diezgan labi, bet tas nenozīmē, ka šovakar man vēl nevajag trenēties. Oi, kā vajag!

Saņēmusies

Es to vienmēr biju zinājusi, pat pieredzējusi, taču kaut kā tomēr nepārtraukti piemirsusi. Es runāju par pozitīvo domāšanu. Viss ir cilvēka galvā, pat tāds spēks, kas ietekmē apkārt notiekošo. Pati gruzos, ka man neveicas ik uz soļa, bet galu galā šī gruzīšanās, negatīvā domāšana un vienkārši neticēšana sev, tas viss arī izraisa sliktās lietas man apkārt. Uzreiz kā saņēmos, sāku domāt labas, uzmundrinošas domas un ticēt saviem spēkiem - viss pagriezās pa 180 grādiem. 

Nu nav jau tā, ka tagad esmu tikusi ārā no visām naudas ķibelēm un grūtībām skolā, bet skats uz dzīvi man noteikti ir palicis gaišāks. Pirmkārt jau tāpēc, ka dzenu ārā no sevis tumšumu un piespiežu ienākt gaišajam. Ziniet, tagad pat dažas labās lietas nāk pašas no sevis negaidot...piemēram, tas čalis man atbildēja, ka viņa darbs akceptēja mani, kas nozīmē man būs vēl viens tīrīšanas darbs. Nu labi, nevar jau it kā atkal priekšlaikus sapriecāties, bet nu es tomēr priecājos.

Sestdien pie mums nāca Katrīna ar Ievu skatīties dzīvokli. Viņas 1. februārī met ārā no kojām, tāpēc viņām steidzami nepieciešams atrast jaunu vietu, kur dzīvot. Tā, kā mēs atbrīvojam šo istabu un Vaļera meklē jaunus cilvēkus, tad priekš viņām šis ir labs variants. Pats Vaļera tikai sapirka cepumus, mandarīnus un čipsus, atstājot mūs ar viņām runāties. Pats kaut kur aizgāja...laikam sakautrējās :D Reāli mēs ar Uģi divatā visu norijām, jo meitenes bija diezgan kautrīgas. 

Pēc kādas stundas, kopā ar abām meitenēm devos uz skolu, jo man tur bija norunāts tikties ar projekta grupas biedrenēm. Mums vajadzēja izdomāt plānu savai otrdienas prezentācijai. Ceļš mazliet ievilkās, jo visi autobusi pamatīgi kavējās, bet galu galā skolā nokļuvu laicīgi. Tikšanās vainagojās panākumiem un labām idejām. Atkal varu palepoties, ka es biju galveno ideju pamat autore, jo šoreiz ne tikai Ruksija, bet arī Helēna slinkoja un pamatā visu laiku nosēdēja facebook. Bet man vienalga par viņām, jo es pati vismaz jutos labu darbu padarījusi. 

Šodien bija mana pirmā darba diena pie Seržio - brazīļu vēstnieka! Plānotās 2h izvērtās 2,5h, bet nu man jau nekas nav pretī, jo galu galā dabūju vairāk naudiņas. Patika tas, ka ar to vispār nebija nekādas problēmas, jo viņš pats noreaģēja, ka esmu strādājusi ilgāk un uzreiz arī pielika papildus. Viņš man arī iedeva kaut kādus dārzeņus, jo viņam palicis pāri un negribas mest ārā. Jauki!

Pati māja gan man bija kā mazs izaicinājums, jo viņam visur stāvēja 409856 mazu sīkumu (suvenīru), kur katrs kaut kur jāpārliek, kad slauku putekļus, bet nu - ai! Putekļu vispār nebija baigi daudz, bet tādu mazu melnu matu gan. Nesaprotu kas viņam tā par birstošo kūsu, bet tā tiešām bija visur :D Ā, un vēl mazliet izgāzos, kad pašās beigās klāju gultu. Viņam tur kaut kādi 4 dažādi palagi vienlaikus jāliek. Sākumā domāju, ka 2 no tiem domāti kā segas pārvalki vai kaut kas tamlīdzīgs, bet nu galu galā - viss tika saprasts.

Pats viņš visu dienu bija mājās, tā ka tā priekš manis ir mazliet citādāka tīrīšanas darba pieredze, bet nu traucēt viņš mani galīgi netraucēja. Es savu darbu izdarīju ļoti labi un viņam nebija nekam kam piekasīties. 

Es tagad klausos, ka Latvijā baigi sasnidzis un visi priecājas par sniegu. Smieklīgi, jo šeit jau otro dienu pēc kārtas saulīte spīd kā vēlā pavasarī. Man jau patīk :)

Bye!

NEIET

Šodien aptvēru, ka ir pagājusi tieši nedēļa kopš esmu atpakaļ Dānijā. Neticami, jo šķiet, ka skaistais laiks, ko pavadīju mājās, ir bijis kaut kur sen senā pagātnē. Mērķis piebāzt dienas un galvu, tādā veidā aizdzenot skumjas, ir īstenots, diemžēl ne ar īpaši priecīgām un jautrām lietām. Bet godīgi sakot pārdzīvot par visādiem sūdiem ir labāk nekā skumt pēc mājām. Tās emocijas ir vienkārši nežēlīgi mokošas un depresīvas.

Es pat nezinu ar ko lai sāk. Katrā ziņā brīdinu, ka šis ieraksts nebūs no tiem pozitīvākajiem, jo pēdējā laikā ar mani notiek tikai visādi sūdi. Lielākais no tiem ir projekts. Katra šīs nedēļas diena tika pavadīta skolā no agra rīta līdz vēlam vakaram. Vakar, kad bija nodošanas termiņa pēdējā diena, mēs skolā bijām no plkst. 8:45 līdz 01:00.  Mūsu grupas projekts ir 79 lapu biezs, tāpēc ja mēs izkritīsim, es vienkārši nošaušos. Man pat tagad rakstot blogu, miglojas acis veroties datora ekrānā, bet nu okay. Visvairāk mani nobesīja tas, ka mēs ar Helēnu darījām visu darbu, kamēr Ruksija visu laiku čiloja un neko nejēdz izdarīt kā nākas. Visiem viņas darbiem bija jāiet cauri otreiz un jālabo vai pat jāraksta pa jaunam. Es sapratu, ka ar viņu nākošā grupā strādāt vairs negribu. Viņa ir jauka meitene, bet ne projekta grupas biedrene. No no no. Lai nu kā, arī Uģa grupa pabeidza tai pat laikā, kad mēs. Diemžēl tai stundā autobusi vairs nekursēja, tāpēc Ruksija paņēma taksi. Viņa mūs izlaida pa ceļam stacijā, bet mums vēl jo projām priekšā bija 10km garš ceļš. Tā kā visi riteņi pa ceļam bija saslēgti, gājām, jo pa mūsu ceļu negāja neviens nakts buss. Mājās bijām pēc 03:00. To sajūtu ejot, kad tavs ķermenis ir tā pārguris, ka sāp katrs solītis, un ceļam kā nav gala tā nav...to sajūtu nav iespējams aprakstīt. 

Pa ceļam, mēs abi ar Uģi runājām, ka mums sevi ir tik ļoti žēl, jo dzīve šobrīd visās jomās šķiet nožēlojama. Tu kā suns, bez gala raujies, lai varētu visu nomaksāt, lai būtu ko ielikt kuņģī, kamēr apkārt ir tādi biezo sencīšu bērniņi, kam nav jāuztraucas neparko. Tāda, piemēram, ir tā Ruksija. Rakstot projektu viņa kādas trīs reizes dienā iet uz ēdnīcu, kur viss ir vājprātā dārgs, un tad vēl sūdzas, ka ir izsalkusi. Arī vakar viņa bez nekādām problēmām vienkārši paņem taksi un aizbrauc mājās. 

Šorīt 10:00 man bija paredzēta "darba intervija" ar vienu latviešu sievieti, kurai vajag kādu, kas tīra 2h nedēļā, sākot no februāra. Viss izklausījās labi un es tiešām gribēju šo darbu. Tā kā sākums tam vēl ir tālu uz priekšu, uzrakstīju sievietei, kas šķita ļoti jauka, vai nevaram "interviju" pārcelt uz pirmdienu. Viņa sēž visu laiku dekrētā mājā, tāpēc problēmām nevajadzētu būt. Vienkārši biju pārgurusi un nespēju domāt par tikai 4h miegu. Taču sms no rīta mani sašokēja un es vēl joprojām nespēju noticēt. Viņa pateica, ka tādu meiteni, kas lauž vienošanās viņai nevajag. Viņa meklēšot citu. Es vēl kā idiote aizrakstīju viņai draugos visus sīkumus, ka nav tā, ka vienkārši gribēju pagulēt ilgāk, tā un tā...bet viņa neko neatbildēja. Stulbene.

Taču, vakar man piezvanīja viens vīrietis, kas kaut kur izlasījis manu sludinājumu. Teica, ka viņam brīvdienās vajag kādu, kas 3h tīrot, veļu mazgājot, utt. Sarunājām, ka aizsūtu šim uz meilu savas prasības, algas apmērus un viņš izdomāšot, salīdzināšot un tad došot ziņu. Aizsūtīju, bet atbilde vēl nav atnākusi.

Visam šim pilnmēness laikam vēl uzpeldējis Patriks. Respektīvi, šodien savās vēstulēs draugiem.lv atrodu vienu no Zanes (tā skuķene, kas tur strādā). Viņa raksta, ka Patriks izdomājis, ka tomēr gribot man samaksāt, bet viņš to darīšot tikai tad, kad būšu izņēmusi nodokļu kartiņu, jo grib, lai maksāju nodokļus. Ķipa princips, lai man ieriebtu. Šo nodokļu kartiņu nevaru dabūt, kamēr man nav noslēgts oficiāls darba līgums ar kādu, tāpēc teicu, lai kaut vai ņem visus 63% nost un maksā, kas sanāk. 63% ņem nost tiem, kas nav izņēmuši kartiņu. Bet kaut kas tur nav tīrs, tāpēc es neiespringstu un nepaļaujos uz to naudu...

Šorīt, sīkais perdelis atkal kliedza. Kliedza skaļāk kā jebkad, un es tiešām biju tuvu asarām, jo likās, ka dzīve nevar būt vēl nožēlojamāka. Lai nu kā, drīz vien cēlos, lai paspētu uz savu pašvaldību nomainīt adresi un pēc tam uz banku, kur gribēju pārskaitīt depozītu. To par to pašvaldību bija teicis Vaļera, bet pēc tam, kad rindā biju nogaidījusi 40 min, izrādās, ka tāda nepieciešamība nav. Man pa taisno vajadzēja iet uz jauno pašvaldību, bez vajadzības informēt veco. Nākamā pietura bija banka, bet tur arī visi plāni izgāzās, jo biju mājās aizmirsusi telefonu, līdz ar to mēs nevarējām ieiet manā internetbankā. Braucu speciāli uz banku, jo pati nemāku ar to internetbanku rīkoties un esmu pazaudējusi paroles. Ai, vienkārši neiet. Domāju, ka braukšu ātri mājās un centīšos paspēt atbraukt atpakaļ, pirms banka slēgsies. Palaidu garām 3 autobusus, cerot sagaidīt to, kas pievedīs pie pašām mājām, ietaupot iešanas laiku, bet nekā...viņš tā arī neatnāca un es visu biju nokavējusi. Tā vietā aizbraucu uz veikalu nopirkt ko ēdamu. Tad atnācu mājās, paēdu...Vaļera mani pacienāja ar mazajām pankūciņām un tad sākās nākamais murgs. VEĻAS MAZGĀŠANA. 

Mēs nebijām mazgājuši veļu nedēļām, tāpēc kalns bija sakrājies MILZĪGS. Es nepārspīlējot biju skrējusi augšā lējā 6 reizes. Paspēju arī apdedzināt žavējamā mašīnā pirkstus. Kad beidzot bija pienākusi pēdējā reize iet lejā pēc veļas, es aizmirsu paņemt maisu, kurā visu salikt. Nodomāju, ai, pofig - mēģināšu to kalnu paņemt rokās. Paņēmu, bet ejot augšā man viss visu laiku bira, un mēģinot ar vienu roku atslēgt durvis, es nolauzu nagu. Mans limits tai brīdī bija sasniegts! Es nesaprotu, kāpēc mani vajā šīs neveiksmes?! Ko es esmu nodarījusi savai karmai?! ĀĀĀĀ!!!!!

P.S. viena lieta gan bija, kas man lika pasmieties. Šodien Vaļera kaut kur gāja ciemos. Viņš pieklauvēja man pie durvīm un viņam rokās bija smuka somiņa. Nodomāju - ūūū forša. Šis tāds kaut ko gruzīgi jautā vai nedomāju, ka viņa izskatās pēc sieviešu somas, jo viņam tā liekas, bet tā esot dāvana kaut kādam vīrietim. Es pateicu kā ir - JĀ, TĀ IZSKATĀS KĀ SIEVIEŠU SOMA! Nabadziņš pavisam sagruzijās, bet nu aizgāja ar visu somu ciemos :D

Otrdiena

Sveikiņi, mīlīši! Noteikti brīnāties, ka jau piekto dienu pēc kārtas rakstu blogu, bet tā kā pagaidām man ir uzrāviens, kāpēc ne? Godīgi sakot, bloga rakstīšana mani mazliet atrauj no projekta, kas ir vienas vienīgas galvas sāpes, bet nu, šī vismaz ir vieta, kur varu izkratīt sirdi un dabūt no sevis ārā emocijas.

Tagad, kad rakstu esmu skolā. Esmu skolā jau kopš 11 rītā, tātad 7h. Jau kādas 2 no tām esmu šeit viena, jo visi jau aizgājuši. Es izvēlējos palikt 2 iemeslu dēļ. Pirmkārt, šeit ir daudz lielāka iespēja, ka izpildīšu "mājas darbu" jebšu rakstīšu projektu, un otra - mājās ir tumšs. Mēs vēl joprojām neesam nopirkuši spuldzīti, bet tā kā drīz vācamies prom - negribas tērēt naudu. Dzīvojam mazās galda lampiņas un TV apgaismojumā. Skumji. Tā nu izvēlējos labāk laiku pavadīt šeit - gaismā!

Mana šodiena. Hmm...gribēju izgulēties, tāpēc ar grupas biedriem sarunājām tikties 11:00. Taču izgulēšanās atkal tika aprauta pulksten 8:00, kad sīkais briesmonis gaudoja un kliedza pie pašām durvīm. Tas ir palicis neizturami, un, ja es nevāktos prom, visdrīzāk viņu nožņaugtu pati savām rokām. Neaudzinātais kretīns!

Ap 9:00 viņš bija prom, un es vēl 40 minūtes varēju pagūlšņāt. Forši ne?! Tad pa tumsu sataisījos, paēdu un devos. Pa ļoti ilgiem laikiem, autobusā iekāpa kontrole. Smieklīgākais, ka šī pati kontrole iekāpa arī manā nākamajā autobusā. Man, protams, bija kartiņa un viss bija jauki.

Pie skolas satiku Ilzi (vienu no tām latviešu meitenēm, no kurām pārņemam jauno mājvietu). Nopļerkšķējām pusstundu. Mums ceturtdien jāiet uz sālsmaizi :) Viņai šodien bija eksāmens un drīz jau sākas prakse. Neticas, ka pēc gada būšu jau viņas vietā. Ehhh....

Pēc tam devos pie savas grupas. Un jā - no paša rīta uz e-mailu šokējoša ziņa. Lars pametis mūsu grupu, jo viņam tur sīkais slims un blablabla. Vispār klausos apkārt, un ar katru gandrīz vai kāda problēma vai "lielais stāsts". Piemēram, viens čalis vienkārši nerādās skolā jau sen sen, vēl 2 cilvēki izstājušies līdz februārim (tas kkāds sviests), vienam čalim būs dvīņi, utt.

Nu jā - tā kā tā kaut kā. Laikam vēl bišk saņemšos kaut ko parakstīt projektam, un tad došos. Pa ceļam vēl jāieiet veikalā nopirkt maize un piens. Mēs tā pieticīgi :p

JĀ....NĒ

Ai, nu šodien kaut kā dīvaini gājis. Nevar īsti saprast - labi vai slikti. Īstenībā negribas jau teikt, ka slikti, bet nu tā kā pirms 30 minūtēm man totāli tika sagrautas cerības uz to gardrobistes darbu, kurš man būtu nodrošinājis normālus ienākumus, lai izdzīvotu - man garīgais noslīdējis uz nulli. Viņiem redz neesot vairs vakances. NOLĀDĒTS! Labi....miers.....miers.....miers. 

Šis bija pirmais rīts pa 4 nedēļām, kad man bija jāceļas un kad es arī piecēlos pulksten 7:00 no rīta. Tas bija smagi, bet dīvainā kārtā šorīt ne tik briesmīgi, kā reizēs, kad nācās celties ap 9:00. Laiks ārā ir briesmīgi neforšs - visu laiku līst un pūš auksts vējš. Kakls jau sāk atiet, bet tad izeju ārā un viss sākas pa jaunam. Es, protams, ģērbjos silti, bet tik un tā nosalstu. Aukstais laiks tikšanu no gultas ārā padara diezgan mokošu, tāpēc rīt ar grupu sarunājām tikties tikai 11:00, lai jau varam izgulēties kamēr vēl var. Esmu apņēmusies nekavēt nevienu lekciju, kad tās sāksies, nospļaujoties uz lielo mīlestību pret miedziņu!

Skolā, protams, bijām tikai mēs trīs meitenes. Vecais Lars atkal mūs uzmeta. Bet nu šoreiz tā pamatīgi, jo ja jau pat mierīgā Helēna vairākas reizes nolādējās un pateica, ka ienīstot viņu. Diezgan stulba situācija mums viņa dēļ sanākusi, jo nevaram vairs paļauties uz neko, ko viņam vajadzēja darīt. Tagad tas jādara mums, tērējot savu laiku, kas tek ārā diezgan strauji. Projekts jau piektdien jānodod. Es šovakar viņam aizsūtīju stingru, striktu, mazliet dusmīgu, bet lieliski saprotamu vēstuli, kas izpauž visu, ko domājam. Protams, lietišķi un pieklājīgi, bet tik un tā ar rūgtuma piegaršu. Sorry, viņš to ir pelnījis, jo nekas nav attaisnojums tam, ka viņš mūs vazā aiz deguna un nepasaka lietas, kādas tās ir. Šķiet, ka viņam ir nevis 49 gadi, bet gan 9! Ai...dusmas! Skolā ar meitenēm pavadījām 8h! Jā gan - drukājām, drukājām un vēlreiz drukājām to sasodīto projektu 8h no vietas. 

17:00 gāju uz autobusu. Tad uz vilcienu. Pēc tam uz metro. Mans galamērķis bija Seržio, brazīļu vēstnieka māja. Sākumā biju mazliet satraukusies, jo kaut kā atkal šķita, ka ieraudzīšu tumšu, arābiska paskata purnu (šie cilvēkveidīgie mērkaķi manī izraisa ļoti negatīvas emocijas). Galu galā, aiz lielām skaistām durvīm pašā centrā pie kanāliņa, stāvēja vairākas mājas, no kurām vienā dzīvoja Seržio. Pēc mūsu sarunām vēlāk, izrēķināju, ka viņam ir 58 gadi. Tāds vīriņš uz 1,75m, ar sirmiem matiem un bārdiņu, ļoti pozitīvu seju, ārprātīgi pieklājīgām manierēm. Sapucējies. Māja bija ļoti plaša, arī pienākumi, kas jādara izklausījās easy (nav nekādas grīdas jāmazgā). Vienīgais no kā man bail ir miljons visādu suvenīru, sīkumu no visām pasaules malām, kas ir salikti pa visiem mājas stūriem. Viņam ir arī viens nieciņš no Rīgas :). Diemžēl darbs tur tikai uz 2h, bet nu alga 10Ls par stundu. Tas nav pietiekami, bet nu nauda paliek nauda. Stulbi, ka man tagad arī būs jāpērk dārgā mēnešbiļete. Lai nu kā arī nebūtu, esmu priecīga par vismaz kādu ienākumiņu.

Kad Seržio man bija izrādījis māju un mēs par visu bijām vienojušies, apsēdāmies, lai mazliet papļāpātu. Saruna bija ļoti patīkama, jo viņš tiešām šķiet gudrs vīrietis. Arī es varēju paspīdēt ar savu politisko viedokli, ne tikai par Latviju, bet arī par Igauniju, Lietuvu, Zviedriju un Ameriku. Kaut kā bija visur, ko piebilst, jo laika gaitā galvā bija uzsūkusies visāda informācija gan no lasītā, gan dzirdētā. 

Visaizraujošākais līklocis, kurā ievirzījās saruna bija mans ASV apmaiņas gads, jo izrādās, ka tieši pirms 20 gadiem arī viņš bijis vienā. Un arī viņš bijis caur YFU. Abi bijām šokā, ka esam bijuši tur caur vienu kompāniju, jo pasaulē ir miljoniem apmaiņu programmu. Super! Tik daudz piedzīvojumu un atmiņu mums ir līdzīgu, pat ja starpā stāv 20 gadi. Ehh...grūti aprakstīt, bet nu jā - kungs tiešām atstāja patīkamu iespaidu. 

Pēc tam pa lietu un vēju nācu mājās. Tur mani sagaidīja aukstā, tumšā istaba. Taču tas skats mani vairs neietekmē, jo gandrīz vai acu priekšā visu laiku rēgojas jaunais mājoklis.

Bučas!

Svētdiena

Vēl joprojām dzīvoju pilnīgā laika vakuumā. Šodien tiešām bija svētdiena? Fakts, ka pulksten 8:00 no rīta, man pie durvīm skaļā, spalgā balsī vervelēja Vaļera sīkais, svētdienas sajūtu aizkliedēja pavisam. Paralēli tam, man bija jānoklausās visi iespējamie veidi, kādos Uģis viņu gribot nosist...jauks svētdienas rīts.

Es lepni biju norunājusi savu grupas satikšanos pulksten 9:00 no rīta, bet saprotot, ka nespēju sevi piedabūt augšā nu nekādā veidā - atcēlu to uz 11:00. Mūsu mīļais Lars, protams, kārtējo reizi piekāsa un vispār neatvilkās. Lars ir tas vecais 50 gadus vecais vecis, kas sākumā šķita kā ļoti labs, izdevīgs grupas biedrs, bet nu viss ir mainījies pa 180 grādiem. Piekāš viņš jau 150 reizi, un trakākais, ka viņš nav izdarījis neko, kas pa brīvlaiku bija uz viņa pleciem. Esmu uzvilkusies...

Kad kaut kā galu galā izripoju pa gultu, caur aukstu vēju un lietu vilkos atkal ar 3 autiņiem uz skolu. Vienā no autobusiem pēkšņi iekāpj Vaļera ar sīko perdeli, kas vēl joprojām savā spalgajā balsī vervelēja to pašu sviestu. ĀĀĀĀĀ...

Skolā satikos ar Helēnu un tā līdz 16:00 kaut ko strādājām pie sava projekta. Pa vidam mani pārsteidza jauks zvans no Agneses. Tā ir tā meiča, kuras vietā tīriju māju. Man atkal vajadzēs izpalīdzēt no 16.01 - 23.02, kas ir 7 nedēļu darbiņš. Bet tas nav viss - viņas čalis Maksims strādā vēstniecībā un tur vienam brazīļu vēstniekam, vai kam tur izmisīgi vajag kādu, kas reizi nedēļā tīra māju. Agnese man iedeva Seržio numuru un mēs sarunājām rīt jau tikties. Par algu gan vēl neko nesarunājām, bet tad jau rīt redzēs. Labākais ir tas, ka tās būs svētdienas, kad man jānāk - labāk vienkārši nevarēja būt :)

Tad, kad Helēna aizgāja, es vēl paliku, jo sapratu, ka mājās neko projektam nesaņemšos izdarīt. Mums arī istaba tagad ir tik tumša un drūma, ka toč nebūtu. Paliku, un satiku savu vienu kursabiedreni Adeli. Tā ir viena no tām stulbajām ungārijas čāčām, bet nu - viņa no viņām trijām ir visnormālākā. Satikām arī vienu čali no paralēlkursa, kas ir no Rīgas, bet nu knapi velk latviski. KRIEVS. Tā - trijatā vēl kādas 3h nosēdējām skolā, un tad es viņus pametu.

Tagad gan jāiet čučēt, jo rīt bez pīkstēšanas jābūt skolā 8:45. Vēlat veiksmi manā "darba intervijā" ar Seržio! Hi hi...noteikti atkal man būs lielais stāsts :D

Atkalredzēšanās

Visas dienas sajukušas. Man nav nekādu sajūtu/izjūtu par to, kādā nedēļas dienā vai pat diennakts stundā es dzīvoju. Brīvdienas un laika maiņas sajaukušas visu galvu.

Kā jau iepriekš rakstīju, cenšos sevi nepārtraukti nodarbināt, lai atgriešanos būtu vieglāk pārdzīvot. Piemēram, šodien satikos centrā ar Neldu. Sākumā gan mazliet pārmīzos, jo sapratu, ka man nav viņas telefona numurs un centrālā stacija ir milzīga (mēs konkrētu vietu nesarunājām), bet tieši norunātajā laikā viņa mani sazvanīja.

Sākumā izsirojām ielas, meklējot sev ideālāko kafejnīcu, kur pasēdēt un papļāpāt. Tas prasīja ilgāku laiku nekā domājām, bet galu galā - atradām. Atradām kafejnīcu, kur pa 4h bijām vienīgās klientes, taču apkalpošana un piedāvājums, kā arī cenas bija ļoti pieņemamas.

Diena kopumā aizvadīta ļoti jauki un milzīgās bēdas par mājām, lai gan pa bišķiņam, taču attālinās. Uģis arī pret mani ļoti labi izturas, un viss tiešām ir jauki. Vienīgais, izskatās, ka mammīte man pielipinājusi savus baciļus, jo man sākās viss tas pats, kas viņai - ļoti bail šeit saslimt tā pat, jo te pat nezinu, kur vērsties tādā situācijā :(

Rīt ar saviem grupas biedriem sarunāju jau 9:00 tikties skolā, lai varu mesties skolas darbos, kas 100% aizraus visas domas no mājām. Cerams!

BEIGAS

Brīvlaiks ir pagājis un 3 nedēļas ir paskrējušas vienkārši nemanot. Esmu tās pavadījusi kā pasakā, tāpēc vēl jo smagāk ir atgriezties ikdienā. Esmu gan apņēmusies tajā daudz ko mainīt un padarīt to krāsaināku, kā arī jaunais mājoklis, kurā drīz ievāksimies - skatu uz dzīvi padara gaišāku. Šobrīd gan esmu vēl ļoti emocionāla, jo saprotu, ka atkal atvadījos no saviem mīļajiem uz nenoteiktu laiku un raizes par skolu, darbu, naudu atkal kļūs par manu ikdienu. 3 nedēļu ilgusī bezrūpīgā "bērnība" ir garām un sveicināta atkal "pieaugušo dzīve"! Es jau zināju, ka ja aizbraukšu, būs smagi un ja nekur nebūtu bijusi tad tagad nebūtu tādi pārdzīvojumi, bet tāda ir dzīve un savas 3 nedēļas mājās nemainītu ne pret ko!

Gribētu jums izstāstīt par visu to, kā man gājis, bet dienas bija tik pieblīvētas, ka tiešām neatceros visus sīkumus. Atceros, ka lidostā mani sagaidīja mammīte, māsiņa un omīte. Mēs visas aizbraucām uz dzīvokli, kur es tiku piebarota ar visādiem gardumiem. Vispār, pirmās un pēdējās dienas tiku ļoti lutināta un mīlēta...pa vidu gan šķiet, ka mammai mazliet izbesīju! Hi hi! Tai vakarā ar mazo māsu aizgājām uz izrādi "Sniega Karaliene". Man ļoti nepatika un likās, ka aizmigšu. Taču vakars tik ātri viss nebeidzās, jo aizbraucām pie krustvecākiem uz laukiem, kur kārtīgi izpirtojāmies un izdzīvojāmies.

Tad man sākās lielā tūre ar draugu satikšanu. Esmu tik laimīga, ka man ir tik daudzas, tiešām mīļas draudzenītes. Tas ir kolosāli, ka varam tā satikties pēc tik ilga laika, aiziet uz kafeni un 5h vienkārši nopļāpāt par dzīvi. Uzzināju, kur katra studē, ko plāno, utt. Vismaz tagad esmu informēta, kādu nākotnes profesiju pārstāvjus es zinu un, kur man būs blats. Hi hi! Biju arī uz savu mīļo skolu, satikt skolotājus un direktoru. Tik patīkami apzināties, ka Tevi sagaida atplestām rokām. Pat no direktora dabūju buču! 

Tā kā šeit Dānijā man kultūras dzīve izpaliek, cik nu vien varēju - baudīju to Latvijā. Esmu uzaugusi teātrī un ļoti to izbaudu, tāpēc saskaitot kopā - pa šīm trīs nedēļām esmu bijusi uz 5 izrādēm un vienu koncertu. Īpaši jaukas bija izrādes "Tikai Tā" un "Īstais Ziemassvētku koncerts" Nacionālajā teātrī, kā arī "Primadonnas" Dailes teātrī. Iesaku!

Protams, kā jau ļoti uzmanīga un dakterus mīloša meitene, izgāju visādas veselības pārbaudes. Man jau patīk tā drošības sajūta, un ja vēl ir tāda iepēja- kāpēc ne!? Beigās vēl māsu un mammu pa dakteriem izvedāju, jo abas manas mīļās meitenes saslima. Jā jā, es dabūju izbraukāties ar mašīnu kā vēl nekad. Protams, apmaldījos ar visu savu GPS, bet nu vienalga - vismaz ilgāk pabiju uz ceļiem. Hi hi!

Tad vēl sevi palutināju ar sejas masāžu. Pareizāk sakot, mana krustmāte, uzdāvinot dāvanu karti, mani palutināja, bet nu jā - tas bija patīkami! Ja neskaita faktu, ka man bija jānoklausās par katru savu pumpu iespējamā diagnoze. Piemēram - iespējamās problēmas ar kuņģi, aknām, hormoniem, utt.

Ziemassvētkus un Jauno gadu svinēju ar ģimeni. Esmu par to ļoti priecīga, jo tas bija laiks, kad varēju izbaudīt viņu klātbūtni. Jā gan, ģimene man pietrūkst šeit visvairāk, jo ar to man ir palaimējies kā nevienam! No ballītēm vispār turējos pa gabalu, jo ja pašā sākumā bija kaut kādas 2 "pasēdēšanas", tad ar to arī viss beidzās, jo izlēmu, ka gribu laiku pavadīt cik nu vien kvalitatīvi iespējams. Ballītes nozīmētu izniekotus nākamās dienas, sliktu pašsajūtu un veselības bojāšanu. Tā vietā izvēlējos braukt svaigā gaisā, staigāt pa mežu, iet pirtī, satikties ar foršām, sakarīgām draudzenēm un izbaudīt harmoniju, kurā dzīvoju. 

Lai kā arī negribētos, dienas skrēja vēja spārniem un 6. janvāris tuvojās nepielūdzami. Pēdējā diena man sanāca tāda ļoti ģimeniska, jo apciemoju gan Uģa ģimeni, gan savus opīšus, gan vakarā ar mammu un māsu šķirstījām vecos albumus. Nu ļoti negribējās braukt prom, jo visi raudāja un man pašai arī bija tuvu līdz asarām. Turējos cik nu vien varēju. 

Lidmašīna man bija 11:30, tāpēc cēlos jau 8:00. Tas bija ļoti smagi, jo visu brīvlaiku biju pieradusi celties tikai pēc 12:00. Izbaudīju savu miegu uz pilnu programmu. Smagi bija arī, jo iepriekšējā vakarā gaismu izdzēsu tikai ap vieniem, bet tad vēl ļoti ilgi nevarēju aizmigt. Tā kā mamma ir saslimusi, uz lidostu mani veda opis. Nekur nesteidzāmies, bet kad atbraucām, mums bija šoks! Tik pilnu Rīgas lidostu nekad nebiju redzējusi. Man bija bail, ka nepaspēšu izstāvēt rindas, jo līdz pacelšanai bija paliksi tikai pusotra stunda. Līdz brīdim, kamēr vēl nebiju ieraudzījusi rindas, mana vienīgā bēda bija somas. Tās bija piekrāmētas tā, ka rāvējslēdzējs kuru katru brīdi draudēja izsprāgt. Mana lielā bagāža pārsniedza 600g, bet rokas 500g. Savu "rokassomiņu", kas svēra vēl kādus 4kg, slēpu aiz mēteļa. Biju ar slapju muguru noņēmusies, jo mugurā atkal bija trīs kārtas. Man pat bija uzvilkti divi krūšturi un 3 apakšbikses. Man nebija izejas, jo viss jau bija pārsniedzis limitus. Iečekošanās rinda gāja normālā tempā. Kādas 25 minūtes gan nostāvēju. Taču rinda, kas bija uz kontroli...es dzīvē nebiju redzējusi tur tādu rindu. Viņa sniedzās līdz pat pēdējām durvīm. Šai rindā stāvot, pie sevis domāju: "Nafig es šito daru?! Kāpēc nevaru mācīties/dzīvot Latvijā. Es laikam esmu sajukusi prātā, ka visu laiku nodaru sev šīs šķiršanās sāpes, aizbraucot tad uz ASV, tagad uz Latviju...blablabla". Taču tas sāku sevi slavēt, jo sapratu arī, ka ne katrs var būt tik drosmīgs un uzņēmīgs. Ka šādi ne tikai iegūstu labāku izglītību, bet arī iegūstu dzīves norūdījumu, patstāvību, iekšējo spēku. Tā nu to visu domājot un sakot pēdējās ardievas opim, izspiedās man pirmā asara. Bet es saņēmos, jo esmu tak stipra!!!

Kamēr tiku līdz galam, pagāja kādas 45min. Biju izbesījusies, jo, kad beidzot pienāca mana kārta pārbaudīties, man bija jāvelk nost apavi, jāvelk ārā dators, utt. Apavus novilkt/uzvilkt bija problemātiski, jo 3 kārtas bikšu neļāva tik vienkārši pieliekties. Ar visu to - tā pat nopīkstēju, jo biju aizmirsusi par savām  Dānijas kronām kabatās. Biju tās tur salikusi, jo viņas tomēr arī sver! Hi hi!

Tad, lēnām visu sakrāmējot, pa ceļam vēl nopērkot koliņu, devos uz savu geitu. Biju šokā, ka bija jau sākusies iekāpšana un es biju ieradusies TIEŠI laikā. Mazliet vēlāk - un viņi būtu aizbraukuši bez manis! 

Pacēlāmies/nolaidāmies ātri. Es visu ceļu lasīju savu COSMOPOLITEN, sēžot pilnīgi viena. Man blakus neviens nebija un jā - lidmašīna atkal bija diezgan pustukša. Aizmugurē man gan sēdēja viens žirgts večuks, kas metās man padot somas, palīdzēt mēteli uzvilkt, utt. Smieklīgi!

Kad gaidīju nākam ārā savu somu, biju baigākajā stresā, jo bija bail, ka tik nav kaut kas atsprādzis! Mana soma iznāca viena no pēdējām, tāpēc stresiņš bija vēl jo lielāks. Paldies dievam, Uģis bija sarunājis savu draugu, ka man atbrauc pretī. Šie jau smējās par manām somām, ka es tā kā tāds hokejists. Īstenībā, ja mani neviens šeit nesagaidītu, es sajuktu prātā aiz bēdām, jo ar visu Uģi, kas bija vienkārši neiedomājami, neaprakstāmi mīļš pret mani šodien, es tik un tā jutos vientuļi un bēdīgi, jo ilgojos pēc mājiņām. Paraudāt arī paspēju. Īpaši traki bija, kad Uģis aizgāja uz darbu. Taču sapratu, ka jātiek uz strīpas pēc iespējas ātrāk un to var izdarīt tikai tad, ja prāts ir ar kaut ko nodarbināts. Sāku kārtot mantas, darīt visādus sīkus darbiņus un piepildīt mūsu PILNĪGI tukšos plauktus ar ēdienu! Un, lai man būtu vēl vieglāk adaptēties atpakaļ, sarunāju rīt centrā satikties ar savu bēdu māsu, cīņas biedreni - Neldu!

Nu kaut kā tā. Man jau liekas, ka diezgan labi visu esmu te aprakstījusi. Nobeigumā gan gribu vēl pateikt - mīļie, paceļat acis, kad staigājiet pa Rīgu! Izbaudiet tās skaistumu un eleganci. Paceļat acis, kad brauciet uz laukiem, ļaujoties Latvijas burvīgajiem dabas skatiem! Mūsu zeme ir pati skaistākā uz visas pasaules, Rīga ir mana mīļākā pilsēta uz zemes virsas. Esmu bijusi daudz kur, un apgalvoju to pa visiem 100%! Es mīlu Latviju, un vēlos, kaut tās skaistumu būtu apjautusi un izbaudījusi agrāk, kad tā vietā visu biju pieņēmusi kā pašsaprotamu!

P.S. man šodien bija mazs prieciņš, jo bija atnākusi vēstule no tā kluba, kur pagājušo reizi biju ar tām latviešu meitenēm. Jaunā gada dēļ, vai varbūt kāda cita mistiksa iemesla dēļ, es saņēmu VIP žetonu. Tādu pašu kā viņām, kas nozīmē, ka arī man tagad tur ieeja būs par brīvu, kā arī šampanieša pudele man un manam līdzpaņemtajam draugam. Protams, šim draugam arī ieeja pa brīvu. Tā tur maksā 8Ls. Biju ļoti pārsteigta, jo tās meitenes šo žetonu dabūja tikai pēc gadu ilgas iešanas, gandrīz neizlaižot nevienu nedēļas nogali! Tā igauniete, kas ar viņām visu laiku iet - vēl jo projām neko nebija saņēmusi! Ha! Nelda - es tevi publiski aicinu sev līdzi!!! :)

Bučas, mīlu un ilgojos!!