17 februāris, 2013

Prakse

Nu ko, vēl viens mēnesis ir pagājis, atstājot atmiņās daudz un dažādu notikumu, un tā kā beidzot esmu atradusi laiku - es ar tiem šeit padalīšos. 

Visapkārt dzirdu manu kursa biedru mācību prakšu pieredzes, kas lielākoties nav īpaši pozitīvas, nemaz nerunājot par tiem, kuriem šādu pieredžu vispār nav. Jā, ir arī bariņš tādu, kas savas prakses ir noviltojuši un īstenībā šos trīs mēnešus pavada vai nu kaut kur uzpelnoties vai arī vienkārši atpūšoties mājās. Es gan nezinu, kas šai gadījumā ir sliktāk. Vienīgais, ko es zinu un varu atviegloti secināt - man ar praksi ir ļoti nolaimējies. Ir nenoliedzami grūti, it īpaši tāpēc, ka pēc 8h darba dienas man ir jāuztraucas par to, kā nomaksāt rēķinus un turēt līdzi dāņu valodas lekcijām. Šķiet, ka esmu jau pieradusi pie tā, ka nepārtraukti jūtos izsmelta, pārgurusi un pilna ar stresu, un tieši tas iespējams bija par iemeslu vēl vienam garam slimības periodam. Šī bija jau trešā reize pāris mēnešu laikā, kad smagi saslimstu un pie vainas nav nekas cits kā vājā imūnsistēma, ko noteikti ietekmējis mans saspringtais dzīvesveids. 

Tā bija aizpagājusī otrdiena, kad pēkšņi no rīta man sākās aizdomīgi spēcīgs sauss klepus, kas turpinājās visas dienas garumā. Pēc prakses biju norunājusi tikties ar meitenēm par godu manas garderobes māsas vārda dienai. Kad sēdējām kādā ļoti jaukā kafejnīcā un baudījām karsto šokolādi, sāku justies aizvien sliktāk un sliktāk. Kad biju tikusi līdz mājām, trīcēju pie visām miesām un izmērot temperatūru secināju, ka tā ir jau pāri 38 grādiem. Sākumā šķita, ka tas pāries tik pat ātri kā sācies, bet diemžēl es kļūdījos. Mājās nogulēju līdz pat nākamajai otrdienai. Īstenībā šīs laiks šķita daudz ilgāks, kā tikai viena nedēļa. Līdz pat piektdienai nekādi nevarēju dabūt zemē tempratūru, kas vienu brīdi jau sasniedza 39.3. Trakākais, ka šeit Dānijā palīdzību ir praktiski neiespējami dabūt. Zvanot ātrajiem vai "ģimenes ārstam", labākā gadījumā varu sarunāt, ka PATI saviem spēkiem nokļūšu līdz vienam vai otram. Ja vien tu nemirsti nost, šeit neviens pie slimnieka nebrauc. Medicīniskā aprūpe Dānijā ir šausmīgāka, kā kādā no trešās pasaules valstīm. Par šo nozari varētu rakstīt šausmu stāstus. Vairāki mani paziņas, kas vairs nespējuši izturēt šo marazmu, pēc palīdzības braukuši pat atpakaļ uz savām dzimtenēm. Godīgi sakot, bija brīdis, kad ar mammu apspriedām līdzīgu rīcības soli, jo lai kas tas bija, kas mani piemeklēja - tas progresēja un negribēja atkāpties un viss, ko šajā situācijā izdarīja mans "ģimenes ārsts" bija izklaušināja plaušas un pēc 2 min sarunas teica, ka man viss būs labi un lai es braucu mājās. Saskaroties ar medicīnisko aprūpi Dānijā, man ir sajūta, ka pat es šo darbu varētu veikt labāk. Lai nu kā, izdzīvojot šo murgu, tikai vēlreiz pārliecinos, ka par sevi vajag rūpēties un saudzēt. 

Tā nedēļa, ko nogulēju mājās bija ne tikai fiziski, bet arī emocionāli smaga. Jā, man šeit ir daudz labu draugu, bet tas nav tas pats, kas ģimene. Šim briesmīgajam slimības posmam man nācās iet cauri pilnīgi vienai, un nebija neviens, kas man palīdzētu. Man nācās pašai sev gatavot ēst, vārīt tējas, mazgāt traukus, utt. Pirmās dienas es vispār miru badā, jo nebija neviens, kas aizietu uz veikalu. Jā, emocionāli bija ļoti grūti, jo tā riebīgā vientulības un bezspēcības sajūta bija mani pilnīgi nospiedusi. Protams, arī fakts, ka kavēju savu mācību praksi bija grūti sagremojams. Šī ir fantastiska prakse, kur gandrīz katru dienu iemācos ko jaunu, tāpēc bija žēl apzināties, ka pazaudēju veselu nedēļu zināšanas. Labi, ko nu vairs par šo tumšo periodu spriedelēšu. Viss ir labs, kas labi beidzās un, paldies dievam, viss beidzās labi. It īpaši jau tāpēc, ka mammai mani palika tik žēl, ka viņa nolēma mani martā apciemot. Tā nu 1. martā ierodas mans mīļais ciemiņš ar kuru kopā pavadīsim nedēļas nogali. Esmu sajūsmā!

Lai gan nemitīgi slavēju savu mācību praksi, tā īsti neesmu atklājusi, kā tad man tur iet. Pamatā manas dienas ir līdzīgas. Ierodos darbā 8:00, uzvāru kafiju, papļāpāju ar vienu, otru un trešo kolēģi. Tad izskatu epatsu un atbildu potenciālajiem aģentiem un izplatītājiem ar kuriem esmu tikusi kontaktā. Pēc tam vēlreiz pārskatu un atjaunoju diskusijas, kurās meklēju mūsu firmai aģentus un izplatītājus visā Eiropā. Līdz šim esmu atradusi vienu Šveicē par ko mans boss ir lielā sajūsmā un nespēj beigt vien mani slavēt. Lai nu kā, pēc tam, kad esmu beigusi pirmīt minēto, sāku pildīt uzdevumus, ko šefs man noteicis iepriekš. Vienreiz nedēļā man ir jāatjauno stock list, kas ir garš, garlaicīgs, bet ļoti atbildīgs darbs. Kad esmu visu paveikusi, ķeros klāt pie sevis sāktajiem mazajiem projektiem, kas ir domāti firmas labā. Šefs mani atbalsta un ir priecīgs par iniciatīvu, ko izrādu. Jūtu, ka viņš man uzticas un ir ļoti apmierināts ar manu darbu. Viņš pat mani vienu dienu izsauca uz meeting, kur atklāja viņa un Aleksa (otra īpašnieka) jaunāko biznesa plānu, par kuru nezinot PILNĪGI NEVIENS. Viņš jautāja vai esmu ieinteresēta palīdzēt šī plāna tapšanā, jo viņš ir ievērojis, ka man esot ļoti labas researcher dotības. Protams, piekritu, lai gan šis projekts pilnībā nav saistīts ar modes industriju. Tas ir absolūti cits bizness, ko viņi plāno drīzumā uzsākt. Katrā ziņā esmu pagodināta un pieļauju, ka rīt mums būs tikšanās, kur apspriedīsim informāciju, ko esmu atradusi. 

Dažreiz palīdzu Ninetei (otrai praktikantei) ar sadzīviskākiem pienākumiem noliktavā. Man pret to nekas nav pretī, jo tā ir laba iespēja apskatīt visus mūsu produktus un tā kā esmu nolēmusi daudzus no tiem iegādāties, varu labāk izlemt, ko tieši vēlos savā īpašumā. Mēs visu varam iegādāties ar aptuveni 70% atlaidi un izrādās 5 rotas varam iegūt pat par brīvu. Vai nav lieliski? Esmu sajūsmā - šī kolekcija ir tik burvīga. Mmm...

Kad ir mana nedēļa gatavot ēst, tad diena vispār aizskrien nemanot, it īpaši pirmdienās un trešdienās, kad vēl jāiet uz veikalu pēc produktiem. Es nezinu, kā pārējām meitenēm, bet man parasti viena reize izmaksā pie 50Ls. Īstenībā, ja tā padomā - kompānijai šī barošana izmaksā diezgan daudz naudas, bet kas tad man...man labi, jo varu ļoti daudz ietaupīt tagad uz ēšanu. Es pat brokastis vairs neēdu mājās, bet gan darbā. 

Vissinteresantākā bija manā trešajā nedēļā, kad Kopenhāgenā norisinājās modes nedēļa, kur, protams, arī mūsu kompānija tika pārstāvēta. Trešdienā ar vienu no menedžerēm un Nineti devāmies uz izstādes norises vietu, kur pievienojās arī aģente, lai uzstādītu stendu. Tas aizņēma apmēram 6h, bet rezultāts un pieredze bija tā vērta. Tas bija interesanti vērot kā dažnedažādie brendi gatavo savus stendus un kā izstādes norises vieta ne no kā pārtop par glamūrīgu modes paradīzi. Tad nu no ceturtdienas līdz sestdienai es dabūju pieredzēt, ko nozīmē strādāt izstādē un mēģināt piesaistīt potenciālos veikalus iegādāties mūsu preci. Tas bija interesanti un aizraujoši. Visapkārt varēja vērot stilīgas, bagātas modes pasaules haizivis. Visas šīs dienas strādāju kopā ar mūsu menedžeri, aģenti un vienu no TOKYO JANE galvenajām klientēm, kas palīdzēja izstādē. Tas bija tik forši un vērtīgi, jo sevi spēju iedomāties visās trīs lomās, tāpēc strādājot ar šīm dāmām, man bija iespēja uzdot dažnedažādākos jautājumus, kas man palīdzētu aptvert, ko pati vēlētos nākotnē darīt. Sestdienas vakarā sākās nejaukākā daļa, kad viss bija jāvāc nost, bet arī tas izvērtās pieredzē. Tā kā mana caurlaide derēja visās 4 izstāžu vietās, svētdien ar draudzeni devāmies uz lielāko no tām, kur vērojām bērnu modes šovu. Tas bija lieliski un jautri. Noteikti nenožēloju. Menedžere bija ar mani ļoti apmierināta un es pat dzirdēju kā viņa mani visiem slavē. Tas ļoti priecē.

Nu ko, pa lielam tā man iet. Gan labi, gan slikti...bet tāda jau tā dzīve ir. Ja nebūtu slikto momentu, tad labie nešķistu tik saldi. Man prieks, ka var just pavasari nākam un to, ka dienas paliek garākas un siltākas.

Sveicieni!