Nē, neesmu paliksi slinka un, nē, neesmu pārtraukusi rakstīt, vienkārši pēdējie 2 mēneši ir bijuši ļoti aizņemti un līdz ar to blogs bija pēdējais par ko spēju domāt. Godīgi sakot, šobrīd ir sācies laiks, kad pirmīt pieminētie mēneši būs tikai kā saldas atmiņas, jo klāt nu ir projekti, eksāmeni un daudz, daudz darba! Taču 23. decembris, kad došos mājās, ir kā gaisma tuneļa galā. Pietam - diezgan īsa tuneļa galā, jo tas ir jau pēc mazāk kā 2 mēnešiem.
Pa lielam skolā iet labi. Cenšos būt aktīva studente, lai skolotāji varētu mani ievērot, novērtēt un galu galā, lai viņi būtu tie, kas pieņem lēmumu ļaut man bez problēmām turpināt top-up bakalaura programmu mūsu skolā. Jo sistēma ir pavisam vienkārša: studentam jābūt spējīgam izcelties, sevi pierādīt un, protams, viņam/viņai jābūt labām atzīmēm. Taču tikai ar vienu no pieminētajām "aktivitātēm" neizbrauksi cauri, un es to ļoti labi apzinos. Jau šobrīd jūtu, ka lektori to novērtē, jo ne vienu reizi vien esmu saņēmusi pozitīvus komentārus vērstus manā virzienā. Patīkami! Protams, viss neiet tik gludi kā gribētos un galvassāpes galvenokārt sagādā priekšmeti ekonomikā. Bet te nu es pati esmu vainīga, jo šos priekšmetus esmu atstājusi novārtā jau labu laiciņu. Un jo ilgāk es neko nedaru, jo grūtāk ir sākt kaut ko darīt.
Taču man prieks un lepnums par sevi, ka beidzot esmu tikusi galā ar dāņu valodas 2. moduli. Eksāmens bija grūts un šķita, ka atkal būšu izkritusi, jo ļoti saspringtā ikdiena mani bija nogurdinājusi tik tālu, ka eksāmena laikā vairākkārt pieķēru sevi pie pilnīgi citur aizpeldējušām domām. Bet viss ir labs, kas labi beidzas un tas nu man tiešām šoreiz beidzās labi. It kā jau varētu sākt 3.moduli, bet apzinoties, ka uz doto brīdi man tam absolūti nav laika, es dāņu valodas kursus atsākšu decembrī. Tad būs garām eksāmeni un cerams prakse arī būs jau atrasta.
Diemžēl es nedabūju praksi Egmont kompānijā, kurā tik cītīgi un vairākkārt centos pieteikties. Pat ne pēc 2 intervijām. Taču iemesls bija - viņiem nav pietiekami daudz uzdevumu, ko man dot. Lai nu kā, arī intervijas ir sava veida pieredze, tāpēc šobrīd cenšos no visa paņemt tikai to pozitīvāko. Protams, kad saņēmu otro atteikumu tas bija sāpīgi, it īpaši tāpēc, ka tajā brīdī biju tikko sākusi savu ceļojumu uz Taizemi, kas nozīmēja, ka 2 nedēļas mani prakses meklējumi būs pilnībā paralizēti, līdz ar to pamatīgs zaudējums laika ziņā.
Uzreiz atgriežoties no Taizemes metos meklējumos. Pareizāk sakot nosūtīju spamu uz kādām 100 kompānijām, ko mūsu skola piedāvāja kā variantu. Pēc apmēram 7 kompāniju pozitīvas atbildes, sāku nožēlot savu rīcību, jo jutos ļoti apjukusi, ņemot vērā, ka dažas no kompānijām vispār nebija manu interešu diapazonā. Lai nu kā dažas šķita ļoti interesantas, kas atkal nav labi, jo ir grūti izvēlēties labāko un atbilstošāko. Šodien biju uz interviju kādā ļoti interesantā kompānijā, kas dizainē rokassprādzes un kaklarotas un pēc tam izplata visā Skandināvijā, Vācijā, Anglijā, Grieķijā un citur. Modes industrija ir aizraujoša un lietas, kas man būtu jādara ir gan atbilstošas manai studiju programmai, gan interesantas manai personībai, tāpēc ļoti jācer kā nākam pirmdien es saņemšu pozitīvu atbildi. Ja nē, tad man ir sarunāta vēl viena intervija nākam ceturtdien, kā arī vairākas kompānijas, kas izrādījušas interesi es vēl neesmu sakontaktējusi atpakaļ, bet, jā, - iespējas ir!
Protams, divu mēnešu laikā ir gājis raibi, un noteikti ir daudz interesantu notikumu, ko diemžēl esmu jau aizmirsusi, bet tad lai tie paliek vēsturei. Tagad labāk pastāstīšu, kā man gāja Taizemē.
Taizeme
Pirmkārt, jau gribas uzsvērt šo paradoksu par milzīgo atšķirību, kas valda starp viduvējo Latvijas un Dānijas studenta dzīves kvalitāti. Vai tas maz ir iespējams, ka students Latvijā var mācīties dienas programmā, strādāt aptuveni 20h nedēļā un spēt nomaksāt visus savus rēķinus, atļauties iet izklaidēties ar draugiem, pusdienot kafejnīcās, sevi lutināt ar dažādām jaukām lietiņām/gardumiem un, piemēram, manā gadījumā - aizbraukt 2 nedēļu garā ceļojumā uz Taizemi? Nedomāju viss. Protams, es nepelnu tā, ka varu katru mēnesi braukt ceļojumos, bet es pelnu tā, ka varu iekrāt un atļauties lielāka mēroga "pirkumus". Tas ir viens no pozitīvākajiem aspektiem esot studentam Dānijā. Protams, viss neiekrīt pats no sevis rokās, bet šeit nekas nav neiespējams.
Bet atgriežoties pie Taizemes...
Biļetes nopirkām jau aprīlī, tāpēc gaidīšanas process bija gandrīz vai 6 mēnešu garumā. Šis arī bija laiks, kad cītīgi liku kronu pie kronas, lai galu galā varētu aizbraukt un atpūsties tur uz 100%. Pozitīvākā lieta par Taizemi ir tā, ka tur viss ir neiedomājami lēts. Kā dažus no piemēriem varu minēt:
- 1h ilga profesionāla Thai masāža visam ķermenim = 3.50Ls
- Lepnas vakariņas 2 personām jūras krastā = 12Ls
- ~10km brauciens ar taksi Bangkokā = 1Ls
- 3 zvaigžņu viesnīca uz 5 dienām, 2 personām Bangkokā =100Ls
- utt.
Tātad viss ceļojums sākās no Kopenhāgenas, kad kopā ar mammu lidojām uz Helsinkiem, lai pēc tam sēstos lidmašīnā un dotos 10 stundu garā ceļā uz Bangkoku. Ierodoties šai Bangkokas milzīgajā lidostā palika mazliet neomulīgi, jo mēs bijām vienīgās, kas iztērpušās īsos šortiņos un kleitiņās. Tas bija pilnīgi sajūtams, kā cilvēki blenza. Pietam, gandrīz stundu mums bija jāstāv rindā pēc vīzas. Šajā rindā bija kādi 50 indiešu vīrieši, mēs divas un viens vienīgs balts puisis mums aiz muguras. Tas bija drausmīgi neērti, jo visas asins sarkanās acis bija pievērstas mums. Paldies dievam, pēc vīzas saņemšanas mēs drīz vien ieplūdām tūristu pūļos, kur atkailināti ceļi un pleci nav nekāds pasaules brīnums.
Ilgi lidostā nepalikām, jo drīz vien jau kāpām nākošajā lidmašīnā, kas mūs nogādāja pirmaja uz Koh Samui salas, no kuras ar prāmi devāmies uz Koh Phangan salu. Ārā valdīja elles karstums pie kura sākumā bija ļoti grūti pierast. Lai gan ņemot vērā mūsu svīšanas intensitāti, šķiet, ka pie karstuma mūsu ķermeņi tā arī nespēja pierast. Kamēr gaidījām prāmi uz nākamo salu, es nespēju noturēties un metos savā pirmajā peldē. Šokējoši, bet ūdens bija tieši tādā pašā temperatūrā kā gaiss, kas tajā brīdī nepavisam nešķita forši, jo ļoti gribējās atveldzināties. Galu galā, veidu kā atveldzēties atradām - Chang alus. Šis ir viens vareni labs, bet stiprs Taizemes alus. Kā ap vieniem dienā sākām dzert, tā ap 6 jau atlūzām šūpuļtīklos mūsu pludmales mājas priekšā. Taču pa vidu tam visam notika vairāki pastāstīšanas vērti notikumi.
Kamēr gaidījām prāmi, mums par lielu draugu piesitās viens ļoti simpātisks angļu čalis vārdā Tonijs. Viņš bija viens no daudzajiem, ko satikām, kas ceļo viens pats. Nezināju, ka šādi ceļot ir tik populāri, bet Taizemē pieredzētais pierādīja kā kā vel ir! Lai nu kā, Tonijs mums uz prāmja tik pirka jaunus un jaunus Chang alus un beigās tik iesēdināja pareizajā taksī uz mūsu viesnīcu. It kā sarunājām palikt uz kontaktiem, bet mūsu stratēģija bija - neviens nav vērts, lai tērētu ar viņu vairāk kā vienu dienu :D
Ierodoties savā pludmales mājā, izrādījās ka visa korpusa īpašniece ir Dace no Latvijas. Pirmo reizi to izdzirdot man šķita ka daudzo Chang alus ietekmē esmu pārklausījusies, bet nē - nebiju. Viņa ar savu vīru, kas ir anglis to vietu pārpirka un nu jau 6 gadus veiksmīgi vada šo biznesu. Katrā ziņā, Dace un bārmenis izrādījās diezgan naski uz ballēšanu, tāpēc sarunājām tai naktī doties tusēt uz vietējo "klubu". Mums pievienojās arī 3 krievietes un vēl viens anglis, kas apmetās šai pašā korpusā. Ņemot vērā, ka tā bija mūsu otrā reize vienas dienas laikā kad tā teikt piedzeramies, nav brīnums ka man tās nakts otra puse ir pilnībā izdzēsusies no atmiņas. Vienīgais, ko varu pastāstīt ir tas, ka iepazināmies ar puisi no Ukrainas ar ko uz šīs salas pēc tam vēl saskrējāmies kādas 3 reizes un ar baru seksīgu austrāliešu. Šeit man nākas arī pielikt punktu.
Nākamais rīts bija vissmagākais mana ceļojuma laikā, lai gan 90% rītu bija smagi, jo 2 nedēļu laikā bija tikai 3 naktis, kad negājām "uzdzīvot". Protams, no gulēšanas nekas daudz netika, jo kā jau kārtīgas tūristes pa dienu braukājām pa pilsētu apskatīt un pieredzēt visu, ko Taizeme mums spēj dot. Vislabākais, ko tā mums deva bija stundu ilga masāža KATRU DIENU. Vienu dienu mēs stundu veldzējām kājas zivtiņu spa. Sajūtas ir neaprakstāmas. Pirmās 10 minūtes bija vienkārši neizturamas, jo kutēja tik ļoti, ka tas pat vairs nešķita smieklīgi. Bet kad pieradu, bija forši! Iesaku!
Nākamās dienas nakts bija veltīta Black Moon Party, kas bija galvenais iemesls, kāpēc mēs vispār uz šo salu devāmies. Šīs salas trakākā ballīte ir tā saucamais Full Moon Party, bet tas jau bija pagājis, tāpēc mums priekšā bija daudz mazākais, bet tā pat varenais pirmīt minētais baļļuks. Gāja karsti! Luminiscējošā gaisma, kas izcēla visas iespējamās krāsas, kādās bija saģērbušies un izkrāsojušies "apmeklētāji", uguns šovi, alkohola pārplūdums, +35 grādi, pludmale, kurā ik pa laikam iemesties pēc atveldzes, kolosāla mūzika, interesanti cilvēki, tas viss un vēl vairāk raksturo labāko nakti visā mana ceļojuma laikā. Pēc tam, kad ballīte bija cauri sākās vēl foršāka "ballīte" starp mums un jauniegūtajiem draugiem, bet tas jau ir cits stāsts :)
Katrā ziņā laiks, ko pavadījām Koh Phangan bija lielisks un noteikti mans mīļākais visa ceļojuma laikā. Mūsu bungalo, lielisks restorāns, bārs - viss pašā pludmales krastā. Ko gan vairāk var vēlēties?
Pēc 3 dienām šai fantastiskajā paradīzē teicām tai ardievas un devāmies atpakaļ uz Koh Samui. Šī jau bija sala, kur tūristi bija ievērojami vairāk. Nedzīvojām vairs pludmales krastā, bet lai līdz tai nokļūtu aizņēma vien nieka 5 minūtes. Šai salā izvēlējāmies dzīvot tieši uz galvenās bāra ielas. Viss jau būtu jauki, ja tā nebūtu vienīgā sala Taizemē, kur ir pieņemts likums, ka klubi slēdzas tieši 02:00. Mēs gan kaut kā vienmēr iemanījāmies ballīti turpināt pludmalē, kas sāka kļūt mazliet nogurdinoši, jo nākamā rītā mazgāt drēbes un kratīt ārā smiltis no tām nešķita nekāds super darbs!
Bet arī uz šīs salas mūs sagaidīja daudz un dažādi piedzīvojumi. Pirmo nakti mēs notusējām pludmales ballītē, bet visas nākamās lielākajā un apmeklētākajā klubā Mango, kas atradās 2 minūšu gājienā no mājām. Uz šīs salas sāku ievērot, cik tur ir daudz Taizemju prostitūtas. Uz katra stūra! Tas bija dīvaini redzēt šos resnos pretīgos vecos baltos večus ar mazajām taizemju (gribētos teikt) skaistulēm. Šie skati bija redzami ik uz stūra gan dienā, gan naktī, gan uz salām, gan Bangkokā. Bet tas ir veids kā viņas pelna naudu un taizemieši ir iemanījušies pelnīt naudu uz pilnīgi visu. Naktīs apkārt staigā bērni, cenšoties pārdot visādus krāmus, dienās to dara pieaugušie. Nemaz nerunājot par visām ziloņu, tīģeru un citu zvēru atrakcijām. Masāžas uz katra stūra, ēstuves, krāmu bodes, utt.
Pieminēšanas vērtākais noteikti ir manas vārda dienas baļļuks. Tā kā šai zemē neviens nesaprot, kas tā tāda vārda diena ir, es izdomāju visiem teikt, ka man ir 21. dzimšanas diena, jo kaut kā gribējās noķert to svētku sajūtu. Beigās mēs sasitāmies ar baigi foršu franču džeku kompāniju, kur viens bija tāds aktīvists, ka pēc kluba slēgšanas mēs visi gājām uz pludmali, kur pa ceļam viņš visus pēc kārtas aicināja uz manas dzimšanas dienas svinībām. Kopā savācās ap 20 pilnīgi dažādu, savā starpā pilnīgi nesaistītu cilvēku, kas man kā koris dziedāja Happy Birthday. Smieklīgākais, ka mana mamma bija kora priekšgalā un dziedāja tik ļoti no sirds, ka man tiešām šķita, ka man ir dzimšanas diena :D Tā noteikti bija jautrākā, foršākā nakts uz tās salas.
Tad mums par baigo draugu jau no paša sākuma bija piesities viens čalis no Holandes, kas dzīvoja mūsu viesnīcā. Viņš arī ceļoja pilnīgi viens, tāpēc kaut kā baigi mums pieķērās. Pēc kārtīgas izballēšanas pirmajā naktī, sākām no viņa izvairīties, bet visur kur iespējams, protams, uzskrējām viņam virsū.
Ko vēl varētu pastāstīt par šo salu? Vispār satiksme uz salām bija ļoti citādāka, kā pilsētā. Ja te mēs atļāvāmies izīrēt mašīnu, tad kaut ko tādu darīt Bangkokā būtu īsta pašnāvība. Takši uz salām ļoti atšķīrās no tiem, kas bija pilsētās. Uz salām tie bija smieklīgi primitīvi un es pat dabūju pieredzēt braukt uz viena skūtera 3 cilvēki! Protams, taizemiešiem tā nav nekāda problēma. 5 cilvēku ģimene uz maza skūterīša ir pilnīgi normāls skats. Biedējoši, bet šķiet, ka viņiem tas nesagādā nekādas grūtības.
Salas pamest bija ļoti grūti, un kad ieradāmies Bangkokā sākām apsvērt domu pirkt biļetes atpakaļ uz paradīzi. Bet saņēmāmies un kaut kā noticējām, ka arī šai pilsētai ir kaut kas ko mums piedāvāt. Bija, bet ne 5 dienas, tāpēc, ja vēlreiz plānotu šo ceļojumu, laiks Bangkokā neilgtu vairāk kā 2 dienas. Netīra, skaļa, smirdīga, vienveidīga pilsēta. Tāds palika mans iespaids!
Man gan pirmā nakts bija jautra, jo satikos ar to pašu draugu kompāniju ar ko satusējām Black Moon Party. Arī otrā nakts bija jautra, jo izgājām uz vienu no slavenākajām tusiņu/iepirkšanās ielām, bet pēc tam beidzot ballītēm pielikām punktu, jo sapratām, ka pārāk daudz naudas aiziet nevajadzīgai veselības un skaistuma bojāšanai :D hah...
Pirmo reizi mūžā mums ar mammu sanāca tāda izgāšanās, ka kaut kā abas bijām pārēķinājušās datumos un līdz ar to bijām gatavas Taizemi pamest dienu ātrāk kā paredzēts. Somas sakrāmētas, pēdējās vakariņas ieturētas, skumju asara nobirdināta un noskaņojums nostādīts teikt ardievas vasarai. Taču tad pirms došanās pie miera, es telefonā pēkšņi pamanu datumu un saprotu, ka kaut kas nav tā kā vajadzētu. Galu galā izrādās, ka mums ir uzdāvināta vēl viena diena, ko mēs uz pilnu programmu arī izbaudījām! Jauki!
Mājupceļš paskrēja nemanot un skumjas par atgriešanos arī ir norītas, jo par tām vienkārši nav laika domāt. Esmu 100% ierauta dažādos darbos, tāpēc arī blogs ir tapis tik vēlu. Ļoti daudz ir palicis aizkadrā, bet tā kā esmu pārgurusi un ir jau ļoti vēls, vēlējos dalīties pašā svarīgākajā un interesantākajā!
