29 decembris, 2013

Ziemassvētku brīvdienas

Dienu pirms došanās mājās, Jonas mani uzaicināja uz randiņu, kas vēl šodien liek man smaidīt. Es pirmo reizi ēdu tik glaunā restorānā. Host, norvēģu restorāns, kur mums tika pasniegt 6 kursi ar ēdieniem un pie katra atsevišķi atbilstošs vīns vai šampanietis. Katrs ēdiens un dzēriens tika prezentēts, un man tik atlika bolīt acis, klausoties brīnumos, ko mēs ēdam. Lai gan viss bija skaisti un eleganti, fakts, ka katrs ēdiens garšoja aizvien labāk un labāk ir neaptverams. Tik tiešām fantastiska virtuve, lai gan lielākā daļa ēdiena ietvēra pīles taukus un pēc nosaukumiem it kā nesimpātiskas lietas. Porcijas nebija lielas, bet piesātinātas ar visdažādākajām sastāvdaļām, un tā kā kopā bija 6 kursi, biju pārēdusies. Viss sākās ar „komplimentu” un šampanieti, turpinājās ar starteru un balto vīnu, tad nāca zupa ar citu balto vīnu, tad „main curse” un sarkanvīns, tad pirms deserta deserts un kafija, un galu galā deserts. Tik žēl, ka nespēju atcerēties visas tās interesantās sastāvdaļas, ko ietvēra mūsu vakariņas, bet atkārtošos – tas bija labākais, ko esmu savā dzīvē baudījusi. Jonas teica, ka šo restorānu vada viens no slavenākajiem pavāriem Skandināvijā. Nezinu, cik Jonas samaksāja, bet šāda tipa pieredze nav no lētākajām. Cik nu es atceros no cenām ēdienkartē, tiem vajadzētu būt ap 100Ls, tā ka mans vīrietis bija ļoti pacenties, lai mūsu pēdējais vakars pirms manas aizbraukšanas būtu īpašs. Pēc tik daudz dzērieniem abi bijām mazliet iereibuši un, kad Jonas maksāja rēķinu, es gribot vēl iestumt pēdējo karameles kubiciņu, netīšām iemetu mutē pēc skata ļoti līdzīgo cukura gabalu. Kauns man pa visu ģīmi elegantās oficiantes priekšā, un no šķebinošās saldās garšas vēl ilgi nespēju atbrīvoties. Lai nu kā – vakars bija izdevies un lai gan neesmu pieradusi pie tik elegantām vietām, abi nolēmām, ka šai jākļūst par tradīciju un vienreiz mēnesī vai vienreiz divos mēnešos mums jādodas uz kādu populāru vietu, kur var baudīt līdzīgu servisu un ēdiena bagātību. Nebūtu slikti! Pēc vakariņām devāmies mājās un pasniedzām viens otram ziemassvētku dāvanas. Es gan savu nedrīkstēju vērt vaļā līdz pat 24. Decembrim. Jonasam gan ļāvu atvērt viņa dāvanu, ko biju jau nopirkusi, esot Bali. Nopirku viņam ļoti labas austrāļu firmas zīmes – QuickSilver – peldšortus, klāt pagatavojot ļoti radošu un smieklīgu apsveikuma kartiņu. Paldies Dievam, viņam patika mana dāvana, kas ir tik atbilstoša mūsu drīzajam ceļojumam uz Keniju! Arī man ļoti patika dāvana, ko bija sarūpējis Jonas. 24. Decembra rītā mani patīkami pārsteidza divas ļoti siltas, mīlīgas trušādas čībiņas, kā arī DIOR lūpu spīdums. Nu lutina viņš mani bez gala!

Šobrīd, kad rakstu šo emuāru, sēžu Helsinku lidostā un gaidu savu lidmašīnu uz Kopenhāgenu. Tā kā laiks man ir daudz, būtu pavisam loģiski uzrakstīt, kā tad pagāja mans laiks, ciemojoties dzimtenē. Pagāja ļoti ātri, jo šoreiz biju atbraukusi tikai uz astoņām dienām. Pirmajā dienā, kad ap diviem ielidoju Rīgā, „aktivitāšu saraksts” bija pilns. Vispirms tiku aizvesta uz analīzēm, kur profilakses nolūkos vajadzēja nodot asinis un urīnu. Liels bija sarūgtinājums, kad pēc ne īpaši patīkamajiem mēģinājumiem ar urīna nodošanu, sekoja ārsta skepse par analīžu neatbilstību, jo esmu jau paspējusi tajā dienā paēst. Galīgi biju piemirsusi, ka nedrīkst ēst pirms analīzēm. Tā nu nācās šo lietu pārcelt uz nākamo dienu, atņemot no sava „atvaļinājuma” veselu stundu, ko izniekoju sēžot rindā. Lai nu kā, pēc neizdevušajām analīzēm devos tālāk uz potēšanos, saņēmot dzeltenā drudža un A hepatīta potes Kenijai. Kad ar to biju tikusi galā, skrēju uz mājām, kur fiksi vajadzēja sataisīties, lai ar mammu, māsīcu un brālēnu dotos uz operu. Biju pārgurusi, un operā gandrīz aizmigu, taču biju priecīga, ka diena izvērtusies tik produktīva. Nākamā rītā sekoja raunds numur divi. Viss sākās ar analīzēm, turpinājās ar ģimenes ārstu, un noslēdzās ar plaušu un muguras rentgeniem. Cerība, ka šīs bija manas pēdējās ārstu vizītes izrādījās maldīga, jo pēc pāris dienām jau atrados traumās, kur rindā nosēdēju gandrīz divas stundas. Vienā rītā pamostoties, kājas vidējais pirksts bija tik ļoti savilkts krampī, ka vispār nespēju paiet. Sāpes brīžam bija tik asas, ka acīs dzinās asaras. Ģimene smējās, ka man piemetusies podagra, taču, kas tas bija par „murgu”, kas mani nomocīja divas garas dienas, tā arī netika noskaidrots.

Lai nu kā, turpinot par manu otro dienu. Pēc visiem dakteriem beidzot sākās dienas patīkamā daļa. Gandrīz pēc divu gadu neredzēšanās, satikos ar Kristīni. Abām dzīves tik interesanti izvērtušās, ka laiks paskrēja nemanot. Tā kā lieki laiku tērēt nevarēju atļauties, uzreiz pēc tikšanās ar Kristīni devos tikties ar Līvu. Kā jau vienmēr bija daudz par ko runāt, tāpēc arī pēc ziemassvētku koncerta Nacionālajā Teātrī, nespējām vēl šķirties. Vakars turpinājās ar pāris vīna glāzēm (pavisam aizmirstot, ka iepriekšējā dienā biju saņēmusi potes). Vēlāk mums pievienojās Undīne, un tad jau palika pavisam jautri. Tā nu diena man noslēdzās tikai kaut kad pēc pusnakts, un gulēt devos ar lielu, taču ļoti patīkamu nogurumu.

Mana „atvaļinājuma” sākums bija ļoti kulturāls, jo arī trešās dienas vakarā devos uz teātri. Šoreiz ar mammu un māsu. Arī visa diena tika pavadīta tieši ar šīm meitenēm. Atskārtu, ka esot mājās uz tik īsu brīdi, vislabprātāk pavadu laiku tieši ar tuvākajiem. Tā nu arī nākamo dienu aizvadīju ar mīļajām gan saiņojot dāvanas, gan apmeklējot kulturālus pasākumus, kā, piemēram, mākslas tirdziņu Jarmarka. Šķiet, ka nākamā diena aizritēja mazliet slinkākā garā, rītu sākot ar sejas procedūrām, turpinot ar pēdējo dāvanu iegādi un noslēdzot ar traumu punktu.

Ātri vien jau bija pienācis Ziemassvētku vakars, kas izvērtās jaukāks nekā jebkad, laikam jo šoreiz bijām tikai paši tuvākie. Bija ļoti jautri visus satikt un kopā ar viņiem pavadīt tiešām jautru vakaru. Jāatzīst, ka dāvanu ziņā šis bija tāds riktīgs „treknais gads”. Mazās meitenes saņēma tādus labumus kā jaunu datoru, smaržas, ceļojumu, profesionālo fotokameru, utt. Arī man pašai bija vienkārši kolosālas dāvanas. Tiešām labākais gads tai ziņā. Kā jau katru gadu, vakars aizskrēja nemanot un drīz jau bija pienācis rīts, kad atkal visi satikāmies uz Ziemassvētku brokastīm. Tā kā diena sākās, tā arī tā turpinājās – tādā ļoti vieglā, patīkamā garā. Godīgi sakot, tādas bija arī visas turpmākās dienas – pilnīgi pretējas tām, ko aprakstīju sākumā.


Kopumā esmu ļoti priecīga, ka nolēmu uz Ziemassvētkiem doties mājās. Tagad jāatgriežas realitātē un jākoncentrējas uz eksāmeniem 9. un 16. Janvārī. Pirms tam gan man vēl pāris patīkamu brīžu – Tivoli pieredze ar Jonasu un jaunais gads. Bet par to jau manā nākamajā emuārā! Cheers! 

14 decembris, 2013

Pēc Ceļojuma

Melotu, ja teiktu, ka vispār nav bijis laika piesēsties un beidzot uzrakstīt, kā tad man iet. Ir bijis laika, un pat daudz laika, taču slinkums vienmēr ņēmis virsroku. Bet ne šodien. Šodien esmu nolēmusi saņemties un beidzot padalīties ar saviem mīļajiem, kā tad man ir gājis kopš atgriešanās no Bali.

Sākums bija pārst
eidzoši smags. Pirms tam it kā gribējās mājās, jo biju ļoti noilgojusies pēc Jonasa un arī Indonēzijas bezgaiss un karstums jau bija līdz kaklam, taču, kad ierados pelēkajā, aukstajā Kopenhāgenā, kur pēkšņi tiku iesviesta savā smagajā rutīnā, depresijas vilnis gāzās pāri visam. Palīdzēt nespēja nekas. Loģiski domājot viss it kā bija labi, tāpēc nekādi nespēju izskaidrot to drūmo garastāvokli, kas man sekoja ik uz soļa. Nespējot izdomāt, kas tam ir par cēloni un kā lai tiek no tā „melnā cauruma” ārā, biju tuvu izmisumam. Taču populārais teiciens „laiks dziedē visas brūces” ir rezultāts ļoti laimīgai, ar dzīvi apmierinātai Elīnai, kas esmu šobrīd.



Skola diemžēl atņem lielāko daļu mana laika un enerģijas (kā jau vienmēr), un to drusciņu, kas paliek pāri veltu darbam un Jonasam. Esmu mazliet dusmīga, ka nespēju atrast laiku draugiem, kamēr gandrīz katru dienu satiekos ar Jonasu, taču jāatzīst, ka viņš šīs satikšanās man ļoti atvieglo, jo parasti Jonas ir tas, kas brauc pie manis uz mājām vai nu pēc sava darba, vai pat vēl vēlāk, kad beidz spēlēt futbolu. Līdz ar to, man atliek gana laika mājas darbiem un citiem pienākumiem.

Jāatzīst, ka viens no lielākajiem pienākumiem, ko esmu uzņēmusies ir mana nākamā ceļojuma plānošana. Īsi pēc atgriešanās no Bali, nolēmām doties kaut kur kopā ar Jonasu. Sākumā teicu, ka vēlos kaut kur te pat Eiropā, jo tikko atgriezos no liela brauciena, taču galu galā, šī apņemšanās tika ignorēta un nākamā gada (2014) 16. Janvārī mēs dodamies uz Keniju. Tā kā man brīvlaiks starp pirmo un otro semestri būs laika periodā no 16. - 29. Janvārim, 2 nedēļas Kenijā skan kā ideāls sākums jaunam gadam un semestrim.

Jonasa pusbrāļa tētis ir kenijietis, un viņš šai zemē ir izveidojis bērnunamu. Tā kā vienmēr esmu gribējusi izmēģināt brīvprātīgo darbu Āfrikā, šī izklausījās kā perfekta iespēja. Pirms biļešu pirkšanas aizbraucām apciemot Pīteru (Jonasa pusbrāļa tēti) un viņa ģimeni. Viņi jau desmitiem gadu dzīvo Dānijā. Ļoti izglītota, jauka un interesanta ģimene. Nopļāpājām vairākas stundas un sapratām, ka mūs gaida viens vareni liels piedzīvojums. Tikai pēc biļešu iegādes, sāku skatīties dažādus safari piedāvājumus, un tad arī diemžēl aptvēru, cik traki esam iegrābušies. Viss ir ļoti dārgs. Tā kā bērnu namā taisāmies palikt tikai vienu nedēļas nogali, atlikušais ceļojums mums izmaksās veselu bagātību. Safari vien ir ap 500Ls no cilvēka. Taču atpakaļ ceļa nav, un cenas ir tādas kādas tās ir. Trakākais gan ir tas, ka atrast pareizās, izdevīgākās kompānijas, viesnīcas, un citus piedāvājumus prasa ļoti daudz laika, un Jonas nav īpaši apķērīgs uz plānošanu, kas nozīmē, ka viss smagums gulstas uz maniem pleciem. Tas mani ļoti sadusmo, taču tai pašā laikā, man patīk būt pie grožiem, un šaubos, vai spētu uzticēt ceļojuma plānošanu Jonasam. Bez visa tā, kas notiks Kenijā, ir daudz lietas, kas jāpaveic te pat Eiropā. Piemēram, vakcīnas. Vakar Jonas saņēma 2 vakcīnas – vienu pret A hepatītu un otru pret Dzelteno drudzi. Tas vien viņam izmaksāja pie 70Ls. Es savas vakcīnas saņemšu, kad būšu Latvijā. Redzēs, cik dārgi tas būs tur. Tāpat mums vēl paliek apdrošināšana, zāles pret malāriju, utt. Darbu un izmaksu ir daudz, taču es ļoti ceru un ticu, ka beigās tas viss būs bijis tā vērts.

Jonasam došanās uz Keniju ir ļoti liels piedzīvojums, jo viņa mamma un brālis turp ir devušies vairākkārt. Viņa mamma viena pati 17 gados tur devās uz vairākiem mēnešiem un pēc tam Kenija kļuva kā viņas otrās mājas, līdz ar to Jonas ir uzaudzis, klausoties daudzos jo daudzos varenos stāstos par šo piedzīvojumiem bagāto zemi. Pagājušajā nedēļas nogalē apciemojām Jonasa mammu viņa bērnības pilsētā Glumsø, līdz ar to arī es dabūju dzirdēt pāris ļoti interesantus un aizraujošus atmiņu stāstus. Katrā ziņā, esmu ļoti saviļņota un nevaru vien sagaidīt 16. Janvāra vakaru.

Taču atgriežoties pie pagājušās nedēļas nogales, varu teikt, ka esmu ļoti patīkami pārsteigta par vietu, no kuras nāk mans puisis un viņa kolosālā mamma. Nebiju gaidījusi, ka laiks paies tik patīkamā, jautrā un siltā atmosfērā. Jāatzīst gan, ka viņa mammai ir gadiem ilga bērnu dārza pedagoga pieredze, garantējot mums ļoti radošu vakaru. Pēc pusdienām, Jonasa uzdevums bija pārkrāsot vecās ziemassvētku figūriņas, ko viņš bija gatavojis, kad bija maziņš, bet mans uzdevums bija pagatavot adventes vainadziņu. Tā kā man ļoti patīk šāda veida aktivitātes, varēju tik vien kā nopriecāties, ka esam uz viena viļņa.

Adventes vainadziņš
Pirms došanās pie mammas, uzcepu vienīgo kūku, ko māku, jo kā saka – nevar jau ciemos doties ar tukšām rokām. Aizvedu viņai arī Latvijas Balzāmiņu, ko visi piedzērām pie pusdienām. Ar to mūsu „dzeršana” neapstājās, jo vakara gaitā iztukšojām 3 vīna pudeles, kas ļāva sarunām raisīties līmenī, kad vienam ar otru jācīnās, lai tiktu pie vārda. Ļoti patīkami pārsteidza fakts, ka ne brīdi Jonas ar mammu nesarunājās dāniski, ko es uztvēru kā lielu respektu. Līdz šim tā mums ir bijusi problēma, ka tad, kad Jonas ir ar dāņu draugiem, kolēģiem vai ģimenei, es jūtos mazliet izstumta, jo diemžēl dāņu valoda nav man tajā līmenī, lai iesaistītos jeb kādās diskusijās. Starp citu, mani dāņu valodas kursi ir atsākušies un par lielu pārsteigumu, esmu vienā klasē ar Telimenu. Kārtējo reizi visi ir kaut kādi ģēniji un man jājūtas mazliet neveikli, bet es cenšos, jo esmu apņēmusies savā pēdējā semestrī izrauties visiem priekšā. Jonas šai ziņā ir liels atbalsts, jo viņš man ļoti cenšas palīdzēt ar valodas iemācīšanos. Pirms dažām dienām, viņš man nedeva garšīgās konfektes, kamēr nebūšu izlasījusi viņam priekšā vismaz vienu avīzes rakstu (dāniski).

Taču turpinot ciemošanās stāstu...pēc aizraujošā vakara, sekoja nākamā diena, kad man tika izrādīta pilsēta. Ļoti maziņa, taču mīlīga pilsētiņa, kur viss ir „rokas attālumā”. Diemžēl pilsētiņa ir tik maziņa, ka cilvēkus uz ielas vispār neredzējām, lai gan tā bija svētdiena. Viss šķita izmiris. Arī laiks bija drūms un lietains, taču sūdzēties nepavisam nevaru, jo ļoti izbaudīju šo bezrūpīgo svētdienas dienu.
Nevainīgais sākums ar pāris "glāzēm" vīna
Kopumā par to nedēļas nogali varu teikt tikai labus vārdus, jo redzot to kāda ir Jonasa mamma, kāda ir vide, kurā viņš uzauga un kaut vai acīmredzamās lieliskās attiecības viņu starpā, man ļāva vēlreiz pārliecināties, cik ļoti man ar viņu ir nolaimējies. Protams, viss jau nav ideāli, un šķiet, ka viņa mammu diži ilgi nevarētu paciest. Viņa ir ļoti runātīga, atraktīva un tas, protams, vienā brīdī var piegriezties. Nepatika arī tas, ka viņa ļoti daudz smēķē, un vēl pietam iekštelpās. Dīvains šķita arī žests, ka sākumā, viņa mums abiem uzdāvināja ziemassvētku kalendārīti, taču pie manas dāvanas klāt nāca melnas zeķes un zeķubikses. Diezgan dīvaina dāvana, un es mazliet samulsu. Taču dīvainākais bija, kad otrā dienā viņa man jautāja, vai man nevajag krūšturus, ko viņa domā atdot second hand veikalam. Tas bija ļoti mulsinoši, taču pieklājību nācās mest pie malas un teikt kā ir – nē, nevajag gan!
Mana studiju grupa pilnīgi nost!
Tā man tāda viena no interesantākajām nedēļas nogalēm kopš atgriešanās no ceļojuma, jo gandrīz katras „brīvdienas” nākas strādāt. Ir bijušas pat vairākas tādas, kad vakarā eju uz klubu, nostrādāju 6 stundas un tad no rīta pa taisno uz hoteli strādāt 5 stundas. Tas ir briesmīgi un ļoti nesaudzīgi pašai sev, tāpēc centīšos sev ko tādu vairs nelikt pārciest. Šobrīd klubā ir pats saspringtākais gada moments, un garderobē mums jāstrādā ir pat trīs meitenēm. Taču, paldies, dievam nestrādāju katras brīvdienas, jo ne man tās stundas vairs ir tik ļoti vajadzīgas, ne arī man ir tik daudz laika, jo galu galā jāgatavojas eksāmeniem. Ar to gatavošanos gan ir kā ir. Kā jau iepriekš minēju esmu palikusi slinka un ja vien ir iespēja kaut kā no mācīšanās atkratīties, to arī daru. Piemēram, vienā sestdienā ļoti spontāni izlēmu iziet ar meitenēm patusēt. Vai pagājušo trešdien pievienoties klasesbiedriem uz ziemassvētku pusdienām. Līdz pēdējam brīdim domāju, ka neiešu, taču beigās aizgāju. Iespējams ne tas labākais lēmums, jo sanāca mazliet pāršaut pār strīpu un nākamā dienā cīnīties ar smagu smagajām paģirām. Trakākais, ka bija, jāiet uz skolu klausīties lekcijā, kur mums tika doti padomi un risinājumi izmēģinājuma eksāmenam. Pirmo lekciju es pat nebiju spējīga apmeklēt. Taču es nebiju tāda vienīgā. Daudzi vispār neatvilkās uz skolu. Iemesls nejaukajam nākamajam rītam varētu būt tāds, ka 2 stundas pirms vakariņām, satikos ar savu grupu uz pāris vīna glāzēm un pasēdēšanu. Beidzās tas ar vairākām vīna pudelēm, aliņiem un labu kondīciju pirms galvenais pasākums vispār bija sācies (tas mums visiem tā, ne man vienīgajai). Paldies dievam, Jonas mani savāca ap pusnakti, un lielu kaunu sev vēl nebiju nodarījusi. Vismaz ne klases priekšā...taču pa ceļam uz mājām gan. Jau otro reizi, kad eju ballēt, un satieku Jonasu pēc tam, viņam ir vesels šovs. Viss sākas ar to, ka man ir jāiedod nauda katram bomzim, turpinās ar to, ka man ir jāparunā ar katru garāmgājēju, un beidzas ar to, ka tas ir viss, ko es spēju atcerēties. Tā nu esmu nolēmusi, ka šitā nevar turpināt un man jau kārtējo reizi savā dzīvē ir jāapsver savs mērs, kad lietoju alkoholu.

Ļoti pa lielam tā man ir gājis pēdējos 2 mēnešus. Nākamnedēļ jānobeidz savs semestra projekts un ceturtdien jau lidoju uz Latviju. Esmu nolēmusi Latvijā palikt līdz 27. Decembrim, lai jauno gadu pavadītu Kopenhāgenā. Tā kā mans mīļais draugs Elinčiks šai laikā nebūs Latvijā, un mans mīļotais puika ir Kopenhāgenā, šāds solis likās ļoti loģisks. Plāni jaunajam gadam vēl nav, taču idejas gan. Bet par to jau visdrīzāk rakstīšu savā nākamajā blogā! Atā!

06 decembris, 2013

Mans Ceļojums: Singapūra - Bali

Singapūra

Tā kā uz Bali lidojām caur Singapūru, nolēmām, ka būtu vērts pāris dienas palikt šai unikālajā pilsētvalstī, kas ar savu neparastumu spilgti izceļas uz citu Āzijas valstu fona.
Tā kā dzīvoju Kopenhāgenā, sākām savu ceļojumu no šīs aukstās un lietainās valsts. Lidojām ar Finair, caur Helsinkiem, lai tālāk turpinātu garu un mokošu lidojumu uz Singapūru. Tikām apsēdinātas ļoti neērtās vietās, starp diviem svešiniekiem. Sēdējām pašā lidmašīnas vidū – tā, ka ne kājas var izstiept, ne uz tualeti, kādu nemodinot, aiziet.
Singapūrā ielidojām 14. Oktobrī, ap pulksten pieciem vakarā. Lai gan lēnām jau sāka satumst, karstais gaiss turpināja sutināt. Pamatā, visa ceļojuma laikā, temperatūras stabiņš nenoslīdēja zem 28 grādiem (pat naktī ne). Skan jau labi, taču kā cilvēkam no aukstās zemes, šis bezgaiss pēc nedēļas jau bija līdz kaklam.
Singapūra ir ļoti internacionāla, varētu teikt globālais Āzijas biznesa centrs, līdz ar to nav nekāds brīnums, ka angļu valoda ir šīs valsts otrā valoda. Visi uzraksti, paziņojumi bija lasāmi un dzirdami vairākās valodās, no kurām viena, protams, bija angļu. Jau pašā sākumā pārsteidza vietējo laipnība un izpalīdzība. Mums pašām neprasot, vairākkārt kāds pienāca klāt, jautājot, vai nevar kā palīdzēt. Vispirms tā bija kāda indiešu sieviete, kas aizveda mūs līdz autobusa pieturai. (Izlēmām ietaupīt naudu taksim, un tā vietā izbaudīt vietējo ikdienu.) Autobusā, cenšoties izzīlēt, kurā pieturā mums jākāpj ārā, sākām runāt ar britu vīrieti, kas ne tikai izskaidroja mūsu turpmāko ceļu, bet padalījās ar tūristam ļoti noderīgiem padomiem. Kad vīrietis izkāpa, viņa „vietu” ieņēma jauns puisis no Vācijas, kas ne tikai turpināja dot padomus, bet aizveda mūs līdz pat pašam galam, pa ceļam nomainot vilcienus, iegādājoties braukšanas talonus (līdzīgi kā mums e-talons), stiepjot mūsu koferus, utt. Visiem, kas pieteicās stiept mūsu koferi, tas izvērtās īstās mocībās, jo netīšām bijām saplēsušas kofera rokturi un viens ritenītis bija uz lūšanas robežas.
Pirmās divas dienas palikām hostelī, taču ļoti jaukā, tīrā un visnotaļ ieteicamā. Istabiņas bija pa divi, tāpēc divām dienām nebija itin nekādas vainas. Hostelī mūs sagaidīja ļoti jauks, izpalīdzīgs jauns homoseksuāls puisis, kas mums izrādīja visu apkārtni. Izrādās tur ir ļoti skaista terase, ar pasakainu skatu uz naksnīgo biznesa centru un mūsu trešās dienas viesnīcu – Marina Bay Sands. Katrā ziņā terase bija lieliska vieta brokastīm, kas mums par pārsteigumu bija iekļautas cenā. Brokastis gan nebija diži labas, varētu pat teikt – neēdamas, jo maize garšoja pēc papīra, un ābols pēc ziepēm.
Tā kā pirmajā dienā neko daudz nevarējām vairs paspēt, nolēmām izbaudīt krāšņo vakaru ar naksnīgu pastaigu. Šķiet, ka pastaigas laikā neaizvēru muti. Augstie debesskrāpji ne tikai cēlās gaisā, bet pat vārda tiešākajā nozīmē - vijās. Jutos kā arhitektūras brīnumu ielenkta. Un neaizmirsīsim gaismas, kas melnajā tumsā pilsētu izdaiļoja visā tās krāšņumā. Viennozīmīgi, Singapūra ir visskaistākā un acīm baudāmākā, tieši naktī.
Tā kā šai pilsētā bija plānots palikt tikai 3 dienas un viena jau bija pagājusi, izlēmām sekot ļoti saspringtam plānam, lai visu svarīgāko varētu apskatīt un izbaudīt. Tā nu uzlikām ļoti agru modinātāju, ko, protams, nogulējām pa kādām 4 stundām. Taču - liktenīgi, jo tieši kā cēlāmies, beidzās smagais, vairāku stundu ilgstošais lietus. Un kas tad tā būtu par baudu, ja jāstaigā apkārt pilnībā izmirkušām.
Izlēmām, ka vispirms jāapciemo China Town, Little India un tā saucamais arābu kvartāls, ko mums ieteica puisis no Vācijas. Godīgi sakot, pilnīgi zemē nosists laiks. Citi gan saka, ka viņiem ļoti patikuši šie „kulturālie” kvartāli, taču man tas viss izskatījās tieši tāpat kā Bangkokā, Sanfrancisko un kur nu vēl tās China Town ir. Netīrs, smirdīgs, pilns ar cilvēkiem, un nu tiešām – nekas baudāms. Varbūt iekš Little India tā saucamā arhitektūra bija ļoti interesanta, jo nekur citur nebiju redzējusi tik daudz mazu, krāsainu mājiņu un dekoratīvo elementu. Bet tai pat laikā -  Little India man no visām šīm vietām šķita visneomulīgākā, jo uz ielām praktiski var redzēt tikai vietējos vīriešus, kas uz Tevi skatās  caururbjošām un neķītrām acīm, brīžiem cenšoties uzrunāt un piedāvāt sazin ko. Dīvaini šķita, ka tik ļoti daudzi indiešu vīrieši staigāja, rociņās sadevušies. Likās esam ielenktas kaut kādā praida burzmā. Diemžēl neuzzināju iemeslu šim interesantajam žestam, taču kaut kā negribētos ticēt, ka viņi visi būtu homoseksuāļi.
Lai nu kā, visa diena tika izniekota šo kvartālu apskatei, briesmīga ēdiena ēšanai (varbūt vienkārši nenoveicās ar vietu), un nevajadzīgu mēslu iegādei. Kulminācija visam bija – nakts safari. Vācietis mums ieteica vienu tūrisma punktu, kur visas atrakcijas var iegādāties pa daudz lētāku cenu nekā, ja pirktu biļetes uz vietas. Nolēmām izmēģināt nakts safari un nākamajā dienā – izbraucienu ar kuģīti. Nakts safari bija salīdzinoši dārgs prieks, taču domājām, ka būs tā vērts. Pirmkārt, gandrīz nokavējām tikšanos, jo liktenīgi mans pulkstenis bija apstājies tieši pusstundu pirms tikšanās liekot domāt, ka mums vēl daudz laika. Kad to apjēdzām, laika vairs nebija, tāpēc skrējām kā pierē sistas uz vietu, ko tāpat līdz galam īsti nezinājām. Slapjām mugurām, vairākas minūtes pēc noteiktā laika, ļoti brīnumainā kārtā uzskrējām virsū ekskursijas vadītājam, kas gaidīja kavējošos busu. Kas par laimi!?
Ceļš līdz nakts safari ilga gandrīz stundu. Tas, ko šai vietā piedzīvojām, ir vārdos neaprakstāms cirks. Pilnīgs nesakars. Tu brauc ar vagoniņu pa šo parodijai līdzīgo safari, skaties uz zvēriem, ko gandrīz knapi vari redzēt, un jau pēc 10 minūtēm esi galā. Tad stāvi rindā uz dzīvnieku šovu, kas bija pilnīgā bērnudārza līmenī. Un tas ir viss – safari slēdzas ciet, un mums jau jādodas uz autobusi. Līdz ar to, šo aktivitāti tiešām neiesaku!
Kad beidzot bijām tikusās mājās, gājām gulēt, lai nākamo dienu varētu sākt ar jaunu jaudu. Trešā diena bija ļoti satraucoša, jo beidzot bija pienākusi kārta Marina Bay Sands. Tā ir viena no populārākajām pieczvaigžņu viesnīcām pasaulē, sava infinitive pool dēļ. Lai gan viena nakts kā minimums maksā 200Ls, tas ir tā vērts, ja maciņš atļauj. Ļoti iespaidīga pieredze.
Lai nu kā, tā kā mums vēl bija diezgan daudz laiks līdz čekošanai iekšā, nolēmām doties uz Orchard Road, kas ir viens no slavenākajiem iepirkšanās „kvartāliem” pilsētā. Garā, skaistā iela ir nosēta ar augstākās modes zīmoli - Prada, Guchi, Luis Vouitton, Dior, Ermenegildo Zegna un daudziem, daudziem citiem. Un tie ir veikali piecos stāvos, nevis maza stūra bodīte uz Brīvības ielas. Lai nu kā, iespaidīgā skata dēļ vien ir iesakāms. Bez iepirkšanās centriem, ielas vienā galā var uzmest aci un notecināt siekalu uz iespaidīgajām pieczvaigžņu viesnīcām. Tiešām iesaku „apciemot” šo ielu, jo tieši šeit var sajust to Singapūru, ko apbrīno un cildina mēdijos un ceļojumu žurnālos. Tieši biznesa centrā un šeit, es sajutos kā pirmajā apgabalā no grāmatas „Bada spēles”. Visur kameras un uzraksti ar neprātīgiem sodiem par, piemēram, neatļautu smēķēšanu un tīšprātu piesārņošanu. Zinājāt, ka Singapūrā ir aizliegts ievest košļenes? Tā pat arī tās nav iespējams nekur nopirkt. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs – ar šo aizliegumu atbildīgās autoritātes novērš iespējamību, ka kāds ar savu gumiju varētu aizlīmēt kameru.
Kad beidzām savu ekskursiju, devāmies uz mūsu jauno „mājvietu”. Kad atvēru durvis uz mūsu numuriņu, kas atradās 37. stāvā, man aizrāvās elpa. Viss bija tik elegants un iespaidīgs. Visa galējā siena bija no stikla, un skats vērās uz Bay dārziem, kur vakaros var vērot lāzeršovu (kas gan nešķita īpaši iespaidīgs). Bet skats pats par sevi bija elpu aizraujošs. Viss bija lielisks. Taču ilgi par numuriņu nejūsmojām, jo galvenais bija ātrāk tikt uz baseinu. Kad nonācām uz jumta terases ar pasaules slaveno peldbaseinu acu priekšā, biju vienkārši ekstāzē. Tik kolosāla pieredze. Mums arī ļoti noveicās ar laikapstākļiem, jo biezo mākoņu vietā, pirmo reizi diena bija pilnībā saulaina. Protams, līdz pat tumsai nodzīvojāmies pa jumta terasi.
Vakarā devāmies izbraucienā ar kuģīti. Šo aktivitāti rekomendēju, jo naksnīgā Singapūra nekad nevar būt pa daudz. Kuģītī varēja klausīties stāstos par galvenajiem objektiem, kam braucām garām un vēsturiskos faktos par pilsētu kopumā.
Kad atgriezāmies viesnīcā, nolēmām doties uz terases ballīti, kas diemžēl izvērtās smagā vilšanās. Sky Bar bija piebāzts ar jauniešiem, kas šķita nepilngadīgi. Iespējams, citā publikā un lielākā kompānijā šī ballīte būtu baudāmāka. Jāuzsver arī fakts, ka dzērienu cenas bija astronomiskas. Šķiet viens kokteilis maksāja pie 20Ls.
Nākamo rītu, protams, sākām agri un ar peldi dievišķīgajā baseinā. Atpūtāmies uz visiem 100%, ik pa laikam baudot, kādu atveldzinošu kokteili. Kolosāls un bezrūpīgi aizvadīts rīts. Kad izrakstījāmies no numuriņa, mums vēl bija palikušas pāris stundas līdz lidostai, tāpēc nolēmām apskatīt slaveno Marina Bay dārzu. Noteikti iesaku. Ļoti skaista un iespaidīga vieta.
Tā nu mūsu 3 dienas Singapūrā bija paskrējušas, un šķiet, ka neskatoties uz īso laiku, mums izdevās redzētu un izbaudīt ļoti daudz. Pilsēta nav īpaši lēta, un ir jārēķinās ar augstām cenām, taču pēc mūsu pieredzes, ja iegulda laiku, informācijas un teiksim viesnīcu piedāvājumu meklēšanā, tad iztērētās summas ir pat ļoti saprātīgas.

Lai nu kā, mūsu ceļojums ar Singapūru viss nebeidzās, drīzāk tikai sākās, jo tai pašā dienā, lai gan ar pamatīgu nokavēšanos, ieradāmies Indonēzijā, jebšu Bali. 

Bali

17. oktobris
Ierašanās Bali nebija no tām tīkamajām pieredzēm. Pirmkārt, tā jau nokavējušās lidmašīnas dēļ un, otrkārt, bezgalīgi garās rindas uz vīzu dēļ. Jāatzīst gan, ka vairāk kā stundu ilgo stāvēšanu mazliet jautrāku padarīja skatīšanās uz vietējiem sargiem, kur viens bija uzņēmies lielā rindas kārtotāja amatu, kamēr otrs izskatījās pēc sabijušos jauniņā, kas kamēr „boss” neskatās, sāk kaut ko kārtot uz savu galvu. Godīgi sakot, nevienam no viņiem nekas jēdzīgs nesanāca, jo ja vienā brīdī stāvējām pirms vieniem cilvēkiem, tad nākamajā jau tikām noliktas viņiem priekšā, un tā visu laiku uz riņķi.
Lai gan viesnīcā ieradāmies pēc pusnakts, nolēmām apskatīt apkārtni. Mēs dzīvojām Kuta Beach, kas ir iesakāma tiem, kuri tuvumā vēlās kombināciju ar pludmali, veikaliem un ballīti. Jāatzīst gan, ka šis ir arī viens no tūristu piesātinātākajiem Bali reģioniem. Taču mums bija ļoti noveicies ar hoteli (Grand Istana Rama), kurā palikām. Dzīvojām kā princeses, jo hotelis atradās pie paša okeāna. Ļoti viesmīlīgs stafs. Viss tīrs un kārtīgs. Katru dienu mēs varējām piedalīties dažādās aktivitātēs, kā, piemēram, pamērīt viņu tradicionālos kostīmus, veidot tradicionālos puķu rotājumus, piedalīties kulinārijas klasē vai vietējo deju nodarbībā. Katru vakaru restorānā spēlēja kāda no vietējām grupām. Pirmajā vakarā tā bija īsta rock grupa, kur mūziķi spēlēja pasaules slavenos roka hitus. Baigi labi! Kad piebeidzām savas naksniņas un noskatījāmies koncertu, ap vieniem ieradāmies masāžas salonā. Sākumā gan minstinājāmies ar iešanu iekšā, jo lai gan bija ļoti vēls, šis salons bija pilns. Pilns ar vīriešiem. Visi masieri puiši, visi masējamie – lieli, resni, spalvaini veči. Taču pēdu masāžu ļoti gribējās, tāpēc nolēmām tomēr par labu šai vietai. Man par laimi trāpījās nu ļoti simpātisks un jauks puisēns. Kad uz viņa jautājumu par manu vārdu, atbildēju ar pretjautājumu, sākās lielā jautrība, jo visi apkārtējie sāka ūjināt. Sākām runāties, un ik pa laikam tikai kāds iejaucas ar kādu dzēlīgu piezīmi. Katrā ziņā beigās sarunā bija iesaistīts viss masāžas salons. Viens puisis pat bija tik iekarsis, ka, kamēr runāja, uz pāris minūtēm bija atstājis veco onku bez masiera. Bijām izsmējušās līdz asarām un bez visa tā vēl samācījušās runāt indonēziski. Pieredze bija jautra, taču šai salonā vairs nekad neatgriezāmies, jo lielās žestikulēšanas dēļ, neko daudz no masāžas nedabūjām.
18. oktobris
Nākamo dienu pavadījām, laiskojoties pie baseina. Ievērojām, ka lielākā daļa tūristu sastāv no austrāļiem un krieviem. Lai kur mēs ietu, pat muti neatvērušas, mūs sveicina ar „dobriģeņ”. Ļoti kaitinoši, taču sen jau ne - pārsteidzoši. Arī mūsu viesnīcā lielākā daļa bija šo tautību pārstāvji. Taču jāsaka atklāti, ka mūsu „kaimiņi” bija ļoti krāsaina grupa. Gan veci pārīši, gan jaunu draudzeņu vai džeku bariņš, ģimenes, utt., līdz ar to, mums vesels teātris.
Tai pašā dienā, apskatot apkārtni gaismā atradām jaunu masāžas salonu (tuvu mūsu viesnīcai), kur ātri vien sapratām, ka būsim patstāvīgās klientes. Ļoti tīrs, un kārtīgs saloniņš ar fantastiskām masierītēm. Uz tās pašas ieliņas kļuvām par patstāvīgajām klientēm vēl vienā vietā. Vakarā pēc masāžas nolēmām iegriezties sulu bodītē, kur tante vārdā Ruta, spieda sulas no svaigiem eksotiskiem augļiem. Lai gan bodīte bija ļoti maziņa, un ne īpaši pievilcīga, sulas bija fantastiskas. Un tantuks – uh, mūsu labākā draudzene! Tik runātīga, atraktīva, draudzīga un dāsna. Sulu tante noteikti kļuva par mūsu draudzenīti numur viens. Liktenīgā kārtā, viņas sulu bodītē, tai pašā dienā satikām John, kas kļuva par mūsu draudziņu numur 1. Tā kā ļoti gribējām izmēģināt sērfošanu un visas privātās kompānijas prasīja nenormālas summas, ļoti nopriecājāmies par viņa piedāvājumu mūs mācīt sērfot par nieka 10Ls/2h. John atstāja iespaidu kā ļoti labs, nosvērts un zinošs skolotājs, tāpēc piekritām nākamajā dienā doties uz „nodarbību”.
Lai gan piekritām nākamā dienā doties lielajos viļņos, izlēmām, ka nu ir pienācis laiks ievērtēt slaveno ballīšu ielu. Nolēmām neņemt ne taksi, ne mokiku un tā vietā doties kājām pa mūsu jau „iestaigāto” taciņu – garām masierēm, garām sulu tantei un tik uz priekšu. Iepriekš piemiru piebilst, ka šī ieliņa ir ļoti bīstama, jo tā ir ļoti šaura, ļoti tumša un bez gājēju ietves. Protams, lai gan ietves nav, gājēji tā pat drasē, un ne tikai gājēji. Arī mokiki, takši, mašīnas, utt. Pa dienu jau spalvas ceļas stāvus, tad naktī tas viss ir vēl „jautrāk”.
Kad nonācām uz ballīšu ielas, mūzika skanēja no visām malām, iekšā saucēji strādāja uz pilnu jaudu un ielas bija pilnas ar ballēties gribošiem tūristiem, pārsvarā seksīgiem, uzkačātiem čaļiem.
Kad nonācām vienā no klubiem, sākām draudzīgu sarunu ar apsargu. Viņš mums bija tā pieķēries, ka sāka vadāt „ekskursijā” pa milzīgo kluba teritoriju, atklājot vietas, ko pašas nekad nebūtu atradušas. Sākumā viņš mūs uzveda stāvu augstāk, kur piedāvāja ballīti turpināt putās. Tā kā tas mūs neinteresēja, viņš mūs uzveda vēl augstāk, kur mute vienkārši atkrita. Nebija nemaz vēl tik vēls, bet šī mistiskā kluba pēdējā stāvā bija tik daudz cilvēku, tik laba mūzika, ka tā kļuva par mūsu numur 3 apmeklētāko vietu Bali (pēc masāžas un sulu tantes).
19. oktobris
Protams, rīts bija ļoti smags, taču sērfot tā pat aizgājām. Kārtējo reizi mums ļoti noveicās, jo John sērfošanas „nometne” atradās tieši vietā, kur mēs ienākam pludmalē no mūsu viesnīcas. Visiem sērfot gribētājiem, kas grib ietaupīt, iesaku izmantot šo vietējo puiku apmācīšanu. Viņu darba devējiem tā pat ir licenzēs, dēļi, kostīmi, utt. Ja normāli viņi prasa ap 10Ls pa 2h, tad kompānijas prasa pie 40Ls. Pluss, otrais variants parasti ir lielās grupās.
Teikšu tā, sērfot nemaz nav tik viegli, taču tā kā esmu sportiska meitene, reizes, kad man izdevās piecelties bija vērtas visu to smago kritienu. Diemžēl Kutas pludmalē ir daudz par daudz cilvēku, visu šo pasākumu padarot mazliet bīstamu un nervu kutinošu. Viļņi arī tik lieli un smagi, ka brīžam šķita – viss, pēdējā stundiņa ir klāt. Kad ķepurojos zem ūdens, ar smago dēli pie kājas, sajūtas bija kā tādā filmā par cunami. Iespaidīgi.
Lai nu kā, viss pieredzētais bija interesants sarunu temats ar sulu tanti. Vispār tur vesala melodrāma, jo sulu tantei ļoti patīk John, un John it kā patīk sulu tante, taču izrādās, ka indonēzieši ļoti tiecas satikt kādu no Eiropas, lai kādu dienu varētu izrauties no lielās nabadzības. Oi, un nabadzība tur tiešām ir liela. Iedomājieties, tie masieri strādā no agra rīta, līdz vēlam vakaram – 6 dienas nedēļā, un pelna 1$ pa klientu. Tā kā strādājošie tur nemaksā nekādus nodokļus, pensiju viņiem nav. Tā iemesla dēļ, viņiem ir tik daudz bērnu, jo tas ir vienīgais veids kā izdzīvot vecumdienās. Nedod Dievs, cilvēkam ir jādodas uz slimnīcu, jo ārstēšanās slimnīcā esot ļoti dārga. Cik es sapratu, Indonēzijā ir ļoti augsts korupcijas līmenis un parastie iedzīvotāji tur jūtas kā mazi, niecīgi, nevienam nevajadzīgi putekļi.
20. oktobris
Šī diena sākās ar lielām sāpēm un jaunatklātiem zilumiem visās vietās. Taču neskatoties uz to izlēmām doties viesnīcas piedāvātajā (par brīvu) izbraucienā ar banāna laivu. Liela, liela kļūda. Tā bija briesmīga pieredze, jo, protams, mūsu banāns tika apgāzts 3 reizes, Baibai tā izmežģot celi, ka vēl pēc 2 mēnešiem ir jādzīvo ar šo problēmu un jāstaigā pie dakteriem. Nemaz nerunājot par to briesmīgo baiļu sajūtu, kad esi ūdenī un visapkārt redzi motorlaivas, ūdens močus un citus mošķus drāžamies uz visām pusēm. Nekad vairs uz ko tādu neparakstītos. Taču izmežģītais celis un sāpošās maliņas mūs neatturēja no sērfošanas klases. Esot ūdenī jau, neko nejūt, trakākais ir, kad tiec ārā. Sākums kā jau vienmēr ļoti grūts, jo paiet laiks, līdz pierodi pie briesmīgi sāļā ūdens, kas nepārtraukti sit tavu ķermeni, liekot apsvērt domu, vai gadījumā mums nav kaut kādas mazohisma novirzes.
21. oktobris
Šoreiz nolēmām paņemt pārtraukumu sportiskajās aktivitātēs un tā vietā pabraukāt apkārt pa salu. Galu galā, Baiba bija puskliba un knapi vilkās uz priekšu. Izrādās, John var piestrādāt arī kā „ekskursiju vadītājs”, jebšu precīzāk – līdzbraucējs. Viņš sarunāja vienu savu draugu, kas mūs visu dienu vadāja, kur nu mēs vien gribam (samaksājām aptuveni 25Ls).
Sākumā atmosfēra bija mazliet neērta, jo mēs bijām divas un viņi bija divi, un kad jaunais draudziņš sāka jautāt vai neesam ieinteresētas vakarā doties uz kaut kādu tur restorānu okeāna krastā, kas ir nu ļoti romantisks un apskates vērts, nācās domāt kā nu izlocīties, lai neaizskartu viņu jūtas un jau pašā sākumā nesabojātu atmosfēru pilnībā. Jāatzīst, ka man īpaši nepatika tas, ka viņi visur mums vilkās līdzi, bet atkal no otras puses – mums bija personīgie fotogrāfi. Un brīžiem mašīnā mums pavērsās ļoti interesantas sarunas par vietējo ikdienu. Piemēram, to, ka lai gan narkotikas Bali ir aizliegtas, „maģiskās sēnes” ir legālas. Gandrīz jau piekritām kādu dienu izmēģināt tās ar John, bet kaut kā beigās nesanāca. Baigi dārgi viens „kokteilis” maksāja. Kaut kur pie 20Ls.
Ekskursiju sākām ar vietējā teātra apmeklējumu, jebšu Bali tradicionālajām dejām. Ļoti jauka un iesakāma pieredze. Nākamā pietura bija sudraba darītava, kas mums šķita ļoti garlaicīga vieta. Tā nu tur mēs tik ātri izskrējām cauri un devāmies uz nākamo vietu – rīsu audzētavu, kur mums pavērās pasakaina ainava. Kad bijām izstaigājušas rīsu laukus, devāmies pusdienās, kur mums pavērās burvīgs skats ar vulkānu. Jutos kā septītajās debesīs. Pēc pusdienām turpinājām ceļu, un nākamā pietura bija kafijas audzētava, kur sastapām slaveno luvaku, kas ir dzīvnieciņš, no kura fekālijām brūvē Bali tradicionālo kafiju. Sapirkāmies daudz dažādu tradicionālo labumu, atstājot ļoti daudz naudas. Vēlāk to diezgan nožēlojām, jo tos pašus labumus varējām atrast uz savas tirdzniecības ielas.
Pārguruši, un garās dienas nomocīti, sākām ceļu mājās, piestājot vēl pie it kā slavenā lielā tirgus. Puiši bija pilnīgi nost, taču viņiem nekas cits neatlika, kā vien doties, kur „princeses” grib. Šoreiz gan ieraugot tirgu un saprotot, ka tā ir kārtējā mēslu paradīze, ātri vien piekritām turpināt ceļu mājup.
Mājās nonācām vakarā, taču ierastā rutīna – sulu tante un masāža neizpalika. Šoreiz izlēmām izmēģināt akmens masāžu, taču man nepatika. Daudz labāk es izvēlos 1.5h garu, relaksējošu masāžu. Smieklīgi, ka pie sulu tantes satikām John, līdz ar to mums vakars izvērtās lielā runāšanā. Ceļš mājup sabojāja visu vakara noskaņu, jo ievērojām, ka uz mūsu „iemīļotās” ielas skraida žurkas. Atliek tik vien kā nokoncentrēt skatu uz ielas malām, un redzēsi vienu žurku pēc otras. Fui, kā man riebjas žurkas!
22. oktobris
Rītu sākām ar sērfošanu, taču ierasto pozitīvo emociju vietā, bijām pilnīgi nokautas. Lieki piebilst, ka šī bija pēdējā reize, kad sērfojām. Visas maliņas bija sāpēs, zilumi bija ne tikai uz kājām, bet man pat uz pieres, āda noberzta, un Baibai pilnībā saules nodedzis dibens. Kaut kā galīgi neizklausās pēc atvaļinājuma!
Atlikušo dienu nolēmām pavadīt pludmalē (pārmaiņas pēc). Pludmalē piedzīvojām ļoti īpatnēju lietu. Pēkšņi ap pulkstenis trijiem tā bija pilna ar vietējiem musulmaņu bērniem (skolniekiem), kas viens pēc otra, skolas nolūkos, baltajiem tūristiem lūdza vai nevar nofotografēties. Man pat tika jautātas intervijas, kur atbildes nešķita, ka kādam interesētu. Lai nu kā, jutos ļoti neērti esot savā mini bikini blakus šīm mazajām, lakatos satītajām meitenēm. Smieklīgi, ka puiši nekad nenāca bildēs – viņi bija fotogrāfi.
23. oktobris
Šoreiz visu dienu pavadījām pie baseina, kur ūdens bija vismaz pa pāris grādiem dzestrāks nekā okeānā. Taču godīgi sakot, karstums brīžiem galināja nost, un vienīgais veids, kā atvēsināties, bija istabiņā pie kondicioniera.
Dienu nobeidzu ar jaunu mazohisma metodi. Nolēmu, ka gribu, sapīt bizītes. Tā kā mūsu masāžas saloniņš piedāvā arī šādu iespēju, piekritu to darīt tur. Meitenes solīja, ka tas neaizņems vairāk kā 2 stundas, taču pēc 2 stundām man pat pusgalva nebija gatava. Beigās tas izvērtās 5 stundu garā, mokošā sēdēšanā ne tikai man, bet arī divām meitenēm, kas pina bizes un citām darbiniecēm, kas bija iesprūdušas darbā uz vēl vienu ekstra stundu. Lai nu kā, rezultāts bija tā vērts un nākamā reizē es tomēr paņemtu kādu lasāmvielu vai citu izklaidējošu materiālu.
24. oktobris
Tūristu diena numur 2. Izlēmām, ka jābrauc vēl vienā ekskursijā. Šoreiz gan John gribēja nesmuki izdarīt, un piesaistīt mūsu mazajai „grupiņai” vēl divas sievietes. Protams, teicām kategorisku nē, jo galu galā, vienīgais iemesls, kāpēc braucam ar viņiem, bija tāds, ka negribējām uz nevienu nekur gaidīt. Taču, John savu rīcību ātri vien laboja, un otras divas sievietes atšuva!
Taču karma mums drīz vien atspēlējās, jo beigās izrādījās, ka 24. oktobris ir hindu nacionālā svētku diena, tāpēc ielas bija pilnas cilvēku, mašīnu, mokiku, utt. John dabūja vēl vienu mīnusu mūsu acīs, jo viņš jau nu varēja iedomāties, kāda būs situācija uz ceļiem. Mēs stundām dabūjām sēdēt sastrēgumos, beigās pa visu dienu redzot tikai 2 tempļus. Atļaušos piebilst, garlaicīgus, ne ar ko īpaši piesaistošus. Vieta izskatījās pēc Dreiliņiem. Vienīgais interesantais, mazliet šokējošais un savā veidā perversais kulturālais atklājums – zīmes pie tempļiem, kas stingri aizliedz ieeju sievietēm, kurām tajā brīdī ir mēnešreizes.
Diena noslēdzās restorānā, kur mums vajadzēja redzēt skaisto saulrietu, taču mēs, protams, tikām nosēdinātas vietā, kur saulrietu var redzēt tikai priekšējo ķīniešu i-pados. Restorāns bija diezgan lēta paskata, taču pirmo reizi manā dzīvē pie mūsu galdiņa pienāca muzikanti, kas spēlēja tikai mums. Sajutāmies mazliet kā tāds lesbiešu pāris. Protams, tā viņi gāja pie katra galdiņa, cerot uz pāris kapeikām. Būtu jau iedevušas, taču sapratām, cik šausmīgi daudz naudas visu laiku atstājam dzeramnaudās visām masierēm, viesmīļiem, frizieriem, utt., jo katram vienmēr atradās kāds sirdi plosošs dzīvesstāsts, ka tā vien šķita, ka tā būtu īstākā necilvēcība neiedot to naudu.
Savu neizdevušos dienu aizgājām „nosvinēt” klubiņā. Mums tik labi gāja, ka arī nākamo vakaru nobalējām. Viens par otru labāks un trakāks. Ballītes Kutas Beach noteikti ir vērts ievērtēt, it īpaši tiem, kam patīk mazliet atlaist.
Savas pēdējās dienas pavadījām zvilnējot pie baseina un baudot sauli. Vienu vakaru mums ļoti noveicās, jo tieši mūsu pludmalē tika rīkots milzīgs sponsoru pasākums vietējiem. Spēlēja grupas, un visdažādākie Indonēzijas sporta brendi pārdeva savas preces (ļoti kvalitatīvas) ar milzīgām atlaidēm. Arī mēs sapirkāmies pāris pat ļoti stilīgas lietiņas par vārda tiešākajā nozīmē – kapeikām. Taču pieredze pati par sevi nebija no tām patīkamākajām, jo lai gan bija vakars, ārā bija ap 30 grādiem, un milzīgo masu un prožektoru dēļ – vispār nebija gaisa. Tā nu es svīdu tik traki, kā nekad dzīvē nebiju svīdusi (pat pirtī ne). Vietējiem, protams, skats šķita ļoti uzjautrinošs, jo es izskatījos tā kā gatava uz miršanu.
27. oktobris
Tā kā lidmašīna atgāja tikai vakarā, visu dienu pavadījām pēdējās naudas tērēšanā. Šī ceļojuma laikā sapratām, ka nav vērts to izsviest lētos ķīniešu sūdos, tāpēc izmantojām iespēju par saprātīgām un pat ļoti draudzīgām cenām iepirkties labos zīmola veikalos, kas tajā apkārtnē bija pat ļoti daudz.
Jā, kopumā ceļojums bija fantastisks, taču īpaši nebēdāju par braukšanu mājās, jo lai gan mīlu vasaru un siltu laiku, tas karstums un bezgaiss man bija jau līdz kaklam. 2 nedēļas ir vairāk nekā pietiekoši.

13 oktobris, 2013

Atskaite Pirms Lielā Ceļojuma!

Šis ieraksts top īsi pirms mana ilgi gaidītā ceļojuma uz Indonēziju, kas nozīmē, ka nākamais tiks veltīts tikai un vienīgi mana lieliskā piedzīvojuma aprakstā. Es ļoti ceru, ka viss tik tiešām būs lieliski, un manas veselības problēmas to neaizēnos. Jā gan, esmu jau atkal saķērusi kaut kādu zarazu. Pašas vaina vien ir, jo viss sākās tad, kad vasarā ciemojos Latvijā. Viss sākās ar riebīgi dziļu, kraukšķošu klepu, kam vienkārši nepievērsu uzmanību. Bet, kad pēc vairāku nedēļu klepošanas, pievienojās arī puņķi, un slikta pašsajūta – devos vizītē pie ārsta. Protams, kārtējo reizi bezjēdzīgi. Taču tagad, kad visām nelaimēm klāt nākušas vēl aizkritušas ausis, sapratu, ka kaut kas ir jādara. Atkārtotā ārsta vizīte riktīgi uzdzina pa asinīm, bet es vismaz dabūju ko gribēju – rentgena izmeklējumu. Diemžēl atbildi varu dabūt tikai nākamnedēļ, kad būšu jau prom, siltajās zemēs. Īstenībā atbilde ir jau gatava, bet manai lieliskajai dakterei nav laika, lai ar to „noņemtos”. Vājprāts. Tā nu tagad pati uz savu galvu esmu sākusi dzert antibiotikas, ko mana Latvijas daktere izrakstīja šādiem gadījumiem. Ziniet, šķiet, ka šīs zāles tik tiešām palīdz, jo vismaz ausīm ir palicis vieglāk. Ļoti ceru, ka gaisa maiņa un pēkšņā vasara man nāks tikai pa labu, citādāk jau atkal jāplāno vizīte uz mājām, jo tikai tur varu cerēt uz pienācīgu aprūpi.

Vispār, pēdējā laikā man nākas cīnīties ar vienu neražu pēc otras. Piemēram, ceturtdien, kad no rīta devos uz darbu restorānā, atklājās, ka manai mēnešbiļetei jau sen kā beidzies derīguma termiņš, lai gan biju pilnā pārliecībā, ka tas beigsies tikai piektdien. Uzzināju to, protams, no kontroles, kas tai rītā pārbaudīja biļetes, līdz ar to iegūstot „aukstu rīta dušu” 75 Ls vērtībā. Brīnišķīgi. Par pārējām ķibelēm labāk paklusēšu, jo galu galā jāsāk priecāties par priekšā esošo ceļojumu uz Singapūru un Bali.

Protams, kā jau vienmēr, ceļoju kopā ar mammu. No Kopenhāgenas izlidojam šovakar (Svētdien), tāpēc mamma pie manis ciemojas jau kopš piektdienas pēcpusdienas. Tā kā viņa pie manis atbrauc ļoti reti, nācās vien izmantot iespēju un iepazīstināt viņu ar Jonasu. Smieklīgākais, ka iepazīšanās bija Jonasa iniciatīva, un, manuprāt, tas šajā visā ir pats jaukākais.

Satikāmies uz Kopenhāgenas gājēju ielas, pie skaistās strūklakas. Laiks nebija īpaši saulains, bet priekš Kopenhāgenas pietiekami silts, tāpēc izlēmām iet uz ārā kafejnīcu, kas atradās pašā epicentrā, kur vislielākā rosība (tāpēc arī visinteresantāk). Ņēmām visu pēc kārtas - kapučīno, cafe’ latte, karsto šokolādi, vēlāk atkal ejot pa riņķi. Paldies dievam, sarunas raisījās ļoti viegli, un atmosfēra bija pārsteidzoši brīva. Nosēdējām tur kādas 2.5 – 3 stundas, līdz visiem sāka burkšķēt vēderi un, godīgi sakot, palika auksti. Tā nu izlēmām doties uz restorānu Dalle Valle, kur var ļoti gardi paēst un cenas ir tik tiešām „draudzīgas”. Atrodot vēlamo vietu, sapratām, ka pēc pusstundas sākas viņu „special deal”, kad viss ir pa puscenu, tāpēc nolēmām nosist laiku staigājot pa Kopenhāgenu un mazliet iepērkoties. Atgriezāmies perfektā laikā, jo pēc dažām minūtēm pie ieejas stāvēja jau gara rinda, kas gaidīja galdiņu. Mūsu galdiņš gan bija mazliet smieklīgs, jo loga vietā, mums priekšā bija liels spogulis. Likās, ka esam nevis trīs, bet gan seši. Katrā ziņā paēdām ļoti gardas pusdienas, līdz ar to noslēdzot tikšanos uz pozitīvas nots.

Mamma Jonasam bija atvedusi „laimes podziņu”, ko nopirka Latviešu rokdarbu darbnīcā. Ļoti jauks žests, taču, lai pārliecinātos, ka Jonasam tas neliekas dīvaini, abas nācām klajā ar stāstu, ka Latvijā uz iepazīšanos tā ir tradīcija – dāvināt pogas! Katrā ziņā viņš bija ļoti pārsteigts, taču priecīgs, ka mamma par viņu iedomājusies.

Šī tikšanās bija ļoti jauka, jo ne tikai mamma un Jonas beidzot varēja iepazīties, bet arī es varēju redzēt, kāds Jonas ir šādā situācijā. Un, ziniet, viņš bija vairāk nekā ideāls. Tāds džentelmenis, tik atvērts un laipns. Īsts paraug puisis. Vienīgais, kas mammu esot, pārsteidzis ir Jonasa garais augums, jo viņa iedomājusies, ka viņš ir īsāks. Bet viss pārējais ir bijis tieši tā kā es biju teikusi – visi labie vārdi apstiprinājās!

Lai gan neesam vēl nekur aizbraukušas, kuriozi jau sākušies. Piemēram, piektdienas naktī, kad abas saldi gulējām, pēkšņi tikām izrautas no miega, jo nogāzās mans mega lielais spogulis un izšķīda pa visu grīdu. Šis briesmīgais troksnis perfekti iederējās sapnī, ko tajā brīdī sapņoju, taču mamma pieleca sēdus. Pieļauju, ka mājas saimniekam, kam guļamistaba tieši zem manējās, vispār tika piedzīta sirdstrieka. Lai nu kā, saprotot, ka šausmīgo troksni izraisījis spogulis, mammas pirmie vārdi „TĀ, TAS IR UZ LIELU NELAIMI!” Man šos vārdus dzirdot, auksti sviedri pārskrēja. Tā nu atlikusī nakts mums abām pagāja prātojot kā, lai šo nelaimi novērš un risinājums tika atrasts. Aizsūtījām mammas draugu Latvijā uz pareizticīgo baznīcu, lai noliek divas svecītes. Smieklīgākais, ka neviena no mums šādām lietām netic, taču manas pēdējā laika neražas un priekšā esošais 13 stundu lidojums kombinācijā ar pēkšņi saplīsušu spoguli kaut kā īpaši patīkamas sajūtas neraisīja.
Nobeigumā vēlos padalīties ar savām pēdējā laika ballīšu pieredzēm. Piemēram, pagājušo piektdien, kad atteicu lielajai skolas ballei, jo biju nolēmusi tai nedēļas nogalē nobeigt nepabeigtos skolas darbus, attapos ar Veroniku ārdoties pa īru bāru Kopenhāgenas centrā. Viss sākās nevainīgi, apciemojot viņu jaunajā dzīvesvietā. Taču pēc otrās vīna pudeles, sapratām, ka reizes, kad abām vienlaicīgi ir brīva piektdiena gadās pārāk reti, tāpēc jāizmanto iespēja un jādodas dzīvē. Smieklīgākais, ka Veronika pirms pāris nedēļām salauza pēdu, tāpēc šobrīd staigā ar ģipsi. Taču tas viņu neatturēja ne no kā. Mēs pat dejojām! Diemžēl nākamā dienā man nācās cīnīties ar nežēlīgām paģirām. Arī atpūsties nevarēju, jo sestdienā pulksten sešos mums ar Telimenu jau bija jābūt pasākumā, ko rīkoja kruīzu kuģu savienība, kurā abas vasarā strādājām. Abas sapucējāmies cik nu skaisti vien iespējams un devāmies uz vakariņām, kur praktiski vispār nevienu nezinājām. Viss sākās ne īpaši daudzsološi, taču beidzās ar to, ka nācās mājās braukt ar taksi. Cik nu es atceros, tad gāja mums super jautri, un beigās pat esam rāpušās pāri kaut kādam žogam (kleitās), jo vārti jau bija aizslēgti! Man šķiet, mēs kļuvām diezgan populāras, jo beigās mums pievienojās pāris Telimenas draudzenes, ar kurām kopā uzrīkojām riktīgu baļļuku. Viena drosminiece pat esot „breikojusi” un vēl sazin kādas muļķības darījusi. Jā, vakars bija jautrs, un kā nu ne, ja bārs, kur var dabūt dažnedažādākos kokteiļus un šotus, bija pa brīvu! Kopumā nedēļas nogale bija traka, un skolas darbi tika atlikti līdz otrdienai.


Labi, nu man vairs nav laika, jo jātaisās jau uz lidostu! Dievinu to sajūtu, kad priekšā kaut kas tik liels un skaists! Singapūra...Bali – mēs nākam!!!!

23 septembris, 2013

Iepazīšanās ar Ģimeni

Tik drīz sekojošam jauna bloga ierakstam par iemeslu viss nav vieglākas dienas vai mazāk mājasdarbu, bet drīzāk gan iestājušais pofigs. Esmu sapratusi, ka šis gads ir vienkārši jāizvelk un jācenšas no tā dabūt laukā viss tas labākais. Un nav jau arī tā, ka man nepatiktu tas ko mācos, taču viegli un ar lielu sajūsmu tas nenāk. Ir grūti, kad viena gada laikā Tavā galvā grib iespiest visu iespējamo informāciju, un vēl jo vairāk, ja šī informācija ir tik visaptveroša, un no tik daudzām nozarēm vienlaicīgi. Līdz ar to esmu nolēmusi sevi nemocīt un nelasīt uz katru priekšmetu visu uzdoto, jo cilvēciski tas nav reāli. Tā vietā – slīdēt pa straumi, apmeklēt lekcijas, un censties kaut ko no tā visa iegūt. Galu galā, man ir palicis tikai pusotrs gads un pēc mācību beigšanas, es varēšu saņemt „darbu meklējošā” pabalstu, kas ir nauda, ko valsts man maksās laikā, kad meklēšu darbu nozarē, ko esmu pabeigusi. Pietam, neaizmirsīsim par stipendiju, ko saņemu laikā, kad mācos. Viss, kas man atliek, ir spēt noorganizēt lietas tā, lai mēnesī nostrādātu vismaz 40 stundas. Pagaidām mana stratēģija ir izspiest maksimāli daudz stundu no darba viesnīcā, lai pēc iespējas mazāk man būtu jāstrādā naktsklubā. Pagaidām viss rit labi.

Starp citu negaidīts pavērsiens, kas mazliet atvieglojis manu ikdienu, ir „pārtraukums” dāņu valodas kursos. Tā kā esmu pēdējā modulī, kur oficiāli noslēguma testi ir tikai divas reizes gadā un nākamais būs tikai jūnijā, skolas vadība izlēmusi, ka modulis mūsu klasei iznāk pārāk garš. Tā nu kā par risinājumu šai problēmai viņi izlēmuši, ka mūsu klasei jāņem ir pauze, un mācības jāatsāk decembrī. It kā no vienas puses stulbi, bet no otras puses es priecājos par vairāk brīvā laika. Taču vai spēšu savu jauniegūto laiku izmanot lietderīgi, es nemāku atbildēt.

Pirms ķeros klāt šī ieraksta kulminācijai, vēlējos padalīties ar divām interesantām situācijām, kas nesen ar mani notikušas.

1.       Situācija – neražas ar velosipēdu

Nezinu, kas tas man par lāstu uzlikts, bet mans nesen pirktais velosipēds ir sācis „uzvesties” tāpat kā vecais, ko šī konkrētā iemesla dēļ pārdevu. Jā gan, pēkšņi caura priekšējā riepa. Nu kāds sakars? Tā kā riepu nomainīt nemāku, un youtube video man nespēja palīdzēt, devos uz tuvāko velosipēdu servisu. Izrādās, nomainīt kameru ir 2 minūšu jautājums, bet cena par šo pakalpojumu ir nepielūdzama – 10Ls. Mani apkalpoja apaļīgs, bet ļoti jauks puisis, kas jau no paša sākuma man ļāva saprast, ka varu spiest uz viņa vārīgajiem punktiem un ar sievišķo šarmu panākt visu, ko vēlos. Respektīvi, kas notika? Kad puisis noņēma riepu, atklājās, ka pati riepa ir ļoti sliktā kvalitātē un nepaies ilgs laiks, kad nāksies no jauna mainīt kameru. To, ka riepa bija pilnīgs sūds, varēja redzēt pat muļķis un tā kā zinu, cik briesmīgi daudz naudas var izšķiest cenšoties „ietaupīt”, piekritu, ka jāmaina viss. Diemžēl jauna riepa maksā 35Ls, un tāda cena ir visur. Pateicoties nepārtrauktiem vecā velosipēda remontiem, biju ļoti labi informēta par visdažādāko pakalpojumu un produktu cenām visos tuvākajos servisa centros. Lai nu kā, puisis pēkšņi saka, ka dos man pilnīgi jaunu riepu un visu samontēs un sataisīs par 20Ls. Vēl jo vairāk, viņš man parādīja kā to darīt, un atdeva par brīvu pilnīgi jaunu komplektu ar nepieciešamajiem instrumentiem. Tad nu izdomāju, ka mazliet vēl jāpačīkst par to, ka man nav lampiņu un nevainīgais jautājums par to, kādās cenās viņš tās pārdod, vainagojās ar jaunām velosipēda gaismiņām manā riteņa groziņā (PAR BRĪVU)!


2.       Situācija – nozaudētais maks

Ļoti slikta diena. Garastāvoklis uz nulles. Šķiet, ka sākusies depresija un nekam vairs nevar saskatīt jēgu. Izlemju nobastot dāņu valodu un tā vietā satikt Jonasu, lai mazliet no visa atslēgtos. Satikāmies, pasēdējām restorānā, un drīz vien ar riteņiem devāmies uz manām mājām. Tā kā nebija daudz mašīnu, braucām viens otram līdzās uz ceļa, kur nebija riteņbraucēja celiņa, līdz pēkšņi viena no pretim braucošajām mašīnām apstājas ceļa vidū un kaut ko uz mums kliedz. Priekšā sēdēja arābs un divas lakatainās. Domājām, ka šie izkūkojuši prātu un kaut ko burkšķ par to, ka braucam līdzās. Nu neko, devāmies tālāk. Kad pēc kāda laika nogriezāmies uz mazāks ieliņas, ceļu pēkšņi nogrieza tā pati arābu mašīna, ko redzējām iepriekš. Sākumā nesapratu, kas par lietu un ko viņi no mums grib, līdz pēkšņi šoferis priekšā novicina manu krokadīlādas maku, kur iekšā bija visa mana „bagātība”. Abas manas kredītkartes, tikko atjaunotās tiesības, tikko uztaisītā ID karte, studentu, ESN kartes, mana sociālās drošības karte, mēnešbiļete, darba caurlaide, utt. Izrādās, šoferis ir saucis un teicis, ka man izkritis maks, un tā kā es neesmu reaģējusi viņš apmetās riņķī, savāca manu maku un metās man pakaļ. Es biju šokā. Tāda veiksme un neveiksme vienlaicīgi. Tā kā diena bija bijusi tik slikta, šo situāciju uzņēmu kā „Dieva zīmi”, ka viss var būt daudz sliktāk kā mēs iedomājamies, un ka nevajag pārdzīvot par sūdiem. Godīgi sakot, visas pārējās ķibeles uz atgūtā maka fona kļuva smieklīgas un bezvērtīgas.

Labi, laiks šī ieraksta kulminācijai...

„Elīn, es Tevi gribu iepazīstināt ar savu mammu!” Šausmas. Nē! Iepazīšanās ar mammu nozīmē, ka tas viss ir kļuvis nopietni. Bet, es negribu nopietni. Es gribu viegli un bez steigas.

Vienreiz no šī „aicinājuma” veiksmīgi izvairījos, jo, kad tiku aicināta braukt pie Jonasa mammas uz lauku mājām, man bija jāstrādā. Taču šoreiz izvairīties nevarēju. Vēl jo trakāk, tikai vienas mammas vietā – man nācās iepazīties ar visu ģimeni. Tā kā Jonasa vecākais brālis savā īpašumā iegādājies dzīvokli, visai lielajai saimei nācās doties to ievērtēt. Tur bija visi - mamma, mammas māsa, mammas māsas vīrs, brālēns, brālēna draudzene un, protams, brālis.

Godīgi sakot, īpašā sajūsmā par šo satikšanos nebiju, tāpēc, ka zināju, ka viņi visi savā starpā runās dāniski un es kā tāda muļķe sēdēšu un bolīšu acis. Kādu gan iespaidu es vispār varu atstāt, ja nevaru iesaistīties nekādās sarunās vai kaut vai kopīgi pasmieties par kādu no jokiem. Līdz ar to, es sākumā stīvējos pretī un teicu, ka neiešu, taču Jonasa pierunāta un savas mammas pārliecināta tomēr aizgāju.

Cik es saprotu, Jonasa brālis ir ļoti bagāts un kārs uz skaistām un dārgām lietām. Tā nu nav brīnums, ka jauniegādātais dzīvoklis atrodas luksus rajonā, kur auto stāvvietas vietā, viņam pienākas īpaša vieta laivu piestātnē. Cik es saprotu, tad brālis šai ģimenē ļoti atšķiras, jo Jonasa mamma, piemēram, ir pilnīgs hipijs.
Kad ieradāmies, tad visi draudzīgi nāca man paspiest roku un iepazīties, taču īpašu uzmanību neviens man neizrādīja. Varbūt vienīgi Jonasa mamma, kas metās man visu izrādīt. Taču lielāko daļu laika es pavadīju pļāpājot ar brālēna draudzeni Stīni, jo zināju viņu no darba. Taču Stīnes angļu valoda ir briesmīgā līmenī, tāpēc nekāda aizraujošā sarunu biedrene viņa viss nebija.


Kad dzīvoklis bija apskatīts, visi devās „ekskursijā” pa apkārtni. Viņi nepārtraukti smējās, mētāja jokus un kopumā atstāja ļoti laimīgas, saticīgas ģimenes iespaidu. Diemžēl man tas nebija pats jaukākais laiks, jo neko nesapratu. Pēc pastaigas, un kafijas krūzes, devāmies uz Jonasa tantes mājām, kur kopā paēdām pusdienas. Tur jutos vissliktāk, jo visi runāja un smējās, kamēr es sēdēju, neko nesaprotot. Ik pa laikam ar mani sāka runāt Jonasa onkulis, bet viņa angļu valoda, akcents un balss kopumā veidoja ļoti grūti saprotamus teikumus un līdz ar to nekāda aizraujošā saruna tā nebija. Bet galu galā tas nevilkās ilgi un mēs drīz vien devāmies prom. Atlikusī diena bija jauka un galu galā es priecājos, ka tomēr aizgāju. Taču šī situācija lika man aizdomāties, vai šāda veida attiecībām, kur katrs runājam citā valodā, ir potenciāls?! Nezinu, vai kādreiz spēšu brīvi justies ar viņa ģimeni, un par manējo nemaz nerunāsim. Loti dīvaina situācija. 

18 septembris, 2013

Nekas patīkams...

Neticami, ka beidzot esmu atradusi laiku, lai „ievilktu elpu” no iestājušās ikdienas steigas. Pēdējās trīs nedēļas man pagājušas kā vāverei ritenī. Man jāspēj sadalīt laiku starp skolu, darbu, dāņu valodas kursiem, Jonasu un draugiem. Un, ja kādreiz iespējams, tad jāatrod brītiņš arī sev. Taču laika trūkuma dēļ, visu ko vien spēju domāt brīžos, kad neko nedaru ir tas, cik man daudz vēl ir jāizdara.

Tas ir aizgājis tik tālu, ka tad, kad no rīta dzeru imūnsistēmu stiprinošus pilienus, viss par ko spēju domāt ir, cik daudz laika zaudēju, gaidot, kad karotē beidzot būs iepilējuši tie nelaimīgie 15 pilieni!

Mans dzīvoklis ir pilnīgā haosā, Jonasu es satieku reizi nedēļā, man nav ne mazākās nojausmas, kas notiek ar maniem draugiem vai ģimeni, jo prioritāte pašlaik ir tikai un vienīgi skola. Un tā maita man atņem pārāk daudz laika un enerģijas. Taču es ticu, ka agrāk vai vēlāk viss nostāsies savās vietās un es no jauna iemanīšos sabalansēt savu ikdienu tā, lai laika pietiek visam. Es tā vismaz ceru.

19. – 26. Augusts. Mana atvaļinājuma nedēļa.

Lai gan nebiju plānojusi pa vasaru braukt mājās, tomēr aizbraucu. Un esmu priecīga, ka aizbraucu, lai gan viena nedēļa tam ir par maz.

Nedēļas sākums tika veltīts dažādu dokumentu kārtošanai un ārstu apmeklējumiem, bet tās otrā puse – sev, draugiem un ģimenei. Šoreiz gan vistuvākajiem draugiem, jo esmu sapratusi, ka nav vērts savu laiku un enerģiju izšķiest tiem, kam Tu tāpat vairs īsti neinteresē. Tā nu mana draugu satikšana ierobežojās ar jaukām pusdienām Vecpilsētā ar sen neredzēto klasesbiedreni Daci, mājas vakariņām ar manu veco badiju Elinčiku, pāris kokteiļiem uz terases ar Līvu, un nedēļas nogali Lilastē ar abām jau pieminētajām dāmām – Elīnu un Līvu. Nedēļas nogale bija īsts grāvējs. Veco labo laiku vārdā nolēmām iet uz Katrīnbādi, kur tai vakarā uzstājās „Bermudu Divstūris”, taču lai gan līdz KB tikām, BD tā arī nesagaidījām, jo mūsu pieredzējušākā no ballētājām, kas izvirpuļojusi visus ekskluzīvākos klubus Honkongā, un bārus Dienvidamerikā un citur Āzijā, „nogura” pēc 45 minūšu apmeklējuma KB. Tā nu nācās saukt mūsu mīļo taksisti – mammu, un doties mājup! Taču vakars tāpat bija izdevies, jo tas tika aizvadīts jaukā atmosfērā ar Līvu, pļāpājot par dzīvi, un klāt baudot māsas ceptās ābolmaizes un vīnu.

Mans „atvaļinājums” paskrēja nemanot. Par to un visu vasaru kopumā ir palikušas tik vien kā siltas atmiņas.

26. Augusts – 02. Septembris. Pēdējā vasaras nedēļa.

Lai gan skola sākās tikai nedēļu pēc manas atgriešanās, lietas, par ko uztraukties, bija daudz. Citiem vārdiem sakot - dāņu valodas eksāmens. Pēc pusotra mēneša brīvlaika, dāņu valodas kursi atsākās dienu pirms manas aizbraukšanas, līdz ar to Latvijā esot, es dabūju kavēt 3 lekcijas. Vēl jo trakāk - atgriežoties man bija palikusi tikai viena lekcija pirms 4. moduļa noslēguma eksāmena. Es biju pilnīgi pārliecināta, ka to nenolikšu, jo eksāmena pirmā daļa iekļāva 3,5 stundu garu rakstisko daļu (klausīšanās, lasīšana, rakstīšana) un otrā daļa bija 15 minūtes garš mutiskais eksāmens. Par lielu pārsteigumu Jonas izrādījās fantastisks un pacietīgs skolotājs, jo nedēļas laikā viņš mani samācīja tik labi, ka eksāmenu galu galā noliku. Un tā nebija viegla nedēļa. Man bija jāstrādā katru dienu, un dažreiz pat iekrita divas darba maiņas. Tiešām nezinu kā mums tas izdevās. Viņš pat atnāca man paturēt rociņu un uzmundrināt pirms mutiskā eksāmena.

02. – 15. Septembris. Dzīve kājām gaisā.

2. Septembrī sākās mana jaunā mācību programma, jebšu TopUp Bakalaurs in International Sales and Marketing Management. Viss ir jauns – skolotāji, kursa biedri, un pat skolas ēka. No manas iepriekšējās klases esam tikai 3 cilvēki. Ir pāris zināmas sejas no paralēlkursa, bet pamatā visi ir jauni. Kopumā iespaids ir ļoti labs. Var redzēt, ka bijusi pamatīga atlase, jo mani jaunie kursa biedri ir ļoti aktīvi, zinoši un nereti ar jau labu iepriekšējo pieredzi darba tirgū. Manuprāt, vidējais vecums varētu būt kaut kur 24.

Jau pašā sākumā mums lika atrast grupu, ar kuru strādāsim pie visiem pirmā semestra projektiem. Manā grupā esmu es, lietuvietis no iepriekšējās paralēlklases, dānis no manas bijušās klases, meitene no Islandes un vēl viens dāņu čalis. Manuprāt, mūsu grupai ir labas perspektīvas, bet tad jau redzēs. Šo piektdien ir pirmā projekta aizstāvēšana. Jā gan, mums jau ir jāstrādā pie pirmā darba. Un bez tā, katru dienu ir uzdots lasīt pie aptuveni simts lapaspusēm teorijas. Līdz ar to, katru dienu atnākot mājās, es dabūju lasīt! Lai varētu izbaudīt nedēļas nogales, lasu dubultā. Lasu, lasu, lasu. Vājprāts.

Pēdējās nedēļas nogales man bijušas diezgan „aktīvas”. Aizpagājušo nedēļu noslēdzu ar 2 dienām skolas rīkotā pasākumā, kur palīdzēju ar organizatoriska rakstura darbiem, un vienu dienu sava kluba stafa ballītē. Un pagājušo piektdienu es palīdzēju ESN grupai (tā organizācija, par ko rakstīju iepriekš). Viņi rīkoja mega ballīti, kur bišķiņ palīdzēju un atlikušo vakara daļu nobalēju. Šoreiz mans mīļums bija atnācis un beidzot varēju laiku pavadīt ar viņu. Godīgi sakot, no visām ballītēm, tā arī bija mana labākā, jo, kad neesmu ar Jonasu, īpaši uz tusēšanos nevelk. Nezinu, kāpēc tā...

Diemžēl gan jāsaka, ka skolas dēļ, mēs gandrīz vispār vairs neredzamies. Tas ir skumīgi. Bet cik nu manos spēkos, es cenšos izbrīvēt laiciņu mums abiem. Piemēram, aizpagājušo pirmdien, mēs gājām uz teātri. Jonas mani uzaicināja uz pirmizrādi „Crazy For You”. Diemžēl skolas dēļ, man nācās atteikt pusdienām pirms izrādes, taču vakars tā pat bija izdevies. Pusdienu vietā mums bija laiks, lai iedzertu pa kokteilim un tad jau doties uz izrādi. Mēs sēdējām ļoti labās vietās. Aptuveni 7. rinda, pašā vidū. Tas bija mūzikls, ar stepa (dejas) elementiem. Es biju sajūsmā un no sirds izbaudīju krāšņās dekorācijas, tērpus, un vienkārši līmeni, kādā tas viss notika! Paldies, manam kavalierim :)

Jonas ir īsts dārgums. Nezinu, ko bez viņa darītu. Lai gan attiecības un skola ir ļoti grūti savienojamas lietas, un atņem daudz enerģijas, jāatzīst, ka viņš man palīdz tikt tam visam cauri daudz vieglāk. Viņš man palīdz ar Dāņu valodas mājas darbiem, palutina ar kultūras aktivitātēm, ļaujot aizmirst ikdienas stresu, parūpējās par mani, kad aizmirstos pārāk daudz (attiecināms uz manu neīpaši patīkamo piektdienas nakts noslēgumu), un vienkārši ir man blakus ikdienas (morāli).

Uz šīs nots arī beigšu, lai gan varētu jau iegrimt vēl detaļās par pāris interesantiem notikumiem un personām, ko esmu satikusi šo nedēļu laikā. Bet tam man vairs nav laika. Esmu priecīga, ka vismaz kaut ko no savas dzīves esmu spējusi dokumentēt. Atā!


17 augusts, 2013

Tuvojoties izskaņai...

Man trūkst vārdu par to cik nekaunīgos tempos uz priekšu nesas pēdējais vasaras mēnesis. Par laimi man priekšā ir grandiozs vasaras noslēgums, jebšu nedēļa Latvijā! Vēl jo vairāk – pēc atgriešanās sāksies viena ballīte pēc nākamās. Tie būs pasākumi par godu gan darbam, gan skolai. Jāatzīst, ka vēl jo projām manas dienas rit skaisti un vasarai cienīgi, tāpēc it nemaz nesūdzos un nedomāju par to, ka drīz man atkal sāksies pavisam jauns ritms, jebšu tā sauktā ikdiena!

Protams, lielāko daļu sava laika pavadu ar Jonasu. Visu laiku viens otru lutinām ar dažādiem gardumiem. Augusts sākās ar neaprakstāmi garšīgiem, Jonasa gatavotiem vistas salātiem. Pēc darbiņa viņš atbrauca pie manis un mēs kopā pavadījām jauku vakaru. Nākamā dienā viņš aizbrauca uz darbu, bet es satikos ar Ilzi. Abas kā jau vienmēr atradām savu iemīļoto kafejnīcu Baresso, kur visu dzīvi izpļāpājot baudījām iecienīto ledus kafiju. Pēc jaukās pasēdēšanas, tikos ar savu sirdsāķīti un mēs atlikušo dienu pavadījām pludmalē. Perfekta diena. Kad saule vairs tik labi nesildīja, devāmies uz pilsētu vakariņās. Galu galā tās izvērtās par naksniņām, un mājās bijām ap 12 naktī. Taču tas vakars viennozīmīgi paliks kā viens no maniem mīļākajiem vakariem ar Jonasu. Nākamā rītā devos uz darbu, un, kad atgriezos, Jonas vēl gulēja. Lai gan biju sagurusi, kad pārrados mājās enerģiju pēkšņi atguvu. Protams, atkal aizvadījām jauku dienu te pat pie manis. Vakarā aizbraucām uz ezeru, kur krastmalā ir restorāns. Tā nu pa lepno, 60Ls vērtībā izbaudījām visus gardumus brazīliešu gaumē. Pārbāztiem vēderiem, vēl beigās iestūmām saldējumus. Mums atkal noveicās ar laiku, jo, lai gan bija vēls vakars, sēdējām ārā un baudījām saulrietu. Ak, cik romantiski. Nākamā rītā gan nācās celties mums abiem, jo es devos uz darbu, bet Jonas medībās ar draugu. Nākamā reize, kad tikāmies bija otrdiena, taču 2 dienas bez Jonīša nemaz nebija tik sliktas, jo beidzot varēju kārtīgi atpūsties un mazliet veltīt laiku arī sevi.

Otrdien mums ar Jonasu bija paredzēts iet uz kino, bet plāni diemžēl atcēlās. Tā vietā mēs aizvadījām jauku vakaru pie viņa. Tā kā Jonas šobrīd ir bezpajumtnieks, jo īres līgums ar iepriekšējo saimnieku beidzās, viņš dzīvo pie brālēna un viņa draudzenes. Viņiem pieder māja, tikai 10 minūšu attālumā no mūsu darba vietas (praktiski centrā). Tā kā brālēns ar draudzeni pirmdien aizbrauca 3 nedēļu garā ceļojumā uz Taizemi, es esmu kļuvusi par biežu viešņu viņu rezidencē. Lai nu kā – otrdien man tika pagatavots īpaši garšīgas vakariņas, kuru pamatā bija steiks. Bez lieliskajām pavāra dotībām, mans jaukums gatavo arī labāko ledus kafiju pasaulē. Vakars bija jauks, un kad uzvilkām vēl MJ, tas izvērtās vienkārši neaizmirstams! Ha!

Protams, bez lielās izēšanās, mēs vienmēr piedzeram vīnu...daudz vīna. Un trešdien es tiešām uz darbu devos ar nejaukām galvas sāpēm, jebšu prasti sakot - paģirām. Tas bija smagi! Vēl jo vairāk, kad biju beigusi strādāt, nevarēju braukt mājās atpūsties, jo biju apsolījusi uzcept Jonim kūku. Tā nu cepu kūku, lai mums vakarā būtu kas gards, ko pie kafijas pieēst. Galu galā lielā kūka bija apēsta nepilnu divu dienu laikā, kas, protams, man ir patīkams kompliments.

Ceturtdiena bija ļoti gara diena, jo viss sākās ar darbu hotelī, turpinājās ar dažādu darīšanu nokārtošanu, pus-dienu ar Jonasu, un vakara ballīti ar Unu. Bet par visu pēc kārtas. Pēc savas maiņas devos uz pilsētu, kur man vajadzēja izpalīdzēt Unai un izņemt viņas pasi no Ķīnas vēstniecības. Šis tik vienkāršais „pasākums” izvērtās īstā piedzīvojumā, jo kad pirms mēneša iesniedzu viņas dokumentus, saņemto kvīti par tiem pazaudēju. Līdz ar to, man neviens neko negribēja dot. Sāku uzvilkties, jo biju iztērējusi pārāk daudz sava laika, lai līdz turienei vispār nokļūtu. Abi, ar angliski ļoti slikti runājošo ķīniešu vīriņu, sākām jau pacelt balsis viens uz otru. Viņš man teica, ka mana vienīgā iespēja ir, ja Una atraksta viņiem meilu, kur saka, ka es varu tos dokumentus izņemt. Protams, Unas telefons uz to brīdi bija izslēgts un, kad stāvēju ārā vestibilā un sapratu, ka tā viss nevar beigties, ar asti starp kājām devos atpaka. Uzliku pavisam citu seju, sākot koķetēt (tas bija grūti) un pielīst kā tāda viltīga lapsa. Un man izdevās! Kamēr rakstīju uz lapiņas visus savus personas datus, lai ja nu kas, viņi varētu mani atrast, ķīnietis mani sāka izjautāt par skolu, Latviju, un citām personiskām detaļām. Beigās jau viņš palika pavisam koķetīgs un teica, ka tagad zinot manu telefona numuru, un, ja kas, viņš mani atradīšot! Ha! Bet pats labākais bija, kad pēc visas jezgas, viņš man sāka stāstīt par savu biznesa plānu un lūdza, lai es viņam palīdzot to realizēt un atrodot partnerus Latvijā un Dānijā. Uz to gan es viņam godīgi atbildēju, ka man tam nav ne laika, ne intereses. Tāda atklātība nebija vairs grūta, ņemot vērā, ka pase jau bija man kabatā.

Pēc sava piedzīvojuma Ķīnas vēstniecībā, es devos satikt Jonasu. Pačilojām pie viņa mājās, apēdām atlikušo kūku, uzpīpējām MJ un bija jau laiks, lai es dotos sagaidīt stacijā Unu. Ar Unu pie manis bijām tikai ap 10 vakarā, un centrā tikai pēc vieniem. Vakars izvērtās jautrs, lai gan ļoti netipisks. Mēs sākām savu nakti Kristiānijā, kur galu galā palikām līdz pat trijiem. Iepazināmies ar Miku. Īsti vairs neatceros par ko runājām, bet bija jautri. Tad sapratām, ka uz ballēšanos prāts mums galīgi nenesas, bet tā vietā uz ēšanu gan. Pa ceļam uz to, mēs satikām citu čalīti. Tāds īsa auguma, hipijs, ar drediem un perfektu smaidu. Beigās gājiens izvērtās ļoti jautrs, ar smieklīgām sarunām, dziesmām un dejām. Jā, ejot pāri tiltam, mēs dejojām un dziedājām SunshineReggey. Pēkšņi es zināju visus vārdus. Ha. Beigās aizgājām un pierijāmies McDonaldā. Nu labi – nepierijāmies, jo mums bija palikušas tikai 50 kronas. Diemžēl nokavējām vilcienu, un vairāk kā stundu mokoties, gaidījām nākamo. Dīvainā kārtā mana vienīgā vēlme bija karsts piens. Tiešām nezinu, kādā sakarā – bet tā bija īsta bauda, kad to beidzot dabūju. Nākamā rītā piecēlāmies tikai pēcpusdienā un atlikušo dienas daļu pavadījām pie ezera. Kad Una aizbrauca, pamatīgi izjutu savu spēku izsīkumu un gulēt aizgāju jau ap astoņiem, un tā bija visnotaļ laba ideja, jo mans organisms kliedza pēc miega.

Svētdien, pēc maiņas hotelī, pa taisno devos pie sava Jonīša, pie kura nodzīvoju līdz pat trešdienai. Neskaitot ierasto rutīnu ar gardiem ēdieniem, dzērieniem, MJ, utt., mūsu plānos ietilpa dzimšanas dienas apmeklējums pirmdienā, un kino otrdienā. Pirmdienas vakarā mēs tikām uzaicināti uz Mias dzimšanas dienu (meitene, ar kuru kopā strādājam). Bija jauks vakars. Bišķiņ gan pa daudz sanāca iedzert. Labi, ka uzaicināts bija arī Nassir, kas ir mans supervisor, jo nākamā rītā mana paģirainā seja viņam nelika uzdot jautājumus. Vēl jo vairāk – viņš bija tādā pat stāvoklī. Protams, ar alkoholu mums jau atkal nebija gana, tāpēc, braucot mājās (es, Jonas, Nassir un vēl viens čalīts) piestājām uzkurīt mēriju. Labi, ka nākamajā dienā pēc darba man bija iespēja pagulēt pusdienas laiku, atgūstot kaut daļu enerģijas manam otrdienas randiņam. Bijām ar Joni uz filmu „Now you see me”! Baigi labā. Pēc filmas vēl aizbraucām uz Kristiāniju. Tas gan tikai svaiga gaisa un pastaigas nolūkos. Lai gan jāatzīst, ka skaistie, siltie vasaras vakari jau kādu laiku mūs nav lutinājuši. Var just, ka rudenīgās brāzmas jau ir sasniegušas Kopenhāgenu.

Par to, ka vasara jau tuvojas savai izskaņai varu just arī atsākušo dāņu valodas kursu dēļ. Jā, trešdien ierados uz pirmo lekciju pēc vasaras brīvlaika. Saprast sapratu visu, jo man ir paveicies, ka Jonas ar mani daudz runā dāniski, taču pati nekāda lielā runātāja vēl neesmu. Taču tas viss būtu sīkums, ja neizrādītos, ka ceturto moduli (ko jau sāku kaut kad janvārī) pabeigsim pēc 3 nedēļām. Kas nozīmē, mums priekšā ir 6 lekcijas un tad 3 stundu garš eksāmens. Esmu šokā, jo mājās braukšanas dēļ es 2 lekcijas kavēšu un pat bez visa tā – es neesmu gatava šim eksāmenam. Vienkārši neesmu.

Ceturtdien un piektdien biju brīva no visa, tāpēc veltīju laiku sev. Nu labi, pusi no ceturtdienas sev un atlikušo daļu sev un Jonītim. Piektdien mēs tikām uzaicināti uz ballīti pie Ilzes. Viņas ar meitenēm bija uzņēmušas divus vācu puišus (dīvānu sērfotājus), un par godu viņiem tika uzrīkota maza ballīte, kas beigās izvērtās super pasākumā. Bijām ļoti internacionāla grupa. 2 igauņu meitenes un puisis, divi vācu čaļi, mēs divas latvietes un viens džekiņš, un mans dānis Jonis. Noballējām pie Ilzes, taču tā kā man nākamā dienā bija jāstrādā, uz centru līdzi nedevāmies.

Protams, sestdienas rīts bija smags un nekāds efektīvais darbinieks restorānā es nebiju. Taču labi, ka visu atlikušo dienu varēju snauduļot un atpūsties. Tagad man priekšā vēl viena nakts maiņa (neesmu klubā strādājusi veselu mūžību) un no rīta restorāns. Rīt no rīta uz darbu došos jau ar savu koferi, lai pēc tam atlikušo dienu varu pavadīt ar savu mīļumu. Esmu lielā sajūsmā par došanos mājās, bet jāatzīst, ka ir mazliet dīvaini un skumji atvadīties uz veselu nedēļu no Joņa.


31 jūlijs, 2013

Kaut šī vasara nekad nebeigtos!!!

Jūlija pēdējā diena. Divas trešdaļas no vasaras jau cauri. Taču kādas vasaras? Lieliskas, piedzīvojumiem bagātas, jautras un tai pat laikā - ļoti praktiskas vasaras. Šobrīd dzīvoju kā sapnī – nevaru sūdzēties par itin neko. Dienas aizrit harmonijā gan darbā, gan izklaidēs ar draugiem, gan attiecībās ar sevi...

Lai gan salīdzinoši nesen es tiku rakstījusi par saviem piedzīvojumiem un ikdienu, jau atkal ir sakrājies daudz stāstāmā. Laiks skrien, taču patīkamā kārtā varu teikt, ka pieblīvēto dienu iespaidā, tas tiek aizvadīts kvalitatīvi. Un, kas gan var sniegt vairāk pozitīvu enerģiju kā kvalitatīvi aizvadītas dienas?

Lai gan gandrīz katru dienu man ir jāstrādā, no darba tieku vaļā jau ap pulksten 12, kas nozīmē to, ka man priekšā vēl visa diena, kuras laikā es JAU esmu paspējusi nopelnīt kādu naudiņu. Runājot par naudu...pēdējā laikā sanāk ļoti tērēties, jo negribas sev neko aizliegt. Dzīvojam mēs vienreiz, un sevi ir jālutina, it īpaši, ja ir tāda iespēja. Esmu pieķērusi sevi skatāmies uz materiālām lietām pilnīgi citādāk, kā to darīju kādreiz. Un man patīk, tas ko redzu. Paldies Dānijai par iespējām, ko tā sniedz šeit dzīvojošajiem un strādājošajiem. Paldies, Dānijai, ka tā ļauj cilvēkam justies kā cilvēkam, nevis vergam un nosodītajam. Jā, šobrīd es baudu dzīvot, baudu visu, ko gribu baudīt un man to neviens nevar aizliegt. Kolosāla sajūta!

Tāpat arī cenšos pēc iespējas mazāk laika pavadīt iekštelpās vai pie datora. Laikapstākļi mūs tiešām lutina, un to nedrīkst nenovērtēt. Tā nu gandrīz katru dienu man ir ieplānota kāda tikšanās, notikums, „ceļojums”. Piemēram, pagājušajā nedēļas nogalē biju aizbraukusi apciemot savu „sen neredzēto” draudziņu Neldu Roskildē. Piektdien uzreiz pēc darba devos pie viņas. Visu vakaru pavadījām uz terases. Sākām nevainīgi ar veselīgiem tunča salātiem, augļu desertiem, sauļošanos un vingrošanu, taču beidzām ar zemeņu daikiri (alkoholiskais kokteilis uz ruma bāzes) un trakām dejām un dziedāšanu. Taču, lai gan tā noslēdzām savu piektdienas vakaru uz terases, piektdienas vakars pats par sevi vēl turpinājās. Izlēmušas doties uz pilsētu, sagriezām trauciņā citrona šķēlītes, paķērām pus pudeli ruma un lecām „zirgiem” mugurā. Par lielu pārsteigumu, pilsēta bija izmirusi un tie indivīdi, kas tomēr uznira, būtu labāk palikuši mājās. Lai nu kā – mums bija jautri. Mums piederēja dance floor. Lai gan drošības nolūkos bijām paņēmušas tikai 50 kronas (~5Ls), spējām nokārtot sev 3 lielus aliņus un vēlāk urodu uzsauktos kokteiļus. Protams, ņemot vērā visu, kas tika izdzerts pirms tikko pieminētajiem dzērieniem, kondīcija bija labu labā. Ap pulksten 4 jautrība tika pabojāta, kad viens lohs man vienkārši ielēja sejā glāzi ar dzērienu. Taču kā izrādās, man vajag tikai 2 minūtes lai nomierinātos un, ja vēl sāk spēlēt laba mūzika un ir brīvs stienis, kur mums ar Neldu paārdīties – lejiet kaut vai mucu man virsū! Nē, bet tas bija nejauki un mēs galu galā izlēmām doties mājās, pa visu ielu kliedzot – NU KĀDS SAKARS!? KĀDS SAKARS!? Nelda laikam bija tik aizvainota par man nodarīto pārestību, ka sajauca pagriezienus, liekot mums galīgi apmaldīties. Maldoties mēs nonācām „parkā”, kur Nelda lielā ātrumā traucās pāri visam, kas gadījās pa ceļam, turpinot kliegt KĀDS SAKARS! Taču es sapratu, ka tas viss nav nekāds parks, bet gan kapi, ko mēs pamatīgi apgānam. Taču man nebija iespējas Neldai to ieskaidrot, jo viņa pilnā tempā traucās uz sev iedomāto mērķi, tā nu man nekas cits neatlika, kā viņai ar aizvērtām acīm un sakostiem zobiem sekot!

Mājās tikām, un nākamo dienu sākām tikai pēc pulksten vieniem. Taču laikapstākļu lutinātas, tā pat tikām izbaudīt vasarīgi saulīti. Aizbraucām līdz Roskildes festivāla teritorijai, kur atklājām vienkārši fantastisku „pludmali” ar dzidru ūdeni un baltām mīkstām smiltiņām. Bauda! Pēc gardajām, pašu gatavotajām pusdienām, izlēmām vakaru noslēgt kādā pilsētas kafejnīcā ar krūzīti karstās šokolādes. Šoreiz ballēties negājām, jo man nākamā rītā jau vajadzēja doties atpakaļ uz Kopenhāgenu. Man bija jāstrādā DMC, kur es iereģistrēju pasažierus uz kruīza kuģa. Tā bija traka darba diena. Pilnīgs bezgaiss. Karstums. Es svīdu tā it kā man kāds uz galvas lietu ūdeni.

Pēdējā laikā man bieži sanāk pavadīt laiku ar Ilzi. Mums daudz klaču, ko pārspriest un abām patīk čillot āras kafejnīcās. Vakar bijām uz kino, tad pasēdējām restorānā, kur beigās viņu pašu sliktā servisa dēļ, savas caffe latte dabūjām par brīvu. Vēl vairāk laika man sanāk aizvadīt ar Jonasu. Tas ir tik jauki, kad ir kāds ar ko var „sabīdīt plānus” pēdējā minūtē, gūstot to pašu gandarījumu, ko, ja plānotu ko lielāku. Vakar, piemēram, pēc tikšanās ar Ilzi, ap pulksten 8 vakarā satikos ar Jonasu. Aizgājām pačilot uz Kristiāniju – kolosāls vakars. Tad atbraucām pie manis, notiesājot 2 dienu vecos lazanjas pārpalikumus, ko biju viņam pagatavojusi iepriekš (jā, man patīk palutināt, pat ja neesmu nekāda izcilā pavāre). Bez gājiena uz Kristiāniju, esam kopā baudījuši arī citus skaistos Kopenhāgenas vakarus. Šī pilsēta siltos vasaras vakaros ir tik skaista. Mmmm...un, ja ir vēl kāds īpašs ar ko tās skaistumu baudīt kopā, tad var tikai priecāties par dzīvi!!!

Kā varat noprast, man viss ir baigi forši un es pa dzīvi šobrīd peldu lēnā tempā, baudot ikkatru momentu. Ik dienas es iepazīstos ar jauniem cilvēkiem, dzirdu komplimentus, uzslavas, gūstu jaunus iespaidus...ehhh, kaut šī vasara nekad nebeigtos!!!