MARATONS ir noslēdzies

Pēdējie divi mēnēši ir bijis viens vienīgs ‘’maratons’’. Uzreiz pēc Romas atvaļinājuma, man bija atlikušas tikai 2 nedēļas, lai uzrakstītu un iesniegtu divus referātus likumdošanā. Paralēli tam, man bija ļoti daudz darba Ramboll, bija neskaitāmi daktera apmeklējumi un tikšanās ar manu studiju grupu.

Kad pēdējie referāti bija nodoti, sākās cītīga gatavošanās maniem četriem mutiskajiem eksāmeniem. Pa vidu tam vēl paspēju uz pāris dienām aizbraukt mājās, Madarai uz izlaidumu. Ļoti gaidīju šo mazo atvaļinājumu, jo domāju, beidzot arī man būs iespēja pabaudīt šo karsto vasaru, kas bija plosījusies un visus lutinājusi, kamēr es sēdēju četrās sienās un mācījos. Bet nē, kad ierados Latvijā dienas ar 30 grādiem bija beigušās, un es varēju tikai priecāties par tiem dažiem mirkļiem, kad nelija lietus.

Madaras izlaidums

Sliktie laiapstākļi man garastāvokli diži nebojāja, jo biju patiesi laimīga būt kopā ar ģimeni. Katru reizi, kad satieku mazās meitenes – Amandu un Madaru, nespēju noticēt, cik viņas jau lielas un saprātīgas. Cik viņām jau spilgras personības. Man, protams, ir liels prieks un lepnums. Madara, piemēram, saņēma visvairāk apbalvojumus gan mākslas, gan skolas pasākumu sfērās. Arī Armands, mans brālēns, ir kļuvis par interesantu sarunu biedru. Patīkami redzēt, ka arī viņš lēnām pa lēnītēm atrod savu ceļu, pa kuru vēlas iet.

Neko daudz Latvijā nepaspēju sadarīt. Biju tikai uz nepilnām 6 dienām. Mēģināju pavadīt maksimāli daudz laika ar ģimeni, un lai gan daudz sanāca arī mācīties eksāmeniem, sevi palutināt arī paguvu. Biju gan uz sejas procedūru, uz muguras masāžu un pie manikīres uzliku gelish nadziņus. Ak, kā man patika. Tādai mazai niansītei ir pamatīgs spēks pašapziņas celšanā.

Pēc atgriežšanās no Latvijas turpināju savu maratonu. Viens eksāmens jau bija aiz muguras. Programēšanā. Man gāja ļoti labi, dabūju 10. Vaiva un Pernille dabūja 7. Vaiva, protams, ļoti pārdzīvoja, jo viņas un Pernilles zināšanas vispār nevarēja salīdzināt, bet nu šie eksāmeni diemžēl ir un vienmēr ir bijuši ļoti subjektīvi. Arī turpmākajos eksāmenos man gāja ļoti labi. Likumdošanas individuālajā eksāmenā dabūju 12, biznesa eksāmenā 10 un projektā arī dabūju 10. Pirmo semestri pabeidzu kā izcilniece un godīgi sakot, pati sevi pamatīgi pārsteidzu.

Tiko ieradušās Roskildes Festivālā. Vaiva, Ewa un es.

Uzreiz pēc pēdējā eksāmena, nākamajā dienā jau devos uz Roskildes festivālu. Līdz pat pēdējajam brīdim negribēju braukt, taču Ewa man un Vaivai piedāvāja uz turieni doties, kā VOLT team leader brīvprātīgajiem. Šis amats izklausījās interesants, ar iespēju uzlabot savas team leader prasmes. Darbs arī bija atalgots, dzīvot varējām darbinieku kempā, kur viss ir tīrs un ir pieejamas siltas dušas.

Diemžēl laikapstākļi bija vienkārši drausmīgi. Katru dienu lija, bija auksts un pelēks. Maniem brīvprārīgajiem bija nulle motivācija un nekāda dižā interese ar mani sarunāties. Bija daži normāli brīvprātīgie, taču man kaut kā lielākoties trāpījās sīči ap 15 gadiem, kas savā starpā visu laiku ņēmās un bez prasīšanas gāja pārtraukumos smēķēt. Katrā ziņā, starp mums bija mazs karš un tas nerada nekādu lielo prieku strādāt.

Mums uz 3 meitenēm bija trīsvietīga telts, kas, protams, bija daudz par mazu. Ewas divvietīgais un Vaivas vienvietīgais matracis aizņēma visu vietu. Mums ļoti noveicās ar ‘’kaimiņiem’’, kas par mums apžēlojās un paši piedāvāja atstāt mantas viņu nojumē. Trakākais gan bija tas, ka Ews matracis bija caurs, līdz ar to 9 dienas man nācās gulēt uz cietas, aukstas zemes. Drīz vien jau biju iesnās. Laimīgā kārtā Roskilde nav diez ko tālu no Kopenhāgenas, tāpēc divas dienas nakšņoju mājās. Koncerti šogad arī nebija nekādi dižie, vai arī es nebiju tajā pašā labākajā omā, taču divus koncertus gan es izbaudīju uz visiem 100 - Red Hot Chilli Peppers un Macklemore. Šo divu konceru dēļ viss pasākums ieguva citu vērtību, tāpēc, lai kā arī mums negāja – tas bija to vērts. Bet nākamgad gan es vairs nebraukšu. Ja man vispār nākamvasar būs laiks, tad es daudz labprātāk izmēģinātu citus Eiropas festivālus.

Uzreiz pēc festivāla beigām, man bija atlikušas tikai divas dienas, lai savestu sevi kārtībā un sagatavotos vienam no manas dzīves lielākajiem piedzīvojumiem – Google Bold Immersion programmai.

Beidzot bija pienācis laiks šim mega lielajam notikumam. Jau Kopenhāgenas lidostā atpazinu puisi no Zviedrijas, kas mācās manā skolā, līdz ar to man bija ceļa biedrs (blakus gan nesēdējām). Mathias pirmo nakti palika pie sava brāļa Dublinā, tāpēc uz viesnīcu devos viena. Taču pa ceļam satiku meiteni no Dānijas, ko arī atpazinu no mūsu online aktivitātēm. Kad ierados, istabiņā mani jau gaidīja Elena – meitene no Vācijas. Viņa bija ļoti jauka. Mums bija daudz par ko runāt un šķiet tajā vakarā aizgājām gulēt pēc pusnakts. Google mums bija sagatavojusi mazu pārsteiguma Welcome zīmīti un konfektes. Šis, kombinācijā ar luksus viesnīcu jau liecināja par augsto līmeni šajā pasākumā.

Pirmajā dienā, ierodoties Google ofisā, kurā strādā ap 5000 darbinieku biju patīkami pārsteigta. Viss bija tik krāsains un pozitīvs. Visur kur skaties, smaidīgi jauni cilvēki. Jutos kā nonākusi kādā koledžā, jo cilvēki bija ģērbušies ļoti neformāli un kā jau teicu, viss bija krāsains, ik uz soļa vai nu bilijarda galds, vai pinkponga galds, vai galda futbols, utt. Vēlāk redzēju arī lielu sporta zāli, baseinu, zobārsta kabinetu, spa, utt. Un šajā mājā esot 7 dažādi restorāni. Viss manis minētais, protams, darbiniekiem ir bez maksas.

Viena pēc otras sekoja lieliskas prezentācijas un aktivitātes. Viss bija tik iespaidīgs. Otrajā dienā mums bija grupu projekts, kurā katrai grupai bija savs NGO pārstāvis un mums viņam vajadzēja palīdzēt nākt klajā ar mārketinga ideju, kā savākt ziedojumus viņu idejai. Uzvarētāj komanda, par ko paši balsojām, katrs saņēma jaunu Nexus telefonu. Tas visiem bija liels pārsteigums. Otrās dienas vakarā mums bija arī jauka aktivitāte. Mūs sadalīja divās lielās grupās. Viena grupa taisīja sushi un otra, mana grupa picu. Tas bija jautri.

Mans atmiņu dēlis no 3 dienām Dublinā! #Google

Mana mīļākā no visām aktivitātēm bija ēnošana. Es dabūju ēnot Google Baltijas komandu. Bija tik superīgi visus satikt. Visi bija jauni, smaidīgi, stilīgi, draudzīgi. Eh, kā man gribētos tur strādāt. Nākamajā dienā, mums visiem bija oficiālas intervijas prakses darbam nākamajā vasarā. Man bija divas intervijas, katra 45 minūtes. Man ir ļoti grūti kaut ko prognozēt, jo zinu, ka viņi meklē pašus labākos un nekad nekompromizē uz kvalitāti. Nezinu, vai man izdevās sevi pasniegt vislabākajā gaismā, bet es katru dienu cenšos Universam sūtīt labas domas un cerēt, ka pēc 6 – 8 nedēļām pie manis atnāks labas ziņas.

Lai kā arī nebūtu, esmu ieguvusi baigo pieredzi un tagad zinu, uz ko vēlos iet un ko vēlos darīt. Arī pēdējās aktivitātes, jeb atvadu pasākums bija noorganizēts kolosāli. Vislabāk man palicis atmiņā, kungs, kas sēdēja un gleznoja interesentu portretus. Viņš bija ļoti talantīgs, un visi uzzīmētie tiešām līdzīnājās savam atēlam. Izņemot mani. Es galīgi neizskatos pēc sevis, bet nu varbūt cilvēks bija jau saguris, kad beidzot bija pienākusi mana kārta.

Atpakaļ uz Kopenhāgenu devos jau tajā pašā vakarā, uzreiz pēc atvadu pasākuma. Kopš atgriežšanās viss pa lielam rit mierīgi. Varu just, ka maratons tagad uz kādu laiciņu ir aiz muguras un es varu baudīt mierīgas dienas. Arī darbā visi ir atvaļinājumā, un ofisā līdz ar to ir tāds nesteidzīgs miers. Šis miers man ir nepierasts, taču es cenšos baudīt. Mēģinu pavadīt maksimāli daudz laika ar Jonasu, jo biju to nabadziņu atstājusi galīgā novārtā. Cenšos satikties ar draugiem un pēc divām dienām jau gaidu ciemos Madaru. Jūlija beigās man ir ieplānots road trip uz Horvātiju ar Madaru, mammu un Jonasu, bet par to tad nākamajā ierakstā.