Mans 2015. gada janvāris ir bijis varens un notikumiem
bagāts mēnesis. Tieši kā pienākas gada iesākošajam mēnesim būt. Šomēnes ne tikai
svinēju jauno gadu, bet devos arī ceļojumā uz Budapeštu, beidzu skolu un
atvadījos no savas sirdsdraudzenes Telimenas.
Telimenas laiks Dānijā ir beidzies. Viss ir nu nokārtots
tā, lai jau no Februāra viņa varētu uzsākt savu jauno dzīvi Parīzē. Atvadīšanās
moments bija ļoti dīvains, jo vēl joprojām nespēju aptvert, ka viņas vairs
nebūs rokas stiepiena attālumā. Pirmo reizi Telu satiku pirms 3 gadiem, kad viņa
ievācās manās mājās Virumā. Kurš toreiz būtu domājis, ka no dzīvokļa biedrenēm pārtapsim
labākajās draudzenēs. Visas tās atmiņas, kas šo trīs gadu laikā ir sakrājušās,
man paliks ļoti dārgas. Ir tik grūti atvadīties no dārgiem cilvēkiem un īsti
nezināt, cik liela ir varbūtība šīs draudzības turpmākai pastāvēšanai. Protams,
mēs varam censties satikties reizi gadā, ik pa laikam sazināties, bet tas vairs
nebūs tas pats, kas satikties jebkurā brīdī un 8 stundas no vietas nopļāpāt par
visu ko un neko. Skumjākais ir tas, ka viņa tāda bija vienīgā man šeit
Kopenhāgenā.
Tela bija arī tā, kas palīdzēja man nākt klajā ar ideju
par ceļojumu uz Budapeštu. Šī bija mana ziemassvētku dāvana Jonasam. Tik skaits
mums bija šis ceļojums no 9. līdz 13. janvārim. Nekad nebiju domājusi, ka
Budapešta ir tik skaista un varena. Tā noteikti kļuva par manu mīļāko Eiropas galvaspilsētu.
Ne lietus, ne drūms un apmācies laiks nespēja atņemt to sajūsmu, ko jutām ik
reizi iznākot no viesnīcas un atkal ieraugot vareno Budapeštu. Mēs kā īsti tūristi
ik dienas nostaigājām vairāk nekā 10 kilometrus un mūsu neilgās vizītes laikā,
šķiet, redzējām visu. Bijām arī Ungārijas slavenajā termo baseinā. Diezgan
interesanta pieredze. Pirmajā vakarā arī izgājām naktsdzīvē, un kurš būtu
domājis, ka mums divatā var iet tik jautri. Tā izdejojāmies, ka brīnums, ka
nākamajā dienā vēl varējām pavilkt kājas.
Atgriežoties no ceļojuma, nācās atgriezties arī realitātē
un beidzot ķerties klāt pie savas bakalaura darba gala prezentācijas veidošanas.
Gatavojos ļoti cītīgi, kā nekā tēmēju uz augstāko atzīmi. Un mans smagais darbs
atmaksājās, jo lai gan aizstāvēšana bija negaidīt grūta, spiedienu tomēr
izturēju un beigās saņēmu augstāko atzīmi 12. Biju tik priecīga, gandarīta un
lepna pati par sevi. Tagad ir tāda neizsakāma brīvības sajūta. Ar nepacietību
gaidu, kāds tad man būs šis 2015. gads. Pašlaik ir mazāki un lielāki plāniņi,
bet nekad jau nevar zināt, kad dzīvē būs kāds lielāks pagrieziena punkts un man
ir sajūta, ka man uz to ir jābūt gatavai!
Atgriežoties mazliet 2014. gadā un pieminot manas jaunā
gada svinības, šķiet tās paliks atmiņā kā tāds humora pilns stāsts starp mani
un Neldu. Jonas un viņa draugs Mads bija nolēmuši rīkot jaunā gada svinības
Madsa dzīvoklī. Abi puiši bija sagatavojušies rīkot ne tikai svinības, bet arī
gatavot svētku mielastu. Tā kā tas ir darbs uz visu dienu, Jonas no mājām devās
prom jau no rīta puses. Tā nu abas ar Neldu tikai vakarā devāmies uz „pasākumu”.
Pirms ballītes gan norunājām, ka uzvedīsimies labi un īpaši daudz nedzersim.
Nemaz nepamanījām, ka kamēr to visu norunājām, jau bijām iztriekušas pudeli
vīna.
Diemžēl tādā pat ātrumā gāja arī nākamās pudeles un Nelda,
pat nesagaidījusi desertu jau balītes sākumā, atlūza saimnieku gultā. Man
toties uznāca virpulis un tāds krietni varenāks kā visiem pārējiem visiem. Biju
izdejojusies uz nebēdu, kad pēkšņi neilgi pēc jaunā gada iestāšanās man viss
pieriebās un es gribēju iet mājās. Tā nu ap diviem jau bijām mājās. Es negribu
ieslīgt detaļās, bet šis bija tāds diezgan traks ( ne labā nozīmē ) jaunais
gads!