Pirmā nedēļa skolā!

Mans šī brīža lielākais notikums ir skola. 29.janvārī bija mana pirmā tikšanās ar klasi. Šī diena bija kā informatīva lekcija par programmu un iespēja iepazīt dažus no mūsu pasniedzējiem. Tā kā vēlējos iesniegt dokumentus apmaiņai pirms 1. februāra, mana 29. janvāra diena sākās agri. Vispirms devos uz Ramboll, izprintēt trūkstošos papīrus, tad devos uz vienu no manas universitātes ēkām, kur atrodas internacionālais offiss. Tur sastapos ar ļoti laipnu adminstratori, kas man palīdzēja izprintēt pareizu bildes kopiju (manis iesniegtās bildes izmēri bija par lielu). Administratore man atklāja, ka rezultātus par apmaiņu uzzināšu jau pavisam drīz. Cik satraucoši. Nespēju vien beigt kalt plānus par manu nākotni Pēterburgā :) Lai nu kā, pēc dokumentu iesniegšanas devos uz citu Universitātes ēku, kur satiku Vaivu. Man ir ļoti noveicies, ka esmu klasē ar 3 meitenēm, ko pazīstu. Atgādināšu, ka Vaiva ir lietuviešu meitene ar kuru bijām vienā praksē. Ewa ir poļu meitene, ko iepazinu caur Elīnu Mucenieci. Neesam daudz tikušās, taču šķiet, ka ar Ewu esam uz viena viļņa. Man viņa ļoti patīk. Trešā ir Paula – Elīnas Zeikamanes māsa. Atgriežoties pie 29. janvāra notikumiem. Pirms lekcijas ar Vaivu paēdām pusdienas un gandrīz nokavējām. Kad ieradāmies, klase bija pārbildīta un mēs knapi atradām vietu pašās beigās. Kopējais iespaids par šo pasākumu bija loti pozitīvs. Izrādās mēs esam 85 cilvēki akceptēti no gandrīz 200 pieteikumiem. Man šī statistika ļoti patīk un liek justies īpašai :) Šajā dienā diemžēl nesanāca iepazīties ar nevienu jaunu cilvēku, jo pamatā runāju ar Vaivu un Ewu. Taču kopumā šķiet esam dzīvelīga un jauneklīga klase. Interesanti bija redzēt vienu kurlu meiteni mūsu starpā. Viņas dēļ klases priekšā vienmēr bija kāds, kas visu viņas teikto tulkoja zīmju valodā.

Savu pirmo dienu nosvinēju kopā ar Jonasu vienā jaukā restorānā netālu no mūsu mājām. Tā kā jā - 29. janvāris bija daudz jautru un iespaidīgu notikumu pilns.

1.februārī bija mana pirmā īstā skolas diena. Ierados ļoti laicīgi. Lekcija programmēšanā notika lielā autitorijā, taču atmosfēra bija mājīga. Sēdēju blakus Ewai un Vaivai. Otrā pusē man sēdēja kāds puisis no Vācijas, kas šķiet bija pirmais cilvēks ar ko tā pa īstam iepazinos. Taču jāatzīst, daudz laika sarunās nepavadījām. Taču kopš tās reizes, katru reizi kad redzamies, viņš smaida tā, ka šķiet, viņš ar mani mēģina flirtēt. Smieklīgi. Pēc lekcijas par programmēšanas teoriju, kopā ar Ewu un Vaivu devāmies pusdienās. Man tā patīk manas universitātes ēdnīca, kur ir ļoti liela ēdienu izvēle un viss ir ļoti lēts. Esmu sajūsmā. Pēc pusdienām devāmies uz lekciju, kur programmēšanas teorija bija jāsāk pielietot praksē. Sapratu, ka šī klase nebūs viegla, jo tā ir ļoti tehniska, bet esmu apņēmusies kārtrīgi tai mācīties, tāpēc domāju, ka viss būs labi. Šajā klasē Vaiva mani iepazīstināja ar Donatas – puisi no Lietuvas. Viņš šķita ļoti jauks un draudzīgs, kā arī vairāk zinošs par datoriem nekā mēs ar Vaivu kopā. Blakus Donatas sēdēja vēl viens gudrītis, kurš izrādās ir no Latvijas. Taču, kad viņš ar sevi iepazīstināja, uzreiz saklausīju krievu akcentu. Nezinu, vai viņš maz runā latviešu valodā. Citu dienu atklāju vēl vienu latviešu puisi, kas ar šo krievu čali sarunājās angliski. Tātad mana teorija par to, ka viņš ir nerunā latviski pierādās. 

2.februārī iepriekšējā gada studenti mums uzrīkoja vēl vienu informatīvo dienu, kur mums bija iespēja uzdot visus sev interesējošos jautājumus, kā arī labāk iepazīt vienam otru. Ar to iepazīšanos man kaut kā vel neiet, jo esot skolā, parasti runāju vai nu ar Ewu vai Vaivu. Kad sāksies grupu darbi, tad cerams būšu spiesta socializēties vairāk. Taču jāatzīst, ka ballītes un dzerstiņi uz kuriem mani jaunie klases biedri liekas ir kā traki, nav man īpaši saistoši. Bet augstāka mērķa labad, nākam piektdien došos uz skolas rīkotu baļļuku. 

Mūsu jaunā mašīna

3. un 4. februārī turpinājās lekcijas. 3. februārī pieredzēju savu pirmo lekciju tiesību zinātnē, un jāatzīst, ka tas ir vēl viens tāds pats priekšmets kā programmēšana, kurā uzmanība un laiks jāvelta no paša sākuma un visu laiku. Pēc skolas devos mājās, lai tālāk ar Jonasu un viņa tanti dotos pie Jonasa mammas uz laukiem. Nākamā dienā bija paredzētas Jonasa vecmāmiņas bēres. Līdz ar to, man nācās izlaist lekcijas 4. februārī. Protams, tajā dienā tika formētas grupas, un es biju palikusi bez grupas. Paldies Dievam, salasījāmies vēl tādi kā es, bet jāatzīst, ka neesmu lielā sajūsmā. Manā grupā trāpījās tā kurlā meitene, un man ir bail, ka tas visu grupas darbu mums tikai sarežģīs. Bet nu tad jau redzēs.

Manas jaunās kažokādas

Jonasa omes vecais
sunītis, ko izvedu
pastaigāties pirms bērēm

Šī ir bijusi ļoti gara un jaunām pieredzēm pilna nedēļa. Kopš pirmdienas pie mums dzīvo Tela un līdz šim mūsu sadzīve ir bijusi ļoti laba. Kā jau iepriekš minēju, ceturtdien biju uz bērēm. Viss bija labāk nekā biju gaidījusi, jo cerimonija bija maza, kapa vieta bija tieši blakus baznīcai un diena bija ļoti saulaina un salīdzinoši silta. Bet neskatoties uz to, es tā pat paspēju saaukstēties. Tagad puņķojos, klepoju un cenšos veseļoties. Cerams šajā nedēļas nogalē savedīšu sevi kārtībā. Bet runājot par mirušo vecomāti, Jonas no viņas mantoja 30 gadus vecu Volvo. Man īstenībā šī mašīna ļoti patīk. Tāda mazliet vintage. Es pat mēģināju ar to braukt un man izdevās diezgan labi. Pēc viņas mājas tīrīšanas, Jonas man atveda viņas kažokādas un man ļoti iepatikās cepure un šalle. Mēteli es nepaņēmu tāpēc, jo Jonas to man dodot izteica piezīmi, ka, ja man tas nepatikšot, viņa tante to pārdos un iegūto naudu izmantos bērēm. Pēc šādas ļoti ’’atklātas’’ informācijas, man būtu jābūt monstram, lai šo ‘’dāvanu’’ pieņemtu.