Brīvdienas

Šis ieraksts būs veltīts stāstiem par brīvdienām, atvaļinājumiem, ceļojumiem un vienkārši pēdējā laikā notikušajam. Sākšu ar atstāstu par skaisto laiku Dānijā, ko pavadīju ar savu ciemiņu Līvu un beigšu ar atmiņu izklāstu par pašas ciemošanos Latvijā.

Līva ir pirmā draudzene, kas šo trīs gadu laikā mani apciemojusi Dānijā. Līdz ar to ļoti vēlējos, lai viņas īsais atvaļinājuma posms Kopenhāgenā būtu pēc iespējas aizraujošāks. Šķiet, ka man tas izdevās. No sava darba biju dabūjusi divas „72 stundu Kopenhāgenas Kartes”, kas ļāva mums apmeklēt gandrīz visas tūristu atrakcijas un lietot sabiedrisko transportu pa brīvu. Jau pirmajā dienā biju sastādījusi saspringtu programmu, par ko Līva, lai gan patīkami, taču bija pārsteigta. Smieklīgi, ka pirmajās stundās jau bijām pamatīgi atpalikušas no sastādītā grafika. Laikam, jo biju piemirsusi ierēķināt ēšanas pauzes.

Pirmajā dienā mēs apskatījām ļoti daudz, pārsvarā sēžot velosipēdam "mugurā". Pateicoties Jonasam, dabūjām Līvai viesnīcas riteni pa brīvu. Paldies Dievam, visas dienas bija perfekti piemērotas šādam pārvietošanās veidam, jo saulīte mūs lutināja. Vispirms devāmies uz kanāla tūri, kas noteikti bija viena no jaukākajām izklaidēm. Stundas laikā mūs izvizināja pa Kopenhāgenas kanāliem un pastāstīja/parādīja galvenos apskates punktus kanāla tuvumā. Pēc tam devāmies paēst uz slaveno Nyhavn - kanāla mala ar krāsainajām mājiņām. Savas tūristu gaitas turpinājām pa Kopenhāgenas galveno iepirkšanās ielu, Tivoli un Kristiāniju. Kad beidzot tikām mājās, bija jau vēls vakars un abas bijām gatavas uz gulētiešanu.

Otrā diena bija tikpat saspringta. Paldies Dievam, Līva bija visu sajaukusi ar laikiem un pateicoties viņai, dienu sākām stundu agrāk nekā plānots. Tās dienas pirmā aktivitāte bija kāpšana augstajā Kristiānijas tornī, kur Līva gan nobaiļojās pusceļā. Man pa brīnumu pēkšņi ļoti gribējās uzkāpt pašā augšā, un teikšu atklāti – bija tā vērts. Kolosāls skats. Pēc torņa devāmies uz Calsberg muzeju, kur dabūjām nogaršot pa diviem aliņiem katra. Kad šī aktivitāte bija izpildīta, skrējām atkal uz gājēju ielu, kur kāpām nākamajā tornī. Tā kā laika vairs nebija daudz, īpaši centrā nekavējāmies un devāmies uz Kopenhāgenas lielāko geto – Norrebro. Tā ir iela, kur dzīvo visvairāk musulmaņu, melno, lakataino utt. Līva bija lielā šokā par redzēto. Tik lielā, ka viņai sāka sāpēt vēders. Vismaz viņai šķiet, ka redzētais bija par iemeslu šīm sāpēm. Ilgi gan tur nekavējāmies. Ātri nopirkām našķus vakara ballītei un devāmies mājās.

Jā, piektdien beidzot bijām saņēmušies uzrīkot sālsmaizi. Jāsaka, ka ballīte bija vairāk nekā izdevusies. Kopā sapulcējāmies ap 25 cilvēkiem, kas nozīmēja kārtīgu izārdīšanos un rezultātā – episku baļļuku, kas noteikti būs jāatkārto. Smieklīgākais, ka abi ar Jonasu piedzērāmies tā, ka jau vienos, divos saldi čučējām, kamēr pārējie ballēja līdz četriem, pieciem rītā. Viss bija kā pienākas, litriem alkohola, plīsušas glāzes, salaišana, (gandrīz) kautiņš utt. Kā jau teicu – episka ballīte. Nākamā rītā, kad pamodos, mājās nebijām vieni. Uz dīvāna saldi čučēja Jonasa labākais draugs – Mads, un tur pat netālu bija gulējusi Nelda, kam diemžēl nabagam nācās agri doties uz darbu. Arī Līva nakti nebija pavadījusi viena. Viņai ballīte bijusi pat ļoti jautra, jo nācās izvēlēties starp diviem pielūdzējiem, no kuriem puisis vārdā Mortens „uzvarēja”. Tā nu es, Līva, Jonas, Mortens un Mads pavadījām garu, jautru, stāstiem bagātu rītu, kas turpinājās ar ekskursiju uz Luisiana – modernās mākslas muzeju. Bez Mortena gan. Kad atgriezāmies no muzeja, devāmies uz ķīniešu restorānu, pēc tam uz Frederiksberg parku un vakaru noslēdzām ar filmu vakaru. Visur lepni pārvietojāmies Mads mersedesā. Nākamajā rītā turpinājām bezrūpīgo uzdzīvi. Pirmo dienas daļu pavadījām pludmalē, un vakarā devāmies uz glaunām atvadu vakariņām par godu Līvai. Vakariņās pievienojās arī Jonasa brālis, tā ka šķiet, ka Līva bija iepazinusi pilnīgi visus, ko vien varēja iepazīt.

Jāsaka atklāti, ka bija kolosāli uzņemt tik mīļu ciemiņu, kā Līva. Jācer, ka nākotnē būs vēl kāda draudzene, kas izmantos iespēju un apciemos mani Dānijā. Piemēram, mans Elinčiks :P Lai nu kā, man jāsaka paldies Līvai, ka lieliski pavadītā laika dēļ arī es sajutos kā atvaļinājumā un tik tiešām izbaudīju skaisto Kopenhāgenu. Man ļoti patīk šī pilsēta un atklāsme, ka man šis nav tikai tūrisma brauciens, bet „mājas”, ir diezgan patīkama.

„Tūrisma brauciens” gan sekoja pāris dienas pēc tam. Savu vasaru biju nolēmusi noslēgt ar ciemošanos Latvijā, tā nu no 7. līdz 14. augustam, kopā ar Jonasu atpūtāmies Latvijā. Laiciņš diemžēl mūs īpaši lutināt negribēja, taču par spīti tam, aizvadījām ļoti piesātinātu un foršu nedēļu.

Vecaistēvs mūs ceturtdien sagaidīja lidostā. Pirmo dienu veltījām ārstiem, veikaliem un citām ne īpaši patīkamām, taču nepieciešamām aktivitātēm. Tā kā cēlušies bijām ap četriem no rīta, sākām dienu ar brokastīm. Vecaistēvs mūs aizveda uz ļoti foršu vietiņu, kur mielojāmies ar īpaši gardu auksto zupu un kartupeļu pankūkām. Apciemojām arī vecvecmammas kapiņus. Jonasam kārtējo reizi tāda netradicionāla ekskursija. Pēc tam sākās maratons pa dakteriem. Arī Jonas bija pierakstīts pie higiēnista. Vispirms viņš un tad es. Nākamais bija dzimumzīmju ārsts un tad pēc tam vēl viens ārsts. Pa starpām gan mēs iepirkāmies. Jebšu pareizāk sakot – sapirkāmies. Starp priekšpēdējo un pēdējo ārstu satikām mammu. Kamēr es vēl aizskrēju uz pēdējām pārbaudēm, Jonas ar mammu sēdēja restorānā un ēda pusdienas. Diemžēl pēkšņi sāka gāzt tā, ka mums visi šķīvji pielija ar ūdeni.

Kad visas neforšās ārstu vizītes beidzot bija galā, devāmies uz Lilasti. Ieradāmies diezgan vēlu, taču gājiens uz jūru neizpalika. Uz jūru gājām katru dienu. Mums ļoti noveicās ar laiku nākamajā dienā, kad neko arī nebijām ieplānojuši. Tā nu visu dienu pavadījām pa jūru. Sestdien no rīta devāmies atpakaļ uz Rīgu, pie mana pēdējā daktera – vēnu ārsta. Pēc tam aizbraucām uz veikaliņu „Maratons”, kur mamma sev nopirka jaunu jaciņu riteņbraukšanai, es – sporta vēnu zeķes, bet Jonas jaunas skriešanas botas. Kā nekā – mēs tagad gatavojamies 5 km garam maratonam, ko organizē mūsu darbavieta 28. augustā. Vienu reizi pat saņēmāmies un gar jūru mazliet paskrējām. Pēc tam, kad bijām sapirkušies, devāmies uz Vecrīgu launagā uz suši bāru. Kad bijām saēdušies, nākamā pietura bija krāmu tirdziņš, kur māsa un māsīca piedalījās kā tirgotājas. Šķiet, ka abām bija ļoti ienesīga diena. Es arī nenoturējos un no vienas meitenes nopirku gandrīz nemaz nevalkātu, īstas ādas somu. Kad meitenes bija beigušas tirgoties, savācām viņas un devāmies tālāk uz Kalnciemu pie krustvecākiem. Lai gan atkal ieradāmies ļoti vēlu, vakars izdevās. Viktors mūs izvizināja pa Lielupi ar viņa skaisto laivu. Dzērām šampanieti, peldējāmies, vērojām savvaļas zirgus un vienkārši baudījām luksusu.

Svētdienā, kad bijām kārtīgi izgulējušies, devāmies uz nākamo aktivitāti, ko mums piedāvāja mammas brālēns Kaspars. Tā kā viņam pieder 4 supa dēļi, viņš mūs uzaicināja pavizināties. Laiciņš atkal ļoti lutināja, un tā nu visu dienu pavadījām uz ezera. Ļoti iepatikās šie supa dēļi, kas, starp citu, ir viens no augošākajiem sporta veidiem pasaulē. Pa ezeru biju tā noņēmusies, ka pieaudzētie mati bija savēlušies neizķemmējamā kunkulī. Tā nu tika pieņemts lēmums šos pieaudzētos matus ņemt no galvas nost. Mamma uzņēmās šo neiespējamo misiju, un pēc pāris stundām jau galva bija brīva. Jāatzīst, ka mazliet sabijos no tā, cik plāni mati man pēc šī kārtējā matu eksperimenta ir palikuši.

Tā kā strādāju kopā ar divām melnajām, radās iespēja pamēģināt, kā tas ir - pieaudzēt matus. Biju noskatījusies, cik viņām smuki izskatās, un tā kā pašai garus matus izaudzēt nu nekādi neizdodas, piekritu šai avantūrai. Flavia (mana melnā kolēģe) piedāvāja man aizdot vienus no saviem Indijas matiem, līdz ar to ļaujot man ietaupīt pamatīgu naudas summu. Galu galā, zināju, ka ja man nepatiks – būs žēl, ka esmu tā iztērējusies. Kad matus bijām dabūjušas, devāmies pie viņas „frizierītes”, kas piekopj „melno praksi” tālu prom no centra, savā dzīvoklī. Dzīvoklis bija liels, taču ļoti nekārtīgs. Apkārt skraidīja melni bērneļi un gaisā lidinājās mušas. Interesanta pieredze. Tajā dienā bija ļoti karsts un, tā kā „friziere” bija tāda paprāva kundzīte, nācās klausīties viņas vaimanās par pārāk karsto laiku. Likās, ka tantuks tūlīt ģībs un mani mati paliks pusratā. Beigās, kad darbs bija galā, ļoti varēja redzēt, ka mati pieaudzēti, tā nu kundze ar žileti man nocirpa matus tik īsus, ka īsti vairs nevarēja pateikt, ka kaut kas būtu pieaudzēts garumā, vienīgi biezumā. Sākumā bija baigā škrobe, taču pēc laiciņa jau biju samierinājusies un pat patika. Taču necik ilgi pēc tam, mati sāka piņķerēties un vienkārši velties kunkuļos. Nepalīdzēja pat tas, ka sapinu tos bizē, jo tie tā pat savēlās.

Taču, atgriežoties pie brīvdienām Latvijā. Pirmdien no rīta aizejot uz jūru, konstatējām, ka nekāda sauļošanās diena šī viss nebūs, tāpēc spontāni ar Jonasu izlēmām doties mazā ekskursijā pa Saulkrastiem. Apskatījām riteņu „muzeju”, Saulkrastu „centru” un Koklītes. Vēlāk vakarā devāmies uz „Jauno Jātnieku Skolu”, kur cerējām kārtīgi izvizināties ar zirgiem, taču beigās attapāmies veca, slinka zirga mugurā, kas vēl pie tam tika vadīts pie pavada. Pilnīgs feils. Tad jau jautrāks bija loto vakars, kas sekoja pēc tam. Parādījām Jonasam, kā mūsu ģimene „izklaidējas” un aptīra ciemiņus. Galu galā – mēs spēlējam uz naudu.

Otrdien devāmies uz „Meža kaķi” Siguldā. Gāja kolosāli, līdz brīdim, kad sāka gāzt. Gāzt un zibeņot. Mums lika pārtraukt trasi tās vidū, un no kokiem nocēla ar speciālām trosēm. Tā kā visa atlikusī diena bija lietaina, nolēmām aizbraukt uz kino un noskatīties „Bruņurupučus Ņinzas”. Galu galā kino biļete Latvijā maksā uz pusi mazāk kā Dānijā. Laba filma. Biju pārsteigta. Tā nu tās brīvdienas arī paskrēja.

Atbraucot mājās, oma nebija tā labākā un nozagtais ritenis to padarīja tikai sliktāku. Jā, arī es esmu beidzot kļuvusi par upuri riteņu zagļiem. Neskatoties uz to, Kopenhāgenā vismaz spīdēja saulīte, tāpēc nolēmām aizmīties līdz manai prakses vietai, lai es redzētu ceļu. Kopā jāminas ap 40 min vienā virzienā. Izskatās, ka turpmākos 3 mēnešus man būs labs sportiņš. Pirmo dienu piektdien jau nostrādāju. Gāja labi, taču tā kā pagaidām viss vēl ir jauns, nevarētu teikt, ka būtu ļoti interesanti.

Tagad beigšu. Vēlos vēl aizskriet uz sporta zāli un pēc tam man ir plānota tikšanās ar Telimenu.