Gadu mija!

Es nespēju noticēt, ka mans pēdējais ieraksts ir bijis gandrīz četrus mēnešus atpakaļ. Laiks tiešām skrien vēja spārniem. Ir noticis tik daudz, ka nezinu, kā lai to visu atceras un īsumā apraksta. Jāsāk laikam ar to, kas manu laiku aizņēmis visvairāk, un tā, protams, ir skola.

Man vēl ir palikuši divi mutiskie eksāmeni, kas jānokārto un tad, 30. janvārī, mans otrais semestris būs oficiāli beidzies. Kopumā šis semestris bija pavisam citādāks, nekā pirmais. Ja pirmajā semestrī man bija trīs, ļoti sarežģīti priekšmeti ar rakstiskajiem un mutiskajiem eksāmeniem, kā arī viens papildus četru nedēļu projekts arī ar rakstisko un mutisko eksāmenu. Bet šajā semestrī man bija tikai divi priekšmeti un viens 16. nedēļu ilgs projekts. Manā programmā, katrā semstrī mums ir jāraksta 4 nedēļu ilgs projekts par vienu no kursa elementiem. Taču tiem studentiem, kas trešajā semestrī dodas apmaiņā vai praksē, ir iespēja vienā rāvienā rakstīt par diviem elementiem uzreiz, un to mēs ar Vaivu, savas situācijas dēļ, arī darījām. Ar savu projektu mēs mēģinājām pētīt un rast tehnoloģisku risinājumu bēgļu bezdarbam Dānijā. Negāja viegli, taču ar rezultātu esam apmierinātas. Novērtējumu uzzināsim uzreiz pēc mutiskā eksāmena janvāra beigās.

Kā jau minēju, man vēl bija divi priekšmeti šajā semestrī. Viens bija obligātais priekšmets metodoloģijā. Ļoti filozofisks, izstiepts, garlaicīgs un pat mazliet mokošs. Tikai tagad saprotu, ka šis priekšmets bija arī ļoti vērtīgs, jo man ir skaidri saprotams, kādas ir manas skolas akadēmiskās prasības maģistra darba rakstīšanas procesā. Šajā priekšmetā man un manai grupai, kurā biju ar Vaivu un Donatas (lietuviešu puisi), sākums nebija viegls. Beigas arī nē, jo darbu iesniedzām 30 minūtes pirms nodošanas termiņa, 2. janvārī. Darbs nu ir iesniegts, un novērtējumu, kas šajā priekšmetā ir uz ieskaitīts / neieskaitīts, uzzināšu uzreiz pēc mutiskā eksāmena, 30. janvārī.

Grupas darbs ar Vaivu un Ewu

Viena līdzība ar iepriekšejo semestri ir manam priekšmetam tehnoloģijā. Tā pat, kā iepriekš mocījos ar programēšanu, šajā semestrī mocījos ar Big Social Data Analytics. Galvenais kursa vadītājs, Ravi, bija indietis un katru otro lekciju vadīja, kāds cits indieitis no viņa „ mafijas”. Tā mēs viņus klasē iedēvējām - „Indijas mafija”. Viņi bija kādi 6 pasniedzēji, kas vienmēr turējās kopā. Ja viens vada lekciju, tad pieci pārējie arī sēž auditorijā, pirmajā rindā un klausās. Dažiem no viņiem bija tik spēcīgs akcents, ka tik pat labi varēju uz lekciju arī nenākt, jo bija sajūta, ka šis cilvēks runā pa visam citā valodā. Neskatoties uz visu to, priekšmets bija ļoti tehnisks, un mūsu grupā, kurā biju es, Vaiva un Ewa, atkal nebija neviens, kam šajā jomā būtu iepriekšējas pieredzes. Termiņš, kad mums no pasniedzējiem bija jāsaņem datu virknes, lai tās analizētu un vizualizētu, tika nepārtraukti atcelts uz vēlāku laiku. Visā šajā procesā, mums pēkšņi radās iespēja, savā grupā uzaicināt pakistāņu sievieti, ar lielu pieredzi šajā jomā. Visas ļoti sapriecājāmies, jo beidzot tuneļa galā ieraudzījām gaismu. Diemžēl, šī sieviete mūs pamatīgi pievīla, jo nekad tā arī neizpildīja apsolīto, mūs visu laiku maldināja un novēlināja nospraustos darba termiņus. Tā nu mums nācās viņu no savas grupas izmest. Kā Ravi teica, mums iestājās pamatīga grupas krīze. Vēl jo vairāk, Ewa atkal pierādīja, ka viņa ir grupas enkurs, un man un Vaivai vienai pašai nācās šo grupas kuģi airēt uz priekšu. Cīnījāmies ne pa jokam, skatoties neskaitāmus youtube video, kā lietot visas tās sistēmas, kas mums bija jālieto, lasot, mācoties, atkal pārlasot, utt. Kad abas jau bijām devušās mājās Ziemassvētku brīvdienās, vēl divas pilnas dienas un naktis rakstījām, līdz darbs bija pabeigts un nodots pirms termiņa. Tas notika 22. Decembrī, ap pulksten trijiem rītā. Ak, kāds tas bija atvieglojums, jo šajā priekšmetā mutiskais eksāmens nav, un, ja neesam izkritušas, tad ar šī gala darba iesniegšanu, viss ir arī beidzies. Novērtējumu vēl gaidām.

Es sašauta Minnij pele, Jonas
ievainots haizivju pētnieks

Bet kopumā, skolas trakums sākās tikai uz beigām, jo pirmajā semestra daļā nekādu lielo stresu vai baigo mācīšanos neatminos. Līdz ar to, varēju vairāk laika veltīt darbam, draugiem un pati sev. Piemēram, šogad atkal uzrīkojām pie mums mājās pamatīgu Halloween ballīti. Lielākā daļa bija parūpējušies par iespaidīgiem kostīmiem un arī mēs ar Jonasu pielikām pūles, lai izskatītos Halloween tēmai atbilstoši. Viss bija lieliski, līdz brīdim, kad beigās izcēlās pamatīgs kautiņš starp Telas dzīvokļa biedru Patriku un Telas draudzeni, kas pie viņas tajā brīdī ciemojās. Šokējoši, bet šķiet, ka kaut kas tāds var notikt tikai īstās ballītēs! Ha! 

Kopš septembra, kad pēdējo reizi rakstīju līdz šim brīdim, esmu bijusi vairākos mazos ceļojumos. Biju darba komandējumā uz Zviedriju, tad vēlāk ar Telimenu Dublinā, un divas reizes Latvijā. Turpinājumā īsumā aprakstīšu par katru no šīm pieredzēm.

Ramboll visai vadībai, kur strādāju arī es, rīkoja braucienu uz Möle – mazu, pasakaini skaistu piekrastes pilsētu Zviedrijā. Tikai 2 stundu braucienā no Kopenhāgenas. Visi kopā uz turieni devāmies ar autobusu no ofisa ēkas. Bija viens drosminieks, kas uz turieni brauca ar riteni. Kad ieradāmies, katram tika izsniegta atslēdziņa uz savu privāto numuriņu. Viesnīca bija fantastiska, ar skatu uz jūru. Apkārt bija vienas vienīgas villas. Dievišķīga vieta. Kā paradīze. Kopā tur pavadījām divas naktis. Visa šī pasākuma tēma bija – komunikācija. Jau ilgu laiku pirms brauciena, mums katram vajadzēja online aizpildīt personības testu. Tad divi pasākuma vadītāji, kas šo testu pēc tam bija analizējuši, katram iedeva individualizētu grāmatu, kurā bija aprakstīta un izanalizēta mūsu personība darba vidē. Šajā grāmatā katrs varējām atklāt ļoti interesantas atziņas. Tā nu tās dienas pagāja strādājot ar šiem personības profiliem un mācoties, kā vislabāk šie personības profili var sastrādāties. Man ļoti patika. Arī katrs vakars noslēdzās ar lepnām vakariņām un gardiem dzērieniem. Noteikti nenožēloju, ka aizbraucu, jo sadraudzējos ar daudz jauniem kolēģiem, no kuriem daži firmā ir lieli bosi. Neksatoties uz to - šajā vidē mēs atradām daudz kopīga. Nākamajās dienās bija pilnīgi cita sajūta, kad gāju uz darbu. Daudz pozitīvāka un siltāka. Žēl, ka tas nenotika ātrāk, jo šis ir mans pēdējais mēnesis Ramboll. Tā jau te nebija nemaz tik slikti. Ziemassvētkos atkal tikām apdāvināti ar skaistām dāvanām. Es šoreiz saņēmu elegantu Skagen pulksteni. Ļoti patīkami ir justies tādā veidā novērtētam.

               

                Skats uz mūsu viesnīcu

Skats no mūsu viesnīcas

Neilgi pēc tam, oktobrī ar Telimenu devāmies uz Dublinu. Mums abām šī bija pirmā reize šajā pilsētā. Lai gan iepriekš šeit biju bijusi, kad piedalījos Google vasaras programmā, es pilsētu toreiz vispār nedabūju apskatīt. Palikām Telimenas hostelī – Generator. Mums bija sava privātā istabiņa un hostelis atradās pašā centrā. Arī ar laika apstākļiem mums bija pamatīgi noveicies, jo saulīte spoži spīdēja un mūs sildīja ik dienas. Kopumā mums ļoti patika šī pilsēta, jo cilvēki bija tik draudzīgi un atvērti un visur apkārt varēja dzirdēt valodu, ko labi saprotam. Jā, skaista, liela un draudzīga pilsēta. Nevaru sagaidīt vasaru, kad tur pati dabūšu dzīvot. 

                     

                        Skaistā, mīlīgā Dublinas vecpilsēta

Mūsu brokastis, pusdienas, vakariņas

Tad vēl man bija divi braucieni uz mājām. Viens bija pārsteigums, par kuru zināja tikai Madara un Armands. Man kādu laiku iepriekš bija uznākusi maza depresija un ļoti gribējās satikt mīļos. Tā nu atradu lētas biļetes uz vienu nedēļas nogali un izdomāju, ka šoreiz par to nevienam neko neteikšu. Oi, pārsteigums izdevās. Mamma palika pavisam mēma, kad mani pēkšņi ieraudzīja. Vija un Juris, kā jau vienmēr super priecīgi un patīkami pārsteigti. Kopumā tā bija lieliska atpūta un es priecājos, ka varēju tādā veidā ar savējiem uzlādēties.

Nākamais brauciens bija Ziemassvētkos. Šoreiz Latvijā biju no 19. līdz 30. decembrim. Pirmās divas dienas man pagāja rakstot projektu, bet, kad tas bija nodots, varēju beidzot arī atpūsties. Labi, ka biju īsi pirms tam atbraukusi, jo citādāk vienā reizē nevarētu atvest visas Ziemassvētku dāvanas. Lai nu kā, Latvijā biju tikai 10 dienas, taču paspēju izdarīt tik daudz. Pirmkārt, tā kā neilgi pirms tam biju atsākusi iet uz sporta zāli, šo ieradumu negribēju atstāt novārtā, tāpēc kopā ar mammu devos vesalas četras reizes uz nodarbībām viņas zālē. Bija interesanti redzēt, cik citādāka ir sporta zāles kultūra Latvijā un Dānijā. Bija arī interesanta sajūta iet uz treniņiem, kas tiek vadīti skaidrā latviešu valodā. Taču mans galvenais atklājums bija Boddy Bikes, kas lai gan bija pamatīga sviedru pirts, man ļoti patika. Papildus treniņiem, izlēmu, ka pilnībā ateikšos no saldumiem. Esot Latvijā, tā arī nevienu kūciņu, keksiņu, konfektīti neapēdu un ar šo apņēmību turos vēl jo projām. „Turos” skan briesmīgi, jo īstenībā man jau sen nemaz neko tādu negribas. Es ēdu visu, ko gribu, izņemot šo mākslīgo cukuru un es jūtos vienkārši lieliski. Ja arī vienu vai divas reizes tomēr esmu pierunāta nokosties gabaliņu, jau tagad varu just, ka manām garšu kārpiņām tas viss šķiet daudz par saldu. Pateicoties šim dzīvesveidam es jūtos un izskatos lieliski. Esmu sasniegusi savu perfekto svaru un ļoti ceru, ka nekas man šo apņēmību nākotnē neizjauks.

Bez sportošanas un veselīga dzīvesveida, cik nu vien varēju, centos sevi sakopt. Biju pie higēnista, masieres, manekīres un kosmetaloģes. Biju arī kulturāla, jo noskatījos divas skaistas izrādes – „Asins kāzas” Nacionālajā teātrī un „Latviešu mīlestība” Rīgas Jaunajā teātrī. Biju arī uz pasakaini skaistu Ziemassvētku koncertu Ķīpsalā. Noskatījos latviešu jauno kino filmu „Svingeri”, taču tā man ne sevišķi patika. Un pats galvenais, paspēju satikt dažas no savām dārgajām draudzenēm - Daci, Līvu un Katrīnu.

Mana lieliskā ģimene
Ziemassvētku vakarā

Noslēgumā par šo braucienu varu pateikt tikai to, ka bija bezgala jauki un skaisti. Mūsu Ziemassvētku vakars bija tik sirsnīgs un jautrs. Man ir pati labākā ģimene un siltākās mājas, kur varu aizbraukt jebkurā brīdī un uzlādēties uz visiem 100%.

Dānijā atgriezos 30. decembra vakarā. Šī gada nobeigums man bija tāds haotisks. Īsti nevarēju atpūsties, jo bija jāraksta projekts metodoloģijā. Rakstīju līdz vēlai naktij. Nākamā rītā atkal cēlos un rakstīju. Mēs ar Vaivu bijām ielūgtas pie Ilzes vakariņās. Ilze tagad ir pārvākusies vienkārši pasakaini skaistā dzīvoklī pie paša ūdens, kopā ar vēl divām meitenēm un tajā vakarā mums bija sarunāts, ka visas piecas paēdīsim lepnas vakariņas un tad dosimies pie Mads uz jaunā gada ballīti. Jonas, Mads un vēl 20 puiši vakariņoja kopā. Mums visiem pēc tam bija paredzēts tikties pirms pusnakts Madsa ballītē. Viss 31. decembra rīts gan izvērtās lielā drāmā, jo viena no šīm Ilzes draudzenēm sāka celt traci par katru sīkumu. Sākot ar to, ka Vaiva pēdējā brīdī (ar Ilzes atļauju) uzaicināja līdzi vienu savu draudzeni un beidzot ar to, ka manis pasūtītais ēdiens, ko Jonas viņām vēl pieveda pie durvīm bija sajakuts ar citu. Tik un tā labs un gards ēdiens, un traci tur nevajadzēja celt, taču šī primadonna to vien gaidīja, lai atkal piesietos kādam sīkumam. Paralēli tam visam man bija jāraksta projekts, un šie nevajadzīgi zvani un bļaustīšanās mani pilnībā izsita no sliedēm. Paldies dievam viss beigās norima un mums bija jauks vakars, taču to, ka ar šo meiteni vairs negribu saistīties, tagad zinu pavisam skaidri.

Vienīgā bilde no Jaunā
gada nakts

Vispār jaunajā gadā man īsti nebija tās svētku sajūtas. Bija jautra ballīte, es izskatījos un jutos lieliski savā jaunajā kleitā (par kuru saņēmu neskaitāmus komplimentus), taču to, ka tā būtu kaut kādā veidā īpašāka ballīte par citām, to es nevaru apgalvot. Varbūt tikai tas, ka visi bija svinīgi apģērbušies un, ka ārā jau no tās dienas rīta visur dardēje petardes un salūti šo dienu padarīja mazliet citādāku. Jā, bet šaudīšanās bija vienkārši neizturama. Mans dzīvoklis ribēja un uz ielas iziet bija gandrīz vai pašnāvība. Autobusi kursēja par dievs vien zina, kādiem maršrutiem, jo dāņi spridzināja ielas vidū, tādā veidā traucējot satiksmi un apdraudot apkārtējos. Kaut ko tādu es nebiju gaidījusi. Ļoti nepatīkama sajūta. 

Protams, nākamais rīts bija smags un to visu vēl smagāku padarīja fakts, ka projekts vēl nebija pabeigts. Ap sešiem vakarā ķēros tam klāt. Rakstīju līdz vēlai naktij un vēl nākamās dienas agrā rītā. Kad tas beidzot bija nodots, es sapratu, ka esmu vadīta ar kaut kādu nezināmu adrenalīnu, jo uzreiz pēc nodošanas man iestājās tāds atslābums, tāds pārgurums, ka es aizgāju gulēt un paliku gultā līdz pat vakaram. Pagāja vairākas dienas līdz atguvu kaut kādu līdzsvaru savā ikdienā.

Ar līdzsvara atgūšanu, mans aizbraukšanas datums arī ir pienācis pa visam tuvu. Nu jau pēc mazāk kā mēneša es pārcelšos uz dzīvi Pēterburgā. Visi dokumenti ir nokārtoti, biļetes nopirktas, atvadu ballītes datums noorganizēts, dzīvokļa biedrs Jonasam atrasts... Protams, kā jau bija gaidāms vēl ir dažas neskaidrības sakarā ar kursiem, bet, cik saprotu, tas viss piederas pie lietas. Diemžēl stipendiju, kurai pieteicos nedabūju, taču tā kā esmu dzīvojusi Dānijā jau vairāk nekā piecus gadus, varu ņemt līdzi savu ikmēneša stipendiju, kas man visdrīzāk nosegs visus tēriņus. Šajā jomā arī viss ir kārtībā. Esmu mazliet satraugta par dzīvi kopmītnēs un faktu, ka man būs jādala istaba ar vienu vai pat divām citām meitenēm, taču zinu, ka tas viss ir daļa no pieredzes un šajā ziņā cenšos sevi noskaņot pozitīvi.

Pirms aizbraukšanas noteikti vēl uzrakstīšu vienu blogu, un tad sākšu jaunu par savu apmaiņas pieredzi Pēterburgā. To rakstīšu angliski, lai visi mani internacionālie draugi, kas vēlas, var man just līdzi.

Sveicieni!