07 jūnijs, 2015

Ceļojums uz Londonu

Londonā ar Jonasu bijām no vēla trešdienas vakara (03.06.15) līdz agram svētdienas rītam (07.06.15), tātad 3 pilnas dienas. Tā kā es Londonā biju pirmo reizi, vēlējos redzēt un pieredzēt pēc iespējas vairāk, līdz ar to izlēmām iegādāties Hop on/Hop off busa biļetes. Internetā atradu labu piedāvājum no ‘’The Original Tour London Sightseeing’’kompānijas par 26 mārciņām no cilvēka (http://www.theoriginaltour.com/). Viņu piedāvājumā iekļāvās + viena diena par brīvu, līdz ar to viņu pakalpojumus varējām izmantot 2 pilnas dienas. Un jāsaka godīgi – pārsteidzoši labas un izdevušās 2 dienas, jo ne tikai tikām izvedāti par visām ‘’must see’’ vietām, bet pa ceļam varējām arī klausīties audio gidā un līdz ar to labāk iepazīt Londonu un tās vēsturi.

Mūsu biļetēs iekļauts bija arī city cruise. No Westminster (netālu no Big Ben) ar kuģīti skaisti aizbraucām līdz Greenwich, kur izkāpām un aizgājām uz Karalisko Griničas observatoriju, kam bija liela nozīme astronomijas un navigācijas attīstībā. Tā ir arī pazīstama kā vieta, caur kuru iet Griničas (nulles) meridiāns. Ieeja astronomijas un navigācijas rīku muzejā maksāja 9 mārciņas, tāpēc nolēmām, ka labāk mazliet pasauļosimies un izbaudīsim fantastisko skatu no kalna galotnes, kurā observatorija atradās.

Vēl viena lieliska priekšrocība mūsu biļetēm iespēja doties 3 dažādas walking tūres (katra 90 minūtes ilga). Ceturtdienā devāmies ‘’Changing the guard’’ tūrē. Kolosāls gids un vienreizēja pieredze kopā maršējot ar Bakingemas Pils sargiem. Nākamā dienā devāmies ‘’Rock ‘n’Roll’’ tūrē, kur atkal priecēja super jautrs un interesants gids. Šīs tūres laikā izstaigājām Bītlu, Rolling Stones, David Bowie, The Sex Pistols un citu slavenu rokenrolla leģendu takas. Nebiju ticējusi, ka šī būs tā tūre, kas Londonai manās acīs iedos sava veida dvēseli. Trešajā dienā devāmies ‘’Jack the Ripper’’ tūrē, kuras laikā devāmies pasaules slavenā sērijveida slepkavas takās. Atkal ļoti labs gids un interesanta pieredze. Atgādināšu, ka visas 3 ekskurisjas ir iekļautas tajās 26 mārciņās un ja ir luste, tad tās visas ir iespējams pieredzēt arī vienā dienā. Pirmā tūre sākas 10:30, otrā 13:00 un trešā 15:30.

Tā kā tikām lutināti ar saulainām un siltām dienām, pēc iespējas vairāk centāmies būt ārā. Vienīgie muzeji, ko apmeklējām bija The British Museum – iespaidīga ēka, kur ieeja ir bezmaksas un Madame Tussauds muzeju, kur ieeja gan ir padārga – pāri 30 mārciņām. Mūsu hop on/hop off kompānija piedāvāja vairākus muzeju biļetes ar mazām atlaidēm. Taču cenā neslēpās tas labums, bet gan iespējā nestāvēt rindās. Lai gan katrs par biļetēm samaksājām 31 mārciņu, lepni varējām paiet garām vismaz 300 cilvēkiem. Jau agrā rītā uz muzejiem rindas ir tik garas, ka asti nemaz redzēt vairs nevar. Rindas ir uz biļešu kasēm un rindas ir uz ieejām. Es nešaubos, ka cilvēki tādās rindās var pavadīt pat vairākas stundas. Mūsu biļete (kas vēl pie tam bija lētāka) noteikti izglāba mūsu dienu, jo muzejā bijām 10 minūtēs. Teikšu tā, ka lielo pūļu dēļ, kas rindās stāv, lai nofotogrāfētos ar katru vaska figūru, mana pieredze nebija tā labākā. Vienīgais, kas man tiešām patika bija šausmu istaba un 4D filma par supervaroņiem, taču ne 31 mārciņas vērta.

Vispār ieejas atrakcijās bija salīdzinoši dārgas. Piemēram, lai uzbrauktu The Shard tornī vai panorāmas ratā, no kura paveras skaists skats uz pilsētu cilvēkam ir jāšķiras no aptuveni 30 mārciņām. Mums noveicās, ka kuģīša tūres laikā, gids pieminēja Sky Gardens, kas ir tieši pretī The Shard tornim (pretējā upes krastā), kur var uzbraukt par brīvu. Pirms 18:00 brauciens augšā ir jāpiesaka online, taču pēc 18:00 var stāvēt dzīvajā rindā. Man šķiet, ka pēc 22:00 augšā gan vairs nevienu nelaiž. Kad ieradāmies ap 20:00, rinda bija ļoti gara, taču laimīgā kārtā tā gāja ātri uz priekšu. Skats bija neaprakstāmi skaists un visa atmosfēra, kas tur augšā valdīja bija kā no filmas. Mēs nožēlojām, ka nebijām pasūtījuši vakariņu galdiņu vienā no Sky Gardens trim resorāniem. Cenas starp citu ļoti normālas. Lai nu kā, baudījām kokteili, skatu un dzīvo mūziku. Nezinu, vai viss tik galanti tur bija, jo tā bija piektdiena, taču noteikti iesaku šo vietu ikvienam!

Naudas taupības nolūkos, sākumā plānojām, ka transportam izmantosim tikai hop on/hop off busu un, kur tas nebūs iespējams – iesim kājām. Protams, šis plāns atcēlās, jo sapratām, ka tā pazaudēsim pārāk daudz laika. Lai tā nenotiktu, iegādājāmies Oyster card (kaut kas līdzīgs e-talonam). Depozīts ir 5 mārciņas un par ceļu atkarībā no atāluma maksa ir aptuveni 1,2-2 mārciņas. Pietam, ja vienā dienā ir notērēts vairāk kā 6,5 mārciņas, pārējie braucieni tajā dienā ir par brību. Visa naudiņa, kas paliks pāri, ieskaitot depozītu var tikt atgūta ceļojuma beigās. Jāatceras gan, ka summa beigās nedrīkst pārsniegt 10 mārciņas. Perfekts risinājums tiem, kas dzīvo tālāk no centra un Londonā ciemojas tikai pāris dienas.

Tā kā mūsu ceļojums bija ļoti spontāna ideja, viesnīcu meklējām pēdējā dienā. Cenas, protams, bija astronomiskas, pat viesnīcām, kur cilvēki tripadvisor salikuši bildes ar kožu sakostām rokām. Beigās atradām The Marks Hotel ar salīdzinoši labām atsauksmēm, salīdzinoši tuvu centram un salīdzinoši normālu cenu. Kā pēdējā mirkļa risinājums šī viesnīca ir laba, taču, ja ir laiks, tad gan iesaku viesnīcu/hosteli meklēt laicīgi.

Tiem, kas ir shopacholics, Londona ir perfekti piemērota vieta. Iepirkāmies ne pa jokam. Neticamā kārtā vienīgajai latvietei, kam mūsu ceļojuma laikā uzskrēju virsū bija mana vairākus gadus neredzēta draudzene/basketbola komandas biedrene Hilfigera veikalā. Tā kā viņa tur strādāja, visam dabūjām 50% atlaidi. Šī saskriešanās bija pavisam nejauša un gaužām neticama. Pasaule gan ir maza. Protams, Primark un TK Maxx arī tika patīrīts. Galvenā shopping iela ir Oxford st., kas ir pilnīgi crazy. Kā mana draudzene aprakstīja – Stockman trakās dienas, tikai 10 reizes trakākas.

Kopumā ceļojums bija izdevies. Cilvēki ļoti izpalīdzīgi un mani pārsteidza britu īstenībā ļoti labā humora izjūta. Vienīgais trakais moments bija braukšana mājās. Caur Ryanair bijām nopirkuši biļetes uz transfera busu (National Express) no Luton lidostas uz Victoria bus station un atpakaļ. No lidostas viss bija kārtībā, taču, kad 4 no rīta centāmies tikt atpakaļ, mūsu biļetes autobuss nepieņēma. Teica, ka caur Ryanair pērkot, mūsu biļete skaitoties Stand By, kas nozīmē, ka vietu dabūsim tikai, ja vietas būs, taču visi tās dienas autobusi jau esot pilni. Pēc mazas sirdslēkmes un cenšanās kaut ko mainīt, tomēr palikām autobusa pieturā. Nespēju šim absurdam noticēt, taču beigās tomēr atradām citu autobusu GreenLines, kurš uz Luton kursē netālu no Victoria bus station. Kad knapi to noķērām, mums paziņoja, ka maksāt var tika skaidrā. Naudas uz rokas mums vairs nebija, tāpēc savā panikas apdullumā ieskrēju busā un skaļi paziņoju mūsu situāciju, cerot, ka kāds varēs aizdot mums naudu biļetei. Laimīgā kārtā atradās viena līdzjūtīgā, kas beigās izrādījās brauca ar to pašu lidmašīnu un priecīgi mārciņu vietā pieņēma kronas (braucām uz Kopenhāgenu).  Pa ceļam uz lidostu prātoju, vai es pati šādā situācijā būtu apžēlojusies par cilvēku un palīdzētu, ja varētu. Galu galā tās bija 20 mārciņas, ko divi jaunieši jautājām! Lai nu kā, biju pozitīvi iespaidota un neizsakāmi pateicīga par šīs bulgāru sievietes atsaucību un izpalīdzību!

No viņas vēlāk uzzināju, ka visslabākais un lētākais veids, kā tikt no teiksim Luton lidostas uz centru ir braukt ar GreenLine busu. Pie šofera varot nopirkt biļeti (abos virzienos) par 15 mārciņiem, tātad nieka 7,5 mārciņas vienā virzienā. Taču pērkot tikai vienā virzienā, tas maksās 10 mārciņas.




02 jūnijs, 2015

Eiropas Savienības projekts Stanbulā

Tagad varu priecāties, ka vēl viena no manām 2015. gada apņemšanām ir piepildīta – esmu piedalījusies Eiropas Savienības projektā. Projekts saucās ‘’Re-start Freedoms’’ un tā pamatideja bija runāt par cilvēktiesībām, rasismu, naidu un visām citām iespējamajām diskreminācijām, ar ko mūsdienu cilvēkam nākas saskārties.

Projektā piedalījās 24 dalībnieki - 2 pārstāvji no 11 valstīm. No Latvijas biju es un Lūcija. Lai gan viena otru iepriekš nezinājām, sarakstoties un kopīgi gatavojoties projektam, jutu, ka esam uz viena viļņa. Laimīgā kārtā tā arī bija, un kopš pirmās reizes, kad satikāmies lidostā un šķīrāmies pēc 7 dienām, nebijām pārstājušas tarkšķēt.

Došanās uz Turciju nebija viegla. Abas iepriekšējā vakarā bijām skatījušās Eirovīziju līdz agram rītam, un tā kā man no Kopenhāgenas vēl bija jātiek uz Rīgu, es personīgi biju gulējusi tikai 3 stundas. Uz visa tā pa virsu man lidmašīnā bija jāsēž starp diviem večiem. Tas man bija pārsteigums, jo iepriekšējā vakarā biju palūgusi Jonasam iečekoties manā vietā, un man prātā nebūtu ienācis, ka viņš mani varētu apsēdināt tik debīlā vietā.

Kad beidzot nosēdāmies, centāmies beidzot saprast, kā tad lai tiek līdz mūsu viesnīcai. Lai gan Stanbula bija nosaukta, kā šī projekta oficiālā atrašanās vieta, mēs dzīvojām nekurienē. Kaut kur dziļi, dziļi Āzijas pusē. Diemžēl projekta rīkotāji nebija īpaši pretīmnākoši, jo, kad Lūcija rakstīja un jautāja, kā lai mēs tiekam līdz viesnīcai, neviens viņai neatbildēja. Laimīgā kārtā Lūcijai ir turku draudzene, kura šobrīd ir apmaiņas gadā Latvijā. Viņa bija mums sarakstījusi, kā tikt līdz vienam punktam, kur mūs sagaidīs viņas mamma un tālāk pavadīs līdz viesnīcai.

Lai gan lielākā daļa vietējo runāja ļoti sliktā angļu valodā, kaut kādā zīmju valodā tomēr sapratāmies un pēc vairākām stundām un 3 metro bijām sasniegušas punktu, kur satikties ar turku meitenes mammu. Bija jau tumšs un mums ne prātā nenāca, ka mums vēl priekšā 1.5 stundas garš ceļš. Kad likās, ka šis murgs ir beidzot cauri, meitenes mamma mums paziņo, ka mums vēl ir jāņem autobuss. Apskatoties apkārt es spēju vien redzēt haousu un pārbāztus autobusus, tāpēc to dzirdot man gandrīz saļima pamats zem kājām. Beigās pēc kārtējās skriešanas tomēr savā autobusā tikām un lai gan sākumā neskaidru, galapunktu sasniedzām. Nu ne gluži galapunktu, jo mums vēl bija jāņem taksis. Viesnīcu biegās sasniedzām pēc vairāk kā 4.5 stundām. Nākamais šoka vilnis sekoja pēc tam, kad viesnīcas reception mums sašutumā jautāja, kāpēc mēs neesot pasūtījušas transfer busu? Tā mēs būtu savāktas no lidostas un pa taisno stundas laikā atvestas uz viesnīcu. Lai gan tajā brīdī mēs gribējām organizātoru ar kailām rokām nosist, tagad jāatzīst, ka esam priecīgas, ka ir ko atcerēties, jo tā zviegušas līdz asarām nebijām ilgi.

No rīta devāmies uz Universitāti, kur sākās projekta programma. Iepazināmies ar visiem dalībniekiem, un palikām šokā redzot, ka bija tādi, kas angliski nezināja ne vārda. NE VĀRDA. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tos, kas angliski runāja labi. Jau pašā sākumā sapratām, ka šitas projekts būs pilnīgs fufelis, jo organizātoriksā puse, manuprāt, bija neiedomājami zemā līmenī. Šis viedoklis diemžēl netika mainīts, taču jāatzīst, ka jūtu, ka esmu ieguvusi daudz tikuntā. Mums bija iespēja pavadīt laiku ar turku jauniešiem, tai skaitā lakatainajām, kas ļāva mums uzdot visus interesējošos jautājumus  par viņu kultūru. Man tika dota iespēja paskatīties uz šo kultūru un ticību no pavisam citas perspektīvas un par to es esmu ļoti pateicīga. Vēl viena neatsverama lieta ir kontakti, ko ieguvu projekta laikā un kā galveno man ir jāmin Lūciju. Ar Lūciju jau no paša sākuma sākām plānot pašas savu projektu un nedēļu beidzām ar spēcīgu pārliecību un apņemšanos iesniegt savu projektu nākamajā nodošanas termiņā, kas ir oktobrī. Lūcijai projektu rakstīšanā ir veiksmīga pieredze, līdz ar to mums ceļā nestāv nekas.

Lai gan no visa skaitsā dzīvojām ļoti tālu, vairākkārt mērojām garus pārbraucienus uz tuvākām un tālākām pilsētām. Tā kā bieži grupās staigāju ar vietējiem, jāsaka, ka bija ļoti interesanti. Varu saderēt, ja atbrauktu kā tūrists, tās vietas, kur bijām es nekad nebūtu apmeklējusi.

Vispār centāmies uzturēt pozitīvu attieksmi uz situāciju kādā dzīvojām un tas nebija grūti, jo ar Lūciju mācējām par visām ķibelēm saldi pasmieties. Vienu vakaru nolēmām, ka jāiet lejā uz viesnīcas bāru iedzert koktēli. Tur sākām pļāpāt ar bārmeni, kas bija ļoti jauks, taču mute (zobi) viņam ne tikai izskatījās, bet arī smirdēja pēc kakām. Bet mums vismaz bija jauns draugs.

Nākamā dienā pēc workshopiem gribējām iet ekskursijā pa apkārtni. Saprotot, ka jau pēc pirmā soļa ārā no viesnīcas teritorijas mums visi pīpina un karās pa logu ārā, skrējām atpakaļ un atradām vienu azarbaidžāni, kas bija ar mieru nākt ekskursijā ar mums. Drošībai. Mīnuss tam visam gan bija tāds, ka viņš bija viens no tiem, kas nerunāja angliski ne vārda. Taču tas jau mums netraucēja, jo kā vien varējām sarunājāmies krieviski. Tad mums ar Lūciju pēkšņi savajadzējās baklavas (turku gardums). Azarbaidžanis mūs aizveda uz vietējo konditoreju. Tur, protams, neviens ne vārda nerunā angliski, tāpēc, lai nebūtu jāskaidrojas, mums viss tika dots nogaršot. Smieklīgākais, ka pirms iešanas iekšā konditorejā ieraudzījām savu bārmeni tur pusdienojot. Kā veci paziņas sasveicinājāmies un tālāk devāmies savās darīšanās. Taču pēc neveiksmīgiem sazināšanās mēģinājumiem ar konditorejas puišiem, nabaga bārmenis tika norauts no pusdienošanas un pasaukts par tulku. Lai gan pēc visas tās degustēšanas, mums vairs neko tā pat nekārojās, beigās izlēmām par labu divām baklavām, kuras beigās pieklājīgais bārmenis pieskaitīja pie sava rēķina.

Vispār nepārtraukti saskārāmies ar šāda veida turku viesmīlību. Vēlāk man tika paskaidrots, ka viņu ticība viņiem māca, ka pret saviem ciemiņiem viņiem ir jāizturas tā pat, kā viņi izturētos pret Alāhu. Tas gan ir mazliet ironiski, dēļ patreizējās Sīrijas bēgļu situācijas viņu valstī. Pēc tam, kad apciemojām vieno no viņu žurnālistikas redakcijām, mums tika pastāstīts, ka valdība ir nolēmusi tos nu jau 2 miljonus Sīrijas bēgļu saukt par ‘’ciemiņie’’ nevis bēgļiem, jo tad viņiem nav nekādu financiālu un citādu līdzīgu atbildību. Tas ir briesmīgi, jo šie dēvētie „ciemiņi” ar zīdaiņiem uz rokām, Stanbulā bija satiekami uz katra stūra. Man uz to bija ļoti grūti skatīties, jo, nepameta apziņa, ka šiem cilvēkiem kādreiz ir bijusi laba vai vismaz normāla dzīve. Viņi ubago nevis aiz slinkuma strādāt, bet gan jo tā ir viņu vienīgā iespēja izdzīvot valstī, kur neviens viņus īsti neatzīst. Tik daudz zīdaiņu un mazu bērnu. Tik daudz ģimenes. Kam tikai viņi nav izgājuši cauri, lai vispār būtu uz Turcijas ielām? Cik daudz no viņiem ir pazaudējuši Sīrijā visu, kas viņiem kādreiz bijis, tai skaitā ģimenes locekļus un draugus. Noteikti manas un visu pārējo projektu dalībnieku skumjākās, šausmīgākās un traumatizējošākās pieredzes Stanbulā.

Turpinot par traumatizējošām pieredzēm, es nevaru nepieminēt mūsu pēdējo vakaru. Pēc pēdējiem workshopiem un diplomu izsniegšanas, nolēmām doties uz centru. Sadalījāmies grupās un es un Lūcija beigās palikām ar abām spānietēm un horvātu meiteni, kas par Stanbulu zināja visu. Jau pašā sākumā viņa mūs uzveda tādā vietā, kur ne tikai varēja baudīt lielisku kafiju, bet arī apbrīnojamu skatu pār pilsētu. Pēc tam mēs tikām aizvestas uz zivju tirgošanās punktu, kur ‘’restorānos’’ pie ūdens varēja baudīt svaigus zivju ēdienus. Ewa (horvātu meitene) zināja īpaši labu vietu, un kārtējo reizi, viņas gaume mums nelika vilties. Līdz tam brīdim vakars nevarēja būt labāks. Romantika un idille. Taču, kad sākām soļot sava autobusa virzienā pa galveno ielu sākās nenormāla spridzināšana. Tā kā man ir paranojiskas bailes no salūtu šāvējiem (tiem, kas man var trāpīt sejā), es jau sāku justies neomulīgi. Ātri vien attālā spridzināšana kļuva pavisam klātesoša un to papildināja cilvēku burzmas, kliegšana un dūmu laišana. Pēkšņi mēs tikām iekļautas tādā dūmu midzenī, ka neko vairs nevarēja redzēt. Arī paelpot nebija iespējams. Viss ko cilvēks tajā brīdī varēja redzēt/just bija bieza dūmu migla, nepārtraukta spridzināšana un grūstīšanās. Es sāku krist panikā, jo viss par ko spēju domāt bija raķete kādam sejā. Es savā panikā skrēju iekšā pirmajā veikalā ko ieradzīju, taču pēc minūtes viņi sāka to veikalu vērt ciet un man mežōnīgā ātrumā bija jānolemj vai nu palikt ‘’drošībā’’ un gaisā ar pāris turku večiem aiz aizslēgtām durvīm, vai skriet ārā pēdējā mirklī tajā elles haosā un palikt kopā ar meitenēm. Protams, pieņēmu otro lēmumu. Kaut kā visas savācāmies, atradāmies un Ewa jau bija atradusi kaut kādu vietējo turku, kas mums piedāvāja parādīt ceļu ārā no tās elles.

Beigās atapāmies bārā. Smirdīgie dūmi, protams, mūs vēl vajāja, taču dzīvā mūzika un sajūta, ka esam idzīvojušas karu (vismaz man) ļāva atslēgt visas domas un izbaudīt atlikušo vakaru. Beigās viesnīcā bijām pēc diviem. Iespējams, ja spānietēm nebūtu bijiusi agrā lidmašīna būtu palikušas vēl ilgāk.

Lūcijai līdzīgi kā visiem citiem lidmašīna bija kaut kad no rīta. Es biju vienīgā, kas mājās lidoja vakarā. Iepriekš biju priecājusies, ka lidosta no kuras braucu mājās ir tikai 7 km no viesnīcas un savu pēdējo dienu varēšu pavadīt tur pat apkārtnē, taču tā kā dzīvojām nekurienē, man nebija vairs par ko priecāties. Sapratu, ka būs jākratās vienai uz centru un vakarā  atpakaļ.
No rīta kopā ar Austrijas puišiem paēdu brokastis un kopā devos uz tuvējo lidostu. Tā kā viens no šiem puišiem īstenībā ir turks, viņš man vēl pasvieda pēdējos norādījumus/padomus par Istanbulu. Viens no tiem bija lai zinot, ka, ja turkiem jautā pēc ceļa norādījumiem, tie vienmēr atbildēs, pat ja īsto atbildi nezinās. To nebija īpaši jauki dzirdēt, taču ko nu vairs. Atbraucot uz lidostu, savu koferi atstāju glabāšanā un pēdējā mirklī paspēju uz autobusu uz centru.

Iepriekšējā dienā, kad ar autobusu braucām mājās, centos atcerēties ceļu uz centru no pieturas, taču dēļ protestiem daži ceļi bija slēgti un mani no busa izmeta pilnīgi citā vietā. Laimīgā kārtā pēc mazas maldīšanās īsto ceļu tomēr atradu.

Ar tramvaju un savu pēdējo žetonu devos uz Aya Sofia katedrāli. Izstāvēju rindu, parunājos ar apkārtējiem un beidzot sāku savu pirmo ekskursiju. Viena pati staigāju, skatījos un centos baudīt. Visas dienas laikā neuztaisīju nevienu bildi, jo vienkārši vēlējos no visa atslēgties. Diemžēl tas nebija tik veinkārši, jo katedrāle bija tūristu pārbāzta un visur žvīkstija fotoaparātu fleši.

Pēc katedrāles apmeklējuma, devos tālāk uz kuģīti. Atkal braucu ar tramvaju, taču no turkiem biju samācījusies, ka ja Tev nav sava e-talona, varu kādām, kam ir pajautāt, lai nopīkstina par mani un iedot skaidru naudu. Tas bija daudz lētāks un ātrāks variants nekā pirkt biļeti. Kamēr redzēju  kā citi tūristi nesaprot, ko darīt, es kā vietējā devos klāt pirmajam turkam, kas vispār stāvēja ārā no tramvaja pieturas teritorijas un jautāju, lai man palīdz. Puisis, protams, palīdzēja un naudu no manis nemaz neņēma.

Kad sasniedzu kuģīša piestātni, tieši biju nokavējusi iepriekšējo laivu, līdz ar to man nācās veselu stundu sēdēt laivā un gaidīt atiešanas brīdi. Tā kā tajā brīdī man nekur nebija jāsteidzās, atradu labāko vietu un sauļojos. Tā kā biju viena meitene, uzmanības man netrūka. No brīža, kad kuģis sāka braukt ar mani sāka runāt viens smieklīgs vīriņš, taču krieviski. Viņš izrādās bija no Mongolijas un Istanbulā bija triatlona sacensību dēļ. Tā es vismaz sapratu. Tā kā es vienkārši vēlējos baudīt skatu, mani mazliet traucēja viņa nemitīgā bikstīšana un cenšanās ar mani par kaut ko runāt. Pēc kāda brīža viņš man jautāja, vai varu ar viņu nofotogrāfēties. Kad piekritu, viņš izvilka savu Mongolijas karogu un uztaisot pāris bildes, beidzot lika mani mierā. Tad es redzēju, ka viņš piesējās nākamajam, un kad pēc kāda laika bija dabūjis bildi arī no tā, viņš kaut kur aiztinās.

Taču nepagāja ilgs laiks, kad man jau bija uzklupis nākamais. Tas pats iepriekšējā vīrieša upuris. Šitas bija no Alžīrijas un visu laiku uzdeva man kaut kādus jautājumus. Riktīgi varēju just, ka viņš man cenšās cirst kanti, jo pat pēc tam, kad biju jau atbildējusi, ka jā man ir draugs, ka jā mēs esam nopietnās attiecībās, ka jā viņš ir izskatīgs, utt, alžīris man tik un tā nelika mieru. Tad viņš man jautāja vai man esot māsas un brāļi, un dzirdot, ka man ir māsa viņš atbildēja, ka man tagad esot arī brālis. Viņš esot mans brālis no Alžīrijas. Pēc tam viņš sāka man savā telefonā rādīt kaut kādu video, kur viņš breakdance, taču jau pēc 3 skeundēm teicu viņam, ka video vietā labrātāk vēroju skaisto skatu. Pēc kāda laika arī viņš man jautāja vai varu ar viņu kopā nofotogrāfēties un, kad beidzot to izdarīju uz kādu laiku man bija miers.

Kad kuģītis piestāja, kā bulta izmetos no tā ārā, atpakaļ neskatīdamās. Biju izsalkusi, tāpēc devos uz iepriekšējā dienā apmeklēto zivju ‘restorānu’. Pasūtīju savu zivs sendviču un jautāju, kur varu aiziet uz tualeti. Man tika atrasts kaut kāds puika, kas mani līdz tai tualetei aizveda. Gājām vismaz 5 minūtes, ne tikai tāpēc, ka tā tualete bija ļoti tālu, bet arī tāpēc, ka tas puika bija ļoti resns un klibs, tāpēc vilkās šausmīgi lēni. Kad bijām sasnieguši savu mērķi, man bija vēl jāgaida, līdz tualetes īpašnieks pats pačurās un tad par vienu liru es varēju apmeklēt tumšu ūķi ar caurumu grīdā. Pēc savu darīšanu nokārtošanas, klibo zēnu atstāju aiz muguras un gāju ātri atpakaļ ēst savu zivs sendviču.

Tā kā nezināju, vai spēšu atrast savu autobusa pieturu, lēnā garā sāku uz to jau soļot. Gāju pa viņu garāko un lielāko shopping ielu, taču beigās tā pat neko nenopirku. Kā jau biju paredzējusi tiku sūtīta uz visām pusēm, taču autobusu beigās atradu. Bez nekādām problēmām, lidostā biju jau 18:00, kas nozīmēja, ka man nācās gaidīt vēl 5 stundas līdz manam lidojumam. Beigas nebija tās labākās, jo ne tikai manu lidmašīnu atcēla uz vēl vienu stundu, visa ceļa garumā vairāki bērni bez pārstājas kauca. Kaut kādā brīdī tomēr spēju iemigt, jo pie trokšņa biju jau pieradusi. Galu galā mums katru dienu 5 no rīta pie viesnīcas loga baurēja tuvējās mošejas mikrafoni un aicināja ticīgos uz lūgšanām.