28 februāris, 2012

Tikai 19

Kā jau varbūt esat ievērojuši, esmu iesākusi jaunu rakstīšanas "modi" jebšu atskaitīšanos vienreiz nedēļā. Ko nu tur vairāk censties, ņemot vērā, ka nekas ļoti aizraujošs tā pat nenotiek. Par to arī mazliet gruzos, jo šķiet, ka izniekoju dzīvi un savu jaunību...Neesmu spējīga darīt neko citu kā tikai apmeklēt skolu un iet uz darbu. Abas minētās lietas man atņem tik daudz enerģijas, ka pēc tām neko citu kā tikai gulēt arī negribas. Bet tad atskāršu, ka man tak ir tikai 19 gadi un visa dzīve vēl priekšā. Ja tiešām gribas labi dzīvot un baudīt pasauli, vispirms ir jāsasniedz pamatmērķi - laba izglītība un labs atalgots darbs.

Runājot par darbiem...Vēl jo projām nespēju noticēt, kā viss ir mainījies nepilnu 2 mēnešu laikā. Ja tad man nebija nekā, tad tagad nespēju vien atkauties. Šodien ar man zvanīja kaut kāds vecis, vai negribu iet tīrīt viņa māju, bet es atteicos, jo knapi velku jau to, kas man ir. Bez tam, pelnu es labi. Ceturtdien vajadzētu ienākt manai pirmajai lielajai algai. Esmu ieplānojusi sevi palutināt ar jaunu Iphone telefonu, kurā vismaz beidzot varēšu gan fotogrāfijas uzņemt, gan mūziku klausīties.Tā teikt - trīs vienā. Uzskatu, ka esmu pelnījusi kaut ko smuku priekš sevis. Pietam,  brīnumainā kārtā man vēl tas pakistānis Patriks ieskaitīs 60Ls par tām 4 dienām, ko nostrādāju indiešu restorānā pāris mēnešus atpakaļ. Re, cik jauki viss nokārtojies. Manus ienākumus papildināja arī Miša. Tas ir tas mazais krupis - Vaļera draugs, kam es dokumentus palīdzēju sakārtot. Bet nu par visu pēc kārtas...

Vispār iepriekšējā nedēļa bija diezgan traka. Ārā mums gandrīz katru dienu plosās vētra, ik pa laikam kaut kas uzsnieg, bet pārsvarā līst. Nu neforši. Pietam mēs ar Uģi uz maiņām slimojam. Viņš vienkārši bija pāris dienas nolicies ar temperatūru, bet es mocījos galvas sāpēs. Trakākais posms bija no piektdienas līdz pirmdienai, jo tad arī jūtoties vissliktāk, man nāca viens darbs pēc otra. Piektdien naktī garderobe, sestdien pa dienu Marijas māja (viņa man šoreiz palūdza atnākt sestdien), sestdien naktī garderobe, svētdien pa dienu Seržio māja un pirmdien pa dienu Miša dokumenti. Biju sevi tā pārmocījusi, ka svētdien Uģis no manis pilnīgi nobijās, jo acis bija sarkani sarkanas, galva plīsa pušu un vienkārši jutos kā staigājošs zombijs. Vēl jo projām esmu pusslima, jo kakls sāp, nepārtraukti klepus, bet nu vismaz galva vairs nesāp. Pirmdien pieņēmu lēmumu neiet uz skolu un kārtīgi izgulēties, jo vakarā bija jāiet pie Miša. Tas bija pareizi, jo īstenībā atguvu ļoti daudz spēka. 

Mazliet par "piedzīvojumiem" darbos:

Piektdiena, Garderobe:
Kysten (klubs, kurā strādāju) tagad sākusies koncertu sezona. Šo piektdien arī bija viens, kas nozīmē, ka cilvēki bija ap 400-500. Trakākais, ka viņi visi nāk reizē un gandrīz vai arī iet reizē, tā ka mega slodze ir tikai uz tādiem vieniem momentiem. Tai dienā strādāju ar Veroniku. Ar viņu laiks paskrien ātri un tai dienā mani vispār palaida stundu ātrāk, jo lielākais pūlis jau bija aizgājis. Biju šokā, ka cilvēki par koncerta biļeti maksāja 40Ls, pluss garderobē 4Ls un tad vēl par dzērieniem, kas tur ir ļoti dārgi. Bet lai nu kā arī nebūtu - vislabākais ir tas, ka pirmo reizi manā strādāšanas vēsturē, mums nebija neviena pati problēmiņa. Viss nogāja gludi no paša sākuma, līdz pat beigām.

Man ir izveidojušās ļoti labas attiecības ar Elenu (nu to boseni). Īstenībā man pat viņa sāk iepatikties, lai gan zinu, ka viņa ir baigā bitch. Bet tā kā es viņai patīku, jo esmu mācējusi pielīst un vienkārši parādīt sevi no labās puses, mēs satiekam lieliski. Viņa gan baigi apdirš Veroniku. Izrādās, ka viņi ar bosiem pat ir apsprieduši, ka mošk viņu atlaist un tā, jo viņa nav pietiekami laba. Elena pat prasīja manu viedokli, bet es godīgi pateicu, ka uzskatu, ka vienīgā sliktā lieta par Veroniku ir tā, ka viņa visu laiku prasa brīvdienu, jo kojās redz tusiņi notiek. Citādāk, man ar viņu problēmu nav. Nākamā dienā, kad aizskārām šo tematu, Elena teica, ka viņa ieceļ mani par Veronikas bosu, un es tagad esmu atbildīga par visu, kad Elena nav uz vietas. Es esot galvenā. Elena teica, ka es ļoti labi darot savu darbu, un ka visdrīzāk drīz jau kāpšu pa kāpnītēm uz augšu no garderobistes uz hostesu, tad uz runneru un tad gan jau uz bārmeni, ja gribēšu. Nu nezinu...man pašlaik ir labi, kur esmu. Bet nu patīkami, ka mani novērtē un uzslavē. Pat viens no lielajiem bosiem, man sestdien teica, ka labi nostrādāju. 

Pēc darba braucu mājās. Man tagad iet vaļā lielais bizness pa piektdienu, sestdienu naktīm, jo kā redzu tukšu bundžu vai pudeli - metu to maisā un vedu mājās, jo manās acīs tā ir nauda, kas vienkārši mētājas zemā. Atgādināšu, ka pa bundžu te dod 10sant., par stikla pudeli 15sant. un par plastmasas lielo pudeli 30 sant. Nav slikti ne? Karoč, man bija lielā bēda, kad ieraudzīju, ka mana bundža, ko pirms darba biju atradusi bija nosperta :D Lai nu kā, tai dienā pārvedu mājās kādas 4 bundžas, kas nebija pat tuvu nākamās nakts ieguvumam, kad mājās pārvedu pie 20 pudelēm un bundžām. Lai nu kā - kamēr es godīgi visu atrodu, Uģis vienkārši zog no Jensa krājumiem lielās plastasenes :D

P.S. vēl par piektdienas nakti runājot, gribēju pastāstīt par savu interesanto pieredzīti vilcienā. Iedomājieties, pulksten 4 no rīta, vilcienā tik daudz riteņbraucēji, ka man nav, kur nolikt savu riteni. Es saskaitīju - mēs vienā vagonā bijām 12 cilvēki ar riteņiem. Nu wtf?

Sestdiena, Tīrīšana:
Mana parasti brīvā sestdiena, šoreiz tikai izbojāta ar tīrīšanas darbiem pie Marijas. Viņi kaut kur ceļo, tāpēc man palūdza atnākt sestdien, trešdienas vietā. Labi, ka mans Uģis mani palutināja un uztaisīja brokastis, lai būtu vismaz kaut kāda enerģija un spēks doties strādāt. 

Aizbraucot, nepagāja ilgs laiks, kad atkal pazuda elektrība. Šoreiz mājās bija kaimiņi, kas, protams, noskrēja lejā pie manis. Viņi ir baigi labie draugi ar to ģimeni, kam tīru māju, bet nu tik un tā - tā dīvaini, ka bez klauvēšanas tā vienkārši nesas iekšā. Nu un tā viņš pie manis nonāca 2 reizes, kad es peldējos pa nopludināto grīdu. Paldies dievam, viņš visu salaboja un es varēju izdarīt savu darbu. Šoreiz tas man izdevās pat zem 3h, tā ka mājās biju pietiekoši ātri, lai vismaz vēl 2h atpūstos pirms sava nakts darba.

-"-, Garderobe:
Sestdienās parasti mēs abas ar Veroniku strādājam, bet arī šoreiz viņa bija atprasījusies kaut kādas koju ballītes dēļ. Cilvēku bija daudz, bet es kaut kā nomenedžeju ar visiem tikt galā diezgan labi. Viss gāja raiti, līdz brīdim, kad lietas sāka brukt viena pēc otras, bet tieši tajos brīžos man palīgā steidzās Elena, tā ka viss smuki noguldinājās. Katrā ziņā, lietas gāja kā parasti tās iet, kad ir daudz sadzērušos cilvēku, bet šai naktī tomēr gadījās kas nebijis.

Uz pašām beigām, kad paši sadzērušākie viesi pamet klubu, parasti sākas lielākās problēmas, pazudušo numuriņu dēļ.  Cilvēki sāk melot, ka iedevuši mums, utt. Šoreiz viena sieviete ļoti agresīvi kliedza uz Elenu, ka iedevusi savu numuriņu, bet tā arī mēteli nav saņēmusi. Elena šādu faktu noliedza, bet menedžeris tā pat ar sievieti vairākkārt izgāja cauri visiem mēteļiem. Bet mēteļa nav. Protams, viņš sievietei neticēja, jo viņa sāka kaut ko runāt par to, ka mētelis maksājot 3600Ls, ka Elena pie visa vainīga, utt. Sieviete psihoja, raudāja un ārdījās. Tad sākām iet cauri video novērošanas ierakstam, bet cik sapratu, pēc tā bosi palika pie tā, ka sievietes draudzene bija vienīgā, kas iedeva numuriņu. Kad tā vecene beidzot bija izmesta pa durvīm, gājām cauri vēlreiz tam ierakstam un uzminiet nu - atklājās, ka Elena pieļāvusi kļūdu, jo viņa tiešām saņēmusi numuriņu, bet mēteli atnesa un nolika citur, kur tā sieviete nestāvēja. Tā tas mētelis tur mētājās kādas 10 min, līdz viena čikse viņu uzlika uz rokas un aizsoļoja. Protams, Elena ļoti pārdzīvoja, utt., bet bosi viņai neko neteica. Cik sapratu, mēs paliksim pie tā, ka tā vecene neiedeva numuriņu, lai šefam nav viņai jāmaksā tie 3600Ls. Kaut kāds sviests!

Visa tā dēļ, man darbā sanāca palikt stundu ilgāk, bet es šoreiz vairs nekautrējos un nesēdēju maliņā. Tā vietā gāju pie bosiem un Elenas dzert :D Kā jau teicu, man tur tagad diezgan labas attiecības izveidojušās.

Svētdiena, Tīrīšana:
Svētdien no rīta jutos briesmīgi, bet nevarēju neiet pie Seržio, jo naudiņa jāpelna. Toties, kad aizbraucu, palūdzu, lai šoreiz viņš man liek izdarīt tikai to svarīgāko, jo esmu slima. Protams, viņš bija ļoti saprotošs un jauks kā vienmēr, tā ka problēmu nebija. Nostrādāju 1,5h un nopelnīju 15Ls. Protams, kā pārbraucu mājās - devos gulēt.

Pirmdiena, Dokumenti:
Lai gan biju apņēmusies neizlaist skolu, Uģis mani tomēr pierunāja palikt mājās, jo kā jau iepriekš rakstīju - manas acis bija asins krāsā un no rīta, kad pamodos, tās bija aizpampušas. Nu skats briesmīgs.

Taču, kad izgulējos, biju gatava doties pie Miša. Sākumā gan maldījos, jo nevarēju atcerēties, kur ir viņa māja, bet beigās ierados tieši laikā. Viņš bija diezgan lielā steigā, tā ka mēs ātri noskrējām lejā uz kabinetu, kur mani gaidīja lielā vistas pica, končas, lielā coca-cola un vīns. Viņš ātri pateica, lai jūtos kā mājās un viņš atpakaļ būšot pēc 3h. Es tāda - a ko man vajag darīt, jo tas man netika paskaidrots. Viņš tāds - nu kā, to pašu ko pagājušo reizi. Tātad sakārtot dokumentus, kas izmētāti pa visu istabu. Kopā tas man aizņēma 4,5h. Nice!

Pēc tam, Miša centās mani pielauzt ar viņu iedzert vīnu, bet es atcirtu, ka negribu un devos mājās. Mēs it kā runājām, ka man vēl trešdien vajadzētu atnākt, bet viņš man tā arī līdz šim nav piezvanījis. 

P.S. Es tāda Mišam pajautāju, nu kā tad Vaļeram iet...un uzminiet nu?! :D Pie Vaļera tagad dzīvojot priesteris no Latvijas, kas tikko atvēris kaut kādu Evanģēliski Luterānisko baznīcu :D Nez vai tagad vēl Vaļera atļaujas "ietusēt" un dziedāt pilnā rīklē "MammamaMammmaMariaMaa" !? :D

Tas laikam arī viss, ko šodien uzrakstīšu, jo esmu nogurusi un gribu iet gulēt. Pašlaik gaidu ceturtdienu, kad man ieskaitīs algu un es iešu sava jaunā telefona meklējumos =) See ya!


20 februāris, 2012

KrāsaS

Atkal jau nedēļā riņķī, kopš pēdējā ieraksta blogā. Taču šoreiz ikdienišķajā pelēcībā, beidzot ielauzās arī pa kādai krāsai, jebšu - rutīna tika mazliet lauzta. 

Manā ikdienas varavīksnes spektrā ielauzās gan asinsārti sarkanā krāsa, gan piķa melnā, gan vēl daža laba, pozitīva un gaiša krāsa, katrā ziņā - garlaicīgi nebija.Tā kā pagājušo ierakstu pabeidzu Valentīna dienā, tad sākšu ar to, kā man gājis kopš tās...

Trešdien atkal devos uz moku kambari - Marijas māju. Šoreiz gan jāmazgā bija tikai 2 grīdas, bet nu pārmocījos tā pat. Ienīstu tās grīdas no visas savas sirds! Sākumā vēl garastāvokli "pacēla" zīmīte, kurā tika piekodināts, lai nelietoju tik daudz to grīdas šķidrumu, jo viņš redz maksājot 170 kronas (17Ls). Es jau tā, nevaru dabūt vajadzīgo masu, un tagad man vēl mazāk viņš jālieto?! Ai! Bet nu smieklīgākais un tracinošākais visas 3 manas darba stundas tai mājā bija viens kaķis. Viņš bija pielipis pie terases loga un visu to laiku, kamēr strādāju ņaudēja un sita ar ķepu pa logu. Goda vārds - likās, ka viņš uz mani lamājas un kliedz, lai laižu iekšā. Tik neatlaidīgs! Man jau neomulīgi beigās no viņa palika, jo viņš likās tāds pārāk cilvēcisks :D

Kad beidzot pārnācu mājās...saņemu zvanu no Uģa. Šis slimnīcā esot nonācis, jo nokritis no riteņa. Pareizāk sakot, viņš pēc kritiena aizbraucis uz darbu, visu dienu nostrādājis, līdz pamanījis, ka roka šausmīgi sapampusi, tāpēc kolēģis aizveda uz slimnīcu. Sākumā neko nevarēja pateikt, bet nākamā dienā, kad aizbrauca uz citu slimnīcu, tika konstatēts lūzums tai pat vietā, kur pāris gadus atpakaļ. Ģipsis puikam uzlikts uz 2 mēnešiem, tā ka darbs arī līdz ar to nebūs 2 mēnešus. No vienas puses gribas kliegt par šo netaisnību, jo, kad beidzot likās, ka varēsim dzīvot kā cilvēlki, jo nu normāli abi pelnīsim, notiek šitāda nelaime. Bet nu neko - viss notiek tā, kā tam jānotiek un nekas cits kā atkal cīnīties, mums neatliek. Tas nu tā īsumā par to piķa melno krāsu. 

Bet nu ja vēl pa tumšajiem toņiem šai nedēļā runājam, tad tāds pamelns notikums man notika vakar, kad lecot virsū savam ričukam, lai dotos uz darbu pie Seržio, konstatēju, ka man galīgi tukša aizmugurējā riepa. Biju šokā, jo iepriekšējā naktī, kad braucu no garderobes darba, viss vēl bija kārtībā. Kaut kāda mistika, jo Uģis arī pēc tā kritiena pamanīja, ka viņam pēkšņi pilnīgi tukša riepa. Man vēl pie tam ir ne tikai tukša, bet pilnīgi caura, jo pat pēc uzpumpēšanas tā pilnībā izpūšas. Nu ko - būs jāpērk jauna riepa. 

Protams, darbu pie Seržio nokavēju pa kādām 30 minūtēm, bet nu viņš jau man neko neteica. Bet izbesījos tā pat, jo man bija jānoberž visi miljons trepju pakāpieni viņa mājā. Tas man aizņēma vairāk kā stundu. Bet nu...tā teikt - vismaz kaut kas citādāks!

Tā kā domāju, ka man būs brīva sestdiena, es nolēmu beidzot pa ilgiem laikiem iet patusēt. Ar 2 kursa biedrenēm un vēl trīs čiksēm no kojām, sarunājām satikties skolā (kojās) un pēc iesildīšanās laist uz KAROL. Atgādināšu, ka man tur ir VIP ieeja. 

Protams, ka tai naktī vajadzēja gāzt lietum. Nu bet tas jau mani neaturēja, jo tiešām biju nogribējusies pēc kārtīgas atpūtas. Ar ričānu aiztriecos līdz vilcienam un tad jau tālāk ar busu uz skolu. Pieturā, man sāka uzbāzties kaut kāds vecis. Kaut ko visu laiku prasīja, prasīja...līdz beigās izrādījās viesskolotājs manā skolā no Amerikas. Viņš mums vienu lekciju pasniegs kultūras klasē. Sākumā, gan es viņu centos ignorēt, jo varēja just, ka viņš ir dzēris un viņa stulbā kovboja cepure nekādu uzticību neraisīja, bet, kad uzzināju, kas viņš ir - paliku atsaucīgāka. Bet nu šā vai tā - īpaši neizbaudīju mūsu sarunu! Viņš vēl man apsēdās autbusā blakus un teksts, ka viņu saucot Džefs, bet skolā man viņš jāsaucot par Doktoru Džefriju likās pilnīgi slims! Reāli viņš man atstāja tādu diezgan neaptēsta cilvēka iespaidu!

Skolā forši "iesildījāmies". Satiku vēl dažus pazīstamos, bet tad jau bija laiks doties. Es biju aizmirsusi dokumentus, tāpēc aizņēmos no vienas latviešu meitenes, tā teikt - drošībai. Beigās man neko neprasīja un mēs varējām kārtīgi izvandīties. Pēc kāda laika satiku klubā savas latviešu meičas - Elīnu un Ilzi (meitenes, kas dzīvoja šeit, pirms mums). Ilzei vēl bija viena latviešu draudzene līdzi un, protams, lietuviete Helīna. Beigās sanāca tusēt pa divām kompānijām, bet bija labi! Kad manējās kursa biedrenes taisījās prom, es izlēmu palikt ar latvietēm. Tā arī beigās palikām līdz kluba slēgšanai. Man gan beigās sanāca viens mazs incidents ar 4 maukām, kas bik atļāvās par daudz. Nu labi - beigās sanāca, ka es atļāvos par daudz, bet nu par visu pēc kārtas. 

Situācija bija tāda, ka es jau viņas ievēroju klubā. Viņas man izskatījās pēc kaut kādām slimām vjetnamietēm - maukām. Karoč, stāvot rindā pēc jakām viena man uzgrūdās, tāpēc automātiski sanāca viņu pagrūzt pretī un nosaukt par bitch. Protams, kā jau kaut kāda trakā, viņa reaģēja ļoti asi un čut ne metās man virsū. Es ienīstu kaut kādus meiču kautiņus, tāpēc cik nu vien varēju, centos iziet no situācijas, bet pēc tam, kad viņas draudzenīte mani sagrāba aiz rokas, un es pateicu, lai viņa mani neaiztiek, jo es negribu saslimt - man gandrīz draudēja nāve :D Bet kaut kā beigās viss nokārtojās, es vienkārši kaut ko izlocījos un ignorējot - aizgāju :D

Tad ar meičām iekāpām vienā nakts busā, no kuras viņas leca ārā daudz ātrāk. Es atapos Lyngby, no kura man vajadzēja ņemt vilcienu mājās, BET - man nācās gaidīt 40 minūtes. Lai neatsaltu, iegāju stacijā, kā bomzīts savācu avīžu čupiņu, noklāju uz trepēm un cik nu vien turējos - centos neiemigt. Beidzot nonākot mājas stacijā, sapratu, ka man pazudusi viena riteņa atslēga. Centos kaut kā apmānīt riteni un viņu tik un tā - dabūt mani vest mājās, bet nu nekā! Nācās iet ar kājām 20 minūtes. Kad biju nonākusi mājās, gandrīz uzskrēju virsū Jensam, kas grieza jau mašīnu ārā uz darbu. Paldies Dievam, viņš mani nepamanīja. Nu jā - pulkstenis jau bija 6:00 no rīta, tāpēc arī izvēlējos nākamo dienu pavadīt gultā! Starp citu - Uģis atrada manu atslēgu pie mājas durvīm :D 

Visu piektdienu nogulēju gultā un, protams, ārā spīdēja saulīte un laiks vienkārši biija pasakains. Kad vakarā izlīdu no gultas - devos uz darbu. Tā bija tik garlaicīga nakts, jo bija neierasti maz cilvēku. Tai nedēļā skaitījās kaut kāda dāņu atvaļināja nedēļa, tā ka nebija arī liels brīnums! Cik sapratu, šo piektdien būs pavisam cita situācija, jo būšot kaut kāds mega koncerts, tā ka nāksies strādāt gan man, gan Veronikai!

Mums gan tur vienam "kolēģītim" bija jubileja, tāpēc nācās daudz dzert viņam par godu. Man ik pa laikam pienesa pa šotam, pa šampanieša glāzei, utt. Vispār, pret mani atkal tur kā pret savējo. Pat pēc darba dienas negribēja laist prom, bet nu man atšķirībā no viņiem - gribas gulēt! Man jau bail, ka netikšu šitā no viņiem vaļā! Un vēl man bail tur no viena turkveidīgā, kas man uzmeties nu pa BAIGĀKO draugu!

Iecerētā brīvā sestdiena man tomēr nenospīdēja, jo bija jānāk uz darbu. Mums pēc balsošanas bija paredzētas ar Gunu manā jaunajā mājā iedzert kādu vīna glāzi, bet kārtējo reizi nācās pārlikt. Sestdien vismaz nebija garlaicīgi, jo strādāju ar savu Veračku. Mēs vismaz vienmēr dabūjam izrēkties kopā.

Nu un runājot par to asinsāri sarkano krāsu...es, protams, domāju mūsu Latviju. Kā jau kārtīgiem Latvijas pilsoņiem pienākas - bijām balsot! Pa ceļam uz vēstniecību uzskrējām virsū Neldai, kas arī pildīja savu pienākumu. Vispār tik superīgi bija dzirdēt tik daudz latviešus vienviet. Kolosāla un vienota sajūta. Pēc nobalsošanas, to vien ar Uģi darījām, kā čekojām jaunumus par referenduma norisi. 


Tas laikam arī šoreiz viss. Visdrīzāk nākamais ieraksts būs atkal nākam nedēļ! Čā!

14 februāris, 2012

Busy Life

Neesmu rakstījusi vairāk kā nedēļu, un nebiju plānojusi vēl kādu laiku, bet, kad saņēmu mīlīgo vēstuli no mammītes, kas uztraucas, kā man iet, sapratu, ka mazliet jau laikam jāatskaitas ir. 

Pagājušā nedēļa un šīs nedēļas pirmās dienas bija ļoti saspringtas, jo skola vēlās virsū pa visiem 100. Pietam man vēl dāņu valoda 2 reizes nedēļā jāapmeklē. Šonedēļ mums tā nenotiek, sakarā ar dāņu studentu brīvlaiku. Nezinu, kāpēc dāņiem ir, bet mums internacionālajiem nav, bet nu labi. Es jau šeit esmu, lai mācītos nevis atpūstos. Lai jaunās valodas apguvei sāktos kaut kāds progress - es ar vienu meiteni no paralēlklases nolēmu katru nedēļu iemācīties pa 30 vārdiņiem, pēc tam atprasot viena otrai. Šondēļas aizņemtības dēļ neko neiemācījos, bet nu - dāņu valodu praktizēju tā pat. Katru dienu vilcienā lasu vienu no savām 3 obligātajām grāmatiņām un ziniet - saprotu. Neesmu vēl izmantojusi vārdnīcu, jo tai nav laika, bet līdz šim pamatdomu esmu sapratusi. Arī garderobes darbā cenšos ar apmeklētājiem runāt dāniski un esmu jau iemācījusies dažas pamat frāzes, kas attiecas tieši uz šo darba vietu. Diezgan labi tieku ar to galā. Ceru, ka līdz vasarai jau spēšu normāli kaut ko bazarēt, jo ja katru dienu lasu to grāmatu - man progress ir nenovērtējams.

Pat uz visu stresu, aizņemtību...beidzot es varu dabūt atpūsties, jo pagājušo piektdien, atnākot mājās beidzot mani neviens vairs negaidīja. Nu - es domāju poļus, jo remonts nu bija pabeigts. Protams, šādi tādi sīkumi, kā siltā ūdens, spoguļu un plauktu neesamība neizpaliku...taču 2 dienu laikā tas tika nokārtots. Mans Uģīts visu salaboja. Mums vēl jo projām nav žalūzijas lielajā istabā un dušas aizskars, bet viss pārējais šodien tika sapirkts. Ar Uģīti savu Valentīndienu pavadījām pa mēbeļu veikaliem, kur sapirkām visādus sīkumus. Protams, dienas otrā puse man jāpavada vienai, jo mans vīriņš kā jau katru dienu strādā, bet nu...es to izmantošu kārtīgi atpūšoties. Uģis tagad pirmdienās un otrdienās strādā uz motorollera, pārvadājot sushi, jo neviena cita nav, kas aizvieto regulāro delivery čali, kas tagad aizgāja atvaļinājumā. Nabadziņš mokas ar to, jo  nezin nevienu ceļu un tā...bet gan jau iemanīsies.

Nu kas vēl? Paralēli lielajam projektam, man ir arī visādas mazās prezentācijas, kuras mums uzdod gandrīz katru dienu, tāpēc arī esmu pārgurusi kā suns. Tad vēl mana jaunā projekta grupa  ir paspējusi izbesīt, jo viena čikse vispār muti nav vēl atvērusi un šodien pat nebija ieradusies, bet otra kā jau iepriekšējā projektā vienkārši labāk nemaz nebūtu bijusi. Ai!

Pagājušās brīvdienas strādāju. Gan piektdien/sestdien garderobē, gan svētdien pie Seržio. Rīt būs darbiņš pie Marijas, bet sestdiena man izskatās, ka būs brīva! Katru reizi, kad braucu uz garderobes darbu, man jāpārkāpj no viena vilciena otrā, bet lai to izdarītu man jāiet garām vienam akordeonistam, kas katru reizi ar lūdzošām acīm manī ieurbjas. Piektdien viņš pat izrāva man riteni no rokām un uznesa uz perona, lai man nav jāstiepj, bet tā pat es neko viņam nedevu. Nākamā dienā viņš tik noskatījās, kā pati stiepju :D

Piektdiena bija īstenībā ļoti laba darba diena. Viss stafs bija tik draudzīgs pret mani. Visu laiku kāds nāca runāties pie manis, piedāvāt dzeramo un pat ēdamo. Viens čalīts vispār atnāca pie manis ar šotiņiem, ko kopā izšāvām. Nu katrā ziņā - viss bija jauki. Bet nu sestdiena gan nebija tik jauka...baigi grūti ir strādāt sestdienās, bet nu laiks paskrēja diezgan ātri, jo biju kopā ar Veroniku.

Mājupbraukšana gan man visu laiku kā uz adatām, jo starp abiem vilcieniem ir tikai 5 minūšu starpa, bet mans pirmais visu laiku kavējās. Paldies Dievam, man vēl nav sanācis nokavēt otro, bet nu ja tā sanāktu, tad būtu dirsā, jo nāktos gaidīt stundu. Protams, kā vienmēr - piektdienu, sestdienu naktīs vilcieni pilni ar sadzērušiem jauniešiem un pievemtiem vagoniem. Tas ir pretīgi. Piektdienas naktī gan man sanāca pārēkties, jo viena meitene bija tik piedzērusies, ka viņa burtiski izkrita ārā no vilciena ar visu riteni. Durvis atvērās un viņa paklupa un ar visu riteni nomaucās zemē. 

Nākamā naktī man atkal bija piedzīvojums ar vienu no vilciena pasažieriem, kam nu dikti gribējās runāties. A kas man - runājos ar :D

Pirmdien aizgāju uz nodokļu offisu, bet nu pilnīgi pa velti, jo izrādās, ka man viss jau sistēmā ievadīts, kad es vienreiz viņiem biju zvanījusi. Nu neko...

P.S. vilcienos ir tādi klusuma vagoni, kuros telefoniem jābūt izslēgtiem un kuros nedrīkst sarunāties. Man viņos baigi patīk, tāpēc šorīt Uģi aizvilku sēdēt uz turieni. Bet, kad apsēdos pati aizmirsu, kur esmu un skaļā balsī kaut ko viņam dikti stāstīju...un jā...mūs pamatīgi apkušināja viens dusmīgs onka, jo dāņi šo vagonu uztver nu ļoti nopietni :D :D 

06 februāris, 2012

Smagais Gals

Pagājušā nogale bija totāls smagais gals manai ierastajai nedēļai...un pluss/mīnuss tāds tas arī būs turpmāko gadu.  Domāju, ka pieradīšu un tā nebūs liela problēma, bet pašlaik, kad remontu dēļ pat nevaru normāli izgulēties pēc sava nakts darba, režīms šķiet pārāk traumatisks manam organismam. Svētdien, kad biju savā tīrīšanas darbā, vienkārši raibs gar acīm dažbrīd gāja. Bet nu par visu pēc kārtas...

Piektdiena:

Uz skolu šai dienā negāju, jo man no rīta vajadzēja tīrīt Marijas māju. Izvēlējos labāk nokavēt piektdienu, nekā trešdienu vai ceturtdienu, kad bija svarīgas stundas un daudz jaunas informācijas par otro semestri. Piektdien gan bija izmēģinājuma eksāmens, bet nu - kā jau teicu, manuprāt, galu galā nosvēros par labu svarīgākajam. 

Lai gan skolu neapmeklēju, cēlos līdz ar Uģi. Meistari jau 7:00 urba un dauzīja kaut ko (mistika ko, jo progress kā nav tā nav), tā ka man miera nebija. Piecēlos, paēdu mierīgi brokastis un tad...tad gāju uzbrukumā saviem draudziņiem. Ierāvu šos savā istabā un lēnām izskaidroju, ko vēlos, lai viņi pabeidz. Šie gan sākumā kaut ko mūldēja pretī, ka viss ir pabeigts, bet tā kā vadā karājošos lampu, bez-žalūziju logu un no sienas ārā nākošu vadu es gluži par pabeigtu istabas skatu neuzskatu, nelikos mierā. Beigās šie apsolīja to visu sataisīt, ko viņi, paldies Dievam, arī izdarīja!

Pēc rīta cīniņa, biju gatava doties pie Marijas. Ar ričānu aizbraucu līdz savai vilciena stacijai, kur, protams, atkal dabūju nomocīties ar iestutēšanu pareizajā/ paredzētajā velosipēdu caurumā. Viņš man sākumā neklausīja, tāpēc kā tādai mammai, nācās savam mīlulim sēdēt blakus. Es vēl jo projām, nespēju tā vienkārši aiziet un apsēsties kaut kur projām...visu laiku gribas pieskatīt bērīti, lai neviens viņam nenodara pāri. 

Tad man atkal nācās pārkāpt citā vilcienā. Kamēr to gaidīju, noķēru vienu onku un noskaidroju, kā tikt pēc tam uz manu garderobes darbu, kā atpakaļ, utt. Vienkārši tai vienā pieturā ir ļoti daudz peroni, bet tā ir tā pietura, kur man notiek visas pārsēšanās. Protams, visā skaidrošanā tikai iesaisti vēl citi apkārtējie, tā ka man bija daudz palīgu :D

Otrā vilcienā iekāpa kontrole, kas mani ļoti iepriecināja, jo uzreiz sapratu, ka mana kartiņa jau atmaksājusies. Iedomājieties...man jāmaksā par savu patreizējo 5 zonu kartiņu 75Ls. Tieši tik pat maksā sods par braukšanu bez biļetes. Traki! Bet tāpēc arī neviens te īpaši nekrāpjas.

Kad beidzot izkāpu no otrā vilciena, man priekšā bija 15 minūšu mīšanās ar riteni. Oi, kas pa kļūdu, jo atsalu līdz kaulam. Nākamreiz atstāšu ričuku stacijā un braukšu ar autobusu. Vismaz tagad, kad ir tāds sals. Man jau tas neko ekstra nemaksās, jo kartiņā ir tās zonas.

Brauciens bija traks, jo bija brīži, kad man nācās braukt pa mašīnu ceļu. Man jau vēl bailīgi pat  no citiem riteņbraucējiem, kur nu vēl no mašīnām. Bet nu...2 riteņbraucējus es lepni tai dienā apdzinu. Viena gan bija ļoti resna ome, bet otrs kaut kāds čalis ar pussalaustu ričuku. Viņš gan mani pēc pāris minūtēm apdzina vēlreiz :D

Pati tīrīšana šoreiz bija ļoti smaga. Es tās grīdas nevaru ciest. Paredzētās 3h atkal izvērtās pa 4h, bet es nebiju pat vēl iztīrijusi pirmo stāvu un saimnieku guļamistabu. Tos tā arī neiztīriju, jo pēkšņi izsitās korķi :D

Pārmocījusies minos atpakaļ, bet, protams, apmaldījos. Atkal nāca talkā izpalīdzīgie dāņi. Kad nokļuvu līdz sava miesta centram, aizgāju uz komūnu (*pašvaldība), lai nokārtotu atlikušos dokumentus, bet, protams, tā jau bija ciet. Tad aizgāju uz banku, lai uzliktu uz kartes naudu. Paldies Dievam, uz to paspēju tieši pirms slēgšanas. 

Beidzot tikusi mājās, gribēju 2 stundiņas pagulēt, bet tas īpaši neizdevās, jo mani uzmodināja Jensa dēls ar draudzeni. Vēlāk mājās pāradās arī pats Jens. Kad visu bijām izstaigājuši, kad es biju paēdusi...sāku taisīties uz savu darbu garderobē. 

Piektdien bija totāli garlaicīgi, jo līdz 00:00, praktiski, vispār neviens neizmantoja garderobi. Atgādināšu, ka piektdienās garderobe ir pa maksu. Dīvainā kārtā Ather (mans boss) man lika pierakstīt ar kuru numuriņu sāku un ar kuru beidzu...laikam, lai pārliecinātos, ka nekrāpjos. Godīgi sakot, līdz šim varēju no kases paņemt 50Ls un neviens to nepamanītu. Protams, neko tādu nedarītu, jo ticu karmai - viss nāk atpakaļ!

Beidzot dabūju savu līgumu, BET dāņu valodā, tā, ka man nācās viņu ņemt mājās un tulkot, jo nu, parakstīt dokumentu, kurā tik pat labi ir rakstīts, ka būšu mūžīgais vergs - tādu es netaisos parakstīt.

Prom tiku jau 4:00, un man sanāca baigā skriešana no vilciena uz vilcienu, jo pirmais ļoti kavējās. Man jau bija bail, ka atkal stundu iestrēgšu. Protams, tas bija traki, jo ar riteni pa trepēm lejā un tad atkal augšā ir diezgan neviegli!

Sestdiena:

Sestdienas rītā, cēlos jau ap 8:00, jo polīši jau bija klāt. Gribēju viņus nosist, bet tai pat laikā sapratu, ka tā vien ir labāk, jo ātrāk vismaz viss tiks pabeigts.

Sestdien visa nakts atkārtojās, tikai atšķirība bija tāda, ka norukāju ne pa jokam. Veronika nebija, bet mana mīļā Elena bija. Mēs gan diezgan labi sapratāmies tai vakarā, un es sapratu, ka man viņai jālien dirsā un jātēlo draudzenīte, ja gribu labas attiecības ar visiem pārējiem. Manuprāt, man sestdien tas labi izdevās. Protams, bija brīži, kad gribēju viņai iemaukt pa ģīmi, bet tā vietā pasmaidīju un noriju kamolu. 

Mājās tiku tikai pēc pieciem, bet nu pusceļu nogāju ar vienu citu čiksi, kas arī tur strādā. Viņa oriģināli ir no Turcijas, bet pirms vairāk kā 10 gadiem pārvākusies uz Dāniju. 

Kad minos mājās sāka snigt tik lielas sniegpārslas, ka man likās, ka tiks izsistas acis. Pietam, kalns, kas man katru reizi jāpārvar, braucot mājās, tai naktī šķita īpaši briesmīgs. Kad atbraucu mājās, domāju, ka netikšu iekšā, jo man bija beidzies kredīts un mums ar Uģi līdz svētdienai bija tikai viena atslēga. Metu viņam pa logu ar akmeņiem, pat ar kronām...bet nekā! Beigās, mēģināju viņam pa savu mini atlikušo kredītu aizsūtīt sms, lai gan domāju, ka man nekā nesanāks - tomēr sanāca. Viņš pamodās. Es biju glābta. 

Svētdiena:

Pagulēju 3h un jau cēlos, lai dotos pie Seržio. Knapi aizinos līdz stacijai, kur atstāju ričānu. Tas gan bija diezgan ekstrēms brauciens, jo pa nakti bija sasnigušas kupenu kupenas, un ceļš bija apledojis. Kopš tās dienas ar riteni ir ļoti grūti braukt. Vairākas reizes jau gandrīz esmu nomaukusies.

Kad tīrīju Seržio māju, domāju, ka vnk atlūzīšu kaut kur. Centos visu izdarīt pēc iespējas ātrāk, lai beidzot tiktu mājiņās. Seržio kolēģis pārvācoties arī uz šejieni, un jau man esot interese - viņš varot mani ieteikt. Es gan atbildēju, ka diezvai, jo nevaru vairāk pavilkt darbus, ņemot vērā, ka man ir arī skola. Bet nu, lai viņš pajautājot, kur un kad viņam būtu es vajadzīga.

Braucot mājās satiku Agnesi un Maksimu - ATKAL :D, bet nu nekāda dižā runāšana mums nesanāca, jo mans vilciens jau nāca. Iekāpu "klusuma vagonā", kurā nedrīkst runāt un lietot telefonu. Protams atlūzu...brīnumainā kārtā pamodos tieši pirms kāpšanas ārā.

Pārnākot mājās kaut ko ieēdu, nomazgājos un gāju gulēt. Protams, Uģis nebija noguris tāpēc pusnakti kaut ko dziedāja un traucēja man atpūsties....likās, ka vienkārši viņu nositīšu.

Pirmdiena:

Uz skolu mums palīdzēja pamosties poļu gailīši. Šodien pirmā un otrā lekcija bija pa jauno projektu. Man jau no paša rīta šoks, jo viena no ungāru durām man tāda: "Eu, Tu zināji, ka esam vienā grupā?" Es tāda - WTF?! Un tad apjēdzu, ka aizmirsu piektdien iesūtīt mūsu grupas sarakstu. Paldies Dievam, skolotāja mūs bija uztaisījusi tieši kā gribējām, bet pluss vēl šito duru! Nu neko. 

Pa vidu lekcijām skrēju uz bibliotēku pēc grāmatām. Diemžēl varēju ņemt tikai 3, bet nu - es vismaz kaut ko dabūju.

Trešā lekcija bija SUPPLY MANAGEMENT, ko vadīja mūsu iepriekšējā semestra INNOVATON lektors. Bija mazliet neērta situācija, jo mūsu klase bija uzrakstījusi iesniegumu, ka šo skolotāju nevēlās, jo viņš neko mums nebija iemācījis. Protams, nekas netiks darīts lietas labā un būs vien jāsadzīvo. Jāsaka gan, ka šodien viņš novadīja diezgan labu lekciju, tā ka nevar teikt neko sliktu.

Pēc stundām ar Uģi braucām uz mūsu miesta centru, lai varu nokārtot beidzot tos dokumentus sakarā ar dzīves vietas maiņu. Pēc tam atkal aizgāju uz banku, lai uzliktu uz kartes savu dzeramnaudu un naudu, ko nopelnīju priekš Seržio. Starpcitu - piektdien dabūju 5Ls dzeramnaudā, bet sestdien 22Ls. Labs, ne!?



Uģim šodien nav jāstrādā, tā ka mēs abi pa māju. Kad braucām mājās, redzējām pie vienas privātmājas izliktas mantas uz mešanu ārā. Savācām gandrīz jaunu papīrgrozu un kaut kādu dekoratīvu, sarkanu egļveidīgu rotājumu. :D Pirmstam vēl bijām aizgājuši iepirkties, lai Uģis  varētu pagatavot mums gardum gardās vakariņas. Arī Jens tika pie porcijas :)

Nu tā mums iet. Gan jau lielu daļu esmu jums aizmirsusi uzrakstīt, bet nu šo pašu man bija diezgan grūti saņemties.

Čau!

P.S. Man šodien zvanīja Vaļera. Izrādās Uģim viņš jau pēdējo dienu laikā zvanījis 4 reizes. Bet tā kā mums nav kredīts, mēs viņam nevaram atzvanīt. Nez, kas tad šim deg. Cik sapratu, abas meitenes pārvāksies atpakaļ uz kojām un to lohu uzmetīs. Viņš ir lohs, jo pēc meiteņu stāstītā uzvedas baigi cūciski. Kaut kādus baigos noteikumus uzstādījis - ka pēc 23:00 nedrīkst iet dušā un no rītiem nedrīkst žāvēt matus. Vnk WTF?




02 februāris, 2012

BērītiS

Mani "piedzīvojumi" vēl nav beigušies un neizskatās, ka tuvākajā laikā tie beigsies. Nav jau tā, ka visu laiku melnā svītra dzīvē, jo ir arī gaišie momenti. Šodien tādi pat bija krietni padaudz. 

Vakar vakarā, kad Uģis pārnāca, norijām viņa atnesto picu un tā teikt...mazliet nosvinējām mūsu ievākšanos. Hihi! Gulēt aizgājām ap diviem rītā, bet pirms septiņiem jau bija jāceļas. Protams, mani trīs musketieri jau bija klāt un čakli strādāja. Tik čakli, ka šodien vakarā pārnākot mājās, neredzēju nekādu atšķirību no divām dienām atpakaļ. 

Skolā pavadījām piecas stundas - 3 mācību bloki! Pagaidām nešķiet grūti atgriezties skolas vidē, bet gan jau, ka ar pirmdienu viss mainīsies. Reāli, vakar un šodien sapratu, kā man paveicies ar kursa biedriem, jo visi kaut kādi rēcīgie! Diemžēl gan nav sanācis baigi patusēt kopā, bet nu ikdienas sadzīve mums ir priekšzīmīga. 

Šis ir mans jaunais ričāns!
Tad nu tagad sekos mana dienas lielākā ziņa. Atceraties, rakstīju, ka aiz garlaicības ar Uģi vakardien šķirstījām tos reklāmu bukletus? Nu lūk...un vienā es uzgāju superskaistu riteni, kas nocenots no 160Ls uz 100Ls. Es nespēju atraut acis, tāpēc sapratu, ka man jāņem ciet, jo ritenis man ir vajadzīgs. Labāk samaksāt par labu un drošu riteni, nekā kaut kādu sarūsējušu sūdu, kam krīt nost ķēde un vēl sazin kas. Vienvārdsakot - ne tādu kā Uģim ir :D

Riteni vajadzēja braukt pirkt šodien, jo akcija ir tikai līdz 4. februārim, tāpēc pastāvēja ļoti liels risks, ka visi jau būs izpirkti. Uģim bija daudz brīva laika pirms darba, tāpēc braucām kopā. Kad nokļuvām līdz veikalam, bija palikuši tikai 2 balti modeļi. Ļoti skaisti ... un nu jā - tagad man ir manis pašas bērītis, kam saslēgts dupsis ar visizturīgāko slēdzi. Rīt vēl nopirkšu vienu papildus. 

Pa ceļam uz Uģa darbu, piepumpējām viņa riepas un Uģis man saskrūvēja visu, ko tur vajadzēja. Tā, kā bijām  pie Uģa darba, viens viņa kolēģis mani aicināja iekšā, ieēst kādu sushi. Protams, neateicos. Biju šokā, cik Uģis profesionāli visu dara. Tu nekad nepateiksi, ka viņam tikai pāris mēnešu pieredze. Viņš ir ģeniāls! Un sushi, ko viņš man uztaisīja...MMmmmmmMmmm....es dzīvē nebiju ēdusi tik gardus sushi. Tie bija kaut kādi īpašie un ziniet - es gandrīz mēli noriju!

Ārā bija nenormāli auksts, bet man vēl no centra bija jātiek mājās. Man bija jātiek mājās ar visu savu lielo bērīti! Kad pirmo reizi uzkāpu uz viņa, likās, ka nojaukšos. Visi mani kā tādu lūzeri apdzina un tinkšķināja ar zvaniņiem. Man sēdeklis bija smagi par augstu un es knapi to riteni kontrolēju. Sēdekli var nolaist tikai kaut ko tur skrūvējot, tā ka man nācās ar tādu močīt visu ceļu. Protams, man pierast pie riteņbraucēju ceļa noteikumiem ir grūti, tāpēc paspēju jau izlekt mašīnām priekšā un vienkārši gandrīz uzgāzties virsū garāmgājējiem. Tad man bija mokas ar to riteni tikt vilcienā, pēc tam tikt ārā...bet pats trakākais bija mājupceļš, kur man jāminas kalnā. Es vienkārši braucu zigzagā pa to kalnu augšā, jo nepierastās slodzes dēļ knapi spēju noturēties. Mugurā man bija mana biezā slēpošanas jauka, kurai ir tāda kapuce, ka ja skatos sānis, tad neko neredzu, jo galva iegriežās kapucē...spogulīts man protams arī nav, tā ka mani manervi noteikti dažam labam sirdslēkmi izraisīja.

Kad biju beidzot tikusi mājās, ievēroju, ka meistari jau vairs nebija. Uzgāju augšā un gandrīz sāku raudāt, jo nekas nav izdarīts. NEKAS! Vienkārši nespēju saprast, ko viņi tur visu dienu dara?! Taču pēc kādas stundas ap septiņiem vakarā viņi uzradās. Tagad, kad rakstu blogu, viņi kaut ko tur mudž augšā, bet nu tik klusiņām, ka tik pat labi tās varētu būt krākšanas skaņas. 

01 februāris, 2012

Dzīve kā Komēdija

Ārprāts, ja jūs zinātu, kādas bijušas manas pēdējās dienas! Vienā vārdā sakot – TRAKAS! Protams, dzīve un šis blogs nebūtu interesants, ja viss vienmēr ietu kā paredzēts, bet es neiebilstu pret mazliet mazākiem „izaicinājumiem”.

Mums bija paredzēts ievākties jaunajā mājvietā šīs nedēļas sākumā. It kā dead line bija trešdiena, bet nu praktiski jau otrdien varējām. Atslēga mums bija, Jens (mājas īpašnieks) kopš pagājušās piektdienas slēpo Austrijā, tā ka visa vara šķita mūsu rokās. Protams, Jensam uzrakstījām, ka domājam vākties otrdienas vakarā, uz ko viņš atbildēja – labi, istabas ir gatavas, bet virtuvi, dušu un tualeti varat izmantot mājas, kamēr jūsējā tiks pabeigta. Super! Sazvanījām Uģa draugu Jāni, kas mums apsolīja pārvest atlikušās mantas, un gaidījām otrdienu.

Otrdien Uģis aizgāja uz darbu, tā ka viss bija manās rokās. Mantas biju sapakojusi, ēdienu salikusi un burtiski uz somām sēžot tumsā gaidīju Jāņa zvanu (tumsā, jo nebijām tā arī nopirkuši spuldzīti). Nesagaidīju. Telefons izslēgts, draugiem.lv kopš rīta nav bijis un vienkārši nav nekādas iespējas viņu sadabūt rokās. Taču tā kā šo 5 mēnešu laikā esmu ieguvusi daudz paziņu – zināju, ka kaut kā šo situāciju atrisināšu. Ilgs laiks nepagāja, kad sarunāju savas kursa biedrenes džeku, kam ir liels buss.

Pēc kādas pusstundas šie jau bija klāt, un es kā zibenszellis nonesos ar visām paunām lejā un biju gatava braukt. Beigās, gan Vaļera paspēja iznākt no istabas un nonest man vienu koferi. Atvadīšanās mums bija tāda neveikla – treptelpā. Bet nu, man bija vienalga, jo nodomāju – BEIDZOT sāksies super dzīve!


Aizkuļoties līdz jaunajai dzīves vietai, atslēdzot durvis, mana sirds apstājās. Visur plēves, viss balts. Trepes uz manu „dzīvoklīti” ir aizsprostotas ar stalažām. Kad kaut kā izrāpoju tām cauri, tad uzejot augšā man iestājās vēl lielāks šoks. Nekas nebija gatavs. Visur instrumenti, ķiveres, dēļi…istabas nepabeigtas, par tualeti vispār nerunāšu, jo tur pat pods nebija ielikts…un tādas virtuves tur vienkārši nepastāvēja. Labi, es zināju, ka virtuve un tualete vēl nav gatava, bet istabām bija jābūt gatavām. Es, protams, Jensam uzreiz rakstu, kas pa situāciju, uz ko viņš man atbild, ka viena istaba esot gatava, bet otra rīt 12:00 būs. Reāli sapratu, ka tie meistari viņam kaut ko dirš un, ka man nekas cits neatliek, kā doties atpakaļ pie Vaļera.


Sanesām visas somas un braucām atpakaļ pie „tēta”. Šis gan izskatījās diezgan priecīgs mani redzot un teica, ka varam palikt cik ilgi vēlamies un, ka varu ņemt visu no ledusskapja (kur nekā nav). Vienīgais, ko izdarīju saistībā ar Vaļera ledusskapi ir – ieliku mūsu sasaldēto gaļu saldētavā, jo atstāt iepriekšējā vietā nevarēju.

Ieeju mūsu vecajā istabā – tur jau viss pārkārtots. Kaut kāds tepiķis ielikts, mūsu vienas gultas vietā, stāvēja 2 vienguļamās, utt. Diezgan smuki. Es gan jau zināju faktu, ka meitenes taisās Vaļeru uzmest, jo viņām pēdējā brīdī piedāvāja istabiņu kojās. Es viņas saprotu, jo pati arī izvēlētos kojas, bet man Vaļeru bija žēl. Taču nu pat no Katrīnas uzzināju, ka viņas tomēr izlēmušas iet pie Vaļera. Taču še ku re ku - Vaļera uzmet viņas, jo pēkšņi paziņo, ka meitenes tur varēs dzīvot tikai līdz martam. Es vienkārši šokā, jo man pirmā dzirdēšana. Manuprāt, tā bija baigi cūcīga izdarība no Vaļera puses. Fui!

Stulbākais visā šai pēkšņajā lietu maiņā ir tas, ka es biju palikusi drēbēs, kas man bija mugurā pārvācoties. Netīri, kājstarpē cauri džinsi, gumījnieki, melns tops un veca oranža jaciņa. Izskatījos pēc kārtīgas fermeres, kad trešdien gāju uz skolu. Mūsu pirmo skolas dienu otrajā semestrī. Visu vēl skaistāku padarīja fakts, ka man somā gulēja 2 sasaldēti gaļas kluči. Yīīhā!

Skolā atkal būt bija jauki, jo pirmajā dienā tikām iepazīstināti ar plānu šim semestrim un 9 jauniem Erasmus studentiem. 8 meitenes un viens sabijies lietuviešu puika. No ļoti interesantām, mūsu klasē vel nebijušām valstīm nāca meitenes. No Grieķijas, Spānijas, Nīderlandes, u.c. Tā, kā mums jaunajā projekta grupā bija jāiekļauj viens Erasmus students, mēs izvēlējāmies Danielu no Nīderlandes. Liekas jauka meitene. Cerams arī gudra. Mazliet smieklīgi bija vērot to, cik satraukušies visi jauniņie bija, kad mēs vecie jau jūtamies tik droši un pārliecināti. Bija superīgi satikt visus, jo atkal dabūju kārtīgi izsmieties un uzņemt daudz pozitīvas enerģijas. Tā man noderēja, kad atkal biju ieradusies savā remont-mājā.

Mūsu 3 varoņi
Abi ar Uģi ienākam un satiekam 3 strādniekus, kas ne vārda nerunā angliski. Kaut kādi poļi. Viens ar ūsām, viens bez zobiem…un trešais vienkārši lunis. Es izstaigāju kā bosene visam cauri un cik vien lēni spēdama, žestikulējot centos izskaidrot, ka man vajag vismaz vienu istabu pabeigtu! Bļāviens – 3 čaļi un acīmredzami laiž muļķi. Uģis teica, ka abas istabas viņiem pa trijiem vajadzētu pabeigt 2h laikā. Tā nu kamēr tie rosījās, mēs ar Uģi sēdējām virtuvē un kā opji šķirstījām visas reklāmas, jo interneta paroli mums arī neviens nevarēja pateikt.

Pēc 3h pavadīju Uģi uz vilcienu un aizgāju uz veikalu iepirkt kaut kādu pārtiku. Kad atgriezos, pagatavoju sev pusdienas un gaidīju. Pēc kādām 2h ūsainais mani sauca augšā. Istabās vēl pietrūkst sataisīt elektrības slēdzīšus un lampas, bet tā viss ir gatavs. Liku vēl viņiem ienest gultas man istabās, pirms šie laiž mājās.

Novācu virtuvi un devos augšā visu tīrīt. Taču tad aptvēru, ka nav nekāda dižā jēga man kaut ko sākt darīt, ja viss būs jāpārtīra pēc tam, kad viņi saurbs tās lampas. Es pat nezinu, kas ar aizkariem būs, jo tie arī tādi vēl tur nepastāv. Man tik ļoti negribas vēl vilkt ārā visu smuko, ko esmu sapirkusi, ņemot vērā, ka tas ir apdraudēts aputekļošanai! Tā nu izdarīju citu lielu darbu. No visām mūsu miljons mantām atlasīju tikai pašas nepieciešamākās šīm tuvākajām dienām, bet pārējās kārtīgi sapakoju un noglabāju drošā vietā, kur putekļi tām netiks klāt. Sajutos vismaz čut čut labāk. Trakākais ir tie apmetuma putekļi, jo man viņus saelpojoties slikti metas...bet tikt no viņiem šobrīd vaļā nav iespējams.

Tagad, kad rakstu šo blogu, sēžu Jensa virtuvē, dzeru viņa kafiju un gaidu vīru mājās. Cerams viņš man atvedīs lielu, treknu picu, jo bēdas varu kliedēt tagad tikai ēdienā! Kad viņš atnāks, sabīdīsim kopā gultas un kaut cik sagatavosim sev vietu gulēt iešanai. Vēl nenāktu par ļaunu ieiet dušā :D

Lai kā mums arī neietu...ne reizi neesmu iedomājusies par to, ka nafig viss šis. Es nevilcinoties varu teikt, ka neko nenožēloju un esmu laimīga, ka nu mums būs pašiem sava ligzdiņa. Netīra un putekļaina ligzdiņa, kurā vēl saimnieko 3 dumji poļi...bet nu SAVA :)

Es gan te vientulībā sazvanīju Elīnu (vienu no tām meitenēm, no kurām pārņemam istabu), lai izkratītu sirdi, bet šī tik par visu smējās :D Atzīstu, no malas viss noteikti šķiet smieklīgi un gan jau es pati pasmiešos pēc kāda laika, kad pārlasīšu šo ierakstu...bet nu tagad man smiekli nenāk. Labā lieta - dabūju no viņas interneta paroli =)

P.S. man sāk palikt bail no tā gardrobes darba, jo Veronikai kaut ko tur čakarējās ar algas izmaksāšanu, līdz ar to es nevaru dabūt savus 130Ls no viņas, ko nopelnīju, kad strādāju viņas vietā. Tas man pamatīgi iegriež, bet nu jācer, ka drīz viss nokārtosies. Es jau tai vietai pateicu, ka gribu līgumu, lai man pašai drošāk. Ķip, piektdien būšot! Ehhh... :/


Bučas!