Kaut kā grūti gūt iedvesmu šim ierakstam, jo stāstāmā man ir sakrājies nu ļoti daudz. Pēdējā laikā esmu metusies piedzīvojumos ar pilnu krūti, kas, protams līdzi sev nes pamatīgu bagāžu ar krāsainām un jautrām atmiņām. Īpaši neaizmirstamu vēlējos padarīt laiku, kad man aprit apaļais divdesmitnieks. Un kurš gan būtu labāks partneris tā ieskandināšanā, ja ne tieši tāds pats gaviļnieks - Nelda.
Tātad...mūsu kopīgais piedzīvojums sākās ceturtdien, kad satiku viņu uzreiz pēc savas dāņu valodas nodarbības. Tā kā mājās bijām mazliet pirms 10 vakarā, mums nācās pamatīgi pasteigties, ja gribējām paspēt līdz vieniem tikt manā favorīt klubā Karel. Iztriecām vienu šampi un pa ceļam paņēmām vienu vinčiku. Šī kombinācija, pluss pudele Asti, ko katru reizi saņemu tai klubā, mums garantēja jautrību visas nakts garumā. Mūsu "ceļojuma" sākumā jau sapratām, ka nebūs labi, jo abas esam topogrāfiski nespējīgās, kaut vai tā iemesla dēļ, ka ilgi maldījāmies līdz atradām Karel. Kad beidzot atradām, priekšā gara rinda, kas mūs pamatīgi izbiedēja, jo ieeja pēc tam maksā 8Ls + 1Ls garderobe + dzērieni, bet vēlreiz atgādināšu, ka tā kā man ir VIP žetons, ASTI pudele un ieeja līdz vieniem man un pluss vienam draugam ir par brīvu. Īstenībā garastāvoklis bija tik jautrs, ka pilnīgi bijām nolēmušas maksāt par ieeju, ja būtu nepieciešams, bet paldies Karmai, un mēs tikām iekšā arī pēc vieniem ar visām savām ekstrām. Galu galā, vakars izvērtās ideāli un mēs kārtīgi dabūjām izbalēties līdz pat kluba slēgšanai, un ballīte tiešām bija labu labā, pat ja brīžiem cilvēku skaits jau bija sasniedzis tādu punktu, ka knapi varēja apgriezties. Jautrība neizsīka pat tad, kad 45 minūtes nācās gaidīt vilcienu, jo stacijā satikām savus draugus no Karel. Arī vilcienā bija jautri, jo tur atkal satikām citus džekus, kas atgādināja spāņu urlas (viņi bija no Spānijas). Gan viņi, gan mēs bijām izklājušies pa vilciena beņķi kā karaļi, kas vēl viens otru fočē. Dažas bildes no mūsu fotoaparāta šī trīsdienieka laikā tiešām spēj sasmīdināt līdz asarām pat skatoties uz tām 56 reizi. Smiekli gan īpaši nenāca, kad ar kājām bija jāmēro kilometru garais ceļš mājās no stacijas, bet Neldas omlete un siltā gulta bija moku vērti. Gulēt sanāca aiziet ap astoņiem rītā, un Nelda jau mani cēla augšā 12:00. Bet tā kā es neko nebiju sagatavojusi, no mājām izčamājāmies tikai pēc trijiem, kas, protams, bija kļūda, ņemot vērā, ka uz Aalborgu (410 km no Kopenhāgenas) gribējām stopēt.
Ilgi maldījāmies un meklējām to labāko vietu, kur sākt savu stopēšanu. Pa vidu, protams, bija totālākie apņēmības zušanas brīži, bet mēs tomēr nepadevāmies. Sākumā bijām izpucējušās vienos mazos svārciņos un krekliņos, bet drīz vien burtiski stacijas vidū nācās pārvilkt bikses, jo vējš no mums neatstājās ne uz brīdi. Kad beidzot bijām atradušas punktu, kur stopēt - neviens nestājās. Pēc kāda laika apstājās aizdomīga mašīna, kur iekšā sēdēja 2 melni tēviņi. Pēkšņi viens no viņiem izleca ārā un sāka nākt uz mūsu pusi. Tajā brīdī īpaši labi varējām novērtēt viņa neuzticību raisošo ārieni, jo melnis acīmredzami bija gangsteris. Bikses pusmastā, ķēde ap kaklu, acs tāda tā kā nesen būtu kāvies un valoda arī kā no getto. Abām jau galvā izskrēja scenāriji, kā mūs pārdos verdzībā, piekaus, izmetīs mežā, utt. Tā nu klausot intuīcijai un veselajam saprātam, no viņiem veiksmīgi atkratījāmies. Nākamais sekoja maza auguma itāļveidīgs ķipars, kas bija apmetis pilnīgi mašīnu otrādi no pretējās joslas, lai tikai pateiktu, ka no sirds mūs vēlētos aizvest, bet neesot laika. Tā vietā, viņš labprāt dabūtu mūsu telefona numuru, lai varētu kādreiz iet padejot. Trešā un mūsu mēram pēdējā mašīna bija pat vēl neomulīgāka kā pirmā, jo tur iekšā sēdēja tādi veci, resni arābi. No šiem zeļļiem vienkārši atkaratījāmies pasakot, ka mēs tā pat te tikai stāvam. Tik smieklīgi, jo vieta, kur mēs stāvējām bija aiz zīmes, kur rakstīts, ka cilvēki nedrīkst iet. Visa mūsu lielā stopēšana ar to arī beidzās un nākamajā momentā mēs jau atradāmies autoostā, lai ar autobusu brauktu uz Aalborgu vai Aarhusu. Nācās ļoti izsvērt visus plusus un mīnusus, tāpēc pamatīgi sasmīdinājām šoferus, kad jautājām cik ilgi, cik maksā, utt, jo pulkstenis jau bija 18:20, un katra no tā m vietām ir vismaz 300 km no Kopenhāgenas. Beigās nolēmām par labu Aalborgai, kur dzīvo mans vecais klasesbiedrs, kas mums laipni atvēlēja savus apartamentus. Ceļš bija ļoti smags, jo kopumā nobraucām 6h. Bērni apkārt kauca, prāmis kavējās un iepriekš negulēta vēl nakts...tas viss neliecināja uz neko labu. Galā bijām pus vienos naktī, bet guess what, jau trijos mēs bijām ielās. Sākumā mazliet pabalējām tai dzīvoklī, kur bija kādi vēl 10 latvieši un tad devāmies uz klubu ielu. Mēs ar Neldu izsirojām pa visiem un iespaids bija tikai viens - PĀĶI. Gandrīz katrs čalis bija izpucējies treniņbiksēs, T-kreklā, kepkā un dažs labs pat laķenes pievilcis tam visam klāt. Sievietes nebija diži labākas, bet nu arī tā vienīgā, kas papēžus bija uzvilkusi, man tā uzlēca uz kājas, ka man vēl tagad tā ir sapampusi un sāp. Bet neskatoties uz to visu, mums gāja nenormāli jauti, jo mēs sapratām, ka varam izārdīties uz visiem 100 un neviens mūs šeit vairs kādu laiku neredzēs. Tā nu arī darījām, jo praktiski visu nakti nodejojām uz galdiem un bāra letēm ar saviem urļukiem pie sāniem. Bildes no tā vakara vienkārši spridzina, jo, piemēram, Neldai izrādās bijis viens ļoti mīļš draudziņš visa vakara garumā, jo viņiem kopā tapušas kādas 6 bildes. Čalis ne pa jokam smuks - izbalējušas pelēkas trenuškas, botas, melns T-krekls, kepka un baltas biezas uzacis. Vienkārši atradums :D Katrā ziņā palikām līdz slēgšanai. Kad gājām mājās, satikām savus latviešus un turpinājām ceļu dziedādami pilnā rīklē pa Aalborgas ieliņām. Mūs pat izmeta no McDonalda :D Kad pārnācām mājās, Nelda kā prātīgs cilvēks aizgāja gulēt, bet es turpināju ballīti ar latviešiem. Galu galā vienā brīdī bilde jau pazuda un nākamajā jau mani atkal modināja.
Pēc visiem aprēķiniem es varētu būt gulējusi 2h. Nu neko, ja jāceļas tad jāceļas. Izstaigājām ātri Aalborgas ieliņas, safočējāmies ar garāmgājējiem un nesāmies atpakaļ, lai vāktu mantas un brauktu uz Aarhusu, kas ir 115 km no Aalborgas. Tajā brīdī sākās mega problēmas, jo kad bijām jau nogājušas 20 min uz savu stopēšanas punktu, es atcerējos, ka esmu aizmirsusi šalli. Tā kā tā man ir ļoti mīļa šalle, mēs soļojām visu ceļu atpakaļ. Vēlāk izrādījās, ka aizmirsu arī savu telefona lādētāju, bet to es atcerējos tikai ceļā uz Kopenhāgenu. Atgriežoties pie stopēšanas vietas meklējumiem, varu teikt tā - nekad nedrīkst prasīt Aalborgiešiem, kurš ceļš ved uz Aarhusu, jo vai nu viņi vienkārši sāks rēkt par Tevi, vai arī sūtīs katrs uz savu debess pusi. Nu un mēs dabūjām pabaudīt šurpu turpu pastaigu ne pa jokam. Mūs pat speciāli pārdzina pāri kilometru garam tiltam, uz kura bija tāds vējš, ka likās, ka matus aizpūtīs no galvas. Kad tikām pāri, nākamais mūs sūta jau atpakaļ, uz ko es pateicu NĒ, jo man jau tiešām bija apnicis. Kaut kā galu galā atradām ceļa zīmes uz Aarhusu, un sākām stopēt. Nepagāja ne 10 min, kad jau viens dāņu čalīts mūs paķēra. Mašīnā bija arī viņa suņuks, kas bija tik hiperaktīvs, ka mana roka no viņa mutes neizgāja gandrīz ne uz brīdi. Puisis bija tiešām jauks un visa ceļa garumā mēs smējāmies un runājāmies. Viņš vispār varēja būt mūsu taisnā biļete uz Kopenhāgenu, bet mēs izvēlējāmies palikt Aarhusā, kur beigās viņš pat mūs izmeta tieši pie Unas mājas. Smieklīgākais, ka Una pa visu šo laiku atradās Kopenhāgenā, kur tai naktī tieši palika manā mājā. Mūs ielaida viņas jaukais mājas biedrs Jespers. Tā kā pulkstenis bija jau astoņi vakarā, mēs žigli aizskrējām uz veikalu, lai varētu kaut ko ieēst, nomazgājāmies, un sākām jau taisīties uz nakti Aarhusā. Taču man bija uznācis NENORMĀLS pārgurums, jo neko citu kā tusējusi un negulējusi pēdējās dienās nebiju darījusi. Visam pāri man sāka ļoti sāpēt vēders un bija sajūta, ka es totāli esmu noķērusi kaut kādu vēdera vīrusu, jo nespēju atiet no poda. Bet guess what...mēs tā pat aizlaidām uz centru. Manā vēderā bija samestas 10 oglītes, coca-cola un vīns, un izrādās tās ir labas zāles, jo nakts vidū viss bija pārgājis un es biju super garastāvoklī. Tā kā Nelda īpaši nebija, mēs uz kādu laiku pašķīrāmies. Viņa dzīvojās pa kluba augšu, bet es pa apakšu runājos ar dāņiem DĀNISKI. Es biju tik nenormāli lepna, ka spēju jau runāt, ka spēju saprast...ehhh...bet visa runāšanas drosme līdz ar alkoholu jau atkal pazudusi. Tas žēl. Katrā ziņā, to vakaru nevarētu nosaukt par pašu veiksmīgāko un jautrāko, tāpēc izlēmām ātri doties mājās. Tā kā vilcieni vairs nekursēja, pierunājām vienu nu ļoti piedzērušos puisi paņemt taksi, jo viņš raitā solī jau bija ieņēmis gaitu uz to pašu vietu, kur mēs. Godīgi sakot, es brutāli nostopēju taksi un iesēdināju viņu priekšā. Kad bijām klāt, laimīga izlecu ārā un devos uz mājām, bet beigās izrādījās, ka čalim nemaz nebija nauda. Man arī nebija, bet Neldai bija tikai 5Ls no 15Ls, ko vajadzēja maksāt. Šī tad nu nelaimīgi atdeva taksistam visu, kas viņai bija un devās prom. Tā mēs arī nezinām, kā tam čalītim viss beidzās.
Nākamā jeb pēdējā diena mums aizritēja ļoti operatīvi. Laicīgi pamodāmies, sataisījāmies un arī atradām vietu, kur stopēt. Pēc 8 min apstājās super kruta mašīna, ar diviem stilīgiem dāņu puišiem, kas tieši brauca no kaut kāda Aarhusas festivālā mājās uz Kopenhāgenu. Pēc nepilnām 4h jau biju savā gultiņā. Puiši strādājot mūzikas industrijā un riktīgi varēja redzēt, ka nauda pa pakaļu nāk ārā. Bet nu - mums viņi bija divi Dievi, jo bez viņiem, kas zina ar kādiem melnajiem vai arābiem mums atkal būtu jānoņemas. Mēs jau smējāmies, ka šie tādi galanti, stilīgi, bet mēs 2 noplukuši truši ar pamatīgu pohu peregāru un lielām somām. Šiem visa aizmugure piemētāta ar kaut kādām dārgajām ūdens pudelītēm, kamēr es lepni ūdeni smēlos no savas vecās kolas pudeles. Haha...smieklīgi.
Kad tiku mājās, sākās morālā poha, jo sapratu, ka atkal esmu nonākusi savā diezgan drūmajā ikdienā. Grūti bija aizmigt, lai gan ķermenis vienkārši kliedza pēc miega. Nākamā dienā garu ģīmi aizvilkos uz skolu, kur atsēdēju 3 blokus. Pēc skolas gan garastāvoklis uzlabojās, jo varēju papļāpāt un pastaigāties ar Gunu un vakarā vēl arī mamma mani uzmundrināja. Pretējā gadījumā tā būtu bijusi tiešām briesmīga diena, ņemot vērā ka tā bija mana pēdējā 19 gadnieces diena.
Nākamā rītā cēlos jau kā 20 gadniece, taču līdz sešiem vakarā neko citu nedarīju, kā tikai tīrīju māju, mazgāju veļu, gāju uz veiklu, gatavoju svētku vakariņas, utt. Paldies Uģim, kas man palīdzēja ar ēst taisīšanu. Pirmais ciemiņš Guna mani pārsteidza mazliet ātrāk ar puķēm, baloniem, kūku un citiem foršim knariņiem. Nākamie bija Elīna ar Jāni, un pēc tam Ilze. Uģis ieradās tikai pēc kādas 1,5h, bet nu tā pa lepno ar skaistām 20 rozītēm. Visi kārtīgi pierijās un palika pat ļoti daudz pāri. Nu un pēc tam jau sākās trakulības, kas noveda pie vēdera krampjiem lielo smieklu dēļ. Tā tiešām tiešām beigās izvērtās, kā super dzimšanas diena, par ko man ir liels prieciņš. Smieklīgākais, ka mēs visi bijām labi iedzēruši un pat nepamanījām, ka Jens bija pāradies mājās. Nabagam guļamistaba bija tieši zem mums, kur mēs kliedzām, dziedājām pilnās rīklēs. Haha...tagad kādu laiku negribu Jensam uzskriet virsū, lai gan viņš jau zināja, ka man ies vaļā jubilejas svinības, jo es palūdzu, vai nevaru izmantot viņa cepeškrāsni, kur sacept kartupelīšus un vistas stilbiņus. Mmmm....vistas stilbiņi apelsīnu marmalādē :)
Rīts bija smags, jo agri nācās celties uz darbu pie Marijas uz tīrīšanu. Viss šķita tik smagi un grūti un nebeidzami, bet te nu es esmu, rakstot savu blogu. Tas arī īsumā par manām jubilejas dienām viss, un varu apsolīt, ka kaut kad drīzumā šis stāsts parādīsies vizuālajā formātā gan draugiem.lv gan arī facebook.
Paldies par uzmanību!
Nākamā rītā gan vairs nebija forši
