Nespēju noticēt, ka ir jau marts un esmu maģistra studente vairāk kā mēnesi.
Kas tik šajā vienā mēnesī nav noticis. Kā lielākais un galvenais notikums jāmin
tas, ka mans pieteikums uz Pēterburgu tika apstiprināts. Vēl jo projām nespēju
noticēt, ka nākamgad šajā laikā būšu pilna laika studente Krievijā. Cik
satraucoši. Līdz ar to kā otrs lielākais notikums jāmin mana iestāšanās krievu
valodas kuros. Jā, kopš 24. februāra, katru trešdienas vakaru pavadu mācoties
krievu valodu. Iestājos trešajā līmenī, jo domāju, ka pirmais un otrais man būs
par garlaicīgu. Jāatzīst, ka esot trešajā līmenī ar cilvēkiem, kam pirmie divi
līmeņi atmiņā ir pavisam svaigi, esmu diezgan zemā līmenī uz pārējo fona.
Protams, mana izruna uz pārējo fona ir vislabākā, jo dāņiem krievu valodas
skaņas ir kaut kas neaptverams, taču dažs labs ir baigi uztrenējies. Sākumā biju
domājusi, ka klase nebūs diži apmeklēta un es būšu vienīgā starp bariņu vecu
dāņu veču, kas sapārojušies ar krievu dūdiņām, taču beigās izrādījās, ka tā
gluži viss nav. Esam ļoti raibs kolektīvs - veci, jauni, sievietes vīrieši.
Šķiet, mums ir ļoti noveicies ar skolotāju, kas pati, protams, ir krieviete.
Ludmila ir ļoti dzīvelīga un lekcija ar viņu paiet viegli, neskatoties uz to,
ka šo valodu mācos no dāņu valodas un neskatoties uz to, ka trešdienas priekš
manis ir ĻOTI garas dienas.
Pa skolu iet labi. Programēšanas kurs paliek aizvien grūtāks un grūtāks, un
nu jau ir sācies projekta rakstīšanas laiks. Kaut kā atkal iznāca būt grupā ar
Pernillu, to kurlo sievieti, taču jāatzīst, ka ar viņu sastrādāties nav tik
traki, kā biju domājusi. Izrādās viņa spēj runāt un mazliet arī lasīt no lūpām.
Esot ar viņu vienā grupā, esam spiesti būt ļoti efektīvi un lieki netērēt
laiku, jo galu galā viņai ir noalgoti tulki. Paldies dievam, Vaivas ir labos
draugos ar programētāju, kas kaut kādu brīnumainu iemeslu dēļ ir ļoti
ieinteresēts mums ar šo projektu palīdzēt. Bijām ar viņu uz vienu tikšanos un
tajās divās stundās, viņš mums izskaidroja visu daudzkārt labāk un skaidrāk nekā
mūsu pašu skolotāja. Cik sapratu mūsu sadarbība ar to nebeigsies, un kad
pienāks laiks programēt, viņš mums ar prieku palīdzēšot. Tas mums, protams, ir
milzīgs atvieglojums. Vispār projekti un eksāmeni jau tagad sāk spiest uz
nerviem. Ļoti uztraucos par eksāmenu likumdošanā. Šis priekšmets ir ļoti grūts
un lasāmviela diezgan garlaicīga. Bet zinot mani, viss būs labi.
 |
| Pēc mana ļoti neveiksmīgā kritiena |
Vēl jo projām neesmu ar nevienu sadraudzējusies. Protams, ik pa laikam
parunāju tad ar vienu, tad ar otru, bet nekas vairāk no tām sarunām arī
neizvēršas. Ir tik komfortabli būt vai nu Vaivas vai Ewas sabiedrībā, ka es
neizjūtu īpašu vēlmi iedziļināties jaunos cilvēkos. Taču es beidzot saņēmos un
aizgāju uz vienu klases pasākumu. Tas tika rīkots viena meksikāņa puiša vārdā
Alehandro dzīvoklī. No klases bija kādi 15 cilvēki un tad vēl bija vesels bars
citu cilvēku ne no mūsu klases. Pats sākums nešķita diži daudzsološs, jo, kad ar
Vaivu un Ewu ieradāmies, dzīvoklis bija pārpildīts un tā piepīpēts, ka nāca
vēmiens. Viss protams mainījās pēc pāriz glāzēm džina ar toniku. Un pavisam
labi un jautri palika pēc vairākiem zaudējumiem beerpongā. Viss beidzās ar to,
ka biju pilnīgā &^$(#$%^. Mājās devos ap diviem rītā, taču dzīvoklī iekšā
tiku labi ja četros, kam par iemeslu ir tas, ka pazaudēju mājas atslēgas. To
sapratu, kad klupdama krisdama biju tikusi līdz mājas durvīm, un, protams,
mājās neviens nebija. Jonas bija tālu prom no Kopenhāgenas ar saviem draugiem
svinot dievs vien zina ko, un Tela, kas starp citu vēl jo projām pie mums
dzīvo, tajā naktī strādāja. Nezinu kādā veidā, bet es saņēmos un devos atpakaļ
uz pilsētu, kur atradu Telas darba vietu. Viņa man tad iedeva savas mājas
atslēgas un izsauca priekš manis taksi. Mans vakars beidzās ar nevajadzīgu
takša rēķinu, pazaudētām mājas atslēgām un pats trakākais – ļoti nejaukām
traumām. Mana labā plauksta bija nobrāzta jēlum jēla, kamēr mana kreisā roka
bija sasista tik ļoti, ka es vēl jo projām pēc divām nedēļām nespēju panest
smagumus vai izdarīt straujas kustības. Šķiet, man vajadzētu saņemties un šajā
sakarībā beidzot sazināties ar manu ārstu. Kārtējo reizi secinu, ka neesmu
radīta ballītēm un man no tām vajadzētu izvairīties.
Neskatoties uz šo vienu negadījumu, esmu īsts paraugbērns. Mācos kā traka
katru brīvu brītiņu. Man ir tik daudz lasāmā, ka citādāk nemaz nevar būt. Šī iemesla
dēļ izlēmu pamest AIESEC. Tas bija ļoti grūts lēmums. Ilgi centos saprast visus
plusus un mīnusus, līdz beigās secināju, ka tur nav ko daudz saprast, kā tikai
to, ka man tam fiziski nav laika. Negribu sevi iztukšot pilnībā. Man pat vairs
vispār nav laika satikt savus tuvākos draugus. Paldies dievam, vismaz Tela
dzīvo ar mani vienā dzīvoklī un mēs varam redzēties katru dienu un dažreiz
pavadīt ļoti jautrus un spontānus vakarus kopā. Un vienīgais īpašais vakars
šajā mēnesī ar Jonasu bija mūsu stand up comedy apmeklējums, ko domāju šajā
mēnesī atkārtot. Ā, un kā pēdējo jaunumu gribu minēt – mēs nopirkām biļetes uz
Romu maijā. Esmu tādā sajūsmā!
