JĀCĪNĀS

Esmu vienkārši pārčakarējusies ar savu datoru. Gudrinieks, kas man tajā visu instelēja iekšā bija aizmirsis par tādu mazmazītiņu lietiņu, kā ANTIVĪRUSS un pateicoties tam, manā datorā bija iejājuši pāris Trojas zirgu! Labi, ka man ir tāds Uģis, kas kaut ko sajēdz no datoriem, pretējā gadījumā būtu baigie sūdi, jo šeit es nevaru atļauties to, ka man ir lēns, sačakarēts kompis. Te tomēr visi skolas darbi ir saistīti ar datoru...

Kā jums patīk mans jaunais bloga formatējums? Man tās rozes bija apnikušas, un gribējās ko apstraktāku, tāpēc, lai mazliet pabojāt nervus sava lēnā datora dēļ, nolēmu nomainīt bloga formatējumu.

Okay, tad tagad pie lietas. Kā man ir gājis pēdējās dienas?! Svētdien Vaļera Uģi pacienāja ar vesalu šķīvi nežēlīgi asiem pipariem. Man pietika ar vienu, kad sapratu, ka mans kuņģis nav īpaši priecīgs, taču Uģis apēda kādus 10. Mute viņam dega ugunīs, taču varu saderēt, ka tas viņam patika labāk nekā nākamās dienas degšana dibenā. Jā jā...nabadziņš nebija spējīgs pat uz skolu aiziet, jo asie pipari bija gatavi tikt brīvībā, un Uģim diena bija jāpavada uz poda :D

Bija dīvaini vienai braukt uz skolu. Sapratu, ka esmu ļoti pieradusi pie Uģa. Viņam esot tas pats, jo mājās gandrīz vai miris ne tikai no piparīšiem, bet arī no ilgām pēc manis. Mīļi! :)

Šitā nedēļa vispār kaut kāda trakā, jo katru dienu ir trīs bloki, kas nozīmē lekcijas līdz 14:30. Otrdien mums ar Uģi un vēl 15 kursa biedriem bija jāpaliek skolā līdz 16:00, jo 4.blokā mums vajadzēja pārakstīt testu. Jā, izrādās, ka pirmajā testā no mūsu klases izkrituši tieši 50%. Taču pārlikšanas eksāmens visus šokēja...tas bija tieši tāds pats, kā pirmais. Tā kā es biju mājās izanalizējusi visas savas kļūdas, man tas bija peace of cake. Es dabūju 43 punktus no 44. Uģis 42! Rīt redzēs, vai ir bijis kāds tāds duraks, kas nav nolicis, jo nu te nebija iespēja nenolikt.

Ko lai vēl pastāsta? Nu ir divas lietas, kas mani tracina un dzīvi padara drūmāku. Pirmā ir saistīta ar dzīvošanu.

Respektīvi ir tā, ka Vaļeram valsts maksā 100Ls mēnesī par viņa sīko, bet, ja viņam būs mūs jāpieraksta pie sevis dzīvoklī, tad šo naudu viņš vairs nesaņems. Stulbākais, ka mums ir obligāti jādabū pieraksts, pretējā gadījumā nevaram nokārtot savu uzturēšanās atļauju. Un ja mums nav uzturēšanās atļauja, tad legāli nekur nevaram dabūt darbu. Reāli ķēdes reakcija...nemaz nerunājot, ka šī uzturēšanās atļauja ir OBLIGĀTA, ja dzīvojam Dānijā ilgāk nekā 3 mēnešus. Karoč risinājums no Vaļeras puses ir tāds, ka viņš mūs pieraksta, bet mēs maksājam šos 100Ls papildus. Nu cammon, sanāk, ka mums par vienu sūda istabeli prasa 4500DKK (450Ls). Sviests kaut kāds. Mēs sākam apsvērt domu par jaunas dzīvesvietas meklēšanu. Iespējams tā varētu būt kāda maza istabiņa dzīvoklī, ko īrē 3 mūsu skolas biedri. Viņiem tieši 1 istaba ir brīva. Taču mīnuss ir tāds, ka tā ir ļoti maza istabiņa un tur nav mēbeļu. Taču pluss, ka mums nebūtu jāuztraucas par depozītu un istaba mēnesī izmaksātu 2400DKK(240Ls). Nu redzēs, kā viss iegrozīsies, bet Vaļera manās acīs sāk kļūt par melno tēlu, jo pēc idejas mums nav kontrakta, kas nozīmē, ka viņš par mums nemaksā nekādus nodokļus, pluss viņam tā istaba tā pat visu laiku stāvēja tukša un neizmantota un tagad ekstra klāt katru mēnesi nāk 350Ls. Pie tam neko tādu sākumā viņš mums neminēja, ka redz nevarēs pierakstīties, jo pa sīko viņš saņem 100Ls. Ai karoč stulbums...cerams, ka viss nokārtosies.

Otrā lieta ir saistīta ar skolu. Paldies Dievam, es sāku iejusties un priekšmeti sāk šķist interesanti. Bet es mazliet skolotāju acīs jūtos kā pelēkā pele. Viņi parasti izsauc vienus un tos pašus cilvēkus, kas godīgi sakot paši arī vienmēr piesakās. Es baidos pieteikties un izgāzties. Bet, kad darbs ir grupās, es esmu viena no lielākajām runātājām un ideju ģenerātorēm, bet, kad tas jāprezentē - KLUSUMS. Es zinu, ka tā ir mana vaina, bet kaut kā nespēju pārkāpt sevis pašas uzceltajai sienai. Jācer, ka arī tajā ziņā es atvēršos un viss nokārtosies...

Bet nu nav viss tik drūmi kā izklausas. Īstenībā ir arī noticis progress dažās pozitīvās lietās, kuras pagaidām neatklāšu. Tā ka jācīnās, jācīnās un vēlreiz - jācīnās :)

P.S. Brīvlaiks jau pavisam drīz. Pēc 2 nedēļām. Tad arī mammīte būs ciemos, un varēsim pavadīt kopā ļoti jauku nedēļu.

MAZĀ SESTDIENA

Es tā īsi par šodienu!

Šis beidzot bija rīts, kurā varēju izgulēties un novāļāties pa gultu līdz pēdējam. Un kā par mīļumlielo pārsteigumu, Uģīts man pasniedza brokastis gultā! Tas bija tik nenormāli jauks dienas sākums, it īpaši tāpēc, ka negaidīts!

Kaut kur ap 12 sāku mācīties, kā biju nosolījusies. Šeit mācīšanās nozīmē ļoti daudz lasīšanas mājās. Reāli mums pirms lekcijas uzdod izlasīt piemēram 20lpp no grāmatas un 30lpp datora formātā un tad lekcijā viss tiek pārunāts. Kaut kā nav pierasts, jo Latvijā mēs skolā parasti klasē visu pārunājām un tad skolotāja uzdeva izlasīt par to, bet nu es jau sāku pielāgoties.

Maziņš fail bija tajā ziņā, ka es puss dienu veltīju lasīšanai, kas izrādās ir uzdota uz otrdienu nevis pirmdienu, bet tas nekas, jo pirmdienas vakarā varēšu atpūsties no tā uzdevuma un pilnībā nodoties pārlikšanas testam, kas būs otrdien pēc stundām!

Tad paņēmu mazu starpbrīdi un ar Uģi izgājām ārā pamētāt bumbu. Besij ar to garroci spēlēt, bet nu vismaz kaut kāda izkustēšanās ir!

Atnākot atpakaļ nepadevos un no vietas izlasīju īstās 29 lapaspuses, kas uzdotas uz pirmdienu. Diemžēl tas nav viss, jo vēl ir 2 lasāmie gabali, kas kopā sastāv no 23 lapaspusēm, bet nu tās es izlasīšu rīt, jo nevar jau arī pārpūlēties.

Tā ka tā aptuveni ir pagājusi mana sestdieniņa. Un jā...nav man neviens piezvanījis no tām mājām, kuru pastkastītēs sametu savas cītīgi rakstītās vēstulītes, tā, ka bik skumjais tai ziņā! Nu neko darīt - jācīnās!

KOPENHĀGENA

Beidzot pienāca tā diena, kad es nokļuvu Kopenhāgenas centrā! Šodiena mums bija brīva, tāpēc izlēmu, ka vienreiz pa visām reizēm man jātiek uz turieni, tāpēc ar Yulie (ukraiņu meiteni) sarunājām šo dienu pavadīt kopā. Rīts gan man sākās diezgan nejauki, jo pirmkārt bija nežēlīgi grūti pamosties. Tas tāpēc, ka šis bija viens no retajiem rītiem, kad kaimiņiem nebija mūzika uz viss skaļāko, Vaļeras sīkais neklaigāja un Uģis nedīdijās...es varēju gulēt kā bebītis :( Otrkārt, jo Uģītis mani pēdējā brīdī uzmeta, ka nebraukšot. Reāli ne es zināju ceļu, ne ko, bet nu labi...Tad, kad beidzot izkūļājos ārā no gultas man bija palikusi nepilna stunda, lai sataisītos.

Tā kā paralēli bija dusmas, ka man viens visu atlicis līdz pēdējam momentam un stress par savām švakajām topogrāfiskajām dotībām, man viss krita ārā no rokām. BURTISKĀ NOZĪMĒ! Pirmā bija pincete, kas man izkrita pa logu brīdī, kad es cīnijos ar matu, kas man iestrēga tiko nolūzušā nagā, un otrā bija ola, kas izšķīda pa virtuves grīdu, kad netīšām pieskāros karstajam tosterim, gatavojot brokastis. Yeah, way to go! Lai nu kā, kad pa galvu pa kaklu cīnijos ar pēdējām minūtēm, kas man bija atlikušas, pēkšņi Yulie piezvana un pasaka, ka kavēs pusstundu. Tā nu man pēkšņi bija lieka pusstunda, kura man bija tik ļoti nepieciešama kādu laiku atpakaļ pirms viņas zvana, bet nu labi...

Autobusu atradu diezgan ātri, bet stress pavadīja visa ceļa garumā, jo negribēju izkāpt nepareizajā pie pieturā, jo pa ceļam bija daži tiešām traki arābu rajoni. Neesmu no aizspriedumainākajiem cilvēkiem, bet fakts paliek fakts - arābi un lakatainās lielos pulkos vienkopus man uzdzen šermuļus. Šodien pat nācās redzēt tās, kuras notinušās tik tāl, ka tik acis knapi var redzēt...brrr...

Pēc arābu kvartāla sekoja mazs gangstu kvartāls, kur vairumā varēja redzēt melnos, kas līdzinājās bandītiem. Tajā brīdī es sapratu, ka gangsteri nemaz nešķiet tik slikti, kā sākumā varētu šķist, ja salīdzina ar arābiem...

Tā kā mums ar Yulie sākumā bija maza ķibelīte ar īsto pieturu, kur abām satikties, man, viņu gaidot, bija laiciņš pastaigāties apkārt pa centru. Pirmais, ko ieraudzīju bija mans mīļais H&M, taču sortements mani apbēdināja, jo īsti nekas nebija acīm tīkams. Taču, mammu un Madar - neuztraucaties, te ik pa pāris soļiem ir H&M veikali, tā ka jums būs ko darīt, kad atbrauksiet!

Pamatā šī diena tika pavadīti pa veikaliem, kas man ļoti nepatika, jo Yulie gribēja vazāties tikai pa kaut kādiem krutajiem, nenormāli dārgajiem centriem, kur es sajutos mazliet muļķīgi, jo par cenām, cik maksāja preces, kas tajos pārdevās, varētu samaksāt mēneša īres makstu.

Katrā ziņā, diena pa centru pagāja diezgan vienmuļi un es īsti neko superkrutu tā arī neieraudzīju, bet vismaz nesēdēju mājās, kā katru dienu un man beidzot ir kaut kāds priekšstats. Reāli šķiet, ka riteņi centrā ir vairāk nekā cilvēku, bet šie cilvēki mani ļoti piesaistīja. Viņi bija tik modīgi, stilīgi, pašpārliecināti, interesanti un dažādi, ka es atapos - es tak esmu pilsētas meitene un man tā burzmas sajūta bija ļoti pietrūkusi. Šeit, kur es dzīvoju ir ļoti mierīgi, katru dienu redzu vienus un tos pašus cilvēkus, bet šodiena man deva jaunus spēkus un skaidru mērķi, ka es gribu dzīvot iekš BIG BUSY CITY!!!

Pēc vazāšanās pa veikaliem uznāca baigākais nogurums, tāpēc ap pieciem jau biju mājās. Šodien beidzot sanāca pabraukt ar metro. Diemžēl gan tikai vienu pieturu, bet fakts, ka metro brauc bez nekādas cilvēciskās kontroles (bez vadītāja) šķita diezgan iespaidīgs!

Šodien pabeidzu savas vēstulītes darba meklējumiem un izstaigājot savu rajonu, sametu 10 krutākajās māju pastkastītēs. Krutumu noteica mājas lielums, pagalmā redzamās lietas un mašīna, tā, ka jācer, ka drīz saņemšu kādu labu darba piedāvājumu no kādas biezo ģimenītes!
Pēc tam uzrakstīju CV, ko pirmdien izprintēšu skolā daudzos eksemplāros. Tāpat arī domāju vairumā izprintēt mazas afišas auklītes darbam, ko sametīšu tuvākajās pastkastītēs, jo ar roku rakstīt vairs netaisos :D

Nākamās divas dienas kārtīgi izgukēšos un atlikušo dienu veltīšu mācībām. Tiešām jāsaņemas, jo pati esmu ar sevi tai ziņā ļoti neapmierināta!

FAIL

Jā, jā, jā...es izkritu testā. Tas bija tik stulbi, jo, lai noliktu bija nepieciešamas vismaz 32 pareizas atbildes, bet man bija 31. Tad jau labāk izkrist ar 10 kļūdām, nekā vienu, jo tad tā izkrišanas sajūta nav tik nejauka. Vīrs arī izkrita. Viņam bija 29 pareizas atbildes. Smieklīgākais, ka varējām izmantot gan grāmatas, gan pierakstus, gan arī skolotāju dotos materiālus, bet reāli nebija iespējams visu tur atrast, jo laiks bija diezgan ierobežots.

Tad nu tagad situācija ir tāda, ka varēsim testu pārlikt nākamajā otrdienā, bet, ja izkritīsim arī tad, tad gan es nezinu, kāds būs mūsu liktenis. Vispār ļoti daudzi izkrita. Man liekas, ka lielākā daļa. Biju pārsteigta, ka izkrita tādi cilvēki par kuriem biju pilnīgi pārliecināta, ka noliks, kamēr nolika dažš labs absolūts zābaks, kas stundās lūr youtube un sēž facebook.

Starpcitu, šajā gadījumā nerunāju par to latviešu puisi Matīsu, jo viņš vairs nemācās mūsu klasē. Viņš atteicās no šīs programmas, un pieļauju, ka sen jau ir atpakaļ Latvijā!

Diena šodien bija diezgan pagara. Pirmā stunda bija grāmatvedība, otrā komunikācijas un trešā TESTS. Pēc tam, es, Uģis un vēl 2 čaļi no mūsu klases aizgājām uzspēlēt basketbolu skolas zālē. Tas bija jautri, un, paldies dievam, es neesmu aizmirsusi kā spēlēt, jo basīša ziņā, tā bija mana diena. Spēle beidzās, kad viens puisis izmižģija potīti. Cerams ar viņu viss būs kārtībā.

Kad pārģērbāmies, aizčāpojām ar Uģīti uz skolas bāru, kur pa savām studentu kartēm paņēmām dzeramos. Es divas coca-colas, bet šis 2 aliņus. Bārā, protams, pudeles mums uzreiz attaisīja, tā ka nākot pa ceļu uz pieturu izskatījāmies ĻOTI IZSLĀPUŠI. Skolā atradām divas plastmasas pudeles stāvam uz gada, tā ka savācām arī tās, jo kā nekā - 10 sant. par katru :D

Rītdiena mums ir brīva. Plānojam beidzot aizbraukt uz CPH centru. Šodien gribu mazliet pamācīties priekš otrdienas un citas skolas lietas, lai brīvākas nākamās dienas. Tā pat arī gribu sarakstīt darba piedāvājumus auklītes vai tīrītājas vietai, ko samest tuvāko privātmāju pastkastītēs. Es palūdzu vienai dāņu meitenei, lai viņa man iztulko dāniski tekstiņu, ko biju iepriekš sagatavojusi. Es nopirku smukas sarkanas aploksnes un visas vēstulītes rakstu rokrakstā, lai ir īpašāk un piesaistošāk. Tas diemžēl atņem ļoti daudz laika un kopš otrdienas esmu uzrakstījusi tikai 3, bet man vēl jāuzraksta 7, jo man vēl ir 7 aploksnes. Katrā ziņā, tā ir vēl viena lieta, kas man jāizdara!


P.S. Mums nolūza aizkaru stanga un mēs nezinām, kā lai to salabo. Otra lieta - mums ir izdegušas lampai abas spuldzītes un vakaros mums jādzīvo pilnīgā tumsā. Trešā lieta - mēs nevaram sākt nekādus procesus CPR numura dabūšanai, jo Vaļera čakarē Bobi. Nauda iet uz beigām un bezdarbs kļūst aizvien aktuālāka problēma :(


Bučas! Novēliet veiksmi, jo tā mums tagad ļoti vajadzīga. Hmmm....to laikam sauc par studentu dzīvi! :(

1 mēnesis jau svešumā

Hello draudziņi un radiņi! :)

Šobrīd, kad rakstu ir otrdienas vakars un tā kā rītdiena man ir brīva, es šo vakaru veltīšu nevis mācībām, bet šī ieraksta izveidei, lai tiem, kam ļoti interesē, kā man iet, var to uzzināt. Rītiena gan ir jāvelta mācībām, mācībām un vēlreiz mācībām, jo ceturtdien man ir pirmais tests, kuru obligāti jānoliek, pretējā gadījumā būs palikusi tikai viena pārlikšanas iespēja, kuru neizmantojot tiks liegta iespēja likt gala eksāmenus, kas nozīmē, ka nav jēga turpināt uzturēties šai skolā! Skarbi! Taču patīkāmā kārtā, man šodien 3 meitenes pateica, ka neesot iespējas, ka es nenolikšot..es liekoties pārāk gudra :D Nu tad jau redzēs, jo man pašai par sevi nekādas dižās pārliecības nav :( Esmu baigā slinķe uz mācībām palikusi!

Labi, mēģināšu īsi pastāstīt, kā man te gājis pēdējā laikā. Izrādās, ka Vaļera nav šī dzīvokļa īstais īpašnieks. Tā nu sanāca, ka iepriekšējais viņam prasijis atpakaļ gultas veļas, kuras izmantojām līdz šim, tāpēc gruzīnam nekas cits neatlika, kā nopirkt mums pa visam jaunas, skaistas segas un gultas veļu. Šodien tikām arī pie vēlviena skapja istabā, tā, ka nācās visu pārkārtot un tagad jaunā iekārtojuma dēļ mūsu istaba ir kā jauna. Patīkami ikdienā ieviest kādu tamlīdzīgu pārmaiņu! Vakar izmazgājām kaudzi veļas, pluss aizkarus, tā ka arī tie mums ir pilnīgi kā jauni. Viss tagad šķiet svaigs un jauns. Naisss....

Vakar garastāvokli uzlaboja vēl kāda lieta. Beidzot no dzimtenes pienāca ilgi gaidītā "mazā" paciņa, ko man atveda vecā tēva draugs, kas piedalās pasaules čempionātā riteņbraukšanā, šeit Kopenhāgenā. Paldies dievam, viņi man viņu atveda līdz pat mājām, jo pretējā gadījumā man būtu jākratās kaut kur uz centru, kur vēl pa šo mēnesi nav iznācis tikt. Tā, ka kur iespēja, ka šoreiz tas būtu izdevies?! Katrā ziņā, viss nokārtojās perfekti un "paciņa" pa tiešām bija iespaidīga. Pilna ar drēbēm, ēdamajiem, saldumiem un citiem labumiem. Piemēram, basketbola bumbu, kas manu dzīvi ir padarījusi tik ļoti gaišāku. Paldies, Jurītim! :) Kāpēc gaišāku? Tāpēc, ka mums tieši pie mājas ir basketbola laukums, kur ar Uģi riktīgi varējām izkapāties un atbrīvoties no negatīvajām emocijām un citi sūdiem. Pietam ar vienu čali no klases sarunājām, ka viņš mums uz ceturdienu pēc testa aizsitīs zāli, lai ejam uzspēlēt pāris cilvēki. Tas nebūtu iespējams, ja man nebūtu bumbas, jo nevienam citam neesot! Tā ka vēlreiz paldies :)

Šī nedēļa skolā it kā ir īsā, jo trešdiena un piektdiena mums ir brīva, bet tik īsa tā nemaz nešķiet, jo, piemēram, šodien skola bija līdz 16:00. Un tā šķita kā gara, gara diena, kurai vispār nav iespējams redzēt galu. Un, piemēram, ceturdien ir tas manis minētais tests, tā ka fuck this week! Vispār šī diena bija tāda kā liela izgāšanās, jo, piemēram, no rīta mēs ar Uģi, kā divi muļķīši kaut ko bijām pārēķinājušies ar laikiem un skolā nokļuvām pusotru stundu ātrāk nekā vajadzīgs. Nu, okay...gadās, bet nabaga Uģis mājās bija aizmirsis datora lādētāju un pirmajās 5 minūtēs viņa dators jau bija nomiris. Telefons nomira 15 minūtes vēlāk, tā ka viņa diena bija jau norakstīta, jo skolā mums stundās datori ir ļoti nepieciešami.

Laikam, Uģis jau zemapziņā zināja, ka viņam tā neies un viņš gribēja, lai nav tāds vienīgais, tāpēc dienu sabojāja arī man. Kā? Ieliekot man somā pie grāmatām, penāļa un citiem sūdiem pusdienu kārbu ar eļļainiem, taukainiem makaroniem. Šī eļļa un tauki - visi bija iztecējuši man somā uz mantām. Forši, ka visa diena bija jāpavada ceptu makaronu smārdā! Mīļš man tas puisis ir!

Katrā ziņā, ne mums vienīgajiem "šodien" veicās. Arī mīļajam Edijam! Tikai viņa neveiksme spēja sasmīdināt visu klasi, pretējā gadījumā tas nebūtu Edijs. Viņš bija mājās sadedzinājis to sūdu uz kā liek tējkannu vārīties. Un tā kā viņš negribēja, lai to sakusušo plastmasas gabalu ieraudzītu mājas saimniece, viņš viņu bija paņēmis uz skolu. Haha...vai tiešām viņam likās, ka viņa no rīta, kad gribēs savu kafiju, to nepamanīs!? Un vispār, kādā veidā var sakausēt to sūdiņu no apakšas?! Wtf!? :D

Protams, mājupceļš arī bija "veiksmīgs", jo nācās palaist garām autobusu uz kuru ar Uģi skrējām kā traki, jo es nevarēju atrast savu mēnešbiļeti. Viņa bija nonākusi citā kabatā, kad pārkārtoju visu somu pēc neveiksmes ar makaronu taukiem!

Tas nu tā īsumā viss, par šīm pēdējām dienām. Ceru, ka neko svarīgu nepiemirsu!

P.S. twitterī vakar atradu vienu maģisko triku, kuru nekādi nespēju izprast. Šodien visa klase tika iesaistīta šī trika izrādē, jo cerēju, ka kāds varēs palīdzēt, bet nekā. Tā vietā viens džeks mani nosauca par sātanu, bet viena meitene par maģijas klaunu :D Tas jau nekas, ka es to triku neesmu izdomājusi, tikai reklamēju tālāk. Lai nu kā...varbūt, kāds, kas lasa šo blogu, var izfunktierēt, kā tas īsti darbojas un tad man atrakstīt! Triks ir atrodams http://darela.lv/magic.html

Intro-Trip

Ilgi domāju par šī ieraksta nosaukumu, jo man prātā visu laiku bija kāds cits vārds, taču beigās nolēmu to saukt vienkārši par Intro-Trip, jo zem šī nosaukuma tika pavadītas pēdējās 3 dienas. Tas otrs variants bija - EDIJS. Jo reāli visvairāk ko stāstīt man ir tieši par viņu - smieklīgo, īpatno un unikālo rumāni. Taču par visu pēc kārtas...

Pēdējais ieraksts šajā blogā bija trešdien, īsi pirms devāmies ceļā uz viesu namu, kas bija noīrēts šim pasākumam par godu. Ja gribat zināt, kas tas īsti bija par pasākumu, tad dažos vārdos paskaidrojot, tas bija iepazīšanās, saliedēšanās pasākums visiem 4 kursiem, kas mācās mārketinga menedžementu - 2 internacionālajām un 2 dāņu klasēm. Diemžēl no mūsu 35 studentu lielās klases atbrauca tikai 6 cilvēki. Tas bija kaut kas neiedomājams, jo no pārējiem kursiem bija ļoti daudz cilvēku. Vienīgā mūsu klase bija kaut kādas sēnes. Tas, protams, visu padarīja diezgan tizlu, jo nebija iespējas saliedēties tieši ar saviem kursa biedriem, kas bija šī pasākuma pamatdoma!

Cerēju, ka Julie, dāņu meitene no manas klases, mūs ar Uģi paņems mašīnā, bet beigās izlēmām, ka brauksim ar autobusu, jo negribējām ar viņu braukt uz DownTown pusdienās. Tā vietā norunājām, ka viņa savā mašīnā paņems mūsu simts paunas un ka piektdien, kad brauksim mājās, viņa mūs atvedīs līdz centram.

Tad nu tagad stāsts turpināsies par mūsu smieklīgo rumāni - Ediju. Taču es pat nezinu, kā lai sāk?! Kā, lai apraksta viņu, viņa darbības, uzvedību un visu pārējo?! Šajās dienās nonācu pie secinājuma, ka viņš ir viens LUCKY DOG. Viņu veiksme pavada uz katra soļa tā veiksme viņam parasti seko pēc kaut kādas pamatīgas izgāšanās. Viņš saka ko domā, nekautrējas ne no kā. Viņš ir tāds mazliet tizls un dumjš, bet tādā labā nozīmē, jo viņš ir tik unikāli smieklīgs tā dēļ. Nu labi...tas bija mazs ievadiņš par šo čali, lai jūs saprastu un labāk vizualizētu visu, ko par viņu šeit aprakstīšu.

Tātad, trešdien, kad beidzās lekcijas mums bija 2h līdz tikšanās brīdim stacijā ar pārējiem. Edijs mums pievienojās, lai nosistu laiku. Viņš, protams, izmantoja iespēju un savu ķoferi iemeta Julie mašīnā tā pat kā mēs. Nepagāja ne 3 minūtes, kad viņš ačohnijās, ka aizmirsa tur savu maku, autobusa kartiņu un visu pārējo :D Viņa skriešana pakaļ Julie mašīnai beidzās neveiksmīgi, taču tas viņu beigās neaturēja nokļut ar 2 autobusiem un vienu vilcienu vajadzīgajā vietā.

Visi 3 aizgājām pie manas ukraiņu draudzenes uz kojām, lai mazliet nosistu laiku. Es īpaši nedabūju parunāt ar viņu, jo galvenais runātājs bija Edijs :D Bet iebildumi man pret viņa runāšanu vairs nav, jo parasti tā beidzās ar nenormālu smiešanos. Piemēram, viņš mums stāstīja, kā Rumānijā čigāni autobusos kontrolieriem ar nažiem draud, tāpēc tagad viņi reāli var braukāties pa brīvu, jo neviens neuzdrošinās viņiem iet klāt. Tad viņš stāstīja stāstu par 5 čigāniem, kas aizbrauca uz Austriju un nodūra ar nažiem gulbjus un apēda. Īsi pēc tā notikuma viņš braucis ar tēti uz Austriju un prikola pēc šie restorānā pajautājuši, vai viņiem nav gulbji. Viesmīlis tur izbolijis acis, bet Edijs tikai sācis ar ēdampiederumiem sitis pa galdu un saucis - gulbi, gulbi, gulbi :D :D :D Es vienkārši smējos stundu no vietas pēc tā stāsta :D

Pēc ciemošanās kojās, devāmies uz staciju. Lai no skolas uz turieni tiktu, ir jābrauc ar vienu autobusu. Reāli vilcienos var mēģināt riskēt braukt pa zaķi, jo tur cilvēki vienkārši kāpj iekšā pa jebkurām durvīm un kontrole kāpj iekšā ik pa pāris pieturām, bet autobusā ir jākāpj iekšā pa šofera durvīm un ir diezgan neiespējami viņam pašļūkt garām. Reāli sods par braukšanu bez biļetes ir 100Ls. Taču še ku reku, Edijam tas izdevās gan šajā autobusā, gan vilcienā pēc tam, gan arī pēdējā autobusā pēc tam, kad izkāpām no vilciena. Viņš vienkārši ir čigāns :D Smieklīgākais, ka izkāpjot no vilciena vajadzīgajā pieturā, tieši iekāpa kontrole un Edijam atkal noveicās. Starpcitu mēs ar Uģi netīšām arī nobraucām vilcienā pa zaķi, jo nezinājām, ka biļete jānoklikšķina pirms kāpšanas iekšā, bet nu Edija veiksme noderēja arī mums.

Labi par Ediju man vēl būs ko pastāstīt, bet tagad mazliet par pašu intro-trip. Protams, ar lielu maldīšanos kaut kā visi nokļuvām līdz attiecīgajai vietai. Visus sagaidījām un varēja tikt pasludināta intro-trip atklāšana. Pirmajā naktī nebija neviena pasniedzēja, tikai studenti no pirmā gada un vecākie studenti, kas bija uzņēmušies vadīt šo pasākumu. Tad atapāmies, ka jā - esam ļoti maz no mūsu klases un, ka vispār internacionālie studenti salīdzinājumā ar dāņiem bija diezgan pamaz. Diemžēl dāņi savā būtībā ir diezgan aturīgi un tusēja tikai ar savējiem. Tas, manuprāt, bija visneforšākais, jo internacionālie jutās mazliet atstumti. Nebija arī īpaši liela jēga iet pašiem kaut ko viņu bariņā, jo viņi sarunājās tikai savā valodā. Tā nu mums izveidojās pašiem savi mazie bariņi, kur tusējām mēs 3 un vēl 3 meičas no mūsu klases. Viņas visas trīs ir no Ungārijas. Ļoti ļoti atšķirīgas personības, taču visas mazliet likās tādas divkosīgas. Viena bija tāda ļoti pareiza, jo katru vakaru jau 12 gulēja, otra atkal pilnīgs party-animal, kam galvā šķita ir pilnīgs tukšums - tāda galīga blondīne prātiņā, bet trešā tāda puisiska tusētāja. Edijs puisiskajai arī acīs kā muļķītis pajautāja - tēvs tevi gribēja uzaudzināt par puiku? :D Tas ir vēl viena lieta, kas raksturo Ediju - viņš spēj uzdot visstulbākos jautājumus un sniegt vēl stulbākas atbildes.

Lai nu kā, pēc atklāšanas vārdiem visi tika sadalīti grupiņās pa kādiem 8 cilvēkiem. Lai gan grupas bija sajauktas, tik un tā 5 no manas bija dāņi. Uģim vispār visi grupas biedri bija dāņi. Mums bija pāris spēles un tad jau galdā tika celtas vakariņas. Bija super garšīgi. Diemžēl no visām turpmāko dienu ēdienreizēm šī bija vigaršīgākā, vissēdamākā, jo pēc tam man nekas vairs negaršoja. Arī alkohols tika pārdots un bija iespēja pa 5Ls nopirkt tādu biļeti, kurā ir 10 dzērieni. Tā bija laba ideja, jo tad varēja nenēsāt apkārt maku, bet gan vienmēr iedot to papīrīti, lai viņi nosvītro dzērienu. No dzērieniem tika piedāvāts alus, sidrs, šots vai coca-cola. Protams, tai vakarā visi pārdzēra jēgu un uz brīdi likās forši, taču nākamās dienas galvas sāpes visu jautrību sabojāja. Arī laikapstākļi bija drausmīgi un diena pamatā tika pavadīta vārtoties pa gultu. No rīta gan man bija jāpārsmejas, jo kājgalī man pilnīgā līķa pozā gulēja Edijs. Viņš bija satuntulējies savās vienīgajās līdzpaņemtajās drēbēs, uzlicis galvā kapuci un apsedzies ar manu palagu. Kad jautāju, kur viņš dabūja manu palagu, viņš teica, ka tā kā viņš no guļamajiem neko nebija paņēmis, gājis meklēt kādu segu un atradis manu palagu vanasistabā uz grīdas. Izrādās viņš tur bijis, jo kādam toletē bijis seks uz tā. Šim faktam par godu, ļāvu viņam izmantot manu palagu arī turpmākās dienas.

Otrajā dienā jautrākā lieta, kas notika, bija futbolspēles skatīšanās. Tas gan nebija parasts futbols. Kāpēc ne parasts? Jo "futbola laukums" bija uz milzīgas plēves, kas visa bija salieta ar eļļu, ziepēm un citiem sūdiem, lai padarītu to cik vien slidenu iespējams. Komandas spēlēja 3 pret 3 5 minūtes. Tas bija tiešām smieklīgi, jo visi bija tik tizli un visu laiku krita. Arī Edijs spēlēja un par viņu man vienkārši nav vārdu :D Pirmkārt, viņš bija uzvilcis lielu miskastes maisu sev kājās, tā, ka tas izskatījās pēc gigantiska pampera. Godīgisakot, tas pampers viņam pasargāja tikai vienu vietu, jo viss pārējais bija vienos dubļos.

Tad pienāca vakars. Iepriekš piemirsu pateikt, ka tēma šim pasākumam bija Disneilena. Un otrā vakara noslēgumā visiem bija jāpārģērbjas savos līdzpaņemtos šim dress-code paredzētajos tērpos. Mums tika pateikts, ka labi ir kaut vai mazs sīkumiņš, tāpēc likās, ka manas Disneilendā nopirktās Minney austiņas būs superstilīgas, taču, kad ieraudzīju kas dāņiem bija - es pat neuzdrošinājos izvilkt savas ausis no somas. Viņi visi kā viens bija perfekti parūpējušies, lai spētu izcelties. Visiem bija tērpi pilnā augumā, speciāli pirkti vai pasūtīti, kamēr internacionālajiem nevienam nebija nekā. Izņemot Uģi, kas bija saģērbies kā feja :D Viņš mazliet izskatījās pēc geja, bet visnotaļ smieklīgi un izlēcoši :)

Arī tai vakarā visi piedzērās un notusējās, bet godīgi sakot visam šim pasākumam ar Uģi dodam labi ja 4 balles no 10, jo tiešām pietrūka saliedētības, mūsu kursa biedri un arī laikapstākļi nebija īpaši forši. Katrā ziņā šīs dienas varējām pavadīt daudz lietderīgāk. Arī tusēšana mani vairs īpaši nevilina...karoč Edijs bija vienīgais, kas izglāba visas brīvdienas.

Tad sekoja stulbākā daļa - 3 dienas rīts, kad jābrauc mājās. Reāli visiem viss bija jāvāc un mums internacionālajiem lika stulbākās lietas darīt. Piemēram, lasīt benčikus no zemes. Taču viltnieks Edijs vienkārši lasīja akmeņus, lai izskatās, ka viņš kaut ko dara, jo negribēja neko trakāku. Kamēr viņš lasīja - skaļi klaigāja vārdu KUCE visās valodās, ko zināja un protams arī latviski. Šo vārdu viņš veltīja meitenei, kas lika lasīt tos benčikus :D

Njam...un Julie, dāņu meitene, kas solīja aizvest mūs mājās no rīta bija pazudusi. Tā maita bija aizbraukusi mājās, mums neko nepasakot. Taču ar Ediju vienojāmies, ka viņa ir tikai pusmaita(puskuce), jo pirmajā dienā atveda mūsu paunas.

Tad, kad beidzot viss bija pabeigts un varējām doties uz autobusu, pieturā izrādījās, ka autobuss jāgaida 2h. Kad likās, ka no pohas karstajā saulē nosprāgsim, pēkšņi nāca kaut kāds mistiskais autiņš. Kad kāpām iekšā, Edijam viena kapeika pakrita zem autobusa. Nepietika, ka viņš čut ne palīda zem busa, kad pēkšņi viņš palūdza autobusa šoferim pabraukt autobusu malā, lai dabūtu savu kapeiku, ko šoferis arī izdarīja :D Iedomājieties skatu!!! Viss autiņš bija gar zemi no smiekliem. Taču Edijs šitāda tipa pigorus sastrādā bieži. Viņš nebaidās pajautāt lietas, ko lielākā daļa cilvēku kautrējas darīt, līdz ar to vienmēr dabūjot ko vēlas. Piemēram, kad stacijā gaidījām vilcienu, aizgājām uz veikalu nopirkt pa bulciņai, lai vēderā nav galīgs tukšums. Taču Edijam šī saldā bulciņa likās par aukstu un viņš palūdza pārdevēju uzsildīt to viņu personiskajā mikroviļņu krāsnī :D Ai, šos stāstus par rumāņu smieklīgo puisi varētu turpināt bezgalīgi, un varu saderēt neesmu te ne pusi aprakstījusi no visa, ko viņš sadarīja pa tām dienām!

Bilde, kas šeit ir, protams, ir ar Ediju, lai vēl labāk varat šo tipiņu vizualizēt !!!

Tagad ir sestdienas vakars un pa šo dienu neesam neko īpašu sadarījuši. Es gan izdarīju lielu lietu, ko jau sen gribēju saņemties - respektīvi sakārtot visus savus pierakstus Mārketingā. Šī sakārtošana man ļāva arī daudz ko iemācīties pa jaunam un tas ir svarīgi, jo ceturdien mums ir pirmais tests šai priekšmetā. Vēl mēs saņēmāmies aiziet uz veikalu, kuriepirkām paiku nākamajai nedēļai un Uģīts mums uzcepa pankūciņas. Nodevām pudeles, saņemot par tām 4Ls. Iedomājieties - par lielo plastmasas pudeli dod 30sant.

Rīt arī neko neplānojam, jo kaut kāds baigais pagurums pavilcies. Taču drīz jāsaņemas uz to centru aizbraukt, lai varam atķeksēt, ka esam tur bijuši!

Labiņi, es beigšu rakstīt, jo man jau nāk lūziens!

Bučas!

Slepkava - SKOLA

Man ir tāds slinkums rakstīt šo blogu. Manuprāt, tas ir ļoti slikti, ja raksta ar gariem zobiem, bet es nedrīkstu iekavēt, jo šodien pēc skolas dodos 2 dienu ekskursijā un nākamais ieraksts ātrākā gadījumā taps tikai 5dien vakarā. Bet tam ierakstam jābūt veltītam tikai ekskursijas notikumiem...

Mēģināšu īsi un kodolīgi pastāstīt par notikumiem, kas norisinājušies šīs nedēļas pirmajās dienās. Brīdinu - nekas ļoti aizraujošs nenotika.

12.09

Pirmdienas lielākais un nozīmīgākais notikums bija prezentācija communication klasē. Nozīmīgi tas bija, jo tā bija pirmā tāda prezentācija, kur varējām klasei sevi parādīt. Es grupā biju ar džindžeru, Ediju un Nikoletu. Iepriekš jau rakstīju, ka nebiju superduper apmierināta ar savu grupu, taču uzticību radīja Nikoleta, kas bija uzņēmusies izdarīt smagāko daļu un visu laiku kladzināja, ka viss tak būs kārtībā.

Communication klase bija pirmā un mēs ar Uģi to nokavējām. Tas bija tizli, jo mūsu vietās bija iesēdušies citi cilvēki un mums nācās sēdēt blakus viskaitinošākajai meitenei ever. Pietam tā kavēšana neļāva mums iepriekš sagatavoties un noskaņoties. Es biju tik ļoti uztraukusies, ka man pat vēders sāka burkšķēt un vienā brīdī man pat palika kauns :D Mūsu grupa bija viena no pēdējām, kas prezentēja un tas visu padarīja vēl sliktāku. Kad pienāca mūsu kārta, manuprāt, mēs izgāzāmies. Tā, sākumā tik ļoti nosvērtā meitene, vnk visu sajauca. Dīvainā kārtā visiem mūsu prezentācija patika un pat skolotāja atzinīgi izteicās. Tas varētu būt tā iemesla dēļ, ka ļoti izteikti atšķīrāmies no pārējiem, jo savu prezentāciju izspēlējām kā mazu izrādīti, kamēr citi tikai norunāja savus slaidus. Lai nu kā, man nepatika un es baidos no brīža, kad redzēšu šo prezentāciju uzfilmētu video. Jā gan, mūs filmēja, lai varam pēc tam apskatīt kā no malas izskatījāmies.

Diena šķita ļoti gara, jo šoreiz bija 3 bloki, kas nozīmē - lekcijas beidzās 14:20, ierasto 2 bloki vietā, kas beidzās 12:05. Tāpēc atnākot mājās vienkārši atlūzu. Taču ilgi nesanāca pagulēt, jo bija jāgatavojas nākamajai dienai, kas bija pirmā CASE DAY!

13.09

Par šo dienu rakstot, vispirms sākšu ar izskaidrošanu, kas ir CASE DAY. Tātad tā ir diena, kad savas iegūtās zināšanas jāpielieto praksē, risinot kādu problēmu. Visi tika sadalīti grupās pa 5 vai 4, lai kopējiem spēkiem censtos atrisināt uzdoto. Šoreiz mums bija jāveido un jāanalizē vērtību ķēde Lego kompānijai. Iespējams tas izklausas smieklīgi lielākajai daļai šī bloga lasītāju, taču ne man ne Uģim, ne arī kādam citam, kam šodien tas bija jādara smiekli nenāk. Maigi izsakoties tas bija viens no lielākajiem murgiem ever! Bet nu...par visu pēc kārtas.

Grupā es biju ar Veroniku, Gabrielu un Ediju. Veronika ir tā meitene, kas man sākumā nepatika, Gabriela ir meitene, kas man pirms šīs dienas patika un Edijs - tas pats, kas mani izveda no pacietības projektā priekš communication klases. Mums grupā trūka vēl viens biedrs - Matiss. Viņš ir džeks no Latvijas, kas izcēlies tik vien kā tikai ar savu stulbumu. No 3 nedēļu ilgām lekcijām viņš ir apmeklējis labi ja 4, bet viņu pamanījuši ir ne tikai studenti, bet arī lektori, jo lekciju laikā viņš neizrāda nekādu aktivitāti. Viņš sēž draugos, facebook, youtube, utt. Arī šodien viņš neieradās un tas viņam dārgi maksās, jo šis bija viens no obligātajiem pasākumiem. Šādi obligāti darbi ir jāapmeklē un jānoliek, jo pretējā gadījumā students netiek pielaists pie eksāmena. Alternatīva neapmeklējot, piemēram, CASE DAY, ir uzrakstīt 20 lpp garu eseju par kaut kādu tur sviestu. Katrā ziņā, labāk ir apmeklēt šos obligātos pasākumus. Pieļauju, ka šodien šis puisis noslīcināja pēdējo kuģi un izglābties viņam vairs nesanāks...

Tātad, turpinot par case day. Pēc tam, kad tikām sadalīti grupās, visi devāmies kur nu kurais. Mūsu grupiņa ieņēma dīvāniņus kafenē. Mūsu grupai prezentācija sākās 14:20 un, kad sākām mums bija apmēram 5h, lai visu sagatavotu...bet, mīļie, laiks mums pamatīgi pietrūka, jo pirmā stunda tika pavadīta vienkārši bezjēdzīgi un nākamās kā izmisuma pilnas neizpratnes un pārguruma mokas. Visu pasliktināja Gabriela, jo viņa bija tik fakin kaitinoša. Mēs visi 3 bijām tā izbesijušies no tās žurksejas, kam visu laiku jārunā spalgā, skaļā, pārspīlētā balsī, kam visu laiku viss jāprintē, kam jāpsiho, ja kaut kas nesanāk....ĀĀĀĀ....trakā bāba!!!

Sistēma bija tāda, ka 10 minūtes pirms mūsu laika, mums bija jānosūta sava PowePoint prezentācija un Word Document fails. Kad pienāca liktenīgā prezentācija, izrādījās, ka mums jāiet iekšā divām grupām vienlaikus, kur tikai viena grupa prezentē, bet otrā dod feedback. Mēs bijām tā, kas dod feedback, jeb papildina otru grupu. Prezentēšanas laiks bija tieši 10 min. un pēc šīm 10 min prezentējošā grupa tika vienkārši pārtraukta pusvārdā. Mums bija dotas tieši 5 minūtes, lai pievienotu nepasacīto. Katrā ziņā tas viss bija liels murgs, jo neviens īsti nesaprata, kas jādara, ko no mums gaida un galu galā - lai to visu izdarītu, nepierika ne laiks, ne informācija.

Pēc tās trakās prezentācijas, jutos kā no laivas izmesta, jo īsti neko tā arī neiemācijos. Likās, ka diena ir vienkārši izčakarēta un nekam nederīgi pavadīta. Pluss, pārgurums bija neaprakstāms.

Mājupceļš arī bija ļoti garš, jo pēc 20 min ilgas autobusa gaidīšanas, šoferis mani vienkārši izmeta ārā, jo man kartiņā nav tā fakinā zona, kurā tā pietura atrodas. Tā nu mums nācās vilkties uz nākamo pieturu, kur man bija pareizā zona un gaidīt vēl 20 min.

Lieki piebilst, ka otrdien mājās priekš skolas nedarījām neko!

14.09

Tagad, kad rakstu šo blogu esmu skolā. Tikko beidzās Danish Law. Šodien vispār baigi vēss ārā un diena tāda nemīlīga. Tā kā mums šodien pēc stundām jābrauc 2 dienu ekskursijā, tas nav īpaši forši bet nu jācer, ka laiks uzlabosies. Plančiks ir pēc lekcijām aiziet pie manas mīļās draudzenes no Ukrainas. Pasēdēt pie viņas mazliet un tad doties. Cerams, ka pierunāšu vienu meiteni no sava kursa, lai paņem mani mašīnā :D

Labi, bučas! Lai jums jauka atlikusī nedēļa!

MISIJA IZGĀZUSIES

Čā!

Esat ievērojuši, ka neko nedarot un nīkstot bezdarbībā, enerģija izsīkst daudz ātrāk?  Tā nu ir sanācis, ka priekš skolas kopš piektdienas neesmu neko darījusi. Es gan vienmēr esmu bijusi no tiem cilvēkiem, kas visu izdara ātrāk, lai pēc tam var atpūsties. Agrāk visus mājas darbus centos paveikt jau piektdienas vakarā, lai brīvdienas nav jāčakarē, bet tagad esmu kaut kā palaidusies. Pašai sev es tāda galīgi nepatīku, tāpēc cenšos laboties. Šodien puss dienu pavadīju lasot mājas darbu, kas man bija uzdots uz pagājušo otrdienu. Mokoši. Kā vecos laikos, uztaisīju sev sarakstu ar lietām, kas jāizdara, lai pēc katras izdarītas, varu to izsvītrot. Starpcitu - uzrakstīt blogu arī bija manā sarakstā.

Piektdienas vakars bija depresīvs. Taču kā jau labi zināma patiesība vēsta, lietām ir jāiet uz leju, lai kaut kad tās atkal varētu iet uz augšu. Nekas nav bezgalīgs. Paldies dievam, manas bēdas ir beigušās un dzīve ir kļuvusi gaišāka. Ar šo teikumu arī pielikšu punktu stāstam par piektdienu un ķeršos pie sestdienas.

Sestdienas notikumiem par pamatu, šim bloga ierakstam ir dots attiecīgais nosaukums "Misija izgāzusies". To varētu traktēt divejādi. Pirmkārt, kā trešo izgāzušos mēģinājumu tikt līdz Kopenhāgenas centram, un, otrkārt, kā smagu aprāvienu mēģinājumam nospert riteni.

Jā, gan...mēs gribējām nozagt velosipēdus. Šeit dzīvojošajiem tas nav nekas nosodāms...vēljovairāk - tas esot normāli. Ar tādu domu arī devāmies sestdien ielās. Taču aprāviens bija gigantisks, jo 96% no simtiem riteņu, ko apsirojām bija pieslēgti. WTF? Jā, bet par tiem atlikušajiem 4%....

Tātad, pirmais, kur devāmies bija vilciena stacija, kas ir mežā, kur praktiski nav sastopami cilvēki. Kad pagājušo nedēļu tur bijām, tad ievērojām, ka tur uz tāda tiltiņa bija atstutēti daudz riteņi. Tā nu tur nonākot, ačohnijāmies, ka visiem aizmugurējam ritenim ir uzlikts tāds bloks. Vienīgais nesaslēgtais ričuks bija viens ar bērnu sēdeklīti aizmugurē. Tā kā zādzība pati par sevi jau šķita nervu kutinoša, nospert riteni ar bērna sēdeklīti likās pārāk nežēlīgi.

Atkal nonākot uz lielās ielas, nācās sagruzīties aizvien vairāk un vairāk, jo visiem bija tie smirdīgie bloķi uz pakaļējā riteņa. Tad pēkšņi, ieraudzījām ričuku atstutētu pie krūmiem, kas pilnīgi sauca, lai paņemam viņu. Ilgi čakarējoties Uģis pēkšņi paķēra riteni un sāka stumt. Pagājuši kādu gabaliņu ar mežonīgi dauzošām sirdīm, pēkšņi atčohnijāmies, ka ritenim nav ķēdes. Vienkārši tāds abloms. Nu neko, tuvākā šķērsielā to atkal nometām.

Pa ceļam atradām zemē mētājamies pa visam svaigu, protams, tukšu coca-cola bundžu. Laimīgi to paķērām, jo kā nekā 10sant pa vienu varam dabūt.

Gājām jau pamatīgi ilgi bez nekāda rezultāta, kad pēkšņi ieraudzījām starp daudziem pieslēgtiem riteņiem zemē nogāzušos, pavisam smuku nepieslēgtu ričuku. Taču arī to nesadūšojāmies savākt, jo viena tantele no puķu veikala nekaunīgi nenolaida ne acis no mums, kamēr mīņājāmies pie nelaimīgā velosipēda.

Pēdējais piliens bija, kad iegriezāmies "riteņu stāvietā" pie baznīcas. Mēs bijām jau nolaidušies tik tālu, taču laikus atapāmies, ka tik ļoti savas karmas negribam sabojāt. Tā nu, nogājuši kādus 4km vienā virzienā, devāmies atpakaļ tukšām rokām un neredzējuši Kopenhāgenas centru, ko gribam jau 3 nedēļas! Vienkārši kādā sakarā mums tik ļoti nesanāk?!

Vispār ir vēl kaut kas, par ko gribu pažēloties. Tie ir mūsu drausmīgi izčakarētie brīvdienu rīti. Sestdien 8 no rīta augšējie kaimiņi nekaunīgi skaļi uzvedās. Jau pagājušo nedēļ agri tikām pamodināti no urbim un āmuram līdzīgām skaņām, bet šoreiz bija vēl neciešamāk. It kā viņi ar špakteļlāpstiņu skrāpētu no sienām nost apmetumu. Arī mūzika bija uz skaļāko un ik pa laikam bija dzirdami aplausi. WTF? Laikam tur kaut kāda sekta darbojas!

Šorīt brīnumainā kārtā no augšas nekādi trakie trokšņi nenāca, bet tā vietā rītu jautru padarīja Vaļeras sīkā čīkstēšana. Likās, ka viņš ir pienācis mums tieši pie durvīm, ar muti atslēgas caurumiņā un čīkstēja savā visspalgākajā tonī. Grrrrr....riebīīīīgi!

Labi, nu es varu no sava darāmo lietu saraksta izsvītrot "Uzrakstīt blogu". Jēē!

Lai jums jauka nākamā nedēļa! :)

Cīņa pret tracinošo ikdienu

Tāda sajūta, ka ilgi neesmu rakstījusi, lai gan pēdējais ieraksts bija tikai aizvakar. Lai nu kā...gribu no sevis nokraut stāstāmo kravu un padalīties ar notikumiem un emocijām, ko esmu piedzīvojusi pēdējās divas dienas.

Kā jau iepriekš rakstīju, trešdien no Latvijas pienāca daudz gardumi. Esmu pārēdusies konfektes. Man sāp vēdars un iekšā viss šķebina. Gan jau drīz sāks mesties arī pumpas, lai jau ir pilns komplekts.

Pēdējās divas skolas dienas paskrēja vienkārši nemanot. Tas ir tik kolosāli, ka skola beidzas 12:05 un uz to iestādi jāiet tikai 4 dienas nedēļā. Esmu sajūsmā par šādu sistēmu. Lai nu kā, ir iestājusies sava veida rutīna, tāpēc mājas saimnieks Vaļera parūpējās par kaut kādu action.

Kad atslēdzām durvis skats bija apmēram tāds - Vaļera kā torpēda pēkšņi izšāvās no vanasistabas durvīm uz lielo istabu, pat neatbildot uz sasveicināšanos. Palikām mazliet abstulbuši, jo viņa bikšu priekša bija vaļā. Nu labi, lai jau! Pēc kādām 5 minūtēm no starpgadījuma brīža es gāju uz toleti. Mums toletē nav slēdzene, bet ir labi redzams, ja spīd gaisma un kāds ir iekšā. Es nekādu gaismu neredzēju, tāpēc atrāvu durvis vaļā un pārsteidzu Vaļeru čurājam. Tas tur kaut ko nomurmināja, bet es tik vien spēju kā šokā aizcirst durvis. Man bija tāds kauns. Pietam viņš pats ir diezan kautrīgs cilvēks un godīgi sakot kopš tā momenta es viņu vēl aci pret aci neesmu redzējusi. Lai nu kā...uz toleti nespēju aiziet turpmāko stundu, jo bija bail, ka šis atkal tur tumsā stāv. Abi ar Uģi sākām mācīties, sēžot virtuvē pie galda. Uģis bija aizgājis uz toleti un atnākot atpakaļ man tāds vēsi saka: "Eu, Vaļera guļ zemē un krēsls arī nogāzies!" Man tāds WTF?! Es, protams, Uģi aizdzinu skatīties vai šis vispār dzīvs, jo kas zin, varbūt viņam kaut kas ar sirdi noticis. Viņš ilgi nenāca, un man palika tik ļoti neomulīgi, jo mēs pat nezinām ātrās palīdzības numuru. Godīgi sakot, man tam visam pāri mazliet nāca arī smiekli par Uģi, jo nu cammon, čalis guļ zemē atslēdzies, bet tā vietā, lai nekavējoties pie viņa piesteigtos, viņš laiski iesoļo virtuvē un man paziņo to kā tādu STARPCITU faktu! :D Kad "glābējs" atgriezās, viņš smējās, jo izrādās mūsu pareizais kristietis ir pilnīgā pārpālī un pat uz gultu aiziet nav spējīgs. Tā nu viņš tur pilnīgā atrubonī mētājās zemē, kamēr mēs turpinājām mācīties. Sajūta bija diezgan komiska :D Pēc kādas stundas mēs dzirdējām skaņas, kas vēstīja par to, ka Vaļera ir aiklumbarējis līdz toletei. Taču tad pamatīgu laika sprīdi bija klusums. Vienīgā skaņa bija ūdens tecēšana no izlietnes krāna. Uģis sāka satraukties. Viņš aizgāja pārbaudīt, vai viss kārtībā, klauvējoties  pie toletes durvīm. Izrādās, ka Vaļera vienkārši sēdēja uz poda un jau trešo reizi tika iztraucēts :D Nabadziņš. Pēc tam viņš aizgāja uz savu gultu un tur atlūza.

Uģis šodien bija ātrāk mājās un saimnieks viņam esot atvainojies par savu rīcību. Viņa brālim esot palicis ļoti slikti un tā viņš remdējis sāpes. Katrā ziņā es viņu vispār nenosodu un uz to visu neskatos ar šķību aci. Vismaz mūsu ikdienā bija kaut kas smieklīgs un varu arī saderēt, ka sava pāļa iespaidā, viņš neatcerēsies to toletes durvju atraušanu! Tā ka man nav par ko uztraukties :D

Pēc raibās dienas, sekoja garš, garlaicīgs un vienkārši stulbs vakars. Izrādās, ka dzīvoju ar datorspēļu atkarīgo, kuram laiks atrodas tikai, lai sēdētu pie datora vai telefona. Tā nu man ir ļoti paveicies ar istabas biedru. Mūsu starpā valda kapa klusums, tāpēc vēl jo vairāk priecājos par iespēju iet uz skolu. Diemžēl ir pienākušas brīvdienas, kas solas būt tik pat nožēlojamas, kā pēdējās šajā laikā, kamēr esmu te. Diemžēl Jūlijai(ukrainiete, ar ko sadraudzējos pašā sākumā) ir atbraucis ciemos vīrs un viņa brīvdienas pavadīs viņa sabiedrībā.

Lai nu kā...ceru, ka varēšu iesaistīties kādās skolas aktivitātēs, kā piemēram volējbols. Jā, tie, kas mani ļoti tuvu pazīst, tagad noteikti nodomāja - wtf? Elīnai tak riebjas volējbols, bet man nav izejas. Es labāk spēlēju volējbolu un socializējos, nekā tupju kā piepe mājās. Tā pat arī ar vienu no kursa biedriem domājam savākt bariņu, kas būtu gatavi vismaz reizi nedēļā sanākt kopā uzspēlēt basīti just for fun.

Gan vakar, gan šodien savācāmies pēc skolas kopā ar savu grupu, ar ko taisam prezentāciju priekš communication class. Es esmu izbesijusies no Edija. Viņš ir tik fakin kaitinošs, jo vispār nekam neseko līdzi, bet tad pēkšņi sāk uzbāzties ar savām idejām par tēmām, kas sen jau bija apspriestas un izlemtas. Šodien es un pārējie grupas biedri uzsprāga un pamatīgi nolika viņu pie vietas. Man pat viņu beigās palika žēl, jo sāk likties, ka viņš vienkārši ir tāds dīvains dīvainītis. Kad beidzot beidzām, Edijs sāka lūgties, lai ejam ar viņu uz baseinu. Es jau labprāt, bet biju aizmirsusi mājās peldkostīmu. Mēs piektdienās no 12:00-14:00 varam izmantot skolas baseinu pa brīvu, bet es, protams, palaidu šo iespēju garām :(

Abi ar Edvīnu (rižiku) gājām uz mājām kopā. Īstenībā viņš ir riktīgi norāls čalis. Arī meitene, kas man sākumā klasē tik ļoti nepatika - izrādījās baigi foršā. Njam...pirmais iespaids man kārtējo reizi bija maldīgs. Tā nu pļāpājām, pļāpājām, līdz nonācām pie sarunas par mēneškartiņām. Jau pāris dienas atpakaļ ar Uģi atklājām, ka varam iztikt tikai ar divām zonām triju vietā savā mēnešbiļetē, tādā veidā ietaupot 10Ls. Tā nu Edvīns man atklāja, ka varu aiznest kartiņu uz 7/11(tas ir tāds pats veikals apmēram kā Narvesen vai + Punkts mums) un vienkārši lieko zonu noņemt un atgūt atpakaļ kaut kādu naudiņu. Nu ko...tā arī izdarīju un tiešām dabūju atpakaļ 3Ls. Tikai 3Ls, jo kopš mēneškartiņas nopirkšanas brīža ir pagājušas 2 nedēļas.

Šodien bija pirmā diena, kad es viena pati braucu mājās. Tie kas mani pazīst, noteikti nopūšas, jo apzinās, cik liels topogrāfiskais idiots esmu. Pietam, man jābrauc ar 3 autobusiem. Līdz stacijai tikām mierīgi, jo biju ar Edvīnu kopā. Ar otro autiņu braucot izkāpu nepareizā pieturā, bet trešo autobusu tik un tā panācu. Taču ar pēdējo bija vislielākā trobele, jo izkāpu pieturu pirms pareizās, taču man likās, ka pareizā bija vienu iepriekš, tāpēc ar kājām aizsoļooju pieturu atpakaļ, konstatējot, ka pareizā no manis tagad ir divu pieturu attālumā. Un tā tiešām bija, jo tagad esmu laimīgi nokļuvusi mājās. Īstenībā, es pat vispār negruzījos, ka nākas "lieki" pastaigāt, jo "mājas" man nav mīļākā vieta, kur būt. Šeit apkārt viss ir depresīvs, drūms un pelēks. Ceru, ka drīz kaut kas mainīsies un manā dzīvē atgriezīsies dzīvesprieks :)

Mammu, Viju, Juri, Madara...es jūs mīlu un ilgojos. Gaidat mani uz Ziemassvētkiem mājiņās :)

Nost ar veģitārismu!!!

Otrdiena bija vīra jubilejas diena. Cik nu vien centos, es atgādināju viņam, ka nu viņš ir liels un brašs puika, taču viņam šie mani uzmācīgie atgādinājumi īpaši pie sirds negāja :( Tas man bija ļoti bēdīgi!

Skolas diena bija interesanta. Mācībās vairs tik traki neiet un sāku jau pielāgoties. Esmu ievērojusi, ka klasē liela daļa ir kaut kādi pareizie, jo, kad tiek aizkārta alus tēma, tad no daža laba var dzirdēt tādas stulbas piebildes. Katrā ziņā var just cik ļoti dažādi esam savākušies vienkopus - gan vecuma, gan tautības, gan arī rases ziņā.

Tas tā, mazliet ievadam, bet ja sīkāk par pašu otrdienu un notikumiem tajā, tad nu tā...Otrdien, 9:00 no rīta vērās vaļā biblioteika, un šī diena bija paredzēta grāmatu izdalei. Respektīvi pārpalikumu izdalei, jo primārie uz grāmatām bija erasmus studenti, un tikai tad pārējie. Stulbākais šai visā bija tas, ka pirmā lekcija mums sākās jau 8:40, un iet līdz pat 10:15, tā ka reāli nav iespējams iestāties rindā pirmajiem. Protams, viena alternatīva ir - neiet uz lekciju! Taču šo domu kaut kā ātri atmetām, jo kaut kā negribējās kavēt stundu. Zinu, ka mazliet muļķīgi tas ir, jo var jau labāk neaiziet vienreiz un ietaupīt pamatīgu naudiņu, bet neizprotami principi un bailes kaut ko iekavēt, neļāva mums neaiziet uz stundu.
Mācījāmies, mācījāmies, līdz pēkšņi ievēroju, ka džindžers pēc 5 minūšu starpbrīža ienāk klasē, nesot maisu - pilnu ar grāmatām. Man tāds, bļēēēē, jo sapratu, ka esmu palaidusi pamatīgu izdevību ietaupīt naudu gardegunu. Nekādi pēc tā skata nevarēju vairs sakoncentrēties mācībām. Tāpēc, protams, kā beidzās lekcija, skrējām uz bibliotēku cik nu vien ātri spējām. Taču tur priekšā gara gara rinda. Man atkal BĻĒĒĒ...Paldies dievam, tur vismaz bija kaut kāda kārtība...respektīvi- lai dabūtu grāmatas, ir jāieiet iekšā un jāpaņem numuriņš, kurš man parāda, kura pēc kārtas iešu iekšā. Dabūjot numuriņu, redzēju, ka kaut kas vēl ir palicis un jēga pagaidīt ir. Kaut kā nejaušības pēc man tika iedots 34. numurs, lai gan vajadzēja 50to. Līdz ar to nokļuvu pēkšņi visai rindai priekšā un dabūju grāmatas, ko noteikti nebūtu dabūjusi, ja ieietu ar nr.50! Biju sajūsmā, ejot garām rindai sarūgtinātu, noskumušu seju :D Katrā ziņā, ja es parēķinu, es ietaupiju 170Ls par grāmatām. Pluss, es dabūju arī foršu somu. Tādas gan deva tiem, kam bija ļoti daudz grāmatu, bet es arī izlūdzos vienu. Vismaz būs kur ielikt tukšās stikla pudeles, kad atkal nesīsim nodot :D

Pēc stundām es vēl pa 20ls nopirku grāmatu no vienas skuķenes. Ceru, ka tā grāmata derēs, jo viņai ir kaut kāds vecāks izdevums. To ačohnijos, kad biju jau samaksājusi, bet naudu baidījos prasīt atpakaļ, jo viņa izskatījās pēc ļaunas čigānietes, kas mani var noburt.

Communication klasē mums uzdeva pirmo lielo mājas darbu. Mums bija jāsadalās grupās un kopā uz nākamo pirmdienu jāsagatavo prezentācija. Es esmu grupā ar džindžeru, smieklīgo Ediju un kaut kādu meiteni. Mēs ceturdien pēc stundām kaut ko saštukosim kopā. Šis uzdevums man patīk, jo beidzot ir iespēja vairāk pakontaktēt ar saviem klases biedriem.
Uģis ir grupā ar Džūliju - dāņu meiteni, mazu filipīnieti un lietuvieti. Viņam Džūlija nepatīkot, jo izskatoties, ka viņa no Uģa baidās :D

Pēc skolas, ar mīļoto jubilāru aizbraucām uz McDonaldu, kur ieturējām svētku maltīti :D Riktīgi pierijāmies. Katrs 3 burgerus, kolu un saldējumu. Cenas ir pavisam normālas. Var teikt - tādas pašas kā Latvijā, tikai te ir mazliet citādāka ēdienkarte. Manuprāt, labāka! Manuprāt, jauki pasēdējām. Diemžēl jubilārs negribēja, lai ar pārējiem McDonalda apmeklētājiem nodziedam viņam Happy Birhday :D
Atnākot mājās mūs pārsteidza Vaļera, kas beidzot bija atgriezies. Viņš laikam juta, ka Uģim dzimene, jo visu vakaru no lielās izstabs nāca arābu party mūzika. Tur viņš ar savu mazo, hiperaktīvo puiku pavadīja visu vakaru. Mēs jau domājām, ka jāiet pievienoties Uģim rīkotajai ballītei, bet tad izdomājām, ka negribam tādā pūlī pavadīt vakaru :D Ai, karoč, divatā iedzērām veikalā vislētāk nopērkamo vīnu un skype pļāpājām ar Unonu.
Lielākais prieciņš no tās dienas man ir - Uģim patika mana dāvaniņa :) Esmu ļoti laimīga par to!!!

No rīta mani pamodināja Vaļeras dēla bļaustīšanās un skraidīšana. Nesaprotu, kāpēc viņš tā izmainījies, jo sākumā viņu vispār nedzirdēju, ja neskaita tās reizes, kad biju toletē. Tagad viņš uzvedās tā, it kā būtu saēdies driģenes.

Šodien brokastīs uztaisīju savu firmas ēdienu. Uģīts pat prasīja papildporciju. Šodien man bija uznācis kaut kāds namamātišķais sindroms, jo izdomāju, ka jāsatīra beidzot izstaba. Man parasti ir tā, ka vai nu varu dzīvot neko VISPĀR nedarot, vai arī, kad sāku darīt, izdaru to pa visiem 100%. Tā notika arī ar izstabu. Es atbīdīju gūltu, plauktus, lai tiktu visiem puteklīšiem klāt. Es iztīrīju pat radiātora starpas. Nesaprotu, kā varējām dzīvot tādā putekļu midzenī līdz šim. Fui! Tas man prasīja kādu stundu, bet esmu apmierināta ar rezultātu. Kas man lika saņemties? 2 lietas. Pirmkārt, šodien ņemoties pa virtuvi, ievēroju, cik ļoti var redzēt, ka šī māja pieder vecpuisim. Viss ir notašķīts, putekļains, utt. Otrais, man šodien netīšām saplīsa aizkaru štanga, un kad viņa vēlās zemē, visa palodze un mantas, kas bija tuvumā tika nosētas ar milzīgu putekļu kārtu. Fui fui fui...Tā nu nekas cits neatlika, kā ķerties pie darba!

Katrā ziņā, visu dienu šodien pavadījām mājās, jo nebija jēgas censties atkal kaut kur aizbraukt. Šoreiz mums bija jāgaida pievedums no Latvijas, bet tā kā nezinājām tieši cikos, neriskējām kaut kur doties. Pievedums bija ap pulkstens trijiem. Abi bijām konkrētā šokā. Mums tagad ir tik daudz kas garšīgs - gaļas, desas, šķinķus, konservi, salāti, marinēti gurķi, kabacis, tējas, kafija, medus, tonna saldumu,utt. Reāli varēsim vairs nedzīvot kā veģitārieši, bet kā normāli cilvēki! Es personiski esmu tā pārēdusies končas, ka man drīz kaut kas aizķeps :D

Paralēli visam manis aprakstītajam, šodien daudz laika tika pavadīts pie ekonomikas grāmatām. Uģis ir kļuvis atkarīgs no kaut kādām bērnu spēlītēm savā telefonā, jo ja viņš nav pie mācībām vai datora, tad viņa deguns ir ieurbts telefonā. Tā ka man iet ļoti jautri!!!

NŪĢI

Ir pirmdiena. Esam jau mājās no skolas. Vēljoprojām ir grūti pierast pie tā, ka skolā jāpavada tikai 3h. Vismaz tā bijis līdz šim. Grūti arī pierast, ka jānāk uz skolu tikai 4 dienas nedēļā. Jā, mājas darbu ir daudz, bet tie tā pat ir normas robežās. Arī priekšmeti visi ir saistīti ar mūsu izvēlēto programmu, un nav tā, kā vidusskolā, kur 120min nedēļā man jāvelta klausoties sviestā no ķīmijas, fizikas un bioloģijas skolotājām. Neteikšu, ka priekšmeti, kas mums ir būtu elpu aizraujoši, bet noderīgi tie ir gan.

Tagad esmu arī mazliet vairāk iebraukusi visā šai sistēmā, kā ir sadalītas lekcijas. Padalīšos savos atklājumos arī ar jums. Tātad - ir četri galvenie priekšmeti: Business Law; Economics; Marketing&Sales; COS. Zem šiem priekšmetiem apakšā ir vēl sīkāks sadalījums. Piemēram, zem COS ir Communication; Innovation (tas nozīmē-mācība par preces, pakalpojuma papildināšanu un atjaunināšanu); Organization, u.c. Katram mazākajam priekšmetam ir savs pasniedzējs. Esmu arī pārsteigta par pasniedzējiem manā augstskolā, jo ikvienam no viņiem ir pagātne un arī tagadne nozarē, ko viņi māca. Un šie amati un sasniegumi ir visnotaļ augsti un vērā ņemami. Piemēram, viens no šodien sastaptajiem pasniedzējiem ir piedalījies ļoti slavenas datorprogrammas izveidē, ko vēlāk par lielu naudu pārdevis, un tagad tā ir slavena visā ASV. Arī šobrīd viņam pieder kaut kādas akcijas no tās. Kas tā par programmu - es nepateikšu, bet kaut kas saistīts ar to, ka ķer lietotājus, kas veicina pirātismu, bērnu pornogrāfiju un citas nelikumības interneta vidē.

Labi, es varbūt sākšu par visu pēc kārtas, jo neesmu rakstījusi kopš ceturdienas. Tātad - piektdiena! Piektdien izlēmām uz busu neskriet, bet pagaidīt nākamo (es iepriekš rakstīju, ka mums jāskrien uz nākamo busu, ja negribam gadīt). Pirmais bija šoks, jo timetable vēstīja, ka jāgaida vēl 25min. Tas bija diezgan škrobīgi, jo sanāk, ka nokavējam skolu, bet šeit kavēšana ir ļoti nesmuka lieta. Man pašai nepatīk ne kavēt, ne arī gaidīt uz citiem, tāpēc sajūta bija dranķīga. Taču tad pēkšņi nenokurienes uzradās zils buss, kam bija attiecīgais numurs, kas mums vajadzīgs. Izrādās, ka tas ir speciālais buss studentiem, kas aizved tieši līdz pat mūsu skolai. Mēs pat apdzinām to, uz kuru pirmstam nepaspējām, un skolā bijām laicīgāk nekā jebkad!

Starpcitu, nākot uz skolu, mūs abus ar Uģi gandrīz ķēra šoks, ieraugot ar kādu mašīnu pārvietojas mūsu studiju biedrene...LAKATAINĀ! Ar milzīgu, krutu, gangstas kāru - Range Rover. Labs ne?!

Taču turpinot par skolu..esmu ievērojusi, ka studentiem manā klasē patīk mainīt vietas, un godīgi sakot man nav iebildumu, jo kaitinošā džindžera un Uģa vietā tagad sēž pārgudrs melnis un cits lietuvietis. Sākumā likās, ka tā ir patīkama pārmaiņa, taču es kļūdījos, jo viņu sarunas ir ļoti labi dzirdamas un pat mazliet mulsinošas. Bet nu - prieks, ka viņi ir atraduši kopīgu valodu. Toties es savā vietā nejutos īpaši labi, jo man kaitina viena meitene no Slovākijas, kas sēž 2 cilvēkus tālāk no manis. Viņa mani kaitina, jo tēlo nezin kādu pārgudro un parasti grupās pa 4 mēs sanākam vienā. Tā ka piektdien es uzstādīju mērķi, ka pirmdien man jāatrod jauna vieta! Es to arī atradu, taču tagad es sēžu tieši blakus slovākietei. Bet man viņa sāk iepatikties un nav nemaz tik traki kā iepriekš domāju. Laiks rādīs...

Kā jau iepriekš minēju, piektdien satikām vēl neredzētu skolotāju. Viņš bija ļoti jauks tipiņš. Tāds aktīvists, visu laiku smaida. Interesantais par viņu...viņš dzīvo Zviedrijā un katru dienu brauc uz skolu no turienes. Taču nepārprotiet, viņš nav pārdabisks! Reāli Zviedrijas robeža ir redzama no krasta un tā ir pa visam tuvu. Viņam nokļūt līdz skolai prasa pusotru stundu. Taču viņš ir ar dzīvi apmierināts, jo mājās viņam ir gigantiska ferma, mīļa sieviņa un 2 bērni. Tādi pamatā ir visi šejienieši - AR DZĪVI APMIERINĀTI! Ļoti pozitīva ir arī mūsu mārketinga skolotāja. Par viņu jau iepriekš esmu rakstījusi, bet piektdien viņa izraisīja īpaši lielu smaidu manā sejā. Viņa ir sieviete ap 40. Ļoti apaļa un sejā mazliet skarba. Taču šo koptēlu viņa atsvaidzināja ar koši dzeltenām konvers kedām un tik pat dzeltenu spančboba atslēgu lenti ap kaklu. Stundas bija interesantas, taču pēc stundām sarīkotais bārbekjū pasākums bija vēl interesantāks, jo tā ir lieliska iespēja socializēties. Forši pavadījām laiku, spēlējām spēles un es tuvāk sapazinos ar meiteni no Slovēnijas. Mums bija tik daudz kopīga, ka pašas vien nespējām nobrīnīties. Taču, protams, mēs ar Uģi ilgi nepalikām, jo esam NŪĢI!

Tad nu ir vēl kāda problēma par ko gribētu uzrakstīt. Uģis ir ļoti nelaimīgs, jo naktīs manī iemiesojas ļaunais dēmons. Es pati nespēju noticēt tām šausmu lietām, ko viņš man stāsta. Katrā ziņā es viņa vietā, jau būtu piečurājusi bikses un nositusi to, kura dēļ tās bikses piečurātas. Labi....ko es gribu ar to visu pateikt?! Es naktīs runāju...sākumā tikai runāju, taču ar katru nakti manas darbības progresē. Nākamais bija ļauna smiešanās...tad zobu klabināšana....šonakt bija čāpstināšana. Taču nav tā, ka šīs uzskaitītās lietas nomaina cita citu - NĒ...tās vienkārši nāk klāt. Tā ka es runāju, smejos, klabinu zobus un tagad arī vēl čāpstinu. WTF?!?! Bailīgi, bet pozitīvais, ko cenšos saskatīt - es vismaz neesmu Uģis! :D

Sestdiena un svētdiena bija kārtējās boringās dienas. Sestdienas interesantākais notikums - pastaiga pa jau 100x izstaigāto kvartālu. Šoreiz gan ne tikai apskates nolūkā, bet arī darba :D Kāda darba? Pudeļu nodošanā! Mēs nodevām 14 stikla pudeles un 3 lielās plastmasas, kopā dabūjot pietiekoši, lai varētu nopirkt olas, pienu un vienu alus pudeli. Sistēma ir ļoti laba. Par vienu stikla pudeli tu dabū 10sant, bet par lielo plastmasas pudeli 15 sant. Tur veikalos ir tādi automāti, kur tik krāmē pudeles vienu pēc otras virsū un tev skaitas naudiņa uz čeka. Beigās mēs dabūjam čeku ar summu, ko esam nopelnījuši un varam iepirkties āttiecīgajā veikalā. Katrā ziņā STILĪGI, jo nu cammon par mazo 0,33Lalus pudelīti, kas maksā 20 sant, mēs atpakaļ dabūjam 10sant! Kaut Latvijā būtu kaut kas tāds...bomžiem vismaz nebūtu jāubago un ielas būtu tīras! Vispār Latvijas bomžiem te būtu laba dzīve, jo gandrīz ik pa simts metriem stabili var atrast zemē pilnu, nenopīpētu cigareti. Tādos brīžos man paliek žēl mūsu Rīgas nabadziņus, kas priecājas par benčiku, kur nav palicis TIKAI filtriņš :D

Lai nu kā, sestdien bija vēl kāds pozitīvs nieciņš, kas manu dienu padarīja jautrāku. Kamēr Uģis bija iegājis benzīntankā, es gaidīju ārā. Nepilnu 5 minūšu laikā es biju saņēmusi komplimentus no 3 jaunekļiem :D 2, man pīpināja un rādīja interesantas zīmes, bet viens pat piebrauca klāt tieši brīdī, kad Uģis nāca ārā un atverot logu, sūtīja gaisa bučas un teica, ka esmu BEAUTIFUL. Protams, šie nebija kautrīgie dāņi, bet gan kaut kādi melņi, bet tik un tā patīkami, kad izrāda uzmanību :))

Svētdien cēlāmies moži, jo likās - BEIDZOT brauksim uz centru. Vilcieni šai dienā kursējot pa brīvu un par centru dzirdēts tik daudz laba, ka likās - ko vien vairāk var vēlēties. Nogājām diezgan lielo gaisa gabalu līdz stacijai un gaidījām...gaidījām...GAIDĪJĀM, līdz beidzot kaut kas mežonīgā ātrumā tuvojās, bet tik pat mežonīgi arī aizdzinās garām. Nu ko...uzgājām augšā uz ceļa un jautājām pirmajai sastaptajai sievietei - KAS PAR LIETU? Izrādās, ka tieši šai stacijā un tai tuvākajās notiekot kaut kāds remonts, līdz ar to šajās stacijās vilciens nepietur. Lai brauktu ar autobusu, jāmaksā diezgan daudz...pie tam bijām jau diezgan daudz iztērējuši laiku, tā ka nolēmām, ka mēģināsim trešo reiz - trešdien! Trešdiena mums ir arī brīva, līdz ar to - varēsim pavadīt tur visu dienu.

Tā nu skumīgi soļojām atpakaļ, pie reizes ieejot veikalos, pēc paikas nākamajai nedēļai. Kā dumiķīši sākām ar tuvāko, kas mājām un turpinājām ar tālākajiem, līdzarto stiepjot smagos maisus divtik ilgi nekā būtu nepieciešams. Apsēsties, lai atpūstos vajadzēja uz katra soliņa, kas bija pa ceļam :D 

Atklājām pa ceļam arī arābu veikalu, kur dārzeņus, augļus, saldumus un sauso barību var dabūt par daudz zemākām cenām. Taču savus mīļos nektarīnus es tomēr nopirku supermārketā par pa visam izdevīgu summiņu. 20 lieli, garšīgi un sulīgi auglīši par nieka 2Ls. Labs ne?

Katrā ziņā, diena atkal tika pavadīta pa mājām - 4 sienās. Vakarā Uģim nodzinām matus, bišk uzkāvāmies(reslings)...Uģim ir milzīgs zilums uz pleca, bet man tikai mazliet uzpampusi plaukstas locītava :D Šodienas kautiņā mēs mūsu istabas sienā iesitām mazu caurumiņu, bet gan jau Vaļera to nepamanīs :D

Bet, ja vēl mazliet par šodienu....No rīta pieturā saņēmām dīvainu sms no mūsu mārketinga skolotājas. Likās, ka ir atcelta pirmā stunda, bet beigās izrādījās, ka tā bija tikai izmēģinājuma sms. Jā, mums no skolas nāks īsziņas gadījumā, ja ir kādas pārmaiņas, lai nav tā, ka atnāk un tad jāgaida. :)

Rīts, un visa diena ir bijusi vienkārši DRANĶĪGA. Lietus līst, apkārt viss pelēks...fui fui fui! Es te pievienošu bildi, kāda gāju šodien uz skolu. Smukiņa, ne?! :D Īpaši daiļš ir tas kupris man uz muguras! Katrā ziņā es biju ļoti apmierināta ar savu lietus mētelīti, bet citi autobusa pasažieri gan nē :D

Skolā gāja jauki. Mūsu klasē ir uzradušies divi jauni skolnieki, kam, protams, jau vajadzēja būt pagājušajā nedēļā, taču man nezināmu iemeslu dēļ, viņi te ir tagad. Viens no tiem ir kāds latviešu čalis, bet nu tāds...ļoti dīvains. Neizskatās, ka viņš īpaši būtu ieinteresēts mācību procesā!

Starpbrīdī aizgājām pēc svām studentu kartēm (laba doma par starpbrīdi, jo pretējā gadījumā būtu stāvējuši mežonīgi garā rindā pēc stundām). Bija paredzēts maksāt 100 kronas(10ls) un saņemt karti ar 200 kronām iekšā. Taču izrādījās vēl labāk - internacionālajiem studentiem nav jāmaksā nekas, pluss mēs dabūjam kartes ar 300 kronām virsū! Ar šo studentu karti norēķinamies par kopēšanu un arī skolas bārā par aliņiem! :D Par 300 kronām varam nopirkt 60 aliņus(sliktākos) vai arī 30 (labākos). Katrā ziņā nopērkot 60 aliņus un savācot tukšās pudeles, mēs pa brīvu varam iepirkties kādā no veikaliem par 6 ls :D Taču runājot par tām studentu kartēm...mana bilde ir vienkārši drausmīga. Man tur ir šķības acis un es izskatos atpalikusi. Taču Uģis pat pārspēj mani. Viņš vienkārši nabadziņš izskatās debīls. Galva šķība, žoklis sarauts uz augšu un lūpas sakniebtas mazmazītiņas. Nu nav iespējams aprakstīt. Varbūt pierunāšu viņu kaut kā to bildi ieskanēt :D

Ceru, ka pamatā visu esmu atstāstījusi. Godīgi sakot tas prasa ļoti daudz laika. Man vēl jālasa ekonomika, jāmazgā un jāgludina veļa,

Ā, un šovakar vēl jānoskatās AVATAR. Mēs vakar noskatījāmies pusi, tāpēc šovakar jāskatās otra puse. Es nebiju redzējusi...forša filma :) Vēljoprojām katru dienu skatamies pāris sērijas no seriāla divarpusvīri...karoč esam atkarīgi no TV :)

Bučas! Bye!

Marketing Management

Kāpēc tāds virsraksts? Nu tas tāpēc, ka kā jā jau jūs daudzi zināt, tā ir programma, ko šeit mācos. Tāpēc par godu tam, ka šodien bija pirmā īstā lekcija ar nosaukumu MARKETING MANAGEMENT, šim ierakstam dots tāds nosaukums!

Kā tad man šodien gājis? Īstenībā ļoti interesanti. Emocionālā pašsajūta visnotaļ ir daudz labāka nekā tā bija vakar pēc lekcijām. Pietam, vakardienas saruna ar mammu skype mani pamatīgi uzmundrināja un ļava paskatīties uz visu ar gaišākām acīm. Starpcitu pēc šīs sarunas noskaidrojās, ka manējie vecvecāki ir vislielākie šī bloga fani un viņiem par prieku man jāpiespiežas vēl sīkāk, plašāk, detalizētāk un biežāk visu aprakstīt. Mīlu un ilgojos pēc jums!

Piecelties ar katru rītu ir aizvien grūtāk, pat neskatoties uz to, ka katru reizi, modinātājs tiek uzstādīts uz vēlāku laiku. Tiešām priecājos par tām brīvajām trešdienām, jo tad darba nedēļa šķiet īsāka. Var izgulēties un man tas dīīīīktīīī TĪK!

Uz skolu bijām laicīgi, jo esam jau izfunktierējuši perfektākos laikus, kad visizdevīgāk un ātrāk varam tikt uz skolu. Diemžēl, kad kāpjam ārā no otrā autobusa, lai ietu uz trešo, no iešanas īpaši daudz nesanāk, jo ir JĀSKRIEN! Protams, pozitīvais ir tas, ka nav jāgaida, bet negatīvais, ka mana sirds lec pa muti laukā, un nav elpas, kad esmu nokļuvusi līdz iekāpšanai. Tas tiešām ir neforši. Kad sākšu strādāt un būs nauda, noteikti būs jāsāk iet uz sporta zāli, vai vismaz uz baseinu skolā, kas ir pirmdienās un otrdienās pieejams.

Pirmā stunda šodien bija ekonomika. Ne gluži mikroekonomika, kas bija vakar, bet mazliet citādāka. Arī lektors bija cits. Vīrietis ļoti grūti nosakāmā vecumā. Man viņa seja, kas likās lelles KENA atveidojums visu laiku novērsa uzmanību. Bija sajūta, ka viņam bijušas kādas koriģējošas operācijas, jo uz sejas nebija neviena grumbiņa, ļoti izteikts žoklis, perfekti zobi (lai gan likās, ka tie ir mazliet par daudz), viss tik ļoti proporcionāls...gadi likās, ka viņam ir apmēram amplitūdā no 30 līdz 40, bet es arī  nebrīnītos, ja viņam būtu kaut kas zem 30, vai virs 40!

Pirmā šīs lekcijas daļa bija ļoti interesanta, taču pēc piecu minūšu pārtraukuma, kad atkal sākās teorētiskā daļa, man vairs galva neko nespēja uzsūkt. Pozitīvais ir tas, ka atšķirībā no visiem citiem skolotājiem, kas mums līdz šim bijuši, viņš vienīgais raksta daudz uz tāfeles...īstenībā viņš ir vienīgais, kas RAKSTA uz tāfeles! Man, cilvēkam, kas pieradis rakstīt daudz pierakstus tas patīk!

Nākamā lekcija bija Marketing Management. Man ĻOTI patīk pasniedzēja. Šķiet tiešām superīga, izglītota sieviete, kas mīl savu darbu. Īstenībā man nav šaubu, ka viņa mīl to, ko dara, jo, kad viņa stāstīja par savu iepriekšējo darba pieredzi, viņai ir bijis izcili kruts darbs 18 gadu garumā, taču vienu dienu viņa sapratusi, ka sirdij daudz tuvāk ir pasniegt to ko viņa zin citiem un arī redzēt, ka viņas audzēkņi izaug, kā viņi attīstās un sasniedz savus mērķus. Man viņa patika ar to, ka viņa šķita jautra, bet tai pat laikā viņai ir ļoti augstas prasības no saviem studentiem. Katrā ziņā, pirmais iespaids man palika ļoti pozitīvs un tad jau redzēs, kā tas izvērtīsies turpmāk.

Pārsteidzošākais, ka šai lekcijā bija, bija viens no uzdevumiem, kur mums katram bija ar sevi jāiepazīstina, pasakot vārdu, valsti, līdzšinējo izglītību un pieredzi mārketingā. Mani šokēja tas, cik daudziem no mums ir pamatīga iepriekšējā darba pieredze, kas saistīta ar mārketingu. Kā pirmā uzstājās sieviete, kas satinusies lakatos. Viņa oriģināli nāk no Dubajas, bet cik sapratu tagad viņa jau entos gadus dzīvo Dānijā. Laikam ieprecējusies. Viņai ir 35 gadi, 3 bērni, entās izglītības un darba pieredzes. Vispār mums grupā Uģis ir jaunākais, tad mēs esam kādi pāris 19 gadīgie un tad aiziet no 22 līdz pat 49. Tas ir dīvaini, toties tai pat laikā arī mazliet iedvesmojoši, jo arī man pēc gadiem gribas lielīties ar bakalaura un maģistra grādiem dažādās nozarēs.

Uģis no rītdienas pārsēdīsies pie cita galda, jo mums visiem stingri piekodina, lai pie viena galda nesēžot vairāki no vienas valsts. Mums klase iekārtota tā, ka ir sabīdīti galdi pa vairākiem kopā un tad visi sēž tādās grupiņās apkārt. Uģis pārsēdīsies pie galdiņa, kur sēž 49 gadus vecais vīrietis, musulmane un meitene no Filiapīnām, taču par meiteni viņu grūti ir nosaukt. Pēc izskata viņa ir pilnīgs vecis, vienīgais, kas liek saprast, ka viņa ir meitene ir vārds. Karoč Uģim būs jautra kompānija, taču visnotaļ ar lielu dzīves un vajadzīgās nozares pieredzi. Pietam, viņam vairs nebūs jāsēž blakus džindžeram ar tiešām smirdīgo muti! Ķiploki laikam ir viņa mīļākais ēdiens.

Pēc stundām mums bija jāiet uzņemt foto priekš savām studentu kartēm, ko dabūsim pirmdien. Bildi nebija nemaz tik viegli uzņemt, jo tas bija tāds kā automāts, kur pašam viss jāsačinij. Pirmajā es nofotogrāfēju netīšām tikai savus pupus, otrajā seju bez matiem, bet trešajā es atmetu ar roku un ielādēju tādu kaut kādu nekādu. Uģis bija tik izbesijies, ka atstāja pirmo variantu, par to arī neesot sajūsmā.

Pirms aizgājām uzņemt bildes, mēs satikāmies ar vienu latviešu meiteni, kas pārdeva grāmatas mums par daudz zemāku cenu. Viņu satikt bija ļoti vērtīgi, jo viņa mani tiešām nomierināja, ka viss ir čikiniekā, visu ir iespējams pavilkt un, ja kaut kur ir vajadzīga palīdzība, viņa to neateikšot. Katrā ziņā, šeit Dānijā, ir pavisam citi mācīšanas paņēmieni un ar Latviju tie nav salīdzināmi. Esmu apmierināta ar savu izvēli doties no tās prom - vismaz mācīšanās ziņā noteikti!

Tad devāmies mājās, pirmstam vēl ieejot veikalā, jo, lai gan bijām runājuši, ka iesim uz veikalu tikai svētdien, bez piena un maizes mums tomēr ir grūti iztikt. Vienā no pieturām, kā jau katru dienu mūs sagaida ļoti pievilcīgā reklāma, kur atēlots milzīgs sūds. Šis sūds ir pievilkts tik tuvu, ka var redzēt vismazākās tā detaļas, tik tuvu, ka rauj uz vēmienu. Foršākais, ka šodien pieturā blakus šai jaukajai reklāmai bija jāsēž 15 min. Starpcitu laiks ir uzlabojies un mājās es braucu mazā, īso piedurkņu krekliņā! Kaut kas pozitīvs, jēē!

Vēl ko varu pastāstīt ir tas, ka te tikt notriektam no velosipēdista ir pavisam reāla iespēja. Es pati gandrīz zem viņu riepām esmu nokļuvusi jau vairākas reizes. Tas ir neizturami!

Labiņi, rīt ir piektdiena. Skola atkal līdz 12:05 un pēc tam skola mums taisa bārbekjū vakaru, kas noteikti turpināsies skolas bārā, tā ka visdrīzāk nākamais ieraksts būs kaut kad svētdien vai arī pirmdien. Svētdien iespējams aizlaidīsim uz centru, jo šeit Dānijā ir tā, ka katra mēneša pirmajā svētdienā visi vilcieni ir pa brīvu, tā ka tas ir jāizmanto!

P.S. Vaļera vēljoprojām nav mājās no Zviedrijas! Vuhuuu!