Mūsu Zaļie Ziemassvētki

Tā kā lētās biļetes uz Latviju biju nokavējusi, šos Ziemassvētkus nolēmu pavadīt mazliet citādāk. Mana draudzene Elīna, kas dzīvo Māstri

htā, mani jau otro gadu pēc kārtas aicināja ciemos pie sevis. Šogad beidzot uzaicinājumu varēju pieņemt, jo Ziemassvētkos viena Kopenhāgenā nevēlējos palikt, biļetes uz NL atradu ļoti labās cenās, Holandē nekad iepriekš nebiju bijusi un pats galvenais - Elīnu nebiju satikusi jau vairāk kā pusotru gadu.

Tā kā uz Nīderlandi devos tikai ar rokas bagāžu un mana lidmašīna atgāja plkst. 6:50, īpaši sevi no rīta nesteidzināju. Liels bija mans pārsteigums, ieraugot pūļus un rindas Kopenhāgenas lidostā. Labi, ka biju jau sevi iečekojusi un varēju vismaz vienu rindu izlaist. Drošības kontroles rinda stiepās līdz pat izejas durvīm, un šķiet tajā nostāvēju kādas 25 minūtes. Beigās es visur paspēju laicīgi, taču salīdzinoši daudzi tika saukti uz pēdējo iekāpšanas brīdi, uz ko šķiet lielākā kavētāju daļa tā arī nepaspēja. Ak, trakais Ziemassvētku laiks.

Lidoju uz Briseles lidostu no kurienes pēc tam ar vilcienu tikt paredzēts tikt līdz Māstrihtai. Elīnas sagatavoto braukšanas sarakstu, protams, nebiju nekur saglabājusi, un, kad it kā sākumā vienkārši saprotamais plāns bija jārealizē dzīvē, sākās panika. Vispirms jau tāpēc, ka biļešu automāts neņēma pretī manu karti, skaidras naudas man nebija un Elīna necēla telefonu.

Labi, ka beigās atradu biļešu kantori, kur ļoti nelaipns vecis man pārdeva man vajadzīgo biļeti. Paldies Dievam, pie viņa mana karte darbojās. Kad atradu peronu, ļoti laipns puisis paskaidroja manu turpmāko ceļu, taču viņa instrukcijas šķita mazliet citādākas, nekā tās, ko man bija devusi Elīna. Beigās tas izrādījās tāpēc, ka arī šeit cilvēki raksta un izrunā vārdus pilnīgi citādāk. Labi gan ka sastaptie cilvēki bija izpalīdzīgi, jo lai gan kopā man bija jānomaina 3 vilcieni un šeit viņi tādu lietu kā pieturas saukšanu nav ieviesuši, līdz savam gala mērķim tiku veiksmīgi. Vēlāk no Alīnas uzzināju, ka Briselē tajā laikā ir bijuši baigie streiki un man esot ļoti noveicies veiksmīgi no turienes nokļūt līdz Māstrihtai. Viņa zinot cilvēkus, kas šo streiku dēļ ir pat nokavējuši lidmašīnas.

Māstrihtas vilciena stacijā mani sagaidīja smaidošais Elinčiks. Mums ļoti noveicās, ka viņas dzīvokļa biedrene bija devusies mājās pie ģimenes, līdz ar to varēju ieņemt pati savu istabu. Elīnas dzīvoklis atradās ļoti labā vietā, jo līdz centram vienmēr gājām ar kājām. Tā kā mums vienmēr bija daudz par ko runāt, ceļš parasti paskrēja nemanot. Pirmajā dienā devāmies uz centru, kur tiku aizvesta uz vietējo salātu veikaliņu, kur pa ļoti zemu cenu dabūjām milzīgu porciju veselīgu salātu. Ar savu porciju tālāk devāmies uz kafejnīcu pāri ielai, kur vēlāk mums pievienojās Alīna. Mēs visas trīs kādreiz gājām vienā klasē, taču pēc tam, kad aizgāju no 3. vidusskolas, ar Alīnu man vairs kontakta nebija. Toties Elīnai un Alīnai gan tas saglabājās un tagad viņas pat mācās vienā augstskolā. Nu neko, bija forši satikt vecas paziņas. Uz īsu brītiņu mums pievienojās arī Alīnas amerikāņu puisis Brendans.

Ar Elinčiku Māstrihtā

Pirmā diena tika vairāk veltīta pilsētas apskatei. Jāsaka godīgi – Māstrihta ir ļoti skaista. Varbūt pie vainas Ziemassvētku noskaņa un gaismas, kas visu padara tikai skaistāku, taču arī bez visa tā – Māstrihta uz mani atstāja pozitīvu iespaidu. It īpaši visu mazo bodīšu un pozitīvo cilvēku dēļ. Piemēram, pēc tam, kad netīšām iemaldījāmies kādā tādā kā alternatīvas mākslas izstādē, drīz vien mums uzklupa pašas izstādes veidotāji, kas laipni visur mūs izvadāja un par visu pastāstīja (bez maksas).

Tā kā ierados sestdienā, protams, vakarā tiku izvesta ielās. Bijām divos bāros, taču tā ļoti pa mierīgo. Satikām Brendanu, vēlāk Alīnu un viņas draugus un kolēģus. Tai skaitā ļoti īpatnu puisi no Latvijas, kas mani jau no paša sākuma atļāvās uzrunāt uz „maziņā”.

Nākamā diena tika vairāk veltīta tūristu aktivitātēm. Ar kuģīti braucām uz slavenajām St. Pietersberg alām. Ļoti iespaidīgi. Šīs bija alas, kas stiepjas desmitiem kilometru un kas tika gadiem raktas ar kailām rokām. Viss būtu skaisti, ja šinī ekskursijā mūs nevestu lielā grupā ar desmitiem sīku kaitinošu bērnu un ja gida šausmīgi garie stāsti nebūtu tīrā holandiešu valodā. Bet kopumā jauka pieredze. Otrās dienas vakaru nolēmām pavadīt mājās, skatoties filmu par vīrieti, kas iemīlas savā datorā. Īpatna, bet laba filma („Her” (2013) ).

Trešās dienas rītu sākām ļoti agri. Mums bija jāpaspēj uz St. Servatius katedrāli, lai pēc tam varētu mesties izpārdošanās drudzī, kas valdīja Māstrihtas ielās. Vēlējāmies izmantot situāciju, ka ir pirmdiena un līdz ar to ne tik daudz cilvēku. Kļūda! Uz Māstrihtas ielām cilvēku pūļi bija 24/7. Pūļu dēļ iepirkšanās vairs nelikās tik saistoša. Tā vietā apskatījām skaisto katedrāli, Elīna man parādīja savu skolu, un mēs mētājāmies no vienas jaukas kafejnīcas uz nākamo. Ap plkst. 16:00 ar autobusu aizbraucām uz Āheni Vācijā. Maza pilsētiņa tikai stundas braucienā no Māstrihtas. Galvenais iemesls bija Ziemassvētku tirdziņš, kas tur noteikti bija daudz iespaidīgāks kā Māstrihtā. Iedzērām karstvīnu, apstaigājām vecpilsētu, pasēdējām krodziņā un laiks jau bija doties atpakaļ. Ejot uz autobusu, mūs pēkšņi apsauca viens puisis, kas uz ielas pārdeva kaut kādu tur lecamo rotaļlietu. Izrādās šis ir latvietis vārdā Raivis. Raivis aiz sajūsmas, ka pirmo reizi pa 4 gadiem dzird latviešus, uzreiz mums piedāvāja iet uz krodziņu ar viņu iedzert. Smieklīgākais, ka mēs pašas pirms 2 stundām dzirdējām vienu latviešu ģimenīti mums paejot garām, bet Raivis redz nav saticis nevienu. Raivim diemžēl atteicām, lai gan kas zina, varbūt būtu bijis jautri. Pēc viņa akcenta šķita, ka viņš varētu būt no Jēkabpils vai kaut kas uz to pusi. Viņš bija tāds tirliņa paskata, apkāries ar cenu zīmēm. Man šķiet, ja mēs būtu ar viņu aizgājušas, tad mums smieklīgs atmiņu stāsts būtu garantēts. Bet nu neko, diemžēl Raivi atšuvām, jo bija jau vēls, mums bija jāiet uz autobusu, bijām pārgurušas un vēl ar 100 pekelēm.

Tā kā man bija sācis sāpēt kakls un sajūta tāda, ka velk uz slimību, jutos diezgan švaki. Tāpēc trešdien gulējām līdz 11tiem. Bet arī no trešdienas izvilkām jauku un garu tūristam cienīgu dienu. Dienas pirmo daļu pavadījām Māstrihtā, kur apmeklējām modernās mākslas muzeju. Par šo pilsētu man radās iespaids, ka viņi ļoti novērtē un lepojās ar visdažādāko mākslu. It īpaši mākslu, kas sevī ietver reliģiju. Reliģija bija arī galvenā tēma šajā modernās mākslas muzejā. Reliģija un sekss.

Pēc tam gājām uz centrālo staciju un ar vilcienu devāmies uz netālo Valkenburgu. Mūsu galvenais iemesls atkal bija ziemassvētku tirdziņš. Ļoti skaista maza pilsētiņa, skaistas ziemassvētku dekorācijas, utt. Viņi pat bija uzstādījuši vienu ziemassvētku tirdziņu alā. Tas bija tā interesanti, taču, manuprāt, ne 5 eiro vērts. It īpaši tāpēc, ka man bija jāmaksā par to lai es eju iekšā tirgū, kur vienīgais ko vari darīt ir atkal nopirkt kādu krāmu. Šis alas tirgus pat nebija tik daudz ziemassvētku, kā krāmu tirgus. Tur varēja nopirkt pat jogas matračus, džinsa jakas, brilles un tamlīdzīgi. Šķiet, labākais, ko no šīs pieredzes mēs ieguvām bija karstvīns. Trešdien dzērām ļoti daudz karstvīna. Pēc alas devāmies vakariņās, kur galvenā sastāvdaļa arī bija karstvīns. Un pietam ļoti gards un baudāms, līdz ar to, šķiet, izdzērām vismaz 2 kausus! Kad vakarā atgriezāmies Māstrihtā, bijām uz viļņa un tā vietā lai dotos mājās, Elīna mani aizveda uz jauku vīna restorānu, kur karstvīnu nomainījām uz vienkārši glāzi laba sarkanvīna. Uh, tai naktī es gulēju labi.

Šī kūka tika norīta (Ziemaasvēti)

Ziemassvētku diena sākās lēni un mierīgi. To, ka šis izvērtīsies par mūsu trakāko, dīvaināko un noteikti rēcīgāko 24. decembri dzīvē, mēs tiešām nespējām paredzēt, bet par visu pēc kārtas. Šī bija pirmā diena, kad bija slikts laiks. Stiprā vēja un lietus dēļ, mums nācās atcelt plānus doties uz slidotavu. Tā vietā attapāmies omulīgā restorānā, kur diena tika svinīgi sākta ar karstvīnu. Kad bijām saņēmušās, devāmies tālāk, lai iepirktu ēdienu Ziemassvētku vakariņām. Pie salātu onkuļa dabūjām dažāda veida veselīgus un ļoti garšīgus salātus, kā arī šokolādes krēmu. Tā kā bijām viņu pēdējie tās dienas pircēji, visu dabūjām dubultā. Aizgājām arī uz gaļas veikalu, kur nopirkām ļoti svaigu un labu gaļiņu mūsu svinīgajam cepetim. Elīna jau dienu iepriekš bija sākusi mērcēt zirņus, tā ka vakariņas noteikti plānojām grandiozas. Galu galā, mēs savu vakaru nebijām plānojušas pavadīt vienas. Uzaicināts bija arī Alīnas puisis Brendans. Pati Alīna bija Latvijā, līdz ar to mūsu kompānija bija nu bezgala īpatnēja – divas latviešu Elīnas un draudzenes puisis no Amerikas.

Mūsu Ziemassvētku trio

Brendans bija mūsu „kundziņš”, kura dēļ ne tikai šmorējām, bet arī māju tīrījām un mūziku piemeklējām (amerikāņu reps). Tā kā viss bija gatavs jau plkst. 18:00, meitenēm palika garlaicīgi. Izdomājām mazliet uzpīpēt zāli – kā nekā esam Nīderlandē. Ar šo nevainīgo laika notriekšanu panācām savu nokļūšanu pilnīgi citā dimensijā. Visa šī aina, kuru bijām uzbūrušas, izskatījās pēc kaut kāda bomžatņika sižeta no Degpunkta. Divas duračkas cenšas viena „kundziņa no Amerikas” dēļ. Līdz plkst. 20:00 mēs bijām jau paspējušas aizdedzināt pannu (tā ka viss dzīvoklis bija dūmos), mūsu slaveno, ilgi šmorēto cepeti nomest zemē, galīgi nošmulēt jauno papīra galdautu, noskatīties „Sirdsmīļo Moniku”, „Saldais Pārītis”, un nogaudot līdzi vecajam labajam Žoržam Siksnai. Tieši plkst. 20:00 galds bija uzklāts, gaļiņa sakopta un smaržīgi tā vien aicināja sev uzklupt. Bet nē, ēst nevarēja, jo bija jāgaida „kundziņš”. Sākām knakstīties ap salātiem un visu ko tādu, ko nevar redzēt, ka ir ēsts. Plkst. 20:30 mēs vairs nespējām gaidīt un sākām rīt. Viss beidzās ar to, ka tad kad „kundziņš” beidzot ieradās, Elīnas jau gandrīz visu vīnu bija iztempušas un kuņģi piestūmušas. Bet Brendans jau sakarīgs čalis, bija priecīgs par to pašu. Kad mūsu amerikānis bija paēdis, bomžatņika Ziemassvētki varēja turpināties. Brendans arī nebija uz mutes kritis, jo saldajā bez izmīcītās kūkas, bija atnesis 3 dažādas pakas ar zāli. Mums visnotaļ bija ļoti zaļi Ziemassvētki. Katrā ziņā, kas notika pēc tam ir ļoti grūti aprakstīt un kādam vispār saprast. Daudziem noteikti šķiet „Ak, šausmas. Nabaga cilvēki. Tik briesmīgi Ziemassvētki.” Īstenībā, mēs bijām tā pārsmējušies kā nekad. Tieši šīs pilnīgi nejēdzīgās, dīvainās situācijas dēļ. Pārēdāmies arī tā, ka visu nakti nespējām gulēt. Bet jā, vēl vienu reizi savā dzīvē esmu piedzīvojusi ko tik ekstraordināru, ka aizmirst to nespēšu nekad.

Ar šo Ziemassvētku vakaru, latiņu bijām uzstādījušas ļoti augstu, līdz ar to tas bija pilnīgi likumsakarīgi, ka 25. decembrī mēs tālāk devāmies uz Amsterdamu, kur pavadījām savas noslēdzošās 3 dienas.

Lai gan Ziemassvētkos bijām pārēdušies, sadzērušies un sapīpējušies līdz nelabumam, es biju gatava iegriezt arī Amsterdamā. Diemžēl mans kompanjons tam nebija gatavs, līdz ar to pirmo dienu aizvadījām ļoti mierīgi. Daudz staigājām. Vispār vidēji dienā (katru dienu) nostaigājām vismaz 10 km. Rekords šķiet bija 15 km. Lai nu kā, pirmajā dienā aizgājām uz Sarkano Lukturu Ielu. Protams, tā kā bija Ziemassvētku diena, redzējām varbūt maksimums 5 meitenes, no kurām viena bija transvestīts. Taču arī tās dažas meitenes redzot, paliku diezgan pamatīgā šokā. Biju iedomājusies to visu mazliet citādāk. Skaistas, pat tādas nevainīga paskata mečiņas vienkārši stāv skatlogā un gaida, kad kāds nerātnulis atsauksies. Ja atsauksies, tad tur pat tai istabiņā viņš arī tiks ieaicināts, un uz kādu laiciņu tad tas skatlogs arī paliks tukšs. Apmēram kaut kā tā.

Pirmajā dienā bijām arī coffee shop, kur var nopirkt gan zāli, gan „kūciņas”, gan arī, protams, kafiju, ja tā kārojas. Tā kā Elīna uz neko nebija pierunājama, abas kā tādas „ne tur” iemaldījušās, sēdējām un dzērām kafiju. Es gan nenoturējos un nopirku savas dzīves pirmo „space cake”. Nokodos gabaliņu, bet efekts tā arī tai vakarā nekāds man nebija.

Pēc karstās jogas

Otrajos Ziemassvētkos jeb 26. decembrī uzrāvienu bijām atguvušas. Sākām dienu tūristiem netradicionālā veidā, apmeklējot karstās jogas nodarbību. Man tā bija pirmā reize, un vienā brīdī šķita, ka zaudēšu samaņu, taču beigu galā ne tikai izdzīvoju, bet pat iepatikās. Enerģijas pilnas, pēc jogas devāmies atpakaļ uz centru. Taču plāni pēkšņi mainījās, kad ieraudzījām zirgu stalli. Vēlējāmies tikai apskatīt arēnu, taču beigās tikām parautas uz veselu šovu. Kā kundzes sēdējām greznās ložās un skatījāmies parādi. Ļoti skaista pieredze. Beigās vēl dabūjām izjāt ar zirdziņiem.

Pēc tādām skaistām divām pieredzēm nespējām vien nopriecāties par izdevušos dienu. Nolēmām, ka šim tad nu jābūt ir arī vakaram, kad metamies Amsterdamas nakts dzīvē. Pirms vakariņām katra nokodāmies ceturtdaļu manas „kūciņas”. Vakariņu laikā pēc pirmās vīna glāzes sajutāmies iereibušas. Sapratām, ka kūciņa laikam sāk iedarboties. Pa ceļam uz viesnīcu, piestājām Ziemassvētku tirdziņā un iemalkojām vēl pa glāzei karstvīna. Atnākot mājās, sataisījāmies uz ballīti, apēdām atlikušo kūku un lēnā garā izdzērām pudeli vīna. Plāns bija doties uz Elīnai ieteikto naktsklubu, kas it kā skaitoties labākais Amsterdamā. Pēc tam, kad nogājām 2.5 km un nostāvējām rindā 40 minūtes, mūs ļoti nelaipni pie ieejas atšuva un klubā neielaida. Pēc stāvēšanas 40 minūtes rindā un redzot cilvēkus, ko neielaida, mana teorija bija tāda, ka viņiem ir „no-foreigners policy”.

Es, protams, biju dusmīga kā pūķis, taču pateicoties kūciņas efektam, mūsu atlikušais vakars tik un tā bija bezgala jautrs. Atpakaļ gan devāmies ar metro, kur ļoti sasmīdinājām vecu večukiņu, kas šķiet tur strādāja kā nakts apsargs. Nākamā vieta, ko mēģinājām „iekarot” bija bārs blakus mūsu viesnīcai. Taču tas bija 2 minūšu jautājums, lai saprastu, ka publika tur bija uz 40+ un ka te mums nebūs ko darīt. Šķiet, ka ar to arī vakars mums beidzās, ja neskaita pieturu konfekšu veikalā. Galu galā mums vajadzēja apbruņoties ar spēku atturēties no viesnīcas mini bāra. Tik pārpildītu mini bāru ar saldumiem es nebiju redzējusi nekur.

27. decembra rīts bija mazliet smagāks kā gribētos. Otro reizi mūsu atvaļinājumā arī laikapstākļi bija galīgi draņķīgi. Taču to bijām paredzējušas, tāpēc gribējām veltīt dienu Amsterdamas Nacionālajam mākslas muzejam. Liels izbrīns bija ieraugot garās rindas, kuras sapratām, ka nespēsim izstāvēt. Nolēmām atgriezties nākamajā rītā tieši uz atvēršanu. Nu neko, to dienu pavadījām, staigājot pa veikaliem. Vakarā aizgājām uz filmu „Interstellar”, kas ilga gandrīz 3 stundas. Smaga, gara, bet ļoti laba filma.

Vēja spārniem bija pienākusi mūsu pēdējā atvaļinājuma diena. Cēlāmies agri, lai paspētu būt pirmās rindā uz muzeju. Paspējām. Ieradušās bijām 20 minūtes ātrāk un sākumā kā tādas muļķes vienīgās stāvējām pie durvīm. Taču 10 minūtes pirms atvēršanas aiz mums jau stiepās gara rinda. Ierasties ātrāk bija vienkārši ģeniāla ideja, jo mums nebija jāstāv rindās ne uz ieeju, ne uz biļetēm, ne uz garderobēm. Pusstundu pēc mūsu ierašanās cilvēkiem šajās rindās nācās pavadīt gandrīz vai stundu. Lai nu kā, ļoti labs muzejs. Es izbaudīju. Pēc muzeja aizgājām savākt mantas un tālāk devāmies uz nacionālās bibliotēkas terasi. Tur nositām laiku līdz manam vilcienam uz lidostu.

Kopsavilkumā varu teikt, ka ar savu ceļojumu uz kontrastu pilno Nīderlandi esmu apmierināta, galveno kārt jau kompānijas dēļ. Valsts arī ir ļoti skaista un sakārtota. Ļoti draudzīgi cilvēki. Vienīgie nedraudzīgie bija riteņbraucēji, kas kājāmgājējus gandrīz vai trieca nost. Nīderlande pārsteidza arī ar savu „suņiem draudzīgo” kultūru. Savu suņi un kaķi vari ņemt ne tikai kafejnīcās un veikalos, bet, pēc Elīnas teiktā, pat lekcijās skolā. Ļoti noveicies bija mums arī ar viesnīcu, kur personāls bija vārdos neaprakstāmi draudzīgs un izpalīdzīgs, un pats labākais bija viesnīcas atrašanās vieta. Vēl centrālāk vienkārši nevarēja. Nu tā lūk! Domāju, ka pēc pāris gadiem Amsterdamā varētu atgriezties, taču tagad jāsāk plānot mans nākamais ceļojums uz Budapeštu!

Laiks pēc prakses

Mans laiks kopš 15. novembra ir bijis ārkārtīgi aizņemts. Pēc prakses beigšanas ar pilnu jaudu metos sava bakalaura projekta rakstīšanā. Vēlējos ar to tikt galā pirms mana brauciena uz Holandi, taču daudzu pamudinošo pasākumu dēļ, aste diemžēl man palika. Ar to tad cīnīšos atlikušo projekta rakstīšanas laiku, kas būs līdz 7. janvārim.

Krietnu laiku atņēma arī strādāšana hotelī. Nācās ņemt katru piedāvāto maiņu, jo zemās sezonas dēļ, man draudēja nesavākt vajadzīgās stundas. Beigās viss nokārtojās un 15. decembrī aizvadīju savu pēdējo darba dienu. Jā gan, līdz ar skolas beigšanu, beidzu arī savu studentes darbiņu. No februāra es sākušu saņemt materiālu pabalstu, lai varētu atrast darbu jomā, kuru esmu mācījusies. Pieļauju, ka sākumā ar darba meklēšanu īpaši nesteigšos, galu galā vēlos beidzot atpūsties.

Runājot par iepriekš pieminētajiem pasākumiem ... novembris un decembris tiešām ir bijis īsts svinību laiks.

15.11 – Mana pēdējā prakses diena tika atzīmēta itāļu restorānā kopā ar manu mīļo Jonasiņu.

20.11 – Diena tika veltīta atelpai no projekta rakstīšanas, kā arī vēl vienas prakses beigu atzīmēšanas svinībām. Ar klasesbiedrenēm Natāliju un Gidu satikāmies uz šampanieti un lepnu branču. Bija interesanti paklausīties kā ir gājis viņām.

28.11 – Mana kolēģa Flavia uzaicināja mani uz savu dzimšanas dienu. Tā ir tā pati meitene no Mozambikas, kas aprecējusi Kopenhāgenas Universitātes profesoru. Dzimšanas diena līdz ar to bija ļoti šika. Sākās ar lepnām vakariņām un beidzās ar ballīti VIP vienā no Kopenhāgenas šikākajiem klubiem. Neslikti.

29.11 – Drausmīgas pohas, taču man bija sevi jāsaņem rokās un ar Jonasu jādodas uz pasaules čempionātšipu boksā. Kolosāla pieredze, taču debīlo pohu dēļ nespēju to pilnībā izbaudīt.

10.12 – Tā kā hotelis, kurā strādāju uz Ziemassvētku vakariņām aicināja tikai pilna laika darbiniekus, es kārtējo reizi tiku apdalīta. Ziemassvētku vakariņas viņi svinēja ļoti slavenajā Wallmans. Slavena šī vieta ir ar savu konceptu. Viesi sēž tādā kā cirkus arēnā, un kamēr tiem tiek pasniegti ēdieni, mākslinieki uzstājas. Gan dziedātāji, gan akrobāti, gan dejotāji un klauni. Ļoti varens šovs. Lai nu kā, uz to ielūgta nebiju. Taču netīšām uzduroties piedāvājumam biļetes iegādāties par puscenu, nevilcinoties piekritu. Beigās kopā savācāmies 11 meitenes un aizvadījām kolosālu vakaru. Ar Neldu gan mazliet aizrāvāmies un mājās tikšana izvērtās īstā cirkā. Dabūjām ar kājām noiet kādus 5 km, taču jautrības pavadītas, laiks ceļā pagāja diezgan ātri. Nākamā diena gan nebija īpaši jautra, jo galvassāpes un slikta dūša negribēja atkāpties visas dienas garumā.

13.12 – Mana prakses kompānija visus ielūdza Ziemassvētku vakariņās ļoti glaunā restorānā. Tā kā katrs darbinieks līdzi varēja ņemt savu otro pusīti, savācāmies 12 cilvēki. Skaists vakars. Es pamatā gan runāju ar Vaivu (lietuviešu praktikanti), viņas puisi un Jesperu (students, kas palīdz Carsten). Jonas bija pārāk aizņemts joku mētāšanā ar Carsten un Gitte. Viņš ir īsts kompānijas cilvēks un šķiet uz maniem prakses bosiem atstāja ļoti pozitīvu iespaidu.

18.12 – Telimenas dzimšanas diena. Vakaru sākām divatā pie viņas mājās. Vakariņas, vīns, mandarīni, vīns, vīns, vīns...Beigās attapāmies bārā, kur divus gadus atpakaļ arī svinējām viņas dzimšanas dienu. Tur pārgājām uz tekilas šotiem un alu. Ārprāts. Murgs. Telai ap diviem palika slikti, tāpēc nolēmām iet mājās. Ceļā uz metro es pēkšņi attapos, ka Telas vairs nav. Pati esot ne tajā labākajā kondīcijā, nodomāju, ka viņa ir aizgājusi uz vilcienu. Nākamā rītā gan dabūju dzirdēt īsto iemeslu. Nabaga jubilārei ir bijis tik slikti, ka līdz pat astoņiem rītā, viņa ir to vien darījusi, kā vēmusi un ceļojusi pa visu Kopenhāgenu, jo kaut kā nekā viņai nav sanācis tikt pareizajā transportā. Godīgi sakot, to dzirdot jutos ļoti vainīga, jo nebija pareizi viņu neiet meklēt pēc tam, kad biju pazaudējusi. Par sodu nākamajā dienā cīnījos ar ļoti, ļoti smagām paģirām. Tik smagām, ka nespēju pat aizvilkties uz hoteli, kur notika Ziemassvētku bingo ar ļoti vērtīgiem laimestiem. 

Jautrs, oranžs mēnesis - Oktobris un tā noslēgums

Jonasam šovakar ļoti īpašs vakars, jo viņš ir uzaicināts uz vakariņām ar savu bosu, svarīgākajiem konforenču klientiem un Arp Hansen viesnīcas ķēdes galveno tirgus menedžeri. Tas ir liels pagodinājums un iespēja izcelties. Kaut kā jau mans kukainītis rāpo uz augšu, un par to man liels prieks un lepnums. Šī iemesla dēļ, man beidzot ir radies brītiņš vienai ar savām domām un iespēju tās uzlikt uz „papīra”.

Lai gan dienas ir nomācoši īsas un tumšas, ikdiena ir pozitīva un pa lielam man iet ļoti labi. Galvenokārt jau tāpēc, ka dzīvoju kopā ar savu labāko draugu un mīļoto vienā personā. Jonas ir puisis par kādu meitenes sapņo. Viņš mani mīļo, lutina, atbalsta, izsaka komplimentus un tai pašā laikā smīdina katru dienu, katru brīdi, kad esam un arī, kad neesam kopā. Piemēram, atgriežoties no Igaunijas, Jonas mani pārsteidza ar svētku vakariņām un šokolādes kūku, ko bija cepis par godu manai vārda dienai. Kūka gan nebija izdevusies tik laba kā cerēta, jo veikalā tika aizmirsta galvenā sastāvdaļa – šokolāde. Bet nu Jonasiņš vismaz centās un tas man ir galvenais. Cenšos arī atbalstīt viņu, un šoreiz, ja tieku uzaicināta uz kādu ģimenes pasākumu, neatsaku un nemeklēju iemeslus, lai neietu. Nu pat man bija fantastiska pieredze, dodoties līdzi Jonasa brālim apskatīt demo versiju viņa nākotnes mājai. Tas bija ļoti interesants process, un tagad mums pašiem ir par ko sapņot. Pēc mājas apskates devāmies apciemot Jonasa mammu, un kopumā aizvadījām ļoti jauku vakaru ar patīkamu pēcgaršu.

Vēl vienu patīkamu pēcgaršu izbaudīju pēc neierastas otrdienas, kad abi devāmies vakariņās, ko sen atpakaļ biju vinnējusi no sava kruīzu darba. Vakariņu kopējā vērtība pārsniedza 120 euro, bet mums tas viss bija par brīvu. Tā nu izbaudījām.

Izbaudīju arī negaidīto tikšanos ar manu partner in crime Veroniku. Veronika jau labu laiciņu ir atgriezusies Slovākijā un strādā labā amatā diezgan lielā uzņēmumā. Taču viņai nācās atgriezties Dānijā aizstāvēt savu maģistra darbu. Tā kā Veronikas ciemošanās nebija sevišķi ilga, visas tuvākās draudzenes tika uzaicinātas ciemos vienlaicīgi. Izvērtās ļoti jautrs vakars ar iespēju ne tikai satikt manu veco draudzeni, bet arī citas meitenes, ko ilgi nebiju satikusi.

Oktobris vispār bija tāds jautrs, oranžs mēnesis, kā nekā – spokainais Halloween laiks. Tā kā pirms diviem mēnešiem aizvadījām vienu baigu ballīti, laiks nu bija pienācis nākamajai un Halloween šajā gadījumā bija pietiekami labs iemesls, lai uzaicinātu pilnu māju ar draugiem un kārtīgi nodotu pa bundžām. Atsaucība bija negaidīti liela, un beigās jau solījās ierasties ap 40 cilvēkiem, taču galu galā diezgan daudzi mūs piekāsa un šķiet bijām ap 25 cilvēkiem. Protams, tas ir pietiekami labs cipars, lai jautrība būtu garantēta. Šoreiz noturējos līdz pēdējiem viesiem un gultā iekritu pēc pieciem no rīta. Pēc cilvēku atsauksmēm, visiem ļoti patika. Viss bija kā pienākas – Halloween dekorācijas, ķirbji, kostīmi, dejas un daudz, daudz alkohola. Mēs bijām pacentušies.

Man gan pēdējā oktobra nedēļa nebija tik patīkama, jo pēkšņi saslimu. Viss sākās ar kakla sāpēm un turpinājās ar temperatūru un puņķiem. Tā nu 3 dienas nogulēju mājās un, cik nu dikti vārēju, tik centos izārstēties. Trešajā dienā jau biju gatava mesties mūsu mājas ballē. Tā man katrā ziņā bija laba motivācija, kad skaloju kaklu ar sālsūdeni un stūmu kuņģī ķiplokus. Tagad jau viss ir labi un šodien pēc ilgākas pauzes devos uz sporta zāli. Jā gan, neesmu tam vēl atmetusi ar roku. 

Šoreiz tā īsi! Peace! :)

bizness, bizness...

Viss, kas nu pat vēl bija priekšā, pagājis. Pagājusi gan izstāde Dānijā, gan kongress Tartu, Igaunijā, kārtējo reizi ļaujot pārliecināties, cik ļoti ātri skrien laiks. Atskatoties uz šīm divām prakses pieredzēm, kā jau paredzēju, Igaunijas kongress bija daudz saistošāks un interesantāks. Izstāde Dānijā bija ļoti garlaicīgs pasākums. Varbūt, ja spētu runāt pētnieku/zinātnieku valodā, pieredze būtu citādāka. Kompānijas vienīgā jēga no mums bija tad, kad palīdzējām sagatavot izstādes stendu un pēc tam to nojaukt. Tā nu pēc pirmās, ļoti garās dienas, vienojāmies, ka labāk šo laiku pavadīsim mājās, rakstot savu bakalaura darbu. Uz izstādes rīkotajām vakariņām tomēr tikām uzaicinātas, un lai gan ēdiens bija lielisks, īsti ar ko runāt, kā pašiem ar sevi nebija. Vēlreiz nāca prātā doma, ja vien es būtu citā kompānijā ar man saistošāku specifiku, šī būtu lieliska iespēja iegūt vairāk kontaktus un veidot karjeru. Taču pēc vairākām vīna glāzēm sarunas pašiem ar sevi raisījās ļoti interesantas, un galu galā nopļāpājām diezgan ilgi. Nākamā dienā ierados vēlā pēcpusdienā, palīdzēt nojaukt stendu. Palīdzēt atnāca arī Jonas. Viss beidzās ar to, ka abi tikām uzaicināti uz kompānijas Ziemassvētku vakariņām kaut kad decembrī.

Pēc nedēļas devāmies uz Igauniju, kur tika rīkots otrais Baltijas mikrobiologu kongress. Tallinas lidostā noīrējām mašīnu un devāmies vairāku stundu ilgā ceļā uz Tartu. Tartu palikām ļoti labā, 4- zvaigžņu viesnīcā, kas atradās uz pašas gājēju ielas. Man un Vaivai, katrai bija savs numuriņš. Ļoti profesionāli. Tā kā viesnīca bija pilna, es no sava standarta numuriņa biju paaugstināta uz luksus sweet, taču pārpratuma pēc to samainīju ar Gitti un Carsten, dabūjot viņu delux numuriņu. Beigās gan par to ļoti nopriecājos, jo šī bija daudz mājīgāka un komfortablāka istaba. Viesnīca tiešām bija ļoti jauka. Fantastiskas brokastis. Un tā sajūta, dzīvojot šādā viesnīcā, vienai pašai lielā delux numurā, ir ļoti laba. Vajadzētu atkārtot!

Kongresa pirmajā dienā notika reģistrēšanās un „iesildīšanās runa”. Jau no pirmās runas, ar Vaivu sapratām, ka šī nav vieta mums. It kā šķietami interesantu pētījumu stāsti mūsu ausīm tika sabojāti, kad katra trešā vārda galā tika lietota tikai zinātniekiem saprotama terminoloģija. Pirmā diena bija īsa. Vakarā Carsten mūs uzaicināja „uz aliņu”. Tur pat netālu no viesnīcas atradām ļoti omulīgu bāru, kur dīvainā kārtā bija daudz cilvēku. Diezgan ilgi tur nosēdējām, un pēc diviem lieliem alus kausiem pēkšņi jutos iereibusi. Labi, ka pa taisno gājām uz hoteli, jo biju nogurusi un vēlējos iet gulēt. Taču, kad šķita, ka gulta jau sasniegta, man nolūza atslēga. Viena daļa palika durvīs, otra rokās. Šķita, ka esmu palikusi bez istabas, taču šāda atslēgu lūšana viņiem nav retums, un metodes šādu situāciju novēršanai ir jau zināmas. Istabu, un jaunu atslēgu atguvu aptuveni pēc 15 minūtēm. Alus apreibināta gulēju ļoti labi.

Otrā un trešā diena bija gara un garlaicīga. Tikai ik pa brītiņam dabūjām parunāt ar kādu latvieti vai lietuvieti, un arī tad, šķita, ka šie cilvēki (pētnieki) nāk no citas pasaules. Tādi dīvaiņi. It īpaši viens, kas kļuva par manu stalkeri. Puisis uz 25, garu blondu asti un „pedofila” acu skatienu. Katrā pārtraukumā viņš kaut kā pieslīdēja pie mūsu galdiņa un atrada jaunus un jaunus topikus par ko ar mani runāt. Beigās jau es no viņa laidos.

Lai gan pēc otrās dienas visi bijām pārguruši, devāmies ļoti smalkās vakariņās tur pat uz gājēju ielas. Arī trešās dienas vakars bija interesants, jo tikām uzaicināti uz kongresa noslēguma vakariņām Tartu Universitātes muzejā. Diemžēl ne man, ne Vaivai lielas jautrības šeit nebija, taču pētnieciņi, iedzerot pāris vīna glāzes, pēc vakariņām metās trakās dejās. Mēs ar Vaivu izvēlējāmies doties mājās, jo kā jau minēju, bija grūti atrast kopīgu valodu ar šiem „super-didžiem”.

Praksē atlicis strādāt mazāk nekā mēnesis, un Carsten ar Gitti jau vairākkārt ir izspļāvuši domu, ka mēs ar Vaivu varētu palikt kompānijā un turpināt iesākto. Protams, ne kā pilna laika darbinieki. Šobrīd grūti teikt vai tas ir kas tāds, ko vēlos, tāpēc domāšu par to, kad pienāks laiks.

Personiskajā dzīvē viss ir lieliski. Pēc manas atgriešanās no Latvijas bija diezgan grūti atsākt doties uz sporta zāli, un pagāja gandrīz nedēļa pēc manas atgriešanās, kad beidzot apmeklēju klasi. Nespēju noticēt, cik ļoti sliktā formā atkal biju. Diemžēl „super atgriešanās” sporta zālē man nesanāca, jo drīz vien jau bija jādodas uz Igauniju. Ceru, ka šoreiz atgriežoties motivācija atgūšu ātrāk nekā pēc tam, kad atgriezos no Latvijas.

Oktobra mēnesis tuvojas noslēgumam, un tā kā 31. Oktobrī ir Halloween, nolēmām šo notikumu izmantot kā iemeslu jaunas ballītes organizēšanai mūsu dzīvoklī. Pašlaik izskatās, ka tā būs mega balle, jo ciemiņu skaits, kas, apstiprinājuši savu ierašanos, sasniedzis jau 32. Domāju, ka ballīte pārsitīs iepriekšējo, kaut vai tikai tāpēc, ka jautrību nodrošinās kostīmi, kas ir galvenais ballītes nosacījums.

Kā jau iepriekš rakstīju, ļoti spontāni tika iegādātas biļetes uz Parīzi martā un tikpat spontāni es nesen iegādājos biļetes uz Holandi. Tā kā brauciens uz Rīgu ziemassvētkos iznāk astronomisko dārgi, nolēmu izmantot iespēju un tā vietā apciemot Elīnu, kas dzīvo Māstriktā, NL. Plānā, protams, ietilpst arī ciemošanās Amsterdamā. Būs jautri.

Tas īsumā arī viss par to, kā man pēdējā laikā gājis. Atā!

Pirmais komandējums

Tik piesātinātu, notikumiem bagātu un skaistu nedēļu nebiju gaidījusi. Pirmkārt, jau paldies skaistajiem laika apstākļiem. Saulīte lutināja katru dienu. Otrkārt, paldies mammai, kas bija parūpējusies, lai ik dienas būtu kaut kas, ko darīt. Tā kā mammas priekšniece bija tik laipna un atļāva divas dienas paņemt brīvas, darīt visu ieplānoto varējām kopā. Šoreiz ļoti daudz sapirkāmies dažādas mājas preces manam Kopenhāgenas dzīvoklītim. Izbraukājām 3 bāzes, kurās par labām cenām dabūju pannas, katlus, šampanieša glāzes, kafijas servīzi, utt. Bijām arī uz divām izrādēm: „Aristokrātu Anekdotes” Rīgas Jaunajā Teātrī un „Blakts” Nacionālajā teātrī. Pirmā mums ne sevišķi, taču otro varu ieteikt tiem, kam patīk neparasti un mazliet „šīzīgi” iestudējumi. Acīmredzot visai Prāta Vētras komandai tādi patīk, jo visi četri bija ieradušies uz „Blakti”. Viena no smieklīgākajām izdarībām bija mūsu „pāru masāža”. Uz masāžu skrējām un, kad beidzot vietu bijām sasniegušas, muguras jau bija slapjas un savilktas. Lai nu kā – masāža bija pilnīgi garām. Mammu masēja dīvains čalis, kas viņai šķiet bija galīgi nokodies. Mani – kaut kāda meitenīte. Bet nu abi divi masēja, jeb glaudīja kā pusmiruši, līdz ar to laiks un nauda iztriekta bezjēgā. Toties mums smieklīgi.

Vienā dienā paguvām arī apciemot Juri Lilastē un citā atkal Viju Hospitāļu ielā. Diemžēl vairāk arī viņus nedabūju satikt. Pārāk īsa tā nedēļa. Arī Dace ar Viktoru tieši šinī nedēļā bija devusies ceļojumā uz Vīni, līdz ar to satiku viņus tikai uz īsu momentu sestdienā, kad savācām tos no lidostas. Pēc tam vēl apciemojām Daci un Amandu tai pašā sestdienas vakarā, kur cītīgi sekojām līdzi balsošanas rezultātiem. Man tāda interesanta sagadīšanās, ka tieši ierados uz vēlēšanu laiku. Žēl gan, ka tas nav no tiem priecīgākajiem notikumiem, vismaz ne mūsu valstī. Protams, savu pilsoņa pienākumu izpildīju un, sekojot savai sirdsapziņai, balsoju par vienu no mazajām partijiņām. Diemžēl mana balss vien bija par maz. Visi vecie ķēmi atpakaļ savās vietās. Žēl man to mūsu valsti un cilvēkus. Priecājos, ka vismaz pati dzīvoju un veidoju savu nākotni valstī, kur viss ir sakārtots un drošs. Lai nu kā, līdzjušanas vakarā paspēju nokrāsot arī matus. Tagad man ir blondi matu gali. Ietekmējos no Madaras sajūsmu plūdiem par šo it kā tik stilīgo frizūru. Jāsaka gan, ka ar iznākumu esmu apmierināta. Vismaz, kas jauns. Vēl viena lieta, ko paspēju un ļoti spontāni paveicu, nopirku biļetes uz Parīzi. Abi ar Jonasu izlēmām pievienoties mammai un Madarai marta ceļojumā uz Franciju. Būs jautri un tagad vismaz ir ko gaidīt.

Taču visas manis nu jau pieminētās aktivitātes nebija iemesls, kāpēc vienu nedēļu ciemojos Latvijā. Iemesls, protams, bija darbs. Ceturtdien un Piektdien uz Latviju bija atbraucis mans boss Carsten. Biju mums sarunājusi šoferi, kas diemžēl vispār nerunāja latviešu valodā un saprašanās bija diezgan sarežģīta. Neskatoties uz to - visur tikām aizvesti un par ne ko nevaru sūdzēties. 9:30 sagaidīju Carsten lidostā un pirmā mūsu tikšanās bija ar Stradiņu Universitātes Onkoloģijas direktoru Edvīnu Miklaševiču un NMS vadītāju Artu Balodi. Šie divi bija ļoti cieti rieksti. Jau no paša sākuma abi mūs uzņēma ļoti aizdomīgi un pat mazliet nelaipni. Balode bija ļoti augstprātīga, jo gandrīz vai apvainojās, kad sākumā piedāvāju pastāstīt par mums latviski. Viņai neko tulkot nevajagot, viņa nav nekāda muļķe. Bet Carsten bija ļoti pacietīgs un uz visiem jautājumiem spēja atbildēt profesionāli. Jāsaka, ka beigās abi atmaiga un palika kā cilvēki. Šķiet, ka ar Edvīnu beigās mums pat varētu sanākt kāds darījums. Balode arī beigās jau atmaiga un pat iedeva telefonu Tuberkulozes centra vadītājam ar ko sarunājām tikšanos nākamajā dienā. Nākamā vieta, kur devāmies bija Biomedicīnas Izpētes un Zinātņu centrs, kur sniedzām prezentāciju aptuveni 10 interesentiem. Tur arī mazliet dabūju uzstāties. Jāsaka, ka pūlis bija ļoti smags, taču šķiet, ka arī tur varētu būt pāris potenciālu klientu. Dienu nobeidzām ar tikšanos Centrālajā Laboratorijā, kur diemžēl cilvēks, ar ko vēlējāmies tikties par tikšanos, bija aizmirsis. Tā nu beigās runājām ar vienu no valdes loceklēm un divām kautrīgām laboratantēm. Šeit gan man nācās daudz runāt, jo valdes loceklei bija ļoti slikta angļu valoda. Šī šķiet nebija tik veiksmīga tikšanās. Ar to arī diena beidzās.

Vakarā satikos ar Līvu. Manu „must see” personu. Ļoti jauki pasēdējām, izpļāpājāmies pa dzīvi. Taču nogurums lika par sevi manīt. Uztraukuma dēļ biju ļoti slikti gulējusi, un tikšanās mani bija galīgi nomocījušas.

Arī nākamo dienā sākām agri. Vispirms devāmies uz Tuberkulozes centru Stropiņu pagastā. Satikām ļoti simpātisku un pieklājīgu cilvēku. Man mazliet nepatika, ka Carsten oda pēc alkohola. Tas šķita tā ne īpaši profesionāli. Lai nu kā, nezinu vai šim cilvēkam mūsu piedāvātie produkti bija aktuāli.

Pēc tam satikāmies ar A. Kirhenšteina Institūta vadītāju. Tā nu gan bija jautra tikšanās. Vispirms viņa sasauca visus savus laboratantus, tā nu atkal dabūjām sniegt prezentāciju gandrīz 10 cilvēkiem. Pēc prezentācijas vadītāja mūs uzaicināja uz savu kabinetu dzert kafiju. Viņa izrādījās tāda pļāpa, ka nosēdējām tur vairāk nekā stundu. Tikām sabaroti ar kūkām, cepumiem un čipšiem no Japānas. Ar viņu varēja pārsmieties. Tāda klača, ka vaļā nevarēja tikt. Bet tas nekas, vismaz bija ko darīt līdz pēdējai tās dienas tikšanai. Pēdējā tikšanās notika iekš SIA Roche, kur viss bija ļoti profesionāli. Pirmo reizi tikšanās notika jaunmodīgā, modernā un acīm redzot privātā uzņēmumā. Līdz šim bijām staigājuši pa ļoti nolaistām, Padomju stilā iekārtotām iestādēm. Diemžēl, pēdējā tikšanās bija izgāšanās, jo laikam jau no paša sākuma tiku pārprasta. Šī kompānija sniedza cita veida pakalpojumus un mūsu produkti viņiem īsti nevarēja palīdzēt. Bet nu vismaz papļāpājām un mazliet vairāk uzzinājām par šo industriju un tirgu Latvijā.

Kopumā šī bija ļoti laba pieredze. Man patika šī „svarīguma” sajūta. Noteikti daudz iemācījos un dabūju mazliet noskaidrot galvu. Tagad atgriežoties īsti atvilkt elpu gan nesanāks, jo jau rīt sāksim nedēļu ilgi izstādi un pēc tam jau būs ceļojums uz Igauniju. Patīk šī aizņemtība, taču mazliet uztrauc laika trūkums priekš pašas bakalaura darba rakstīšanas.

Tas nu tā īsumā. Par manu pirmo „komandējumu”. Prieks, ka šoreiz nav tās skumjās sajūtas, braucot prom no Latvijas. Taču tas laikam, jo Kopenhāgenā mani gaida Jonass, pēc kā esmu tik ļoti noilgojusies.

Pusotrs mēnesis, pusotrs mēnesis, pusotrs mēnesis...

Ir pagājis pusotrs mēnesis kopš brīvdienām Latvijā, pusotrs mēnesis kopš sāku savu darba praksi un gandrīz tikpat kopš mana pēdējā bloga ieraksta. Tagad jau atkal esmu ceļā uz mājām, šoreiz ne tik daudz brīvdienu, kā darba darīšanu dēļ un tā kā man ir pāris stundas ko nosist – padalīšos ar pēdējā laika notikumiem.

Atgriežoties no Latvijas ne atelpai, ne nostalģijai laika nebija, jo jau nākamajā dienā plkst. 9 bija jāsāk mana 3 mēnešus garā prakse. Kā jau iepriekš rakstīju, uz prakses vietu esmu nolēmusi katru dienu mērot 10 km vienā virzienā, kas kopā ir 20 km dienā, un 100 km nedēļā. Nomainīt šo pārvietošanās veidu uz braucienu ar autobusu vēl neesmu apsvērusi un brīžiem sāk šķist, ka tad, kad prakse beigsies – man mana 20km garā dienas meditācija pat pietrūks. Man ļoti patīk mans darba laiks, kas ir no 10:00 līdz 15:00, jo tad varu mīties vissiltākajā un gaišākajā dienas daļā. Vēl joprojām abi ar Jonasu aktīvi dodamies uz sporta zāli, vismaz 3-4 reizes nedēļā, tā ka fiziskas aktivitātes manā ikdienā netrūkst. Neaizmirsīsim vēl manu darbu viesnīcā, kur katrā nedēļas nogalē dabūju noskrieties kā zirgs. Jā, kopš atgriezos no Latvijas, man nav bijušas nevienas brīvas nedēļas nogales, jo naudiņa jau arī jāpelna. Taču tā kā darba dienās varu celties plkst. 8:00, par miega trūkumu vai slinkiem rītiem, ko ik pa laikam ir pelnījies ikviens nevaru sūdzēties. Man pat ir savs rituāls – ceļos 8:00, uztaisu lepnas brokastis, noskatos savu rīta TV pārraidi „What not to Wear” un tad dodos ceļā. Neslikti.

Iepriekš rakstīju, ka iespaidi pēc pirmās dienas prakses vietā nebija sevišķi „elpu aizraujoši”. Viss bija pārāk jauns ne tikai mums, praktikantēm (esam divas meitenes, pārstāvot Latviju un Lietuvu), bet arī kompānijas vadītājiem Gittei un Carstenam. Viņi tikai tikko paplašināja savu kompāniju, ievācoties jaunās telpās. Visas sistēmas viņiem ir jaunas un nesaprotamas, un līdz šim viņiem nekad nav bijuši nevieni praktikanti. Tātad ļoti daudz laika sākumā pagāja kopā mācoties un saprotot jaunās sistēmas, mācoties par produktiem, par šo industriju un jāsaka godīgi – es vēl joprojām bieži esmu apjukusi. Atgādināšu, ka kompānija izplata īpašus piederumu komplektus priekš DNS/RNS izolācijas no dažādiem paraugiem, piem. augsnes, asinīm, augiem, mikrobiem, utt. Viņu „pircēju” lokā ietilpst slimnīcas, laboranti, universitātes, utt. Carsten no paša sākuma jau teica, ka vēlas, lai mēs viņam noorganizējam tikšanās Latvijā un Lietuvā ar speciālistiem, kam šie produkti varētu šķist interesanti. Sākums likās traģisks. Man viss bija tik jauns. Nespēju salikt kopā meilu ne angliski un vēl jo vairāk ne latviski. To gandrīz neiespējamu padarīja ne tikai nekādas zināšanas molekulārajā ķīmijā, bet arī pamatīgais vārdu trūkums šīs nozares terminoloģijā.

Ir pagājis pusotrs mēnesis, un esmu ļoti daudz iemācījusies. Kopā esmu nosūtījusi ap 50 personiskiem meiliem (zvanīt vēl neesmu uzdrošinājusies) un noorganizējusi mums 5 tikšanās, no kurām viena būs publiska prezentācija Latvijas Biomedicīnas Zinātnes un Studiju Centrā. Tikšanās būs laikā no 2. līdz 3. oktobrim. Carsten gan bija tik jauks un ļāva man uz Latviju doties jau 29. septembrī un atpakaļ 5. oktobrī. Lieki piebilst, ka kompānija man nopirka gan biļetes, gan bagāžu. Esmu mazliet uztraukusies par šīm tikšanām, taču ceru uz visu to labāko. Carsten un Gitte ir ļoti forši cilvēki. Viņi mums ļoti uzticas un velta daudz laika paskaidrojumiem. Jā, šiem diviem ļoti patīk runāt un dažreiz šķiet, ka tas ir par daudz. Gitte vienmēr izplūst pārāk sīkās detaļās, un atbildes vietā, kas varētu sastāvēt no 1 teikuma, parasti iznāk 15 minūšu monologs par pilnīgi ne pa tēmu detaļām. Tas ir kaitinoši, un brīžiem šķiet, ka strādājot no mājām paspētu daudz vairāk nekā no ofisa. Bet laikam jau labāk, ka Gitte ir tik runīga un priecīga atbildēt uz jebkuru jautājumu nekā, ja no viņas neko nevarētu dabūt laukā.

Oktobris solās būt ļoti interesants. Pēc manas atgriešanās no Latvijas, nākamā dienā jau sāksies gatavošanās nedēļu garai mikrobiologu izstādei te pat Kopenhāgenā. Un vēlāk, mēneša otrā pusē mēs dosimies 4 dienu ilgā komandējumā uz Baltijas Mikrobiologu Kongresu Tartu, Igaunijā. Daudz aktivitātes un atbildības. Nesen arī saņēmām jaunas personiskās vizītkartes. Tā bija ļoti interesanta sajūta. Abas ar Vaivu (lietuviešu praktikanti) bijām ļoti priecīgas. Jāsaka, ka ar kolektīvu man ir ļoti noveicies, jo arī Vaiva ir tiešām forša meitene. Mēs saprotamies ļoti labi, un man ir prieks, ka neesmu viena šai „piedzīvojumā”. Neilgi pēc prakses sākšanas, darbā tika pieņemts arī studenta palīgs. Es pat dabūju piedalīties pāris intervijās un pēc tam izteikt savu viedokli. Galu galā tika pieņemts puisis ar dāņu/vācu saknēm. Viņa uzdevums ir izplatīt kompānijas jauno produktu un zīmolu te pat Dānijā, un, lai kaut ko tādu darītu, pieredze mikrobioloģijā ir obligāta. Tādas mārketinga studentītes kā mēs ar Vaivu neko tādu pārdot nevarētu. Mēs jau mocamies ar saviem DNS/RNS produktiem un vēl mocīsimies kādu mēnesi. Vispār laiks skrien vēja spārniem. Neticami, ka prakse jau gandrīz pusē. Šī apziņa gan dod pamatīgu spiedienu, jo kaut kad jau jāsāk arī rakstīt mans bakalaura darbs. Šķiet, ka man ļoti noveicies ar darba vadītāju, jo lai gan viņš ir strikts, viņš man vienmēr atbild un ir ieinteresēts tikties un strādāt vislabāko rezultātu virzienā. Dzirdēju, ka citiem maniem kursa biedriem nav tik ļoti paveicies.

Tā kā praksi beidzu ap 15:00, cenšos cik nu vien varu atlikušo dienas daļu izmantot lietderīgi. Ja neeju uz fitnesa klubu, tad tiekos ar draudzenēm, vai mājās lasu grāmatu. Šobrīd esmu aizrāvusies ar I.Knaģa „Bij’ tādi laiki”, kur viņš dalās atmiņās par Latvijas okupāciju, izsūtījumu Sibīrijā un daudzām citām tā laika bezjēdzībām no Staļina un Padomju Savienības puses. Smaga, taču ļoti interesanta grāmata. Diemžēl seriāla „Breaking Bad” skatīšanās aizņem vairāk laika nekā grāmatas lasīšana. Abi ar Jonasu esam tā aizrāvušies, ka drīz tuvojamies seriāla pēdējai, 6. sezonai. Atkarību izraisošs, neaprakstāmi aizraujošs un spriedzes pilns seriāls, kas balstīts uz patiesiem notikumiem. Ja, kāds, kas lasa šo blogu to jau nav redzējis – iesaku!

Bieži domāju par nākamā gada 3. februāri – manu izlaiduma dienu. Nespēju noticēt, ka pēc 4 mēnešiem būšu jau beigusi skolu. Pagaidām plāns ir mazliet atpūsties un padzīvot uz Dānijas valsts rēķina, kā bezdarbnieks, kas „aktīvi” meklē darbu. Sākotnējā doma bija pieteikties uz nākamo izglītību žurnālistikas jomā jau tā paša gada septembrī, taču, nu ir uzpeldējis viens potenciāls projektiņš, kas manu studēšanas plānu varētu atlikt uz pusgadu.

Esmu pieteikusies uz vienu EU finansēto brīvprātīgo projektu. Šis projekts notiks Rumānijā, kur piedalīsies 14 dalībnieki, pārstāvot 7 valstis. Mērķis būs šos 14 dalībniekus iemācīt pareizi ēst, domāt, sportot, sniegt medicīnisko palīdzību, utt, lai pēc pusgada šie 14 dalībnieki vai nu varētu turpināt attīstīt šīs prasmes mācoties tālāk par sporta ārstiem, fizioterapeitiem, utt, vai nu vienkārši paplašinātu savu redzesloku un pieredzes apjomu. Manā gadījumā tas būtu otrais variants. Tā kā projekts šķiet ļoti interesants, un pilnībā atmaksāts, nolēmu pieteikties. Atbildi vajadzētu saņemt oktobra sākumā. Ļoti gribu mesties šādā trakā piedzīvojumā, taču mazliet raizējos kā būs dzīvot bez mana Jonasa. Jau tagad šķiroties tikai uz nedēļu skumstam kā divi vientuļi suņuki...kas būs, kad būs jāšķiras uz veselu pusgadu?

Man ar Jonasu ir tik ļoti paveicies. Katra diena ar viņu ir kā dāvana, kā sapnis, no kura bail pamosties. Viņš ir vispozitīvākais, mīlošākais, saprotošākais, jaukākais cilvēks ko esmu sastapusi. Nespēju vairs iedomāties dzīvi bez viņa. Mēs dzīvojam tik saticīgi un laimīgi. Mums kopā ir tik labi. Brīžiem pieķeru sevi pie domas, ka nespēju noticēt, ka manos 22 gados dzīve ir tik laba. Tik ļoti iekš „pareizajām sliedēm”. Mums ir kolosāls dzīvoklis, dzīvojam kā 2 ķēniņi gandrīz pašā Kopenhāgenas centrā. Nu, nav par ko sūdzēties! Esmu laimīga. Starp citu, Jonītis man no darba sagādāja ļoti skaistu, sarkanu riteni. Tā nu esmu tikusi pie pilnīgi jauna, jaudīga ričuka pa baltu velti. Laikam labas lietas notiek ar labiem cilvēkiem :)

Bet runājot par dzīvokli, plānojam tajā rīkot jau nākamo ballīti. Šoreiz Halovīnu baļļuku ar visiem tērpiem. Plānā ir tēma – filmu varoņi. Līdz šim apsvērām domu būt Harijs Poters un Hermione, taču tagad tie šķiet pārāk garlaicīgi kostīmi. Varbūt man būt avatāram? Varbūt kādam, kas lasa ir kāds ierosinājums? Lai nu kā – esmu jau priekšlaicīgā sajūsmā par šo pasākumu, jo plānojam to atkal grandiozu un neaizmirstamu ar vismaz 25 + viesiem.

P.S. Vienu dienu manā viesmīles darbā notika baigais piedzīvojums. Pēc tam, kad brokastis bija jau beigušās un mēs gatavojām restorānu lielai ballei, pusdienās atnāca slavenais „Pimp My Ride” vadītājs Xzibit. Sākumā viņu neatpazinu, tā nu vienkārši runājām pa dzīvi un tā. Taču tad, kad katrs garāmgājējs sāka dīvaini uzvesties, un citas viesmīles ar viņu apsprieda kaut kādu koncertu, tad sapratu, kas par lietu. Dabūju arī bildi. Hehe, nu bet tas tā. 

Brīvdienas

Šis ieraksts būs veltīts stāstiem par brīvdienām, atvaļinājumiem, ceļojumiem un vienkārši pēdējā laikā notikušajam. Sākšu ar atstāstu par skaisto laiku Dānijā, ko pavadīju ar savu ciemiņu Līvu un beigšu ar atmiņu izklāstu par pašas ciemošanos Latvijā.

Līva ir pirmā draudzene, kas šo trīs gadu laikā mani apciemojusi Dānijā. Līdz ar to ļoti vēlējos, lai viņas īsais atvaļinājuma posms Kopenhāgenā būtu pēc iespējas aizraujošāks. Šķiet, ka man tas izdevās. No sava darba biju dabūjusi divas „72 stundu Kopenhāgenas Kartes”, kas ļāva mums apmeklēt gandrīz visas tūristu atrakcijas un lietot sabiedrisko transportu pa brīvu. Jau pirmajā dienā biju sastādījusi saspringtu programmu, par ko Līva, lai gan patīkami, taču bija pārsteigta. Smieklīgi, ka pirmajās stundās jau bijām pamatīgi atpalikušas no sastādītā grafika. Laikam, jo biju piemirsusi ierēķināt ēšanas pauzes.

Pirmajā dienā mēs apskatījām ļoti daudz, pārsvarā sēžot velosipēdam "mugurā". Pateicoties Jonasam, dabūjām Līvai viesnīcas riteni pa brīvu. Paldies Dievam, visas dienas bija perfekti piemērotas šādam pārvietošanās veidam, jo saulīte mūs lutināja. Vispirms devāmies uz kanāla tūri, kas noteikti bija viena no jaukākajām izklaidēm. Stundas laikā mūs izvizināja pa Kopenhāgenas kanāliem un pastāstīja/parādīja galvenos apskates punktus kanāla tuvumā. Pēc tam devāmies paēst uz slaveno Nyhavn - kanāla mala ar krāsainajām mājiņām. Savas tūristu gaitas turpinājām pa Kopenhāgenas galveno iepirkšanās ielu, Tivoli un Kristiāniju. Kad beidzot tikām mājās, bija jau vēls vakars un abas bijām gatavas uz gulētiešanu.

Otrā diena bija tikpat saspringta. Paldies Dievam, Līva bija visu sajaukusi ar laikiem un pateicoties viņai, dienu sākām stundu agrāk nekā plānots. Tās dienas pirmā aktivitāte bija kāpšana augstajā Kristiānijas tornī, kur Līva gan nobaiļojās pusceļā. Man pa brīnumu pēkšņi ļoti gribējās uzkāpt pašā augšā, un teikšu atklāti – bija tā vērts. Kolosāls skats. Pēc torņa devāmies uz Calsberg muzeju, kur dabūjām nogaršot pa diviem aliņiem katra. Kad šī aktivitāte bija izpildīta, skrējām atkal uz gājēju ielu, kur kāpām nākamajā tornī. Tā kā laika vairs nebija daudz, īpaši centrā nekavējāmies un devāmies uz Kopenhāgenas lielāko geto – Norrebro. Tā ir iela, kur dzīvo visvairāk musulmaņu, melno, lakataino utt. Līva bija lielā šokā par redzēto. Tik lielā, ka viņai sāka sāpēt vēders. Vismaz viņai šķiet, ka redzētais bija par iemeslu šīm sāpēm. Ilgi gan tur nekavējāmies. Ātri nopirkām našķus vakara ballītei un devāmies mājās.

Jā, piektdien beidzot bijām saņēmušies uzrīkot sālsmaizi. Jāsaka, ka ballīte bija vairāk nekā izdevusies. Kopā sapulcējāmies ap 25 cilvēkiem, kas nozīmēja kārtīgu izārdīšanos un rezultātā – episku baļļuku, kas noteikti būs jāatkārto. Smieklīgākais, ka abi ar Jonasu piedzērāmies tā, ka jau vienos, divos saldi čučējām, kamēr pārējie ballēja līdz četriem, pieciem rītā. Viss bija kā pienākas, litriem alkohola, plīsušas glāzes, salaišana, (gandrīz) kautiņš utt. Kā jau teicu – episka ballīte. Nākamā rītā, kad pamodos, mājās nebijām vieni. Uz dīvāna saldi čučēja Jonasa labākais draugs – Mads, un tur pat netālu bija gulējusi Nelda, kam diemžēl nabagam nācās agri doties uz darbu. Arī Līva nakti nebija pavadījusi viena. Viņai ballīte bijusi pat ļoti jautra, jo nācās izvēlēties starp diviem pielūdzējiem, no kuriem puisis vārdā Mortens „uzvarēja”. Tā nu es, Līva, Jonas, Mortens un Mads pavadījām garu, jautru, stāstiem bagātu rītu, kas turpinājās ar ekskursiju uz Luisiana – modernās mākslas muzeju. Bez Mortena gan. Kad atgriezāmies no muzeja, devāmies uz ķīniešu restorānu, pēc tam uz Frederiksberg parku un vakaru noslēdzām ar filmu vakaru. Visur lepni pārvietojāmies Mads mersedesā. Nākamajā rītā turpinājām bezrūpīgo uzdzīvi. Pirmo dienas daļu pavadījām pludmalē, un vakarā devāmies uz glaunām atvadu vakariņām par godu Līvai. Vakariņās pievienojās arī Jonasa brālis, tā ka šķiet, ka Līva bija iepazinusi pilnīgi visus, ko vien varēja iepazīt.

Jāsaka atklāti, ka bija kolosāli uzņemt tik mīļu ciemiņu, kā Līva. Jācer, ka nākotnē būs vēl kāda draudzene, kas izmantos iespēju un apciemos mani Dānijā. Piemēram, mans Elinčiks :P Lai nu kā, man jāsaka paldies Līvai, ka lieliski pavadītā laika dēļ arī es sajutos kā atvaļinājumā un tik tiešām izbaudīju skaisto Kopenhāgenu. Man ļoti patīk šī pilsēta un atklāsme, ka man šis nav tikai tūrisma brauciens, bet „mājas”, ir diezgan patīkama.

„Tūrisma brauciens” gan sekoja pāris dienas pēc tam. Savu vasaru biju nolēmusi noslēgt ar ciemošanos Latvijā, tā nu no 7. līdz 14. augustam, kopā ar Jonasu atpūtāmies Latvijā. Laiciņš diemžēl mūs īpaši lutināt negribēja, taču par spīti tam, aizvadījām ļoti piesātinātu un foršu nedēļu.

Vecaistēvs mūs ceturtdien sagaidīja lidostā. Pirmo dienu veltījām ārstiem, veikaliem un citām ne īpaši patīkamām, taču nepieciešamām aktivitātēm. Tā kā cēlušies bijām ap četriem no rīta, sākām dienu ar brokastīm. Vecaistēvs mūs aizveda uz ļoti foršu vietiņu, kur mielojāmies ar īpaši gardu auksto zupu un kartupeļu pankūkām. Apciemojām arī vecvecmammas kapiņus. Jonasam kārtējo reizi tāda netradicionāla ekskursija. Pēc tam sākās maratons pa dakteriem. Arī Jonas bija pierakstīts pie higiēnista. Vispirms viņš un tad es. Nākamais bija dzimumzīmju ārsts un tad pēc tam vēl viens ārsts. Pa starpām gan mēs iepirkāmies. Jebšu pareizāk sakot – sapirkāmies. Starp priekšpēdējo un pēdējo ārstu satikām mammu. Kamēr es vēl aizskrēju uz pēdējām pārbaudēm, Jonas ar mammu sēdēja restorānā un ēda pusdienas. Diemžēl pēkšņi sāka gāzt tā, ka mums visi šķīvji pielija ar ūdeni.

Kad visas neforšās ārstu vizītes beidzot bija galā, devāmies uz Lilasti. Ieradāmies diezgan vēlu, taču gājiens uz jūru neizpalika. Uz jūru gājām katru dienu. Mums ļoti noveicās ar laiku nākamajā dienā, kad neko arī nebijām ieplānojuši. Tā nu visu dienu pavadījām pa jūru. Sestdien no rīta devāmies atpakaļ uz Rīgu, pie mana pēdējā daktera – vēnu ārsta. Pēc tam aizbraucām uz veikaliņu „Maratons”, kur mamma sev nopirka jaunu jaciņu riteņbraukšanai, es – sporta vēnu zeķes, bet Jonas jaunas skriešanas botas. Kā nekā – mēs tagad gatavojamies 5 km garam maratonam, ko organizē mūsu darbavieta 28. augustā. Vienu reizi pat saņēmāmies un gar jūru mazliet paskrējām. Pēc tam, kad bijām sapirkušies, devāmies uz Vecrīgu launagā uz suši bāru. Kad bijām saēdušies, nākamā pietura bija krāmu tirdziņš, kur māsa un māsīca piedalījās kā tirgotājas. Šķiet, ka abām bija ļoti ienesīga diena. Es arī nenoturējos un no vienas meitenes nopirku gandrīz nemaz nevalkātu, īstas ādas somu. Kad meitenes bija beigušas tirgoties, savācām viņas un devāmies tālāk uz Kalnciemu pie krustvecākiem. Lai gan atkal ieradāmies ļoti vēlu, vakars izdevās. Viktors mūs izvizināja pa Lielupi ar viņa skaisto laivu. Dzērām šampanieti, peldējāmies, vērojām savvaļas zirgus un vienkārši baudījām luksusu.

Svētdienā, kad bijām kārtīgi izgulējušies, devāmies uz nākamo aktivitāti, ko mums piedāvāja mammas brālēns Kaspars. Tā kā viņam pieder 4 supa dēļi, viņš mūs uzaicināja pavizināties. Laiciņš atkal ļoti lutināja, un tā nu visu dienu pavadījām uz ezera. Ļoti iepatikās šie supa dēļi, kas, starp citu, ir viens no augošākajiem sporta veidiem pasaulē. Pa ezeru biju tā noņēmusies, ka pieaudzētie mati bija savēlušies neizķemmējamā kunkulī. Tā nu tika pieņemts lēmums šos pieaudzētos matus ņemt no galvas nost. Mamma uzņēmās šo neiespējamo misiju, un pēc pāris stundām jau galva bija brīva. Jāatzīst, ka mazliet sabijos no tā, cik plāni mati man pēc šī kārtējā matu eksperimenta ir palikuši.

Tā kā strādāju kopā ar divām melnajām, radās iespēja pamēģināt, kā tas ir - pieaudzēt matus. Biju noskatījusies, cik viņām smuki izskatās, un tā kā pašai garus matus izaudzēt nu nekādi neizdodas, piekritu šai avantūrai. Flavia (mana melnā kolēģe) piedāvāja man aizdot vienus no saviem Indijas matiem, līdz ar to ļaujot man ietaupīt pamatīgu naudas summu. Galu galā, zināju, ka ja man nepatiks – būs žēl, ka esmu tā iztērējusies. Kad matus bijām dabūjušas, devāmies pie viņas „frizierītes”, kas piekopj „melno praksi” tālu prom no centra, savā dzīvoklī. Dzīvoklis bija liels, taču ļoti nekārtīgs. Apkārt skraidīja melni bērneļi un gaisā lidinājās mušas. Interesanta pieredze. Tajā dienā bija ļoti karsts un, tā kā „friziere” bija tāda paprāva kundzīte, nācās klausīties viņas vaimanās par pārāk karsto laiku. Likās, ka tantuks tūlīt ģībs un mani mati paliks pusratā. Beigās, kad darbs bija galā, ļoti varēja redzēt, ka mati pieaudzēti, tā nu kundze ar žileti man nocirpa matus tik īsus, ka īsti vairs nevarēja pateikt, ka kaut kas būtu pieaudzēts garumā, vienīgi biezumā. Sākumā bija baigā škrobe, taču pēc laiciņa jau biju samierinājusies un pat patika. Taču necik ilgi pēc tam, mati sāka piņķerēties un vienkārši velties kunkuļos. Nepalīdzēja pat tas, ka sapinu tos bizē, jo tie tā pat savēlās.

Taču, atgriežoties pie brīvdienām Latvijā. Pirmdien no rīta aizejot uz jūru, konstatējām, ka nekāda sauļošanās diena šī viss nebūs, tāpēc spontāni ar Jonasu izlēmām doties mazā ekskursijā pa Saulkrastiem. Apskatījām riteņu „muzeju”, Saulkrastu „centru” un Koklītes. Vēlāk vakarā devāmies uz „Jauno Jātnieku Skolu”, kur cerējām kārtīgi izvizināties ar zirgiem, taču beigās attapāmies veca, slinka zirga mugurā, kas vēl pie tam tika vadīts pie pavada. Pilnīgs feils. Tad jau jautrāks bija loto vakars, kas sekoja pēc tam. Parādījām Jonasam, kā mūsu ģimene „izklaidējas” un aptīra ciemiņus. Galu galā – mēs spēlējam uz naudu.

Otrdien devāmies uz „Meža kaķi” Siguldā. Gāja kolosāli, līdz brīdim, kad sāka gāzt. Gāzt un zibeņot. Mums lika pārtraukt trasi tās vidū, un no kokiem nocēla ar speciālām trosēm. Tā kā visa atlikusī diena bija lietaina, nolēmām aizbraukt uz kino un noskatīties „Bruņurupučus Ņinzas”. Galu galā kino biļete Latvijā maksā uz pusi mazāk kā Dānijā. Laba filma. Biju pārsteigta. Tā nu tās brīvdienas arī paskrēja.

Atbraucot mājās, oma nebija tā labākā un nozagtais ritenis to padarīja tikai sliktāku. Jā, arī es esmu beidzot kļuvusi par upuri riteņu zagļiem. Neskatoties uz to, Kopenhāgenā vismaz spīdēja saulīte, tāpēc nolēmām aizmīties līdz manai prakses vietai, lai es redzētu ceļu. Kopā jāminas ap 40 min vienā virzienā. Izskatās, ka turpmākos 3 mēnešus man būs labs sportiņš. Pirmo dienu piektdien jau nostrādāju. Gāja labi, taču tā kā pagaidām viss vēl ir jauns, nevarētu teikt, ka būtu ļoti interesanti.

Tagad beigšu. Vēlos vēl aizskriet uz sporta zāli un pēc tam man ir plānota tikšanās ar Telimenu.

Fitness un pāru būšana

Piektdien aizejot uz sporta zāli, izrādījās, ka treneris mūsu nodarbību atcēlis. Tā ka stāsts par to vēl tikai sekos...

Taču tā saucamā „klase” atcelta nebija, un abi ar Jonasu pulksten 14:45 metāmies nezināmajā. Šobrīd piesakāmies uz dažādām dīvainu nosaukumu nodarbībām, lai saprastu, kas mums patīk un kas nē. Pirmajā reizē attapāmies CROSS FIT, kas izrādījās smaga fiziska nāves stunda. Abi bijām vienīgie iesācēji un uz lielo vīru un vienas sievas fona izcēlāmies. Nodarbība ietvēra pumpēšanos, lēkšanu, kaut kādas smagas bumbas vicināšanu, utt. Nākamā dienā nespējām pakustēties. Pirmdienas nodarbība atkal bija pilnīgi cita veida pieredze. Šoreiz Jonas bija vienīgais čalis (ja neskaita nodarbības vadītāju, kas bija pilnīgs zilais). Šī bija deju klase, kuras mērķis ir nodzīt pēc iespējas vairāk kaloriju. Tā izdejojāmies, izkustējāmies, izsmējāmies, ka nemaz nepamanījām, ka stunda jau paskrējusi. Šodien ejam atkal. Tas ir mums! Man ļoti noveicies, ka Jonas ir tāds riktīgs mīļums, kam negrauž pašapziņu nodarbības, kas pēc steriotipiskiem uzskatiem vairāk domātas sievietēm. Piemēram, vakar mēs abi izmēģinājām jogu. Arī šoreiz – vienīgie divi vīrieši, kas piedalījās bija Jonas un viens nu ļoti zils čalītis. Lai nu kā, tagad saucam paši sevi par fitness couple un cik nu vien varam – sekojam savai diētai un atbalstam viens otru treniņos.

1 gada jubilejas vakariņas

Bez treniņiem, pavadījām arī ļoti jauku nedēļas nogali. Svinējām savu gada jubileju. Sestdien pēc darba devāmies uz ļoti jauku viesnīcu, turpat netālu no mūsu mājām. Nakti šai viesnīcā vinnēju konkursā no sava darba. Diemžēl sākums šai dienai nebija pats labākais, jo bijām mazliet ne omā. Nezinu, kas man bija uznācis, taču pati uzpūtos neparko. Mums tāds nejauks kašķis bija pirmo reizi, un tik ļoti nelaikā. Paldies Dievam viss atrisinājās un vakars galu galā izvērtās ļoti jauks. Aizgājām vakariņās glaunā restorānā – 23 stāvā. Arī rīts bija jauks, jo brokastis baudījām luksus lounge terasē, kur tikai special guests varēja brokastot.

Īsais laivas izbrauciens! Baudām!

Pēc tam, kad izrakstījāmies no viesnīcas, devāmies izīrēt motorlaivu, lai pavadītu dienu tieši tā pat kā savu pirmo randiņu vienu gadu atpakaļ. Diemžēl izrādījās, ka esam ieradušies pa vēlu un visas laivas jau ir izķertas. Kad lūdzām sevi pierakstīt gaidīšanas sarakstā, tikām pie daudzsološās 12. vietas rindā. Mazliet sarūgtināti, devāmies tur pat netālu, pie kanālmalas malkot savu šampanieti un baudīt karsto sauli un atveldzinošo ūdeni. Brīnumainā kārtā mūsu rinda pēc stundas jau bija pienākusi. Kad saņēmām zvanu, traucāmies uz laivu. Viss bija lieliski un tā kā bijām gatavi pusdienām, taisnā ceļā devāmies uz to pašu super kolosālo kafejnīcu, kur pagājušā gadā. Kad visu pasūtījām un priecīgi, siekalu pilnām mutēm gribējām maksāt, izrādījās, ka Jonas ir aizmirsis savu kredītkarti. Arī man maks nebija. Ar nolaistām ausīm un sarkaniem vaigiem, devāmies atpakaļ uz laivu novietni. Labi, ka Jonas zināja čali, kas īrē laivas, tā ka beigās tikām cauri neparko nesamaksājuši, lai gan kopumā bijām prom pusotru stundu.

Tā nu devāmies atkal uz mājām pēc kartes un beigās dienu noslēdzām restorānā pēc kura sekoja kino seanss. Lai gan izklausās tā mazliet neveiksmīgi, jāatdzīst, ka gāja mums ļoti labi. Visas ķibeles to dienu tikai padarīja jautrāku.

Citādāk iet man labi. Cik nu manos spēkos, cenšos baudīt brīvdienas un silto laiku, taču tā kā man jāstrādā gandrīz katru dienu un arī sporta zāli cenšamies apmeklēt katru dienu, nekam citam, kā īsai snaudai, mājas uzkopšanai un nakts miegam man laika nav. Tāpēc esmu ļoti priecīga, ka vakar saņēmos un uz divām stundiņām izgāju vakariņās ar sen neredzēto Ilzi. Rīt plānoju paņemt brīvu no fitnesa un pēc darba pa taisno doties ar Telimenu uz pludmali. Galu galā, es dzīvoju 10 minūšu attālumā no vienas no Dānijas labākajām pludmalēm.

Tagad laiks snaudai!

Cheers!

I'm back !!! (1. daļa)

Pārlasot savu pēdējo ierakstu, kas tapis vairāk kā pirms 7 mēnešiem, aptvēru, cik interesanti tas ir – salīdzināt tagadni ar pagātni, kas manā gadījumā ir sagriezusies pa visiem 180 grādiem. Šodien ir pienācis tas perfektais moments, kad varu viena pati apsēsties uz savas lodžijas, ķert saules starus, malkot svaigu kafiju, un paralēli visam tam, gremdēties savās pēdējā pusgada atmiņās.

Laikam jau jāsāk ar lielāko no notikumiem, jebšu to, ka esmu pārcēlusies uz jaunu mājvietu. Istabiņa nekurienē ir palikusi aiz muguras, un kopš pirmā jūnija es dzīvoju gandrīz 100 kvadrātmetru lielā dzīvoklī, ar diviem balkoniem, trīs istabām un kolosālu atrašanās vietu. Esmu nieka 15 minūšu attālumā (ar riteni) no centra, no darba un no pludmales. Jonasa brāļa labs draugs meklēja īrniekus, un pirmie, kam viņš piedāvāja bijām mēs. Īres maksa ir gandrīz tā pati, ko maksāju iepriekš, un bez depozīta. Pirmais līgums ir uz diviem gadiem, bet, cik saprotu, šis draugs ir diezgan labi iekārtojies savā vasaras mājā un atgriezties tuvākajos gados neplāno. Piedāvājums, protams, bija neatvairāms un bailes par pēkšņo kopdzīvi bija jāaizmirst. Jāatzīst, ka baiļošanās būtu galīgi nevietā, jo ar Jonasu katru dienu dzīvojam kā divi iemīlējušies taurenīši. Viss ir lieliski.

Procesā

Sākums gan bija grūts, jo ievākšanās process sakrita ar maniem gala projektiem, eksāmeniem ne tikai skolā, bet arī dāņu valodas kursos. Nācās iemācīties apvienot laiku ar mācīšanos un sienu krāsošanu, mēbeļu iegādi, mājas tīrīšanu un nepārtraukti zūdošo internetu. Brīžiem šķita, ka neizturēšu milzīgo slodzi, taču ar vienu vai diviem sirmiem matiem, tomēr izturēju, un jāsaka, ka ar necerēti labu iznākumu, galveno kārt jau tāpēc, ka mums ļoti noveicās ar daudzajiem draugiem, kas nāca palīgā ar krāsošanu.

Vien-vārd-sakot, beidzot dzīvoju vietā, kur varu pienācīgi uzņemt ciemiņus. Pirmie jau aizvadīti mājās. Madara un Amanda bija pirmās, kas izmēģināja mūsu viesistabu un, šķiet, ka meitenes bija apmierinātas. Biju viņām sagatavojusi lielisku programmu. Jonas sarunāja meitenēm riteņus no mūsu viesnīcas nomas, līdz ar to Kopenhāgena viņām tika parādīta vistiešākajā gaismā. Diemžēl riteņbraukšana izvērtās ļoti stresaina, un kā nu ne, ja divi nepieredzējuši skuķi tiek iesviesti satiksmē, kur jāmežģās cauri ne tikai simtiem citu velosipēdu, bet arī mašīnu un gājēju straumēm. Līdz ar to, cik nu vien iespējams – visur pārvietojāmies kājām. 

Ceļā uz Legolandi

Pirmajā dienā, izrādījām meitenēm pilsētu, pastaigājām pa veikaliem un vakarā gājām peldēties. Nākamo dienu pavadījām Tivoli, un trako karuseļu dienu noslēdzām ar Passenger koncertu. Nākamās divas dienas veltījām Legolandei. Tā kā LEGO ir Dānijas lepnums, un Legolande ir atrakciju parks, kur nokļūt grib jebkurš, ceļojums uz šo tālo Dānijas nostūri bija mana dzimšanas dienas vēlēšanās, kuru mīļais Jonas arī piepildīja. Nolēmu, ar savu dzimšanas dienas dāvanu nogaidīt līdz meiteņu atbraukšanai, lai arī viņām tiek mazliet no šīs piedzīvojuma. Palikām viesnīcā pašā atrakciju parka vidū, ar skatu uz mazo LEGO pilsētiņu. Lai gan noguruši no tālā ceļa, pirmo dienu aizvadījām, trakojot pa karuseļiem. Un labi, ka tā, jo nākamā diena bija galīgi garām, jo bijām apģērbušās pilnīgi nepiemēroti lietainajam, drēgnajam tās dienas laikam. Taču, lai gan salām, un bijām galīgi slapji, nespējām atturēties no diviem, trim trakiem nobraucieniem. Pirmo reizi triecos pa amerikāņu kalniņiem caur lietu un salu. Interesanti. 

Miskastniece gatava
šopingam

Atpakaļ ceļā, apciemojām Jonasa mammu. Saēdušās viņas gardās dārza ērkšķogas, un paēduši viņas gatavotās pusdienas, devāmies mājās. Tā kā Jonasam nācās atstāt mašīnu, kuru viņš aizņēmās no drauga tur, atpakaļceļu mērojām vilcienā. Vēl viena pieredze, kuru normāls tūrists tik bieži nedabū pieredzēt.

Pēdējā ciemošanās diena tika veltīta shoppingam. Diemžēl laikapstākļi nebija uzlabojušies, tāpēc, pirms došanās uz centru, ietinu meitenes miskastes maisos, lai riteņbraukšana viņām neizvērstos galīgi slapja. Jāatzīst, ka tas bija diezgan komisks skats.

Kopumā mums gāja jauki. Amanda pat uztaisīja video:

https://www.youtube.com/watch?v=tjZw8mmwLZ0&feature=youtu.be

Pēc mazāk kā divām nedēļām jau gaidu savu nākamo ciemiņu – Līvu. Ar viņu man paredzēta pavisam cita programma. Pateicoties manam darbam kruīza kompānijā, arī šogad esmu saņēmusi visādus labumus, no kuriem viens ir KOPENHĀGENAS 72h kartes. Šīs kartes mums dos iespēju izbaudīt vairāk nekā 100 atrakcijas pa brīvu. Tajā laikā esam arī uzaicinātas uz mana kolēģa bārbekjū vakariņām, kas nozīmē viena ballīte pēc nākamās. Es apsveru domu, nedēļas nogalē, kad ciemosies Līva, beidzot uztaisīt houswarming party. Tā būtu laba iespēja iepazīstināt Līvu ar maniem un Jonasa tuvākajiem draugiem Dānijā. Ļoti ceru, ka mums ies jautri un tāpat kā meitenes, Līva dosies mājās ar labu pēcgaršu un vēlmi atgriezties.

Šī ir viena no manām īsākajām vasarām, jo ar pēdējo eksāmenu cīnījos tikai 27. jūnijā un mana prakse sākas jau 15. augustā. Līdz ar to, no šīs vasaras man jāķer viss, kas vien iespējams. Šī „ķeršana” iekļauj arī ciemošanos Latvijā. Abi ar Jonasu paņēmām nedēļu brīvu, lai no 7. – 14. augustam varētu zvilnēt Lilastes pludmalē. Šoreiz nekādu ekskursiju, tikai atpūtu, jo Jonas jau daudz dabūja pieredzēt, kad ciemojāmies Latvijā šī gada Lieldienās. Kā mums gāja? Ieskats zemāk:

Lieldienu atvaļinājums Latvijā

Šīs man bija īpaši skaistas Lieldienas un ne jau tikai burvīgā laika dēļ, bet arī tāpēc, ka uz mājām biju atvedusi Jonasu. Jonasa ciemošanās Latvijā mums abiem bija īsts pārdzīvojums, jo beidzot viņš varēja iepazīt ne tikai manu ģimeni, bet arī dzimteni. Iepriekš centos mums saplānot pēc iespējas „raibākas” dienas, bet man kā ne īpaši lielai lietpratējai mūsu zemes labumos, tas īpaši viegli nenācās.

Pirmdiena (14.04)

Interesanti, ka lidmašīnā uz Rīgu satiku divus pazīstamos. Acīmredzot šis ir bijis ļoti populārs laiks doties mājās, jo lidmašīna bija pilna. Atpakaļceļā uz Kopenhāgenu bija ļoti līdzīga situācija. Lai nu kā, lidostā mūs sagaidīja mammas šoferis, kas vispirms mūs aizveda līdz CSDD, kur pusgada laikā jau otro reizi man nācās atjaunot pazaudētās tiesības. Vismaz Jonasam maza, netipiska ekskursija, kuru diez vai kāds cits tūrists kādreiz pieredzējis. Pēc tiesību atjaunošanas, devāmies uz mana brālēna dzīvokli Hospitāļu ielā. Viņš bija tik laipns, ka mūsu viesošanās laikā tikai mums diviem atvēlēja visu savu trīsistabu dzīvokli. Ātri nometuši mantas, devāmies ciemos pie mana vecā tēva, kas dzīvo turpat blakus mājā. Tas nu tad bija arī mans pirmais valodas piedzīvojums, jo ne Juris, ne Jonas diemžēl nerunā valodā, ko otrs saprastu. Tā nu manas smadzenes vārījās kamēr abiem pa vienam visu tulkoju. Taču kopumā pasēdēšana izvērtās ļoti jauka. Juris mūs pacienāja ar zivju plati, kafiju un konfektēm. Parādījām Jonasam visus manus bērnības foto albumus un tā jau laiks arī bija paskrējis.

Tai dienā man bija sarunāta vizīte pie ārsta, taču pirms tās nolēmām apciemot vecomāti teātrī un viņu pārsteigt, dabūjot vēl privātu ekskursiju pa Latvijas Nacionālo teātri. Pēc kārtējās kafijas un kūciņas, laiks bija doties pie ārsta, kuras prakse atrodas blakus Latvenergo, kas nozīmēja kārtējo neierasto ekskursiju pa ieliņām, kur tūristi, esot Rīgā, diez vai dodas.

Vakarā bijām norunājuši doties ģimenes vakariņās, taču pirms tam vēl bija laiks, lai apskatītu Vecrīgu. Smieklīgi, bet, lai gan bijām tur tikai uz īsu brītiņu, uzskrējām virsū gan Kristīnei, gan manai mammai. Vecrīgas apskate beidzās ar iepirkšanos Galerijā Centrs, kur Jonas nespēja vien nopriecāties, redzot tik plašo un tai pašā laikā salīdzinoši lēto veikalu klāstu. Tik ilgi priecājāmies, ka mazliet aizmirsāmies un uz vakariņām ieradāmies pēdējie. Toties manam tūristam vismaz bija piedzīvojums – brauciens ar trolejbusu uz Teiku. Protams, sabiedriskais transports ir pati labākā vieta, kur sabojāt sev garastāvokli, jeb manā gadījumā – aptvērt, cik ļoti man šis viss Kopenhāgenā nepietrūkst.

Vakariņās bijām pasūtījuši suši, un pateicoties jaukajai atmosfērai un pāris kokteiļiem, mēles kaut kā visiem raisījās, un arī Jonas beidzot atrada sarunu biedru – manu onkuli Viktoru. Pēc ēšanas, dzeršanas, pļāpāšanas, beidzot bija laiks rādīt bildes no Kenijas un stāstīt sīkāk, kā tad mums gāja. Kopumā vakars izvērtās jauks, un, šķiet, ka no paša sākuma gaisā virmoja abpusēja patika vienam pret otru – gan ģimene uzreiz iemīlēja Jonasu, gan Jonas iemīlēja viņus.

Otrdiena (15.04)

No rīta devāmies uz Miera ielu, kur dāvanu nolūkos iegriezāmies LAIMAS un Butaljona veikaliņā. Pēc tam devāmies brokastīs uz Neldas ieteikto „Dad Caffee”. Super vieta, noteikti iesaku. Smieklīgi, ka mums blakus sēdēja pāris, kas kaislīgi diskutēja savu šķiršanos, taču neskatoties uz to, kopējā atmosfēra un ēdiens bija baudāms un tiešā laikā. Pēc Miera ielas, devāmies pie manas mammas, lai paņemtu mašīnu un, protams, viņas šoferīša sagādāto GPS. Mīļā mamma bija tik jauka un saprotoša, ka atteicās no savas mašīnas uz veselu nedēļu, lai tikai es un Jonas varētu pēc iespējas ērtāk pavadīt savas brīvdienas. Tā kā āķis uz iepirkšanos bija mums lūpā, vispirms devāmies uz Alfu. Kārtējo reizi laiks paskrēja ātrāk nekā domāts. Otrdienas plānā ietilpa došanās uz Lilasti, kur Juris ar Viju jau bija parūpējušies par visām mums nepieciešamajām ērtībām - māja sasildīta, gulta saklāta, un pankūciņas saceptas. Tā kā ieradāmies ap vakara pusi, viss ko paspējām bija vien pastaiga līdz jūrai un vakara pirts. Ļoti romantisks vakars. Jonas, protams, sajūsmā, it īpaši par pirti. Viņam kā dānim redzot mājas, kurās dzīvo un mašīnas ar kādām brauc mana ģimene, šķiet, ka esam kaut kādi bagātnieki, kas man likās ļoti smieklīgi, jo tā nu galīgi nav taisnība. Protams, Dānijā ļoti augsto nodokļu dēļ, reti kad ģimenē abiem vecākiem ir mašīna un mājas pat biezākajiem ir tikai ar maziem dārziņiem.

Trešdiena (16.04)

Jonasam tā patika pirts, ka viņš no rīta gribēja iet atkal, taču es tā vietā viņu izlēmu izklaidēt ar mazu ekskursiju pa manām bērnības takām. Vēlāk atbrauca Juris ar šautenēm, līdz ar to pabaudījām mazliet citādāka tipa izklaides. Diemžēl ilgāk idillē uzturēties vairs nevarējām, un devāmies ceļā uz Turaidu, kur apskatījām Turaidas pili. Doma bija doties uz Siguldu, taču tikuši līdz pilsētai, sapratām, ka nekā īpaša tur nav un devāmies atpakaļ uz Rīgu. Pa ceļam uz Rīgu apstājāmies restorānā „Pie Brāļa”. Ļoti gardi. Jonas pirmoreiz dabūja nobaudīt vienu no Latvijas ēdieniem – šašlikus. Uz Lido viņu nevedu, jo man pašai tas eļļainais ēdiens riebjas un, kad viņš no ārpuses redzēja, ka tā tāda bufete vien ir, sapratām, ka tas ir kaut kas galīgi ne mums.

Trešdienas vakarā bijām sarunājuši randiņu ar manu mīļo Līvu. No sākuma nolēmām doties uz vīna vakaru Pienā, taču sapratuši, ka visas vietas jau aizņemtas, beigās attapāmies Dad Caffee. (Nelda, paldies, ka ieteici šo vietiņu!) Tur var baudīt ne tikai labas brokastis, bet arī pavadīt jautru vakaru pie vīna glāzes.

Ceturtdiena (17.04)

Ceturtdiena aizritēja ļoti mierīgā garā. Iepirkām visādus labumus mūsu jaunajam dzīvoklim un, protams, arī paši sev. Bijām pat Depo, skatīties, cik salīdzinoši ar Dāniju, mums izmaksātu sienu krāsa. Pēc tam devāmies uz Dominu, kur sēžot Čilli picā izlēmām, ka gribam doties uz kino. Noskatījāmies Noass 3D versijā. Kad seanss beidzās, Rīga bija jau tumsā, līdz ar to maza ekskursija pa naksnīgajām ielām bija tieši laikā. Taču ilgi nestaigājām, jo bijām sarunājuši vēl vienu randiņu Pienā, šoreiz ar Armandu un diviem viņa draugiem. Vakars izvērtās necerēti labs, taču īss, jo nākamā dienā plānojām agri celties, lai laicīgi varētu sākt savu garo ceļu uz Liepāju.

Piektdiena (18.04)

Šo dienu ļoti gaidījām, jo plānā bija doties uz Liepāju, kur mums bija noīrēts prezidenta numuriņš iekš Royal Fountin. Bez jaukās viesnīcas, protams, plānos ietilpa apskatīt Liepāju un tās piedāvātās aktivitātes.

Garais ceļš pagāja ātri – vismaz man, jo šoreiz pie stūres sēdās Jonas. Kamēr viņš brauca, es pēc kārtas gāju cauri visām skaistajām latviešu dziesmām, un, cik nu vien sparīgi varēju, dziedāju līdzi. Nezinu vai Jonasam tas īpaši gāja pie sirds, bet pa brīžam arī viņš centās dziedāt līdi.

Vislabākais tajā, ka mums bija mašīna bija tas, ka jebkurā brīdī varējām piestāt malā un padzert kafiju, vai kaut ko iekost. Brokastīs apstājāmies Lāčos. Ļoti lepnās un gardās brokastīs. Taču ilgi kavēties nevarējām, jo vēlējāmies no Liepājas paņemt visu, ko vien tik īsā brīdī iespējams paņemt.

Smieklīgi, ka pa ceļam noskaidrojās, cik lielā sajūsmā dānis var būt par mūsu mežiem un stārķiem. Nezināju, ka stārķis Dānijā ir tāds retums. Jonas stāstīja, ka vienu reizi, kad viņa drauga dārzā pastaigājās stārķis, pat televīzija atbraukusi.

Tā kā Liepājā ieradāmies krietni agrāk nekā bija plānots un numuriņā iečekoties varējām tikai no 16:00, vispirms devāmies uz kara ostu. Godīgi sakot, viss ko no turienes apskatījām bija cietums. Devāmies ekskursijā, kur mums ļoti nepaveicās, jo grupā bijām mēs divi un krievu pāris. Tā nu nabaga gidei nepārtraukti viss bija jāstāsta divās valodās. Viņas angļu valoda diemžēl bija ļoti sliktā līmenī un Jonas lielāko daļu no viņas stāstītā tā arī nesaprata. Arī, ja viņš vēlējās, ko pajautāt, tad atbilde bija apmēram – „yes, so lets move on...” . Toties jautrākais bija vecais gids, kas ārā krāsoja mašīnu. Jau no paša sākuma savā armijas balsī viņš mūs vilka uz muļķi. Pēc ekskursijas viņš man tāds prasa, no kurienes tad Jonas nāk. Kad teicu, ka no Dānijas, tad no vecā sāka birt jautājumi par to, kā saistās Dānijas un šīs kara ostas vēsture. Pēc katras atbildes sekoja nākamais un nākamais jautājums. Sajutāmies ļoti neērti, jo neviena no atbildēm viņu tā īsti neapmierināja.

Pulksten 14:00, mēģinājām savu laimi un devāmies uz viesnīcu 2 stundas agrāk, kur mums nolaimējās, jo varējām uzreiz čekoties iekšā. Viesnīca bija ļoti īpatnējā stilā. Izrādījās, ka pats īpašnieks ir dānis, taču, godīgi sakot, nezinu nevienu dāni, kam šāds dizains šķistu pieņemams. Dāņi savā būtībā ir minimālisti, līdz ar to Jonas īsti nevarēja saprast, vai tas, ko viņš redz ir stilīgi vai lēti. Mūsu numuriņš bija milzīgs. Liela karaliska gulta un burbuļvanna istabas vidū. Viss jau būtu skaisti, ja bez unikālā stila, viss nebūtu tik nolaists. Vanna bija netīra, un tad, kad Jonas centās to izskalot, izrādījās, ka tā ir arī salauzta un ūdeni nekādi nevar dabūt ārā. Nabags gandrīz nolauza pirkstus, taču beigās kaut kā dabūjām to monstru strādāt. Halātos bija caurumi, uz dvieļiem bija neizmazgājami pleķi, no griestiem nāca apmetums un nemaz nerunāsim par to, ka numuriņā nebija ne ūdens pudele, ne šampūns. Praktiski bez mēbelēm nekā ekstra nebija. Brokastis arī bija briesmīgi garlaicīgas un neapetelīgas. Lai nu kā arī bija, mēs tomēr centāmies uz visu skatīties pozitīvi.

Vispār Liepāja ļoti pārsteidza. Tiešām skaista un sakārtota pilsēta. Pēc diendusas devāmies pastaigā pa pilsētu, un molu. Ļoti mierīgs un romantisks vakars. Pēc pastaigas devāmies uz mammas ieteikto restorānu „Pie Pastnieka”. Noteikti varu ieteikt tālāk. Smieklīgi, ka tad kad uzkodā pasūtījām mazsālītu siļķi, oficiante ļoti nobrīnījās un vēlējās pārliecināties, vai ārzemnieks to tiešām ēdīšot. Bet Jonasam tā nav nekāda jauna lieta. Dānijā tā ir delikatese.

Pēc garās dienas, bijām domājuši, ka dosimies pabalēt uz vietējo klubiņu, kas man arī tika ieteikts. Taču, kā tādi opīši izvēlējāmies iet gulēt, jo garā diena bija mūs nogurdinājusi līdz pilnīgam nespēkam.

Sestdiena (19.04)

Lai gan izčekošanās bija tikai 13:00, nolēmām ceļā doties agrāk. Kā nekā, nākamā pietura bija Kalnciems, kur mana ģimene svinēja Lieldienas. Diemžēl, kārtējo reizi man vajadzēja izgāzties, un ar visu GPS es biju nomaldījusies tik tālu, ka vispirms attapos Jelgavā un pēc tam Dobelē. 3 stundu brauciens bija izvērties vairāk nekā 5 stundās. Sāpīgākais bija tas, ka ārā bija pasakains laiks un dienas labākā daļa tika izniekota, sēžot mašīnā.

Kad beidzot bijām sasnieguši gala mērķi, pulkstenis bija jau pieci, taču, paldies dievam, saulīte vēl turpināja sildīt. Viss bija pāri pārēm, arī alkohols. Pateicoties tam, kārtējās Lieldienas iegāja mūsu ģimenes vēsturē. Šoreiz gan „humora sadaļā”. Jonasam tas noteikti bija īsts teātris. Lai nu kā, mēs dejojām, dziedājām, gājām pirtī, un droši varu teikt – baudījām dienu uz visiem simts. Lai gan tas nebija nekāds pārsteigums, bet tik un tā patīkami bija redzēt, cik labi Jonas saprotas ar manu ģimeni.

BEIGAS!

Šim ierakstam es tagad likšu punktu, lai gan stāstāmā vēl pāri pārēm. Ceru, ka drīz jau atkal saņemšos, lai mazliet uzrakstītu par saviem pēdējo 7 mēnešu lielākajiem notikumiem, kas iekļauj dzīvošanu ar geju, prakses meklējumiem, distortion, manu dzimšanas dienu, Roskildes festivālu, matu pieaudzēšanu, utt.

Tagad es došos uz savu pirmo fitnesa nodarbību, jo vakar es beidzot piepildīju vienu no savām jaungada apņemšanām – sākt sportot. Tā nu 14:00 man ir tikšanās ar treneri, kas man palīdzēs sastādīt treniņa programmu un pēc tam 14:45 ir pirmā nodarbība, kas cik saprotu būs HARD CORE. Gan jau bez komiskiem starpgadījumiem neiztikt. Par tiem tad nākamajā ierakstā!