Viss kārtībā

Šobrīd esmu aizņemtāka kā jebkad, kas arī atspoguļojas manā bloga rakstīšanas biežumā, bet tā kā diezgan daudzi ir sākuši jautāt, kā tad man īsti iet un šis blogs ir domāts tam, lai man nebūtu jātērē laiks atbildēt visiem vienu un to pašu - ES SAŅEMOS un izbrīvēju brītiņu īsam atskaitījumam.( Ak, Dievs - tas skan tik iedomīgi :D )

Kā jau iepriekš rakstīju, man bija maza "pasēdēšana" ar kolēģīšiem pēc darba, kur paspēju sevi mazliet apkaunot, tāpēc ar diezgan lielām bailēm gāju uz darbu nākamajās brīvdienās. Taču tā, kā tur katram ir savs BIG CRAZY apkaunojuma stāsts, es vēl esmu balta un nevainīga uz viņu fona. Man jau īstenībā visi tur diezgan jauki un es jau esmu iedzīvojusies. Tai vakarā atnākot, tiku uzreiz piesaukta pie letes un mēs visi izšāvām pa šotam uz veiksmīga vakara "veselību". Tai vakarā, šķiet, ka dzērām diezgan daudz, bet mans pamata dzēriens Coca-Cola tomēr pārspēj jebko. Par mani jau darbā smejas, ka es esmu atkarīga no Coca-Colas, ņemot vērā, ka pa vakaru izdzeru kādas 7 pudelītes!

Katrā ziņā, runājot par darba nakti - tās man bijušas diezgan galraicīgas. Cilvēki piektdienās ir ļoti maz, un sestdienās tikai ik pa momentam uzrodas tāds milzu bars, bet tad atkal noklust un es sēžu garlaicībā. Esmu sākusi lasīt tur atrodamos kāzu žurnālus, kas visi ir dāniski, lai kaut kā vismaz nosistu laiku. Abas nedēļas nostrādāju viena. Vienās brīvdienās Veronika bija aizbraukusi uz mājām, bet otrās, palūdza nākt tikai mani. Es jau esmu paspējusi izsisties, jo es esmu prioritāte. Ar to es domāju, ka Veroniku aicina īpaši tikai tad, ja es nevaru. Es gan biju mazliet apvainojusies uz viņu, jo, kad palūdzu, lai viņa mani piektdien aizvieto, jo esmu pārgurusi kā suns, viņa atteica. Ai! 

Beidzot viss ir nokārtojies arī ar naudas lietām, jo es saņēmu atpakaļ tos nepareizi samaksātos nodokļus un arī naudu, ko Veronika man bija parādā. Dzeramnaudiņa arī laba, tā ka tai ziņā man viss ir labi. Stulbi vienīgais, ka man tā dzeramnauda tik ilgi jāgaida, bet tā kā Veronika nestrādāja (sestdienās parasti palūdzu, lai viņa paņem priekš manis), es nolēmu sagaidīt. Tā nu mana gaidīšana ieilga, jo sākām atkal ar Ather (bosu) dzert. Šoreiz gan pa smalko - vīnu, aptuveni 60Ls vērtībā. Elena un čaļi ar ko parasti "ietusējam" aizgāja ap pus sešiem, bet man bija jautri un es paliku līdz septiņiem ar Ather un vēl 2 čalīšiem no Pakistānas. Mēs klausījāmies Prāta Vētru un diskutējām atkal par dažādām neērtām tēmām :D Tai vakarā vispār smieklīgi, jo viens no viņiem brauc atpakaļ uz Pakistānu un tas bija viņa pēdējais vakars Kopenhāgenā, tāpēc viņš bija atnācis uz darbu un vienkārši non-stop visu vakaru dzēra. Es jau sen biju pamanījusi, ka viņš ar mani koķetē, bet nu tas tā arī palika, bet tagad, kad bija saņēmies dūšu - es no viņa vairs vaļā nevarēju tikt, jo viņš visu laiku nāca pie manis runāties, masēt muguriņu, utt. Runāšana pārvērtās par atzīšanos simpātijās, utt. Taču es izgāju no situācijas diezgan draudzīgi, tā ka viss čikiniekā! Vakara beigās, Ather pat man atdeva vienu no dārgajām vīna pudelēm, lai iedzerot kopā ar savu draugu. Jaukiņi!

Reāli viss jau ar to darbu būtu okay, jo vilcieni man arī nāk labos laikos un tā, bet man vienkārši nepatīk, ka vilcienā man viss ceļš parasti jāstāv kājās, jo iedomājieties - tas ir pilns ar riteņiem. Tā kā man nav kur nolikt savu kumeļu - nākas vien stāvēt kājās un uz tā balansējot nenokrist. 

Starp citu, runājot par riteņiem. Man pāris dienas atpakaļ notika tāds nejauks atgadījums, jo kad gāju slēgt vaļā savu riteni pie stacijas, tam bija sakrituši virsū daži citi ričāni. Es dusmīga raujot tos nost, netīšām nogāzu vesalu rindu ķēdītē ar riteņiem. Kādi 10 - 15 ričāni! Nodomāju FĀk, jālaižas prom, kamēr neviens nav ievērojis. Bet, kamēr es vēl piņķerējos ar savu kumeļu, atnāca kaut kāds jauns čalis un dusmīgs uz mani skatoties, prasīja, vai es to izdarīju?! Negribēju melot, jo visdrīzāk viņš tā pat redzēja, ka izdarīju, tāpēc arī atzinos. Šis tāds - TU NEDOMĀ VISU PACELT! Es kaut ko kā pilnīga bērnudārza līmenī esoša muļķe uzbraucu, ka NĒ, JO NEVIENS NEPACĒLA MANU RITENI, KAD NOGĀZA (lai gan visdrīzāk tas bija vējš :D ). Protams, pēc tam sākās apsaukāšanās un diršanās. Es, vēl jo projām nespēju likties mierā, tāpēc braucu kaut ko viņam pretī. Ai, stulbi sanāca, bet kopš tā laika neesmu atstājusi savu mīļumiņu vairs pie tās stacijas. Tagad kāpju ārā un iekšā, stacijā, kas nāk pēc manējās. Laiks aizbraukšanai līdz/no aiziet tieši tas pats.

Taču pirmā braukšana mājās no šīs stacijas man beidzās ar asarām, jo, kad naktī braucu mājās no darba, tad apmaldījos, jo nebiju brauksi pa to ceļu. Es tik ļoti gribēju ātrāk būt mājās un gultā, jo pārgurums bija neaprakstāms. Bet tā vietā, es pusstundu maldījos pa ielām - kalniem augšā un lejā. Fui, negribu nemaz atcerēties. 

Katrā ziņā, šī man ir tāda pirmā mazliet "vieglā" nedēļa, jo pēdējās 2 bija pilnīgā stresā projektu un citu skolas lietu dēļ. Atceros, ka vienā no sestdienām, kad gribēju atpūsties, man bija jābrauc uz centru un jāintervē cilvēki sava projekta ietvaros. Tas nebija grūti, jo diezgan droši piegāju pie visiem, uzreiz pasakot, ka neesmu nekāda reliģiskā vai naudas izspiedošā organizācija. Lai gan 90% cilvēki piekrita aizpildīt anketas, tas tā pat prasīja pārāk daudz laiku, jo viena anketa bija 4 lapaspuses gara. Tā nu pēc kādām 10 nospļāvos un atlikušās 10 izpildīju pati (Kopā bija jāsavāc 100 respondenti. Mēs sadalījām viņus starp 5 cilvēkiem grupā). 

Protams, katru svētdienu eju pie sava brazīļa. Pie viņa pa lielam viss kā vienmēr - jauki papļāpājam, es ātri visu iztīru un laižu mājās. Vienu dienu viņš gatavoja kaut kādu banānu saldo, kas smaržoja debišķīgi un garšoja pat vēl labāk. Paņēmu recepti un šodien mēģināju pati uztaisīt. Hmmm....smaržo pēc sūda un neesmu vēl pagaršojusi. Bet šķiet, ka beigās nebūs tik traki, kā sākumā likās. Katrā ziņā, man viss piedega un tagad smird visa māja :D

Par trešo darbu runājot...hmmm...šodien tāda interesanta vēstule atnāca no mājas saimnieces. Izrādās, ka mēs ar Agnesi esam nepariezi tīrijušas tās šausmīgās grīdas. Kad visu tur esam nopludinājušas, esam izraisījušas elektrības bojājumus un kaut kādas līstes vai kas tur sācis locīties. Tas ūdens ir izsūcies cauri grīdai līdz pat pagrabam, tā ka baigi sūdīgi. Saimniece, protams, mani nevaino un saka, ka viņi paši vien ir vainīgi, jo laikam nav pareizi Agnesei izstāstījuši un tad līdz ar to viņa nav pareizi parādījusi man. Pozitīvais tagad ir tas, ka man pāris nedēļas nebūs jāmazgā tās grīdas :D Katrā ziņā atkal pierādījās, ka man ļoti noveicies ar darba devējiem.

Vēl viens topiks, kas man maisās pa dzīvi ir dāņu valoda. Es saklausījos ūber labas lietas par vienu valodas centru Norrebro, bet viņi mani atšuva, jo izrādās man jāpabeidz iesāktais modulis, kas nozīmē, ka es nemaz nevaru atgriezties pirmajā un man jāpabeidz otrais. Izrādās, ka katrs nokārtotais modulis man ir valsts atmaksāts un viņi 2x nemaksā. Stulbi. Tā nu vismaz valodu centrs Hellerup man atļauj sākt no sākuma otro moduli, kas sāksies 10.04. Līdz tam, gan es aktīvi mēģinu kaut ko katru dienu palasīt dāniski. Darbā arī jau sāku justies aizvien labāk, jo tiešām saprotu ko tie cilvēki saka un grib. Ļoti daudz dažādos variantos...žēl gan, ka nemāku un godīgi sakot arī baidos viņiem atbildēt dāniski, bet cenšos!

Nu tas īsumā par to kā man pēdējās divas nedēļas gājis. Laiks skrien šaušalīgi ātri un es tik visu laiku attopos nedēļas nogalēs, kad rukāju kā zirgs. Bet rīt, kad pabeigšu tīrīt Marijas māju, tikšos ar Gunu un mēs brauksim pie manis. Ēdīsim sushi, dzersim manu vīnu un cerams nobaudīsim pikucīti no mana pārpalikušā banānu saldā :)

Bučas māsai un mammai jubilejās! Mīlu jūs! :*

Sliktā Meitene

Es esmu ļoti laba meitene, bet sāku pārvērsties par vairs ne tik labu. Negribu sevi vēl saukt par sliktu, tāpēc esmu apņēmusies kārtīgi saņemties. Tāds nejauks ievads, jo pēdējā laikā sanācis daudz tusēties, kavēt skolu un dāņu valodu.

Par dāņu valodu runājot, esmu vienkārši pazaudējusi motivāciju iet uz tām lekcijām, kas ir skolā. Nepārprotiet mani - es vēl jo projām ļoti gribu iemācīties šo valodu, jo bez tās dažreiz var sajusties pagalam muļķīgi, it īpaši manā darbā vai kaut vai vienkārši saņemot vēstules pastkastē, kas nāk daudz un visas ir dāniski. Tā nu esmu izlēmusi pieteikties īstā valodas skolā, par kuru dzirdētas ļoti daudz atsauksmes. Došos uz turieni jau pirmdien, lai visu noskaidrotu sīkāk!

Skolas kavēšana un tusiņi ir savā starpā saistīti, jo kā jau zināms - darbs man ir piektdienu, sestdienu naktīs, tāpēc, ja gribu paballēties, tad man paliek trešdienas un ceturtdienas. Pagājušo un šo trešdienu esam pavadījuši vienu savu mīļu draugu kompānijā. Esam baigi sadraudzējušies ar tām meitenēm, no kurām pārņēmām savu jauno dzīvesvietu. Vienai no viņām, arī Elīnai, ir puisis Jānis, tā ka manam Uģim arī beidzot ir kāds labs draugs. Pagājušo trešdien vienkārši gājām paciemoties, apskatīt viņu jauno dzīvesvietu, kas ir kā pils. Viņi četri īrē otro un trešo stāvu mājai, kuru saimnieki ir kāds ļoti vecs pāris. Šis pāris izīrē arī pagrabstāvu kaut kādai indiešu meitenei. Lai nu kā - tā māja ir vienkārši fantastiska. Tualete ir tik gigantiska, kā viena mūsu istaba. Nu neko, jauki pasēdējām, uzspēlējām kārtis, iedzērām vīnu un izsmējāmies tā ka presīti varēja just nākamajā dienā. Lai gan mājās bijām ap vieniem, uz skolu tā pat bija slinkums un nespēks celties, tā ka fūū mums.

Šo trešdien, Elīnai bija dzimšanas diena, tāpēc nevarējām atteikt. Mēs viņai uztaisījām smieklīgu kartiņu, izgriežot visādas labās bildes no žurnāliem un seju vietā saliekot visas mūsu sešas sejas (mēs kopā esam 6 cilvēku kompānija). Un pie kartiņas uzdāvinājām milzīga formāta kārtis. Uhhh...viņai dikti patika! Elīna bija pagatavojusi vienkārši vienreizējas vakariņas un kūku. Atkal viss sākās nevainīgi, pasēžot, uzspēlējot milzīgās kārtis un iedzerot vīnu. Bet beidzās ar skriešanu uz vilcienu, jo es, Uģis, Elīna un Jānis sadomājām, ka gribām iet uz centru. Laiks mūs nelutināja, bet galu galā, pārsaluši nonācām Kopenhāgenas Universitātes studentu bārā! Uzdodoties par šīs universitātes studentiem, dabūjām atlaides un mazliet iedzērām arī tur. Ar Elīnu sākumā kārtīgi izdejojāmies, bet beigās jau parāvām savus puišus ar. Mums bija TIK jautri. Ehh...Šoreiz mājās bijām ap četriem, tāpēc piecelties bija neiespējami! Es, vēl dabūju lielo rājienu no savas projekta grupas, bet man vienalga...es vakardienu nemainītu ne pret ko. Mums ar Uģi ļoti patika! Mēs jau visi plānojam vasaras beigās ceļojumu :)

Ja jau par tusēšanās tēmu esmu iesākusi, tad mazliet ieminēšos par savu aizkavēšanos darbā pagājušo sestdien. Pagājušās brīvdienās riktīgi abas ar Veroniku(manu kursa biedreni) norukājām. Tā kā man svētdien nebija jāiet pie Seržio, es izdomāju ar Veroniku palikt mazliet ilgāk. Iedzert pa sidriņam, pačilot ar kolēģiem, ar kuriem mums īstenībā ir izveidojušās diezgan labas attiecības, un tā. Šī pačilošanās beidzās ar to, ka mājās biju ap 10 no rīta un pohās mocijos visu nākamo dienu. Protams, ne jau no sidriņiem, bet no mana stulbuma, kas uznāca brīdī, kas piekritu šefa izaicinājumam uz vodkas duelli. Viņš teica, ka bija dzirdējis, ka latviešiem vodka esot asinīs, uz ko es, protams, JĀ JĀ! Pēc tam sekoja izaicinājums, uz ko es atka JĀ JĀ! Uz šotiem uzdzēru to pašu sidru un ap 9 jau biju pusmirusi, bet nu viņš arī! Tad, kad izdomāju, ka beidzot jādodas mājās, teicu, ka braukšu ar riteni, bet paldies dievam, visi mani atrunāja un šefs man uzsauca taksi. Veronika teica, ka tas taksis mums izmaksāja 32 ls. Pareizāk sakot - viņam izmaksāja :D Bet nu cik es no Elēnas sapratu, viņš bija baigi dāsns tai vakarā, jo viņai viņš iedevis 80Ls par viena krekla izmazgāšanu. Vajadzēja palikt ilgāk :D

Lai gan man viņu pa dāsnu saukt ir diezgan muļķīgi, ņemot vērā, ka šobrīd cīnos par savu nepareizi izmaksāto algu. Mums tur strādā tāda stulba grāmatvede, kas nepārtraukti kļūdās. Es jau to zināju iepriekš, tāpēc vēl jo kārtīgāk kārtoju visas formulitātes, lai nu nebūtu iespējams kļūdīties...BET viņa maita kļūdījās. Ne tikai man, bet visiem jauniņajiem. Man tika izmaksāts 150Ls mazāk nekā paredzēts. Labā ziņa ir tā, ka šo naudu agrāk vai vēlāk dabūšu atpakaļ, bet sliktā - ka tas var notikt arī tikai pēc gada, kad nodokļu ofiss pārskaita visus nepareizi samaksātos nodokļus. Brrr...It kā pirmdien bijusi liela sapulce par šo grāmatvedi, bet visdrīzāk jau viņa paliks tur, kur viņa ir, jo tā ir kaut kāda radiniece vai kaut kas tamlīdzīgs...ai, netaisnība!

Nu tas tā īsumā par svarīgāko manā dzīvē. Katrā ziņā, nobeidzot uz labas nots - es esmu apņēmusies uzvesties un cītīgi pievērsties gan mācībām, gan dāņu valodai. 

Ceru, ka jūs Latvijā baudiet tik pat skaistu pavasari kā mēs šeit Kopenhāgenā! :)