Uz redzi

Tieši šobrīd, kad rakstu, sēžu lidmašīnā uz Pēterburgu. Mēnesis ir paskrējis nemanot un laiks manām lielajām pārmaiņām ir klāt. Grūti aprakstīt manas emocijas. Godīgi sakot, man ir emociju deficīts. Laikam vēl nav tā pa īstam pielecis, uz ko šajos nākamajos piecos mēnešos esmu parakstījusies.

Šajā ierakstā, vēlos pastāstīt par to, kā aizvadīju savu pēdējo mēnesi Kopenhāgenā. Jāsaka, ka pirmās divas nedēļas bija ļoti mierīgas. Satikos ar draugiem, atpūtos, lēnā garā gatavojos apmaiņas semestrim. Otrās divas nedēļas bija pilnīgs pretstats, jo vienlaicīgi sākās trakais eksāmenu laiks un mani pienākumi darbā, kas šoreiz iekļāva arī jaunās asistentes apmācīšanu. Bet par visu pēc kārtas.

Jaunais gads sākās vētraini, jo 2. februārī bija pēdējais projekta nodošanas termiņš. Un, protams, mūsu grupai neizdevās visu pabeigt pirms jaunā gada vakara, kas nozīmēja, ka vecā gada nepaveiktais darbs, nu bija jāņem līdzi jaunajā gadā. Ļoti centāmies visu pabeigt vēl 31. decembrī pa dienu, bet tas tikai saasināja spriedzi. Vakars bija saplānots sekojoši – es, Ilze, Vaiva, un divas Ilzes dzīvokļa biedrenes vakariņosim kopā un tad uzreiz pēc tam, dosimies uz ballīti pie Jonasa drauga Mads. Diemžēl, viena no Ilzes draudzenēm Valērija izrādījās īsta ragana, jo jau no paša rīta taisīja skandālu par sīkumiem. Viss sākās ar to, ka Vaiva palūdza, vai nevar uzaicīnāt vienu savu draudzeni, kam Ilze, protams, neiebilda. Bet Valērijai acīmredzot vajadzēja visiem bojāt dienu. Tā nu man nācās tērēt savu tik dārgo projekta rakstīšanas laiku šīs drāmas risināšanai. Kad šis tika atrisināts, Valērijai sākās nākamā „lēkme”, jo Jonas atveda ne to ēdienu. Katrā ziņā, beigās visu atrisinājām, bet pēcgarša nebija laba. Ļoti dīvaina meitene.

Tātad, neskatoties uz to visu, vakarā pie manis atbrauca Vaiva. Mēs sataisījāmies un kopā devāmies uz Ilzes jauno dzīvokli vakariņās. Kopenhāgena mani ļoti pārsteidza, jo nebiju gaidījusi TĀDU uguņošanu. Jau no paša rīta no visām malām varēja dzirdēt petardes. Mēs pat vakarā no mājas netikām ārā, jo kaimiņi spridzināja tieši pie izejas durvīm. Laimīgā kārtā ir tāds Uber, kas mūs visur smuki pieveda.

Vakariņas bija izdevušās un neskatoties uz tās dienas domstarpībām, viss bija izdevies lieliski. Ap pulkstens 23:30 nokļuvām ballītē, tāpēc jaunā gada sagaidīšanas brīdis bija ļoti sasteigts. Ballīte un vakars bija izdevies, taču to īsto svētku sajūtu man tā arī neizdevās noķert.

Diemžēl nākamajā dienā nevarēju atslābt un attiet no iepriekšējās nakts uzdzīves. Ap pulkstens 19:00 saņēmu sevi rokās un turpināju rakstīt projektu. Rakstījām līdz vēlai naktij, taču pabeigt arī tad neizdevās. Tā nu cēlos nākamajā rītā ap 8:00, lai 11:30 beidzot visu varētu nodot. Kad projektu beidzot nodevām, sajūta bija sireāla, jo nezinu, kāds neredzamais spēks mani dzina uz priekšu, jo uzreiz pēc nodošanas man palika tik sūdīgi. Pēkšņi vairs acis nevarēju noturēt vaļā un uzmācās paģiras. Aizgāju uzreiz gulēt, un šķiet nogulēju kā beigta līdz kādiem 17:00 vakarā.

Turpmākās divas nedēļas, kā jau minēju bija mierīgas. Skola vienīgi saistījās ar manām un Vaivas tikšanām sakarā ar maģistra darbu. Pētījām, diskutējām, tikāmies...visu ko, tikai lai maģistra darba tēma un ideālā gadījumā darba vadītājs būtu atrasti pirms mūsu aizbraukšanas apmaiņā. Šķiet, ka šis mērķis tika piepildīts 50% apmērā, jo gan tēmu, gan vadītāju IT KĀ atradām, taču nekas vēl nav oficiāli noformēts. Tad jau redzēs.

Viena ļoti interesanta lieta, kas ar mani notika ir saistīta ar praksi Google. Man piezvanīja un jautāja, vai neesmu ieinteresēta praktizēties nevis Latvijas / Baltijas tirgū, bet Īrijas/ UK tirgū. Viņiem esot daudz lielāka komanda, un man būtu labākas iespējas sevi pierādīt. Kā arī ar mani kopā būšot vēl 2-3 praktikanti. Baltijas komandā es būtu vienīgā un tas nebūtu tik pieredzes bagāti. Jutos ļoti pagodināta, un, protams, piedāvājumu pieņēmu.

Pirmajās divās nedēļās centos pavadīt cik vien daudz laika varu ar Jonasu un draudzenēm. Satiku pat ļoti sen neredzēto Natāliju. Bet, protams, galvenais bija mums ar Jonasu pavadīt kopā cik vien daudz kvalitatīvu laiku varam, tāpēc visu laiku gājām vakariņās, vai brunch, kā arī bijām pat uz divām filmām. Parasti mēs uz filmām gandrīz vispār negājām. Biju arī uz Ilzes sālsmaizi, kas izvērtās kā ļoti jautra balīte, kas beidzās Kopenhāgenas klubiņos, kur nebiju bijusi ļoti ilgu laiku. Protams, atkal paspēju tajā naktī pazaudēt mobīlo telefonu. Kāpēc es vienmēr pazaudēju savas mantas? Tiešām nezinu. Laimīgā kārtā mans telefons bija izkritis Uber, un lai gan sākumā neveiksmīgi, beigās dabūju rokās šoferi, kas par simbolisku samaksu man telefonu atveda līdz pašām durvīm.

Viena interesanta pieredze mums ar Jonasu janvāra mēnesī bija Sauna Gus. Tas ir tāds pirts pasākums, kur  vadītājs ik pa laikam lej uz krāsns dažādas smaržīgas eļļiņas un vicinās ar dvieļiem. Mūsu vadītājs uzdevās būt Sauna Gus čempions. Kopā tās bija trīs 12 minūšu sesijas ar 6 minūšu pauzēm. Sesiju laikā spēlēja ļoti skaistu, relaksējošu mūziku un pauzēs mūs lutināja ar augļiem. Šis pasākums tika rīkots kā jaunums mūsu fitnesa klubā, taču diemžēl mums izdevās tajā piedalīties tikai vienu reizi.

Nu un tad sākās divas trakas, nogurdinošas, spriedzes pilnas nedēļas. Man bija jāgatavojas diviem mutiskajiem eksāmeniem, paralēli jāpēta topiki maģistra darbam, kā arī jānobeidz visi darbi Ramboll. Ramboll šo mēness bija ļoti daudz darbu, it īpaši tāpēc, ka man bija jāapmāca jaunā meitene. Lai gan viņa šķita ļoti apķērīga un kvalificēta, maniem darbiem pēkšņi vajadzēja atvēlēt dubultu laika posmu. Tas diemžēl nebija pats labākais laiks, jo uz eksāmeniem devos ar sarkanām acīm, pārgurušu prātu un, protams, rezultātā mana eksāmenu pieredze nebija tā pati labākā. Beigās gan viss beidzās ar ļoti augstām atzīmēm, kas lai gan brīžiem bija pārsteigums, taču tai pat laikā – noteikti pelnīti.

Starp eksāmeniem man iznāca arī uzrīkot mazu atvadas pasākumu manām tuvākajām draudzenēm. Jonas man ļoti palīdzēja ar ēdienu gatavošanu un beigās mums iznāca pat ļoti sirsnīgs vakars. Pēdējās meitenes mājās devās ap pulkstens 3:00 no rīta.

Kad visi eksāmeni bija beigušies, man palika tikai 3 dienas, lai no visiem atvadītos, sakārtotu pēdējās mantas, un lai oficiāli pabeigtu darbu Ramboll. Brīnumainā kārtā man gandrīz visu izdevās izdarīt kā plānots. Pat pēdējā brīdī satikt Jonasa mammu, ar kuru, diemžēl mēneša garumā vairākkārt nācās attcelt tikšanos. Pēc laikiem iznāca tā, ka varu uz stundiņu pieskriet Jonasa brāļa jaunajā dzīvoklī, kur viņa viņam palīdzēja ievākties.

Priekšpēdējo dienu pavadīju kopā ar Telimenu un Jonasu staigājot pa Kopenhāgenu, ēdot restorānos un vienkārši forši, pilnībā bez stresa pavadot laiku. Nākamajā, manā pēdējā dienā, atkal sākās stress, jo visa diena paskrēja kārtojot dzīvokli un manas mantas aizbraukšanai. Jonas pārvācās uz mazo (offisa) istabiņu, un mūsu guļamistabu viņš atvēlēja nākamajam īrniekam – Kristiānam. Kristiāns ir Jonasa viens no labākajiem draugiem, ar kuru viņš jau reiz ir dzīvojis kopā. Līdz ar to, man sirds ir mierīga.

Starp citu, Jonas dabūja darbā paaugstinājumu, ko viņš jau sen gribēja. Līdz ar to, no 1. marta arī Jonasam būs lielas un interesantas pārmaiņas. Neskatoties uz to, ka viņam būs jauns darbs,  jaunais boss viņam ir jau devis atļauju pie manis divas reizes braukt ciemos. Šīs ciemošanās nozīmē, ka vienā rāvienā netiksimies tikai 1,5 mēnesi. Lai gan man bija ļoti grūti no viņa atvadīties, zinu, ka šis laiks paskries ļoti ātri.

Ar to arī savu mēneša aprakstu beigšu. Priekšā tik daudz jaunu iespaidu un pieredzes. Visdrīzāk šajā blogā turpmākos 8 mēnešus neko nerakstīšu. Krievijai un Dublinai atvēlēšu savus individuālos blogus, kurus rakstīšu angliski.

To my future me: Elīn, Tu savā dzīves grāmatā tieši šajā brīdī pāršķir jaunu baltu lapu. Tev nav ne mazākās nojausmas, kādas nākamās lapas piepildīsies, taču izbaudi ik katru „krāsu”, „burtu”, „līniju”. Esi atvērta katrai jaunai pieredzei un Tev būs atmiņas uz visu dzīvi! Es zinu, ka šis ir liels un drosmīgs, mazliet bailīgs taču noteikti tā visa vērts solis! J

Gadu mija!

Es nespēju noticēt, ka mans pēdējais ieraksts ir bijis gandrīz četrus mēnešus atpakaļ. Laiks tiešām skrien vēja spārniem. Ir noticis tik daudz, ka nezinu, kā lai to visu atceras un īsumā apraksta. Jāsāk laikam ar to, kas manu laiku aizņēmis visvairāk, un tā, protams, ir skola.

Man vēl ir palikuši divi mutiskie eksāmeni, kas jānokārto un tad, 30. janvārī, mans otrais semestris būs oficiāli beidzies. Kopumā šis semestris bija pavisam citādāks, nekā pirmais. Ja pirmajā semestrī man bija trīs, ļoti sarežģīti priekšmeti ar rakstiskajiem un mutiskajiem eksāmeniem, kā arī viens papildus četru nedēļu projekts arī ar rakstisko un mutisko eksāmenu. Bet šajā semestrī man bija tikai divi priekšmeti un viens 16. nedēļu ilgs projekts. Manā programmā, katrā semstrī mums ir jāraksta 4 nedēļu ilgs projekts par vienu no kursa elementiem. Taču tiem studentiem, kas trešajā semestrī dodas apmaiņā vai praksē, ir iespēja vienā rāvienā rakstīt par diviem elementiem uzreiz, un to mēs ar Vaivu, savas situācijas dēļ, arī darījām. Ar savu projektu mēs mēģinājām pētīt un rast tehnoloģisku risinājumu bēgļu bezdarbam Dānijā. Negāja viegli, taču ar rezultātu esam apmierinātas. Novērtējumu uzzināsim uzreiz pēc mutiskā eksāmena janvāra beigās.

Kā jau minēju, man vēl bija divi priekšmeti šajā semestrī. Viens bija obligātais priekšmets metodoloģijā. Ļoti filozofisks, izstiepts, garlaicīgs un pat mazliet mokošs. Tikai tagad saprotu, ka šis priekšmets bija arī ļoti vērtīgs, jo man ir skaidri saprotams, kādas ir manas skolas akadēmiskās prasības maģistra darba rakstīšanas procesā. Šajā priekšmetā man un manai grupai, kurā biju ar Vaivu un Donatas (lietuviešu puisi), sākums nebija viegls. Beigas arī nē, jo darbu iesniedzām 30 minūtes pirms nodošanas termiņa, 2. janvārī. Darbs nu ir iesniegts, un novērtējumu, kas šajā priekšmetā ir uz ieskaitīts / neieskaitīts, uzzināšu uzreiz pēc mutiskā eksāmena, 30. janvārī.

Grupas darbs ar Vaivu un Ewu

Viena līdzība ar iepriekšejo semestri ir manam priekšmetam tehnoloģijā. Tā pat, kā iepriekš mocījos ar programēšanu, šajā semestrī mocījos ar Big Social Data Analytics. Galvenais kursa vadītājs, Ravi, bija indietis un katru otro lekciju vadīja, kāds cits indieitis no viņa „ mafijas”. Tā mēs viņus klasē iedēvējām - „Indijas mafija”. Viņi bija kādi 6 pasniedzēji, kas vienmēr turējās kopā. Ja viens vada lekciju, tad pieci pārējie arī sēž auditorijā, pirmajā rindā un klausās. Dažiem no viņiem bija tik spēcīgs akcents, ka tik pat labi varēju uz lekciju arī nenākt, jo bija sajūta, ka šis cilvēks runā pa visam citā valodā. Neskatoties uz visu to, priekšmets bija ļoti tehnisks, un mūsu grupā, kurā biju es, Vaiva un Ewa, atkal nebija neviens, kam šajā jomā būtu iepriekšējas pieredzes. Termiņš, kad mums no pasniedzējiem bija jāsaņem datu virknes, lai tās analizētu un vizualizētu, tika nepārtraukti atcelts uz vēlāku laiku. Visā šajā procesā, mums pēkšņi radās iespēja, savā grupā uzaicināt pakistāņu sievieti, ar lielu pieredzi šajā jomā. Visas ļoti sapriecājāmies, jo beidzot tuneļa galā ieraudzījām gaismu. Diemžēl, šī sieviete mūs pamatīgi pievīla, jo nekad tā arī neizpildīja apsolīto, mūs visu laiku maldināja un novēlināja nospraustos darba termiņus. Tā nu mums nācās viņu no savas grupas izmest. Kā Ravi teica, mums iestājās pamatīga grupas krīze. Vēl jo vairāk, Ewa atkal pierādīja, ka viņa ir grupas enkurs, un man un Vaivai vienai pašai nācās šo grupas kuģi airēt uz priekšu. Cīnījāmies ne pa jokam, skatoties neskaitāmus youtube video, kā lietot visas tās sistēmas, kas mums bija jālieto, lasot, mācoties, atkal pārlasot, utt. Kad abas jau bijām devušās mājās Ziemassvētku brīvdienās, vēl divas pilnas dienas un naktis rakstījām, līdz darbs bija pabeigts un nodots pirms termiņa. Tas notika 22. Decembrī, ap pulksten trijiem rītā. Ak, kāds tas bija atvieglojums, jo šajā priekšmetā mutiskais eksāmens nav, un, ja neesam izkritušas, tad ar šī gala darba iesniegšanu, viss ir arī beidzies. Novērtējumu vēl gaidām.

Es sašauta Minnij pele, Jonas
ievainots haizivju pētnieks

Bet kopumā, skolas trakums sākās tikai uz beigām, jo pirmajā semestra daļā nekādu lielo stresu vai baigo mācīšanos neatminos. Līdz ar to, varēju vairāk laika veltīt darbam, draugiem un pati sev. Piemēram, šogad atkal uzrīkojām pie mums mājās pamatīgu Halloween ballīti. Lielākā daļa bija parūpējušies par iespaidīgiem kostīmiem un arī mēs ar Jonasu pielikām pūles, lai izskatītos Halloween tēmai atbilstoši. Viss bija lieliski, līdz brīdim, kad beigās izcēlās pamatīgs kautiņš starp Telas dzīvokļa biedru Patriku un Telas draudzeni, kas pie viņas tajā brīdī ciemojās. Šokējoši, bet šķiet, ka kaut kas tāds var notikt tikai īstās ballītēs! Ha! 

Kopš septembra, kad pēdējo reizi rakstīju līdz šim brīdim, esmu bijusi vairākos mazos ceļojumos. Biju darba komandējumā uz Zviedriju, tad vēlāk ar Telimenu Dublinā, un divas reizes Latvijā. Turpinājumā īsumā aprakstīšu par katru no šīm pieredzēm.

Ramboll visai vadībai, kur strādāju arī es, rīkoja braucienu uz Möle – mazu, pasakaini skaistu piekrastes pilsētu Zviedrijā. Tikai 2 stundu braucienā no Kopenhāgenas. Visi kopā uz turieni devāmies ar autobusu no ofisa ēkas. Bija viens drosminieks, kas uz turieni brauca ar riteni. Kad ieradāmies, katram tika izsniegta atslēdziņa uz savu privāto numuriņu. Viesnīca bija fantastiska, ar skatu uz jūru. Apkārt bija vienas vienīgas villas. Dievišķīga vieta. Kā paradīze. Kopā tur pavadījām divas naktis. Visa šī pasākuma tēma bija – komunikācija. Jau ilgu laiku pirms brauciena, mums katram vajadzēja online aizpildīt personības testu. Tad divi pasākuma vadītāji, kas šo testu pēc tam bija analizējuši, katram iedeva individualizētu grāmatu, kurā bija aprakstīta un izanalizēta mūsu personība darba vidē. Šajā grāmatā katrs varējām atklāt ļoti interesantas atziņas. Tā nu tās dienas pagāja strādājot ar šiem personības profiliem un mācoties, kā vislabāk šie personības profili var sastrādāties. Man ļoti patika. Arī katrs vakars noslēdzās ar lepnām vakariņām un gardiem dzērieniem. Noteikti nenožēloju, ka aizbraucu, jo sadraudzējos ar daudz jauniem kolēģiem, no kuriem daži firmā ir lieli bosi. Neksatoties uz to - šajā vidē mēs atradām daudz kopīga. Nākamajās dienās bija pilnīgi cita sajūta, kad gāju uz darbu. Daudz pozitīvāka un siltāka. Žēl, ka tas nenotika ātrāk, jo šis ir mans pēdējais mēnesis Ramboll. Tā jau te nebija nemaz tik slikti. Ziemassvētkos atkal tikām apdāvināti ar skaistām dāvanām. Es šoreiz saņēmu elegantu Skagen pulksteni. Ļoti patīkami ir justies tādā veidā novērtētam.

               

                Skats uz mūsu viesnīcu

Skats no mūsu viesnīcas

Neilgi pēc tam, oktobrī ar Telimenu devāmies uz Dublinu. Mums abām šī bija pirmā reize šajā pilsētā. Lai gan iepriekš šeit biju bijusi, kad piedalījos Google vasaras programmā, es pilsētu toreiz vispār nedabūju apskatīt. Palikām Telimenas hostelī – Generator. Mums bija sava privātā istabiņa un hostelis atradās pašā centrā. Arī ar laika apstākļiem mums bija pamatīgi noveicies, jo saulīte spoži spīdēja un mūs sildīja ik dienas. Kopumā mums ļoti patika šī pilsēta, jo cilvēki bija tik draudzīgi un atvērti un visur apkārt varēja dzirdēt valodu, ko labi saprotam. Jā, skaista, liela un draudzīga pilsēta. Nevaru sagaidīt vasaru, kad tur pati dabūšu dzīvot. 

                     

                        Skaistā, mīlīgā Dublinas vecpilsēta

Mūsu brokastis, pusdienas, vakariņas

Tad vēl man bija divi braucieni uz mājām. Viens bija pārsteigums, par kuru zināja tikai Madara un Armands. Man kādu laiku iepriekš bija uznākusi maza depresija un ļoti gribējās satikt mīļos. Tā nu atradu lētas biļetes uz vienu nedēļas nogali un izdomāju, ka šoreiz par to nevienam neko neteikšu. Oi, pārsteigums izdevās. Mamma palika pavisam mēma, kad mani pēkšņi ieraudzīja. Vija un Juris, kā jau vienmēr super priecīgi un patīkami pārsteigti. Kopumā tā bija lieliska atpūta un es priecājos, ka varēju tādā veidā ar savējiem uzlādēties.

Nākamais brauciens bija Ziemassvētkos. Šoreiz Latvijā biju no 19. līdz 30. decembrim. Pirmās divas dienas man pagāja rakstot projektu, bet, kad tas bija nodots, varēju beidzot arī atpūsties. Labi, ka biju īsi pirms tam atbraukusi, jo citādāk vienā reizē nevarētu atvest visas Ziemassvētku dāvanas. Lai nu kā, Latvijā biju tikai 10 dienas, taču paspēju izdarīt tik daudz. Pirmkārt, tā kā neilgi pirms tam biju atsākusi iet uz sporta zāli, šo ieradumu negribēju atstāt novārtā, tāpēc kopā ar mammu devos vesalas četras reizes uz nodarbībām viņas zālē. Bija interesanti redzēt, cik citādāka ir sporta zāles kultūra Latvijā un Dānijā. Bija arī interesanta sajūta iet uz treniņiem, kas tiek vadīti skaidrā latviešu valodā. Taču mans galvenais atklājums bija Boddy Bikes, kas lai gan bija pamatīga sviedru pirts, man ļoti patika. Papildus treniņiem, izlēmu, ka pilnībā ateikšos no saldumiem. Esot Latvijā, tā arī nevienu kūciņu, keksiņu, konfektīti neapēdu un ar šo apņēmību turos vēl jo projām. „Turos” skan briesmīgi, jo īstenībā man jau sen nemaz neko tādu negribas. Es ēdu visu, ko gribu, izņemot šo mākslīgo cukuru un es jūtos vienkārši lieliski. Ja arī vienu vai divas reizes tomēr esmu pierunāta nokosties gabaliņu, jau tagad varu just, ka manām garšu kārpiņām tas viss šķiet daudz par saldu. Pateicoties šim dzīvesveidam es jūtos un izskatos lieliski. Esmu sasniegusi savu perfekto svaru un ļoti ceru, ka nekas man šo apņēmību nākotnē neizjauks.

Bez sportošanas un veselīga dzīvesveida, cik nu vien varēju, centos sevi sakopt. Biju pie higēnista, masieres, manekīres un kosmetaloģes. Biju arī kulturāla, jo noskatījos divas skaistas izrādes – „Asins kāzas” Nacionālajā teātrī un „Latviešu mīlestība” Rīgas Jaunajā teātrī. Biju arī uz pasakaini skaistu Ziemassvētku koncertu Ķīpsalā. Noskatījos latviešu jauno kino filmu „Svingeri”, taču tā man ne sevišķi patika. Un pats galvenais, paspēju satikt dažas no savām dārgajām draudzenēm - Daci, Līvu un Katrīnu.

Mana lieliskā ģimene
Ziemassvētku vakarā

Noslēgumā par šo braucienu varu pateikt tikai to, ka bija bezgala jauki un skaisti. Mūsu Ziemassvētku vakars bija tik sirsnīgs un jautrs. Man ir pati labākā ģimene un siltākās mājas, kur varu aizbraukt jebkurā brīdī un uzlādēties uz visiem 100%.

Dānijā atgriezos 30. decembra vakarā. Šī gada nobeigums man bija tāds haotisks. Īsti nevarēju atpūsties, jo bija jāraksta projekts metodoloģijā. Rakstīju līdz vēlai naktij. Nākamā rītā atkal cēlos un rakstīju. Mēs ar Vaivu bijām ielūgtas pie Ilzes vakariņās. Ilze tagad ir pārvākusies vienkārši pasakaini skaistā dzīvoklī pie paša ūdens, kopā ar vēl divām meitenēm un tajā vakarā mums bija sarunāts, ka visas piecas paēdīsim lepnas vakariņas un tad dosimies pie Mads uz jaunā gada ballīti. Jonas, Mads un vēl 20 puiši vakariņoja kopā. Mums visiem pēc tam bija paredzēts tikties pirms pusnakts Madsa ballītē. Viss 31. decembra rīts gan izvērtās lielā drāmā, jo viena no šīm Ilzes draudzenēm sāka celt traci par katru sīkumu. Sākot ar to, ka Vaiva pēdējā brīdī (ar Ilzes atļauju) uzaicināja līdzi vienu savu draudzeni un beidzot ar to, ka manis pasūtītais ēdiens, ko Jonas viņām vēl pieveda pie durvīm bija sajakuts ar citu. Tik un tā labs un gards ēdiens, un traci tur nevajadzēja celt, taču šī primadonna to vien gaidīja, lai atkal piesietos kādam sīkumam. Paralēli tam visam man bija jāraksta projekts, un šie nevajadzīgi zvani un bļaustīšanās mani pilnībā izsita no sliedēm. Paldies dievam viss beigās norima un mums bija jauks vakars, taču to, ka ar šo meiteni vairs negribu saistīties, tagad zinu pavisam skaidri.

Vienīgā bilde no Jaunā
gada nakts

Vispār jaunajā gadā man īsti nebija tās svētku sajūtas. Bija jautra ballīte, es izskatījos un jutos lieliski savā jaunajā kleitā (par kuru saņēmu neskaitāmus komplimentus), taču to, ka tā būtu kaut kādā veidā īpašāka ballīte par citām, to es nevaru apgalvot. Varbūt tikai tas, ka visi bija svinīgi apģērbušies un, ka ārā jau no tās dienas rīta visur dardēje petardes un salūti šo dienu padarīja mazliet citādāku. Jā, bet šaudīšanās bija vienkārši neizturama. Mans dzīvoklis ribēja un uz ielas iziet bija gandrīz vai pašnāvība. Autobusi kursēja par dievs vien zina, kādiem maršrutiem, jo dāņi spridzināja ielas vidū, tādā veidā traucējot satiksmi un apdraudot apkārtējos. Kaut ko tādu es nebiju gaidījusi. Ļoti nepatīkama sajūta. 

Protams, nākamais rīts bija smags un to visu vēl smagāku padarīja fakts, ka projekts vēl nebija pabeigts. Ap sešiem vakarā ķēros tam klāt. Rakstīju līdz vēlai naktij un vēl nākamās dienas agrā rītā. Kad tas beidzot bija nodots, es sapratu, ka esmu vadīta ar kaut kādu nezināmu adrenalīnu, jo uzreiz pēc nodošanas man iestājās tāds atslābums, tāds pārgurums, ka es aizgāju gulēt un paliku gultā līdz pat vakaram. Pagāja vairākas dienas līdz atguvu kaut kādu līdzsvaru savā ikdienā.

Ar līdzsvara atgūšanu, mans aizbraukšanas datums arī ir pienācis pa visam tuvu. Nu jau pēc mazāk kā mēneša es pārcelšos uz dzīvi Pēterburgā. Visi dokumenti ir nokārtoti, biļetes nopirktas, atvadu ballītes datums noorganizēts, dzīvokļa biedrs Jonasam atrasts... Protams, kā jau bija gaidāms vēl ir dažas neskaidrības sakarā ar kursiem, bet, cik saprotu, tas viss piederas pie lietas. Diemžēl stipendiju, kurai pieteicos nedabūju, taču tā kā esmu dzīvojusi Dānijā jau vairāk nekā piecus gadus, varu ņemt līdzi savu ikmēneša stipendiju, kas man visdrīzāk nosegs visus tēriņus. Šajā jomā arī viss ir kārtībā. Esmu mazliet satraugta par dzīvi kopmītnēs un faktu, ka man būs jādala istaba ar vienu vai pat divām citām meitenēm, taču zinu, ka tas viss ir daļa no pieredzes un šajā ziņā cenšos sevi noskaņot pozitīvi.

Pirms aizbraukšanas noteikti vēl uzrakstīšu vienu blogu, un tad sākšu jaunu par savu apmaiņas pieredzi Pēterburgā. To rakstīšu angliski, lai visi mani internacionālie draugi, kas vēlas, var man just līdzi.

Sveicieni!

Dzīve turpinās! Viss ir lieliski!

Mana vasara pa īstam sākās tikai jūlija vidū, pēc atgriešanās no Dublinas. Taču, mans Google piedzīvojums (par laimi) ar to vēl nebija beidzies, jo ar nepacietību varēju sākt gaidīt savas intervijas rezultātus. Atbilde tika solīta pēc 6 līdz 8 nedēļām. 7. nedēļas sākumā, vairāki dalībnieki no Googles vasaras programmas, mūsu WhatsUp grupā sāka dalīties ar saviem jaunumiem. Daļa teica, ka ir saņēmuši epastu ar lūgumu nosūtīt Googlei savas skolas diplomu un pases kopijas, daļa teica, ka esot saņēmuši uzaicinājumu uz vēl vienu interviju, taču bija arī daļa, pie kā piederēju es, kas vispār nesaņēma nekādu ziņu. Dienas gāja, un nekā. Kopš pēdējās dienas Dublinā, nepārtraukti domās atgriezos pie intervijā uzdotajiem jautājumiem, un nezinu, kāpēc, bet šaubas par manām izredzēm tikt praksē tikai auga. Tas, ka bija pienākusi 8. nedēļa un es vēl joprojām neko nebiju no Googles dzirējusi, lika man domāt, ka tas neko labu neliecina. Katru dienu centos Universam sūtīt labas domas, taču cerību noturēt nebija viegli.

Beidzot, 8.nedēļas sākumā arī es saņēmu meilu, kurā bija teikts, ka mana lieta turpina iet uz priekšu un tāpēc arī man ir jānosūta Googlei savas skolas diplomu un pases kopijas. Gala atbilde tika solīta nākamās nedēļas laikā, taču arī tad vēl nekas nebija skaidrs, jo lai gan saņēmu zvanu, tas vēstīja, ka mans profils vēl joprojām tiek apsvērts. Lieki teikt, ka vēl neviens kandidāts nebija saņēmis oficiālu apstiprinājumu. Gaidīšanas laiks bija satraukumu pilns, jo nespēju noticēt, ka man tiešām vēl ir iespēja tikt praksē vienā no pasaules labākajām kompānijām. Zvanu saņēmu brīdī, kad to vismazāk gaidīju. Nezinu kāpēc, bet bija sajūta, ka tās ir labas ziņas. Pēc īsām pieklājības frāzēm, beidzot man tika paziņoti lieliskie jaunumi. Man tika piedāvāta 3 mēnešu prakse Dublinā, kas sāksies uzreiz pēc mana apmaiņas semestra Pēterburgā. Aiz laimes un lepnuma nezināju, kur likties. Es vēl joprojām nezinu, kur likties. Tas ir tik neticams un varens manas dzīves pagrieziens, jeb pareizāk sakot vareni augsts pakāpiens pa karjeras kāpnēm. Man sev tiešām bija jāiekniebj, lai pārliecinātos, ka šis nav tikai sapnis. Jo jāsaka godīgi, pēdējās 10 nedēļas, biju sapņojusi par šo zvanu neskaitāmas reizes. Interesanti ir tas, ka mani sapņi vienmēr bija ar laimīgām beigām. Lai nu kā, pagaidām esam tikai daži, kas ir saņēmuši oficiālu piedāvājumu un parakstījuši kontraktu. Tai skaitā mana istabas biedrene, Elena. Par viņu esmu bezgala priecīga. No Elenas dzirdēju, ka divi vācieši saņēma noraidījumu un no sarakstes mūsu WhatsUp grupā, varu spriezt, ka vēl ir daudzi tādi, kas gaida atbildes, un pat intervijas. Laimīgā kārtā es neesmu viena no viņiem un varu ar nepacietību sākt gaidīt manu nākamo, piedzīvojumiem bagāto gadu.

Tagad lēnām sāku gatavoties savam apmaiņas semestrim. Sāku veidot budžeta plānus, pieteikties dažādām sponsoru stipendijām, vīzai, meklēt man vispiemērotāko apdrošināšanu, utt. Lai gan dzīve Krievijā solās būt lēta, papildus sponsori nekad nenāktu par ļaunu. Dānijā iespējas ir ļoti daudz. Protams, man ir jāatrod savai apmaiņai vispiemērotākā, un tiešām jāuzraksta labs pieteikums, kas diemžēl prasa ļoti daudz laika. Bet kā jau esmu savā dzīvē neskaitāmas reizes pārliecinājusies, kas ilgi nāk, tas labi nāk.

Cenšos arī sevi gatavot krievu valodai. Esmu likusi lielas cerības uz šo semestri. Tā iemesla dēļ pieteicos savā Universitātē par draudziņu apmaiņas studentiem. Man tika piešķirta krievu meitene un portugāļu puisis. Krievu meitene Liza nāk no Pēterburgas, bet jau vairākus gadus viņa dzīvo un mācās Berlīnē. Viņa mani noveda pie liela šoka, kad teica, ka Pēterburga laikapstākļu ziņā esot kā lietainā un pelēkā Dublina, un pat vēl trakāk. Lai nu kā, man tagad ir cilvēks, kam varu prasīt pēc padoma jebkurā jautājumā.

Vispār abi mani apmaiņas studenti ir ļoti jauki un es viņiem ar visu cenšos palīdzēt, cik nu manos spēkos. Vienu skaistu sestdienas dienu mēs pavadījām 3 stundu garā ekskursijā pa Kopenhāgenu. Mēs piedalījāmies tā sauktajā ”Free Walking Tour”, kur gids pelna tikai uz dzeramnaudu. Šī ekskursija bija vienkārši lieliska, un es gribu uz to aizvest arī Jonasu. Lai nu kā, aktivitātes ar apmaiņas studentiem nu ir pierimušas un labi ka tā, jo man ir atsākusies skola.

Šogad man ir divi priekšmeti un viens 16 nedēļu garš projekts. Salīdzinot ar pagājušo semestri, šis semestris šķiet smieklīgi viegls. Bet man ir bail, ka šādas domas mani ne pie kā laba nenovedīs un man ir sevi jāsaņem rokās un jāsāk pie mācībām pieķerties nopietnāk.

Darbā Ramboll viss pa vecam. Pamatā uz darbu eju kad gribu. Lielākoties man tur fiziski nav jābūt, varu strādāt arī no mājām. Taču līdz septembra sākumam, kad darbā nebija pieņemts jaunais praktikants, man uz ofisu patika iet. Mani viemēr gaidīja Silvijas vecā vieta un garšīgas biznesa pusdienas. Kad atgriezos no atvaļinājuma, ievēroju jaunu studentu asistenti Mārketinga departamantā, un mēs ar viņu iepazīstoties uzreiz sadraudzējāmies. Tagad man ir draudzenīte ar ko iet pusdienās. Īstenībā, kad draudzenīte nevar, tad tagad man ir arī draudziņš – jaunais praktikants. Viņš ir Granta praktikants, kas raksta savu maģistra darbu par Projekta Ekselences departamentu.

Man Silvija nemaz nepietrūkst. Viņai bija pārāk negatīva enerģija. Viņa gan vēl joprojām ir tā, kas man dod lielāko daļu darba, taču arī Grants ik pa laikam atrod kaut ko priekš manis. Vispār ar Grantu ir ”interesanti”. Viņš man vienu reizi pajautāja, vai negribu papildus nopelnīt un pieskatīt viņa trīs mazās meitenes. Protams, piekritu, jo papildus nopelnīt man šobrī tiešām vajag. Dienā, kad meitenes pieskatīju, man piezvanīja Google ar labajiem jaunumiem. Līdz ar to, manu atlikušo dienu nekas nevarēja sabojāt un mēs ar meitenēm lieliski pavadījām laiku. Meitenes tiešām bija labi audzinātas un mazākā, sešgadīgā man no sirds lika smieties. Taču, viņu tēvs gan ir dīvains tipiņš. Man viņu ir ļoti grūti atkost, jo vienu dienu man pret viņu nav nekādu iebildumu, man viņš pat sāk patikt, taču nākamajā es viņu jau vairs nevaru ciest. Laimīgā kārtā, man par viņu drīz vairs nebūs jāuztraucas.

Mana skola sākās tikai 8. septembrī, līdz ar to man bija diezgan daudz brīva laika. Cik vien varēju, centos to pavadīt ar draugiem un Jonasu. Šovasar man nācās atvadīties no Pjotreka. Viņš dabūja stjuarta darbu Arab Emirates, un tagad viņam ir jāpārceļas uz Dublinu. Man par viņu, protams, ir liels prieks, taču ir dīvaini, ka viņš tagad būs tik tālu prom. Laimīgā kārtā, Telai ir jauns dzīvokļa biedrs, kas mums tik ļoti atgādina Pjotreku. Īstenībā pēc viena sleepover pie Telas, kur līdz vēlai naktij smējāmies ar jaunu dzīvokļa biedru, nospriedām, ka viņš savā ziņā ir labāks par Pjotreku (tas gan skan ļauni). Vēl, sakarā ar pārmaiņām manu draugu / paziņu dzīvēs, varu pieminēt, ka Gyda ir stāvoklī, Natalia un Elīna Z ir saderinājušās un Vaiva ir atkal kopā ar savu bijušo. 

Lai nu kā, atpakaļ pie mansi. Cik vien varēju, centos ierasties uz visiem pasākumiem, uz kuriem tiku aicināta. Biju pat uz Jonasa brāļa 40 gadu jubileju. Beigu beigās pasākums izdevās uz urrā un man gāja vareni jautri. Jonasa māsīca bija paņēmusi līdzi savu jaundzimušo meitiņu, ko atļāva man paturēt klēpī. Es biju tādā sajūsmā. Viņa bija tāda mīlulīte. Tik maziņa, tik viegliņa un smaidīga. Jā, tāda man viņa ļoti patika, un es par viņu tādos brīžos tad varu arī papriecāties. Bet lai tagad pati uzņemtos rūpes par mazu bērnu. Nē, paldies! Lai nu kā, kā jau teicu, ballīte gāja uz urrā, kokteiļi nekad nebeidzās, un es biju sajūsmā. Līdz brīdim, kad atapos mājās un sapratu, ka esmu pazaudējusi somu ar atslēgām un manu Iphone. Manu darba Iphone. Nākamā rītā, pateicoties aplikācijai FindMyPhone visu atradu. Ak, kāds tas bija kauns.

Bez maniem nesenajiem piedzīvojumiem, jāpiemin arī mazliet senākie. Jūlija sākumā pie manis uz pāris dienām ciemojās Madara. Viņa bija tiko beigusi savu Eiropas projektu, kas notika Dānijā. Tā vietā, lai pa taisno dotos atpakaļ uz Latviju, viņa palika pie manis mazliet ilgāk. Mūsu galvenais piedzīvojums bija BonBon-Land, atrakciju parks. Šķiet, mēs pa karuseļiem ārdījāmies pilnas septiņas stundas. Nespēju noticēt, bet gan man, gan Jonasam beigās bija tik sūdīgi, ka pāris reizes nācās izlaist. Vai mēs tiešām paliekam jau tik veci? Šausmas. 

Neilgi pēc Madaras aizbraukšanas, mēs ar Jonasu jau devāmies uz Latviju. Pēc pāris dienām Latvijā, mēs visi (es, Jonas, mamma, Madara) devāmies 3 nedēļu garā road tripā. Pirmā pietura bija Vīnē, Austrijā, kur mūs sagaidīja mans paziņa Mustafa. Mustafa ir puisis, ar ko iepazinos Eiropas projektā Stambulā. Viņš mums piecu stundu laikā lieliski visu izrādīja un pastāstīja. Tālāk turpinājām ceļu uz Zagrebu, Horvātijā. Tur man bija paredzēts tikties ar Ewu, meiteni ar ko es iepazinos tajā pašā Eiropas projektā. Diemžēl viņai pašā pēdējajā brīdī nācās tikšanos atcelt. Beigās mazo, jauko vecpilsētu apskatījām paši. Nākamā pietura bija Plitvicas ezeri, Horvātijā. Skaista vieta, taču laika trūkuma dēļ, mums visu vajadzēja ļoti ātri izskriet. Tad pienāca Splitas kārta. Tur pavadījā 4 dienas. Pamatā dzīvojāmies pa pludmali un centāmies atgūt spēkus no garā ceļa. Pēc 4 dienām Splitā, devāmies tālāk uz vietu, kur gribējām traukties ar trosēm pāri milzīgajām klinīm. Slikto laikapstākļu dēļ, šo piedzīvojumu nācās atcelt, un mēs devāmies tālāk uz Dubrovņiku. Ar vienu dienu pietika, lai iepazītu šo skaisto, taču mazo vietu. Nākamais, mazliet ilgākais punkts bija Kotora, Melnkalnē. Dzīvojām pasakaini skaistā vietā un dienas aizvadījām pastaigās ar vissbrīnišķīgākajiem skatiem. Pēc Kotoras, nākamā pietura bija Budva, kas mums nepavisam nepatika. Pēc Budvas devāmies uz Sveti Stefan, kas bija daudz dārgāka Budvas versija. Kad piedzīvojumi šeit bija beigušies, devāmies Taras upes raftingā. Gāja jautri, taču šķiet visu gaidījām ko daudz iespaidīgāku. Mūsu ceļojuma pēdējās dienas pavadījām Budapeštā, Ungārijā un Bratislavā, Slovākijā, kur mūs sagaidīja un visu izrādīja manas senās draudzenes Veronika un Nina.

Ceļojums bija ļoti garš un brīžiem nogurdinošs. Taču mēs redzējām tik daudz skaistu vietu un piedzīvojām tik daudz skaistu momentu, ka jāsaka paldies Madarai, kas visu cik vien nu varēja iemūžināja savā kamerā.

Lūk tā, tāda ir bijusi mana skaistā, bezrūpīgā vasara. Nu, ir laiks atgriezties realitātē. Man priekšā tagad ir darba komandējums uz Zviedriju, mazs ceļojums ar Telu uz Dublinu, cerams brālēna Armanda apciemojums un kas zina, kas vēl.  

MARATONS ir noslēdzies

Pēdējie divi mēnēši ir bijis viens vienīgs ‘’maratons’’. Uzreiz pēc Romas atvaļinājuma, man bija atlikušas tikai 2 nedēļas, lai uzrakstītu un iesniegtu divus referātus likumdošanā. Paralēli tam, man bija ļoti daudz darba Ramboll, bija neskaitāmi daktera apmeklējumi un tikšanās ar manu studiju grupu.

Kad pēdējie referāti bija nodoti, sākās cītīga gatavošanās maniem četriem mutiskajiem eksāmeniem. Pa vidu tam vēl paspēju uz pāris dienām aizbraukt mājās, Madarai uz izlaidumu. Ļoti gaidīju šo mazo atvaļinājumu, jo domāju, beidzot arī man būs iespēja pabaudīt šo karsto vasaru, kas bija plosījusies un visus lutinājusi, kamēr es sēdēju četrās sienās un mācījos. Bet nē, kad ierados Latvijā dienas ar 30 grādiem bija beigušās, un es varēju tikai priecāties par tiem dažiem mirkļiem, kad nelija lietus.

Madaras izlaidums

Sliktie laiapstākļi man garastāvokli diži nebojāja, jo biju patiesi laimīga būt kopā ar ģimeni. Katru reizi, kad satieku mazās meitenes – Amandu un Madaru, nespēju noticēt, cik viņas jau lielas un saprātīgas. Cik viņām jau spilgras personības. Man, protams, ir liels prieks un lepnums. Madara, piemēram, saņēma visvairāk apbalvojumus gan mākslas, gan skolas pasākumu sfērās. Arī Armands, mans brālēns, ir kļuvis par interesantu sarunu biedru. Patīkami redzēt, ka arī viņš lēnām pa lēnītēm atrod savu ceļu, pa kuru vēlas iet.

Neko daudz Latvijā nepaspēju sadarīt. Biju tikai uz nepilnām 6 dienām. Mēģināju pavadīt maksimāli daudz laika ar ģimeni, un lai gan daudz sanāca arī mācīties eksāmeniem, sevi palutināt arī paguvu. Biju gan uz sejas procedūru, uz muguras masāžu un pie manikīres uzliku gelish nadziņus. Ak, kā man patika. Tādai mazai niansītei ir pamatīgs spēks pašapziņas celšanā.

Pēc atgriežšanās no Latvijas turpināju savu maratonu. Viens eksāmens jau bija aiz muguras. Programēšanā. Man gāja ļoti labi, dabūju 10. Vaiva un Pernille dabūja 7. Vaiva, protams, ļoti pārdzīvoja, jo viņas un Pernilles zināšanas vispār nevarēja salīdzināt, bet nu šie eksāmeni diemžēl ir un vienmēr ir bijuši ļoti subjektīvi. Arī turpmākajos eksāmenos man gāja ļoti labi. Likumdošanas individuālajā eksāmenā dabūju 12, biznesa eksāmenā 10 un projektā arī dabūju 10. Pirmo semestri pabeidzu kā izcilniece un godīgi sakot, pati sevi pamatīgi pārsteidzu.

Tiko ieradušās Roskildes Festivālā. Vaiva, Ewa un es.

Uzreiz pēc pēdējā eksāmena, nākamajā dienā jau devos uz Roskildes festivālu. Līdz pat pēdējajam brīdim negribēju braukt, taču Ewa man un Vaivai piedāvāja uz turieni doties, kā VOLT team leader brīvprātīgajiem. Šis amats izklausījās interesants, ar iespēju uzlabot savas team leader prasmes. Darbs arī bija atalgots, dzīvot varējām darbinieku kempā, kur viss ir tīrs un ir pieejamas siltas dušas.

Diemžēl laikapstākļi bija vienkārši drausmīgi. Katru dienu lija, bija auksts un pelēks. Maniem brīvprārīgajiem bija nulle motivācija un nekāda dižā interese ar mani sarunāties. Bija daži normāli brīvprātīgie, taču man kaut kā lielākoties trāpījās sīči ap 15 gadiem, kas savā starpā visu laiku ņēmās un bez prasīšanas gāja pārtraukumos smēķēt. Katrā ziņā, starp mums bija mazs karš un tas nerada nekādu lielo prieku strādāt.

Mums uz 3 meitenēm bija trīsvietīga telts, kas, protams, bija daudz par mazu. Ewas divvietīgais un Vaivas vienvietīgais matracis aizņēma visu vietu. Mums ļoti noveicās ar ‘’kaimiņiem’’, kas par mums apžēlojās un paši piedāvāja atstāt mantas viņu nojumē. Trakākais gan bija tas, ka Ews matracis bija caurs, līdz ar to 9 dienas man nācās gulēt uz cietas, aukstas zemes. Drīz vien jau biju iesnās. Laimīgā kārtā Roskilde nav diez ko tālu no Kopenhāgenas, tāpēc divas dienas nakšņoju mājās. Koncerti šogad arī nebija nekādi dižie, vai arī es nebiju tajā pašā labākajā omā, taču divus koncertus gan es izbaudīju uz visiem 100 - Red Hot Chilli Peppers un Macklemore. Šo divu konceru dēļ viss pasākums ieguva citu vērtību, tāpēc, lai kā arī mums negāja – tas bija to vērts. Bet nākamgad gan es vairs nebraukšu. Ja man vispār nākamvasar būs laiks, tad es daudz labprātāk izmēģinātu citus Eiropas festivālus.

Uzreiz pēc festivāla beigām, man bija atlikušas tikai divas dienas, lai savestu sevi kārtībā un sagatavotos vienam no manas dzīves lielākajiem piedzīvojumiem – Google Bold Immersion programmai.

Beidzot bija pienācis laiks šim mega lielajam notikumam. Jau Kopenhāgenas lidostā atpazinu puisi no Zviedrijas, kas mācās manā skolā, līdz ar to man bija ceļa biedrs (blakus gan nesēdējām). Mathias pirmo nakti palika pie sava brāļa Dublinā, tāpēc uz viesnīcu devos viena. Taču pa ceļam satiku meiteni no Dānijas, ko arī atpazinu no mūsu online aktivitātēm. Kad ierados, istabiņā mani jau gaidīja Elena – meitene no Vācijas. Viņa bija ļoti jauka. Mums bija daudz par ko runāt un šķiet tajā vakarā aizgājām gulēt pēc pusnakts. Google mums bija sagatavojusi mazu pārsteiguma Welcome zīmīti un konfektes. Šis, kombinācijā ar luksus viesnīcu jau liecināja par augsto līmeni šajā pasākumā.

Pirmajā dienā, ierodoties Google ofisā, kurā strādā ap 5000 darbinieku biju patīkami pārsteigta. Viss bija tik krāsains un pozitīvs. Visur kur skaties, smaidīgi jauni cilvēki. Jutos kā nonākusi kādā koledžā, jo cilvēki bija ģērbušies ļoti neformāli un kā jau teicu, viss bija krāsains, ik uz soļa vai nu bilijarda galds, vai pinkponga galds, vai galda futbols, utt. Vēlāk redzēju arī lielu sporta zāli, baseinu, zobārsta kabinetu, spa, utt. Un šajā mājā esot 7 dažādi restorāni. Viss manis minētais, protams, darbiniekiem ir bez maksas.

Viena pēc otras sekoja lieliskas prezentācijas un aktivitātes. Viss bija tik iespaidīgs. Otrajā dienā mums bija grupu projekts, kurā katrai grupai bija savs NGO pārstāvis un mums viņam vajadzēja palīdzēt nākt klajā ar mārketinga ideju, kā savākt ziedojumus viņu idejai. Uzvarētāj komanda, par ko paši balsojām, katrs saņēma jaunu Nexus telefonu. Tas visiem bija liels pārsteigums. Otrās dienas vakarā mums bija arī jauka aktivitāte. Mūs sadalīja divās lielās grupās. Viena grupa taisīja sushi un otra, mana grupa picu. Tas bija jautri.

Mans atmiņu dēlis no 3 dienām Dublinā! #Google

Mana mīļākā no visām aktivitātēm bija ēnošana. Es dabūju ēnot Google Baltijas komandu. Bija tik superīgi visus satikt. Visi bija jauni, smaidīgi, stilīgi, draudzīgi. Eh, kā man gribētos tur strādāt. Nākamajā dienā, mums visiem bija oficiālas intervijas prakses darbam nākamajā vasarā. Man bija divas intervijas, katra 45 minūtes. Man ir ļoti grūti kaut ko prognozēt, jo zinu, ka viņi meklē pašus labākos un nekad nekompromizē uz kvalitāti. Nezinu, vai man izdevās sevi pasniegt vislabākajā gaismā, bet es katru dienu cenšos Universam sūtīt labas domas un cerēt, ka pēc 6 – 8 nedēļām pie manis atnāks labas ziņas.

Lai kā arī nebūtu, esmu ieguvusi baigo pieredzi un tagad zinu, uz ko vēlos iet un ko vēlos darīt. Arī pēdējās aktivitātes, jeb atvadu pasākums bija noorganizēts kolosāli. Vislabāk man palicis atmiņā, kungs, kas sēdēja un gleznoja interesentu portretus. Viņš bija ļoti talantīgs, un visi uzzīmētie tiešām līdzīnājās savam atēlam. Izņemot mani. Es galīgi neizskatos pēc sevis, bet nu varbūt cilvēks bija jau saguris, kad beidzot bija pienākusi mana kārta.

Atpakaļ uz Kopenhāgenu devos jau tajā pašā vakarā, uzreiz pēc atvadu pasākuma. Kopš atgriežšanās viss pa lielam rit mierīgi. Varu just, ka maratons tagad uz kādu laiciņu ir aiz muguras un es varu baudīt mierīgas dienas. Arī darbā visi ir atvaļinājumā, un ofisā līdz ar to ir tāds nesteidzīgs miers. Šis miers man ir nepierasts, taču es cenšos baudīt. Mēģinu pavadīt maksimāli daudz laika ar Jonasu, jo biju to nabadziņu atstājusi galīgā novārtā. Cenšos satikties ar draugiem un pēc divām dienām jau gaidu ciemos Madaru. Jūlija beigās man ir ieplānots road trip uz Horvātiju ar Madaru, mammu un Jonasu, bet par to tad nākamajā ierakstā.

10 dienu ceļojums uz Romu

Romā, kur iepriekš nebijām bijuši, izlēmām pavadīt 10 dienas. Tā kā mums bija tik daudz laika, dienas aizritēja bez steigas.

Romā ieradāmies 8. maijā – manā dzimšanas dienā. Uz mūsu dzīves vietu izlēmām doties pašu spēkiem un tādā veidā ietaupījām 30 eiro. Viss gāja gludi līdz pēdējajai pieturai no kuras mums vajadzēja iet kājām aptuveni 10 minūtes. Ceļš bija pa ļoti šaurām un nelīdzenām ietvēm tieši blakus lielceļam. Kad beidzot atradām savu Airbnb, mūs sagaidīja jauns itāļu pāris. Biju mazliet sarūgtināta, jo dzīvoklis dzīvē neizskatījās tik labi kā bildēs. Viss šķita tāds nekārtīgs, un lai gan balkons bija ļoti liels, uz tā nebija ne galdiņa, ne krēsli. Solītais skats uz Vatikānu arī nebija nekas īpašs, jo knapi vien varēja saskatīt mazu tornīti rēgojamies caur kokiem. Iela zem logiem bija ļoti trokšņaina un dažviet dzīvoklī atradām skudras. Wifi arī nebija, lai gan to mums izdevās noķert uz balkona no kaimiņiem. Vienvārdsakot, dzīvoklis bija nekas īpašs.

Šāda paskata sargi bija visur

Vakarā Jonas mani pārsteidza, jo bija mums rezervējis galdiņu kādā īpašā restorānā, ko viņam bija ieteikši draugi. Vakariņas tiešām bija gardas un pārsteigums izdevies. Pirmo reizi dzīvē ēdu oktapusu. Pirmajā vakarā mums bija pāris problēmas ar transporta biļešu iegādi, jo automāti pieņēma naudu ne lielāku par 5 eiro, bet mums uz rokas bija tikai simtnieki. Beigās visa stacija tika iesaistīta un naudu mums izmainīja viens no daudzajiem sargiem ar milzīgu automātu un smieklīgu cepurīti galvā. Vēl viens tā vakara piedzīvojums bija neskaitāmie tirgoņi, kas neatlaidīgi centās iemānīt kādu no saviem sūdiem. Vakaros tās pamatā bija rozes, ko viņi man burtiski meta virsū kā dāvanu. Dāvanu par samaksu. Tāds, redz, viņiem princips.

Nākamā rītā devāmies uz lielveikalu iepirkties. Ļoti daudz naudas aizgāja pusdienojot restorānos, tāpēc vismaz brokastis nolēmām ieturēt mājās. Savu balkonu kaut cik iekārtojām, lai varētu vismaz brokastis baudīt ar ‘’miglaino’’ skatu uz Vatikānu. Pēc brokastīm devāmies pastaigā uz Vatikānu. Pa ceļam ievēroju ļoti daudz svēto – gan mācītājus, gan mūķenes. Vēlāk pie šī skata jau pieradu, taču sākumā tas šķita mazliet dīvaini un nierasti. Man ļoti patika klaiņot pa mazajām Itālijas ieliņām. Pirmās dienas vēl pie tam bija ļoti siltas un saulainas, ka tā vien gribējās dzīvoties pa āru. Tad izlēmām iegādāties Hop on Hop off busa biļetes ar audio gidu. Mazliet iegrābāmies ar kompāniju, jo tieši šai kompānijai autobusi bija tādi veci, pieturas retas un audio gids dažās sēdvietās nemaz nestrādāja. Satiksme Romā bija briesmīga. Ievērojām ka nepārtraukti kauc ātrās palīdzības mašīnas, kas iespējams varētu būt šīs briesmīgās satiksmes rezultātā. Mašīnas ļoti negribīgi stājās uz gājēju pārejām un skūteristi drāzās ārā no katra stūra.

Itāļu saldējums bija vienkārši lielisks

Lai gan bijām diezgan patālu no Romas centra, klaiņojot pa mūsu pašu ieliņām atradām vairākus autentiskus itāļu restorānus, kur pat ēdienkarte nebija angļu valodā. Tā, protams, bija laba zīme. Picērija, bija pilna cilvēku un bija interesanti redzēt, ka itāļi vakariņas ēd sākot no 20:00 vakarā. Tā nu mēs 10 dienas dzīvojām kā itāļi, kas ēd vēlu un katru ēdienreizi nobeidz ar esspreso. Ēdām arī daudz saldējumu, kas, protams, kā paredzēts bija vienkārši ekselents.

Kad beidzot pienāca mūsu ekskursiju diena, man pēkšņi sāka sāpēt vēders. Sāpes bija diezgan nepatīkamas, tāpēc izlēmu painteresēties vai tuvumā nav kāds ārsts, kas man varētu palīdzēt. Viss beidzās ar to, ka viena no vietējajām mūķenēm piedāvājās mani aizvest uz slimnīcu, kur rindā nosēdēju 8 stundas. Tā kā sāpes bija nepanesamas, veinkārši iet prom nevarēju. Jāatzīst, ka biju ļoti nepatīkami pārsteigta par itāļu ārstu atieksmi pret pacientiem. Viņi bija ļoti neiecietīgi, jo lai gan daži no gaidītājiem sēdēja mokošās sāpēs, šie mediķi, kas strādāja uzgaidāmajā telpā savā starpā tikai par kaut ko smējās. Viens vīrietis visas tās 8 stundas gulēja tur pat uzgaidāmajā telpā, ik pa laikam vēma, bet neviens pie viņa pat nepiegāja, ne ūdeni iedot, ne pārliecināties, vai viņam viss ir kārtībā. Protams, angliski arī neveins tur nerunāja. Kad beidzot biju izstāvējusi vienu rindu un tiku pie pirmā ārsta, man tika iedurta dibenā šprice ar pretsāpju līdzekli un tad man atkal bija jāgaida. Ļoti neapmierināta un kliba medmāsa man nepārtraukti kaut ko itāliski teica un prasīja. Beigās sapratu, ka man esot jādzer ļoti daudz ūdens, jo man tiks veikta sonogrāfija. Tā nu dzēru, dzēru, līdz man sāka vajadzēt uz tualeti. Kad medmāsai to mēģināju ieskaidrot, tiku aizvesta uz nākamo stāvu, kur man atkal bija jāstāv rindā. Man tika piekodināts, ka uz tualeti iet nedrīkstu. Tā nu 30 minūtes sēdēju nenorāmlās mokās, jo ļoti vajadzēja uz tualeti. Beigās pateicu nākamajai dusmīgajai medmāsai, kas ne vārda nerunāja angliski, ka es vairs nevaru izturēt. Tad viņa man atļāva iet uz tualeti. Kad beidzot atnāca ārsts, viņš ar to nebija apmierināts, bet nu ko nu vairs. Pēc sonogrāfijas noskaidrojās, ka man ir mazi nierakmeņi. Man izrakstīja zāles un piekodināja, ka ir jādzer ļoti daudz ūdens. Biju tik ļoti izsalkusi, ka uzreiz pēc slimnīcas devāmies kārtējajās vēlajās vakariņās

Kolizejs

Tikai maza daļiņa no
Vatikānas dārziem

Laimīgā kārtā mums izdevās visas ekskursijas pārcelt uz nākamo dienu. Mūsu galvenais apskates objekts tajā dienā bija Kolizejs. Biju sajūsmā par šo ekskursiju, jo bijām ar ļoti zinošu gidi, kas interesanti mums pastāstīja par Romas vēsturi un Kolizeja lomu tajā. Diemžēl tā bija pēdējā saulainā diena Romā, jo sākot ar nākamo dienu pamatīgi lija. Saulīte uzspīdēja tikai tad, kad mums to ļoti vajadzēja. Piemēram, dienā, kad devāmies ekskursijā pa Vatikānas dārziem. Tā bija privāta ekskursija, kas bija katra iztērētā eiro vērta. Tik neaptverami skaists dārzs un fonā interesanti stāsti par Vatikānas vēsturi un mūsdienu ikdienas dzīvi tajā. Bez šaubām mana mīļākā ekskursija mūsu ceļojuma laikā. Arī futbola mačs uz, ko Jonas mani uzaicināja ir neaizmirstams šī ceļojuma piedzīvojums. Bijām Romas Olimpiskajā stadionā, kurš varot uzņemt līdz pat 70 000 skatītājus. Protams, stadions nebija pilns cilvēku, taču itāļu fani bija pietiekamā skaitā, lai radītu lielisku atmosfēru. 

Romas Olipiskajā Stadionā

Pēdējajā dienā ar vilcienu devāmies uz Tivoli, kas ir pilsēta aptuveni 70 km no Romas. Ļoti kalnaina, skaista vieta. Uzkāpām pašā augstākajā kalnā, izstaigājām to apkārtni, kas bija pilna ar villām un dārgām mašīnām. Bija skaisti.

Kopumā ceļojums mums ir izdevies. Visādos veidos piedzīvojām īstu itāļu sadzīvi, tai skaitā eirovīzijas fināla skatīšanos ar itāļu komenētājiem pa virsu. 10 dienas noteikti ir daudz par daudz vienā Eiropas pilsētā, it īpaši tad, ja mājās gaida vesels kalns darbu, bet lai šis tad kalpo mums par mācību. 

Viss ir vislabākajā kārtībā

Šodien ir mana 24. dzimšanas diena un esmu ceļā uz Romu. Vai šo blogu vispār var sākt ar labāku teikumu? Diemžēl, manu apņemšanos rakstīt katru mēnesi ir grūti noturēt. Bet tas nav tāpēc, ka nebūtu par ko stāstīt. Stāstīt ir ko, un beidzot man ir brītiņš, kad varu un gribu atskatīties uz pēdējos mēnešos notikušo.

Šķiet, ka viens no lielākajiem notikumiem, kas manu dzīvi varētu pamatīgi mainīt ir apstiprinājums Google University programmai. Vienreiz skolas mājas lapā pamanīju sludinājumu un pieteicos. Šoreiz garlaicīgās motivācijas vēstules vietā bija jāizpilda online tests. Arī savu CV uzfrišināju. Tā kā galvenā programmas tēma ir AdWords, internetā atradu CV template, kas izskatās tieši tā kā Google meklētāj lapa. Šajā brīnumā ieguldīju $ 20, taču jutu, ka tas ir to vērts. Aprīļa sākumā uzzināju, ka esmu tikusi nākamajā kārtā, kas šajā gadījumā bija telefona intervija. Aiz priekiem nezināju kur likties, jo to, ka tikt kaut vai nākamajā kārtā ir liels gods zināju uzreiz. Šī programma ir paredzēta tikai 40 cilvēkiem, un pieteikumi tika izvērtēti no visas pasaules. E-pastā, kurā man paziņoja, ka esmu tikusi nākamajā kārtā bija arī daudz dažādu sagatavošanās materiālu. Lai gan mana intervija bija pēc vienas nedēļas, sāku tai gatavoties uzreiz. Tā kā to uzstādīju par savu prioritāti, mācības uz šo laiku palika otrajā plānā. Mana intervija notika 15. aprīlī plksten. 15:30. Līdz pat pēdējām brīdim biju ļoti satraukusies. Kad telefons beidzot zvanīja, pacēlu un otrā galā dzirdēju ļoti draudzīgu un patīkamu puiša balsi. Sākumā man tika uzdoti vienkārši pamata jautājumi, piemēram, vai varu apstiprināt, ka esmu gatava piedalīties attiecīgajos datumos, utt. Tad vēl bija divi vai trīs jautājumi par manu pieredzi, taču jāatzīst, ka pēc tam, kad beidzu runāt, sapratu, ka biju pilnīgi citā pasaulē un no intervijas neko daudz neatceros. Tā paskrēja nemanot, un es nespēju aptvērt, vai gāja labi vai slikti. Taču tā kā puisis solīja, ka atbildi dzirdēšu tikai maija vidū, centos atslābt. Taču tieši pēc vienas nedēļas pamanīju, ka man ir neatbildēts zvans no Google. Centos uzreiz atzvanīt, bet man neviens necēla. Tā nu mana nedēļas nogale sākās stresā, jo nespēju saprast, kāda iemesla dēļ viņi man būtu zvanījuši. Paldies dievam, pirmdien, Google man zvanīja atkla, un šoreiz es šoreiz es telefonu pacēlu. Zvanītāja man uzreiz pateica, ka zvana ar labām ziņām, jo esmu programmā uzņemta. Tā nu man tagad uz paplātes ir pasniegta mega milzīga iespēja, jo šajā 3 dienu garajā programmā, kas norisināsies jūlijā Īrijā, es un vēl 39 jaunieši tiksim iepazīstināti ar iespēju strādāt Google Global Customer Experience departamentā. Un 3. dienā mums katram būs intervija, kur man būs iespēja tikt praksē. Ideālais variants man būs tāds, ja tikšu 6 mēnešus ilgā praksē (Dublinā) uzreiz pēc atgriešanās no Pēterburgas, kas attiecīgi būs no jūlija līdz decembrim, 2017. gadā. Tas būs laiks, kad man būs jāraksta maģistra darbs un esmu gandrīz 100% pārliecināta, ka šāda kombinācija no manas skolas puses tiks apstiprināta. Galu galā es mācos E-biznesu un savu maģistra darbu varu saistīt ar kādu Google projektu.

Nevar gan teikt, ka šī iespēja man tika pasniegta uz paplātes. Lai šajā programmā tiktu, ieguldīju daudz laika  un enerģijas. Šī iemesla dēļ, mazliet cieta manas mācības un pēdējā nedēļa programmēšanas projekta rakstīšanā bija īpaši stresaina. Mēs ar Vaivu pamatīgi cīnījāmies, lai šo projektu uzrakstītu labā līmenī. Tas bija it īpaši grūti, jo ne tikai mums nebija nekādas iepriekšējas zināšanas par programmēšanu, mēs tam visam pa virsu bijām iestrēgušas grupā ar Pernillu. 49 gadus vecu un vēl pie tam kurlu sievieti. Ātri vien sapratām, ka sarunas ar viņu ir lieka laika izšķiešana un izlēmām visu smago darbu ņemt uz mūsu pašu pleciem. Paldies dievam, Christos, Vaivas labs draugs mums ļoti daudz palīdzēja. Pie viņa pavadījām neskaitāmumus vakarus. Pēdējajā, nodošanas dienā, rakstīt pabeidzām tikai pēc plksten. 03:00 naktī. Christos, mums arī piedāvāja palīdzēt sagatavoties mutiskajam eksāmenam, kas būs jau 6. jūnijā. Mums ar Vaivu jāizdomā, kas foršs kā pateicība par viņa atbalstu. Taču uzreiz, kā beidzās mocības ar programmēšanas eksāmena rakstīšanu, ir sākušās jaunas mocības ar likumdošanas projekta darbu. Jeb pareizāk sakot – diviem darbiem. Viens ir mans individuālais darbs, un otrs ir grupas darbs. Šoreiz grupā esam ar Vaivu un Ewu. Individuālais darbs ir jānodod 23. maijā un grupas darbs jau 27. maijā. Īsti neesmu sākusi nevienu, bet esmu ceļā uz Romu un atpakaļ būšu tikai 18. maijā. Nu ko lai saka – ‘’challenge accepted’’.

Vēl jo projām strādāju Ramboll un vēl jo projām neesmu īsti ar šo darbu apmierināta. Zinu, ka man ir potenciāls uz daudz ko vairāk kā Excel tabulu taisīšana. Taču no otras puses, Ramboll darbu ir ļoti vienkārši apvienot ar mācībām, kas aizņem ļoti daudz mana laika. Esmu vairākkārt mēģinājusi meklēt ko citu, bet beigu galā es saprotu, ka šis pašlaik ir mans ideālais variants, jo kontrakts man tiks pagarināts tieši līdz brīdim, kad braukšu uz Pēterburgu un, ja visas zvaigznes būs man par labu, tad pēc Pēterburgas man jau būs nodrošināta prakse Google. Nezinu gan kā viss mainīsies no jūlija, jo Silvija man paziņoja, ka viņa pārvācas no Dānijas atpakaļ uz Šveici pie sava vīra, kas no šī gada janvāra uzsāka tur darbu. Silvijas plāns gan esot palikt ar Ramboll un strādāt no atāluma kā neatkarīgs konsultants, bet tad jau redzēs. Es tikai ceru, ka līdz ar Silvijas aiziešanu, nebūs tā, ka nebūšu nevienam vajadzīga. Bet es arī ceru, ka nebūs tā, ka man tiks uzgrūzti visi Silvijas darbi, jo šobrīd vismaz izskatās, ka monthly reporting man būs jāpārņem pilnībā uz saviem pleciem.

Lai gan skola un darbs aizņem lielāko daļu mana laika, es cenšos piespiesties iet uz krievu valodas kursiem, taču jāatzīst, ka neredzu tam diži lielu jēgu. Man vispār nav laika pildīt mājas darbus, tāpēc uz katru lekciju eju nesagatavojusies. Un arī pašās lekcijās, sarunas pamatā notiek dāņu valdoā un no krievu valodu es diez ko daudz nedabūju praktizēt. Bet ar lepnumu varu teikt, ka kopš pirmā maija ar Jonasu beidzot esam atsākuši iet uz sporta zāli. Tagad gan atkal būs 10 dienu pauze un noteikti daudz Itāļu picas, pastas un saldējumi, taču ehh...atvaļinājums ir atvaļinājums.

Kopš pirmā maija mūsu dzīvē ir vēl viena liela pārmaiņa. Kad Telimena izvācās, sāku meklēt jaunu īrnieku. Tad ieraudzīju, ka viens no maniem paziņām meklē dzīves vietu savam brālim. Tā nu sāku sarakstīties ar Morganu, franču čali ar ko mēdzu kopā strādāt un, kas kādreiz Jonasam pasniedza privātsundas franču valodā. Kāda es biju muļķe, ka tikai pēc tam, kad bijām par visu vienojušies, pajautāju, lai Morgans pastāsta vairāk par savu brāli. Izrādās šim ir 35 gadi un viņš knapi runā angliski. Trakākais, ka vienojāmies, ka viņš pie mums dzīvos 5 mēnešus. Nu neko darīt. Aprīli izbaudījām divvientulībā, bet jau no pirmā maija sākām dzīvot ar Damien. Pirmo reizi, kad viņu ieraudzīju biju šokā, cik vecs viņš izskatās. Izrādās viņš arī smēķē, kas, protams, ir nejauks mīnuss. Visā visumā viņš ir ļoti jauks un mierīgs un pa lielam mājās daudz laika nepavada, bet jāatzīst, ka neesmu vēl pie viņa pieradusi. Vismaz viņa angļu valoda nav tik zemā līmenī, kā biju gaidījusi un pateicoties viņam, mums Romai ir ļoti jauka kabatas nauda.

Vēl viens traks stāsts man ir saistīts ar baznīcu, jeb kā beigās izrādījās kultu uz ko mani aizvilka Nelda. Viņai kolēģe šo vietu bija ieteikusi, kā interesantu pasākumu, kur smuki dziedot un, kur ir tāda kā debate ar reliģisku tematiku. Kad ieradāmies, mums jau pie durvīm sveicināja un teica ‘’Welcome to the church’’. Kad iegājām galvenajā zālē (šis svētdienas pasākums tika vadīts Brēmenes teātrī, pašā Kopenhāgenas centrā), tur bija tāda mūzija, tāds lāzer šovs, ka nu tikai. Jāatzīst, ka pirmajā reizē, lai gan bijām pārsteigtas par to, kā šī Hillsong baznīcas priesteris uzvedās un vadīja visu pasākumu, emocijas bija pozitīvas un izlēmām nākt atkal. Nākamajā reizē bija mazliet dīvaināk, jo uz skatuves stāvēja liela baļļa, kurā pēc ‘’dievkalpojuma’’ vairākus jauniešus iesvētīja. Jā, viņus svētīja iemērcot visu augumu tajā baļļas ūdenī. Pēc tam, kad beidzot, biju par šo situāciju pastāstījusi mammai, viņa atvēra manas acis un lika saprast, ka tā ir sekta. Galu galā tas nav normāli, ka publikā bija tikai jaunieši, kas nepārtraukti sauc kaut kādus saukļus laikā kad preisteris runā. Un pats priesteris pēc priestera vispāt neizskatījās. Stilīgs, jauns austrāļu čalis, kas visu laiku mētā jokus. Un tam visam pa virsu, cilvēki visu laiku pret viņu cēla un vērsa rokas. Pēc sarunas ar mammu, sāku pētīt, kas tā Hillsong baznīca īsti ir. Un jā, izrādās, ka tas ir kults pasaules mērogā. Tā kā ar visu šo dalījos arī ar Telimenu, aizgāju uz turieni vēl pēdējo reizi, lai tikai parādītu viņai dzīvajā kas tas viss ir. Pēdējā reize bija viss neomulīgākā, jo viss par ko tas priesteris spēja vien runāt bija tas, ka mums par savu galveno mērķi ir jāuzstāda jaunu cilvēku savervēšana un ieguldījums baznīcā (10% no mūsu ienākumiem). Drausmas. Trakākais, ka šī tā sauktā baznīca ir pilna ar janiem cilvēkiem, kas šķiet ir pilnībā nohipnotizēti.

Nobeigt vēlos uz pozitīvas nots. Kopumā man iet ļoti labi. Martā pie manis bija ciemos Katrīna – mana sena draudzene no basketbola laikiem. Ar Jonasu vēlreiz bijām uz Latvišu kino filmu ‘’Sonata’’. Kā man patīk šie vakari. Atkal bijām uz stand up comedy. Šoreiz sapulcējām visus slēpotājus ar ko bijām Zakopanē. Aprīlī tiku uzaicināta uz Ewas dzimšanas dienu. Labākā mājas ballīte, ko biju pieredzējusi pa ļoti ilgiem laikiem. Tad vēl liels notikums bija mana tikšanās ar tēti un Norču. Pēc viņu uzaicinājuma tikties Kopenhāgenā, nolēmu, kāpēc gan nē, un jāatzīst, ka tikšanās bija izdevusies. Bet laikam pats smiekīgākais un stulbākais bija mana cīņa, lai savā īpašumā iegūtu Kylie Jenner lip kit. Pēc vairākiem komiskiem atgadījumiem divas Kylie lūpukrāsas ir nokļuvušas manā īpašumā.

Labi, mans lidojums tuvojas beigām un šķiet esmu atskaitījusies par visu svarīgāko. Nākamais ieraksts būs par manu skaisto 10 dienu ilgo Romas ceļojumu.

Cheers!

Studente uz pilnu slodzi

Nespēju noticēt, ka ir jau marts un esmu maģistra studente vairāk kā mēnesi. Kas tik šajā vienā mēnesī nav noticis. Kā lielākais un galvenais notikums jāmin tas, ka mans pieteikums uz Pēterburgu tika apstiprināts. Vēl jo projām nespēju noticēt, ka nākamgad šajā laikā būšu pilna laika studente Krievijā. Cik satraucoši. Līdz ar to kā otrs lielākais notikums jāmin mana iestāšanās krievu valodas kuros. Jā, kopš 24. februāra, katru trešdienas vakaru pavadu mācoties krievu valodu. Iestājos trešajā līmenī, jo domāju, ka pirmais un otrais man būs par garlaicīgu. Jāatzīst, ka esot trešajā līmenī ar cilvēkiem, kam pirmie divi līmeņi atmiņā ir pavisam svaigi, esmu diezgan zemā līmenī uz pārējo fona. Protams, mana izruna uz pārējo fona ir vislabākā, jo dāņiem krievu valodas skaņas ir kaut kas neaptverams, taču dažs labs ir baigi uztrenējies. Sākumā biju domājusi, ka klase nebūs diži apmeklēta un es būšu vienīgā starp bariņu vecu dāņu veču, kas sapārojušies ar krievu dūdiņām, taču beigās izrādījās, ka tā gluži viss nav. Esam ļoti raibs kolektīvs - veci, jauni, sievietes vīrieši. Šķiet, mums ir ļoti noveicies ar skolotāju, kas pati, protams, ir krieviete. Ludmila ir ļoti dzīvelīga un lekcija ar viņu paiet viegli, neskatoties uz to, ka šo valodu mācos no dāņu valodas un neskatoties uz to, ka trešdienas priekš manis ir ĻOTI garas dienas.

Pa skolu iet labi. Programēšanas kurs paliek aizvien grūtāks un grūtāks, un nu jau ir sācies projekta rakstīšanas laiks. Kaut kā atkal iznāca būt grupā ar Pernillu, to kurlo sievieti, taču jāatzīst, ka ar viņu sastrādāties nav tik traki, kā biju domājusi. Izrādās viņa spēj runāt un mazliet arī lasīt no lūpām. Esot ar viņu vienā grupā, esam spiesti būt ļoti efektīvi un lieki netērēt laiku, jo galu galā viņai ir noalgoti tulki. Paldies dievam, Vaivas ir labos draugos ar programētāju, kas kaut kādu brīnumainu iemeslu dēļ ir ļoti ieinteresēts mums ar šo projektu palīdzēt. Bijām ar viņu uz vienu tikšanos un tajās divās stundās, viņš mums izskaidroja visu daudzkārt labāk un skaidrāk nekā mūsu pašu skolotāja. Cik sapratu mūsu sadarbība ar to nebeigsies, un kad pienāks laiks programēt, viņš mums ar prieku palīdzēšot. Tas mums, protams, ir milzīgs atvieglojums. Vispār projekti un eksāmeni jau tagad sāk spiest uz nerviem. Ļoti uztraucos par eksāmenu likumdošanā. Šis priekšmets ir ļoti grūts un lasāmviela diezgan garlaicīga. Bet zinot mani, viss būs labi.

Pēc mana ļoti neveiksmīgā kritiena

Vēl jo projām neesmu ar nevienu sadraudzējusies. Protams, ik pa laikam parunāju tad ar vienu, tad ar otru, bet nekas vairāk no tām sarunām arī neizvēršas. Ir tik komfortabli būt vai nu Vaivas vai Ewas sabiedrībā, ka es neizjūtu īpašu vēlmi iedziļināties jaunos cilvēkos. Taču es beidzot saņēmos un aizgāju uz vienu klases pasākumu. Tas tika rīkots viena meksikāņa puiša vārdā Alehandro dzīvoklī. No klases bija kādi 15 cilvēki un tad vēl bija vesels bars citu cilvēku ne no mūsu klases. Pats sākums nešķita diži daudzsološs, jo, kad ar Vaivu un Ewu ieradāmies, dzīvoklis bija pārpildīts un tā piepīpēts, ka nāca vēmiens. Viss protams mainījās pēc pāriz glāzēm džina ar toniku. Un pavisam labi un jautri palika pēc vairākiem zaudējumiem beerpongā. Viss beidzās ar to, ka biju pilnīgā &^$(#$%^. Mājās devos ap diviem rītā, taču dzīvoklī iekšā tiku labi ja četros, kam par iemeslu ir tas, ka pazaudēju mājas atslēgas. To sapratu, kad klupdama krisdama biju tikusi līdz mājas durvīm, un, protams, mājās neviens nebija. Jonas bija tālu prom no Kopenhāgenas ar saviem draugiem svinot dievs vien zina ko, un Tela, kas starp citu vēl jo projām pie mums dzīvo, tajā naktī strādāja. Nezinu kādā veidā, bet es saņēmos un devos atpakaļ uz pilsētu, kur atradu Telas darba vietu. Viņa man tad iedeva savas mājas atslēgas un izsauca priekš manis taksi. Mans vakars beidzās ar nevajadzīgu takša rēķinu, pazaudētām mājas atslēgām un pats trakākais – ļoti nejaukām traumām. Mana labā plauksta bija nobrāzta jēlum jēla, kamēr mana kreisā roka bija sasista tik ļoti, ka es vēl jo projām pēc divām nedēļām nespēju panest smagumus vai izdarīt straujas kustības. Šķiet, man vajadzētu saņemties un šajā sakarībā beidzot sazināties ar manu ārstu. Kārtējo reizi secinu, ka neesmu radīta ballītēm un man no tām vajadzētu izvairīties.

Neskatoties uz šo vienu negadījumu, esmu īsts paraugbērns. Mācos kā traka katru brīvu brītiņu. Man ir tik daudz lasāmā, ka citādāk nemaz nevar būt. Šī iemesla dēļ izlēmu pamest AIESEC. Tas bija ļoti grūts lēmums. Ilgi centos saprast visus plusus un mīnusus, līdz beigās secināju, ka tur nav ko daudz saprast, kā tikai to, ka man tam fiziski nav laika. Negribu sevi iztukšot pilnībā. Man pat vairs vispār nav laika satikt savus tuvākos draugus. Paldies dievam, vismaz Tela dzīvo ar mani vienā dzīvoklī un mēs varam redzēties katru dienu un dažreiz pavadīt ļoti jautrus un spontānus vakarus kopā. Un vienīgais īpašais vakars šajā mēnesī ar Jonasu bija mūsu stand up comedy apmeklējums, ko domāju šajā mēnesī atkārtot. Ā, un kā pēdējo jaunumu gribu minēt – mēs nopirkām biļetes uz Romu maijā. Esmu tādā sajūsmā!