Atskats uz manu 2015. Gadu

Šis visnotaļ ir bijis viens no maniem pārsteidzošākajiem gadiem, jo notika daudz kas neparedzēts un neplānots. Vēl jo vairāk, šis bija pirmais gads kopš 1999. gada, kad nemācījos kādā skolā vai universitātē. Šī iemesla dēļ bija gan depresīvi, gan arī nevainojami ‘brīvībā lidojoša putna’ brīži.

Gads sākās ar Jaunā gada ballīti pie Jonasa labākā drauga. Mans un Neldas vakars nebija gluži tāds ar kādu gribētu aizsākt jaunu gadu, taču laimīgā kārtā tas nekļuva par motīvu visam atlikušajam 2015. gadam. Jāatzīst, ka runājot tieši par ballītēm un uzdzīvi, šis man bijis ļoti mierīgs gads.

Janvārī iesniedzu un aizstāvēju savu bakalaura darbu. Atceros, ka rakstīšanas periods bija mierīgs un labi izplānots. Ik pa brītiņam gan darba vadītājs sajauca man visu galvu, taču galu galā nokārtoju eksāmenu uz maksimālo atzīmi. Biju par sevi ļoti lepna, jo šķiet bijām tikai 4 no visa kursa, kas saņēma augstāko iespējamo vērtējumu. Īsi pēc tam, sekoja mans izlaidums. Kārtējo reizi Dānijas izlaiduma tradīcijas mani pievīla, jo pasākums bija noorganizēts ļoti zemā līmenī, taču manas ģimenes klātbūtne lielo dienu padarīja īpašu un neaizmirstamu. Mammai un Madarai šoreiz līdzi bija pievienojusies arī Dace. Tā kā vēl jo projām dzīvoju savā trīsistabas dzīvoklī, viesu palikšana bija ļoti ērta. Šinī gadā pie manis ciemojās arī Elīna Muceniece. Bija patīkami viņu satikt pirms viņa pārcēlās uz Honkongu. Taču bija grūti aptvērt cik ļoti citādākas ir kļuvušas mūsu dzīves tikai dažu gadu laikā. Jāatzīst, ka tajā vasarā man bija ļoti grūti. Kopš pabeidzu skolu, nespēju saprast, ko lai tālāk ar sevi iesāku. Sajūta bija tāda, ka es nekam nederu, ka nevienam neesmu vajadzīga (profesionālā ziņā). Laimīgā kārtā, jau aprīļa beigās sāku strādāt Ramboll - ļoti cienījamā pasaules mēroga uzņēmumā. Taču šī pārmaiņa diemžēl bija tikai mazs plāksteris uz sāpošas brūces, jo biju sapratusi, ka vēlos turpināt mācības. Sapratu, ka nespēju dzīvot bez studiju sniegtās dinamikas manai dzīvei. Diemžēl vienā saulainā vasaras dienā, manas cerības uzsākt mācības tika sagrautas. Pēkšņi visa zeme pazuda zem kājām, jo biju paliksi bez plāna. Tieši tā iemesla dēļ bija ļoti grūti būt tādu cilvēku sabiedrībā kā Elīna, kam turpmākie seši gadi ir jau izplānoti, solot tādu dinamiku un piedzīvojumus par kādiem varu tikai sapņot. Ilgu laiku jutos kā lūzere, kaut kur pazudusi bez plāna, katru dienu jutos, ka izniekoju savu tik dārgo laiku, jo nespēju saprast, ko tieši vēlos turpmāk darīt.

AIESEC konforrence Odensē

Tagad ir grūti aprakstīt tās depresīvās sajūtas, jo laimīgā kārtā, otrais pusgads emocionāli bija daudz mierīgāks. Sāku aktīvi iesaistīties AIESEC – pasaulē lielākajā studentu organizācijā, kur manas domas un laiku aizņēma daudz jaunu cilvēku iepazīšana un personiskie izaicinājumi. Viens no maniem lielākajiem izaicinājumiem bija sniegt runu AIESEC konforencē. Par to, ka man būs jāsniedz runa, man paziņoja tikai trīs stundas pirms paša pasākuma. Tā kā tā bija konforences otrā diena, biju pārgurusi. Nogurums un liels satraukums nav laba kombinācija situācijā, kur jābūt drošam un radošam. Taču tā kā zināju, ka viens no iemesliem, kāpēc šinī organizācijā iesaistījos, bija pārvarēt un atīstīt sevi, piedāvājumam piekritu. Beigās viss izdevās lieliski un gandarījuma sajūta mani nepameta vēl ilgi.

Tā kā šogad bija daudz brīvā laika, centos daudz ceļot. Jonasam uz Ziemassvētkiem uzdāvināju ceļojumu uz Budapeštu, tāpēc Janvārī pāris dienas dzīvojāmies pa šo skaisto un vareno pilsētu. Martā pievienojāmies mammai un Madarai ceļojumā uz Parīzi. Atceros, cik ļoti mums noveicās ar laiapstākļiem un vispārējo situāciju. Nezinu, kad tagad atkal uzdrošinātos braukt uz Parīzi, pēc visiem šī gada teroraktiem. Lai nu kā, maijā nedēļas nogali ar Jonasu pavadījām Oslo.  Un jūnija sākumā es jau biju lidmašīnā uz Stanbulu, kur piedalījos Eiropas projektā. Neilgi pēc atgriešanās no šī ceļojuma, atkal devāmies mazā ‘weekend run-away’ uz Londonu. Mūsu ceļošana noslēdās novembrī, braucienā uz Ķelni. Salīdzinoši daudz, šogad ciemojos arī Latvijā. Uz pāris stundām pirms došanās uz Stanbulu, tad divas nedēļas Jūlijā, tad vienu nedēļas nogali Novembrī un pēc tam divas nedēļas Decembrī.

Ar Jonasu, viņa mammu, manu mammu un māsu pēc lidojuma

Aizvadītās dienas Latvijā šogad bija īpaši interesantas. Vasarā vienu nedēļu kārtīgi atpūtos ar mīļajiem, bet otrajā ciemošanās nedēļā mums pievienojās Jonas ar savu mammu. Jonasa mamma jau iepriekš bija satikusi Madaru, Amandu, Baibu un Daci, taču tikai uz īsu brīdi. Šoreiz tas bija tā pa 100% un ar visiem. Mamma bija paņēmusi atvaļinājumu, jo bijām visiem sagatavojušas kārtīgu tūristiem cienīgu programmu. Daudz ko pašas pieredzējām pirmo reizi – piemēram bijām ekskursijā pa Gaismas pili, Čekas stūra māju un Baskāju taku Valmierā. Uz Valmieru devāmies, jo pāris mēnešus atpakaļ biju pieteikusies uz konkursu ‘Labākais darbs Latvijā’. Šis bija darbs, kurā viens no laimīgajiem 6 mēnešus dabūja ceļot pa Āziju un ik pa laikam uzņemt un izklaidēt tūristu grupas no Latvijas. Tiku top 10, tāpēc, lai vadītāji izvēlētos to vienu vienīgo, visi tikām uzaicināti kempingā un riteņbraucienā no Siguldas uz Valmieru. Viegli negāja un īpaši nespēju iejusties kompānijā. Beigās sapratu, ka tas nav man un neslēpu prieku, ka mani tomēr neizvēlējās. Taču tas bija piedzīvojums un sajūta, ka esi izvēlēts no tulkstošiem pieteikumu, bija ļoti laba. Vēl jo vairāk, šis piedzīvojums man deva ideju uzrīkot līdzīgu braucienu saviem draugiem. Tā arī darīju un no 3. līdz 10. janvārim grupa draugu + mamma un Dace dosimies slēpošanas braucienā uz Poliju.

Ziemassvētki Teikā ar mazo kaķi

Arī decembrī aizvadītās nedēļas Latvijā bija ļoti jaukas. Gandrīz katru otro dienu gāju uz teātri, operu, stand up, vai koncertu. Ļoti kulturāli aizvadīts laiks. Satiku arī ļoti sen neredzētas draudzenes – Žaklīnu nebiju redzējusi kopš 12. klases izlaiduma, Katrīnu kopš atgriešanās no Amerikas un Kintiju ar Alisi (māsīcas) šķiet pēdējējo reizi satiku 2006. gadā. Protams, satikos arī ar Līvu un Daci, meitenes kuras satieku vismaz reizi gadā. Bez visa šī, liels piedzīvojums bija ārī jaunpieņemtais kaķēns, kas bija domāts kā dāvana Vijai uz Ziemassvētkiem. Divās nedēļās mazo rezbainieku ļoti iemīlēju, tāpēc bija grūti no viņa šķirties. Vēl grūtāk bija tāpēc, ka likās, ka Vija un Juris par mazo īsti nemaz nepriecājas. Priecīgāk ap sirdi palika, kad no mammas vēlāk dzirdēju, ka mazais tomēr lēnām sāk iekarot arī viņu sirdis. Lai nu kā, aizvadītais laiks ar kaķi mani padarīja par īstu kaķu tanti, jo ar mammu to vien darījām kā no rīta, vakarā un pa dienu runājām par kaķi, skatījāmies kaķu video, filmējām, fotogrāfējām un viena otrai sūtījām safotogrāfēto un safilmēto kaķu bērnu. Sapratu, ka arī sev pati ļoti vēlos kaķēnu, un kas zina – varbūt šogad šo vēlmi arī piepildīšu.

Protams, kaķis ir liela atbildība uz vismaz 15 gadiem. Un šāda atbildība var kļūt apgrūtinoša cilvēkiem, kam patīk ceļot. Taču es ticu, ka jeb kurai situācijai var atrast risinājumu. Vēl jo vairāk, ja izīrējam vienu no savām istabām, mājās vienmēr būs kāds, kas par kaķi var parūpēties. Vasarā man dzima ideja, ka mēs varētu krietni ietaupīt un pat uzkrāt naudiņu, ja īslaicīgi izīrētu vienu no mūsu istabām. Atceros, ka nejauši ieraudzīju Facebook paziņojumu no lietuviešu puiša vārdā Zygis. Viņš kā jauns students ieradās Dānijā un meklēja dzīvesvietu uz tikai 10 dienām. Puisis lielāko daļu sava laika pavadīja istabā un nebija īpaši ieinteresēts kaut ko vairāk uzzināt par mums. Kad viņš runāja, viņš runāja tikai par sevi, līdz ar to es sāku no sarunām ar viņu izvairīties. Neiligi pēc tam, kad Zygis izvācās, viņa vietā uz 2,5 mēnešiem ievācās kāda latviešu meitene vārdā Arta. Ar viņu bija līdzīga situācija kā ar Zygi, jo tik pat kā ar viņu nemanījām. Nebija arī nekas daudz par ko ar viņu runāt, tāpēc jāsaka, ka mana īrnieku pieredze ir bijusi ļoti neitrāla. Sajūsmā neesmu, taču kaut ko ļoti sliktu teikt arī nevaru.

Februārī pie mums uz mēnesi ievāksies jauna meitene. Šī meitene gan ir mana vecā dzīvokļa biedrene Tela. Par Telu vispār interesants stāsts. Šogad februārī, viņa sapakoja visas savas mantiņas un pārcēlās uz dzīvi Parīzē. Sākums viņai bija ļoti smags. Šinī pilsētā esot ļoti nesakārtota birokrātija, tāpēc ar darba un dzīvesvietas atrašanu gāja kā pa kalniem. Kad beidzot lietas šinī ziņā sāka nokārtoties, pasaulē un īpaši Parīzē sākās baisi terorakti. Tas bija pēdējās punkts uz tā jau sen auguša riebuma, kas saistījās ar piesārņojuma un bēgļu situāciju Parīzē, lai Tela izlemtu pārvākties atpakaļ uz Kopenhāgenu. Neskatoties uz to visu, šis viņai bijis iespaidīgs gads, galvenokārt jau tāpēc, ka viņa perfekti apguva franču valodu.

Tagad mazliet jāatskatas uz manu darba pieredzi. Kā jau minēju, pēc skolas pabeigšanas biju palikusi bez darba. Labprātīgi biju aizgājusi no visiem oficiantes un tīrītājas darbiem, jo pietiekamu financiālu atbalstu saņēmu no A-kases. Šādu pabalstu varēju saņemt divu gadu garumā, jo viss kas man bija jādara bija jāizsūta divi darba pieteikumi nedēļā. Laikā, kad mācījos, nevarēju vien sagaidīt brīdi, kad beidzot pienāks tas laiks, kad man neko nevajadzēs darīt. Kad šis brīdis pienāca, sapratu, ka nespēju eksistēt neko nedarot. Sāku aktīvi meklēt alternatīvas. Mana igauņu draudzene Helin tajā laikā dabūja darbu Talinā. Tā kā viņa pārcēlās atpakaļ uz Igauniju, lūdzu vai viņa nevar man atdot savu aukles darbu. Kad pirmo reizi satiku Maddox un viņa mammu Silviju, mums uzreiz izveidojās labs kontakts. Vēl jo vairāk, viņa uzzinot manu sitāciju, piedāvāja man pieteikties uz studenta pozīciju kompānijā, kurā viņa pati strādā – Ramboll. Tā, kā tā ir mega liela kompānija, nevarēju vienkārši pēkšņi sākt tur strādāt. Man tā pat vajadzēja iet uz interviju ar David (bosu), taču galu galā viss nokārtojās man par labu. Sķiet mans trumpis bija tāds, ka tā kā nebiju studente, un mana A-kase man atļāva strādāt šinī kompānijā kā praktikantei vienu mēnesi bez maksas (A-kase man maksāja algu), Ramboll es biju labs ķēriens. Pēc mēneša prakses, turpināju strādāt tur uz pusslodzi. A-kase man atļāva strādāt uz pusslodzi 6 mēnešus. 2016. gada februārī šī atļauja beigsies, tieši tāpēc es esmu tik priecīga, ka tieši tad uzsākšu mācības CBS. Jā, es tomēr beigās tiku iekšā. Lai nu kā, Ramboll man atļauj palikt kā studenta asistentei, es saņemšu SU stipendiju un mācīšos Dānijas labākajā biznesa augstskolā. Vai maz var būt labāks gada noslēgums? 

Roskildes festivālā ar meitenēm

Darbs Ramboll nav bijis no vieglākajiem. Atceros, ka sākumā man tika uzticēti ļoti interesanti uzdevumi, taču vēlāk tie palika ne tik inetersanti, dažreiz sēdēju bez darba, dažreiz sēdēju līdz 22:00, jo darba bija pāri galvai. Arī Roskildes festivālu nevarēju pilnībā izbaudīt, jo 3 dienas no mana festivāla bija jāstrādā. Pietam, 32 stundas bija jāstrādā kā brīvprātīgajai, tāpēc no paša festivāla neko daudz neredzēju. Taču mēs bijām jautra kompānija. Es, Nelda, Elīna Ozoliņa un Anda (Neldas draudzenes). Bijām foršs četrinieks un gāja daudz labāk nekā pagājušajā gadā ar Helin. Taču kopumā par darbu es nevaru sūdzēties. Esmu satikusi un strādājusi ar ļoti ietekmīgiem un gudriem cilvēkiem. Un šī pieredze noteikti ir CV ieraksta vērta.

Bet atgriežoties pie fakta, ka tiku CBS. Septembra uzņemšanā šī skola mani noraidīja. Biju sagrauta, taču sapratu, ka jāmēģina vēlreiz. Šoreiz pieteicos arī maģistram IT universitātē un bakalauram KEA. Biju nokārtojusi arī IELTS. Atceros, ka cītīgi tam gatavojos, jo tas man dārgi izmaksāja un laba atzīme bija nepieciešama, lai tiktu iekšā skolā. Mans smagais darbs atmaksājās, jo galā dabūju 7. Visu uz leju novilka rakstīšanas daļa, jo biju galīgi aizmirsusi kā tas ir rakstīt ar roku esejas un vēl angļu valodā. Smieklīgākais un pieminēšanas vērts no tās dienas bija runāšanas daļa. Sieviete, kas pieņēma testu bija latviete. Sākumā šķita, ka tā būs problēma, taču beigās šī testa daļa noritēja labāk kā cerēts. Par atzīmi gan biju sašutusi, jo domāju, ka dabūšu vai nu 8 vai 9, taču tā cūka man ielika 7. Bet par to vairs nav jēgas domāt, jo skolā esmu tikusi un tas ir galvenais.

Savu ierakstu vēlos noslēgt ar atskatu uz manu 2015. gada apņemšanās sarakstu. Jāsaka, ka lielāko daļu esmu sasniegusi, taču galvenie punkti, kas tomēr nav sasniegti ir ‘’grāmata par ASV’’ un dāņu valodas apguve. Gada sākumā ļoti centos kaut ko rakstīt, taču neizdevās, nerakstījās. Un ar dāņu valodu bija līdzīgi. Bija viens laiks, kad ar Jonasu runājām tikai dāniski, taču kaut kādā brīdī man šī valoda tā piebesījās, ka vairs negribēju to dzirdēt. Bet nu šinī jautājumā man noteikti jāsaņemas, jo citādāk vienkārši nevar.

Tāds lūk lielos vilcienos ir bijis mans 2015. gads. To noslēgšu ar jaunā gada vakariņām un balli pie sevis. Centīšos uzvesties un gadu sākt kā laba meitene. Kā jau iepriekš minēju, 3. janvārī dosimies uz Poliju un februārī jau sākušu mācības. Gribu pieteikties apmaiņas programmai un cerams šī gada otrā pusē būšu jau kādā citā zemē. Varbūt vasarā došos uz nometni, lai mācītos dāņu valodu. Varbūt beidzot saņemšos un atsākšu mācīties krievu valodu. Ehh, nevaru vien sagaidīt redzēt, ko jaunu man nesīs 2016. gads.

Cheers!