Nezinu, cik daudz vairs palikuši manas dzīves un ikdienas lasītāju, bet kaut kā es jūtu to nepieciešamību iemūžināt savu vēsturi šeit kaut vai ar pamatīgi lieliem pārtraukumiem, tāpēc nekur neesmu pazudusi...
Šobrīd mana ikdiena ir pilnīgi citādāka kā tad, kad pēdējo reizi šeit rakstīju. Esmu sākusi savu praksi kompānijā TOKYO JANE, kur izbaudu pilnas slodzes darbinieka dzīvi. Oficiāli prakse ilgst to 21. janvāra līdz 19. aprīlim, bet mēs ar manu priekšnieku vienojāmies, ka sākšu nedēļu ātrāk, lai labāk iepazītu kompāniju. Darbadiena ilgst no 8:00 līdz 16:00, bet tā kā pirmdienās un trešdienās man ir dāņu valodas kursi, lai līdz tiem nosistu laiku, darbā palieku līdz apmēram 17:00. Līdzīgi ir, kad eju pie Seržio uz tīrīšanu. Jā, tā kā praksē studenti nesaņem nekādu atalgojumu, es cītīgi strādāju un pelnu naudiņu arī bez visa tā, līdz ar to par miegu naktī nevaru sūdzēties - guļu kā nosista. Bet stundas prakses vietā skrien neaptveramā ātrumā, jo nav brīža, kad sēdētu bezdarbībā. Es strādāju mārketinga un pārdošanas departamentā,un man ir palaimējies, ka saņemu savai programmai atbilstošus uzdevumus. Šī kompānija tika sākta vairākus gadus atpakaļ pēc abu īpašnieku un manu galveno bosu - Mišela un Aleksa iniciatīvas. Ar gadiem šī kompānija ir ļoti augusi un nu tajā bez minētajiem kungiem strādā vēl 5 patstāvīgi darbinieki un 3 praktikanti. Cik saprotu kompānijai ir arī aģenti ārzemēs, jo tās darbība ir pa visu Eiropu, Āziju un pat Austrāliju. Visi darbinieki ir ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi, tāpēc uz darbu eju ar prieku. Kopā šai uzņēmumā ir 3 departamenti, kur katrā ir viens praktikants. Praktikantiem ir tāds interesants papildus pienākums - sagādāt pusdienas visai darbinieku saimei. Īstenībā ir forši, jo katru dienu dabūju gardi paēst par brīvu. Un tā gatavošana ir tā, ka viens praktikants vienu nedēļu, otrs otru un trešais trešo. Šonedēļ bija mana kārta un visi par laimi izdzīvoja. Starp citu vēl - tā kā dāņi ir īsti gardēži un nereti esmu dzirdējusi līdzīgas situācijas citās darba vietās, mūsu ofisā ir tāda tradīcija, ka katru piektdienu viens no darbiniekiem gatavo kūku. Man pa visu prakses laiku ir iekritušas 2 reizes, tā ka ja ziniet kādas labas receptes, lūdzu dalieties!
Prakses vieta atrodas Kopenhāgenas centrā, tā ka no rītiem ceļos ap 6:00. Diezgan grūti ir pierast, ņemot vērā, ka iepriekš baudīju brīvlaiku, kad varēja gulēt cik tik tīk. Dažreiz man nāksies strādāt sestdienās, lai palīdzētu izstādēs. Man, protams, nekas nav pretī un es pat to pati vēlos, lai gan nezinu, cik viegli tas būs savienojams ar manu nakts darbu klubā. Bet nu kaut kā jau beigās izdomāšu, un galu galā - šāda saspringta dzīve man pamatā ilgs tikai trīs mēnešus.
Runājot par maniem pārējajiem darbiem...vēl jo projām strādāju gan kā aukle, gan kā tīrītāja, gan kā garderobiste. Kādu laiku atpakaļ pieteicos vairākos lidostu un ostu uzņēmumos par izpalīgu un vienā no vietām dabūju darbiņu. Tas sāksies kaut kad maijā un turpināsies līdz septembrim, pamatā pa sestdienām. Cik saprotu mans pienākums būs uzņemt tūristus un palīdzēt viņiem nokļūt no viena punkta uz otru ostas teritorijā. Precīzi nezinu, bet esmu dzirdējusi, ka tas ir viegls, interesants un labi apmaksāts darbs. Pilnīgi nekas nav pretī vēl mazliet uzpelnīties, jo šobrīd esmu ieslīgusi nabadzībā. Nu ne jau nabadzībā, bet josta jāsavelk, ja salīdzina patreizējos ienākumus ar pagājušo mēnešu ienākumiem. Jā, kopš atbraucu no Taizemes strādāju kā zirgs. 9 nedēļas pēc kārtas es strādāju katru piektdienu un sestdienu vidēji 10h dienā. Pa vidu man vēl regulāri bija tīrīšanas darbs un 2-3 reizes nedēļā aukles darbs. Tam visam vēl pa virsu dāņu valodas kursi un neaizmirsīsim eksāmenus. Klubā darbs bija nežēlīgs, jo cilvēku masas plūda straumēm un apsēsties mēs nedabūjām ne uz minūti. Tai laikā tieši sākās skarba ziema, kas paralizēja sabiedriskos transportus, līdz ar to manas auklējamās dienas pārvērtās īstā kamikadzes piedzīvojumā, jeb precīzāk - pārdzīvojumā. Iespējams šī smagā slodze un stress kļuva par rezultātu manai slimībai, kad atbraucu atpūsties uz Latviju. Jā, ceļā uz mājām jutos drausmīgi un beigās izrādījās, ka man ir vairāk kā 38 grādi temperatūra. Bet nu pēc pieredzes un apstākļiem, labāk, ka izslimojos mājās nekā šeit Dānijā.
Mājās gan mammīte un pārējie par mani labi rūpējās, tāpēc ātri vien tiku uz pekām. Laiku Latvijā ļoti izbaudīju. Pavadīju to ar ģimeni un tuvākajiem draugiem, apmeklēju izrādes un arī lutināju sevi ar dažādām skaistuma procedūrām. Jaunais gads arī beigās izvērtās tādā tīri neko piedzīvojumā ar manu pacanu Elinčiku un viņas draugu no skolas Paulu. Sākumā patusējām mājas ballītē, kur mēs pilnīgi nevienu nepazinām un tad devāmies uz centru, kur Elīnai spēlēja mīļākais dj. Godīgi sakot, īpaši daudz negāju ballēties - tikai pa jauno gadu un vēl vienu reizi pasēdējām "Pienā". Ne veselība atļāva, ne arī īpaši vilka šai aukstumā kaut kur iet.
Ātri vien paskrēja manas divas nedēļas Latvijā un kad pienāca laiks doties mājās uz pāris dienām man pievienojās brālēns. Dienas mums ātri paskrēja, jo apskatījām ļoti daudz, ko Kopenhāgena piedāvā. Man prieks, ka viņam patika un, ka viss tik tiešām izdevās labi. Žēl gan, ka plānoto 3 reižu vietā, tusēt izgājām tikai 1 reizi, bet kā jau teicu - aukstais laiks īpaši nevilina.
Kā jau pirmīt minēju, esmu atsākusi dāņu valodu un patreiz esmu 3. modulī. Eksāmens būs kaut kad martā. Nezinu, kā nolikšu, jo jūtos ļoti vāja salīdzinot ar pārējiem. Man jāmēģina atrast laiks un sevi piespiest mācīties apņēmīgāk. Labi ir tas, ka tagad mācos citā vietā, kas ir uz pusi tuvāk mājām nekā iepriekšējā. Skolotāja arī ir fantastiska, tāpēc neuzdrošinos izlaist nevienu lekciju...pat atsaku aukles darbam. Protams, ir grūti nosēdēt 2,5h un tēmas šai modulī arī ir briesmīgi sarežģītas - arhitektūra, māksla, vienlīdzība, vēsture, utt. Bet kaut kā jau cīnos...
Kaut kā jau vienmēr cīnos un beigās tikai varu ar sevi lepoties. Piemēram, neskatoties uz saspringto ikdienu, eksāmenus nokārtoju ļoti labi. Skolotāji atkal slavēja un atzīmes mani apmierina. Pašreiz man ir palikusi šī prakse un noslēguma darbs. Pēc tam sāksies 1,5 gadus ilgs bakalaurs, kura laikā vēlos doties Erasmus semestrī. Tāpēc šobrīd jāsāk cītīgi krāt naudiņa, lai gan vēl plānos ir tik daudz skaistu ceļojumu uz Bali, Jamaiku, vēlreiz Taizemi, utt.
Zinot sevi, mani sapņi vienmēr sasniedz nākamo līmeni, tāpēc viss kas atliek - nepadoties un turpināt cītīgi strādāt.
