Ir pagājis pusotrs mēnesis
kopš brīvdienām Latvijā, pusotrs mēnesis kopš sāku savu darba praksi un gandrīz
tikpat kopš mana pēdējā bloga ieraksta. Tagad jau atkal esmu ceļā uz mājām,
šoreiz ne tik daudz brīvdienu, kā darba darīšanu dēļ un tā kā man ir pāris
stundas ko nosist – padalīšos ar pēdējā laika notikumiem.
Atgriežoties no Latvijas ne
atelpai, ne nostalģijai laika nebija, jo jau nākamajā dienā plkst. 9 bija jāsāk
mana 3 mēnešus garā prakse. Kā jau iepriekš rakstīju, uz prakses vietu esmu
nolēmusi katru dienu mērot 10 km vienā virzienā, kas kopā ir 20 km dienā, un
100 km nedēļā. Nomainīt šo pārvietošanās veidu uz braucienu ar autobusu vēl
neesmu apsvērusi un brīžiem sāk šķist, ka tad, kad prakse beigsies – man mana
20km garā dienas meditācija pat pietrūks. Man ļoti patīk mans darba laiks, kas
ir no 10:00 līdz 15:00, jo tad varu mīties vissiltākajā un gaišākajā dienas
daļā. Vēl joprojām abi ar Jonasu aktīvi dodamies uz sporta zāli, vismaz 3-4
reizes nedēļā, tā ka fiziskas aktivitātes manā ikdienā netrūkst. Neaizmirsīsim
vēl manu darbu viesnīcā, kur katrā nedēļas nogalē dabūju noskrieties kā zirgs.
Jā, kopš atgriezos no Latvijas, man nav bijušas nevienas brīvas nedēļas
nogales, jo naudiņa jau arī jāpelna. Taču tā kā darba dienās varu celties
plkst. 8:00, par miega trūkumu vai slinkiem rītiem, ko ik pa laikam ir
pelnījies ikviens nevaru sūdzēties. Man pat ir savs rituāls – ceļos 8:00, uztaisu
lepnas brokastis, noskatos savu rīta TV pārraidi „What not to Wear” un tad
dodos ceļā. Neslikti.
Iepriekš rakstīju, ka
iespaidi pēc pirmās dienas prakses vietā nebija sevišķi „elpu aizraujoši”. Viss
bija pārāk jauns ne tikai mums, praktikantēm (esam divas meitenes, pārstāvot
Latviju un Lietuvu), bet arī kompānijas vadītājiem Gittei un Carstenam. Viņi
tikai tikko paplašināja savu kompāniju, ievācoties jaunās telpās. Visas
sistēmas viņiem ir jaunas un nesaprotamas, un līdz šim viņiem nekad nav bijuši
nevieni praktikanti. Tātad ļoti daudz laika sākumā pagāja kopā mācoties un
saprotot jaunās sistēmas, mācoties par produktiem, par šo industriju un jāsaka
godīgi – es vēl joprojām bieži esmu apjukusi. Atgādināšu, ka kompānija izplata
īpašus piederumu komplektus priekš DNS/RNS izolācijas no dažādiem paraugiem,
piem. augsnes, asinīm, augiem, mikrobiem, utt. Viņu „pircēju” lokā ietilpst
slimnīcas, laboranti, universitātes, utt. Carsten no paša sākuma jau teica, ka
vēlas, lai mēs viņam noorganizējam tikšanās Latvijā un Lietuvā ar
speciālistiem, kam šie produkti varētu šķist interesanti. Sākums likās
traģisks. Man viss bija tik jauns. Nespēju salikt kopā meilu ne angliski un vēl
jo vairāk ne latviski. To gandrīz neiespējamu padarīja ne tikai nekādas
zināšanas molekulārajā ķīmijā, bet arī pamatīgais vārdu trūkums šīs nozares
terminoloģijā.
Ir pagājis pusotrs mēnesis,
un esmu ļoti daudz iemācījusies. Kopā esmu nosūtījusi ap 50 personiskiem
meiliem (zvanīt vēl neesmu uzdrošinājusies) un noorganizējusi mums 5 tikšanās,
no kurām viena būs publiska prezentācija Latvijas Biomedicīnas Zinātnes un
Studiju Centrā. Tikšanās būs laikā no 2. līdz 3. oktobrim. Carsten gan bija tik
jauks un ļāva man uz Latviju doties jau 29. septembrī un atpakaļ 5. oktobrī.
Lieki piebilst, ka kompānija man nopirka gan biļetes, gan bagāžu. Esmu mazliet
uztraukusies par šīm tikšanām, taču ceru uz visu to labāko. Carsten un Gitte ir
ļoti forši cilvēki. Viņi mums ļoti uzticas un velta daudz laika
paskaidrojumiem. Jā, šiem diviem ļoti patīk runāt un dažreiz šķiet, ka tas ir
par daudz. Gitte vienmēr izplūst pārāk sīkās detaļās, un atbildes vietā, kas
varētu sastāvēt no 1 teikuma, parasti iznāk 15 minūšu monologs par pilnīgi ne
pa tēmu detaļām. Tas ir kaitinoši, un brīžiem šķiet, ka strādājot no mājām
paspētu daudz vairāk nekā no ofisa. Bet laikam jau labāk, ka Gitte ir tik
runīga un priecīga atbildēt uz jebkuru jautājumu nekā, ja no viņas neko
nevarētu dabūt laukā.
Oktobris solās būt ļoti
interesants. Pēc manas atgriešanās no Latvijas, nākamā dienā jau sāksies
gatavošanās nedēļu garai mikrobiologu izstādei te pat Kopenhāgenā. Un vēlāk, mēneša
otrā pusē mēs dosimies 4 dienu ilgā komandējumā uz Baltijas Mikrobiologu
Kongresu Tartu, Igaunijā. Daudz aktivitātes un atbildības. Nesen arī saņēmām
jaunas personiskās vizītkartes. Tā bija ļoti interesanta sajūta. Abas ar Vaivu
(lietuviešu praktikanti) bijām ļoti priecīgas. Jāsaka, ka ar kolektīvu man ir
ļoti noveicies, jo arī Vaiva ir tiešām forša meitene. Mēs saprotamies ļoti
labi, un man ir prieks, ka neesmu viena šai „piedzīvojumā”. Neilgi pēc prakses
sākšanas, darbā tika pieņemts arī studenta palīgs. Es pat dabūju piedalīties
pāris intervijās un pēc tam izteikt savu viedokli. Galu galā tika pieņemts
puisis ar dāņu/vācu saknēm. Viņa uzdevums ir izplatīt kompānijas jauno produktu
un zīmolu te pat Dānijā, un, lai kaut ko tādu darītu, pieredze mikrobioloģijā
ir obligāta. Tādas mārketinga studentītes kā mēs ar Vaivu neko tādu pārdot
nevarētu. Mēs jau mocamies ar saviem DNS/RNS produktiem un vēl mocīsimies kādu
mēnesi. Vispār laiks skrien vēja spārniem. Neticami, ka prakse jau gandrīz
pusē. Šī apziņa gan dod pamatīgu spiedienu, jo kaut kad jau jāsāk arī rakstīt
mans bakalaura darbs. Šķiet, ka man ļoti noveicies ar darba vadītāju, jo lai
gan viņš ir strikts, viņš man vienmēr atbild un ir ieinteresēts tikties un
strādāt vislabāko rezultātu virzienā. Dzirdēju, ka citiem maniem kursa biedriem
nav tik ļoti paveicies.
Tā kā praksi beidzu ap 15:00,
cenšos cik nu vien varu atlikušo dienas daļu izmantot lietderīgi. Ja neeju uz
fitnesa klubu, tad tiekos ar draudzenēm, vai mājās lasu grāmatu. Šobrīd esmu
aizrāvusies ar I.Knaģa „Bij’ tādi laiki”, kur viņš dalās atmiņās par Latvijas
okupāciju, izsūtījumu Sibīrijā un daudzām citām tā laika bezjēdzībām no Staļina
un Padomju Savienības puses. Smaga, taču ļoti interesanta grāmata. Diemžēl
seriāla „Breaking Bad” skatīšanās aizņem vairāk laika nekā grāmatas lasīšana.
Abi ar Jonasu esam tā aizrāvušies, ka drīz tuvojamies seriāla pēdējai, 6.
sezonai. Atkarību izraisošs, neaprakstāmi aizraujošs un spriedzes pilns
seriāls, kas balstīts uz patiesiem notikumiem. Ja, kāds, kas lasa šo blogu to
jau nav redzējis – iesaku!
Bieži domāju par nākamā gada
3. februāri – manu izlaiduma dienu. Nespēju noticēt, ka pēc 4 mēnešiem būšu jau
beigusi skolu. Pagaidām plāns ir mazliet atpūsties un padzīvot uz Dānijas
valsts rēķina, kā bezdarbnieks, kas „aktīvi” meklē darbu. Sākotnējā doma bija
pieteikties uz nākamo izglītību žurnālistikas jomā jau tā paša gada septembrī,
taču, nu ir uzpeldējis viens potenciāls projektiņš, kas manu studēšanas plānu
varētu atlikt uz pusgadu.
Esmu pieteikusies uz vienu EU
finansēto brīvprātīgo projektu. Šis projekts notiks Rumānijā, kur piedalīsies
14 dalībnieki, pārstāvot 7 valstis. Mērķis būs šos 14 dalībniekus iemācīt
pareizi ēst, domāt, sportot, sniegt medicīnisko palīdzību, utt, lai pēc pusgada
šie 14 dalībnieki vai nu varētu turpināt attīstīt šīs prasmes mācoties tālāk
par sporta ārstiem, fizioterapeitiem, utt, vai nu vienkārši paplašinātu savu
redzesloku un pieredzes apjomu. Manā gadījumā tas būtu otrais variants. Tā kā
projekts šķiet ļoti interesants, un pilnībā atmaksāts, nolēmu pieteikties.
Atbildi vajadzētu saņemt oktobra sākumā. Ļoti gribu mesties šādā trakā
piedzīvojumā, taču mazliet raizējos kā būs dzīvot bez mana Jonasa. Jau tagad
šķiroties tikai uz nedēļu skumstam kā divi vientuļi suņuki...kas būs, kad būs jāšķiras
uz veselu pusgadu?
Man ar Jonasu ir tik ļoti
paveicies. Katra diena ar viņu ir kā dāvana, kā sapnis, no kura bail pamosties.
Viņš ir vispozitīvākais, mīlošākais, saprotošākais, jaukākais cilvēks ko esmu
sastapusi. Nespēju vairs iedomāties dzīvi bez viņa. Mēs dzīvojam tik saticīgi
un laimīgi. Mums kopā ir tik labi. Brīžiem pieķeru sevi pie domas, ka nespēju
noticēt, ka manos 22 gados dzīve ir tik laba. Tik ļoti iekš „pareizajām
sliedēm”. Mums ir kolosāls dzīvoklis, dzīvojam kā 2 ķēniņi gandrīz pašā
Kopenhāgenas centrā. Nu, nav par ko sūdzēties! Esmu laimīga. Starp citu,
Jonītis man no darba sagādāja ļoti skaistu, sarkanu riteni. Tā nu esmu tikusi
pie pilnīgi jauna, jaudīga ričuka pa baltu velti. Laikam labas lietas notiek ar
labiem cilvēkiem :)
Bet runājot par dzīvokli,
plānojam tajā rīkot jau nākamo ballīti. Šoreiz Halovīnu baļļuku ar visiem
tērpiem. Plānā ir tēma – filmu varoņi. Līdz šim apsvērām domu būt Harijs Poters
un Hermione, taču tagad tie šķiet pārāk garlaicīgi kostīmi. Varbūt man būt
avatāram? Varbūt kādam, kas lasa ir kāds ierosinājums? Lai nu kā – esmu jau
priekšlaicīgā sajūsmā par šo pasākumu, jo plānojam to atkal grandiozu un
neaizmirstamu ar vismaz 25 + viesiem.
P.S. Vienu dienu manā
viesmīles darbā notika baigais piedzīvojums. Pēc tam, kad brokastis bija jau
beigušās un mēs gatavojām restorānu lielai ballei, pusdienās atnāca slavenais
„Pimp My Ride” vadītājs Xzibit. Sākumā viņu neatpazinu, tā nu vienkārši runājām
pa dzīvi un tā. Taču tad, kad katrs garāmgājējs sāka dīvaini uzvesties, un
citas viesmīles ar viņu apsprieda kaut kādu koncertu, tad sapratu, kas par
lietu. Dabūju arī bildi. Hehe, nu bet tas tā.
