Šis ieraksts top īsi pirms mana ilgi gaidītā ceļojuma uz Indonēziju, kas
nozīmē, ka nākamais tiks veltīts tikai un vienīgi mana lieliskā piedzīvojuma
aprakstā. Es ļoti ceru, ka viss tik tiešām būs lieliski, un manas veselības
problēmas to neaizēnos. Jā gan, esmu jau atkal saķērusi kaut kādu zarazu. Pašas
vaina vien ir, jo viss sākās tad, kad vasarā ciemojos Latvijā. Viss sākās ar
riebīgi dziļu, kraukšķošu klepu, kam vienkārši nepievērsu uzmanību. Bet, kad
pēc vairāku nedēļu klepošanas, pievienojās arī puņķi, un slikta pašsajūta –
devos vizītē pie ārsta. Protams, kārtējo reizi bezjēdzīgi. Taču tagad, kad
visām nelaimēm klāt nākušas vēl aizkritušas ausis, sapratu, ka kaut kas ir
jādara. Atkārtotā ārsta vizīte riktīgi uzdzina pa asinīm, bet es vismaz dabūju
ko gribēju – rentgena izmeklējumu. Diemžēl atbildi varu dabūt tikai nākamnedēļ,
kad būšu jau prom, siltajās zemēs. Īstenībā atbilde ir jau gatava, bet manai
lieliskajai dakterei nav laika, lai ar to „noņemtos”. Vājprāts. Tā nu tagad
pati uz savu galvu esmu sākusi dzert antibiotikas, ko mana Latvijas daktere izrakstīja
šādiem gadījumiem. Ziniet, šķiet, ka šīs zāles tik tiešām palīdz, jo vismaz
ausīm ir palicis vieglāk. Ļoti ceru, ka gaisa maiņa un pēkšņā vasara man nāks
tikai pa labu, citādāk jau atkal jāplāno vizīte uz mājām, jo tikai tur varu
cerēt uz pienācīgu aprūpi.
Vispār, pēdējā laikā man nākas cīnīties ar vienu neražu pēc otras.
Piemēram, ceturtdien, kad no rīta devos uz darbu restorānā, atklājās, ka manai
mēnešbiļetei jau sen kā beidzies derīguma termiņš, lai gan biju pilnā
pārliecībā, ka tas beigsies tikai piektdien. Uzzināju to, protams, no
kontroles, kas tai rītā pārbaudīja biļetes, līdz ar to iegūstot „aukstu rīta
dušu” 75 Ls vērtībā. Brīnišķīgi. Par pārējām ķibelēm labāk paklusēšu, jo galu
galā jāsāk priecāties par priekšā esošo ceļojumu uz Singapūru un Bali.
Protams, kā jau vienmēr, ceļoju kopā ar mammu. No Kopenhāgenas izlidojam
šovakar (Svētdien), tāpēc mamma pie manis ciemojas jau kopš piektdienas pēcpusdienas.
Tā kā viņa pie manis atbrauc ļoti reti, nācās vien izmantot iespēju un
iepazīstināt viņu ar Jonasu. Smieklīgākais, ka iepazīšanās bija Jonasa iniciatīva,
un, manuprāt, tas šajā visā ir pats jaukākais.
Satikāmies uz Kopenhāgenas gājēju ielas, pie skaistās strūklakas. Laiks
nebija īpaši saulains, bet priekš Kopenhāgenas pietiekami silts, tāpēc izlēmām
iet uz ārā kafejnīcu, kas atradās pašā epicentrā, kur vislielākā rosība (tāpēc
arī visinteresantāk). Ņēmām visu pēc kārtas - kapučīno, cafe’ latte, karsto
šokolādi, vēlāk atkal ejot pa riņķi. Paldies dievam, sarunas raisījās ļoti
viegli, un atmosfēra bija pārsteidzoši brīva. Nosēdējām tur kādas 2.5 – 3 stundas,
līdz visiem sāka burkšķēt vēderi un, godīgi sakot, palika auksti. Tā nu izlēmām
doties uz restorānu Dalle Valle, kur var ļoti gardi paēst un cenas ir tik
tiešām „draudzīgas”. Atrodot vēlamo vietu, sapratām, ka pēc pusstundas sākas
viņu „special deal”, kad viss ir pa puscenu, tāpēc nolēmām nosist laiku
staigājot pa Kopenhāgenu un mazliet iepērkoties. Atgriezāmies perfektā laikā,
jo pēc dažām minūtēm pie ieejas stāvēja jau gara rinda, kas gaidīja galdiņu.
Mūsu galdiņš gan bija mazliet smieklīgs, jo loga vietā, mums priekšā bija liels
spogulis. Likās, ka esam nevis trīs, bet gan seši. Katrā ziņā paēdām ļoti gardas
pusdienas, līdz ar to noslēdzot tikšanos uz pozitīvas nots.
Mamma Jonasam bija atvedusi „laimes podziņu”, ko nopirka Latviešu rokdarbu
darbnīcā. Ļoti jauks žests, taču, lai pārliecinātos, ka Jonasam tas neliekas
dīvaini, abas nācām klajā ar stāstu, ka Latvijā uz iepazīšanos tā ir tradīcija –
dāvināt pogas! Katrā ziņā viņš bija ļoti pārsteigts, taču priecīgs, ka mamma
par viņu iedomājusies.
Šī tikšanās bija ļoti jauka, jo ne tikai mamma un Jonas beidzot varēja
iepazīties, bet arī es varēju redzēt, kāds Jonas ir šādā situācijā. Un, ziniet,
viņš bija vairāk nekā ideāls. Tāds džentelmenis, tik atvērts un laipns. Īsts paraug
puisis. Vienīgais, kas mammu esot, pārsteidzis ir Jonasa garais augums, jo viņa
iedomājusies, ka viņš ir īsāks. Bet viss pārējais ir bijis tieši tā kā es biju
teikusi – visi labie vārdi apstiprinājās!
Lai gan neesam vēl nekur aizbraukušas, kuriozi jau sākušies. Piemēram, piektdienas
naktī, kad abas saldi gulējām, pēkšņi tikām izrautas no miega, jo nogāzās mans
mega lielais spogulis un izšķīda pa visu grīdu. Šis briesmīgais troksnis
perfekti iederējās sapnī, ko tajā brīdī sapņoju, taču mamma pieleca sēdus.
Pieļauju, ka mājas saimniekam, kam guļamistaba tieši zem manējās, vispār tika
piedzīta sirdstrieka. Lai nu kā, saprotot, ka šausmīgo troksni izraisījis
spogulis, mammas pirmie vārdi „TĀ, TAS IR UZ LIELU NELAIMI!” Man šos vārdus
dzirdot, auksti sviedri pārskrēja. Tā nu atlikusī nakts mums abām pagāja
prātojot kā, lai šo nelaimi novērš un risinājums tika atrasts. Aizsūtījām
mammas draugu Latvijā uz pareizticīgo baznīcu, lai noliek divas svecītes.
Smieklīgākais, ka neviena no mums šādām lietām netic, taču manas pēdējā laika
neražas un priekšā esošais 13 stundu lidojums kombinācijā ar pēkšņi saplīsušu
spoguli kaut kā īpaši patīkamas sajūtas neraisīja.
Nobeigumā vēlos padalīties ar savām pēdējā laika ballīšu pieredzēm.
Piemēram, pagājušo piektdien, kad atteicu lielajai skolas ballei, jo biju
nolēmusi tai nedēļas nogalē nobeigt nepabeigtos skolas darbus, attapos ar
Veroniku ārdoties pa īru bāru Kopenhāgenas centrā. Viss sākās nevainīgi,
apciemojot viņu jaunajā dzīvesvietā. Taču pēc otrās vīna pudeles, sapratām, ka
reizes, kad abām vienlaicīgi ir brīva piektdiena gadās pārāk reti, tāpēc
jāizmanto iespēja un jādodas dzīvē. Smieklīgākais, ka Veronika pirms pāris
nedēļām salauza pēdu, tāpēc šobrīd staigā ar ģipsi. Taču tas viņu neatturēja ne
no kā. Mēs pat dejojām! Diemžēl nākamā dienā man nācās cīnīties ar nežēlīgām
paģirām. Arī atpūsties nevarēju, jo sestdienā pulksten sešos mums ar Telimenu
jau bija jābūt pasākumā, ko rīkoja kruīzu kuģu savienība, kurā abas vasarā
strādājām. Abas sapucējāmies cik nu skaisti vien iespējams un devāmies uz
vakariņām, kur praktiski vispār nevienu nezinājām. Viss sākās ne īpaši
daudzsološi, taču beidzās ar to, ka nācās mājās braukt ar taksi. Cik nu es
atceros, tad gāja mums super jautri, un beigās pat esam rāpušās pāri kaut kādam
žogam (kleitās), jo vārti jau bija aizslēgti! Man šķiet, mēs kļuvām diezgan
populāras, jo beigās mums pievienojās pāris Telimenas draudzenes, ar kurām kopā
uzrīkojām riktīgu baļļuku. Viena drosminiece pat esot „breikojusi” un vēl sazin
kādas muļķības darījusi. Jā, vakars bija jautrs, un kā nu ne, ja bārs, kur var
dabūt dažnedažādākos kokteiļus un šotus, bija pa brīvu! Kopumā nedēļas nogale
bija traka, un skolas darbi tika atlikti līdz otrdienai.
Labi, nu man vairs nav laika, jo jātaisās jau uz lidostu! Dievinu to
sajūtu, kad priekšā kaut kas tik liels un skaists! Singapūra...Bali – mēs nākam!!!!
