Tuvojoties izskaņai...

Man trūkst vārdu par to cik nekaunīgos tempos uz priekšu nesas pēdējais vasaras mēnesis. Par laimi man priekšā ir grandiozs vasaras noslēgums, jebšu nedēļa Latvijā! Vēl jo vairāk – pēc atgriešanās sāksies viena ballīte pēc nākamās. Tie būs pasākumi par godu gan darbam, gan skolai. Jāatzīst, ka vēl jo projām manas dienas rit skaisti un vasarai cienīgi, tāpēc it nemaz nesūdzos un nedomāju par to, ka drīz man atkal sāksies pavisam jauns ritms, jebšu tā sauktā ikdiena!

Protams, lielāko daļu sava laika pavadu ar Jonasu. Visu laiku viens otru lutinām ar dažādiem gardumiem. Augusts sākās ar neaprakstāmi garšīgiem, Jonasa gatavotiem vistas salātiem. Pēc darbiņa viņš atbrauca pie manis un mēs kopā pavadījām jauku vakaru. Nākamā dienā viņš aizbrauca uz darbu, bet es satikos ar Ilzi. Abas kā jau vienmēr atradām savu iemīļoto kafejnīcu Baresso, kur visu dzīvi izpļāpājot baudījām iecienīto ledus kafiju. Pēc jaukās pasēdēšanas, tikos ar savu sirdsāķīti un mēs atlikušo dienu pavadījām pludmalē. Perfekta diena. Kad saule vairs tik labi nesildīja, devāmies uz pilsētu vakariņās. Galu galā tās izvērtās par naksniņām, un mājās bijām ap 12 naktī. Taču tas vakars viennozīmīgi paliks kā viens no maniem mīļākajiem vakariem ar Jonasu. Nākamā rītā devos uz darbu, un, kad atgriezos, Jonas vēl gulēja. Lai gan biju sagurusi, kad pārrados mājās enerģiju pēkšņi atguvu. Protams, atkal aizvadījām jauku dienu te pat pie manis. Vakarā aizbraucām uz ezeru, kur krastmalā ir restorāns. Tā nu pa lepno, 60Ls vērtībā izbaudījām visus gardumus brazīliešu gaumē. Pārbāztiem vēderiem, vēl beigās iestūmām saldējumus. Mums atkal noveicās ar laiku, jo, lai gan bija vēls vakars, sēdējām ārā un baudījām saulrietu. Ak, cik romantiski. Nākamā rītā gan nācās celties mums abiem, jo es devos uz darbu, bet Jonas medībās ar draugu. Nākamā reize, kad tikāmies bija otrdiena, taču 2 dienas bez Jonīša nemaz nebija tik sliktas, jo beidzot varēju kārtīgi atpūsties un mazliet veltīt laiku arī sevi.

Otrdien mums ar Jonasu bija paredzēts iet uz kino, bet plāni diemžēl atcēlās. Tā vietā mēs aizvadījām jauku vakaru pie viņa. Tā kā Jonas šobrīd ir bezpajumtnieks, jo īres līgums ar iepriekšējo saimnieku beidzās, viņš dzīvo pie brālēna un viņa draudzenes. Viņiem pieder māja, tikai 10 minūšu attālumā no mūsu darba vietas (praktiski centrā). Tā kā brālēns ar draudzeni pirmdien aizbrauca 3 nedēļu garā ceļojumā uz Taizemi, es esmu kļuvusi par biežu viešņu viņu rezidencē. Lai nu kā – otrdien man tika pagatavots īpaši garšīgas vakariņas, kuru pamatā bija steiks. Bez lieliskajām pavāra dotībām, mans jaukums gatavo arī labāko ledus kafiju pasaulē. Vakars bija jauks, un kad uzvilkām vēl MJ, tas izvērtās vienkārši neaizmirstams! Ha!

Protams, bez lielās izēšanās, mēs vienmēr piedzeram vīnu...daudz vīna. Un trešdien es tiešām uz darbu devos ar nejaukām galvas sāpēm, jebšu prasti sakot - paģirām. Tas bija smagi! Vēl jo vairāk, kad biju beigusi strādāt, nevarēju braukt mājās atpūsties, jo biju apsolījusi uzcept Jonim kūku. Tā nu cepu kūku, lai mums vakarā būtu kas gards, ko pie kafijas pieēst. Galu galā lielā kūka bija apēsta nepilnu divu dienu laikā, kas, protams, man ir patīkams kompliments.

Ceturtdiena bija ļoti gara diena, jo viss sākās ar darbu hotelī, turpinājās ar dažādu darīšanu nokārtošanu, pus-dienu ar Jonasu, un vakara ballīti ar Unu. Bet par visu pēc kārtas. Pēc savas maiņas devos uz pilsētu, kur man vajadzēja izpalīdzēt Unai un izņemt viņas pasi no Ķīnas vēstniecības. Šis tik vienkāršais „pasākums” izvērtās īstā piedzīvojumā, jo kad pirms mēneša iesniedzu viņas dokumentus, saņemto kvīti par tiem pazaudēju. Līdz ar to, man neviens neko negribēja dot. Sāku uzvilkties, jo biju iztērējusi pārāk daudz sava laika, lai līdz turienei vispār nokļūtu. Abi, ar angliski ļoti slikti runājošo ķīniešu vīriņu, sākām jau pacelt balsis viens uz otru. Viņš man teica, ka mana vienīgā iespēja ir, ja Una atraksta viņiem meilu, kur saka, ka es varu tos dokumentus izņemt. Protams, Unas telefons uz to brīdi bija izslēgts un, kad stāvēju ārā vestibilā un sapratu, ka tā viss nevar beigties, ar asti starp kājām devos atpaka. Uzliku pavisam citu seju, sākot koķetēt (tas bija grūti) un pielīst kā tāda viltīga lapsa. Un man izdevās! Kamēr rakstīju uz lapiņas visus savus personas datus, lai ja nu kas, viņi varētu mani atrast, ķīnietis mani sāka izjautāt par skolu, Latviju, un citām personiskām detaļām. Beigās jau viņš palika pavisam koķetīgs un teica, ka tagad zinot manu telefona numuru, un, ja kas, viņš mani atradīšot! Ha! Bet pats labākais bija, kad pēc visas jezgas, viņš man sāka stāstīt par savu biznesa plānu un lūdza, lai es viņam palīdzot to realizēt un atrodot partnerus Latvijā un Dānijā. Uz to gan es viņam godīgi atbildēju, ka man tam nav ne laika, ne intereses. Tāda atklātība nebija vairs grūta, ņemot vērā, ka pase jau bija man kabatā.

Pēc sava piedzīvojuma Ķīnas vēstniecībā, es devos satikt Jonasu. Pačilojām pie viņa mājās, apēdām atlikušo kūku, uzpīpējām MJ un bija jau laiks, lai es dotos sagaidīt stacijā Unu. Ar Unu pie manis bijām tikai ap 10 vakarā, un centrā tikai pēc vieniem. Vakars izvērtās jautrs, lai gan ļoti netipisks. Mēs sākām savu nakti Kristiānijā, kur galu galā palikām līdz pat trijiem. Iepazināmies ar Miku. Īsti vairs neatceros par ko runājām, bet bija jautri. Tad sapratām, ka uz ballēšanos prāts mums galīgi nenesas, bet tā vietā uz ēšanu gan. Pa ceļam uz to, mēs satikām citu čalīti. Tāds īsa auguma, hipijs, ar drediem un perfektu smaidu. Beigās gājiens izvērtās ļoti jautrs, ar smieklīgām sarunām, dziesmām un dejām. Jā, ejot pāri tiltam, mēs dejojām un dziedājām SunshineReggey. Pēkšņi es zināju visus vārdus. Ha. Beigās aizgājām un pierijāmies McDonaldā. Nu labi – nepierijāmies, jo mums bija palikušas tikai 50 kronas. Diemžēl nokavējām vilcienu, un vairāk kā stundu mokoties, gaidījām nākamo. Dīvainā kārtā mana vienīgā vēlme bija karsts piens. Tiešām nezinu, kādā sakarā – bet tā bija īsta bauda, kad to beidzot dabūju. Nākamā rītā piecēlāmies tikai pēcpusdienā un atlikušo dienas daļu pavadījām pie ezera. Kad Una aizbrauca, pamatīgi izjutu savu spēku izsīkumu un gulēt aizgāju jau ap astoņiem, un tā bija visnotaļ laba ideja, jo mans organisms kliedza pēc miega.

Svētdien, pēc maiņas hotelī, pa taisno devos pie sava Jonīša, pie kura nodzīvoju līdz pat trešdienai. Neskaitot ierasto rutīnu ar gardiem ēdieniem, dzērieniem, MJ, utt., mūsu plānos ietilpa dzimšanas dienas apmeklējums pirmdienā, un kino otrdienā. Pirmdienas vakarā mēs tikām uzaicināti uz Mias dzimšanas dienu (meitene, ar kuru kopā strādājam). Bija jauks vakars. Bišķiņ gan pa daudz sanāca iedzert. Labi, ka uzaicināts bija arī Nassir, kas ir mans supervisor, jo nākamā rītā mana paģirainā seja viņam nelika uzdot jautājumus. Vēl jo vairāk – viņš bija tādā pat stāvoklī. Protams, ar alkoholu mums jau atkal nebija gana, tāpēc, braucot mājās (es, Jonas, Nassir un vēl viens čalīts) piestājām uzkurīt mēriju. Labi, ka nākamajā dienā pēc darba man bija iespēja pagulēt pusdienas laiku, atgūstot kaut daļu enerģijas manam otrdienas randiņam. Bijām ar Joni uz filmu „Now you see me”! Baigi labā. Pēc filmas vēl aizbraucām uz Kristiāniju. Tas gan tikai svaiga gaisa un pastaigas nolūkos. Lai gan jāatzīst, ka skaistie, siltie vasaras vakari jau kādu laiku mūs nav lutinājuši. Var just, ka rudenīgās brāzmas jau ir sasniegušas Kopenhāgenu.

Par to, ka vasara jau tuvojas savai izskaņai varu just arī atsākušo dāņu valodas kursu dēļ. Jā, trešdien ierados uz pirmo lekciju pēc vasaras brīvlaika. Saprast sapratu visu, jo man ir paveicies, ka Jonas ar mani daudz runā dāniski, taču pati nekāda lielā runātāja vēl neesmu. Taču tas viss būtu sīkums, ja neizrādītos, ka ceturto moduli (ko jau sāku kaut kad janvārī) pabeigsim pēc 3 nedēļām. Kas nozīmē, mums priekšā ir 6 lekcijas un tad 3 stundu garš eksāmens. Esmu šokā, jo mājās braukšanas dēļ es 2 lekcijas kavēšu un pat bez visa tā – es neesmu gatava šim eksāmenam. Vienkārši neesmu.

Ceturtdien un piektdien biju brīva no visa, tāpēc veltīju laiku sev. Nu labi, pusi no ceturtdienas sev un atlikušo daļu sev un Jonītim. Piektdien mēs tikām uzaicināti uz ballīti pie Ilzes. Viņas ar meitenēm bija uzņēmušas divus vācu puišus (dīvānu sērfotājus), un par godu viņiem tika uzrīkota maza ballīte, kas beigās izvērtās super pasākumā. Bijām ļoti internacionāla grupa. 2 igauņu meitenes un puisis, divi vācu čaļi, mēs divas latvietes un viens džekiņš, un mans dānis Jonis. Noballējām pie Ilzes, taču tā kā man nākamā dienā bija jāstrādā, uz centru līdzi nedevāmies.

Protams, sestdienas rīts bija smags un nekāds efektīvais darbinieks restorānā es nebiju. Taču labi, ka visu atlikušo dienu varēju snauduļot un atpūsties. Tagad man priekšā vēl viena nakts maiņa (neesmu klubā strādājusi veselu mūžību) un no rīta restorāns. Rīt no rīta uz darbu došos jau ar savu koferi, lai pēc tam atlikušo dienu varu pavadīt ar savu mīļumu. Esmu lielā sajūsmā par došanos mājās, bet jāatzīst, ka ir mazliet dīvaini un skumji atvadīties uz veselu nedēļu no Joņa.